–

Von Aschenbach & Voss GmbH – T. Lieber, Rechtsanwalt,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Albenzio, avvocatto dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – sākotnēji M. França un N. Kuplewatzky, kā arī K. Blanck, pārstāvji, vēlāk – K. Blanck, pārstāve,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2017/271 (2017. gada 16. februāris), ar kuru paplašina galīgo antidempinga maksājumu, kas ar Padomes Regulu (EK) Nr. 925/2009 noteikts konkrētas Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes alumīnija folijas importam, attiecinot to uz konkrētu nedaudz mainītu alumīnija foliju (OV 2017, L 40, 51. lpp.) (turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”), 1. panta 1. punkta spēkā esamību.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Von Aschenbach & Voss GmbH (turpmāk tekstā – “VA&V”) un Hauptzollamt Duisburg (Dīsburgas Galvenā muitas pārvalde, Vācija) par antidempinga maksājumiem, kas aprēķināti par kādas Ķīnas izcelsmes alumīnija folijas importēšanu.

3

Antidempinga pasākumu pieņemšanu Eiropas Savienībā reglamentējošās tiesību normas, kas bija spēkā apstrīdētās regulas pieņemšanas laikā, ir ietvertas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/1036 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (OV 2016, L 176, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”).

4

Pamatregulas 1. panta “Principi” 4. punktā ir noteikts:

“Šajā regulā “līdzīgs izstrādājums [..]” ir izstrādājums, kas ir identisks, tas ir, visos aspektos vienāds ar attiecīgo izstrādājumu, vai arī, ja šāda izstrādājuma nav, citu izstrādājumu, kura īpašības ir ļoti līdzīgas attiecīgā izstrādājuma īpašībām, kaut arī tie nav identiski visos aspektos.”

5

Šīs regulas 13. pants “Pasākumu apiešana” ir formulēts šādi:

“1.   Saskaņā ar šo regulu uzlikto antidempinga maksājumu darbības jomu var paplašināt arī attiecībā uz nedaudz pārveidota vai nepārveidota līdzīga izstrādājuma importu no trešām valstīm vai uz nedaudz pārveidota līdzīga izstrādājuma vai šāda izstrādājuma sastāvdaļu importu no valsts, uz kuru attiecas pasākumi, ja notiek šo pasākumu apiešana.

Antidempinga maksājumus, kuri nepārsniedz saskaņā ar 9. panta 5. punktu uzlikto atlikušo antidempinga maksājuma likmi, var attiecināt arī uz importu no uzņēmumiem, kas gūst labumu no atsevišķiem maksājumiem valstīs, uz kurām attiecas pasākumi, ja notiek šo pasākumu apiešana.

Apiešanu definē kā pārmaiņas tirdzniecības modelī starp trešām valstīm un Savienību vai starp atsevišķiem uzņēmumiem valstī, kas pakļauta pasākumiem, un Savienību, kuri izriet no prakses, procesa vai darba un kam bez maksājuma uzlikšanas nav cita pietiekama cēloņa vai ekonomiskā pamatojuma, ja ir pierādījumi, ka maksājuma koriģējošā ietekme mazinās līdzīgo izstrādājumu cenu un/vai daudzumu izteiksmē, un ja vajadzības gadījumā saskaņā ar 2. panta noteikumiem ir pierādījumi par dempingu attiecībā uz līdzīgam izstrādājumam agrāk noteiktajām normālajām vērtībām.

Trešajā daļā minētā prakse, process vai darbs, inter alia, ietver:

[..].

3.   Izmeklēšanu saskaņā ar šo pantu sāk pēc Komisijas iniciatīvas vai pēc dalībvalsts vai jebkuras ieinteresētās puses pieprasījuma, pamatojoties uz pietiekamiem pierādījumiem attiecībā uz 1. punktā izklāstītajiem faktoriem. Izmeklēšanu sāk ar Komisijas regulu, kurā var būt arī norādījumi muitas dienestiem reģistrēt importu, ievērojot 14. panta 5. punktu, vai arī pieprasīt garantijas. Tiklīdz ieinteresētā puse vai dalībvalsts ir iesniegusi pieprasījumu, ar ko pamato izmeklēšanas sākšanu, un Komisija ir pabeigusi savu analīzi, vai ja Komisija pati ir noteikusi, ka ir vajadzība sākt izmeklēšanu, Komisija dalībvalstīm sniedz informāciju.

Izmeklēšanu veic Komisija. Komisijai var palīdzēt muitas iestādes, un izmeklēšanu pabeidz deviņos mēnešos.

Ja galīgi noskaidrotie fakti pamato pasākumu paplašināšanu, to veic Komisija saskaņā ar 15. panta 3. punktā minēto pārbaudes procedūru. Paplašināšana stājas spēkā dienā, kad, ievērojot 14. panta 5. punktu, tika ieviesta reģistrācija vai kad tika pieprasītas garantijas. Attiecīgos šīs regulas procesuālos noteikumus par izmeklēšanas sākšanu un veikšanu piemēro atbilstīgi šim pantam.

4.   Importu nereģistrē saskaņā ar 14. panta 5. punktu vai pasākumiem, ja to tirgo [veic] uzņēmumi, kuri gūst priekšrocības no atbrīvojumiem.

Atbrīvojumu pieprasījumus, kas pienācīgi pamatoti ar pierādījumiem, iesniedz termiņos, kas noteikti Komisijas regulā, ar kuru sāk izmeklēšanu.

Ja apiešanas prakse, process vai darbs notiek ārpus Savienības, atbrīvojumus var piešķirt tiem attiecīgā izstrādājuma ražotājiem, kuri var pierādīt, ka tie nav saistīti ne ar vienu ražotāju, kas ir pakļauts pasākumiem, un kuri pierāda, ka tie nav iesaistīti šā panta 1. un 2. punktā definētajā apiešanas praksē.

Ja apiešanas prakse, process vai darbs notiek Savienībā, atbrīvojumus var piešķirt tiem importētājiem, kuri var pierādīt, ka tie nav saistīti ar ražotājiem, kas ir pakļauti pasākumiem.

Minētos atbrīvojumus piešķir ar Komisijas lēmumu, un tie paliek spēkā attiecīgajā lēmumā noteiktajā laikposmā un saskaņā ar tajā paredzētajiem nosacījumiem. Tiklīdz Komisija ir pabeigusi pieteikuma izskatīšanu, tā dalībvalstīm sniedz informāciju.

Ja ir izpildīti 11. panta 4. punktā paredzētie nosacījumi, atbrīvojumus var piešķirt arī pēc izmeklēšanas pabeigšanas, kuras rezultātā pasākumi paplašināti.

[..]

5.   Šis pants nekavē parastā kārtībā piemērot spēkā esošos noteikumus par muitas nodokļiem.”

6

Sākotnējās izmeklēšanas rezultātā Eiropas Savienības Padome 2009. gada 24. septembrī pieņēma Regulu (EK) Nr. 925/2009, ar ko piemēro galīgu antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kurš noteikts tādas dažu veidu alumīnija folijas importam, kuras izcelsme ir Armēnijā, Brazīlijā un Ķīnas Tautas Republikā (OV 2009, L 262, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “sākotnējā regula”). Pasākumi bija ad valorem maksājuma formā, kas – tostarp attiecībā uz importu no Ķīnas – tika noteikts 30 % apmērā visiem uzņēmumiem, izņemot četrus sākotnējās regulas 1. panta 2. punktā minētos uzņēmumus.

7

Šie pasākumi attiecās uz alumīnija foliju, kuras biezums ir no 0,008 mm līdz 0,018 mm, bez pamatnes, kas nav tālāk citādi apstrādāta kā vien velmēta, spolēs ar platumu, kurš nepārsniedz 650 mm, un svaru, kas pārsniedz 10 kilogramus, ar KN kodu ex76071119 (Taric kods 7607111910), kas tautā saukta par “alumīnija foliju mājsaimniecības vajadzībām”.

8

Sākotnējā regulā noteikto pasākumu termiņbeigu pārskatīšanas rezultātā Komisija ar Īstenošanas regulu (ES) 2015/2384 (2015. gada 17. decembris), ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes alumīnija foliju importam un ar ko pēc termiņbeigu pārskatīšanas saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1225/2009 11. panta 2. punktu izbeidz procedūru attiecībā uz konkrētu Brazīlijas izcelsmes alumīnija foliju importu (OV 2015, L 332, 63. lpp.), nolēma pagarināt Ķīnas izcelsmes mājsaimniecības alumīnija folijas importam piemērojamos antidempinga pasākumus (turpmāk tekstā – “esošie pasākumi”).

9

Saņēmusi pieprasījumu, Komisija pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2016/865 (2016. gada 31. maijs), ar ko sāk izmeklēšanu, kura skar ar Īstenošanas regulu 2015/2384 konkrētas Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes alumīnija folijas importam noteikto antidempinga pasākumu iespējamu apiešanu, kas varētu notikt, importējot konkrētu nedaudz mainītu alumīnija foliju no Ķīnas Tautas Republikas, un ar ko uz šādu importu attiecina reģistrāciju (OV 2016, L 144, 35. lpp.). Šī izmeklēšana attiecās konkrēti uz šā sprieduma 16. punktā minētajiem četriem alumīnija folijas veidiem, kam piemīt tādas pašas pamatīpašības kā mājsaimniecības alumīnija folijai, attiecībā uz kuru bija piemērojami esošie pasākumi. Pirmo trīs iepriekš minēto veidu ražojumi – atšķirībā no ceturtā veida ražojumiem – tika klasificēti ar tādu pašu KN kodu kā attiecīgais ražojums, taču katram no tiem bija atšķirīgs Taric kods.

10

Šīs izmeklēšanas rezultātā Komisija 2017. gada 16. februārī pieņēma apstrīdēto regulu, ar kuru tā būtībā attiecināja esošos pasākumus arī uz šo nedaudz pārveidoto Ķīnas izcelsmes alumīnija folijas ražojumu importu, izņemot tos ražojumus, kas importēti nevis kā mājsaimniecības folija, bet gan izmantošanai citām vajadzībām.

11

Apstrīdētās regulas sadaļā “Izmeklēšana” ietvertajā 10., 15., 16., 18. un 20. apsvērumā ir teikts:

[..]

[..]

[..]

12

Apstrīdētās regulas sadaļā “Pasākumu apiešanas prakses esība” ietvertais 44.–47. apsvērums ir izteikts šādā redakcijā:

13

Apstrīdētās regulas sadaļā “Secinājums” ietvertajā 57.–59. apsvērumā ir teikts:

14

Apstrīdētās regulas sadaļā “Atbrīvojuma pieprasījums no nesaistītiem importētājiem” ietvertajā 81.–86. apsvērumā ir paredzēts:

15

Šajos apstākļos Komisija apstrīdētās regulas 89. apsvērumā secināja, ka “spēkā esošie antidempinga pasākumi, kas noteikti [Ķīnas] izcelsmes attiecīgā ražojuma importam, būtu jāpaplašina, attiecinot tos arī uz [Ķīnas Tautas Republikas] izcelsmes izmeklējamā ražojuma importu”.

16

Saskaņā ar apstrīdētās regulas 1. panta 1. un 4. punktu:

“1.   Regulas (EK) Nr. 925/2009 1. panta 2. punktā dažu veidu [Ķīnas] izcelsmes alumīnija folijas importam noteikto galīgo antidempinga maksājumu, kas piemērojams “visiem pārējiem uzņēmumiem”, ar šo paplašina, to attiecinot uz šādu ražojumu importu Savienībā:

[..]

4.   Ražojumu, kas aprakstīts 1. punktā, atbrīvo no paplašinātā galīgā antidempinga maksājuma, ja tas tiek importēts nevis lietošanai par saimniecības foliju, bet citām vajadzībām. Šādam atbrīvojumam piemēro Savienības muitas noteikumos par Savienības galapatēriņa procedūru ietvertos nosacījumus, jo īpaši Savienības Muitas kodeksa 254. pantu.”

17

VA&V ir patstāvīgs Vācijā reģistrēts uzņēmums, kas pamatlietas faktisko apstākļu rašanās laikā importēja alumīnija foliju no Ķīnas.

18

Laikā no 2016. gada 21. jūlija līdz 15. septembrim VA&V deklarēja Zollamt Ruhrort (Rūrortas Muitas pārvalde, Vācija) sešus Ķīnas izcelsmes alumīnija folijas sūtījumus to laišanai brīvā apgrozībā. Importējamie ražojumi šajā muitas pārvaldē tika reģistrēti kā “alumīnija folijas ruļļi, velmēti, folijas biezums ne mazāks kā 0,008 mm un nepārsniedz 0,018 mm, ruļļos, kuru platums pārsniedz 650 mm”.

19

Rūrortas Muitas pārvalde pieņēma šīs muitas deklarācijas un paziņojumos par ievedmuitas nodokli noteica vienīgi muitas nodokli un apgrozījuma nodokli importam.

20

Tomēr no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka VA&V, importējusi šos sūtījumus Savienībā, nodeva tos sagriešanai saimniecības alumīnija folijai atbilstošos platumos, proti, platumā, kas nepārsniedz 650 mm, lai pēc tam pārdotu tos saviem klientiem “tinējiem”.

21

Tādējādi 2017. gada 5. maija paziņojumā par ievedmuitas nodokli (turpmāk tekstā – “2017. gada 5. maija paziņojums”) Dīsburgas Galvenā muitas pārvalde, pamatojoties uz apstrīdēto regulu, par šiem sešiem sūtījumiem piemēroja VA&V antidempinga maksājumu 413471 EUR.

22

VA&V par minēto paziņojumu iesniedza sūdzību, kas tika noraidīta ar 2018. gada 2. februāra lēmumu.

23

Tā rezultātā VA&V cēla prasību Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa, Vācija) atcelt 2017. gada 5. maija paziņojumu un pakārtoti – ļaut tai iesniegt revīzijas sūdzību.

24

Prasības pamatošanai VA&V izvirza iebildi par to, ka apstrīdētā regula, pamatojoties uz kuru ir pieņemts minētais paziņojums, neesot spēkā, jo šī regula esot pretrunā pamatregulai.

25

Dīsburgas Galvenā muitas pārvalde savukārt lūdz prasību noraidīt, pamatojoties uz 2018. gada 2. februāra lēmumā izklāstītajiem iemesliem.

26

Iesniedzējtiesa vaicā par apstrīdētās regulas 1. panta 1. punkta tvērumu un to, vai tas iespējami ir pretrunā pamatregulas 13. panta 1. punktam tāpēc, ka antidempinga maksājums, kas saskaņā ar Īstenošanas regulu 2015/2384 tika ieviests attiecībā uz mājsaimniecības alumīnija foliju, minētajā normā tiek attiecināts arī uz pārveidoto alumīnija foliju, paredzot, ka pārveidotā alumīnija folija no antidempinga maksājuma tiek atbrīvota vienīgi tad, ja ir izpildīti apstrīdētās regulas 1. panta 4. punkta nosacījumi. Šajā ziņā tā tostarp norāda, ka apstrīdētās regulas 1. panta 4. punkta faktiskās īstenošanas kārtība kopumā esot tāda, ka pārveidošanai paredzētās alumīnija folijas importētājs tiek nostādīts neizdevīgākā stāvoklī.

27

Iesniedzējtiesa ir arī neizpratnē par to, kādā veidā Komisija ir nonākusi pie – tāsprāt nepietiekami pamatotā – secinājuma, ka 80 % no pārbaudītajiem ražojumiem esot nedaudz pārveidoti ražojumi. Tā paskaidro – ja šis īpatsvars ir noteikts kļūdaini, Komisija, iespējams, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, novērtējot antidempinga maksājuma koriģējošās ietekmes mazināšanu. Līdz ar to apstrīdētās regulas 1. panta 1. punkts neesot spēkā. Šajā ziņā tā norāda, ka savus secinājumus Komisija ir balstījusi uz pamatregulas 18. panta 1. punktu, no eksporta kopapjoma, kas veikts no Ķīnas uz Savienību, atņemdama pārveidošanai paredzētā alumīnija folija apjomu, ko ražo tie uzņēmumi, kuri bija sadarbojošies. Šī tiesa paskaidro, ka Komisija, konstatējusi, ka 20 % no Ķīnas eksporta katrā ziņā ir pārveidošanai paredzētā alumīnija folija, esot uzskatījusi, ka atlikušo daudzumu veido nedaudz pārveidots ražojums.

28

Visbeidzot, minētā tiesa jautā, vai apstrīdētās regulas 1. panta 1. punkts nav spēkā tāpēc, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pieņemdama šo regulu, jo tā neesot pārbaudījusi importētās alumīnija folijas galapatēriņu Savienībā. Šī tiesa uzskata, ka pamatlietas apstākļos Komisija – laika trūkuma dēļ – neesot varējusi veikt šādu izvērtējumu.

29

Iesniedzējtiesa arī uzskata, ka uzņēmumu VA&V apstrīdētā regula skar tieši.

30

Šādos apstākļos Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Komisija, pamatojoties uz 1994. gada 9. marta spriedumu TWD Textilwerke Deggendorf (C‑188/92, EU:C:1994:90), apgalvo, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu esot nepieņemams, jo VA&V nav saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu Savienības tiesā cēlusi prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu.

32

Ievadam ir jāatgādina pastāvīgās judikatūras atziņa, ka vispārējais princips, kas nodrošina ikvienai personai tiesības tādas prasības ietvaros, kura celta par šai personai nelabvēlīgu valsts pasākumu, atsaukties uz šā pasākuma pamatā esoša Savienības tiesību akta spēkā neesamību, neliedz šīs tiesības pakārtot nosacījumam par to, ka attiecīgajai personai nav bijis tiesību tieši prasīt Savienības tiesai atcelt šo pasākumu saskaņā ar LESD 263. pantu. Tomēr atsaukties uz attiecīgā akta spēkā neesamību valsts tiesā pēc piekritības persona nevar tikai tad, ja uzskatāms, ka tā gluži neapšaubāmi būtu varējusi šādi prasīt šā akta atcelšanu šā panta sestajā daļā paredzētajā divu mēnešu termiņā (skat. it īpaši spriedumus, 2016. gada 4. februāris, C & J Clark International un Puma, C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74, 56. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 19. septembris, Trace Sport, C‑251/18, EU:C:2019:766, 29. punkts).

33

Tātad tikai tad, ja varētu tikt uzskatīts, ka VA&V gluži neapšaubāmi būtu bijušas tiesības celt prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu, tai nebūtu tiesību atsaukties uz šīs regulas spēkā neesamību iesniedzējtiesā.

34

Jautājumā par to, vai VA&V acīmredzami būtu varējusi saskaņā ar LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējo teikuma daļu celt prasību par apstrīdēto regulu tāpēc, ka tā ir reglamentējošs akts, kas to skar tieši un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem šīs tiesību normas izpratnē, pietiek vien konstatēt, ka ar apstrīdēto regulu paplašināti attiecināmie antidempinga maksājumi tai tika uzlikti tieši saskaņā ar 2017. gada 5. maija paziņojumu. Tāpēc nav uzskatāms, ka šī regula acīmredzami nav saistīta ar īstenošanas pasākumiem minētās tiesību normas izpratnē (skat. it īpaši spriedumus, 2018. gada 18. oktobris, Rotho Blaas, C‑207/17, EU:C:2018:840, 38. un 39. punkts, kā arī 2019. gada 19. septembris, Trace Sport, C‑251/18, EU:C:2019:766, 31. punkts).

35

Tādējādi tādam importētājam kā VA&V nebūtu tiesību atsaukties uz apstrīdētās regulas spēkā neesamību valstu tiesās tikai tad, ja varētu tikt uzskatīts, ka šī regula gluži neapšaubāmi to skar tieši un individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

36

Saskaņā ar Tiesas judikatūru regulas, ar kurām tiek noteikts antidempinga maksājums, pēc sava rakstura ir normatīvas, jo tās ir piemērojamas visiem attiecīgajiem tirgus dalībniekiem (spriedumi, 2016. gada 4. februāris, C & J Clark International un Puma, C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74, 58. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 19. septembris, Trace Sport, C‑251/18, EU:C:2019:766, 33. punkts). Šo pašu iemeslu dēļ tas pats ir sakāms arī par tādu regulu kā apstrīdētā regula, ar kuru antidempinga maksājuma apiešanas prakses dēļ šis pasākums tiek attiecināts paplašināti. Proti, šādas regulas mērķis ir paplašināt tāda antidempinga maksājuma piemērošanas jomu, kurš noteikts ar tādu sākotnējo regulu kā šajā lietā aplūkotā sākotnējā regula (spriedums, 2019. gada 19. septembris, Trace Sport, C‑251/18, EU:C:2019:766, 34. punkts).

37

Taču no Tiesas judikatūras izriet, ka regula, ar ko nosaka antidempinga maksājumu, var skart saimnieciskās darbības subjektu tieši un individuāli (spriedumi, 2016. gada 4. februāris, C & J Clark International un Puma, C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74, 59. punkts, kā arī 2019. gada 19. septembris, Trace Sport, C‑251/18, EU:C:2019:766, 35. punkts).

38

Šajā ziņā, pirmām kārtām, jautājumā par to, vai apstrīdētā regula VA&V skāra tieši, pietiek vien norādīt, ka šī regula tieši skāra šā uzņēmuma tiesisko situāciju, jo radīja tam piemērotā antidempinga maksājuma juridisko pamatu.

39

No tā izriet, ka apstrīdētā regula VA&V skāra tieši.

40

Otrām kārtām, jautājumā par to, vai apstrīdētā regula VA&V skāra individuāli, ir jāatgādina, ka Tiesa ir identificējusi vairāku kategoriju tirgus dalībniekus, uz kuriem antidempinga maksājumu noteicoša regula visnotaļ iespējami var individuāli attiekties, neizslēdzot iespēju, ka individuāli tiek skarti arī citi subjekti tiem raksturīgo un tos no visām citām personām nošķirošo iezīmju dēļ (spriedumi, 2016. gada 4. februāris, C & J Clark International un Puma, C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74, 59. punkts, kā arī 2019. gada 19. septembris, Trace Sport, C‑251/18, EU:C:2019:766, 35. punkts).

41

Antidempinga maksājumu noteicoša regula var individuāli attiekties uz, pirmkārt, tiem attiecīgās preces ražotājiem un eksportētājiem, kuri dempingā tikuši vainoti, pamatojoties uz datiem par viņu komercdarbību, otrkārt, tiem minētās preces importētājiem, kuru tālākpārdošanas cena ir ņemta vērā eksporta cenu noteikšanā un uz kuriem tādējādi attiecas konstatējumi par dempinga prakses esamību, un, treškārt, tiem importētājiem, kuri ir saistīti ar attiecīgās preces eksportētājiem, konkrēti gadījumā, ja eksporta cena ir tikusi aprēķināta no šo importētāju noteiktajām tālākpārdošanas cenām Savienības tirgū, un gadījumā, ja pats antidempinga maksājums ir ticis aprēķināts atbilstoši šīm tālākpārdošanas cenām (spriedumi, 2016. gada 4. februāris, C & J Clark International un Puma, C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74, 60.–62. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un 2019. gada 19. septembris, Trace Sport, C‑251/18, EU:C:2019:766, 36. punkts).

42

Tāpēc ir jānorāda, ka ar importētāja statusu pašu par sevi vien vēl nepietiek, lai uzskatītu, ka antidempinga maksājumu noteicoša regula importētāju skar individuāli. Proti, importētājs – pat ja tas ir saistīts ar attiecīgās preces eksportētājiem – tiek skarts tikai tad, ja tas vai nu var pierādīt, ka dati par viņa komercdarbību ir tikuši ņemti vērā, lai konstatētu dempinga praksi, vai – gadījumā, ja to nav iespējams pierādīt, – ka tas apliecina citas sev piemītošas īpašības, kas viņu nošķir no jebkuras citas personas (skat. it īpaši spriedumu, 2019. gada 19. septembris, Trace Sport, C‑251/18, EU:C:2019:766, 37. punkts).

43

Tāpēc nevar izslēgt, ka attiecīgās preces importētāju, kas pierāda, ka pastāv kādas tam piemītošas īpašības, kas viņu nošķir no jebkuras citas personas, var uzskatīt par tādu, kuru individuāli skar tāda regula kā apstrīdētā regula, ar kuru antidempinga maksājuma apiešanas prakses dēļ šis maksājums tiek attiecināts paplašināti (spriedums, 2019. gada 19. septembris, Trace Sport, C‑251/18, EU:C:2019:766, 38. punkts).

44

Šajā ziņā ir jānorāda – kā izriet tostarp no apstrīdētās regulas 16., 18. un 20. apsvēruma – ka VA&V ir piedalījusies izmeklēšanā un – kā izriet no šīs regulas 81.–86. apsvēruma – ka Komisija ir konstatējusi, ka neviens no tādiem nesaistītajiem importētājiem kā VA&V nevar saņemt atbrīvojumu saskaņā ar pamatregulas 13. panta 4. punktu.

45

Tādējādi Komisija ir konstatējusi, pirmkārt, ka VA&V importēja no Ķīnas izmeklējamo ražojumu mājsaimniecības alumīnija folija formā, kas vēlāk tika pārveidota, un, otrkārt, ka tirdzniecības modelis ir mainījies, VA&V nenorādot kādu citu pietiekamu iemeslu vai ekonomisko pamatojumu kā vien maksājuma noteikšana.

46

Šajā kontekstā – pretēji tam, ko apgalvo VA&V, – tam, ka tai nav ticis paziņots neviens patstāvīga akta formā pieņemts “lēmums”, nav nozīmes, lai noskaidrotu, vai bija apstrīdams akts, jo no pastāvīgās judikatūras izriet, ka formai, kādā ir pieņemts akts vai lēmums, principā nav nozīmes, lai izvērtētu prasības atcelt šo aktu vai lēmumu pieņemamu. Proti, lai kvalificētu apstrīdētos tiesību aktus, ir jāņem vērā pati šo aktu būtība, kā arī to autoru nodoms. Apstrīdamie akti ir dokumenti, kuros galīgi noteikta Komisijas nostāja administratīvā procesa beigās un kuri ir paredzēti tādu saistošu tiesisku seku radīšanai, kuras var skart prasītāja intereses, bet ne starpdokumenti, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu. Tādējādi principā attiecīgā akta kvalifikāciju nekādi neietekmē tas, vai šis akts atbilst noteiktām formas prasībām, proti, vai autors to ir pienācīgi nosaucis, vai šis akts ir pietiekami pamatots un vai tajā ir norādītas tiesību normas, kas veido tā juridisko pamatu. Tādējādi nav nozīmes tam, ka šis akts nav nosaukts par “lēmumu” (spriedums, 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 42.–44. punkts un tajos minētā judikatūra).

47

Ievērojot iepriekš minēto, ir jāuzskata ka apstrīdētā regula VA&V skāra individuāli, un tāpēc nav nekādu šaubu, ka šī sabiedrība varēja celt prasību par tās atcelšanu.

48

Šajā lietā VA&V nav LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā divu mēnešu termiņā cēlusi prasību atcelt šo regulu, kas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī bija publicēta 2017. gada 17. februārī.

49

Tāpēc, tā kā VA&V bez šaubām bija tiesības celt prasību LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē par apstrīdētās regulas atcelšanu, taču tā nav šīs tiesības izmantojusi, tā nevar piesaukt šīs regulas spēkā neesamību, lai pamatotu prasību atcelt 2017. gada 5. maija paziņojumu.

50

No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams.

51

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa, Vācija) ar 2019. gada 21. augusta lēmumu iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams.