1

Ar šo apelācijas sūdzību NRW.Bank lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 26. jūnija spriedumu NRW.Bank/VNV (T‑466/16, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2019:445), ar ko noraidīta tās prasība atcelt, pirmkārt, Vienotās noregulējuma valdes (VNV) 2016. gada 15. aprīļa izpildsesijā pieņemto lēmumu attiecībā uz ex ante iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) par 2016. gadu (SRB/ES/SRF/2016/06) (turpmāk tekstā – “pirmais strīdīgais lēmums”) un, otrkārt, VNV 2016. gada 20. maija izpildsesijā pieņemto lēmumu attiecībā uz ex ante iemaksu VNF par 2016. gadu pielāgošanu, kurš papildina pirmo strīdīgo lēmumu (SRB/ES/SRF/2016/13) (turpmāk tekstā – “otrais strīdīgais lēmums” un kopā ar pirmo strīdīgo lēmumu – “strīdīgie lēmumi”), ciktāl tie attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju.

2

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.), 54. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Valde izpildsesijā:

3

Regulas Nr. 806/2014 67. panta 4. punktā ir noteikts:

“Valstu noregulējuma iestādes piesaista 69., 70. un 71. pantā minētās iemaksas no 2. pantā minētām vienībām un pārskaita tās [VNF] saskaņā ar [iesaistīto dalībvalstu noslēgto] Nolīgumu.”

4

Minētās regulas 69. panta “Mērķapjoms” 1. punktā ir noteikts:

“Kad beidzies astoņus gadus ilgais sākotnējais laikposms pēc 2016. gada 1. janvāra vai arī sākot no datuma, kad šis noteikums ir piemērojams atbilstīgi 99. panta 6. punktam, [VNF] pieejamie finanšu līdzekļi sasniedz vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem visās kredītiestādēs visās iesaistītajās dalībvalstīs, kurās tās saņēmušas atļauju.”

5

Regulas Nr. 806/2014 70. panta “Ex ante iemaksas” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Katras iestādes iemaksas piesaista vismaz reizi gadā, un tās aprēķina proporcionāli to saistību apjomam, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, attiecībā pret visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā darbības atļauju saņēmušo iestāžu kopējām saistībām, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus.

2.   Katru gadu Valde pēc apspriešanās ar [Eiropas Centrālo banku (ECB)] vai valstu kompetentajām iestādēm un ciešā sadarbībā ar valstu noregulējuma iestādēm aprēķina atsevišķo iemaksu apmēru, lai nodrošinātu, ka iemaksas, kas jāveic visās iesaistītajās dalībvalstīs visām atļauju saņēmušām iestādēm, nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma.

Katru gadu, aprēķinot atsevišķu iestāžu iemaksu apmēru, par pamatu tiek izmantota:

Nosakot nemainīgās iemaksas un riska līmenim pielāgotās iemaksas attiecību, tiek ņemts vērā līdzsvarots iemaksu sadalījums pa dažādu veidu bankām.

Jebkurā gadījumā visās iesaistītajās dalībvalstīs visu atļauju saņēmušo iestāžu atsevišķo iemaksu kopsumma, kas tiek aprēķināta saskaņā ar šā punkta a) un b) apakšpunktu, gadā nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma.”

6

Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko [Direktīvu 2014/59] papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.), 5. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Direktīvas [2014/59] 103. panta 2. punktā minētās iemaksas aprēķina, izslēdzot šādas saistības:

[..]

[..]

7

Deleģētās regulas 2015/63 I pielikumā “Procedūra iestāžu gada iemaksu aprēķināšanai” ir izklāstīta šo iemaksu aprēķināšanas formula, kārtība un soļi. Aprēķināšanas 6. solis “Gada iemaksu aprēķins” ir detalizēti aprakstīts šādi:

“1. Noregulējuma iestāde galīgo salikto rādītāju, kas iegūts 5. solī, proti, FCIn , pārrēķina 9. pantā definētajās robežās pēc šādas formulas:

kur minimālās un maksimālās funkcijas mainīgie ir visu to iestāžu vērtības, kas veic iemaksas noregulējuma finansēšanas mehānismā, kuram aprēķina galīgo salikto rādītāju.

2. Noregulējuma iestāde katras iestādes gada iemaksu, izņemot iestādes, uz kurām attiecas 10. pants, un izņemot to iestāžu iemaksu daļu noteiktas summas maksājuma veidā, uz kurām dalībvalstis attiecina 20. panta 5. punktu, aprēķina šādi:

kur:

p, q apzīmē iestādes;

Target ir gada mērķapjoms, kuru saskaņā ar 4. panta 2. punktu nosaka noregulējuma iestāde un no kura atskaitīta to iemaksu summa, kas aprēķinātas saskaņā ar 10. pantu, un visu to noteiktas summas maksājumu summa, ko var maksāt saskaņā ar 20. panta 5. punktu;

Bn ir saistību summa (izņemot pašu kapitālu), no kuras atskaitīti iestādes n segtie noguldījumi un kura koriģēta saskaņā ar 5. pantu, neskarot 20. panta 5. punkta piemērošanu.”

8

Padomes Īstenošanas regulas (ES) 2015/81 (2014. gada 19. decembris), ar ko nosaka vienādus Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas nosacījumus (OV 2015, L 15, 1. lpp.), 5. pantā ir noteikts:

“1.   Valde attiecīgajām valstu noregulējuma iestādēm paziņo savus lēmumus par to iestāžu gada iemaksas aprēķināšanu, kurām piešķirta darbības atļauja to attiecīgajās teritorijās.

2.   Pēc tam, kad saņemts 1. punktā minētais paziņojums, katra valsts noregulējuma iestāde katrai iestādei, kam piešķirta darbības atļauja attiecīgajā dalībvalstī, paziņo Valdes lēmumu par tās gada iemaksas aprēķināšanu, kura jāveic minētajai iestādei.”

9

Šīs tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–9. punktā, un šā sprieduma vajadzībām to var rezumēt šādi.

10

NRW.Bank ir Land Nordrhein‑Westfalen (Ziemeļreina‑Vestfālene, Vācija) attīstības banka. Tā galvenokārt īsteno triju veidu darbību, proti, darbību attīstības atbalsta jomā, ar attīstības atbalsta darbību saistītu palīgdarbību un citas darbības.

11

Vācijas regulēšanas iestāde Bundesanstalt für Finanzmarktstabilisierung (Federālais finanšu tirgu stabilizēšanas birojs, Vācija; turpmāk tekstā – “FMSA”) 2015. gadā, pirms stājās spēkā Regula Nr. 806/2014, pamatojoties uz Direktīvu 2014/59, kas īstenota ar Deleģēto regulu 2015/63, noteica apelācijas sūdzības iesniedzējas ex ante iemaksu par 2015. gadu uz šīs direktīvas 103. panta pamata, vienlaikus uzskatot, ka no šīs iemaksas aprēķina ir jāizslēdz gan tās attīstības atbalsta darbība, gan ar attīstības atbalsta darbību saistītā palīgdarbība.

12

2016. gadā veidlapā “Ex ante iemaksas [VNF] – Deklarācijas veidlapa par 2016. gada iemaksu periodu”, kuru izstrādājusi VNV un kuru FMSA bija nosūtījusi apelācijas sūdzības iesniedzējai, pēdējā minētā vispirms visu savu attīstības atbalsta darbības saistību un ar attīstības atbalsta darbību saistītās palīgdarbības saistību summu deklarēja kā tādu, kas izslēdzama no tās ex ante iemaksas par 2016. gadu aprēķina Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr pēc tam, kad tā tika informēta, ka VNV uzskata, ka ar attīstības atbalsta darbību saistītā palīgdarbība nav jāizslēdz no šā aprēķina, tā iesniedza labotu deklarācijas veidlapu, kurā kā izslēdzama bija norādīta tikai attīstības atbalsta darbības saistību summa.

13

Ar pirmo strīdīgo lēmumu VNV savā 2016. gada 15. aprīļa izpildsesijā, pamatojoties uz Regulas Nr. 806/2014 54. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 70. panta 2. punktu noteica ex ante iemaksas apmēru par 2016. gadu attiecībā uz katru šīs regulas 2. pantā minēto vienību, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzēju.

14

Ar 2016. gada 22. aprīļa paziņojumu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja saņēma 2016. gada 25. aprīlī, FMSA informēja pēdējo minēto, ka VNV bija noteikusi tās ex ante iemaksu VNF par 2016. gadu, un norādīja tās maksājamo summu.

15

Ar otro strīdīgo lēmumu VNV 2016. gada 20. maija izpildsesijā pielāgoja ex ante iemaksu VNF par 2016. gadu un palielināja apelācijas sūdzības iesniedzējas iemaksu.

16

Ar 2016. gada 10. jūnija paziņojumu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja saņēma 2016. gada 13. jūnijā, FMSA informēja pēdējo minēto, ka tai ir jāsamaksā šā sprieduma iepriekšējā punktā minētā palielinājuma summa, kas izriet no otrā strīdīgā lēmuma.

17

Ar pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 23. augustā, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību, ar kuru tika apstrīdēts tās ex ante iemaksas VNF par 2016. gadu apmērs, jo ar attīstības atbalsta darbību saistītā palīgdarbība neesot tikusi privileģēta un līdz ar to tās iemaksa esot noteikta pārmērīgi augsta. Prasības pamatošanai tā būtībā izvirzīja pamatus par Direktīvas 2014/59 103. panta 2. un 7. punkta, Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta un šo aktu īstenošanas regulu pārkāpumiem, kā arī par pēdējo minēto prettiesiskumu.

18

Ar 2017. gada 10. un 11. janvāra lēmumiem Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs apmierināja Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības Padomes pieteikumus par iestāšanos lietā VNV prasījumu atbalstam.

19

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa, neizskatījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītos pamatus, prasību noraidīja kā nepieņemamu un piesprieda pēdējai minētajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

21

VNV prasījumi Tiesai ir šādi:

22

Padomes prasījumi Tiesai ir šādi: gadījumā, ja tā atceltu pārsūdzēto spriedumu, atzīt, ka neviens elements neļauj apšaubīt Īstenošanas regulas 2015/81 tiesiskumu vai spēkā esamību.

23

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

24

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus, ar kuriem tiek apgalvots, ka, pirmkārt, ir pārkāpta LESD 263. panta sestā daļa un Vispārējas tiesas Reglamenta 60. pants un, otrkārt, ka nav ievērotas tiesības tikt uzklausītam.

25

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa, nospriezdama, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav ievērojusi atcelšanas prasības iesniegšanas termiņu, ir pārkāpusi LESD 263. panta sesto daļu un Vispārējās tiesas reglamenta 60. pantu. Šis pamats sastāv no četrām daļām, no kurām pirmā ir izvirzīta kā galvenā, bet pārējās trīs – pakārtoti.

26

Ar pirmā pamata pirmo un otro daļu, kuras jāaplūko kopā, apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo prasības celšanas termiņš esot ticis ievērots – neatkarīgi no vērtējuma par otro strīdīgo lēmumu.

27

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, pirmkārt, otrais strīdīgais lēmums ir uzskatāms par jaunu lēmumu pēc būtības, nevis lēmumu, ar kuru tikai apstiprināts pirmais strīdīgais lēmums. Strīdīgajos lēmumos esot noteiktas apelācijas sūdzības iesniedzējas gada iemaksas, kas nav vienādas, un līdz ar to ar otro strīdīgo lēmumu esot grozīts tās tiesiskais stāvoklis. Turklāt pēdējais minētais esot balstīts uz tādu jaunu informāciju kā daļēja būtiskā rādītāja grozīts novērtējums un tas neesot uzskatāms tikai par aprēķina kļūdas labojumu.

28

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, pat ja izdarītu pieņēmumu, ka otrais strīdīgais lēmums nav pilnīgi aizstājis pirmo strīdīgo lēmumu, bet tikai to grozījis, tās prasība par otro strīdīgo lēmumu nebija novēlota. Šajā kontekstā tā Vispārējai tiesai citastarp pārmet, ka tā nav nedz izvērtējusi ietekmi, kāda ir 2007. gada 18. oktobra spriedumam Komisija/Parlaments un Padome (C‑299/05, EU:C:2007:608), kurā runa ir par regulu grozīšanu, nedz norādījusi iemeslus, kādēļ no tā izrietošie principi nebūtu piemērojami šajā lietā, lai gan no tā izriet, ka līdz ar akta – pat galīga – grozījumu termiņš prasības celšanai gan attiecībā uz grozīto normu, gan attiecībā uz šā akta normām kopumā ir skaitāms no jauna.

29

VNV apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā iebilst pret Vispārējās tiesas veikto pārbaudi par faktiem un ka tās argumentācija ir nepieņemama. Tā piebilst, ka otrais strīdīgais lēmums nav balstīts uz nekādu jaunu faktu saistībā ar strīda priekšmetu, proti, ar attīstības atbalsta darbību saistītās palīgdarbības saistību izslēgšanu no ex ante iemaksu VNF par 2016. gadu aprēķina. Ar šajā lēmumā veikto iemaksu aprēķinu esot izlabota viena nejauša drukas kļūda aprēķināšanas formulā attiecībā uz IAS rādītāju saistībā ar dalību institucionālā aizsardzības shēmā, bet tas nenozīmējot nedz jaunu faktu vērtējumu, nedz jaunu juridisko vērtējumu, un līdz ar to minētais lēmums esot uzskatāms par aktu, ar kuru attiecībā uz strīda priekšmetu tikai apstiprināts iepriekšējs akts. Līdz ar to apstāklis, ka strīdīgajos lēmumos attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju ir noteiktas dažādas iemaksas summas, nemainot secinājumu, ka attiecībā uz strīda priekšmetu ar otro strīdīgo lēmumu ir apstiprināts pirmais strīdīgais lēmums.

30

Attiecībā uz argumentāciju par judikatūru, kas izriet no 2007. gada 18. oktobra sprieduma Komisija/Parlaments un Padome (C‑299/05, EU:C:2007:608), VNV uzskata, ka tā ir nepieņemama, jo tajā trūkst konkrētu argumentu, kas būtu vērsti pret pārsūdzēto spriedumu. Turklāt šī judikatūra attiecoties uz vispārpiemērojamu leģislatīvu aktu, un līdz ar to tā neesot nozīmīga lietā, kas attiecas uz individuālu lēmumu. Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot nedz apgalvojusi, nedz pierādījusi, ka pirmā strīdīgā lēmuma negrozītās daļas veidotu vienotu veselumu kopā ar daļām, kuras grozītas ar otro strīdīgo lēmumu.

31

Tā kā Padome un Komisija – tāpat kā Vispārējā tiesā – savos apsvērumos aprobežojas ar jautājumu par attiecīgā regulējuma, konkrētāk, Īstenošanas regulas 2015/81 spēkā neesamību, interpretāciju un piemērošanu, tās tikai attiecīgi apgalvo, ka šī regula un VNV lēmumi nekādā ziņā nav prettiesiski, tomēr nepauž nostāju par pirmo pamatu.

32

Attiecībā uz pirmo strīdīgo lēmumu ir jāatgādina, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa, konstatējusi, ka strīdīgie lēmumi nebija nedz publicēti, nedz paziņoti apelācijas sūdzības iesniedzējai, kas nebija to adresāte, ir norādījusi, ka šādā gadījumā termiņš prasības celšanai ir skaitāms tikai no tā brīža, kad attiecīgajai personai ir precīza informācija par aplūkojamā akta saturu un pamatojumu, ar nosacījumu, ka pilnu tekstu tā pieprasa saprātīgā termiņā. Šajā kontekstā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai par šā lēmuma pieņemšanu bija zināms no 2016. gada 25. aprīlī saņemtā paziņojuma un ka 2016. gada 22. augustā tā bija iesniegusi FMSA lūgumu atļaut iepazīties ar tās lietu, tātad gandrīz četrus mēnešus pēc dienas, kad tā bija saņēmusi šo paziņojumu. Vispārējā tiesa ir piebildusi, ka veids, kādā FMSA bija īstenojusi strīdīgos lēmumus, nevedina domāt, ka ar otro strīdīgo lēmumu būtu aizstāts pirmais strīdīgais lēmums. Vispārējā tiesa no tā ir izsecinājusi, ka prasība, kas celta 2016. gada 23. augustā, attiecībā uz pirmo strīdīgo lēmumu bija novēlota.

33

Attiecībā uz otro strīdīgo lēmumu Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā pārmeta VNV, ka tā esot pārkāpusi vairākas piemērojamā regulējuma normas, jo tā no ex ante iemaksas VNF par 2016. gadu aprēķina nebija izslēgusi ar attīstības atbalsta darbību saistītās palīgdarbības saistības. Šajā ziņā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka otrais strīdīgais lēmums neietver jaunu informāciju, ka VNV nebija pārskatījusi novērtējumu – kas jau veikts saistībā ar pirmā strīdīgā lēmuma pieņemšanu – par jautājumu, vai būtu nepieciešams no apelācijas sūdzības iesniedzējas iemaksas aprēķina izslēgt ar attīstības atbalsta darbību saistītās palīgdarbības saistības, un ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija iesniegusi VNV vai FMSA lūgumu pārskatīt minēto jautājumu, kas būtu balstīts uz jauniem un būtiskiem faktiem. Vispārējā tiesa no tā ir izsecinājusi, ka prasība par otro strīdīgo lēmumu bija nepieņemama, tādēļ ka, ņemot vērā strīda priekšmetu, šis lēmums bija lēmums, ar kuru tikai apstiprināts pirmais strīdīgais lēmums, un tādēļ ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija izvirzījusi nevienu pamatu vai argumentu pret otro strīdīgo lēmumu.

34

Pirmām kārtām, ir jānoraida VNV iebildumi attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācijas pieņemamību.

35

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka pārbaude par jautājumu, vai apstrīdētais lēmums ir lēmums, ar kuru tikai apstiprināts iepriekšējs lēmums, ir uzskatāma par faktu juridisko kvalifikāciju, ko Tiesai ir kompetence pārbaudīt apelācijas tiesvedībā. Proti, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gadījumā, ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, atbilstoši LESD 256. pantam Tiesas kompetencē ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un no tās izrietošās tiesiskās sekas (spriedums, 2018. gada 28. jūnijs, Andres (Heitkamp BauHolding maksātnespēja)/Komisija, C‑203/16 P, EU:C:2018:505, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Otrkārt, saskaņā ar Tiesas judikatūru tik tiešām no LESD 256. panta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, kā arī Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda Vispārējās tiesas sprieduma vai rīkojuma kritizētās daļas, kā arī juridiskie argumenti, uz kuriem konkrēti balstīts šāds lūgums, pretējā gadījumā apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats ir nepieņemami (skat., piemēram, spriedumu, 2000. gada 4. jūlijs, Bergaderm un Goupil/Komisija, C‑352/98 P, EU:C:2000:361, 34. punkts, kā arī rīkojumu, 2019. gada 31. janvāris, Iordăchescu/Parlaments u.c., C‑426/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:89, 28. punkts). Šīm prasībām neatbilst tāda apelācijas sūdzība, kas neietver nevienu argumentu, kurā būtu konkrēti norādīta attiecīgajā spriedumā vai rīkojumā pieļautā tiesību kļūda (spriedums, 2021. gada 20. maijs, Dickmanns/EUIPO, C‑63/20 P, nav publicēts, EU:C:2021:406, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Tomēr ir konstatējams, ka šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija nav nedz vispārīga, nedz neprecīza. Gluži pretēji – no apelācijas sūdzības nepārprotami izriet, ka tā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pirmkārt, kvalificēdama otro strīdīgo lēmumu kā lēmumu, ar kuru tikai apstiprināts pirmais strīdīgais lēmums, un līdz ar to celto prasību novērtēdama kā novēlotu, un, otrkārt, neņemdama vērā tās argumentus, kuri saistīti ar 2007. gada 18. oktobra spriedumu Komisija/Parlaments un Padome (C‑299/05, EU:C:2007:608).

38

Otrām kārtām, attiecībā uz otrā strīdīgā lēmuma kvalifikāciju ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 263. pantā paredzētās tiesības celt atcelšanas prasību attiecas uz visām iestāžu pieņemtajām normām neatkarīgi no to formas un tās rada saistošas juridiskās sekas (spriedums, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Turklāt no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka apstiprinoši akti un tīri izpildes akti, ciktāl tie nerada šādas juridiskas sekas, nav pakļauti šajā pantā paredzētajai pārbaudei tiesā (spriedums, 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Lai konstatētu, vai kāds akts rada saistošas tiesiskās sekas, kuras skar prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli, ir jāņem vērā šā akta būtība (spriedumi, 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 51. un 52. punkts; kā arī 2021. gada 6. maijs, ABLV Bank u.c./ECB, C‑551/19 P un C‑552/19 P, EU:C:2021:369, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru akts, kurā salīdzinājumā ar agrāko tiesību aktu nav ietverts neviens jauns apstāklis, ir tikai šo agrāko aktu apstiprinošs akts (spriedumi, 2014. gada 3. aprīlis, Komisija/Nīderlande un ING Groep, C‑224/12 P, EU:C:2014:213, 69. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 15. novembris, Igaunija/Komisija, C‑334/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:914, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

42

Šajā lietā strīdīgajos lēmumos ir noteikts ex ante iemaksas apmērs attiecībā uz katru no Regulas Nr. 806/2014 2. pantā minētajām vienībām. No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka attiecībā uz 2016. gadu VNV, aprēķinājusi katras šī vienības iemaksu VNF, veica jaunu šo iemaksu aprēķinu, jo IAS rādītājs attiecībā uz dalību Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajā institucionālajā aizsardzības shēmā bija aprēķināts nepareizi. Šīs aprēķināšanas kļūdas labošana izraisīja jaunu ex ante iemaksas par 2016. gadu aprēķināšanu attiecībā uz visām “iestādēm” – pat tām, kuras nepiedalās kādā IAS, un ar otro strīdīgo lēmumu noteiktais ex ante iemaksas VNF par 2016. gadu apmērs atspoguļo šā jaunā aprēķina izraisītās izmaiņas.

43

Līdz ar to – kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 87. punktā – otrajā strīdīgajā lēmumā ir ietverts jauns apstāklis salīdzinājumā ar pirmo strīdīgo lēmumu, jo otrajā strīdīgajā lēmumā izmantotā IAS rādītāja vērtība atšķiras no vērtības, kas izmantota pirmajā strīdīgajā lēmumā.

44

Turklāt, lai gan strīdīgajiem lēmumiem piemīt priekšmeta identiskums, jo tajos ir noteiktas ex ante iemaksas VNF par 2016. gadu, šo lēmumu būtība ir atšķirīga, jo atšķirīgas ir tajos noteiktās iemaksu summas.

45

Līdz ar to, tā kā ar otro strīdīgo lēmumu apelācijas sūdzības iesniedzējai ir uzlikts pienākums maksāt ex ante iemaksu VNF, kuras apmērs atšķiras no pirmajā strīdīgajā lēmumā noteiktā iemaksas apmēra, ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesiskais stāvoklis ir grozīts tādējādi, ka šā lēmuma atcelšana nebūtu identiska ar pirmā strīdīgā lēmuma atcelšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1977. gada 25. oktobris, Metro SB‑Großmärkte/Komisija, 26/76, EU:C:1977:167, 4. punkts).

46

Tomēr VNV apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka attiecībā uz strīda priekšmetu otrais strīdīgais lēmums ir lēmums, ar kuru tikai apstiprināts pirmais strīdīgais lēmums, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka VNV ir pieļāvusi kļūdu, neizslēgdama ar attīstības atbalsta darbību saistītās palīgdarbības saistības no tās ex ante iemaksu VNF par 2016. gadu aprēķina, lai gan šo iemaksu aprēķinā šīs palīgdarbības saistību ņemšana vērā netika mainīta.

47

Šajā ziņā ir jāatgādina – ja kāda akta norma ir grozīta, iespēja celt prasību no jauna rodas ne tikai attiecībā uz šo normu, bet arī uz visām tām normām, kas, pat tad, ja nav grozītas, kopā ar to veido vienotu veselumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 18. oktobris, Komisija/Parlaments un Padome, C‑299/05, EU:C:2007:608, 29. un 30. punkts).

48

Taču pretēji tam, ko apgalvo VNV, pirmajā strīdīgajā lēmumā ietvertā aprēķina negrozītie elementi, kas izraisīja ex ante iemaksu VNF par 2016. gadu noteikšanu, otrā strīdīgā lēmuma pieņemšanas vajadzībām veido vienotu veselumu ar šā aprēķina grozīto elementu, proti, IAS rādītāju.

49

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka ex ante iemaksu VNF apmērs ir atkarīgs no diviem elementiem. Pirmkārt, individuālo iemaksu kopsumma ir atkarīga no Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktā noteiktā mērķapjoma. Otrkārt, saskaņā ar šīs regulas 70. panta 1. un 2. punktu no katras “iestādes” ietur iemaksu proporcionāli tās saistību apjomam un darbības risku profilam (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 3. decembris, Iccrea Banca, C‑414/18, EU:C:2019:1036, 77.–79. punkts). Šajā kontekstā Deleģētās regulas 2015/63 6.–12. pantā ir noteikta kārtība, kādā novērtējamas “iestāžu” saistības un to risku profils.

50

No individuālo iemaksu aprēķināšanas kārtības, kas iekļauta šīs regulas I pielikumā, un, konkrētāk, no šā aprēķina 6. soļa, izriet, ka VNV, aprēķinājusi “iestādes” saistību summu un riska faktoru, ņemot vērā dažādos regulējumā noteiktos rādītājus, summu, kas atbilst attiecīgā gada mērķapjomam, sadala starp dažādajām “iestādēm”.

51

Līdz ar to, ja daži rādītāji, piemēram, IAS rādītājs, tik tiešām ir piemērojami vienīgi attiecībā uz dažām “iestādēm”, ciktāl tie ietekmē šo iestāžu saistību summu vai risku faktoru, bet izslēdz citas “iestādes”, tomēr mērķapjoms tiek sadalīts starp visām “iestādēm”, šāda rādītāja grozīšana izmaina to iestāžu iemaksu apmēru, uz kurām attiecas šis rādītājs, un katrā ziņā ietekmē visu iestāžu iemaksas.

52

No minētā izriet, ka saskaņā ar šā sprieduma 47. punktā atgādināto judikatūru viena ex ante iemaksas VNF aprēķina elementa, piemēram, IAS rādītāja, grozīšana izraisa termiņa prasības celšanai skaitījuma atsākšanu un tas dod iespēju iebilst ne tikai pret šo šīs iemaksas aprēķina elementu, bet arī pret pārējiem šā aprēķina elementiem.

53

Šo secinājumu neliek apšaubīt arī tas, ka kļūda, kas tika pieļauta IAS rādītāja izmantošanā, bija netīša. Proti, tas, vai pieļautā kļūda, kuras dēļ pieņemts akts, ar ko grozīts iepriekšējs akts, ir netīša, neietekmē atbilstoši šā sprieduma 39., 40 un 41. punktā atgādinātajai judikatūrai izdarīto konstatējumu, vai grozošais akts ietver jaunu elementu – salīdzinājumā ar iepriekšējo aktu – un vai tas rada tiesiskas sekas.

54

No šo apsvērumu kopuma izriet, ka Vispārējā tiesa, nospriezdama, ka, ņemot vērā strīda priekšmetu, otrais strīdīgais lēmums ir lēmums, ar kuru tikai apstiprināts pirmais strīdīgais lēmums, ir pieļāvusi tiesību kļūdu un ka tādēļ prasība bija nepieņemama.

55

Līdz ar to ir jāpiekrīt pirmā pamata pirmajai un otrajai daļai un, balstoties uz tām, pārsūdzētais spriedums kopumā ir jāatceļ, turklāt nav nepieciešams aplūkot nedz šā pamata pārējās daļas, nedz otro pamatu.

56

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā.

57

Tā kā šajā lietā Vispārējā tiesa apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzību ir noraidījusi kā nepieņemamu un līdz ar to nav izvērtējusi pamatus, ko pēdējā minētā izvirzījusi apelācijas pamatošanai, šis strīds nav izskatāmā stāvoklī. Tādēļ lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai.

58

Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: