–

Euromin Holdings (Cyprus) Limited vārdā – K. Bērziņa, advokāta palīgs, un I. Kramiņa, advokāte,

–

Latvijas valdības vārdā – V. Soņeca, V. Kalniņa un K. Pommere, pārstāves,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un D. Klebs, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – H. Støvlbæk, V. Di Bucci un I. Naglis, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/25/EK (2004. gada 21. aprīlis) par pārņemšanas piedāvājumiem (OV 2004, L 142, 12. lpp.) 5. panta 4. punktu un, otrkārt, efektivitātes principu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību par Euromin Holdings (Cyprus) Limited pieteikumu, kura vēršas pret Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (Latvija), lai panāktu, pirmkārt, 2015. gada 15. oktobra lēmuma, ar ko šī komisija ir atļāvusi atpirkt AS “Ventspils nafta” akcijas, kuras ir bijušas pārņemšanas piedāvājuma priekšmets, par cenu 4,56 EUR par akciju (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), atzīšanu par prettiesisku un, otrkārt, šī lēmuma rezultātā radušos zaudējumu atlīdzību.

3

Direktīvas 2004/25 9. apsvērumā ir noteikts:

“Dalībvalstīm jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai aizsargātu vērtspapīru turētājus, jo īpaši tos, kam ir mazākuma līdzdalība, gadījumos, kad pārņem to uzņēmumu kontroli. Dalībvalstīm jānodrošina šāda aizsardzība, nosakot pienākumu personai, kas ir ieguvusi kontroli pār uzņēmumu, nākt klajā ar [iegādes] piedāvājumu visiem minētā uzņēmuma vērtspapīru turētājiem attiecībā uz visiem to vērtspapīriem par atbilstīgu cenu saskaņā ar vienotu definīciju. Dalībvalstīm jābūt iespējai izvēlēties, vai tās paredzēs papildu instrumentus vērtspapīru turētāju interešu aizsardzībai, piemēram, pienākumu veikt daļēju piedāvājumu, ja piedāvātājs neiegūst uzņēmuma kontroli, vai pienākumu vienlaicīgi ar uzņēmuma kontroles iegūšanu izsludināt piedāvājumu.”

4

Šīs direktīvas 3. pantā ir paredzēts:

“1.   Lai īstenotu šo direktīvu, dalībvalstis nodrošina, ka ir ievēroti šādi principi:

[..].

2.   Lai nodrošinātu 1. punktā noteikto principu ievērošanu, dalībvalstis:

5

Minētās direktīvas 4. panta 6. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības izraudzīties tiesu iestādes vai citas iestādes, kas ir atbildīgas par strīdu izšķiršanu un piedāvājumu laikā veikto pārkāpumu izvērtēšanu vai dalībvalstu pilnvarām noteikt, vai un kādos apstākļos piedāvājuma puses ir tiesīgas uzsākt administratīvu tiesvedību [procesu] vai tiesvedību. Šī direktīva jo īpaši neskar dalībvalsts tiesu iespējamās pilnvaras atteikties uzsākt tiesvedību un izlemt, vai šāda tiesvedība ietekmē piedāvājuma rezultātu. Šī direktīva neskar dalībvalstu pilnvaras noteikt juridisko nostāju attiecībā uz uzraudzības iestāžu atbildību vai piedāvājuma pušu tiesas prāvām.”

6

Šīs pašas direktīvas 5. pantā ir noteikts:

“1.   Ja fiziska vai juridiska persona vai personas, kas rīkojas saskaņoti ar šo personu, iegādājas 1. panta 1. punktā minēta uzņēmuma vērtspapīrus, kuri kopā ar šīs personas vai to personu jau īpašumā esošajiem vērtspapīriem, kuras rīkojas saskaņoti ar šo personu, tieši vai netieši nodod šai personai tādu konkrētu balsstiesību procentuālo daļu uzņēmumā, kas nodrošina kontroli minētajā uzņēmumā, dalībvalstis nodrošina, ka šādai personai, lai aizsargātu minētā uzņēmuma mazākumdalībniekus, ir jānāk klajā ar piedāvājumu. Šādu piedāvājumu pēc iespējas drīz adresē visiem minēto vērtspapīru turētājiem attiecībā uz visiem viņu vērtspapīriem par atbilstīgu cenu, kā noteikts 4. punktā.

[..]

4.   Par atbilstīgu cenu uzskata augstāko cenu, ko par tiem pašiem vērtspapīriem maksājis piedāvātājs vai personas, kas rīkojas saskaņoti ar piedāvātāju, termiņā, kas jānosaka dalībvalstīm, bet kas nav mazāks par sešiem mēnešiem un nav ilgāks kā 12 mēneši pirms 1. punktā minētā piedāvājuma. Ja pēc tam, kad piedāvājums darīts zināms atklātībai, un pirms tā pieņemšanas termiņa beigām piedāvātājs vai persona, kas rīkojas saskaņoti ar piedāvātāju, nopērk vērtspapīrus par augstāku cenu nekā piedāvājuma cena, piedāvātājs paaugstina sava piedāvājuma cenu, lai tā nav zemāka par augstāko cenu, kas maksāta par šādi iegādātiem vērtspapīriem.

Ja ir ievēroti 3. panta 1. punktā minētie vispārējie principi, dalībvalstis var ļaut savām uzraudzības iestādēm pielāgot pirmajā daļā minēto cenu tādos apstākļos un saskaņā ar tādiem kritērijiem, kas ir skaidri noteikti. Tādēļ dalībvalstis var izveidot to apstākļu sarakstu, kādos augstāko cenu var pielāgot uz augšu vai leju, piemēram, ja augstākā cena ir bijusi noteikta, pārdevējam un pircējam vienojoties, ja ir notikušas manipulācijas ar attiecīgo vērtspapīru tirgus cenām, ja tirgus cenas vispār vai konkrētas tirgus cenas ir ietekmējuši ārkārtas apstākļi vai lai varētu saglabāt uzņēmumus, kam ir grūtības. Dalībvalstis var arī noteikt kritērijus, kas piemērojami šādos gadījumos, piemēram, vidējo tirgus cenu konkrētā laika posmā, uzņēmuma likvidācijas vērtību vai citus objektīvus novērtēšanas kritērijus, ko parasti izmanto finanšu analīzē.

[..]”

7

Ar Komisijas Regulas (ES) Nr. 1254/2012 (2012. gada 11. decembris), ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1126/2008, ar ko pieņem vairākus starptautiskos grāmatvedības standartus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1606/2002, attiecībā uz 10. starptautisko finanšu pārskatu standartu, 11. starptautisko finanšu pārskatu standartu, 12. starptautisko finanšu pārskatu standartu, 27. starptautisko grāmatvedības standartu (2011. gads) un 28. starptautisko grāmatvedības standartu (2011. gads) (OV 2012, L 360, 1. lpp.), 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu Komisijas Regulā (EK) Nr. 1126/2008 (2008. gada 3. novembris) (OV 2008, L 320, 1. lpp.) tika iekļauts 10. starptautiskais finanšu pārskatu standarts “Konsolidētie finanšu pārskati” (turpmāk tekstā – “10. SFPS”), kas ir sniegts Regulas Nr. 1254/2012 pielikumā.

8

Regulas Nr. 1254/2012 pielikuma daļas attiecībā uz 10. SFPS 22. punktā ir paredzēts:

“Konsolidētajā finansiālā stāvokļa pārskatā mātesuzņēmums uzrāda nekontrolējošu līdzdalību pašu kapitāla ietvaros, atsevišķi no mātesuzņēmuma īpašnieku pašu kapitāla.”

9

Saskaņā ar Regulas Nr. 1254/2012 pielikuma daļas attiecībā uz 10. SFPS A pielikumu jēdziens “nekontrolējoša līdzdalība” ir definēts kā tāds, kas ir saistīts ar “pašu kapitālu meitasuzņēmumā, ko ne tieši, ne netieši neattiecina uz mātesuzņēmumu”.

10

Finanšu instrumentu tirgus likuma (Latvijas Vēstnesis, 2003, Nr. 175) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “FITL”), 5. pantā ir noteikts:

“[Finanšu un kapitāla tirgus] komisija, tās darbinieki un pilnvarnieki nav atbildīgi par zaudējumiem, kas radušies finanšu instrumentu tirgus dalībniekiem vai trešajām personām, un tos nevar saukt pie atbildības par darbībām, kuras tie tiesiski, precīzi, pamatoti un labticīgi veikuši, pienācīgi pildot uzraudzības funkcijas likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.”

11

FITL 74. panta pirmā daļa ir izteikta šādā redakcijā:

“Izsakot obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu, vienas atpērkamās akcijas cena nedrīkst būt zemāka par:

12

FITL 74. panta otrajā daļā ir noteikts:

“Nosakot vienas atpērkamās akcijas vērtību saskaņā ar šā panta pirmās daļas 3. punktu, akcijas vērtības aprēķinā izmanto datus no pēdējā akcionāru sapulcē apstiprinātā mērķa sabiedrības gada pārskata, par kuru sniegts zvērināta revidenta ziņojums. Laiks starp tā darbības gada pēdējo dienu, par kuru sagatavots gada pārskats, un dienu, kad [Finanšu un kapitāla tirgus] komisijai iesniegts piedāvājums, nevar būt garāks par 16 mēnešiem. Ja atbilstoši normatīvajiem aktiem mērķa sabiedrība sagatavo gada pārskatu ne vēlāk kā septiņus mēnešus pēc pārskata gada beigām, laiks starp tā darbības gada pēdējo dienu, par kuru sagatavots gada pārskats, un dienu, kad [Finanšu un kapitāla tirgus] komisijai iesniegts piedāvājums, nevar būt garāks par 19 mēnešiem. Akcijas vērtības aprēķinā izmanto datus no pēdējā mērķa sabiedrības ceturkšņa pārskata, ja akciju vērtība, kas aprēķināta, izmantojot ceturkšņa pārskata datus, ir vismaz par 10 procentiem lielāka nekā akcijas vērtība, kas noteikta, izmantojot pārskata gada datus. Ja mērķa sabiedrība sagatavo arī konsolidēto gada pārskatu, tad, nosakot atpērkamās akcijas vērtību, izmanto konsolidētā pārskata datus. Ja mērķa sabiedrība sagatavo gada pārskatus gan saskaņā ar reģistrācijas valsts likumiem, gan saskaņā ar starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem, tad, nosakot atpērkamās akcijas vērtību, izmanto saskaņā ar starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem sagatavotā pārskata datus.”

13

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (Latvijas Vēstnesis, 2005, Nr. 96) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Zaudējumu atlīdzināšanas likums”), 13. pantā “Mantiskā zaudējuma atlīdzinājuma noteikšana” ir paredzēts:

“(1)   Nosakot atbilstīgu zaudējuma atlīdzinājuma apmēru, ņem vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, kā arī cietušā rīcību.

(2)   Nosakot zaudējuma atlīdzinājuma apmēru, papildus var ņemt vērā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus, ja tos ir iespējams objektīvi pierādīt.

(3)   Mantiskais zaudējums no summas, kas aprēķināta saskaņā ar šā likuma 12. pantu, parasti tiek atlīdzināts šādā apmērā:

(4)   Iestāde pēc sava ieskata var cietušajam nodarīto mantisko zaudējumu atlīdzināt tādā veidā, ka nevis izmaksā zaudējuma atlīdzinājumu, bet atjauno faktisko stāvokli, kādā atradās cietušā manta pirms zaudējuma nodarīšanas.”

14

Konsolidēto gada pārskatu likuma (Latvijas Vēstnesis, 2006, Nr. 178) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 14. panta “Konsolidācijā iesaistīto sabiedrību gada pārskatu apvienošanas kārtība” pirmajā daļā ir noteikts:

“Konsolidēto gada pārskatu sagatavo, ar konsolidācijas procedūru apvienojot koncerna mātes sabiedrības gada pārskatā un konsolidācijā iesaistīto meitas sabiedrību gada pārskatos attiecīgajos finanšu pārskata posteņos norādītās līdzekļu, saistību, pašu kapitāla, ieņēmumu un izdevumu (izmaksu) summas. Konsolidācijā iesaistīto sabiedrību bilanču aktīva un pasīva posteņus pilnībā iekļauj konsolidētajā bilancē. Šo sabiedrību peļņas vai zaudējumu aprēķina posteņus pilnībā ietver konsolidētajā peļņas vai zaudējumu aprēķinā.”

15

Šī likuma 21. pants “Mazākumakcionāru līdzdalības daļas atspoguļošana” ir izteikts šādā redakcijā:

“(1)   Konsolidācijā iesaistīto meitas sabiedrību pašu kapitāla attiecīgo daļu tādā apmērā, kādā tā attiecas uz mazākumakcionāriem piederošajām akcijām un daļām, norāda atsevišķā pašu kapitāla postenī “Mazākumakcionāru līdzdalības daļa”.

(2)   Konsolidācijā iesaistīto meitas sabiedrību pārskata gada peļņu vai zaudējumus, kas attiecas uz mazākumakcionāriem piederošajām akcijām un daļām, norāda konsolidētā peļņas vai zaudējumu aprēķina atsevišķā postenī “Mazākumakcionāru peļņas vai zaudējumu daļa”.”

16

Tā kā pieteicēja pamatlietā bija ieguvusi 93,24 % AS “Ventspils nafta” balsstiesīgo akciju, tai saskaņā ar FITL radās pienākums izteikt šīs sabiedrības akciju obligāto atpirkšanas piedāvājumu. Šim nolūkam tā iesniedza Finanšu un kapitāla tirgus komisijai “prospektu”, kurā bija izklāstīts tās atpirkšanas piedāvājums un kurā tā norādīja, ka atpirkšanas cena ir 3,12 EUR par vienu minētās sabiedrības akciju.

17

2015. gada 6. oktobrī Finanšu un kapitāla tirgus komisija, atsaucoties uz FITL 74. panta pirmās daļas 3) punktu, noraidīja pieteicējas pamatlietā veikto aprēķinu. Pēc tam ar apstrīdēto lēmumu tā atļāva pieteicējai pamatlietā izteikt obligāto atpirkšanas piedāvājumu ar cenu 4,56 EUR par vienu šīs sabiedrības akciju.

18

Pieteicēja pamatlietā vērsās Administratīvajā apgabaltiesā (Latvija) ar pieteikumu par šī lēmuma atzīšanu par prettiesisku un par tai ar šo lēmumu iespējami nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu.

19

Pieteicēja pamatlietā norādīja, ka FITL 74. panta mērķis ir noteikt vienas akcijas atpirkšanas cenas aprēķināšanas kārtību tā, lai tā būtu taisnīga un atbilstoša konkrētā tirgus situācijai. Šim nolūkam esot jāņem vērā AS “Ventspils nafta” kopējie reālie aktīvi, nevis šīs sabiedrības konsolidētajā gada pārskatā norādītais aktīvu apjoms, kas ietver visu tās meitasuzņēmumu aktīvu un pasīvu elementus, ieskaitot mazākumakcionāru līdzdalību tās meitasuzņēmumos, kura nav ne minētās sabiedrības aktīvi, ne saistības. Tā secināja, ka apstrīdētajā lēmumā Finanšu un kapitāla tirgus komisija ir nepamatoti palielinājusi AS “Ventspils nafta” vienas akcijas cenu, ņemdama vērā aktīvus, kas pēdējai minētajai sabiedrībai nepieder.

20

Finanšu un kapitāla tirgus komisija apstiprināja, ka ir pamatojusies uz Regulā Nr. 1254/2012 pārņemto 10. SFPS, kurš nosaka principus attiecībā uz konsolidēto gada pārskatu sagatavošanu gadījumos, kad sabiedrība kontrolē vienu vai vairākas sabiedrības, un kura 22. punktā ir paredzēts, ka konsolidētajā finanšu pārskatā nekontrolējošā līdzdalība ir jānorāda kā “pašu kapitāla” elements. Tā precizēja, ka no šajā finanšu pārskatā norādīto aktīvu apjoma nav iespējams izdalīt, kura aktīvu daļa pieder vairākuma akcionāriem un kura daļa – mazākumakcionāriem. Finanšu un kapitāla tirgus komisija no tā secināja, ka nekontrolējošās līdzdalības atskaitīšana no AS “Ventspils nafta” aktīviem būtu pretrunā FITL 74. panta mērķim, jo vienas akcijas cenas noteikšana, izmantojot šīs sabiedrības kopējo aktīvu vērtību, ļauj noteikt šo cenu vistuvāk šīs akcijas patiesajai vērtībai.

21

Ar 2017. gada 10. marta spriedumu Administratīvā apgabaltiesa daļēji apmierināja pieteicējas pamatlietā pieteikumu, atzīstot apstrīdēto lēmumu par prettiesisku un piespriežot Finanšu un kapitāla tirgus komisijai atlīdzināt tai zaudējumus 50 % apmērā no šī lēmuma rezultātā radītajiem zaudējumiem.

22

Administratīvā apgabaltiesa norādīja, ka FITL 74. panta pirmās daļas 3) punktā nav sniegti nekādi precizējumi attiecībā uz tajā lietotajiem jēdzieniem “kopējie aktīvi” un “tīrie aktīvi”. Tā uzsvēra, ka nav bijis nekādu diskusiju, kad 2006. gadā Latvijas likumdevējs saistībā ar šo tiesību normu paredzēja pienākumu akcijas cenas noteikšanā izmantot datus no konsolidētajiem gada pārskatiem. Tā norādīja, ka, lai gan FITL 74. panta pirmā daļa nav formulēta tādā veidā, ka tās 2) un 3) punktā paredzētās metodes būtu izmantojamas tikai ārkārtas apstākļos, šāda izmantošana varētu izrietēt no tā, ka akciju tirgus Latvijā ir ārkārtīgi mazs.

23

Tā uzskatīja, ka, aprēķinot vienas akcijas cenu, ir jābalstās uz objektīviem novērtēšanas kritērijiem un ka FITL 74. panta pirmās daļas 3) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “tīrie aktīvi” neietver mazākumakcionāru līdzdalību.

24

Turklāt Administratīvā apgabaltiesa uzskatīja, ka atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 13. panta trešajai daļai ir konstatējami apstākļi, kas attaisno aprēķinātās zaudējumu atlīdzinājuma summas samazināšanu, tomēr šis samazinājums nevarētu pārsniegt 50 % no aprēķinātās summas.

25

Gan Finanšu un kapitāla tirgus komisija, gan pieteicēja pamatlietā par Administratīvās apgabaltiesas 2017. gada 10. marta spriedumu iesniedza kasācijas sūdzības Augstākajā tiesā (Senāts) (Latvija).

26

Finanšu un kapitāla tirgus komisija uzskata, ka Administratīvā apgabaltiesa nav ņēmusi vērā vairākus apstākļus, kas izslēdz tās izmantoto FITL 74. panta pirmās daļas 3) punkta interpretāciju. Tā, pienākums vienas akcijas atpirkšanas cenas aprēķinam iekļaut datus no konsolidētā gada pārskata esot daļa no FITL grozījumiem, kas veikti, lai Latvijas tiesībās transponētu Direktīvu 2004/25.

27

Finanšu un kapitāla tirgus komisija norāda, ka Administratīvā apgabaltiesa esot interpretējusi FITL 74. panta pirmās daļas 3) punktu pretēji Direktīvas 2004/25 primārajam mērķim, kas ir aizsargāt mazākumakcionāru intereses atpērkamo akciju cenas noteikšanas procesā. Šī komisija precizē, ka tā, AS “Ventspils nafta” akciju atpirkšanas cenas aprēķinā iekļaudama AS “Ventspils nafta” mazākumakcionāru līdzdalības daļu pēdējās minētās sabiedrības meitasuzņēmumu kapitālā, ir rīkojusies atbilstoši Direktīvas 2004/25 mērķim, aprēķinot šo cenu saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 4. punkta otro daļu, tas ir, atbilstoši “objektīviem novērtēšanas kritērijiem, ko parasti izmanto finanšu analīzē”.

28

Pieteicēja pamatlietā lūdz atcelt Administratīvās apgabaltiesas spriedumu daļā, kurā pēdējā minētā daļēji noraidīja pieteicējas prasījumu atlīdzināt apstrīdētā lēmuma dēļ radušos zaudējumus. Tā norāda, ka Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 13. panta trešās daļas 3) punkts ļauj atlīdzināt visus nodarītos zaudējumus un ka, īpašu apstākļu neesamības apstākļos pieļaujot atlīdzinājuma summas samazināšanu līdz pat 50 % no šo zaudējumu apmēra, var rasties situācijas, kurās valsts pārvaldes iestādes bezrūpīgāk risina neviennozīmīgus likuma interpretācijas jautājumus.

29

Iesniedzējtiesa uzsver, ka, lai pareizi interpretētu FITL 74. panta pirmās daļas 3) punktu, ir nepieciešams noskaidrot, vai šajā normā paredzētā akcijas cenas aprēķināšanas metode ir atzīstama par atbilstīgu cenas noteikšanas metodi Direktīvas 2004/25 izpratnē.

30

Tā vēlas noskaidrot, vai mazākumakcionāru līdzdalības iekļaušana tīrajos aktīvos, kuri ir akcijas atpirkšanas cenas aprēķina pamats, ļauj noteikt atbilstīgu cenu šīs direktīvas izpratnē un vai šī iekļaušana līdz ar to atbilst šīs direktīvas mērķiem.

31

Tā atgādina – Tiesa ir nospriedusi, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība, lai noteiktu apstākļus, kādos to uzraudzības iestādes var pielāgot akcijas atpirkšanas cenu, tomēr ar nosacījumu, ka šie apstākļi ir skaidri noteikti. Tātad tai rodas jautājums, vai FITL 74. panta pirmās daļas 3) punktā paredzētā tīro aktīvu aprēķināšanas metode atbilst šim nosacījumam, ņemot vērā, ka jēdzieni “kopējie aktīvi” un “tīrie aktīvi” nav izskaidroti ne šajā, ne arī kādā citā šī likuma tiesību normā.

32

Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai FITL 74. panta pirmās daļas 3) punkts un 74. panta otrā daļa, kuros nav skaidri norādīts, vai akcijas atpirkšanas cenas aprēķināšanas vajadzībām tīrajos aktīvos ir iekļaujama arī mazākumakcionāru līdzdalība, atbilst Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrajai daļai.

33

Visbeidzot, iesniedzējtiesai ir šaubas par Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 13. panta trešās daļas saderību ar Eiropas Savienības pamatprincipiem, proti, efektivitātes principu, ņemot vērā, ka, piemērojot šo tiesību normu, atlīdzības summa gadījumā, ja nodarītie zaudējumi ir lielāki par 1422872 EUR, var tikt samazināta bez ierobežojumiem. Tā arī jautā, vai ir iestājušies visi valsts atbildības rašanās priekšnoteikumi, it īpaši, vai Direktīvas 2004/25 piemērojamās normas piešķir tiesības privātpersonām.

34

Šādos apstākļos Augstākā tiesa (Senāts) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

35

Iesniedzējtiesa norāda, ka risinājums pamatlietā ir atkarīgs būtībā no jautājuma, pirmkārt, vai ar Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punktu netiek pieļauta valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā atbilstīgas cenas noteikšanas metode, ar kuru ir noteikts, ka akcijas cenu pārņemšanas piedāvājuma vajadzībām iegūst, dalot mērķsabiedrības tīros aktīvus, tajos iekļaujot arī mazākumakcionāra līdzdalību, kas tādējādi ir nekontrolējoša līdzdalība, ar emitēto akciju skaitu. Otrkārt, tā uzskata par vajadzīgu saņemt atbildi uz jautājumu, vai ar šo direktīvu tiek piešķirtas tiesības privātpersonām un vai ar Savienības tiesībām netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek ierobežots šo tiesību nepareizas piemērošanas rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzinājums.

36

Tā kā dažādie prejudiciālie jautājumi vairākos aspektos pārklājas, tie ir jāpārgrupē, lai sniegtu iesniedzējtiesai pēc iespējas precīzākas atbildes.

37

Ar trešo un ceturto jautājumu, kas ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punktu netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzētas trīs metodes, lai noteiktu atbilstīgu cenu, par kuru piedāvātājam ir jāatpērk sabiedrības akcijas, tostarp metode, kas izriet no šīs direktīvas 5. panta 4. punkta pirmās daļas īstenošanas, un kurā ir noteikts, ka vienmēr ir jāizvēlas metode, kuras rezultātā tiek noteikta augstākā cena.

38

Kā tas izriet no Direktīvas 2004/25 9. apsvēruma, tās mērķis ir aizsargāt tādu sabiedrību vērtspapīru turētāju intereses, kuru kontroli ir pārņēmusi fiziska vai juridiska persona, un, ievērojot šo aspektu, tās mērķis ir nodrošināt skaidrus un pārskatāmus noteikumus pārņemšanas piedāvājuma jomā (spriedums, 2017. gada 20. jūlijs, Marco Tronchetti Provera u.c., C‑206/16, EU:C:2017:572, 24. punkts).

39

Šim mērķim šajā direktīvā saskaņā ar 1. panta 1. punktu ir noteikti pasākumi, ar kuriem saskaņo dalībvalstu tiesības saistībā ar to sabiedrību vērtspapīru pārņemšanas piedāvājumiem, uz kurām attiecas kādas no šīm valstīm tiesību akti, ja visus vai dažus no šiem vērtspapīriem ir atļauts laist apgrozībā regulētā tirgū (spriedums, 2017. gada 20. jūlijs, Marco Tronchetti Provera u.c., C‑206/16, EU:C:2017:572, 25. punkts).

40

Minētās direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikti galvenie tās piemērošanā ievērojamie principi, tos kvalificējot kā vispārējus principus, tostarp princips, saskaņā ar kuru tad, ja kāda persona iegūst kontroli uzņēmumā, ir jāaizsargā vērtspapīru turētāji (spriedums, 2017. gada 20. jūlijs, Marco Tronchetti Provera u.c., C‑206/16, EU:C:2017:572, 26. punkts).

41

Lai nodrošinātu minēto principu ievērošanu, Direktīvas 2004/25 3. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis, pirmkārt, nodrošina šajā direktīvā noteikto obligāto prasību ievērošanu un, otrkārt, piedāvājumu reglamentēšanai var paredzēt papildu nosacījumus un noteikumus, kas ir stingrāki nekā šajā direktīvā paredzētie (spriedums, 2017. gada 20. jūlijs, Marco Tronchetti Provera u.c., C‑206/16, EU:C:2017:572, 27. punkts).

42

Šīs pašas direktīvas 5. pantā “Mazākumdalībnieku aizsardzība, obligātais piedāvājums un atbilstīgā cena” sabiedrību vērtspapīru turētāju interešu aizsardzībai ir paredzēti galvenokārt divi noteikumi, kas ir jāievēro dalībvalstīm, un vēl viens noteikums, kuru tās var izvēlēties piemērot (spriedums, 2017. gada 20. jūlijs, Marco Tronchetti Provera u.c., C‑206/16, EU:C:2017:572, 28. punkts).

43

Vispirms Direktīvas 2004/25 5. panta 1. punktā ir noteikts princips par obligātu konkrētas sabiedrības vērtspapīru pārņemšanas piedāvājumu. Tātad tajā ir paredzēts, ka tad, ja fiziska vai juridiska persona vai personas, kuras rīkojas saskaņoti ar to, iegādājas sabiedrības vērtspapīrus, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā un kas kopā ar šīs personas vai to personu īpašumā jau esošajiem vērtspapīriem, kuras rīkojas saskaņoti ar šo personu, tieši vai netieši piešķir tādu konkrētu balsstiesību procentuālo daļu šajā sabiedrībā, kas nodrošina kontroli minētajā sabiedrībā, dalībvalstis nodrošina, ka šādai personai, lai aizsargātu šīs sabiedrības mazākumdalībniekus, ir jānāk klajā ar piedāvājumu, un šim piedāvājumam ir jāattiecas uz visiem šo akcionāru vērtspapīriem par atbilstīgu cenu, kas noteikta minētās direktīvas 5. panta 4. punktā (spriedums, 2017. gada 20. jūlijs, Marco Tronchetti Provera u.c., C‑206/16, EU:C:2017:572, 29. punkts).

44

Turpinot – tāpat nolūkā nodrošināt sabiedrības, uz kuru attiecas pārņemšanas piedāvājums, mazākumdalībnieku aizsardzību – Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmajā daļā par atbilstīgu cenu ir uzskatīta augstākā cena, ko par tiem pašiem vērtspapīriem ir samaksājis piedāvātājs vai personas, kuras rīkojas saskaņoti ar to, laikposmā, ko ir noteikušas dalībvalstis, kas nav mazāks par sešiem mēnešiem un nav ilgāks kā divpadsmit mēneši pirms šīs direktīvas 5. panta 1. punktā minētā piedāvājuma (spriedums, 2017. gada 20. jūlijs, Marco Tronchetti Provera u.c., C‑206/16, EU:C:2017:572, 30. punkts).

45

Visbeidzot – Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka tad, ja ir ievēroti 3. panta 1. punktā minētie principi, dalībvalstis var ļaut savām uzraudzības iestādēm, kas ir paredzētas šīs direktīvas 4. pantā, pielāgot atbilstīgo cenu skaidri noteiktos apstākļos un saskaņā ar skaidri noteiktiem kritērijiem. Šajā nolūkā dalībvalstis var, pirmkārt, izveidot to apstākļu sarakstu, kādos šo atbilstīgo cenu var pielāgot uz augšu vai leju, un, otrkārt, noteikt kritērijus, kas ir piemērojami šādos gadījumos, un ir precizēts, ka šiem apstākļiem un kritērijiem ir jābūt skaidri noteiktiem. Šādu apstākļu un kritēriju piemēri ir minēti šīs direktīvas 5. panta 4. punkta otrajā daļā (spriedums, 2017. gada 20. jūlijs, Marco Tronchetti Provera u.c., C‑206/16, EU:C:2017:572, 31. punkts).

46

Tātad, lai noteiktu to vērtspapīru atbilstīgo cenu, uz kuriem attiecas pārņemšanas piedāvājums, Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmajā daļā ir paredzēta metode, kas saskaņā ar šīs direktīvas 9. apsvērumu atbilst šīs cenas vienotai definīcijai Eiropas Savienībā.

47

Šajā ziņā šīs direktīvas 5. panta 4. punkta sistēma noteic, ka šī atbilstīgas cenas noteikšanas metode ir vienīgā šim nolūkam atļautā metode. Proti, minētās direktīvas 5. panta 4. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka gadījumā, ja dalībvalstis ir izvēlējušās šādu iespēju, ir iespējams pielāgot atbilstīgo cenu, kāda tā ir paredzēta šīs direktīvas 5. panta 4. punkta pirmajā daļā.

48

Tādējādi dalībvalstis var atļaut savām uzraudzības iestādēm noteikt cenu, par kādu vērtspapīri, uz kuriem attiecas pārņemšanas piedāvājums, ir jāpārdod, atbilstoši metodēm, kuras atšķiras no Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmajā daļā paredzētās metodes, vienīgi īstenojot minētās pilnvaras pielāgot šo vērtspapīru atbilstīgo cenu.

49

Tomēr, ja valsts tiesiskajā regulējumā ir noteikts, ka atbilstīga cena ir jānosaka atbilstoši vairākām metodēm, no kurām viena atbilst šīs direktīvas 5. panta 4. punkta pirmajā daļā izklāstītajai metodei, tad noteiktos apstākļos var tikt uzskatīts, ka citas paredzētās metodes atbilst minētās direktīvas 5. panta 4. punkta otrajā daļā paredzētajām atbilstīgas cenas pielāgošanas tiesībām.

50

Nosacījumi, kas šajā ziņā ir jāievēro, izriet no paša pēdējās minētās tiesību normas formulējuma.

51

Pirmkārt, atbilstīgas cenas noteikšanas metodes, kas atšķiras no Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmajā daļā paredzētās metodes, ir jāpiemēro dalībvalstu izveidotajām uzraudzības iestādēm, ievērojot šīs direktīvas 3. panta 1. punktā izklāstītos vispārējos principus. Otrkārt, šīs metodes ir jāīsteno “tādos apstākļos un saskaņā ar tādiem kritērijiem, kas ir skaidri noteikti”.

52

Šajā ziņā ir jāatgādina judikatūra, saskaņā ar kuru, lai ievērotu gan tiesiskās drošības principu, gan vajadzību nodrošināt direktīvu pilnīgu piemērošanu tiesiski un ne tikai faktiski, Direktīvas 2004/25 noteikumiem jābūt pārņemtiem skaidrā, precīzā un pārskatāmā tiesiskajā regulējumā, paredzot saistošas normas jomā, uz kuru direktīva attiecas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. jūlijs, Marco Tronchetti Provera u.c., C‑206/16, EU:C:2017:572, 41. punkts).

53

Tādējādi dalībvalstīm, pašām izvēloties juridiskos instrumentus, ir jānodrošina, lai apstākļi un kritēriji, atbilstoši kuriem tiek īstenota atbilstīgas cenas pielāgošana, būtu “skaidri noteikti” Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrās daļas izpratnē.

54

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai FITL, iespējams, lasot šo likumu tā motīvu gaismā, atbilst šādām prasībām.

55

Visbeidzot, nevar izslēgt, ka, pastāvot kādam noteiktam īpašam apstāklim, atbilstīgas cenas pielāgošanas rezultātā vienmēr tiek noteikta augstāka cena nekā tā, kas izriet no Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmās daļas piemērošanas.

56

Ir jāpiebilst, ka šīs direktīvas 5. panta 4. punkta otrā daļa apstiprina šo pieņēmumu, jo tajā ir paredzēts, ka, ņemot vērā noteiktu apstākļu sarakstu, ko, iespējams, ir izveidojusi attiecīgā dalībvalsts, augstāko cenu var pielāgot uz augšu vai uz leju. Tādējādi kāds noteikts apstāklis šīs tiesību normas izpratnē vienmēr var izraisīt augstākas cenas noteikšanu nekā atbilstīgā cena, kā par to liecina minētajā tiesību normā norādītie piemēri, tostarp tad, ja minētās direktīvas 5. panta 4. punkta pirmajā daļā paredzētā atbilstīgā cena ir bijusi noteikta, pārdevējam un pircējam vienojoties.

57

Līdz ar to uz trešo un ceturto uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzētas trīs metodes, lai noteiktu atbilstīgu cenu, par kuru piedāvātājam ir jāatpērk sabiedrības akcijas, tostarp metode, kas izriet no šīs direktīvas 5. panta 4. punkta pirmās daļas īstenošanas, un kurā ir noteikts, ka vienmēr ir jāizvēlas metode, kuras rezultātā tiek noteikta augstākā cena, ar nosacījumu, ka atbilstīgās cenas noteikšanas metodes, kas ir atšķirīgas no šī 5. panta 4. punkta pirmās daļas īstenošanas izrietošās metodes, uzraudzības iestāde piemēro, ievērojot minētās direktīvas 3. panta 1. punktā paredzētos vispārējos principus, kā arī tādos apstākļos un atbilstoši tādiem kritērijiem, kas ir noteikti skaidrā, precīzā un pārskatāmā tiesiskajā regulējumā.

58

Ar pirmo un otro jautājumu, kas ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otro daļu netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka pārņemšanas piedāvājuma mērķiem vienas akcijas vērtība tiek iegūta, dalot mērķsabiedrības tīros aktīvus, kuros iekļauta arī mazākumakcionāra līdzdalība, kas tādējādi uzskatāma par nekontrolējošu līdzdalību, ar emitēto akciju skaitu, ciktāl šāda akcijas cenas noteikšanas metode nav uzskatāma par atbilstošu “skaidri noteiktiem” kritērijiem šīs tiesību normas izpratnē.

59

Pirmkārt, ir jānorāda, ka ar apstrīdēto lēmumu Finanšu un kapitāla tirgus komisija atļāva pieteicējai pamatlietā izteikt mērķsabiedrības akciju atpirkšanas obligāto piedāvājumu, pamatojoties uz FITL 74. panta pirmās daļas 3) punktā paredzēto akciju cenas noteikšanas metodi, kura paredz, ka vienas akcijas vērtību aprēķina, dalot šīs sabiedrības tīros aktīvus ar emitēto akciju skaitu. Saskaņā ar FITL 74. panta otro daļu tad, ja mērķsabiedrība sagatavo konsolidēto gada pārskatu, šim nolūkam ir izmantojami no šī pārskata izrietošie dati.

60

Tāpat ir jānorāda, pirmām kārtām, ka Konsolidēto gada pārskatu likuma 14. panta 1. punktā ir paredzēts, ka konsolidēto gada pārskatu sagatavo, ar konsolidācijas procedūru apvienojot koncerna mātes sabiedrības gada pārskatu un konsolidācijā iesaistīto meitas sabiedrību gada pārskatus, un, otrām kārtām, ka šī likuma 21. pantā ir precizēts, ka konsolidācijā iesaistīto meitas sabiedrību pašu kapitāla attiecīgo daļu tādā apmērā, kādā tā attiecas uz mazākumakcionāriem piederošajām akcijām un daļām, norāda atsevišķā pašu kapitāla postenī “Mazākumakcionāru līdzdalības daļa”.

61

Tātad, lai noteiktu mērķsabiedrības akciju cenu, Finanšu un kapitāla tirgus komisija apstrīdētajā lēmumā šīs sabiedrības tīrajos aktīvos ir iekļāvusi daļas, kuras tās meitas sabiedrībās pieder mazākumakcionāriem, tas ir, līdzdalības daļu, kura minētajai sabiedrībai nepieder.

62

Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 45. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, ir jāatgādina – Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka tad, ja ir ievēroti 3. panta 1. punktā minētie principi, dalībvalstis var ļaut savām šīs direktīvas 4. pantā minētajām uzraudzības iestādēm pielāgot atbilstīgo cenu tādos apstākļos un saskaņā ar tādiem kritērijiem, kas ir skaidri noteikti (spriedums, 2017. gada 20. jūlijs, Marco Tronchetti Provera u.c., C‑206/16, EU:C:2017:572, 31. punkts).

63

Turklāt Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka tad, ja dalībvalstis paredz, ka to uzraudzības iestādes var pielāgot atbilstīgu cenu, tās var definēt šajā ziņā izmantojamos kritērijus; kā šo kritēriju piemēri ir norādīta vidējā tirgus cena konkrētā laika posmā, uzņēmuma likvidācijas vērtība vai citi objektīvi novērtēšanas kritēriji, ko parasti izmanto finanšu analīzē.

64

Treškārt, ir jāatgādina, ka, lai ievērotu gan tiesiskās drošības principu, gan vajadzību nodrošināt direktīvu pilnīgu iedarbību, Direktīvas 2004/25 noteikumiem ir jābūt pārņemtiem, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 52. punktā, skaidrā, precīzā un pārskatāmā tiesiskajā regulējumā, paredzot saistošas tiesību normas jomā, uz kuru direktīva attiecas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. jūlijs, Marco Tronchetti Provera u.c., C‑206/16, EU:C:2017:572, 41. punkts).

65

Ievērojot šos principus, ir jānosaka, vai cenas noteikšanas metode, ar kuru pārņemšanas piedāvājuma mērķsabiedrības tīrajos aktīvos tiek iekļautas daļas, kuras tās meitasuzņēmumos pieder tās mazākumakcionāriem, ietver “skaidri noteiktus” kritērijus Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrās daļas izpratnē.

66

No vienas puses, kā ģenerāladvokāte ir uzsvērusi secinājumu 69. punktā, ir jānorāda, ka ar šo tiesību normu dalībvalstīm piešķirto rīcības brīvību, lai atbilstīgas cenas pielāgošanas gadījumā noteiktu vērtspapīru, uz kuriem attiecas obligātais pārņemšanas piedāvājums, cenas noteikšanas kritērijus, ierobežo visa Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta, kas ir vērsts uz šo vērtspapīru atbilstīgas cenas konstatēšanu, mērķis.

67

Šim nolūkam, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 71. punktā, dalībvalstis vai paredzēt ikvienu finanšu analīzē atzītu novērtēšanas kritēriju, kas ļauj noteikt dalības mērķsabiedrībā faktisko ekonomisko vērtību.

68

Attiecībā uz šo pēdējo minēto aspektu 10. SFPS, kas Savienības tiesībās ir iekļauts ar Regulu Nr. 1254/2012, ir ņemta vērā visa koncerna mātesuzņēmuma un tā meitasuzņēmumu manta neatkarīgi no mātesuzņēmuma dalības meitasuzņēmumos apjoma. No tā izriet, ka šāda mātesuzņēmuma tīrie aktīvi tiek noteikti, ņemot vērā mazākumakcionāriem šajos meitasuzņēmumos piederošās daļas, kuras Regulas Nr. 1254/2012 pielikuma daļas attiecībā uz 10. SFPS A pielikumā “Nekontrolējoša līdzdalība” ir definētas kā daļas, kas attiecas uz “pašu kapitālu meitasuzņēmumā, ko ne tieši, ne netieši neattiecina uz mātesuzņēmumu”.

69

Regulā Nr. 1254/2012 minētajiem starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem ir informatīva vērtība, jo saskaņā ar šīs regulas pielikuma daļas, kas attiecas uz šo standartu, 1. punktu 10. SFPS mērķis ir “izveidot principus konsolidēto finanšu pārskatu sniegšanai un sagatavošanai, ja uzņēmums kontrolē vienu vai vairākus uzņēmumus”. Šajā ziņā nekontrolējošas līdzdalības norādīšana ļauj trešām personām nodrošināt pilnīgu informāciju par koncerna apmēru un kontroles, ko mātesuzņēmums īsteno attiecībā uz tā meitasuzņēmumiem, apjomu.

70

Tādējādi to daļu, kas sabiedrību grupas ietvaros mazākumakcionāriem pieder kāda mātesuzņēmuma meitasuzņēmumu kapitālā, identificēšana un apjoms var būt lietderīga informācija finanšu analīzes jomā.

71

Nosakot mātesuzņēmuma daļu vērtību, iesniedzējtiesai, lai noteiktu, vai šī novērtēšanas metode ir objektīvs novērtēšanas kritērijs, ko parasti izmanto finanšu analīzē, ir jāpievērš īpaša uzmanība tam, ka šī metode liek ņemt vērā, kā tas izriet no šī sprieduma 68. un 69. punkta, tādu dalību mātesuzņēmumam piederošos meitasuzņēmumos, kura šim mātesuzņēmumam nepieder.

72

No otras puses, ikvienai atbilstīgas cenas noteikšanas metodei, kas izriet no Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrajā daļā paredzētajām tiesībām veikt pielāgošanu, ir pietiekami skaidri, precīzi un paredzami jāizriet no šo metodi ietverošā tiesiskā regulējuma, kuram savukārt arī ir jābūt skaidram, precīzam un pārskatāmam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. jūlijs, Marco Tronchetti Provera u.c., C‑206/16, EU:C:2017:572, 41. punkts).

73

Šajā ziņā ir jānorāda – no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka, pirmkārt, FITL 74. panta pirmās daļas 3) punktā nav sniegta jēdziena “tīrie aktīvi”, kas ir izmantots kā šajā tiesību normā paredzētās atbilstīgas cenas noteikšanas metodes parametrs, definīcija un, otrkārt, ka, lai gan Konsolidēto gada pārskatu likuma 21. pantā ir paredzēts, ka konsolidācijā iesaistīto meitas sabiedrību pašu kapitāla attiecīgo daļu tādā apmērā, kādā tā attiecas uz mazākumakcionāriem piederošajām akcijām un daļām, norāda atsevišķā pašu kapitāla postenī “Mazākumakcionāru līdzdalības daļa”, šajā pantā nav sniegta atsauce uz sabiedrību grupas mātes sabiedrības tīrajiem aktīviem.

74

Ņemot vērā šos apstākļus, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai FITL 74. panta pirmās daļas 3) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “tīrie aktīvi” pietiekami skaidri, precīzi un paredzami var tikt saprasts tādējādi, ka uzņēmumu grupas mātesuzņēmuma, kas sagatavo konsolidēto gada pārskatu, gadījumā šis jēdziens ietver mazākumakcionāru dalību šī mātesuzņēmuma meitasuzņēmumos.

75

Turklāt ir jāatgādina, ka Savienības tiesībām atbilstošas interpretācijas princips prasa, lai iesniedzējtiesa ne vien ņemtu vērā visas valsts tiesību normas, bet arī piemērotu šajās tiesībās atzītās interpretācijas metodes nolūkā veikt interpretāciju cik vien iespējams atbilstoši attiecīgas direktīvas tekstam, kā arī mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu un tādējādi panāktu atbilstību LESD 288. panta trešajai daļai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 19. janvāris, Kücükdeveci, C‑555/07, EU:C:2010:21, 48. punkts).

76

Ņemot vērā šos principus, iesniedzējtiesas uzdevums ir noteikt, vai tā var izmantot šī sprieduma 74. punktā minēto FITL 74. panta pirmās daļas 3) punkta interpretāciju vai arī, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, tai ir jāizmanto šīs tiesību normas šaura interpretācija, aplūkojot no teleoloģiskā aspekta, ar kuru tiek izslēgta mazākumakcionāriem piederošās dalības kā pārņemšanas piedāvājuma mērķsabiedrības tīro aktīvu daļas ņemšana vērā, lai noteiktu šīs sabiedrības akcijas cenu.

77

Līdz ar to uz pirmo un otro uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka pārņemšanas piedāvājuma mērķiem vienas akcijas vērtība tiek iegūta, dalot mērķsabiedrības tīros aktīvus, tajos iekļaujot arī mazākumakcionāra līdzdalību, kas tādējādi ir uzskatāma par nekontrolējošu līdzdalību, ar emitēto akciju skaitu, ja vien runa nav par akcijas cenas noteikšanas metodi, kas ir balstīta uz objektīvu novērtēšanas kritēriju, ko parasti izmanto finanšu analīzē un ko var uzskatīt par “skaidri noteiktu” šīs tiesību normas izpratnē; tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

78

Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pārņemšanas piedāvājuma procesā ar Direktīvu 2004/25 piedāvātājam tiek piešķirtas tiesības, kuras var tikt īstenotas prasības par valsts atbildību ietvaros.

79

Ir jāatgādina, ka, runājot par nosacījumiem, lai iestātos valsts atbildība par zaudējumiem, kas privātpersonām ir nodarīti Savienības tiesību pārkāpumu dēļ, kuros ir vainojama valsts, Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka privātpersonām, kurām ir nodarīti zaudējumi, ir tiesības uz atlīdzību, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ja pārkāptās Savienības tiesību normas priekšmets ir piešķirt tiesības privātpersonām, ja šīs normas pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja ir tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un privātpersonām nodarītajiem zaudējumiem (spriedums, 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

80

Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šo nosacījumu, kas ļauj noteikt dalībvalstu atbildību par privātpersonām nodarītajiem zaudējumiem, kuri ir radušies Savienības tiesību pārkāpumu rezultātā, piemērošana principā ir jāveic valsts tiesām saskaņā ar Tiesas sniegtajiem norādījumiem par šādu nosacījumu īstenošanu (spriedums, 2018. gada 4. oktobris, Kantarev, C‑571/16, EU:C:2018:807, 95. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Pirmkārt, saistībā ar jautājumu par Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta tiešo iedarbību ir jāuzsver, ka judikatūrā nav paredzēts šāds nosacījums, lai rastos dalībvalsts atbildība par Savienības tiesību pārkāpumu; judikatūrā paredzētais nosacījums ir saistīts ar to, ka šāda tiesību norma piešķir tiesības privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Kantarev, C‑571/16, EU:C:2018:807, 97. un 104. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

82

Otrkārt, ir taisnība, ka Direktīvas 2004/25 4. panta 6. punktā tostarp ir noteikts, ka tā neskar dalībvalstu tiesības, no vienas puses, noteikt, vai un kādos apstākļos piedāvājuma puses ir tiesīgas sākt administratīvo procesu vai tiesvedību, it īpaši dalībvalsts tiesu iespējamās pilnvaras atteikties sākt tiesvedību un izlemt, vai šāda tiesvedība ietekmē piedāvājuma rezultātu, un, no otras puses, noteikt juridisko nostāju attiecībā uz uzraudzības iestāžu atbildību vai piedāvājuma pušu tiesas prāvām.

83

Tomēr Direktīvas 2004/25 4. panta 6. punkta trešais teikums par tiesisko regulējumu attiecībā uz uzraudzības iestāžu atbildību nevar nozīmēt, ka dalībvalstis var ieviest normas, kas aizliedz pārņemšanas piedāvājuma dalībniekiem celt prasību par valsts atbildību sakarā ar Savienības tiesību būtisku pārkāpumu, kas ir pieļauts saistībā ar šo piedāvājumu, un tas tā ir divu iemeslu dēļ.

84

Pirmām kārtām, šajā trešajā teikumā ir vienīgi norādīts, ka Direktīva 2004/25 neskar dalībvalstu tiesības noteikt juridisko nostāju [tiesisko regulējumu] attiecībā uz uzraudzības iestāžu atbildību, bet tas nekādā gadījumā neļauj dalībvalstīm atteikt pārņemšanas piedāvājuma pusēm sākt administratīvo procesu vai tiesvedību, kā tas ir šīs direktīvas 4. panta 6. punkta pirmā teikuma gadījumā.

85

Otrām kārtām, ir jāatgādina, ka Savienības tiesību pilnīgs iedarbīgums un to tiesību efektīva aizsardzība, kuras ar tām ir piešķirtas privātpersonām, attiecīgā gadījumā var tikt nodrošināti ar principu par valsts atbildību par privātpersonām radītajiem zaudējumiem pieļauto Savienības tiesību pārkāpumu dēļ, kuros tā ir vainojama, jo šis princips ir raksturīgs Līgumu, uz kuriem Savienība ir balstīta, sistēmai un ir piemērojams visos gadījumos, kad dalībvalsts ir pārkāpusi Savienības tiesības, neatkarīgi no tā, kura valsts iestāde ir pieļāvusi šo pārkāpumu (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Deutsche Umwelthilfe, C‑752/18, EU:C:2019:1114, 54. un 55. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

86

Treškārt, ir taisnība, ka Direktīvas 2004/25 galvenais mērķis ir aizsargāt pārņemšanas piedāvājuma mērķsabiedrības mazākumdalībniekus.

87

Šajā ziņā, no vienas puses, Direktīvas 2004/25 5. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tad, ja persona iegādājas uzņēmuma vērtspapīrus, kuri kopā ar šīs personas vai to personu jau īpašumā esošajiem vērtspapīriem, kuras rīkojas saskaņoti ar šo personu, tieši vai netieši nodod šai personai tādu konkrētu balsstiesību procentuālo daļu uzņēmumā, kas nodrošina kontroli minētajā uzņēmumā, šādai personai, lai aizsargātu minētā uzņēmuma mazākumdalībniekus, ir jānāk klajā ar piedāvājumu. No otras puses, šīs direktīvas 5. panta 4. punkta pirmajā daļā ir norādīts, ka personai, kurai tātad ir pienākums izteikt mazākumdalībnieku vērtspapīru iegādes piedāvājumu, ir jāpiedāvā atbilstīga cena, kas atbilst augstākajai cenai, ko tā vai personas, kas rīkojas saskaņoti ar to, laikposmā pirms minētā piedāvājuma ir maksājusi par tiem pašiem vērtspapīriem termiņā, kas jānosaka dalībvalstīm, bet kas nav mazāks par sešiem mēnešiem un nav ilgāks kā divpadsmit mēneši.

88

Tomēr Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punktā ietvertais noteikums par atbilstīgas cenas noteikšanu tādā pašā mērā ir vērsts uz to, lai aizsargātu piedāvātāju, jo tas ļauj noteikt maksimālo cenu, kura tam būs jāmaksā mazākumdalībniekiem pārņemšanas piedāvājumā un kura, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 38. punktā, atbilst tam, ko šis piedāvātājs bija gatavs maksāt laikposmā pirms šī piedāvājuma.

89

Turklāt šīs direktīvas 5. panta 4. punkta otrajā daļā paredzētās atbilstīgās cenas pielāgošanas tiesības arī var nodrošināt piedāvātāja interešu aizsardzību, jo šajā tiesību normā ir paredzēts pieņēmums, ka noteiktos dalībvalstu definētos apstākļos šī atbilstīgā cena var tikt pielāgota uz leju.

90

Tādējādi, tā kā Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmā un otrā daļa tieši ietekmē tās personas tiesisko stāvokli, kurai ir pienākums izteikt mērķsabiedrības mazākumdalībnieku vērtspapīru pārņemšanas piedāvājumu, tā ir Savienības tiesību norma, kuras priekšmets ir piešķirt tiesības privātpersonām, šajā gadījumā – piedāvātājam.

91

Tādējādi uz sesto uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2004/25 ir jāinterpretē tādējādi, ka pārņemšanas piedāvājuma procesā ar to tiek piešķirtas tiesības piedāvātājam, kuras var tikt īstenotas prasības par valsts atbildību ietvaros.

92

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka gadījumā, ja ar dalībvalsts administratīvās iestādes lēmumu ir pieļauts Savienības tiesību normas pārkāpums un saistībā ar šī pārkāpuma radītajiem zaudējumiem ir iestājusies šīs dalībvalsts atbildība, no minētā izrietošo mantisko zaudējumu atlīdzināšana var tikt ierobežota līdz 50 % no šo zaudējumu apmēra.

93

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 13. pantā ir paredzēts – ja saskaņā ar šā likuma 12. pantu aprēķinātās summas apmērs nepārsniedz 142288 EUR, valsts iestādes nodarīto mantisko zaudējumu atbilstošs atlīdzinājums sasniedz 100 % no šīs summas; ja šī summa ir no 142289 līdz 1422872 EUR, šis atlīdzinājums var tikt noteikts 50 līdz 100 % no tās, un, ja minētā summa pārsniedz 1422872 EUR, minētais atlīdzinājums var būt zemāks par 50 % no tās.

94

Piemērojot šo tiesību normu, Administratīvā apgabaltiesa ierobežoja pieteicējas pamatlietā ciesto zaudējumu, kuru summa pārsniedza 1422872 EUR, atlīdzinājumu 50 % apmērā no šīs summas.

95

Lai gan, kā izriet no šī sprieduma 82. punkta, Direktīvas 2004/25 4. panta 6. punktā ir minēts, ka tā neskar dalībvalstu pilnvaras noteikt juridisko nostāju attiecībā uz uzraudzības iestāžu atbildību vai piedāvājuma pušu tiesas prāvām, ir jāuzsver, ka valsts tiesību aktos ietvertie nosacījumi par zaudējumu atlīdzinājumu nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par nosacījumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī (līdzvērtības princips), nedz arī būt izstrādāti tā, lai praksē zaudējumu atlīdzinājuma saņemšanu padarītu neiespējamu vai to pārmērīgi apgrūtinātu (efektivitātes princips) (spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Hochtief Solutions Magyarországi Fióktelepe, C‑620/17, EU:C:2019:630, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

96

Runājot par līdzvērtības principu, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iespēja ierobežot materiālo zaudējumu atlīdzinājuma apmēru pastāv gan Latvijas tiesību pārkāpuma, gan arī Savienības tiesību pārkāpuma gadījumā.

97

Attiecībā uz efektivitātes principu no Tiesas judikatūras izriet, ka Savienības tiesību pārkāpumu dēļ privātpersonām radīto zaudējumu atlīdzinājumam ir jābūt atbilstošam, lai atlīdzinātu tām nodarīto kaitējumu, tādējādi nodrošinot to tiesību efektīvu aizsardzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Hochtief Solutions Magyarországi Fióktelepe, C‑620/17, EU:C:2019:630, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

98

Kā ģenerāladvokāte būtībā ir uzsvērusi secinājumu 104. punktā, valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru gadījumā, ja ar dalībvalsts administratīvās iestādes lēmumu ir pieļauts Savienības tiesību normas pārkāpums un saistībā ar šī pārkāpuma radītajiem zaudējumiem ir iestājusies šīs dalībvalsts atbildība, no minētā izrietošo mantisko zaudējumu, kurus var precīzi aprēķināt, atlīdzinājums var tikt ierobežots līdz 50 % no šo zaudējumu apmēra, nevar atbilst prasībai par šo zaudējumu atbilstošu atlīdzinājumu.

99

No tā izriet, ka ar šādu valsts tiesību normu nav ievērots efektivitātes princips.

100

Līdz ar to uz piekto uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka gadījumā, ja ar dalībvalsts administratīvās iestādes lēmumu ir pieļauts Savienības tiesību normas pārkāpums un saistībā ar šī pārkāpuma radītajiem zaudējumiem ir iestājusies šīs dalībvalsts atbildība, no minētā izrietošo mantisko zaudējumu atlīdzinājums var tikt ierobežots līdz 50 % no šo zaudējumu apmēra.

101

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: