1

Ar savu apelācijas sūdzību Pometon SpA lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 28. marta spriedumu Pometon/Komisija (T‑433/16, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2019:201), ar ko Vispārējā tiesa ir atcēlusi Komisijas Lēmuma C(2016) 3121 final (2016. gada 25. maijs) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (lieta AT.39792 – Tērauda slīpgraudi; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) 2. pantu un ir noteikusi Pometon uzlikto naudas sodu 3873375 EUR apmērā.

2

Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja Komisija uz sūdzības pamata vai pēc savas iniciatīvas atklāj, ka ir [LESD 101.] panta vai [102.] panta pārkāpums, tā var ar lēmumu pieprasīt attiecīgajiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām šādas pārkāpšanas izbeigšanu. [..]”

3

Atbilstoši šīs regulas 23. panta 2. un 3. punktam:

“2.   Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas [naudas sodus] uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:

[..]

Attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā, soda nauda [naudas sods] nepārsniedz 10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.

[..]

3.   Nosakot soda naudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.”

4

Minētās regulas 31. pantā ir paredzēts:

“Eiropas [Savienības] Tiesai ir neierobežota jurisdikcija pārskatīt lēmumus, ar kuriem Komisija noteikusi soda naudu [naudas sodu] vai periodiska soda naudu. Tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto soda naudu [naudas sodu] vai periodiska soda naudu.”

5

Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai”) 9.–35. punktā ir izklāstīta vispārēja naudas sodu noteikšanas metodika.

6

Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktā ir noteikts:

“Lai gan šīs pamatnostādnes sniedz vispārēju metodiku naudas soda noteikšanai, konkrētie lietas apstākļi vai vajadzība panākt preventīvu iedarbību [konkrētā lietā] var attaisnot Komisijas novirzīšanos no šīs metodikas vai no 21. punktā minētajiem ierobežojumiem.”

7

Pārsūdzētā sprieduma 1.–21. punktā Vispārējā tiesa izklāstīja tiesvedības priekšvēsturi. Šīs tiesvedības vajadzībām to var rezumēt šādi.

8

Pometon ir Itālijas uzņēmums, kas ir specializējies metāla apstrādē. Tas darbojās tērauda slīpgraudu (turpmāk tekstā – “slīpgraudi”) tirgū līdz 2007. gada 16. maijam – dienai, kad tas pārdeva savu darbības atzaru šajā nozarē vienam no saviem konkurentiem, Francijas uzņēmumam Winoa SA.

9

Slīpgraudus veido tērauda daļiņas apaļā vai šķautņainā formā un tos galvenokārt izmanto tērauda, automobiļu, metalurģijas, naftas ķīmijas un akmens zāģēšanas nozarēs. Tos ražo no tērauda metāllūžņiem.

10

Ar apstrīdēto lēmumu Komisija uzskatīja, ka laikposmā no 2003. gada 3. oktobra līdz 2007. gada 16. maijamPometon vai nu tieši, vai ar savu pārstāvju vai divu savu meitasuzņēmumu – Pometon España SA un Pometon Deutschland GmbH – pārstāvju starpniecību bija aizliegtas vienošanās dalībnieks, kura izpaužas kā vienošanās vai saskaņotas darbības kopā ar četriem citiem uzņēmumiem, proti, ASV grupu Ervin Industries Inc. (turpmāk tekstā – “Ervin”), Winoa, kā arī divām Vācijas sabiedrībām MTS GmbH un Würth GmbH, galvenokārt nolūkā saskaņot tērauda slīpgraudu cenas Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ).

11

Pēc tam, kad Ervin bija iesniegusi pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda atbilstoši Komisijas paziņojumam par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.), un pēc tam, kad Komisija šim uzņēmumam bija piešķīrusi nosacītu atbrīvojumu, tā no 2010. gada 15. līdz 17. jūnijam bez iepriekšēja brīdinājuma veica pārbaudes dažādu slīpgraudu ražotāju, tostarp Pometon un tā meitasuzņēmumu, telpās. Vēlāk tā nosūtīja vairākus informācijas pieprasījumus uzņēmumiem, kuri, kā tā uzskatīja, bija aizliegtās vienošanās dalībnieki.

12

2013. gada 16. janvārī Komisija saskaņā ar savas Regulas (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101]. un [102.] pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 2. pantu uzsāka Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktā paredzēto izmeklēšanas procedūru pret Ervin, Winoa, MTS, Würth, kā arī Pometon. Tā noteica tiem termiņu, kurā tiem bija rakstveidā jāpaziņo, vai tie ir gatavi piedalīties sarunās, ņemot vērā iespējamo izlīgumu atbilstoši Regulas Nr. 773/2004 10.a panta 1. punktam.

13

Pieci apgalvotās aizliegtās vienošanās dalībnieki pauda savu gribu piedalīties sarunās, lai panāktu izlīgumu. Tādējādi laikā no 2013. gada februāra līdz decembrim starp Komisiju un aizliegtās vienošanās dalībniekiem notika trīs divpusēju sanāksmju cikli, kuros tie tika iepazīstināti ar iebildumu būtību, kā arī ar to pamatā esošajiem pierādījumiem. Komisija paziņoja katram aizliegtās vienošanās dalībniekam iespējamo tam piemērojamo naudas sodu amplitūdu.

14

2014. gada janvārī attiecīgie uzņēmumi noteiktajā termiņā iesniedza savus priekšlikumus izlīgumam, izņemot Pometon, kas nolēma izstāties no šīs procedūras.

15

2014. gada 13. februārī Komisija katram no četriem pārējiem apgalvotās aizliegtās vienošanās dalībniekiem nosūtīja paziņojumu par iebildumiem. 2014. gada 2. aprīlī tā saistībā ar tiem pieņēma Izlīguma lēmumu C(2014) 2074 final, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 7. un 23. pantu (turpmāk tekstā – “izlīguma lēmums”).

16

2014. gada 3. decembrī Komisija nosūtīja Pometon paziņojumu par iebildumiem.

17

2016. gada 25. maijā Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 7. un 23. pantu, pieņēma apstrīdēto lēmumu.

18

Ar šo lēmumu Komisija būtībā uzskatīja, ka Pometon, kā arī pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki aizliegtās vienošanās pirmās daļas ietvaros esot izveidojuši vienotu aprēķināšanas veidu, kas tiem ir ļāvis panākt slīpgraudu cenas saskaņotu palielinājumu, pamatojoties uz metāllūžņu cenu indeksiem (turpmāk tekstā – “metāllūžņu cenas palielinājums”). Aizliegtās vienošanās otrās daļas ietvaros tie paralēli esot vienojušies saskaņot savu rīcību attiecībā uz slīpgraudu tirdzniecības cenām, kas tiek piemērotas individuāliem klientiem, it īpaši, apņemoties nekonkurēt savā starpā, pazeminot cenas (apstrīdētā lēmuma 32., 33., 37. un 57. apsvērums).

19

Komisija uzskatīja, ka šis pārkāpums ir vienots un turpināts LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums. Proti, ne tikai visas dalībnieku pret konkurenci vērstās vienošanās attiecoties uz cenu saskaņošanu un skarot vienus un tos pašus ražojumus, bet tās arī esot norisinājušas saskaņā ar vieniem un tiem pašiem noteikumiem visā pārkāpuma laikā no 2003. gada 3. oktobra līdz 2007. gada 16. maijam. Visbeidzot – uzņēmumi, kuri piedalījās pārkāpumā, kā arī personas, kas rīkojas to vārdā, galvenokārt esot bijuši vieni un tie paši (apstrīdētā lēmuma 107. un 166. apsvērums).

20

Tādējādi, kā uzskatīja Komisija, šādas aizliegtās vienošanās priekšmets esot bijusi konkurences ierobežošana, būtiski ietekmējot attiecīgā ražojuma tirdzniecību starp dalībvalstīm un EEZ līguma valstīm (apstrīdētā lēmuma 142. un 154. apsvērums).

21

Komisija uzskatīja, ka Pometon ir bijis aizliegtās vienošanās dalībnieks no 2003. gada 3. oktobra, un, pamatojoties uz faktu, ka Pometon formāli nenošķīrās no minētās aizliegtās vienošanās, uzskatīja, ka šī dalība ir turpinājusies līdz 2007. gada 16. maijam – dienai, kurā Pometon savu darbību slīpgraudu nozarē pārdeva Winoa (apstrīdētā lēmuma 160. un 166. apsvērums).

22

Pamatojoties uz Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, Komisija naudas soda pamatsummu Pometon noteica summas apmērā, kas atbilst 16 % no Pometon tirdzniecības apjoma EEZ valstu tirgos 2006. gadā, proti, pēdējā pilnajā šī uzņēmuma dalības attiecīgajā pārkāpumā gadā.

23

Šī likme tika iegūta, izmantojot pamatlikmi 15 %, paaugstinot to par 1 %, lai tiktu ņemts vērā tas, ka pārkāpums ģeogrāfiski attiecas uz visu EEZ (apstrīdētā lēmuma 214.–216. apsvērums). Pēc tam naudas soda pamatsummas svārstīgā daļa tika palielināta par papildsummu, kas tika noteikta 16 % apmērā un piemērota, lai atturētu uzņēmumus no vienošanos par cenu saskaņošanu noslēgšanas (apstrīdētā lēmuma 220. apsvērums).

24

Šādi aprēķinātajai naudas soda pamatsummai netika piemērots nekāds palielinājums atbildību pastiprinošu apstākļu dēļ. Gluži pretēji, Pometon tika piemērots šī apmēra samazinājums 10 % apmērā saistībā ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem, jo tas aizliegtās vienošanās otrajā daļā esot piedalījies mazākā mērā nekā pārējie uzņēmumi (apstrīdētā lēmuma 225. apsvērums).

25

Visbeidzot, piemērojot Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu, Komisija pielāgoja koriģēto naudas soda pamatsummu (apstrīdētā lēmuma 228.–231. apsvērums), to samazinot par 60 %.

26

Ņemot vērā šos apstākļus, Komisija apstrīdētā lēmuma 1. pantā konstatēja, ka Pometon ir pārkāpis LESD 101. panta 1. punktu un EEZ līguma 53. panta 1. punktu, laikposmā no 2003. gada 3. oktobra līdz 2007. gada 16. maijam piedaloties vienotā un turpinātā pārkāpumā, kurš attiecas uz visu EEZ un kuru veido cenu saskaņošana slīpgraudu nozarē.

27

Šī lēmuma 2. pantā Komisija par šo pārkāpumu uzlika Pometon naudas sodu 6197000 EUR apmērā.

28

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2016. gada 3. augustā, Pometon cēla prasību, kas ir vērsta uz to, lai, galvenokārt, atceltu apstrīdēto lēmumu un, pakārtoti, samazinātu naudas soda apmēru.

29

Pometon Vispārējā tiesā izvirzīja piecus pamatus.

30

Pirmais pamats attiecās uz tiesvedības objektivitātes principa, nevainīguma prezumpcijas principa, kā arī tiesību uz aizstāvību principa pārkāpumu, jo izlīguma lēmumā Komisija esot piedēvējusi Pometon konkrētu rīcību, tādējādi jau iepriekš nosakot apsūdzības, kas vēlāk pret to tika vērstas apstrīdētajā lēmumā.

31

Otrais pamats attiecās uz LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, pamatojuma nepietiekamību un pretrunām tajā, kā arī tiesību uz aizstāvību un noteikumu saistībā ar pierādīšanas pienākumu pārkāpumu, jo Komisija, nepastāvot pierādījumiem, esot vainojusi Pometon, ka tas ir bijis aizliegtās vienošanās dalībnieks, kurā patiesībā tas nekad neesot piedalījies.

32

Trešais pamats attiecās uz LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, jo Komisija esot uzskatījusi, ka aizliegtā vienošanās veido konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

33

Ar ceturto pamatu Pometon apstrīdēja savas dalības aizliegtajā vienošanās darbībā ilgumu un atsaucās uz noilgumu.

34

Visbeidzot, ar piekto pamatu, kas tika izvirzīts, lai pamatotu Pometon prasījumu atcelt vai samazināt naudas soda apmēru, tas atsaucās uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kā arī samērīguma principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu saistībā ar naudas soda pamatsummas ārkārtas pielāgojumu, ko Komisija bija veikusi, piemērojot Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu.

35

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja pirmos četrus pamatus un apmierināja piekto pamatu.

36

Līdz ar to Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētā lēmuma 2. pantu un noteica Pometon uzliktā naudas soda apmēru 3873375 EUR, noraidot prasību pārējā daļā.

37

Pometon prasījumi Tiesai ir šādi:

38

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

39

Lai pamatotu savu apelācijas sūdzību, Pometon ir izvirzījis četrus pamatus. Pirmais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu, jo tā nav atzinusi, ka Komisija ir pārkāpusi objektivitātes principu un nevainīguma prezumpciju. Otrais un trešais pamats attiecas, pirmkārt, uz noteikumu par pierādīšanas pienākumu un nevainīguma prezumpciju kļūdainu piemērošanu un, otrkārt, uz pārsūdzētā sprieduma pretrunīgu vai nepietiekamu pamatojumu attiecībā uz, attiecīgi, šī uzņēmuma piedalīšanos aizliegtās vienošanās pirmajā daļā un tā dalības aizliegtās vienošanās darbībā ilgumu. Ceturtais pamats attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un pārsūdzētā sprieduma, iespējams, pretrunīgo vai nepietiekamo pamatojumu saistībā ar Pometon uzliktā naudas soda apmēra noteikšanu.

40

Ar pirmo pamatu Pometon būtībā norāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 63.–103. punktā esot pieļāvusi tiesību kļūdas, uzskatīdama, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto lēmumu, nav pārkāpusi neatkarības principu un nevainīguma prezumpciju, kā tie ir interpretēti judikatūrā, kas it īpaši izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) 2014. gada 27. februāra sprieduma Karaman pret Vāciju (CE:ECHR:2014:0227JUD001710310) un Vispārējās tiesas 2017. gada 10. novembra sprieduma Icap u.c./Komisija (T‑180/15, EU:T:2017:795).

41

Pometon uzskata, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 103. punktā, apstrīdētais lēmums ir prettiesisks, jo – kopš izlīguma lēmuma pieņemšanas un kā tas izriet no šī lēmuma 26., 28., 29., 31. un 36.–38. apsvēruma – Komisija tam esot piedēvējusi konkrētu pārkāpjošu rīcību. Tas uzskata, ka šādos apstākļos šī iestāde nav varējusi veikt objektīvu vērtējumu procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

42

Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 65. un 76. punktā norādītais apstāklis – kas esot kļūdains –, ka izlīguma lēmuma 4. zemsvītras piezīmē Komisija ir tieši izslēgusi Pometon vainu, nevarot novērst pārpratumus attiecībā uz Pometon atbildību. Turklāt šajā jautājumā šī lieta atšķiroties no lietas, kurā tika pieņemts Vispārējās tiesas 2017. gada 10. novembra spriedums Icap u.c./Komisija (T‑180/15, EU:T:2017:795).

43

Otrkārt, Pometon norāda, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 79., 81. un 83. punktā uzskatīdama, ka Komisija ir rīkojusies atbilstoši ECT 2014. gada 27. februāra spriedumam Karaman pret Vāciju (CE:ECHR:2014:0227JUD001710310), neesot ievērojusi šī sprieduma 64. punktā minētos kritērijus. Saskaņā ar šiem kritērijiem, lai ievērotu nevainīguma prezumpciju, atsaucēm, kas ir izdarītas uz Pometon, esot bijis jābūt nepieciešamām vai būtiskām, lai novērtētu izlīguma lēmuma adresātu vainu. Taču šajā lietā tas tā neesot bijis un Vispārējā tiesa esot piekritusi ņemt vērā atsauces, kuras “var būt objektīvi noderīgas” vai kuru “mērķis ir noteikt vienīgi lietas dalībnieku atbildību”.

44

Konkrētāk, pirmkārt, Komisijas izlīguma lēmuma 31. punktā veiktais konstatējums, ka saziņa ar Pometon ir turpinājusies līdz 2007. gada 16. maijam, esot saistīts tikai ar atbildības apstākli, kas ir attiecināms uz Pometon, un tam neesot nozīmes, lai novērtētu pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku vainu. Pometon apgalvo, ka šī konstatējuma norāde nav bijusi būtiska, jo, kā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi pārsūdzētā sprieduma 89. punktā, Komisija ar šo konstatējumu esot vienīgi precizējusi aizliegtās vienošanās attīstību laikā un uzņēmumi, kas ir piedalījušies izlīgumā, esot atzinuši, ka ir piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībā līdz 2010. gadam. Turklāt, ja Komisija būtu vēlējusies norādīt uz Pometon darbības nodošanu Winoa, norāde uz šo nodošanu būtu bijusi pietiekama.

45

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 89. punktā Vispārējā tiesa esot arī konstatējusi, ka izlīguma lēmuma 31. punktā izdarītās atsauces uz Pometon“mērķis nav konstatēt [Pometon] atbildību aplūkotajā pārkāpumā”. Šajā ziņā Pometon norāda, ka no ECT 2014. gada 27. februāra sprieduma Karaman pret Vāciju (CE:ECHR:2014:0227JUD001710310) 41. un 65. punkta izrietot, ka nevainīguma prezumpcija ir pārkāpta, ja lēmuma pamatojums liek domāt, ka Komisija ieinteresētu personu ir uzskatījusi par vainīgu vai ka šāda atsauce ir radījusi šaubas par iespējamu priekšlaicīgu vērtējumu attiecībā uz vainu.

46

Šī paša iemesla dēļ, otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 81. punktā iekļautais apgalvojums, saskaņā ar kuru atsaucēs uz Pometon, kas ir ietvertas vienīgi izlīguma lēmuma 4. punktā “Notikumu apraksts”, “nav ietverts nekāds juridisks vērtējums saistībā ar šī uzņēmuma rīcību”, arī neattiecoties uz lietu. Pie tam tas esot kļūdains, jo Komisija esot ne tikai atsaukusies uz noteiktiem faktiem, kuros tiek vainots Pometon, bet tā rīcību šī lēmuma 29. punktā esot kvalificējusi kā “nolīgumu” vai aizliegtu vienošanos. Turklāt Pometon atgādina, ka 2017. gada 10. novembra spriedumā Icap u.c./Komisija (T‑180/15, EU:T:2017:795) Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka Komisija ir pārkāpusi nevainīguma prezumpciju tādēļ, ka lēmumā par izlīgumu ir norādījusi trešo personu, lai gan apstrīdētie fragmenti ir bijuši ietverti šī lēmuma daļā, kas attiecas uz faktu atgādinājumu, un tie nav ietvēruši juridisko kvalifikāciju atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam.

47

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 83. punktā Vispārējā tiesa esot piešķīrusi neatbilstošu nozīmi tam, ka atsauces uz Pometon bijušas balstītas uz faktiskajiem apstākļiem, kurus bija atzinuši četri izlīgumam piekritušie uzņēmumi. Tādējādi Vispārējā tiesa esot mēģinājusi attaisnot izlīguma lēmuma saturu, apgalvodama, ka tajā ir pārņemts lietas dalībnieku, kuri ir piekrituši noslēgt izlīgumu, parakstīto izlīguma priekšlikumu saturs. Pometon apgalvo, ka šos priekšlikumus patiesībā ir iesniegusi Komisija. Turklāt Komisijas attiecībā uz to veiktie priekšlaicīgie vērtējumi skaidri izrietot no paša minēto priekšlikumu formulējuma, kurā Pometon piedēvētās darbības esot kvalificētas kā “aizliegtas vienošanās” un “pretkonkurences saziņas” darbības.

