–

Impuls Leasing România IFN SA vārdā – N. M. Ionescu, avocată,

–

Rumānijas valdības vārdā – E. Gane, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – N. Ruiz García, kā arī C. Gheorghiu un M. Carpus Carcea, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvu 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp IO un Impuls Leasing România IFN SA (turpmāk tekstā – “ILR”) par iebildumiem, kurus prasītāja pamatlietā cēlusi pret piespiedu izpildes darbībām attiecībā uz līzinga līgumu.

3

Direktīvas 93/13 divdesmit ceturtajā apsvērumā ir teikts, ka “dalībvalstu tiesām un administratīvām iestādēm jābūt to rīcībā adekvātiem un efektīviem līdzekļiem, lai novērstu tālāku negodīgu noteikumu piemērošanu patērētāju līgumos”.

4

Šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums ar tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

6

Civilprocesa kodekss tika grozīts ar 2018. gada 18. decembraLegea nr. 310/2018 pentru modificarea și completarea Legii nr. 134/2010 privind Codul de procedură civilă, prečum și pentru modificarea și completarea altor acte normative (Likums Nr. 310/2018, ar kuru groza un papildina Likumu Nr. 134/2010 par Civilprocesa kodeksu un citus normatīvos aktus; Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 1074), kas stājās spēkā 2018. gada 21. decembrī. Tā kā pamatlietā aplūkojamais pieteikums par piespiedu izpildi tika iesniegts 2019. gada 26. martā, tam ir piemērojams šis kodekss ar minēto likumu grozītajā redakcijā (turpmāk tekstā – “grozītais Civilprocesa kodekss”).

7

Grozītā Civilprocesa kodeksa 24. pantā ir paredzēts:

“Jaunā procesuālā likuma normas attiecas tikai uz tiesvedību un piespiedu izpildi, kas sākta pēc tā stāšanās spēkā.”

8

Grozītā Civilprocesa kodeksa 632. panta 1. punktā ir noteikts:

“Piespiedu izpildi var veikt vienīgi uz izpildu dokumenta pamata.”

9

Saskaņā ar grozītā Civilprocesa kodeksa 638. panta 1. punkta 4. apakšpunktu:

“Arī parāda instrumenti vai citi dokumenti, kuriem likumā ir paredzēta izpildāmība, ir izpildu dokumenti, un tie var tikt izpildīti piespiedu kārtā.”

10

Grozītā Civilprocesa kodeksa 638. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Pieteikumu par šā panta 1. punkta 2. un 4. apakšpunktā minēto dokumentu izpildes apturēšanu var iesniegt arī saistībā ar tādu prasību lietā pēc būtības, kuras priekšmets ir to atzīšana par spēkā neesošiem. Pēc analoģijas ir piemērojami 719. panta noteikumi.”

11

Grozītā Civilprocesa kodeksa 713. panta 2. punktā ir noteikts:

“Ja piespiedu izpildi veic, pamatojoties uz izpildu dokumentu, kas nav tiesas nolēmums, iebildumus ar faktiskiem vai tiesiskiem apstākļiem, kuri attiecas uz izpildu dokumentā minētajām tiesībām pēc būtības, var pamatot vienīgi tad, ja likumā attiecībā uz šo izpildu dokumentu nav paredzēti procesuālie tiesību aizsardzības līdzekļi tā atcelšanai, tajā skaitā tiesvedība parastajā kārtībā.”

12

Ordonanța Guvernului nr. 51/1997 privind operațiunile de leasing și societățile de leasing (Valdības rīkojums Nr. 51/1997 par līzinga darījumiem un līzinga sabiedrībām) 8. pants ir izteikts šādi:

“Līzinga līgumi, kā arī mantiskais un personīgais nodrošinājums, kas ir sniegts, lai nodrošinātu saistības, kuras uzņemtas ar līzinga līgumu, ir uzskatāmi par izpildu dokumentiem.”

13

Valdības rīkojuma Nr. 51/1997 15. pantā ir paredzēts:

“Ja vien līgumā nav noteikts citādi, gadījumā, ja līzinga ņēmējs/lietotājs divu secīgu mēnešu laikā pilnā apmērā neizpilda savas saistības veikt līzinga maksājumus, ko aprēķina no līzinga līgumā paredzētā termiņa beigām, līzinga devējam/aizdevējam ir tiesības izbeigt līzinga līgumu, un līzinga ņēmējam/lietotājam ir pienākums atdot lietu un samaksāt visas summas, kas maksājamas līdz dienai, kurā notikusi šāda atdošana, uz līzinga līguma pamata.”

14

Valdības rīkojuma Nr. 51/1997 10. panta d) punktā ir noteikts:

“Līzinga ņēmējs/lietotājs apņemas samaksāt visas summas, kas maksājamas saskaņā ar līzinga līgumu – līzinga maksājumus, apdrošināšanas prēmijas, nodokļus, nodevas – līgumā paredzētajā apmērā un termiņos.”

15

Ar Legea nr. 193/2000 privind clauzele abuzive din contractele încheiate între comercianți și consumatori (Likums Nr. 193/2000 par negodīgiem noteikumiem līgumos, kas noslēgti starp pārdevējiem vai piegādātājiem un patērētājiem; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 193/2000”) Rumānijas tiesībās ir transponēta Direktīva 93/13.

16

Saskaņā ar Likuma Nr. 193/2000 1. pantu:

“1.   Ikvienā līgumā, kas preču pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas nolūkā noslēgts starp komersantu un patērētāju, ir jābūt iekļautiem līguma noteikumiem, kas ir skaidri, nepārprotami un ir saprotami arī bez speciālām zināšanām.

2.   Ja rodas šaubas par līguma noteikumu interpretāciju, līguma noteikumi ir interpretējami par labu patērētājam.

3.   Komersanti nedrīkst ar patērētājiem noslēgtajos līgumos iekļaut negodīgus noteikumus.”

17

Likuma Nr. 193/2000 2. pantā paredzēts šādi:

“1.   “Patērētājs” ir jebkura fiziska persona vai fizisku personu grupa, kura veido apvienību, kas saistībā ar līgumu, kurš ietilpst šā likuma piemērošanas jomā, darbojas nolūkos ārpus savas komercdarbības, saimnieciskās darbības vai profesionālās darbības.”

2.   “Pārdevējs vai piegādātājs” ir jebkura fiziska persona vai atļauju saņēmusi juridiska persona, kura saistībā ar šā likuma darbības jomā ietilpstošu līgumu darbojas nolūkos, kas saistīti ar tās komercdarbību, saimniecisko darbību vai profesionālo darbību, kā arī jebkura cita persona, kas šajos pašos nolūkos darbojas attiecīgās personas vārdā vai uz tās rēķina.”

18

Likuma Nr. 193/2000 4. pantā ir noteikts:

“1.   Līguma noteikumu, kas nav atsevišķi apspriests ar patērētāju, uzskata par negodīgu, ja – skatot to atsevišķi vai kopā ar citiem līguma noteikumiem – ar to patērētājam par sliktu un pretēji labticības prasībām tiek radīta ievērojama nelīdzsvarotība pušu tiesībās un pienākumos.

2.   Līguma noteikumu uzskata par tādu, par kuru nav notikusi atsevišķa apspriešanās ar patērētāju, ja tas ir sagatavots situācijā, kurā patērētājam nebija iespējams ietekmēt tā būtību, piemēram, standartlīgumu vai vispārīgo pārdošanas noteikumu gadījumā, kurus attiecīgās preces vai pakalpojuma tirgū piemēro komersanti.

3.   Tas, ka par atsevišķiem līguma noteikumu aspektiem vai par kādu atsevišķu noteikumu ir notikusi tieša apspriešanās ar patērētāju, neizslēdz šā likuma normu piemērošanu pārējam līgumam, ja vispārējais līguma novērtējums liecina, ka pārdevējs vai piegādātājs tomēr to iepriekš ir sastādījis vienpusēji. Ja pārdevējs vai piegādātājs apgalvo, ka par kādu standartnoteikumu ir notikušas tiešas sarunas ar patērētāju, tam ir jāiesniedz pierādījumi par to.

4.   Pielikumā, kas ir šā likuma neatņemama sastāvdaļa, piemēru veidā ir ietverts to noteikumu saraksts, kuri ir uzskatāmi par negodīgiem.

5.   Neskarot šā likuma normas, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā:

6.   Līguma noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas nedz uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, nedz arī uz spēju izpildīt prasības attiecībā uz cenu un samaksu, no vienas puses, apmaiņā pret piedāvātajām precēm un pakalpojumiem, no otras puses, ja vien šie noteikumi ir izteikti viegli saprotamā valodā.”

19

Saskaņā ar Likuma Nr. 193/2000 6. pantu:

“Negodīgi noteikumi, kas iekļauti līgumā un konstatēti vai nu personīgi, vai ar likumiski pilnvarotu iestāžu starpniecību, nerada sekas patērētājam, līguma darbība ar patērētāja piekrišanu turpinās vienīgi tad, ja tas vēl ir iespējams bez minētajiem noteikumiem.”

20

Likuma Nr. 193/2000 pielikuma 1. punkta i) apakšpunktā ir noteikts:

“Par negodīgiem noteikumiem ir uzskatāmi līguma noteikumi, saskaņā ar kuriem patērētājam, kurš nepilda savas līgumsaistības, ir jāmaksā atlīdzinājums, kas ir nesamērīgi liels salīdzinājumā ar pārdevējam vai piegādātājam nodarīto kaitējumu.”

21

2008. gada 20. augustā IO ar ILR uz 48 mēnešiem noslēdza līzinga (izpirkumnomas) līgumu par mehānisko transportlīdzekli, kura vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN) bija 7810,94 EUR. No šā līguma noteikumiem izriet, ka finansētā vērtība bija 6248,75 EUR, procentu likme tika noteikta 8,25 %, 4 % apmērā noteiktā maksa par kredīta piešķiršanu bija 312,44 EUR un maksa par apkalpošanu bija 5 EUR mēnesī. Šajā līgumā bija paredzēts, ka līgumisko saistību neizpildes gadījumā līzinga devējs var vai nu iesniegt pieteikumu par līzinga ņēmējam uzlikto saistību piespiedu izpildi un vienlaikus saņemt atlīdzinājumu par zaudējumiem, vai arī gan kumulatīvi, gan alternatīvi veikt jebkuru pasākumu, ko tas uzskatītu par vajadzīgu, vai arī izbeigt līgumu bez iepriekšēja brīdinājuma un veikt citas papildu formalitātes.

22

Tā kā IO 2009. gada 7. decembrī vairs nespēja veikt noteiktos līzinga maksājumus, attiecīgais līzinga līgums tika izbeigts. 2010. gada 19. martā attiecīgā automašīna atbilstoši izpildu dokumentam, par kādu uzskatāms šis līgums, tika atdota ILR un pēc tam 2010. gada 29. jūnijā – pārdota par summu 5294,12 EUR, ieskaitot PVN.

23

Pēc līguma izbeigšanas ILR2010. gada 15. oktobrī sāka piespiedu izpildes procesu par 12592,32 Rumānijas lejām (RON) (aptuveni 2547 EUR), lai panāktu, ka tiek izpildīti prasījumi, kas izriet no izpildu dokumenta, proti, nesamaksātie rēķini par līzinga maksājumiem, ar piedziņu saistītām nodevām, līgumsodu, izmaksām saistībā ar valūtas maiņas kursa atšķirībām, apdrošināšanas prēmijām un piedziņas izmaksām.

24

2013. gada 28. martāILR iesniedza pieteikumu par piespiedu izpildes vēršanu pret IO par 70601,12 RON (aptuveni 14280 EUR). Ar 2015. gada 13. novembra spriedumu civillietā, ko pasludināja Judecătoria Sectorului 1 București (Bukarestes 1. apgabala pirmās instances tiesa, Rumānija), tika apstiprināta mantas apķīlāšana attiecībā pret trešo personu.

25

2016. gada 16. novembrī ar tiesu izpildītāja aktu piespiedu izpilde tika izbeigta ar tādu pamatojumu, ka IO īpašums neietver lietas, kuras var tikt apķīlātas.

26

2019. gada 26. martāILR iesniedza jaunu pieteikumu par piespiedu izpildi pret IO, lai panāktu, ka tiek apmierināts prasījums 137502,84 RON (aptuveni 27900 EUR), kas atbilst summai, par kādu izrakstīti, bet nav samaksāti nodokļu rēķini nokavējuma naudai, neatmaksātā finansētā kapitāla atlikumam, parādam, kas izriet no līgumsaistību neizpildes, kā arī piedziņas izmaksu summai.

27

Ar 2019. gada 12. aprīļa rīkojumu Judecătoria Sectorului 2 București (Bukarestes 2. apgabala pirmās instances tiesa) apstiprināja piespiedu izpildi pieprasītās summas apmērā, kurai pieskaitīti piedziņas izdevumi, kas vēlāk ar tiesu izpildītāja aktu tika noteikti 8719,29 RON (aptuveni 1764 EUR).

28

2019. gada 24. maijā IO iesniedza iebildumus pret piespiedu izpildi. Savu iebildumu pamatojumā viņa norādīja, ka trīs gadus ilgais noilguma termiņš, kura laikā ILR var lūgt un panākt piespiedu izpildi uz izpildes dokumenta, par kādu esot uzskatāms līzinga līgums, pamata, esot sācies 2010. gadā, kad tā pārtrauca veikt līzinga maksājumus, un esot beidzies dienā, kad ILR iesniedza otro pieteikumu par piespiedu izpildi. Turklāt attiecībā uz sākotnējo finansējumu 6248,75 EUR, kura lielu daļu tā laikposmā no 2008. līdz 2010. gadam esot atmaksājusi, ILR 2019. gadā sāka otro piespiedu izpildes procesu par aptuveni 30000 EUR.

29

ILR pret to iebilda, proti, tai attiecībā pret IO esot noteikts naudā izteikts un izpildāms prasījums, ko veido finansētā kapitāla atlikums līguma izbeigšanas dienā, procenti, nokavējuma nauda, apdrošinātājam samaksāto apdrošināšanas prēmiju summa, maksas par piedziņu un nesamaksāto rēķinu summa; no šā prasījuma esot atskaitīta transportlīdzekļa, kas bija līzinga līguma objekts, pārdošanas cena.

30

Iesniedzējtiesa norāda, ka līzinga līgums, uz kura pamata tika sākts piespiedu izpildes process pret IO, ietver dažus noteikumus, kurus, pamatojoties uz Likumu Nr. 193/2000, ar ko Rumānijas tiesībās transponēta Direktīva 93/13, varētu uzskatīt par negodīgiem. Tā paskaidro, ka saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 713. panta 2. punktu redakcijā pirms grozījumiem, kas izdarīti ar Likumu Nr. 310/2018, valsts tiesa saistībā ar iebildumiem, kas celti pret piespiedu izpildi, var izvērtēt līzinga līguma noteikumu negodīgumu, ja nav konkrētu procesuālu tiesību aizsardzības līdzekļu to atzīšanai par spēkā neesošiem. Savukārt saskaņā ar grozītā Civilprocesa kodeksa 713. panta 2. punktu, kas ir piemērojams pamatlietā, tagad minētā tiesa šādu līguma noteikumu negodīgumu var pārbaudīt tikai tad, ja nav neviena procesuāla līdzekļa šo līgumu atzīšanai par spēkā neesošiem, tostarp iespējas celt prasību parastajā kārtībā. Likums Nr. 193/2000 tagad sniedzot patērētājiem iespēju celt prasību parastajā kārtībā, saistībā ar kuru valsts tiesa varot pārbaudīt līguma noteikumu eventuālo negodīgumu.

31

Tomēr iesniedzējtiesa piebilst, ka saskaņā ar efektivitātes principu valsts piespiedu izpildes mehānismi nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu to tiesību īstenošanu, kas patērētājiem piešķirtas ar Savienības tiesību aktiem. Šo tiesību efektīva aizsardzība varot tikt nodrošināta vienīgi tad, ja valsts procesuālo tiesību sistēma ļauj pēc savas ierosmes pārbaudīt līguma noteikumu eventuālo negodīgumu pašas piespiedu izpildes procesa ietvaros. Tāpēc pastāvot šaubas, vai grozītā Civilprocesa kodeksa 713. panta 2. punkts ir saderīgs ar Direktīvu 93/13, ņemot vērā, ka tagad patērētāji var celt tikai prasību parastajā kārtībā un ka, ceļot iebildumus pret piespiedu izpildi, viņiem nav iespēju izmantot ar šo direktīvu piešķirtās tiesības.

32

Šādos apstākļos Judecătoria Sectorului 2 București (Bukarestes 2. apgabala pirmās instances tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai, ņemot vērā efektivitātes principu, Direktīva 93/13/EEK ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā spēkā esošais Rumānijas tiesiskais regulējums par iebildumu pret piespiedu izpildi pieņemamības nosacījumiem – [..] [grozītā] Civilprocesa kodeksa 713. panta 2. punkts [..] –, kas saistībā ar iebildumiem pret piespiedu izpildi nepieļauj iespēju pēc patērētāja lūguma vai tiesai pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai līzinga līguma, kas uzskatāms par izpildu dokumentu, noteikumi ir negodīgi, ar tādu pamatojumu, ka ir iespējams celt prasību parastajā kārtībā, saistībā ar kuru var tikt pārbaudīta negodīgu noteikumu šīs direktīvas izpratnē esamība līgumos, kas noslēgti starp “patērētāju” un “pārdevēju vai piegādātāju”?”

33

ILR norāda uz to, ka Tiesai nav kompetences izskatīt šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo tas attiecoties uz valsts tiesību normu interpretāciju.

34

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā paredzētajā tiesvedībā, kuras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, vienīgi valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesības (spriedums, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 76. punkts un tajā minētā judikatūra). Šādā tiesvedībā Tiesas kompetencē ir tikai Savienības tiesību normu pārbaude (spriedums, 2018. gada 11. jūlijs, Somoza Hermo un Ilunión Seguridad, C‑60/17, EU:C:2018:559, 44. punkts).

35

Tā tas ir arī šajā lietā.

36

Proti, pietiek ar konstatējumu, ka iesniedzējtiesa jautā Tiesai par Direktīvas 93/13 interpretāciju, lai varētu izšķirt strīdu par līgumu, ko pārdevējs vai piegādātājs noslēdzis ar patērētāju.

37

No tā izriet, ka Tiesas kompetencē ir lemt par šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

38

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko izpildes tiesai, kura izskata iebildumus pret tāda līzinga līguma piespiedu izpildi, ko patērētājs noslēdzis ar pārdevēju vai piegādātāju un kas ir uzskatāms par izpildu dokumentu, nav atļauts pēc savas ierosmes vai pēc patērētāja pieteikuma izvērtēt šā līguma noteikumu negodīgumu ar tādu pamatojumu, ka pastāv iespēja celt prasību parastajā kārtībā, saistībā ar kuru to izskatošā tiesa var pārbaudīt šāda līguma noteikumu negodīgumu.

39

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz atziņu, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju ir vājākā pozīcijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan informētības līmeni (skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Ņemot vērā šādu vājāku pozīciju, šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi patērētājiem nav saistoši. Tā ir imperatīva norma, kas vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, kas līgumā nodibināts starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar patiesu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību (skat. it īpaši spriedumus, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 53. un 55. punkts, kā arī 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 41. punkts).

41

Šajā saistībā Tiesa jau vairākkārt atzinusi, ka valsts tiesai – ja tās rīcībā ir vajadzīgais tiesiskais un faktiskais pamatojums – pēc savas ierosmes ir jāvērtē Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma negodīgums un, to veicot, ir jāizlīdzina starp patērētāju, no vienas puses, un pārdevēju vai piegādātāju, no otras puses, pastāvošais nevienlīdzīgais spēku samērs (spriedumi, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 46. punkts un tajā minētā judikatūra; 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 58. punkts, kā arī 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 43. punkts).

42

Turklāt Direktīvā 93/13, kā izriet no tās 7. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar tās divdesmit ceturto apsvērumu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt adekvātus un efektīvus līdzekļus, lai izbeigtu negodīgu noteikumu izmantošanu līgumos, kurus pārdevējs vai piegādātājs noslēdzis ar patērētājiem (spriedums, 2019. gada 26. jūnijs, Addiko Bank, C‑407/18, EU:C:2019:537, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Lai gan Tiesa jau vairākkārt, ņemot vērā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta prasības, ir norādījusi, kādā veidā valsts tiesām ir jānodrošina, ka tiek ievērotas patērētājiem ar šo direktīvu piešķirtās tiesības, tomēr jāpatur prātā, ka principā Savienības tiesībās nav saskaņotu procedūru, kuras piemērojamas līguma noteikumu eventuāla negodīguma pārbaudei, un ka tādēļ tās ietilpst dalībvalstu iekšzemes tiesību sistēmā – tomēr ar nosacījumu, ka tās nedrīkst būt mazāk labvēlīgas par procedūrām, kuras attiecas uz dalībvalstu iekšzemes tiesībām pakļautām līdzīgām situācijām (līdzvērtības princips), un tās nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu patērētājiem Savienības tiesībās piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (it īpaši skat. spriedumu, 2019. gada 26. jūnijs, Addiko Bank, C‑407/18, EU:C:2019:537, 45. un 46. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

44

Attiecībā uz līdzvērtības principu ir jānorāda, ka Tiesai nav zināms neviens apstāklis, kas izraisītu šaubas par pamatlietā aplūkojamā valsts tiesiskā regulējuma atbilstību šim principam.

45

Attiecībā uz efektivitātes principu ir jānorāda, ka katrs gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu Savienības tiesību normu piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas lomu procesā kopumā, šā procesa norisi un tā īpatnības, kā arī – vajadzības gadījumā – tādus valsts tiesu sistēmas pamatā esošus principus kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un pareiza tiesvedības norise (spriedums, 2021. gada 22. aprīlis, Profi Credit Slovakia, C‑485/19, EU:C:2021:313, 53. punkts). Tomēr tiesvedības īpatnības nevar būt faktors, kas varētu ietekmēt atbilstoši Direktīvas 93/13 normām patērētājiem nodrošināmo tiesību aizsardzību (spriedums, 2016. gada 21. aprīlis, Radlinger un Radlingerová, C‑377/14, EU:C:2016:283, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

46

Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka no dalībvalstu pienākuma nodrošināt attiecīgo personu tiesību, kuras izriet no Savienības tiesību aktiem, efektivitāti ir izsecināms – tajā skaitā attiecībā uz tiesībām, kas izriet no Direktīvas 93/13 –, ka šīs direktīvas 7. panta 1. punktā un arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā nostiprināto prasību nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas citstarp piemērojama tādas procesuālās kārtības noteikšanai, kura attiecināma uz tiesā celtām prasībām, kas pamatotas ar šādām tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance, no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka bez efektīvas kontroles pār iespējami negodīgiem attiecīgā līguma noteikumiem nevar tikt nodrošināta ar Direktīvu 93/13 piešķirto tiesību ievērošana (spriedums, 2020. gada 4. jūnijs, Kancelaria Medius, C‑495/19, EU:C:2020:431, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

No tā izriet, ka valsts tiesību aktos paredzētie nosacījumi, uz kuriem izdarīta atsauce Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā, nevar aizskart no šīs tiesību normas izrietošo patērētāju tiesību – ka tiem nav saistoši par negodīgiem uzskatāmi līguma noteikumi – būtību (spriedumi, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 71. punkts, kā arī 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 51. punkts).

49

Tātad Tiesa ir jau atgādinājusi, ka patērētājam ar šo direktīvu piešķirto tiesību efektīva aizsardzība var tikt nodrošināta vienīgi tad, ja valsts procesuālo tiesību sistēma ļauj vai nu maksājuma rīkojuma procedūrā, vai arī maksājuma rīkojuma izpildes procedūrā pēc savas ierosmes veikt pārbaudi par attiecīgajā līgumā esošo noteikumu eventuālu negodīgumu (skat. it īpaši spriedumus, 2016. gada 18. februāris, Finanmadrid EFC, C‑49/14, EU:C:2016:98, 46. punkts, un 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 44. punkts).

50

Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka gadījumā, kad pēc savas ierosmes veikta tiesas pārbaude par attiecīgajā līgumā ietverto noteikumu eventuālu negodīgumu nav paredzēta maksājuma rīkojuma izpildes stadijā, ir uzskatāms, ka valsts tiesību akti var apdraudēt Direktīvā 93/13 paredzētās aizsardzības efektivitāti, ja tajos nav paredzēta šāda kontrole rīkojuma izdošanas stadijā vai ja tāda kontrole ir paredzēta tikai iebildumu pret jau izdotu rīkojumu celšanas stadijā, kad pastāv ievērojams risks, ka attiecīgais patērētājs necels nepieciešamos iebildumus vai nu tāpēc, ka šim nolūkam paredzētais termiņš ir sevišķi īss, vai arī, ņemot vērā tiesvedības izmaksas salīdzinājumā ar apstrīdētā parāda summu, vai arī tāpēc, ka valsts tiesību aktos nav paredzēts pienākums viņam paziņot visu informāciju, kas vajadzīga, lai viņš varētu noteikt savu tiesību apjomu (spriedums, 2018. gada 20. septembris, EOS KSI Slovensko, C‑448/17, EU:C:2018:745, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Tiesa ir arī nospriedusi, ka šī direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru izpildes tiesai piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā nav atļauts ne pēc savas ierosmes, ne pēc patērētāja pieteikuma izvērtēt līguma, no kura izriet pieprasītais parāds, un kurš ir izpildraksta pamatā, noteikuma negodīgumu, nedz arī veikt pagaidu pasākumus, tostarp apturēt minēto piespiedu izpildes procedūru, ja šo pasākumu veikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu tiesas, kura attiecīgo lietu izskata pēc būtības un kurai ir kompetence pārbaudīt šāda noteikuma negodīgo raksturu, galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti (rīkojums, 2013. gada 14. novembris, Banco Popular Español et Banco de Valencia, C‑537/12 un C‑116/13, EU:C:2013:759, 60. punkts, kā arī 2014. gada 17. jūlijs, Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 28. punkts).

52

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā iesniedzējtiesa ar 2019. gada 12. aprīļa rīkojumu apstiprināja aplūkojamā līguma piespiedu izpildi. Turklāt šķiet, ka šā līguma noteikumu eventuālais negodīgums iepriekš nav ticis pārbaudīts tiesā.

53

Taču no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka grozītā Civilprocesa kodeksa 713. panta 2. punktā saistībā ar iebildumiem, kas celti pret piespiedu izpildi, izpildes tiesai vairs nav ļauts pēc savas ierosmes vai pēc patērētāja pieteikuma pārbaudīt līzinga (izpirkumnomas) līguma, kas uzskatāms par izpildu dokumentu, noteikumu negodīgumu, tādēļ ka šo pārbaudi var veikt tiesa, kura izskata lietu pēc būtības, proti, prasību parastajā kārtībā, kurai nav piemērojams nekāds termiņš, jo minētajai tiesai ir pilnvaras apturēt piespiedu izpildes procesu uz Likuma Nr. 193/2000 pamata.

54

Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka 2019. gada 26. jūnija sprieduma Addiko Bank (C‑407/18, EU:C:2019:537) 61. punktā Tiesa ir atzinusi, ka ar to, ka saskaņā ar valsts procesuālajām tiesībām starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgta hipotekārā kredīta līguma noteikumu eventuāla negodīguma pārbaudi var veikt nevis tiesa, kurā iesniegts pieteikums par šāda līguma piespiedu izpildi, bet vienīgi – vēlāk un vajadzības gadījumā – lietu pēc būtības izskatošā tiesa, kurā patērētājs ir cēlis prasību par šādu negodīgu noteikumu atzīšanu par spēkā neesošiem, acīmredzami nepietiek, lai nodrošinātu pilnīgu Direktīvā 93/13 paredzētās patērētāju tiesību aizsardzības efektivitāti.

55

Proti, Tiesa ir konstatējusi, ka gadījumā, kad piedziņas vēršana uz ar hipotēku nodrošinātu nekustamo īpašumu ir veikta pirms pasludināts lietu pēc būtības izskatošās tiesas nolēmums, ar kuru atzīts hipotēkas pamatā esošā līguma noteikuma negodīgums un tādējādi par spēkā neesošu atzīta arī izpildes procedūra, šis nolēmums ļautu nodrošināt minētajam patērētājam vienīgi vēlāku aizsardzību un vienīgi zaudējumu atlīdzinājuma veidā, kas būtu nepilnīgs un nepietiekams un, pretēji Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā paredzētajam, nebūtu nedz adekvāts, nedz efektīvs līdzeklis, lai novērstu šāda noteikuma izmantošanu (rīkojums, 2019. gada 6. novembris, BNP Paribas Personal Finance SA Paris Sucursala Bucureşti un Secapital, C‑75/19, nav publicēts, EU:C:2019:950, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

56

Atšķirībā no faktiskajiem apstākļiem lietās Banco Popular Español un Banco de Valencia, kā arī Sánchez Morcillo un Abril García, kurās tika pasludināts attiecīgi 2013. gada 14. novembra rīkojums (C‑537/12 un C‑116/13, EU:C:2013:759) un 2014. gada 17. jūlija spriedums (C‑169/14, EU:C:2014:2099) un kurās valsts tiesību aktos nebija atļauts tiesai noteikt pagaidu pasākumus, kamēr tiek izvērtēti pamatā esošie līguma noteikumi, šajā lietā tiesai, kura izskata lietu pēc būtības un kurā ir celta no piespiedu izpildes procesa nošķirama prasība, ir pilnvaras apturēt minēto procesu.

57

Tomēr no Komisijas apsvērumiem – pret kuriem Rumānijas valdība nav iebildusi – izriet, ka, ceļot šādu atsevišķu prasību tiesā, kas izskata lietu pēc būtības, patērētājam, kurš lūdz apturēt piespiedu izpildes procesu, ir pienākums sniegt nodrošinājumu, kas tiek aprēķināts, balstoties uz prasības summu.

58

Šajā ziņā no šā sprieduma 50. punktā minētās judikatūras izriet, ka izmaksas, ko tiesvedība radītu salīdzinājumā ar apstrīdētā prasījuma summu, nedrīkst būt tādas, kas atturētu patērētāju vērsties tiesā, lai lūgtu pārbaudīt eventuālo līguma noteikumu negodīgumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 54. punkts; 2016. gada 18. februāris, Finanmadrid EFC, C‑49/14, EU:C:2016:98, 52. un 54. punkts, kā arī 2018. gada 20. septembris, EOS KSI Slovensko, C‑448/17, EU:C:2018:745, 46. punkts).

59

Tomēr ir ļoti ticams, ka parādniekam, kurš nav veicis maksājumu, nav nepieciešamo finansiālo līdzekļu, lai sniegtu prasīto nodrošinājumu (spriedums, 2019. gada 26. jūnijs, Addiko Bank, C‑407/18, EU:C:2019:537, 60. punkts). Vēl jo vairāk tā tas ir gadījumā, kad – kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 58. punktā – celtās prasības summa ievērojami – kā tas, šķiet, ir šajā lietā – pārsniedz līguma kopsummu.

60

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko izpildes tiesai, kura izskata iebildumus pret parāda piedziņu, pēc savas ierosmes vai pēc patērētāja pieteikuma nav atļauts pārbaudīt starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju noslēgta līguma, kas uzskatāms par izpildu dokumentu, noteikumu negodīgumu, jo lietu pēc būtības izskatošā tiesa – kurā parastajā kārtībā var tikt celta atsevišķa prasība, lai pārbaudītu šāda līguma noteikumu eventuālu negodīgumu, – apturēt izpildes procesu, līdz tā pieņem nolēmumu pēc būtības, var vienīgi tad, ja tiek sniegts nodrošinājums, kura apmērs ir tāds, ka tas var atturēt patērētāju no šādas prasības celšanas vai uzturēšanas.

61

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko izpildes tiesai, kura izskata iebildumus pret parāda piedziņu, pēc savas ierosmes vai pēc patērētāja pieteikuma nav atļauts pārbaudīt starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju noslēgta līguma, kas uzskatāms par izpildu dokumentu, noteikumu negodīgumu, jo lietu pēc būtības izskatošā tiesa – kurā parastajā kārtībā var tikt celta atsevišķa prasība, lai pārbaudītu šāda līguma noteikumu eventuālu negodīgumu, – apturēt izpildes procesu, līdz tā pieņem nolēmumu pēc būtības, var vienīgi tad, ja tiek sniegts nodrošinājums, kura apmērs ir tāds, ka tas var atturēt patērētāju no šādas prasības celšanas vai uzturēšanas.