48

Šajā ziņā savā replikas rakstā Pometon precizē, ka tā argumentācija attiecībā uz izlīguma priekšlikumiem esot nepieciešama, ņemot vērā Vispārējās tiesas vērtējumu, un tātad to nevarot uzskatīt par nepieņemamu.

49

Savai aizstāvībai Komisija norāda, ka šis pamats esot nepieņemams, jo tas esot vērsts uz to, lai apstrīdētu faktu vērtējumus, kas ir veikti administratīvajā procesā; tā mērķis esot panākt, lai Tiesa no jauna pēc būtības izvērtētu pamatu, par kuru Vispārējā tiesa jau ir lēmusi, un ar to tiekot izvirzīti jauni iebildumi, kas nav bijuši izvirzīti pirmajā instancē. Katrā ziņā šis pamats esot nepamatots.

50

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt faktus un – principā – pārbaudīt pierādījumus, ar kuriem tā ir pamatojusi šos faktus. Proti, ja šie pierādījumi ir atbilstoši iegūti un ir ievēroti vispārējie tiesību principi, kā arī piemērojamie procesuālie noteikumi par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu, tikai Vispārējā tiesa var noteikt vērtību, kāda piešķirama tai iesniegtajiem pierādījumiem. Tādēļ šis vērtējums, ja vien šie pierādījumi nav sagrozīti, nav tiesību jautājums, kurš kā tāds būtu pakļauts Tiesas pārbaudei (spriedums, 2017. gada 12. janvāris, Timab Industries un CFPR/Komisija, C‑411/15 P, EU:C:2017:11, 153. punkts).

51

Turklāt apelācijas tiesvedībā Tiesas pārbaude ir ierobežota ar tā tiesiskā risinājuma novērtēšanu, kāds ir ticis dots Vispārējā tiesā apspriestajiem pamatiem un argumentiem. Līdz ar to lietas dalībnieks nevar Tiesā pirmo reizi izvirzīt pamatus vai argumentus, ko tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 8. novembris, BSH/EUIPO, C‑43/15 P, EU:C:2016:837, 43. punkts, un 2019. gada 19. decembris, HK/Komisija, C‑460/18 P, EU:C:2019:1119, 26. punkts).

52

Visbeidzot, lai gan apelācijas sūdzība ir nepieņemama, ciktāl tajā ir tikai atkārtoti pamati un argumenti, kas jau tikuši iesniegti Vispārējā tiesā, tomēr, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Vispārējās tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu, pirmajā instancē izskatītie tiesību jautājumi var tikt no jauna izskatīti apelācijas tiesvedībā. Proti, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādi pamatot savu apelāciju ar pamatiem un argumentiem, kas jau tikuši izmantoti Vispārējā tiesā, minētā apelācijas tiesvedība daļēji zaudētu savu jēgu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 12. janvāris, Timab Industries un CFPR/Komisija, C‑411/15 P, EU:C:2017:11, 154. un 155. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

53

Šajā lietā Pometon ar pirmo pamatu uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, uz kļūdainu kritēriju pamata izvērtēdama pamatu attiecībā uz objektivitātes principa un nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu.

54

Pretēji Komisijas apgalvojumiem šāds pamats attiecas uz tiesību jautājumiem, kas var tikt izskatīti apelācijas stadijā.

55

Tomēr, kā to pamatoti norāda Komisija, Pometon pirmā pamata atbalstam izvirza apelācijas tiesvedībā jaunu argumentu attiecībā uz to, ka Komisija esot sagatavojusi izlīguma priekšlikumus, un attiecībā uz to sekām, lai gan tas būtu varējis atsaukties uz šo argumentu Vispārējā tiesā. Līdz ar to, piemērojot iepriekš šī sprieduma 51. punktā atgādināto judikatūru, šis arguments ir nepieņemams.

56

Līdz ar to pirmais pamats ir pieņemams, ciktāl tas neattiecas uz minēto argumentu.

57

Ar pirmo pamatu Pometon norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, pārsūdzētā sprieduma 103. punktā nospriežot, ka gan redakcionālās piesardzības dēļ, ko Komisija ir ievērojusi izlīguma lēmumā, gan tā materiāltiesiskā satura dēļ šajā lēmumā ietvertās norādes attiecībā uz Pometon nav jāuzskata par šīs iestādes objektivitātes trūkuma attiecībā pret Pometon un tā nevainīguma prezumpcijas neievērošanas apstrīdētajā lēmumā pazīmi.

58

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka administratīvā procesa gaitā Komisijai ir jāievēro attiecīgo uzņēmumu pamattiesības. To skaitā ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. pantā paredzētās tiesības uz labu pārvaldību, saskaņā ar kurām ikvienai personai tostarp ir tiesības uz jautājumu, kas ar to ir saistīti, objektīvu izskatīšanu Savienības iestādēs. Šī objektivitātes prasība ietver, no vienas puses, subjektīvu objektivitāti tādā nozīmē, ka nevienam attiecīgās iestādes darbiniekam, kas atbildīgs par lietu, nedrīkst pastāvēt aizspriedumi vai personīgs pieņēmums, un, no otras puses, objektīvu objektivitāti, atbilstoši kurai attiecīgajai iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai varētu novērst jebkādas leģitīmas šaubas par tās neitralitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 154. un 155. punkts).

59

Objektivitātes princips, kas ir piederīgs tiesībām uz labu pārvaldību, ir jānošķir no nevainīguma prezumpcijas principa, kas, ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar tiem saistīto sodu raksturu un smagumu, ir piemērojams procedūrām, kuras ir saistītas ar uzņēmumiem piemērojamo konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt uzlikts naudas sods vai kavējuma nauda (spriedumi, 1999. gada 8. jūlijs, Hüls/Komisija, C‑199/92 P, EU:C:1999:358, 150. punkts, un 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 73. punkts).

60

Nevainīguma prezumpcija ir Eiropas Savienības vispārējs tiesību princips, kas ir nostiprināts Hartas 48. panta 1. punktā (spriedums, 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 72. punkts).

61

Hartas 48. pants atbilst Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 2. un 3. punktam, kā tas izriet no paskaidrojumiem saistībā ar šo Hartas normu. No tā izriet, ka atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam, interpretējot Hartas 48. pantu, kā minimālās aizsardzības standarts ir jāņem vērā ECPAK 6. panta 2. un 3. punkts (spriedums, 2019. gada 5. septembris, AH u.c. (Nevainīguma prezumpcija), C‑377/18, EU:C:2019:670, 41. punkts).

62

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka nevainīguma prezumpcijas princips nav ievērots tad, ja tiesas nolēmums vai oficiāls paziņojums attiecībā uz apsūdzēto ietver skaidru, pirms galīgā notiesājošā sprieduma paustu apliecinājumu, ka attiecīgā persona ir izdarījusi konkrētu noziedzīgo nodarījumu. Šajā kontekstā ir jāuzsver nozīme, kāda ir tiesu iestāžu izvēlētajam formulējumam, kā arī īpašiem apstākļiem, kādos tas ir pausts, un konkrētas tiesvedības raksturam un kontekstam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. septembris, AH u.c. (Nevainīguma prezumpcija), C‑377/18, EU:C:2019:670, 43. punkts; šajā nozīmē skat. arī ECT, 2014. gada 27. februāris, Karaman pret Vāciju, CE:ECHR:20140227JUD001710310, 63. punkts).

63

Šādi, kompleksos kriminālprocesos, kuros ir iesaistīti vairāki apsūdzētie, ko nevar tiesāt kopā, var būt tā, ka kompetentai tiesai, lai vērtētu apsūdzēto vainu, ir obligāti jāmin trešo personu, kuras, iespējams, vēlāk tiks tiesātas atsevišķi, dalība. Tomēr, ja šādi ar trešo personu iesaisti saistīti fakti ir jāmin, attiecīgajai tiesai būtu jāizvairās sniegt vairāk informācijas, nekā tas ir nepieciešams, lai analizētu to personu juridisko atbildību, kuru lietas tā skata. Turklāt tiesas nolēmumu pamatojums ir jāformulē tā, lai varētu izvairīties no iespējama priekšlaicīga vērtējuma attiecībā uz konkrētu trešo personu vainu, kas varētu apdraudēt taisnīgu vērtējumu par apsūdzībām, kuras celtas pret šīm personām atsevišķā tiesvedībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. septembris, AH u.c. (Nevainīguma prezumpcija), C‑377/18, EU:C:2019:670, 44. punkts; šajā nozīmē skat. arī ECT, 2014. gada 27. februāris, Karaman pret Vāciju, CE:ECHR:20140227JUD001710310, 64. un 65. punkts).

64

Ņemot vērā šī sprieduma 59.–61. punktu, šī sprieduma 62. un 63. punktā izklāstītā judikatūra par nevainīguma prezumpciju ir mutatis mutandis nozīmīga tad, ja Komisija attiecībā uz vienu un to pašu aizliegtu vienošanos divu atsevišķu procedūru rezultātā secīgi pieņem divus lēmumus, kuru adresāti ir atšķirīgi, proti, pirmkārt, lēmumu, kas ir pieņemts izlīguma procedūras noslēgumā un kas ir adresēts uzņēmumiem, kuri ir piedalījušies izlīgumā, un, otrkārt, lēmumu, kas ir pieņemts parastās procedūras noslēgumā un kas ir adresēts citiem uzņēmumiem – aizliegtas vienošanās dalībniekiem.

65

Šādā gadījumā, kas tiek kvalificēts kā “hibrīda” procedūra, kuras rezultātā tiek pieņemti secīgi lēmumi, var būt objektīvi nepieciešams, lai Komisija lēmumā par izlīguma procedūras izbeigšanu aplūkotu noteiktus faktus un rīcību attiecībā uz apgalvotas aizliegtas vienošanās dalībniekiem, kuri ir parastās procedūras priekšmets. Ņemot vērā šī sprieduma 62. un 63. punktā minēto judikatūru, Komisijai lēmumā, ar ko tiek izbeigta izlīguma procedūra, tomēr ir jānodrošina, lai tiktu ievērota uzņēmumu, kuri ir atteikušies piedalīties izlīgumā un kuri ir parastās procedūras priekšmets, nevainīguma prezumpcija.

66

Lai pārbaudītu, vai Komisija ir ievērojusi nevainīguma prezumpciju, Savienības tiesai ir jāanalizē lēmums, ar kuru tiek izbeigta izlīguma procedūra, un tā pamatojums kopumā, ņemot vērā īpašos apstākļus, kādos tas ir ticis pieņemts. Proti, jebkurai konkrētos tiesas nolēmuma fragmentos ietvertai tieši formulētai norādei uz pārējo apgalvotas aizliegtas vienošanās dalībnieku atbildības neesamību zustu jēga, ja citus minētā lēmuma fragmentus varētu saprast kā to atbildības priekšlaicīgu uzrādīšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 5. septembris, AH u.c. (Nevainīguma prezumpcija), C‑377/18, EU:C:2019:670, 46. punkts).

67

Ņemot vērā šo judikatūru, ir jāpārbauda, vai, kā apgalvo Pometon, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, izvērtējot šajā tiesā izvirzīto pirmo pamatu attiecībā uz to, ka Komisija ir pārkāpusi objektivitātes principu un nevainīguma prezumpciju.

68

Šajā ziņā ir jānorāda, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa būtībā ir pārbaudījusi, pirmkārt, vai izlīguma lēmumā Komisija ir izrādījusi pietiekamu redakcionālo piesardzību, lai izvairītos no priekšlaicīga vērtējuma par Pometon dalību aizliegtās vienošanās darbībā, un, otrkārt, vai izlīguma lēmumā ietvertās atsauces uz pēdējo minēto bijušas nepieciešamas.

69

Proti, pirmām kārtām, attiecībā uz redakcionālo piesardzību Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 65. un 76. punktā ir uzskatījusi, ka Komisija it īpaši izlīguma lēmuma 4. zemsvītras piezīmē šajā procedūras posmā ir tieši izslēgusi Pometon vainu, uzsverot, ka šis lēmums ir adresēts tikai četriem uzņēmumiem, kuri ir piekrituši izlīgumam, un ka ar Pometon saistītā lieta tiks izskatīta vēlāk atsevišķā un uz sacīkstes principu balstītā procedūrā.

70

Vispārējā tiesa šī sprieduma 67., 81. un 82. punktā vēl ir norādījusi, ka izlīguma lēmuma pamatojumā nav ietverta nekāda faktu, kas attiecas uz Pometon, juridiskā kvalifikācija un ka tā ir minēta vienīgi šī lēmuma 4. punktā “Notikumu apraksts”, un ka šī lēmuma 2.25. punktā Pometon ir norādīts nevis kā izlīguma procedūras dalībnieks un minētā lēmuma adresāts, bet gan kā uzņēmums, kas ir attiecībā uz iespējamas aizliegtās vienošanās dalībniekiem uzsāktās izmeklēšanas procedūras priekšmets.

71

Ar Pometon argumentiem nevar pierādīt, ka šajos vērtējumos būtu pieļauta tiesību kļūda.

72

Pirmkārt, runājot par šī sprieduma 42. punktā īsumā izklāstīto Pometon argumentāciju, ir jānorāda, ka, pat pieņemot, ka Pometon vēlējās atsaukties uz to, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi izlīguma lēmuma 4. zemsvītras piezīmi, un līdz ar to uz šī lēmuma sagrozīšanu, šādam argumentam nevar piekrist.

73

Lai gan ir taisnība, ka šajā zemsvītras piezīmē nav tieši norādīts, ka Pometon atbildība par apgalvoto aizliegto vienošanos ir izslēgta, tomēr tajā ir nepārprotami norādīts, ka Pometon nav izlīguma lēmuma adresāts, ka uz to attiecas atsevišķa procedūra un ka minētajā lēmumā ietvertās atsauces uz Pometon tiek izmantotas vienīgi tam, lai noteiktu pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku atbildību. Līdz ar to Vispārējā tiesa nav kļūdaini interpretējusi minēto zemsvītras piezīmi, pārsūdzētā sprieduma 65. punktā apstiprinādama, ka Komisija šajā pašā zemsvītras piezīmē bija izslēgusi Pometon vainu, turklāt ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa ir precizējusi, ka šī izslēgšana tika veikta tikai “šajā procesa posmā”.

74

Šādos apstākļos nevar atbalstīt arī Pometon argumentu, ka būtībā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā ir atzinusi, ka Pometon vainas izslēgšana izlīguma lēmuma 4. zemsvītras piezīmē ļauj izvairīties no pārpratumiem attiecībā uz šī uzņēmuma atbildību par pārkāpumu.

75

Otrkārt, ciktāl Pometon apgalvo, ka it īpaši izlīguma lēmuma 29. punktā Komisija ir minējusi izlīguma procedūrā iesaistīto dalībnieku un Pometon noslēgto “vienošanos” (agreement) un ka tā ir kvalificējusi uz pēdējo minēto attiecināto rīcību, ir jānorāda – kā Vispārējā tiesa to pamatoti ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 67., 81. un 82. punktā –, ka izlīguma lēmumā Komisija nekādi nav kvalificējusi Pometon rīcību kā pretkonkurences rīcību. Gluži pretēji, šī iestāde ir vienīgi norādījusi uz šī uzņēmuma rīcību faktisko apstākļu apraksta ietvaros. Turklāt – pretēji Pometon apgalvojumiem – Komisija šajā ziņā ir izvairījusies izmantot vārdu “aizliegta vienošanās”.

76

Ņemot vērā šos apstākļus, Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, varēja tostarp pārsūdzētā sprieduma 103. punktā uzskatīt, ka Komisija ir izrādījusi pietiekamu redakcionālu piesardzību. Proti, šī iestāde ir izrādījusi nepieciešamo redakcionālo piesardzību, norādot uz faktu, ka tai nav bijis jālemj par Pometon dalību apgalvotās aizliegtās vienošanās darbībā, lai – kā Vispārējā tiesa to ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 76. un 84. punktā – ne tikai izvairītos no jebkādas apzināta vai pat galīgā pēdējā minētā atbildības priekšlaicīga vērtējuma, bet arī, saskaņā ar šī sprieduma 63. punktā minēto judikatūru, no jebkāda, pat potenciāla šīs atbildības priekšlaicīga vērtējuma.

77

Otrām kārtām, runājot par izlīguma lēmumā izdarīto atsauču uz Pometon nepieciešamā rakstura vērtējumu, ir jāatgādina, ka hibrīda procedūrā, kuras rezultātā tiek pieņemti secīgi lēmumi, Komisijai Vispārējās tiesas pārraudzībā saistībā ar šādu lēmumu ir jāizvairās sniegt vairāk informācijas par trešās personas, tādas kā Pometon, iesaisti, nekā ir nepieciešams, lai kvalificētu šī lēmuma adresātu atbildību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 5. septembris, AH u.c. (Nevainīguma prezumpcija), C‑377/18, EU:C:2019:670, 44. punkts).

78

Šajā lietā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 77. punktā ir norādījusi, ka ir jāizvērtē, vai izlīguma lēmumā ietvertās atsauces uz Pometon patiešām var uzskatīt par nepieciešamām, lai pēc iespējas pilnīgāk aprakstītu attiecīgās aizliegtās vienošanās pamatā esošos faktus.

79

Šajā kontekstā pārsūdzētā sprieduma 79. punktā tā ir norādījusi, ka hibrīda procedūrā, kuras rezultātā secīgi tika pieņemti divi lēmumi, izlīguma lēmumā ietvertās atsauces uz noteiktu Pometon rīcību var “izrādīties objektīvi lietderīgas, aprakstot aizliegtās vienošanās izcelsmi kopumā”. Šī sprieduma 81.–83. punktā tā tostarp uzskatīja, ka motīvos, kas ietver šīs atsauces, ņemot vērā Komisijas izrādīto redakcionālo piesardzību, nav ietverta nekāda šī uzņēmuma rīcības juridiskā kvalifikācija. Minētā sprieduma 88. un 89. punktā tā ir noraidījusi Pometon argumentus, ka šī lēmuma 31. un 37. apsvērumā ietvertās atsauces uz šo uzņēmumu nebija nepieciešamas.

80

Ar Pometon apelācijas tiesvedības stadijā izvirzītajiem argumentiem nevar atspēkot šo vērtējumu.

81

Proti, pirmkārt, lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 79. punktā ir norādījusi, ka atsauces uz Pometon var būt objektīvi lietderīgas, lai aprakstītu aizliegtās vienošanās izcelsmi kopumā, tādējādi nosakot elastīgāku kritēriju nekā nepieciešamības kritērijs, kas tiek prasīts šī sprieduma 77. punktā atgādinātajā judikatūrā, tomēr no pārsūdzētā sprieduma 79. un 80. punkta kopīgas interpretācijas izriet, ka Vispārējā tiesa nav izdarījusi nevienu secinājumu no šo atsauču objektīvās lietderības vērtējuma un ka tā, tieši pretēji, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 85. un 88. punktā ECT 2014. gada 27. februāra sprieduma Karaman pret Vāciju (CE:ECHR:20140227JUD001710310, 63. punkts) gaismā ir izskatījusi, vai minētās atsauces ir vai nav nepieciešamas.

82

Otrkārt, ciktāl Pometon apstrīd vērtējumu par atsauču, kas uz to ir izdarītas, nepieciešamību, ir jāprecizē, ka šajā daļā tiek kritizēts tikai pārsūdzētā sprieduma 89. punktā iekļautais vērtējums par atsauci, kas uz to ir izdarīta izlīguma lēmuma 31. apsvērumā.

83

Šajā apsvērumā Komisija konstatēja, ka “saziņa ar Pometon turpinājās līdz 2007. gada 16. maijam – dienai, kurā Pometon savu metāla slīpgraudu darbību [..] pārdeva Winoa un atstāja tirgu”. Minētais apsvērums ietilpst izlīguma lēmuma ceturtajā nodaļā “Notikumu apraksts” un, konkrētāk, šīs nodaļas pirmajā daļā “Rīcības raksturs un apjoms”, kas šī lēmuma 26. apsvērumā sākas ar atsauci uz biežiem kontaktiem starp Erwin, Winoa, MTS, Würth un Pometon. Saskaņā ar minētā lēmuma 32. apsvērumu pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki pārskatīja metāllūžņu cenas palielinājumu 2007. gada vasarā, tas ir, pēc 2007. gada 16. maija. Pometon minēšana šī paša lēmuma 31. apsvērumā tādējādi ļāva izskaidrot citiem minētajā lēmumā norādītajiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem inkriminētās rīcības attīstību.

84

Līdz ar to Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka šīs norādes mērķis bijis vienīgi precizēt aizliegtās vienošanās, kurā, kā tie paši ir atzinuši, ir piedalījušies četri uzņēmumi – izlīguma procedūras dalībnieki, attīstību laikā, un būtībā atzīdama, ka norāde ir bijusi nepieciešama.

85

Treškārt, ciktāl Pometon apgalvo, ka izlīguma lēmuma motīvu daļā Komisija ir juridiski kvalificējusi tā rīcību, tā argumentācija ir jānoraida šī sprieduma 75. punktā izklāstītā iemesla dēļ.

86

Visbeidzot, runājot par Pometon argumentiem saistībā ar šīs lietas salīdzinājumu ar lietu, kurā tika pieņemts Vispārējās tiesas 2017. gada 10. novembra spriedums Icap u.c./Komisija (T‑180/15, EU:T:2017:795), pietiek atgādināt, kā izriet no pašreizējā sprieduma 66. punktā minētās judikatūras, ka jautājums par to, vai Komisija nav ievērojusi nevainīguma prezumpciju, ir atkarīgs no katras konkrētas lietas izlīguma lēmumiem, tostarp no to pamatojuma, kā arī no īpašiem apstākļiem, kādos tie ir pieņemti.

87

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

88

Ar otro pamatu Pometon būtībā norāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 129.–160. punktā esot pieļāvusi tiesību kļūdas, kļūdaini piemērodama principus pierādīšanas pienākuma jomā un nepiemērodama nevainīguma prezumpcijas principu. Tā arī apgalvo, ka šajā ziņā šis spriedums ir pamatots pretrunīgi vai nepietiekami.

89

Pirmkārt, šī sprieduma 129.–147. punktā Vispārējā tiesa esot norādījusi kā neapstrīdētus tādus faktus un atbildību, ko Pometon esot apstrīdējis savā pirmajā instancē iesniegtajā prasības pieteikumā. Šajā ziņā Pometon atsaucas uz dažiem konkrētiem šī prasības pieteikuma punktiem.

90

Otrkārt, Pometon norāda, ka Vispārējā tiesa minētā sprieduma 142., 144. un 145. punktā esot konstatējusi tā dalību aizliegtās vienošanās darbībā, pamatojoties uz pieņēmumiem vai vērtējumiem, kas ir pamatoti ar zināmu notikumu saprātīgo raksturu vai ticamību. Šādi rīkojoties, tā neesot ievērojusi judikatūru, saskaņā ar kuru, pirmkārt, uzņēmuma dalību aizliegtās vienošanās darbībā nevar izsecināt no spekulācijām, kas veiktas, pamatojoties uz neprecīziem apstākļiem, otrkārt, pierādījumiem ir jābūt pietiekami ticamiem, precīziem un saskanīgiem, lai pamatotu stingru pārliecību, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir bijis aizliegtās vienošanās dalībnieks, un tiem ir jāļauj bez jebkādām saprātīgām šaubām secināt par pārkāpuma esamību un, treškārt, tiesas šaubām ir jābūt par labu attiecīgajam uzņēmumam.

91

Komisija norāda, ka otrais pamats ir nepieņemams, jo tas attiecoties uz faktu vērtējumu, esot vērsts pret apstrīdēto lēmumu un daļēji esot pirmajā instancē celtās prasības otrā pamata atbalstam izvirzīto argumentu atkārtojums. Katrā ziņā šis pamats esot nepamatots.

92

Vispirms ir jākonstatē, ka ar otro pamatu Pometon būtībā norāda, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdas, piemērojot pienākumu pierādīt pārkāpumus konkurences tiesību jomā reglamentējošos principus, un neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu. Tā kā ar šo pamatu ir izvirzīti tiesību jautājumi, kurus Tiesa var izskatīt apelācijas tiesvedības stadijā, tas ir pieņemams.

93

Jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 129.–160. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja Pometon argumentus, kuru nolūks ir apstrīdēt pierādījumu par tā dalību aizliegtās vienošanās pirmajā daļā saistībā ar metāllūžņu cenas palielinājuma aprēķināšanas veidu.

94

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 129. punktā konstatēja, ka Pometon neapstrīd savu “sākotnējo atbildību” šajā aizliegtās vienošanās daļā, kuras pamatā ir dalība nolīguma noslēgšanā par metāllūžņu cenas palielinājuma aprēķināšanas veidu un šī nolīguma sagatavošanā. Minētā sprieduma 132.–147. punktā tā uzskatīja, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka metāllūžņu cenas palielinājums bija automātiski piemērojams aizliegtās vienošanās dalībnieku starpā. Ņemot vērā šo automātiskumu un lietas materiālus, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 148.–159. punktā noraidīja Pometon argumentāciju, saskaņā ar kuru dalība sanāksmēs un citā saziņā esot bijusi nepieciešama, lai īstenotu aizliegtās vienošanās pirmo daļu no 2004. gada. Ņemot vērā šos apstākļus, Vispārējā tiesa šī paša sprieduma 160. punktā secināja, ka Pometon dalība šajā daļā ir pilnībā pierādīta.

95

Pirmām kārtām, ir jāuzskata, ka, šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa ir juridiski pietiekami pamatojusi savu vērtējumu attiecībā uz Pometon šajā tiesā izvirzītajiem argumentiem. No tā izriet, ka Pometon argumentācija attiecībā uz pamatojuma nepietiekamību vai pretrunīgumu, kuru turklāt praktiski nekas neatbalsta, ir jānoraida kā nepamatota.

96

Otrām kārtām, attiecībā uz apgalvojumiem par tiesību kļūdām saistībā ar pierādījumu noteikumu konkurences tiesību jomā piemērošanu ir jānorāda, pirmkārt, ka Pometon argumentācija, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi noteiktus faktus un “atbildību” par neapstrīdētu, izriet no pārsūdzētā sprieduma daļējas un kļūdainas interpretācijas.

97

Protams, pārsūdzētā sprieduma 129. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka Pometon“neapstrīd savu sākotnējo atbildību aizliegtās vienošanās pirmajā daļā”, ko ārpus konteksta varētu saprast tādējādi, ka, Vispārējās tiesas ieskatā, Pometon neapstrīd savu atbildību un tādējādi savu dalību aizliegtās vienošanās darbībā. Tomēr no šī sprieduma 129.–160. punkta kopējā lasījuma izriet, ka šajā 129. punktā Vispārējā tiesa ir vēlējusies konstatēt, ka Pometon neapstrīd faktu kā tādu, ka tas ir veicinājis metāllūžņu cenas palielinājuma sistēmas ieviešanu, nevis to, ka tas neapstrīd savu dalību aizliegtās vienošanās darbībā.

98

Turklāt, pat pieņemot, ka Pometon vēlas iebilst, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi tā pirmajā instancē iesniegto prasības pieteikumu, ir jānorāda, ka saistībā ar šo pamatu minētajās šī prasības pieteikuma rindkopās Pometon ir vispārīgi apstrīdējis savu dalību aizliegtās vienošanās darbībā, tomēr neapstrīdot savu dalību 2003. gada 3. oktobra sanāksmē, kurā tika ieviests metāllūžņu cenas palielinājuma aprēķināšanas veids. Turklāt Pometon savā Tiesā iesniegtajā replikā pat apstiprināja savu klātbūtni šajā sanāksmē.

99

Otrkārt, ciktāl Pometon iebilst, ka Vispārējā tiesa it īpaši pārsūdzētā sprieduma 142., 144. un 145. punktā nav ievērojusi judikatūru par pierādīšanas pienākumu konkurences tiesību jomā, ir jānorāda, ka minētā sprieduma 132.–147. punktā Vispārējā tiesa ir pienācīgi izvērtējusi Komisijas iesniegtos pierādījumus. No visiem šiem apstākļiem tā secināja, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi metāllūžņu cenas palielinājuma automātisku piemērošanu.

100

Šo vērtējumu nevar atspēkot tas, ka pārsūdzētā sprieduma 142., 144. un 145. punktā, uz kuriem konkrēti norāda Pometon, Vispārējā tiesa ir lietojusi niansētus formulējumus, izmantojot tādus vārdus kā “ticamība” vai “pieņēmums”.

101

Proti, šie pārsūdzētā sprieduma punkti ir daļa no Komisijas lietas materiālos ietverto dokumentāro pierādījumu vērtējuma, ar kuru Vispārējā tiesa būtībā ir apstiprinājusi Komisijas iesniegto netiešu pierādījumu kopumu saskaņā ar judikatūru par pārkāpumu konkurences tiesību jomā pierādīšanu. Saskaņā ar šo judikatūru Komisija var sniegt šo pierādījumu, izmantojot objektīvu un saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu, kas, izvērtēti visaptveroši un cita saskanīga izskaidrojuma neesamības apstākļos, var pierādīt šādu pārkāpumu, pat ja ar vienu vai otru no šiem netiešiem pierādījumiem, aplūkojot to atsevišķi, šajā ziņā nepietiek (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Komisija/Keramag Keramische Werke u.c., C‑613/13 P, EU:C:2017:49, 50.–52. punkts).

102

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

103

Ar trešo pamatu Pometon norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 289.–316. un 373. punktā Vispārējā tiesa, pirmkārt, esot pārkāpusi noteikumus attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un nevainīguma prezumpciju, kā arī, otrkārt, neesot ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu, kas tai ir noteikts, analizējot apgalvotās dalības pārkāpumā ilgumu.

104

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot apvērsusi pierādīšanas pienākumu, pārsūdzētā sprieduma 308. un 309. punktā nospriezdama, ka koluzīvas saziņas starp Pometon un pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem neesamība neļauj uzskatīt, ka Pometon bija pārtraucis savu dalību aizliegtās vienošanās darbībā, un ka Pometon nenorāda nevienu apstākli, kas ļautu pieņemt, ka koluzīvā saziņa bija nepieciešama, lai turpinātu savu dalību aizliegtās vienošanās darbībā. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi pašas judikatūru, saskaņā ar kuru konstatējums, ka nav nedz tiešu, nedz netiešu pierādījumu, kas ļautu domāt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir pārtraucis dalību pārkāpumā, kļūst nozīmīgs tikai tad, ja Komisija izpilda tai uzlikto pierādīšanas pienākumu, sniedzot pierādījumus, kas attiecas uz faktiem, kuri ir pietiekami saistīti laikā, lai varētu saprātīgi pieņemt, ka pārkāpums ir veikts nepārtraukti no viena konkrēta datuma līdz otram konkrētam datumam.

105

Otrkārt, Pometon uzskata, ka, ņemot vērā aizliegtās vienošanās iezīmes, kura, pēc Komisijas domām, ir tikusi īstenota, bieži, pastāvīgi un atkārtoti sazinoties, apstāklim, ka tas nav piedalījies laikposmā no 2005. līdz 2007. gadam starp citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem notikušajās divpadsmit sanāksmēs, esot bijis jānoved pie konstatējuma, ka tas ir pārtraucis savu dalību šīs aizliegtās vienošanās darbībā.

106

Šāds konstatējums esot izdarāms vēl jo vairāk tāpēc, ka citās lietās Vispārējā tiesa esot atzinusi, ka dalība aizliegtas vienošanās darbībā ir tikusi pārtraukta situācijā, kad nav bijuši kontakti vai koluzīvas izpausmes laikposmā, kas ir īsāks par vienu gadu vai sešpadsmit mēnešiem.

107

Komisija norāda, ka trešais pamats esot nepieņemams, jo jautājums par Pometon dalības aizliegtās vienošanās darbībā pārtraukšanu esot daļa no faktu vērtējuma, un katrā ziņā tas esot nepamatots.

108

Vispirms attiecībā uz trešā pamata pieņemamību, pirmkārt, ir jāatgādina, ka jautājums par pierādīšanas pienākuma sadali, lai gan tas var ietekmēt Vispārējās tiesas veiktos faktu konstatējumus, ir tiesību jautājums (spriedums, 2004. gada 6. janvāris, BAI un Komisija/Bayer, C‑2/01 P un C‑3/01 P, EU:C:2004:2, 61. punkts). No tā izriet, ka, ciktāl Pometon būtībā iebilst, ka Vispārējā tiesa ir apvērsusi pierādīšanas pienākumu attiecībā uz tā dalības pārkāpumā ilgumu, šis pamats ir pieņemams.

109

Otrkārt, norādot, ka tā dalība pārkāpumā esot tikusi pārtraukta, Pometon vēlas panākt jaunu faktu vērtējumu, kas saskaņā ar šī sprieduma 50. punktā atgādināto judikatūru neietilpst Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā. No tā izriet, ka šajā ziņā trešais pamats ir nepieņemams.

110

Galvenokārt, runājot par šī pamata pamatotību, ciktāl tas ir atzīts par pieņemamu, ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka lielākajā daļā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai nolīguma pastāvēšana ir jāizsecina no noteikta skaita sakritību un norāžu, kuras, skatītas kopā un nepastāvot citam saskanīgam izskaidrojumam, var būt pierādījums par konkurences tiesību normu pārkāpumu (spriedums, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

111

Šādas norādes un sakritības, izvērtējot tās visaptveroši, ļauj atklāt ne tikai pret konkurenci vērstu darbību vai nolīgumu pastāvēšanu, bet arī turpinātas pretkonkurences darbības ilgumu un nolīguma, kas ir noslēgts, pārkāpjot konkurences tiesību normas, piemērošanas laikposmu (spriedums, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

112

Attiecībā uz pierādījumu neesamību par vienošanos konkrētos laikposmos vai vismaz par faktu, ka to konkrētā laikposmā kāds uzņēmums būtu īstenojis, ir jāatgādina, ka tas, ka par konkrētiem laikposmiem šādi pierādījumi nav tikuši sniegti, nav šķērslis, lai uzskatītu par pierādītu, ka pārkāpums ir pastāvējis plašākā laikposmā nekā šie laikposmi, ja šāds konstatējums ir pamatots ar objektīviem un saskanīgiem netiešiem pierādījumiem. Šāda pārkāpuma vairāku gadu garumā ietvaros tas, ka aizliegta vienošanās izpaužas dažādos laikposmos, kuri var būt nodalīti viens no otra ar lielākiem vai mazākiem starpposmiem, neietekmē šīs aizliegtās vienošanās esamību, ja vien šo pārkāpumu veidojošajām dažādajām darbībām ir viens mērķis un tās iekļaujas vienotā un turpinātā pārkāpumā (spriedums, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

113

No judikatūras turklāt izriet, ka pretlikumīgas iniciatīvas netieša apstiprināšana, publiski nedistancējoties no tās satura un nepaziņojot par to administratīvām iestādēm, veicina pārkāpuma turpināšanos un kavē tā atklāšanu. Šī līdzdalība ir pasīva dalības pārkāpumā forma, kas var izraisīt attiecīga uzņēmuma atbildību (spriedums, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

114

No šīs judikatūras izriet, ka Komisija var uzskatīt, ka pārkāpumā vai uzņēmuma dalībā šajā pārkāpumā nav radies pārtraukums, pat ja tai nav pierādījumu par pārkāpumu attiecībā uz noteiktiem laikposmiem, ja dažādām darbībām, kas ir daļa no šī pārkāpuma, ir viens mērķis un tās var ietilpt vienotā un turpinātā pārkāpumā, un ja attiecīgais uzņēmums nav atsaucies nedz uz tiešiem, nedz arī uz netiešiem pierādījumiem, kas liecina, ka pārkāpums vai tā dalība šajā pārkāpumā, tieši pretēji, šajos laikposmos nav notikusi.

115

Šajā lietā ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 266. un 267. punktā, kas šajā apelācijas tiesvedībā nav apstrīdēti, Vispārējā tiesa tajā izvirzītā otrā pamata izvērtēšanas noslēgumā konstatēja, ka Komisija ir pierādījusi Pometon atbildību vienotā un turpinātā pārkāpumā, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets, šajā stadijā nepārbaudot tā dalības šajā pārkāpumā ilgumu.

116

Šajā nupat minētajā sakarā Vispārējā tiesa savas neatkarīgās faktu novērtējuma brīvības ietvaros šī sprieduma 304. punktā ir konstatējusi – un apelācijas tiesvedības stadijā tas nav ticis apstrīdēts –, ka Komisija ir pierādījusi, ka Pometon bija tieši iesaistīts koluzīvajā saziņā saistībā ar divām aizliegtās vienošanās daļām laikposmā no 2003. gada 3. oktobra līdz 2005. gada 18. novembrim, kā arī divu mēnešu laikā pirms tā aiziešanas no tirgus 2007. gada 16. maijā, bet ka šīs iestādes rīcībā nav nekādu pierādījumu par pretkonkurences saziņu, kurā būtu iesaistīts Pometon, laikposmā no 2005. gada 18. novembra līdz 2007. gada martam (turpmāk tekstā – “attiecīgais laikposms”).

117

Tomēr Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 308. punktā nosprieda, ka, ņemot vērā aizliegtās vienošanās īpatnības, proti, metāllūžņu cenas palielinājuma automātisku piemērošanu un to, ka nav organizēta strukturēta saziņa starp dalībniekiem, lai īstenotu saskaņošanu attiecībā uz individuālajiem klientiem, jo saziņa par konkrētiem jautājumiem notika tikai nesaskaņu gadījumā, koluzīvas saziņas neesamība attiecīgajā laikposmā starp Pometon un citiem šīs aizliegtās vienošanās dalībniekiem neļauj uzskatīt, ka Pometon būtu pārtraucis savu dalību minētās aizliegtās vienošanās darbībā. Šī sprieduma 309. punktā Vispārējā tiesa ir piebildusi, ka Pometon nav norādījis nevienu apstākli, kas ļautu uzskatīt, ka koluzīva saziņa tomēr bija nepieciešama, lai tas bez pārtraukuma turpinātu savu dalību aizliegtās vienošanās darbībā.

118

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa ir skaidri izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka Pometon dalība vienotajā un turpinātajā pārkāpumā attiecīgajā laikposmā netika pārtraukta. Tādējādi Pometon argumenti par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jānoraida.

119

No pārsūdzētā sprieduma arī izriet, ka Vispārējā tiesa savu vērtējumu par Pometon dalības pārkāpumā ilgumu ir balstījusi uz apsvērumu, kas šajā apelācijas sūdzībā nav apstrīdēts, pirmkārt, ka Komisija bija juridiski pietiekami pierādījusi koluzīvu saziņu, kurā Pometon piedalījās pirms un pēc attiecīgā laikposma, otrkārt, ka metāllūžņu cenas palielinājuma piemērošana bija automātiska un nebija nepieciešama saziņa un, treškārt, ka abas aizliegtās vienošanās daļas bija cieši saistītas. Vispārējā tiesa no šiem apstākļiem būtībā secināja, ka Komisija ir varējusi uzskatīt, ka Pometon attiecīgajā laikposmā nepārtraukti piedalījās vienotā un turpinātā pārkāpumā, neskarot šī pēdējā minētā iespēju pierādīt, ka šī dalība tika pārtraukta, tomēr Pometon nav norādījis nevienu apstākli vai argumentu, ar ko varētu pierādīt, ka šī dalība tika pārtraukta.

120

Tādējādi Vispārējā tiesa nav pārkāpusi noteikumus pierādīšanas pienākuma jomā, uzskatīdama, pamatojoties uz šī sprieduma 110.–114. punktā atgādināto judikatūru, ka Pometon turpināti piedalījās tam inkriminētajā pārkāpjošajā rīcībā.

121

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, trešais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

122

Ar ceturto pamatu Pometon norāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 365.–396. punktā, grozot Pometon noteiktā naudas soda apmēru, esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu un neesot ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu.

123

Pometon norāda, ka Vispārējā tiesa esot noteikusi šī naudas soda apmēru, atkāpjoties no metodes, kuru Komisija ir piemērojusi, lai noteiktu papildu samazinājuma likmi atbilstoši Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktam. No pārsūdzētā sprieduma 376. punktā paziņoto trīs faktoru analīzes un it īpaši no šī sprieduma 379.–383., 386., 387. un 390. punkta izrietot, ka, lai gan pārkāpums, kurā ir vainojams Pometon, ir mazāk smags nekā Winoa pieļautais pārkāpums, Vispārējā tiesa ir piešķīrusi Pometon tādu pašu samazinājuma likmi 75 % apmērā, kādu Komisija bija piešķīrusi Winoa.

124

Tādējādi Vispārējā tiesa esot izrādījusi vienādu attieksmi pret divām atšķirīgām situācijām, objektīvi nepamatojot šo atšķirīgo attieksmi, tādējādi pārkāpdama vienlīdzīgas attieksmes principu.

125

Pometon piebilst, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 382. un 386. punktā ir atzinusi, ka tā situācija esot līdzīga MTS situācijai, kurai tika piemērots samazinājums 90 % apmērā. Vienīgais apstāklis, kas atšķir abus uzņēmumus, esot to lielums, tomēr tas pats par sevi nevar pamatot tiem piemēroto samazinājuma likmju būtisku atšķirību.

126

Līdz ar to Pometon piešķirtajai samazinājuma likmei esot jābūt no 75 % līdz 90 %.

127

Komisija norāda, ka ceturtais prasības pamats esot nepieņemams un jebkurā gadījumā – nepamatots.

128

Komisija uzskata, ka šis pamats ir nepieņemams, jo tas faktiski liekot Tiesai pēc būtības pārskatīt Vispārējās tiesas noteikto naudas sodu, un tas pārsniedzot Tiesai piešķirto kompetenci. Proti, tās kompetencē neesot taisnīguma apsvērumu dēļ ar savu vērtējumu aizstāt Vispārējās tiesas vērtējumu, kura, īstenodama savu neierobežoto kompetenci, lemj par uzņēmumiem sakarā Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu uzlikto naudas sodu apmēru. Tas tā esot vēl jo vairāk tad, ja Vispārējā tiesa ir īstenojusi savu neierobežoto kompetenci, lai pati garantētu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu.

129

Attiecībā uz lietas būtību Komisija norāda, ka pēc apstrīdētā lēmuma atcelšanas Vispārējai tiesai, kā tā atgādina pārsūdzētā sprieduma 369. punktā, esot bijis jānosaka naudas soda pamatsummas ārkārtas pielāgošanas atbilstošais apmērs, ņemot vērā visus šīs lietas apstākļus.

130

Šajā kontekstā no pārsūdzētā sprieduma 376. punkta izrietot, ka attiecībā uz katru no dažādajiem analizētajiem faktoriem Vispārējā tiesa ir faktiski salīdzinājusi Pometon atbildību un individuālo situāciju ar pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku atbildību un individuālo situāciju. Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa, lai nodrošinātu naudas soda samērīgumu, esot izmantojusi kritērijus saistībā ar Pometon dalības pārkāpumā smagumu un ilgumu.

131

Ar to, ka Pometon tika piemērots mazāks samazinājuma procents nekā tas, kas tika piešķirts MTS, nepietiekot, lai pierādītu nelikumīgu attieksmi un pārsūdzētā sprieduma motīvu nekonsekvenci. Proti, no pārsūdzētā sprieduma 390. punkta izrietot, ka Vispārējā tiesa šajā ziņā ir balstījusies uz Pometon apgrozījumu, kas ievērojami pārsniedz MTS apgrozījumu, līdz ar to abi uzņēmumi neesot bijuši salīdzināmās situācijās, ņemot vērā to lielumu un līdz ar to attiecīgās dalības pārkāpumā smagumu. Komisija tātad uzskata, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uzņēmuma kopējais apgrozījums ir norāde, kaut arī aptuvena un nepilnīga, par uzņēmuma lielumu un tā ekonomisko varu.

132

Komisija uzskata, ka vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana prasa ņemt vērā visus apstākļus, kas raksturo vienu uzņēmumu attiecībā pret otru, bet tiešs un kā piemērs izteikts salīdzinājums starp divām sankcijām neattiecoties uz lietu. Tādējādi Vispārējā tiesa neesot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, piešķirdama Pometon tādu pašu naudas soda pamatsummas samazinājuma likmi kā Winoa piemērotā likme.

133

Vienas un tās pašas likmes piemērošana šiem diviem uzņēmumiem turklāt esot izskaidrojama ar Winoa tirdzniecības apjoma augstāko koncentrācijas līmeni salīdzinājumā ar Pometon tirdzniecības apjomu. Šajā ziņā Komisija sava iebildumu raksta B/2 pielikumā pievieno tabulu, kurā apkopots veiktais aprēķins.

134

Visbeidzot Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir juridiski pietiekami pamatojusi savu lēmumu attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanu.

135

Vispirms jāatgādina, ka atbilstoši LESD 261. pantam un Regulas Nr. 1/2003 31. pantam Vispārējai tiesai attiecībā uz Komisijas noteiktajiem naudas sodiem ir neierobežota kompetence.

136

Tādējādi Vispārējai tiesai ir tiesības ne tikai pārbaudīt šo sodu likumību, bet arī ar savu vērtējumu aizstāt Komisijas vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai kavējuma naudu (spriedums, 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 124. punkts un tajā minētā judikatūra).

137

Savukārt Tiesai, apelācijas tiesvedībā lemjot par tiesību jautājumiem, nav taisnīguma apsvērumu dēļ ar savu vērtējumu jāaizstāj Vispārējās tiesas vērtējums, kuru tā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, ir veikusi, lemjot par naudas sodu apmēru, kas uzņēmumiem ir uzlikti par Savienības tiesību pārkāpumu. Tādējādi tikai tad, ja Tiesa uzskatītu, ka sankcijas līmenis ir ne vien neatbilstošs, bet arī tādā mērā pārmērīgs, ka tas ir nesamērīgs, tai būtu jākonstatē tiesību kļūda, ko Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, noteikdama neatbilstošu naudas soda apmēru (spriedumi, 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 125. un 126. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un 2018. gada 25. jūlijs, Orange Polska/Komisija, C‑123/16 P, EU:C:2018:590, 115. punkts).

138

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējai tiesai, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, ir jāievēro noteikti pienākumi, tostarp pienākums norādīt pamatojumu, kas tai paredzēts atbilstoši Tiesas statūtu 36. pantam, kurš Vispārējai tiesai ir piemērojams atbilstoši šo statūtu 53. panta pirmajai daļai, kā arī vienlīdzīgas attieksmes princips. Neierobežotas kompetences īstenošana, nosakot uzņēmumiem uzliekamo naudas sodu apmēru, nedrīkst radīt diskrimināciju starp uzņēmumiem, kas ir piedalījušies konkurences tiesību normu pārkāpumā (spriedums, 2014. gada 18. decembris, Komisija/Parker Hannifin Manufacturing un Parker‑Hannifin, C‑434/13 P, EU:C:2014:2456, 77. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

139

Komisija atsaucas uz ceturtā pamata nepieņemamību, jo ar to Tiesa tiekot aicināta pārskatīt Vispārējās tiesas noteiktā naudas soda apmēru pēc būtības.

140

Šī argumentācija izriet no šī pamata kļūdainas izpratnes.

141

Proti, no šī pamata pamatojumam norādītās Pometon argumentācijas izriet, ka tā mērķis nav, pamatojoties uz taisnīguma neesamību vai naudas soda nepiemērotības iemesliem, apstrīdēt naudas soda apmēru, ko Vispārējā tiesa tam ir uzlikusi, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, – tas, ņemot vērā šī sprieduma 137. punktā minēto judikatūru, neietilptu Tiesas kompetencē, tai lemjot apelācijas tiesvedībā. Gluži pretēji, minētais pamats skaidri attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu un neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

142

Ņemot vērā šī sprieduma 138. punktā atgādināto judikatūru, šāds apelācijas sūdzības pamats ir pieņemams, pretēji Komisijas argumentiem, tostarp arī tad, ja Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, pati ir noteikusi naudas soda apmēru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 18. decembris, Komisija/Parker Hannifin Manufacturing un Parker‑Hannifin, C‑434/13 P, EU:C:2014:2456, 77., 81., 85. un 86. punkts).

143

Vēl ir jāpiebilst, ka Pometon aicina Tiesu pašu īstenot savu neierobežoto kompetenci tikai gadījumā, ja Tiesa apmierinātu šo pamatu. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka Tiesa var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai kavējuma naudu, tikai pašai pieņemot galīgo spriedumu Vispārējā tiesā izskatītā strīdā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 88. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

144

No iepriekš minētā izriet, ka ceturtais pamats ir pieņemams.

145

Kā atgādināts šī sprieduma 138. punktā, Vispārējai tiesai, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, ir jāievēro pienākums pamatot savus lēmumus, kā arī vienlīdzīgas attieksmes princips.

146

Šīs prasības Vispārējai tiesai ir jāievēro arī tad, ja tā atkāpjas no Komisijas Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai definētajiem indikatīvajiem noteikumiem, kas nevar būt saistoši Savienības tiesām, bet var tām sniegt vadlīnijas, kad tās īsteno savu neierobežoto kompetenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 90. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

147

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa, lai aprēķinātu Pometon uzliktā naudas soda apmēru, ir pārņēmusi Komisijas vērtējumus, kas bija uzņēmumiem, kuri piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībā, uzlikto naudas sodu aprēķināšanas pamats, izņemot vērtējumus attiecībā uz Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punkta piemērošanu, saskaņā ar kuru Komisija konkrētas lietas īpatnību vai vajadzības panākt naudas soda preventīvu iedarbību konkrētā lietā dēļ var atkāpties no šajās pamatnostādnēs izklāstītās vispārējās metodikas.

148

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 376. un 377. punktā uzskatīja par piemērotu ņemt vērā trīs faktorus, kuri, lai gan daļēji pārklājas ar tiem, ko ir ņēmusi vērā Komisija, pēc Vispārējās tiesas domām, ļauj labāk norobežot katram no dalībniekiem inkriminējamā pārkāpuma smagumu. Šādi, katrā ziņā salīdzinādama Pometon situāciju ar citu aizliegtās vienošanās dalībnieku situāciju, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 378.–382. punktā vispirms izvērtēja Pometon individuālo atbildību par dalību aizliegtās vienošanās darbībā, pēc tam – minētā sprieduma 383.–387. punktā – tā pārkāpjošās rīcības konkrēto ietekmi uz konkurenci ar cenām un, visbeidzot, šī paša sprieduma 388.–390. punktā – šī uzņēmuma lielumu, kas izriet no tā kopējā apgrozījuma.

149

Pārsūdzētā sprieduma 391. un 392. punktā izsvērusi šos faktorus, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 393. punktā uzskatīja, ka Pometon ir jāpiešķir ārkārtas samazinājums 75 % apmērā no naudas soda pamatsummas. Šī samazinājuma likme, kā to norāda Pometon, ir identiska tai, kuru Komisija izlīguma lēmumā bija piešķīrusi Winoa.

150

Saskaņā ar Vispārējās tiesas veiktajiem faktu konstatējumiem, kas Tiesai apelācijas stadijā nav jāpārbauda, ir jānorāda, ka Pometon un Winoa, ņemot vērā šīs tiesas izvērtētos faktorus, atradās atšķirīgās situācijās. Proti, no pārsūdzētā sprieduma 382.–384. un 390. punktā ietvertajiem vērtējumiem izriet, ka Pometon“vispārēji bija ierobežotāka loma aizliegtās vienošanās darbībā” nekā Winoa, ka tā nozīmīgums pārkāpumā bija ievērojami mazāks nekā Winoa nozīmīgums un ka tā apgrozījums nesasniedza trešo daļu no Winoa apgrozījuma.

151

Ņemot vērā šos apstākļus, Vispārējai tiesai bija jāizklāsta motīvi, kuru dēļ, neraugoties uz šo atšķirīgo situāciju, vienlīdzīgas attieksmes principam atbilstoši bija piešķirt Pometon samazinājuma likmi, kas ir identiska Winoa piešķirtajai likmei.

152

Šie motīvi tomēr neizriet no pārsūdzētā sprieduma. Proti, lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 391. un 392. punktā ir uzskatījusi, ka dažādajām samazinājuma likmēm, ko Komisija piešķīra uzņēmumiem – izlīguma lēmuma adresātiem, šajā lietā nav nozīmes, lai noteiktu Pometon piemērojamo samazinājuma likmi, jo tās izriet no aprēķina metodes, no kuras tā ir atkāpusies, tā nav izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka tās izmantotā 75 % likme atbilst vienlīdzīgas attieksmes principam.

153

Tātad ceturtais pamats ir jāapmierina.

154

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāatceļ pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkts, kurā Vispārējā tiesa ir noteikusi Pometon uzliktā naudas soda apmēru 3873375 EUR, un tā rezolutīvās daļas 4) punkts, kurā Vispārējā tiesa ir lēmusi par tiesāšanās izdevumiem, un pārējā daļā apelācijas sūdzība ir jānoraida.

155

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Tiesa Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā pati var taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

156

Tā tas ir izskatāmajā lietā, jo Tiesas rīcībā ir visa vajadzīgā informācija, lai lemtu par prasību.

157

Tomēr vēl jāprecizē Tiesas veicamās pārbaudes apjoms. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, ņemot vērā šī sprieduma 154. punktu, pārsūdzētais spriedums ir atcelts, ciktāl tā rezolutīvās daļas 2) punktā Vispārējā tiesa ir noteikusi Pometon uzliktā naudas soda apmēru 3873375 EUR. Līdz ar to Tiesai strīds ir jāizskata tikai tiktāl, cik tas attiecas uz prasījumu samazināt naudas soda apmēru.

158

Tātad, pamatojoties uz neierobežoto kompetenci, kas Tiesai ir atzīta ar LESD 261. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, ir jālemj par Pometon piemērojamā naudas soda apmēru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 73. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 87. punkts).

159

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa, tai pašai galīgi lemjot par strīdu saskaņā ar šīs Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otro teikumu, ir tiesīga, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai noteikto kavējuma naudu (spriedums, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 88. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

160

Lai noteiktu uzliktā naudas soda apmēru, tai pašai ir jāvērtē lietas apstākļi un attiecīgā pārkāpuma veids. Šāda pilnvaru īstenošana atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktam nozīmē attiecībā uz katru uzņēmumu, kam ir uzlikts sods, ņemt vērā ne vien attiecīgā pārkāpuma smagumu, bet arī tā ilgumu, ievērojot tostarp pamatojuma, samērīguma, sodu individuālā rakstura un vienlīdzīgas attieksmes principus, un Tiesai nav saistoši Komisijas Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai definētie indikatīvie noteikumi, pat ja ar tām Savienības iestādēm var būt sniegtas vadlīnijas neierobežotas kompetences īstenošanā (spriedums, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 89. un 90. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

161

Šajā lietā, lai noteiktu Pometon uzliekamā naudas soda apmēru, Tiesa, pirmām kārtām, vēlas pārņemt Komisijas veiktos vērtējumus attiecībā uz naudas soda pamatsummas noteikšanu, kas ir novērtēta 15493500 EUR apmērā, ņemot vērā Pometon izdarītā pārkāpuma ilgumu un smagumu pirms Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punkta piemērošanas. Proti, līdzās tam, ka šis novērtējums nekādi nav apstrīdēts, ir jāuzskata, ka, lai ievērotu vienlīdzīgu attieksmi pret Pometon attiecībā pret citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, nav atbilstoši to grozīt.

162

Otrām kārtām, ņemot vērā visus lietas materiālus un tā kā lietas dalībnieki to konkrēti nav apstrīdējuši, Tiesa arī vēlas arī pārņemt Vispārējās tiesas vērtējumu par faktoriem, kas ir ņemti vērā, lai novērtētu papildu samazinājuma likmi, un kas ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 376. punktā, un salīdzinošo vērtējumu, kuru Vispārējā tiesa šajā ziņā ir veikusi minētā sprieduma 378.–390. punktā.

163

Pirmkārt, no šī vērtējuma izriet, ka, ņemot vērā šos faktorus un kā ir norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 123., 124. un 129. punktā, Pometon situācija kopumā ir salīdzināma ar MTS situāciju, jo šiem diviem uzņēmumiem ir bijusi relatīvi ierobežota loma aizliegtās vienošanās darbībā un to kopējais nozīmīgums tajā, ņemot vērā to konkrētās tirdzniecības apjomu EEZ, arī bijis proporcionāli neliels. Tomēr to situācijas ir atšķirīgas, jo Pometon kopējais apgrozījums 2006. gadā (99890000 EUR) ir ievērojami lielāks par MTS apgrozījumu 2009. gadā (25082293 EUR), precizējot, ka šie gadi atbilst to attiecīgās dalības aizliegtās vienošanās darbībā pēdējam gadam.

164

Šajā ziņā, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 125. punktā un kā apgalvo Pometon, lai gan, nosakot naudas soda apmēru, ir atļauts ņemt vērā gan uzņēmuma kopējo apgrozījumu – kas ir norāde, kaut arī aptuvena un neprecīza, uz uzņēmuma lielumu un tā ekonomisko varu –, gan arī tikai daļu no šī apgrozījuma, ko veido preces, attiecībā uz kurām ir izdarīts pārkāpums, un kas tādējādi ietver norādi uz pārkāpuma apmēru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 257. punkts, kā arī 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 54. punkts), šim skaitlim nav jāpiešķir nesamērīga nozīme salīdzinājumā ar citiem vērtējuma apstākļiem (spriedums, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 257. punkts).

165

Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 150. punkta, Pometon un Winoa, ņemot vērā visus Vispārējās tiesas izvērtētos faktorus, atrodas atšķirīgās situācijās.

166

Šajos apstākļos, ņemot vērā visus lietas apstākļus, ir jāuzskata, ka šie apstākļi tiks pienācīgi novērtēti, Komisijas aprēķinātajai pamatsummai piemērojot papildu samazinājumu 83 % apmērā. Līdz ar to Pometon uzliktā naudas soda apmērs tiek noteikts 2633895 EUR apmērā.

167

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

168

Šī reglamenta 138. panta 1. punktā, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr minētā reglamenta 138. panta 3. punktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

169

Šajā lietā, pirmkārt, tā kā apelācijas tiesvedībā Pometon prasījumi tika daļēji apmierināti, ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks savus šajā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus sedz pats.

170

Otrkārt, tā kā katram lietas dalībniekam tiesvedībā Vispārējā tiesā spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, tiem ir jāpiespriež pašiem segt savus šajā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: