–

WWF Italia Onlus, Lega Italiana Protezione Uccelli Onlus, Gruppo di Intervento Giuridico Onlus, Italia Nostra Onlus, Forum Ambientalista un FC u.c. vārdā – G. Viglione un N. Tsuno, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Palatiello, avvocato dello Stato,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, kā arī L. Dvořáková, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara un C. Hermes, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp., turpmāk tekstā – “Dzīvotņu direktīva”) 6. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp WWF Italia Onlus, Lega Italiana Protezione Uccelli Onlus, Gruppo di Intervento Giuridico Onlus, Italia Nostra Onlus, Forum Ambientalista un FC u.c., no vienas puses, un Presidenza del Consiglio dei Ministri (Ministru padomes prezidentūra, Itālija) un Azienda Nazionale Autonoma Strade SpA (ANAS), no otras puses, jautājumā par to, vai ir tiesisks 2017. gada 1. decembra lēmums, ar kuru Ministru padome atzina par atbilstīgu vides prasībām ceļu savienojuma Romas (Itālija) ziemeļos sākotnējo projektu atbilstoši “zaļajam ceļa posmam” starp Monte Romano Est (Itālija) un Tarquinia Sud (Itālija), un 2018. gada 28. februāra lēmums, ar kuru Comitato Interministeriale per la Programmazione Economica (Ekonomikas plānošanas starpministriju komiteja, Itālija) (turpmāk tekstā – “CIPE”) apstiprināja šo sākotnējo projektu.

3

Dzīvotņu direktīvas septītajā apsvērumā ir noteikts, ka “visas noteiktās teritorijas, arī tās, ko tagad klasificē vai nākotnē klasificēs kā īpaši aizsargājamas dabas teritorijas saskaņā ar Padomes Direktīvu 79/409/EEK (1979. gada 2. aprīlis) par savvaļas putnu aizsardzību [(OV 1979, L 103, 1. lpp.)], būs jāiekļauj saskaņotajā Eiropas ekoloģiskajā tīklā”.

4

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 1. panta l) punktu “īpaši aizsargājama dabas teritorija” ir “Kopienā nozīmīga teritorija, ko dalībvalstis nosaka ar normatīvu vai administratīvu aktu un/vai līgumu un kur piemēro vajadzīgos aizsardzības pasākumus, lai saglabātu vai atjaunotu labvēlīgu aizsardzības statusu tām dabiskajām dzīvotnēm un/vai sugu populācijai, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta”.

5

Šīs direktīvas 3. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Izveido saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un kura nosaukums ir Natura 2000. Šo tīklu, ko veido I pielikumā uzskaitīto dabisko dzīvotņu veidu un II pielikumā uzskaitīto sugu dzīvotņu teritorijas, izmanto, lai minētos dabisko dzīvotņu veidus un sugu dzīvotnes saglabātu vai attiecīgā gadījumā atjaunotu to labvēlīgo aizsardzības statusu dabiskās izplatības areālā.

Natura 2000 tīkls iekļauj īpaši aizsargājamās teritorijas, ko dalībvalstis klasificējušas, ievērojot Direktīvu 79/409/EEK.

2.   Dalībvalsts iesaistīšanās Natura 2000 tīkla izveidē ir proporcionāla tam, kādā mērā tās teritorijā ir pārstāvēti 1. punktā minētie dabisko dzīvotņu veidi un sugu dzīvotnes. Tāpēc dalībvalstis saskaņā ar 4. pantu nosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, ņemot vērā 1. punktā izklāstītos mērķus.”

6

Dzīvotņu direktīvas 6. pantā ir noteikts:

“1.   Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.

2.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

3.   Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.

4.   Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību. Dalībvalsts informē Komisiju par pieņemtajiem kompensācijas pasākumiem.

Ja attiecīgajā teritorijā sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, tad vienīgie pieņemamie argumenti ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību, videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm vai, pēc Komisijas atzinuma, citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.”

7

Minētās direktīvas 7. pantā ir noteikts:

“No šīs direktīvas 6. panta 2., 3. un 4. punkta izrietošās saistības aizstāj visas saistības, kas izriet no Direktīvas 79/409/EEK 4. panta 4. punkta pirmā teikuma un kas attiecas uz teritorijām, kuras klasificētas saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 1. punktu vai līdzīgā veidā atzītas saskaņā ar 4. panta 2. punktu, jaunajām saistībām stājoties spēkā ar šīs direktīvas ieviešanas datumu vai ar tādas klasifikācijas vai atzīšanas datumu, ko dalībvalsts veic saskaņā ar Direktīvu 79/409/EEK, ja pēdējais ir vēlāks datums.”

8

Saskaņā ar 2006. gada 12. aprīļadecreto legislativo n. 163 – Codice dei contratti pubblici relativi a lavori, servizi e forniture in attuazione delle direttive 2004/17/CE e 2004/18/CE (Leģislatīvais dekrēts Nr. 163 par Būvdarbu, pakalpojumu un piegāžu publisko iepirkumu kodeksu, ar ko transponētas Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK) (2006. gada 2. maijaGURI Nr. 100) (turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 163/2006”) infrastruktūras darbu projekta izstrādes procedūrā tiek nošķirti divi posmi, proti, sākotnējais projekts un galīgais projekts.

9

Leģislatīvā dekrēta Nr. 163/2006 165. panta “Sākotnējais projekts. Ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra un atrašanās vieta” 3., 5. un 7. punktā ir noteikts:

“3.   Papildus XXI pielikumā minētā tehniskā pielikuma noteikumiem infrastruktūras darbu sākotnējā projektā ar atbilstoša kartogrāfiskā dokumenta palīdzību ir jānorāda attiecīgās teritorijas, iespējamās atbilstīgās aizsargjoslas un vajadzīgie saglabāšanas pasākumi; tajā ir arī jānorāda un jāuzsver veiktspējas raksturlielumi, funkcionālās specifikācijas un īstenojamo infrastruktūras darbu izmaksu maksimālais apmērs, ieskaitot maksimālo izdevumu apmēru iespējamām būvēm un kompensējošos pasākumus attiecībā uz teritoriālo un sociālo ietekmi, kas ir cieši saistīta ar būves darbību, tomēr nepārsniedzot 2 % no būves kopējām izmaksām. Šai procentuālajai daļai ir jāattiecas arī uz ietekmes uz vidi samazināšanas izdevumiem, kas noteikti ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā, neskarot citus pasākumus, kas veicami, ievērojot īpašos Kopienas pienākumus. Ja attiecīgās valsts tiesību normas paredz, ka būvdarbiem ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, sākotnējam projektam ir jāpievieno arī ietekmes uz vidi novērtējums un tas jāpublisko saskaņā ar procedūrām, kas noteiktas piemērojamos valsts vai reģionālajos tiesību aktos.

[..]

5.   Sākotnējo projektu, kas sagatavots saskaņā ar šī panta noteikumiem, apstiprina CIPE.

[..]

7.   Ja tas ir paredzēts spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā, apstiprināšanas nolūkā ir jāveic būves atbilstības vides prasībām novērtējums un pilsētplānošanas un būvniecības nolūkos ir jākonkretizē valsts un reģiona vienošanās par tās atrašanās vietu, kas ietver spēkā esošo un pieņemto pilsētplānošanas instrumentu automātisku pielāgošanu; [..].”

10

Šī leģislatīvā dekrēta 166. panta “Galīgais projekts. Būves sabiedriskais nozīmīgums” 1. un 5. punktā ir noteikts:

“1.   Infrastruktūras darbu galīgo projektu papildina ar izstrādātāja ziņojumu, kurā ir apliecināta tā atbilstība sākotnējam projektam un iespējamām apstiprināšanā izvirzītajām prasībām, un it īpaši vides prasībām un būves atrašanās vietas prasībām. Tam ir jāpievieno iespējamo būvju un vides, teritoriālās un sociālās ietekmes samazināšanas un kompensācijas pasākumu apraksts.

[..]

5.   Galīgā projekta apstiprināšana, ko ar balsu vairākumu ir veikuši CIPE dalībnieki, aizstāj jebkuru citu atļauju, apstiprinājumu un atzinumu, lai kāds arī būtu tā nosaukums, un ļauj īstenot un attiecībā uz stratēģiskām ražošanas iekārtām izmantot visas apstiprinātajā projektā paredzētās būves, pakalpojumus un darbības.”

11

Minētā leģislatīvā dekrēta 183. panta 6. punktā ir noteikts:

“Lēmumu, ar kuru konstatē atbilstību vides prasībām, CIPE pieņem vienlaikus ar sākotnējā projekta apstiprināšanu. Gadījumā, ja pastāv Ministro dell’ambiente e della tutela del territorio [(vides un teritorijas aizsardzības ministra)] vai Ministro per i beni e le attività culturali [(kultūras ministra)] motivēts atzinums par pretējo, lēmums, ar kuru konstatēta atbilstība vides prasībām, ir jāpieņem Ministru padomei, kas lemj nākamās pirmās atbilstošās sanāksmes laikā. Galīgā projekta atbilstību [šajā lēmumā paredzētajām] prasībām pārbauda saskaņā ar 185. panta 4. punktu.”

12

Leģislatīvā dekrēta Nr. 163/2006 185. panta 4. un 5. punktā ir paredzēts:

“4.   [Ietekmes uz vidi novērtējuma] komisija:

5.   Ja galīgais projekts atšķiras no sākotnējā projekta, [ietekmes uz vidi novērtējuma] komisija ziņo vides un teritorijas aizsardzības ministram, kurš, ja tas pēc komisijas novērtējuma uzskata, ka atšķirība starp sākotnējo projektu un galīgo projektu rada būtiskas izmaiņas projekta vispārējā ietekmē uz vidi, 30 dienu laikā pēc līgumslēdzēja subjekta, koncesionāra vai ģenerāluzņēmēja paziņojuma lūdz atjaunināt ietekmes uz vidi novērtējumu un no jauna publicēt šo novērtējumu, tostarp, lai attiecīgā gadījumā ļautu ieinteresētajiem publiskajiem un privātajiem subjektiem iesniegt savus apsvērumus.

Ietekmes uz vidi novērtējuma atjaunināšana var attiekties tikai uz to projekta daļu, uz kuru attiecas grozījumi. Gadījumā, ja nav izpildīti noteikumi un prasības, kas paredzētas lēmumā, ar kuru konstatēta atbilstība vides prasībām, minētais ministrs pēc brīdinājuma par trūkumu novēršanu nodrošina, lai par pienākumu neizpildi tiktu paziņots dienestu sanāksmē, lai, iespējams, atjaunotu izmeklēšanu.”

13

Dzīvotņu direktīva tika transponēta Itālijas tiesību sistēmā ar 1997. gada 8. septembradecreto del presidente della Repubblica n. 357 – Regolamento recante attuazione della direttiva 92/43 (Republikas prezidenta Dekrēts Nr. 357 par Noteikumiem, ar ko tiek īstenota Direktīva 92/43) (1997. gada 23. oktobraGURI parastais pielikums Nr. 248).

14

Šī dekrēta 5. pantā “Ietekmes novērtējums” ir noteikts:

“1.   Plānojot un veicot programmu izstrādi teritorijām, ir jāņem vērā ierosināto Kopienā nozīmīgu teritoriju, Kopienas nozīmes teritoriju un īpaši aizsargājamo dabas teritoriju ekoloģiskā un vides vērtība.

2.   Teritorijas, pilsētplānošanas un nozares attīstības plānu pieteikumu iesniedzēji [..] veic pētījumu [..], lai noteiktu un novērtētu plāna iespējamo ietekmi uz attiecīgo teritoriju, ņemot vērā tās aizsardzības mērķus. Pilsētplānošanas plānus, attiecībā uz kuriem jāveic ietekmes novērtējums, iesniedz Vides un teritorijas aizsardzības ministrijai, ja tiem ir valsts nozīme, kā arī kompetentajiem reģioniem un autonomajām provincēm, ja tiem ir reģionāla, starpreģionu, provinces vai pašvaldības mēroga nozīme.

3.   Personām, kuras iesniegušas pieteikumu par tādu darbu veikšanu, kas nav tieši saistīti un nepieciešami, lai saglabātu labvēlīgā aizsardzības statusā šajā teritorijā esošās sugas un dzīvotnes, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem darbiem var būtiski ietekmēt šo teritoriju, ir jāiesniedz pētījums, kurš paredzēts, lai saskaņā ar G pielikumā definētajām pamatnostādnēm noteiktu un novērtētu būtisko ietekmi, kas šiem darbiem var būt uz ierosināto Kopienā nozīmīgo teritoriju, Kopienas nozīmes teritoriju vai īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, ņemot vērā šo teritoriju saglabāšanas mērķus.

4.   Projektiem, kuriem ir piemērojama ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra [..] un kuri ir saistīti ar ierosinātajām Kopienā nozīmīgajām teritorijām, Kopienas nozīmes teritorijām un īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kas noteiktas šajā regulā, ietekmes novērtējumu veic saskaņā ar minēto procedūru, kurā šādā gadījumā tiek ņemta vērā arī projektu tiešā un netiešā ietekme uz sugām un dzīvotnēm, kurām šīs zonas un teritorijas ir noteiktas. Šajā nolūkā pieteikuma iesniedzēja veiktajā ietekmes uz vidi novērtējumā ir jābūt ietvertiem elementiem, kas attiecas uz projekta saderību ar šajos noteikumos paredzētajiem aizsardzības mērķiem [..].

[..]

8.   Pirms plāna vai iejaukšanās galīgās apstiprināšanas iestāde lietas materiālos iekļauj ietekmes novērtējumu un vajadzības gadījumā nosaka kārtību, kādā notiek apspriešanās ar sabiedrību, kuru skar minētā plāna vai minētās iejaukšanās īstenošana.

9.   Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju un alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ, plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla vai ekonomiska rakstura intereses, kompetentās iestādes veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību, un 13. pantā aprakstītajā nolūkā paziņo par to Vides un teritorijas aizsardzības ministrijai.

10.   Ja attiecīgā teritorija ir teritorija, kurā sastopami prioritāri dabisko dzīvotņu veidi un sugas, plānu vai iejaukšanos, kuras novērtējumā ir ticis atklāts, ka tai var būt negatīva ietekme uz Kopienā nozīmīgu teritoriju, var īstenot tikai tad, ja tas atbilst apsvērumiem, kas saistīti ar veselības aizsardzību un sabiedrības drošību, vai videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm vai, pēc Eiropas Komisijas atzinuma, citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.”

15

Minētā dekrēta 6. pantā “Īpaši aizsargājamas dabas teritorijas” ir noteikts:

“1.   Natura 2000 tīkls ietver īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, kas paredzētas Direktīvā 79/409 [..].

2.   Pienākumi, kas paredzēti 4. un 5. pantā, attiecas arī uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kuras noteiktas 1. punktā.”

16

Ar 2016. gada 6. decembradecreto del Ministro dell’ambiente e della tutela del territorio e del mare (vides, teritorijas un jūras aizsardzības ministra dekrēts) (2016. gada 27. decembraGURI Nr. 301), ar ko nosaka īpaši aizsargājamu dabas teritoriju Alpu bioģeogrāfiskajā reģionā, īpaši aizsargājamu dabas teritoriju kontinentālajā bioģeogrāfiskajā reģionā un 140 īpaši aizsargājamas dabas teritorijas Vidusjūras bioģeogrāfiskajā reģionā, kuras izvietotas Lacio reģionā, atbilstoši Republikas prezidenta 1997. gada 8. septembra Dekrēta Nr. 357 3. panta 2. punktam šī dekrēta 1. panta 3. punktā kā īpaši aizsargājama dabas teritorija tostarp ir noteikta teritorija ar nosaukumu Fiume Mignone (basso corso).

17

Pamatlieta ir par valsts ceļa Nr. 675 posma aptuveni 18 km garumā, kas savieno Monte Romano Est un Tarquinia Sud Lacio reģionā, sākotnējā izbūves projekta apstiprināšanu. Šie darbi ir paredzēti, lai Itālijā uzlabotu satiksmi starp Civitavecchia ostu un automaģistrāli A1 Milāna–Neapole, no vienas puses, un Orte, Terni industriālo zonu un Ankonas–Perudžas maršrutu, no otras puses.

18

2004. gadā Vides, teritorijas un jūras aizsardzības ministrija sniedza labvēlīgu atzinumu šī ceļa posma izbūvei tā dēvētajā “violetajā ceļa posmā”. CIPE apstiprināja šo pirmo projektu ar Lēmumu Nr. 11/2011.

19

Tomēr 2015. gadā ANAS, kas bija atbildīga par darbu veikšanu, sakarā ar “violetā ceļa posma” augstajām izmaksām iesniedza alternatīvu projektu, sauktu par “zaļo ceļa posmu”.

20

Vides, teritorijas aizsardzības un jūras lietu ministrijas komisija, kas ir atbildīga par ietekmes uz vidi novērtējumu, sniedza nelabvēlīgu atzinumu par šo jauno projektu, precizējot, ka “violetā ceļa posma” ekonomiskās izmaksas var tikt samazinātas, sadalot šo ceļa posmu divos posmos. Šis nelabvēlīgais atzinums bija pamatots ar to, ka “zaļā ceļa posma” projektā nebija ietverts padziļināts pētījums par tā ietekmi uz vidi un tas skars Kopienā nozīmīgu teritoriju, kas ir iekļauta Natura 2000 tīklā, proti, teritoriju Fiume Mignone (basso corso).

21

Ņemot vērā šo nelabvēlīgo atzinumu, Ministero delle Infrastrutture e Trasporti (Infrastruktūras un transporta ministrija, Itālija) lūdza Ministru padomes prezidentūru īstenot Leģislatīvā dekrēta Nr. 163/2006 183. panta 6. punktā paredzēto procedūru. Ministru padomes prezidentūra lūdza Vides, teritorijas un jūras aizsardzības ministriju izvērtēt iespējas ierobežot “zaļā ceļa posma” ietekmi uz vidi, veicot ietekmes mazināšanas un kompensācijas pasākumus. Par ietekmes uz vidi novērtējumu atbildīgā šīs ministrijas komisija sniedza jaunu nelabvēlīgu atzinumu par šo ceļa posmu, uzsvēra, ka tā izraisītos traucējumus nav iespējams samazināt ar nosacījumiem vai citiem pasākumiem, un atzina, ka visos aspektos priekšroka ir dodama “violetajam ceļa posmam”.

22

Ar 2017. gada 1. decembra lēmumu Ministru padome tomēr konstatēja, ka sākotnējais projekts, kas ietver “zaļo ceļa posmu”, atbilst vides prasībām, pamatojot savu lēmumu ar sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm, proti, Eiropas transporta tīklā TEN-T ietilpstoša stratēģiska ceļa pabeigšanu. Tomēr tā noteica, ka galīgā projekta izstrādē pieteikuma iesniedzējam ir jāpapildina attiecīgā ceļa ietekmes uz vidi novērtējums un ir jāievēro prasības, apsvērumi un ieteikumi saistībā ar ainavu un vidi, kas sniegti Infrastruktūras un transporta ministrijas sasauktajā dienestu sanāksmē.

23

2018. gada 28. februārī CIPE ar zināmiem nosacījumiem apstiprināja sākotnējo projektu, kas ietvēra “zaļo ceļa posmu”. CIPE lūdza ANAS izstrādāt galīgo projektu un pētījumu par ietekmi uz vidi un uzdeva Lacio reģionam pārbaudīt šo pētījumu, lai tostarp noteiktu iespējamos vajadzīgos papildu pasākumus ietekmes mazināšanai un kompensēšanai.

24

Vairākas vides aizsardzības apvienības un privātpersonas cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) par Ministru padomes 2017. gada 1. decembra lēmumu un CIPE2018. gada 28. februāra lēmumu.

25

Minētā tiesa uzskata, ka administrācija ir devusi priekšroku ekonomiskajām interesēm un Eiropas transporta tīklā TEN-T ietilpstoša ceļa posma pabeigšanai, nevis vides aizsardzībai un ir novirzījusi uz galīgā projekta posmu piemērotu risinājumu meklēšanu attiecīgās Kopienā nozīmīgas teritorijas aizsardzībai, veicot kompensējošus un ietekmi samazinošus pasākumus, kuru iespējamību Vides, teritorijas un jūras aizsardzības ministrijas komisija, kas ir atbildīga par ietekmes uz vidi novērtējumu, saistībā ar “zaļo ceļa posmu” bija izslēgusi. Tā norāda, ka pati administrācija ir atzinusi, ka ir izmantojusi integrētu pieeju, kopīgi izvērtējot vides, ainavas, kultūras un sociāli ekonomiskos aspektus. Šajā situācijā iesniedzējtiesa ir paudusi šaubas par attiecīgā sākotnējā projekta pieņemšanas atbilstību Savienības tiesībām.

26

Šādos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

Uzdodot pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Dzīvotņu direktīvas 6. pants, lasot to kopā ar Direktīvu 2009/147, ciktāl šī direktīva ir piemērojama pamatlietā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā ir atļauts turpināt tāda plāna vai projekta apstiprināšanas procedūru, kura ietekme uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju nevar tikt samazināta un par kuru kompetentā valsts iestāde jau ir sniegusi nelabvēlīgu atzinumu, ja pastāv no vides viedokļa jau apstiprināts alternatīvs risinājums.

28

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 1. panta l) punktā ietverto definīciju īpaši aizsargājama dabas teritorija ir “Kopienā nozīmīga teritorija, ko dalībvalstis nosaka ar normatīvu vai administratīvu aktu un/vai līgumu un kur piemēro vajadzīgos aizsardzības pasākumus, lai saglabātu vai atjaunotu labvēlīgu aizsardzības statusu tām dabiskajām dzīvotnēm un/vai sugu populācijai, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta”.

29

Šīs direktīvas 6. pantā ir paredzēti pasākumi, lai aizsargātu īpaši aizsargājamas dabas teritorijas. It īpaši tā 3. punktā ir definēti nosacījumi, ar kādiem var tikt atļauts tāds plāns vai projekts, kas nav tieši saistīts ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgs tās apsaimniekošanai, bet kas var būtiski ietekmēt šo teritoriju.

30

Vides, teritorijas un jūras aizsardzības ministra 2016. gada 6. decembra dekrētā teritorija Fiume Mignone (basso corso) ir noteikta kā īpaši aizsargājama dabas teritorija. Turklāt no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka pamatlietā aplūkotais ceļa posma projekts var būtiski ietekmēt šo teritoriju. Līdz ar to šis projekts ietilpst Dzīvotņu direktīvas 6. panta piemērošanas jomā.

31

Direktīva 2009/147 savukārt nav piemērojama tādā lietā kā pamatlieta. Protams, prasītāji pamatlietā ir norādījuši uz to, ka teritorijā, kuru šķērso minētais projekts, ir sastopams šīs direktīvas I pielikumā minētais Naumaņa piekūns un tādēļ uz to ir attiecināmi īpaši aizsardzības pasākumi. Tomēr Dzīvotņu direktīvas 7. pantā ir paredzēts, ka no šīs direktīvas 6. panta izrietošās saistības aizstāj visas saistības, kuras izriet no sugas iekļaušanas to sugu sarakstā, kas ir aizsargājamas saskaņā ar Direktīvu 79/409, kura ir kodificēta un papildināta ar Direktīvu 2009/147, sākot no saskaņā ar Direktīvu 79/409 veiktās klasifikācijas datuma, ja šis pēdējais minētais datums ir vēlāks par Dzīvotņu direktīvas piemērošanas dienu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 13. jūnijs, Komisija/Īrija, C‑117/00, EU:C:2002:366, 25. punkts, un 2018. gada 17. aprīlis, Komisija/Polija (Belovežas gārša), C‑441/17, EU:C:2018:255, 109. punkts). Līdz ar to ir jāinterpretē tikai Dzīvotņu direktīvas noteikumi.

32

Šīs direktīvas 6. panta 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts vispārīgs pienākums veikt attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dzīvotņu noplicināšanos un to sugu būtisku traucējumu, kuru dēļ šīs teritorijas ir noteiktas (spriedumi, 2004. gada 7. septembris, Waddenvereniging un Vogelbeschermingsvereniging, C‑127/02, EU:C:2004:482, 32. punkts, kā arī 2007. gada 20. septembris, Komisija/Itālija, C‑304/05, EU:C:2007:532, 92. punkts). Šis pienākums veicina saskaņota Eiropas ekoloģiskā tīkla izveides projektu, kas izklāstīts minētās direktīvas septītajā apsvērumā (spriedums, 2007. gada 20. septembris, Komisija/Itālija, C‑304/05, EU:C:2007:532, 93. punkts).

33

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā ir paredzēta procedūra, kura piemērojama īpaši aizsargājamām dabas teritorijām un kuras mērķis ir ar iepriekšējas pārbaudes palīdzību nodrošināt, ka plāns vai projekts, kas nav tieši saistīts ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgs tās apsaimniekošanai, bet kas var to būtiski ietekmēt, tiek atļauts tikai tad, ja tas neapdraudēs šīs teritorijas viengabalainību (spriedumi, 2004. gada 7. septembris, Waddenvereniging un Vogelbeschermingsvereniging, C‑127/02, EU:C:2004:482, 34. punkts; 2006. gada 26. oktobris, Komisija/Portugāle, C‑239/04, EU:C:2006:665, 19. punkts, kā arī 2016. gada 21. jūlijs, Orleans u.c., C‑387/15 un C‑388/15, EU:C:2016:583, 43. punkts).

34

Tādējādi šajā tiesību normā ir nošķirti divi posmi. Pirmajā posmā dalībvalstīm ir prasīts veikt atbilstošu plāna vai projekta ietekmes uz aizsargājamu teritoriju novērtējumu, ja pastāv iespēja, ka šis plāns vai projekts būtiski ietekmēs šo teritoriju. Otrajā posmā, kas tiek īstenots pēc minētā atbilstošā novērtējuma, atļaujas izsniegšana šādam plānam vai projektam ir pakļauta nosacījumam, ka ar to netiek apdraudēta attiecīgās teritorijas viengabalainība (spriedumi, 2013. gada 11. aprīlis, Sweetman u.c., C‑258/11, EU:C:2013:220, 29. un 31. punkts, kā arī 2018. gada 7. novembris, Holohan u.c., C‑461/17, EU:C:2018:883, 31. punkts).

35

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu, kas veikts atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 3. punkta pirmajam teikumam, plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, un ja nav alternatīvu risinājumu, tad attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību (spriedums, 2007. gada 20. septembris, Komisija/Itālija, C‑304/05, EU:C:2007:532, 81. punkts).

36

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkts kā atkāpes noteikums no minētā panta 3. punkta otrajā teikumā noteiktā atļaujas izsniegšanas kritērija ir jāinterpretē šauri (spriedumi, 2007. gada 20. septembris, Komisija/Itālija, C‑304/05, EU:C:2007:532, 82. punkts, un 2018. gada 17. aprīlis, Komisija/Polija (Belovežas gārša), C‑441/17, EU:C:2018:255, 189. punkts).

37

Tādējādi no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izriet, ka kompetentajām valsts iestādēm principā ir jāpiekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tas neizjauks attiecīgās teritorijas viengabalainību. Neņemot vērā tā negatīvo ietekmi uz šo teritoriju, šo plānu vai projektu izņēmuma kārtā tomēr var īstenot saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 4. punktā paredzētajiem nosacījumiem, ja tas ir nepieciešams sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā.

38

Šajā gadījumā no Dzīvotņu direktīvas 6. panta pamatā esošā īpašo dabas teritoriju aizsardzības mērķa izriet, ka cik vien iespējams ir jāsamazina attiecīgās teritorijas viengabalainības apdraudējums. Tomēr, ņemot vērā šīs direktīvas 6. panta 4. punkta formulējumu, iespēja piešķirt priekšroku sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm salīdzinājumā ar īpaši aizsargājamas dabas teritorijas aizsardzību tajā nav pakļauta nosacījumam, ka šīs teritorijas viengabalainības apdraudējums var tikt pietiekami samazināts. Tādējādi šīs tiesību normas mērķis bija paredzēt, ka ārkārtas apstākļos dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzības mērķis īpaši aizsargājamās dabas teritorijās var būt pakļauts citiem sevišķi spiedošiem sabiedrības interešu apsvērumiem, tomēr ar nosacījumu, ka attiecīgā dalībvalsts veic vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai saglabātu Eiropas ekoloģiskā tīkla Natura 2000 kopējo vienotību.

39

Iesniedzējtiesa norāda, ka “zaļā ceļa posma” gadījumā minētās sevišķi svarīgās sabiedrības intereses ir pamatotas ar zemākām būvdarbu izmaksām, tā atbilstību ainavas, vēstures, kultūras un sociālekonomisko komponentu aizsardzībai, kā arī ar nepieciešamību pabeigt Eiropas ceļu tīkla izveidi.

40

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktā ir noteikts, ka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas viengabalainības apdraudējums, pat ja tas ir pamatots, var tikt pieļauts tikai tad, ja tas patiešām ir nenovēršams, proti, ja nav alternatīvu risinājumu.

41

Runājot par to pasākumu ekonomiskajām izmaksām, kurus var ņemt vērā, izvērtējot alternatīvas un ievērojot šauru Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkta interpretāciju, kas ir atgādināta šī sprieduma 34. punktā, nevar tikt atzīts, ka šādu pasākumu ekonomiskās izmaksas vien var būt noteicošas alternatīvu risinājumu izvēlē saskaņā ar šo tiesību normu (spriedums, 2016. gada 14. janvāris, Grüne Liga Sachsen u.c., C‑399/14, EU:C:2016:10, 77. punkts).

42

Šajā gadījumā no Tiesai iesniegtās informācijas izriet, ka pastāv tāds projekta, par kuru ir runa pamatlietā, variants, kas tiek saukts par “violeto ceļa posmu”, par kuru 2004. gadā tika saņemts labvēlīgs Vides, teritorijas un jūras aizsardzības ministrijas atzinums.

43

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai “violetais ceļa posms” ir uzskatāms par alternatīvu risinājumu Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkta izpratnē, kam ir mazāk trūkumu saistībā ar īpaši aizsargājamās dabas teritorijas Fiume Mignone (basso corso) viengabalainību nekā “zaļajam ceļa posmam”.

44

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Dzīvotņu direktīvas 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā ir atļauts turpināt tāda plāna vai projekta apstiprināšanas procedūru, kura ietekme uz īpaši aizsargājamo dabas teritoriju nevar tikt samazināta un par kuru kompetentā valsts iestāde jau ir sniegusi nelabvēlīgu atzinumu, ja vien nepastāv alternatīvs risinājums, kam ir mazāk trūkumu saistībā ar attiecīgās teritorijas viengabalainību, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

45

Ar trešo un ceturto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja, piemērojot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, plāna vai projekta ietekme uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju ir tikusi nelabvēlīgi novērtēta un ja attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar šī panta 4. punktu tomēr ir nolēmusi to īstenot sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, šīs direktīvas 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir atļauts novirzīt uz galīgā plāna vai projekta posmu citu padziļinātāku pārbaužu un pētījumu par šī plāna vai projekta ietekmi uz šo teritoriju veikšanu un atbilstošu kompensācijas un ietekmes samazināšanas pasākumu noteikšanu.

46

Trešais un ceturtais jautājums patiesībā ietver trīs atsevišķus jautājumus.

47

Pirmkārt, iesniedzējtiesa ar šiem jautājumiem vēlas noskaidrot, vai Dzīvotņu direktīvas 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir ļauts novirzīt uz galīgā plāna vai projekta posmu citu padziļinātāku pārbaužu un pētījumu par attiecīgā plāna vai projekta ietekmi uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju veikšanu, ja plāns vai sākotnējais projekts nav ticis apstiprināts ietekmes uz šo teritoriju novērtējuma ietvaros.

48

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu kompetentajai valsts iestādei ir jāatsakās atļaut iecerēto plānu vai projektu, ja pastāv šaubas par kaitīgas ietekmes uz attiecīgās teritorijas viengabalainību neesamību. Tā kā šajā noteikumā ir ietverts piesardzības princips, tajā ir atļauts efektīvi nepieļaut, ka iecerēto plānu vai projektu radītā ietekme izjauc aizsargājamo teritoriju viengabalainību. Mazāk stingrs apstiprināšanas kritērijs nevarētu nodrošināt tikpat efektīvu minētajā noteikumā paredzēto teritoriju aizsardzības mērķu īstenošanu (spriedumi, 2004. gada 7. septembris, Waddenvereniging un Vogelbeschermingsvereniging, C‑127/02, EU:C:2004:482, 57. un 58. punkts; 2013. gada 11. aprīlis, Sweetman u.c., C‑258/11, EU:C:2013:220, 41. punkts, kā arī 2016. gada 21. jūlijs, Orleans u.c., C‑387/15 un C‑388/15, EU:C:2016:583, 53. punkts).

49

Atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktam veiktais novērtējums tādējādi nedrīkst būt nepilnīgs, un tajā ir jābūt ietvertiem pilnīgiem, precīziem un galīgiem konstatējumiem un secinājumiem, kas kliedē jebkuras zinātniski pamatotas šaubas par paredzēto darbu ietekmi uz attiecīgo aizsargājamo teritoriju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 11. aprīlis, Sweetman u.c., C‑258/11, EU:C:2013:220, 44. punkts, kā arī 2014. gada 15. maijs, Briels u.c., C‑521/12, EU:C:2014:330, 27. punkts).

50

No tā izriet, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzēto novērtējumu nevar pamatoti veikt, pamatojoties uz vēlāk veiktām pārbaudēm un pētījumiem. Tādējādi, ja tiek uzskatīts, ka ir nepieciešams papildināt vai padziļināt plāna vai projekta ietekmes uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju novērtējumu, to nevar uzskatīt par šajā tiesību normā paredzēto novērtējumu.

51

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka kompetentā iestāde ir skaidri norādījusi, ka tā vēlas piemērot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktu. Minētās direktīvas 6. panta 4. punkts kā noteikums, kas ietver atkāpi no šīs direktīvas 6. panta 3. punktā noteiktā apstiprināšanas kritērija, var tikt piemērots tikai pēc tam, kad plāna vai projekta ietekme ir tikusi izanalizēta atbilstoši minētā 6. panta 3. punkta noteikumiem (spriedums, 2016. gada 21. jūlijs, Orleans u.c., C‑387/15 un C‑388/15, EU:C:2016:583, 60. punkts).

52

Ņemot vērā ar attiecīgo teritoriju saistītos aizsardzības mērķus, zināšanas par šo ietekmi ir obligāts priekšnoteikums Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkta piemērošanai, jo, ja trūkst šo elementu, šīs atkāpes ietverošās tiesību normas piemērošanas nosacījumi nevar tikt izvērtēti. Iespējamo sevišķi svarīgu sabiedrības interešu un videi mazāk kaitējošu alternatīvu risinājumu pastāvēšanas izvērtēšana faktiski paredz veikt līdzsvarošanu ar apdraudējumu, ko minētajai teritorijai rada attiecīgais plāns vai projekts (spriedums, 2016. gada 21. jūlijs, Orleans u.c., C‑387/15 un C‑388/15, EU:C:2016:583, 61. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

53

No tā izriet, ka, īstenojot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkta noteikumus, iestāde, kurai ir kompetence pamatlietā, noteikti ir uzskatījusi, ka pamatlietā aplūkotā projekta ietekmes uz attiecīgo īpaši aizsargājamo dabas teritoriju nelabvēlīgais novērtējums ir tas, kas ir paredzēts šīs direktīvas 6. panta 3. punktā. Līdz ar to šis novērtējums, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 48. punktā, nevarēja tikt papildināts.

54

Otrkārt, uzdodot trešo un ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot arī, vai Dzīvotņu direktīvas 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ietekmes samazināšanas pasākumu noteikšanu ir atļauts novirzīt uz galīgā plāna vai projekta posmu, ja attiecīgais plāns vai projekts nav apstiprināts ietekmes uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju novērtējuma ietvaros.

55

Vispirms ir jākonstatē, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta formulējumā nav nekādas atsauces uz jēdzienu “ietekmes samazināšanas pasākums” (spriedums, 2016. gada 21. jūlijs, Orleans u.c., C‑387/15 un C‑388/15, EU:C:2016:583, 57. punkts).

56

Ja ar šo izteicienu tiek noteikti aizsargpasākumi, kuru mērķis ir novērst vai samazināt plāna vai projekta negatīvo ietekmi uz attiecīgo teritoriju, šī sprieduma 49. punktā atgādinātā prasība, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētā plāna vai projekta novērtējumam ir jāietver pilnīgi, precīzi un galīgi konstatējumi un secinājumi, uzliek pienākumu izvērtēt šos pasākumus vienlaikus ar šo pašu plānu vai projektu un iekļaut šos pasākumus minētajā plānā vai projektā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. jūlijs, Orleans u.c., C‑387/15 un C‑388/15, EU:C:2016:583, 54. punkts). Tādējādi pēc šī novērtējuma veikšanas attiecīgais plāns vai projekts ar tiem nevar tikt grozīts. Ja tiktu atļauts grozīt šo plānu vai projektu pēc tā ietekmes uz attiecīgo teritoriju novērtēšanas, tas pretēji šīs direktīvas 6. panta mērķiem būtībā nozīmētu atteikties novērtēt pašu šo pasākumu, kā arī plāna vai galīgā projekta ietekmi uz šo teritoriju.

57

Līdz ar to šajā pantā netiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums, kurā plāna vai projekta ietekmes uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju samazināšanas pasākumu noteikšanu ir atļauts novirzīt uz posmu pēc atbilstoša ietekmes novērtējuma veikšanas šī panta 3. punkta izpratnē.

58

Treškārt, uzdodot trešo un ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Dzīvotņu direktīvas 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā kompensācijas pasākumu noteikšanu ir atļauts novirzīt uz plāna vai galīgā projekta posmu, ja attiecīgais plāns vai projekts nav apstiprināts ietekmes uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju novērtējuma ietvaros.

59

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktu kompensācijas pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu Natura 2000 kopējās vienotības aizsardzību, attiecīgā dalībvalsts veic, ja – neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz attiecīgo teritoriju un alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ – plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā.

60

Tādējādi kompensācijas pasākumi vajadzības gadījumā tiek noteikti pēc Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētā atbilstošā ietekmes novērtējuma.

61

Kā atgādināts šī sprieduma 51. un 52. punktā, šīs direktīvas 6. panta 4. punkts ir piemērojams tikai pēc tam, kad plāna vai projekta ietekme ir tikusi izanalizēta atbilstoši šī panta 3. punkta noteikumiem.

62

Turklāt pats kompensācijas pasākumu raksturs pamato to, ka tie ir nosakāmi pēc plāna vai projekta negatīvās ietekmes uz attiecīgo teritoriju atbilstoša novērtējuma. Šajā ziņā šo pasākumu mērķis ir radīt sekas citā līmenī, it īpaši pēc attiecīgā plāna vai projekta īstenošanas, lai nodrošinātu vai atjaunotu visa Eiropas ekoloģiskā tīkla Natura 2000 vienotību, ņemot vērā šī plāna vai projekta nenovēršamo kaitējumu attiecīgās īpaši aizsargājamās dabas teritorijas viengabalainībai.

63

Tādēļ nepieciešamie kompensācijas pasākumi ir jānosaka pēc Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētā novērtējuma veikšanas, ja attiecīgo plānu vai projektu ir paredzēts īstenot, neņemot vērā tā negatīvo ietekmi uz attiecīgo īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, un ja ir izpildīti pārējie šīs direktīvas 6. panta 4. punkta piemērošanas nosacījumi.

64

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka gadījumā, ja, piemērojot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, plāna vai projekta ietekme uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju ir tikusi nelabvēlīgi novērtēta un ja attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar šī panta 4. punktu tomēr ir nolēmusi to īstenot sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, šīs direktīvas 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir atļauts pēc plāna vai projekta nelabvēlīga novērtējuma saskaņā ar šī panta 3. punktu un pirms tā galīgās pieņemšanas atbilstīgi minētā panta 4. punktam papildināt šo plānu vai projektu ar tā ietekmes uz šo teritoriju mazināšanas pasākumiem un turpināt minētās ietekmes novērtēšanu. Savukārt Dzīvotņu direktīvas 6. pants šādā pašā gadījumā pieļauj tādu tiesisko regulējumu, kurā ir atļauts noteikt kompensācijas pasākumus tajā pašā lēmumā, ar nosacījumu, ka ir izpildīti arī pārējie šīs direktīvas 6. panta 4. punktā paredzētie īstenošanas nosacījumi.

65

Uzdodot piekto un sesto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Dzīvotņu direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka pēc tam, kad kompetentā iestāde attiecībā uz to ir sniegusi negatīvu novērtējumu, pieteikuma iesniedzējs veic pētījumu par konkrētā plāna vai projekta ietekmi uz attiecīgo īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un galīgajā plānā vai projektā iekļauj ar ainavu un vidi saistītas prasības, apsvērumus un ieteikumus.

66

Pirmkārt, ir jākonstatē, ka nedz Dzīvotņu direktīvai, nedz Tiesas judikatūrai nav pretrunā tas, ka pieteikuma iesniedzējam sava plāna vai projekta atļaujas pieteikuma pamatojumam ir jāiesniedz pētījums par tā ietekmi uz attiecīgo īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, pamatojoties uz kuru kompetentā iestāde veic šī plāna vai projekta ietekmes uz šo teritoriju novērtējumu šīs direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē.

67

Otrkārt, no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta formulējuma izriet, ka šis novērtējums ir jāveic nevis pieteikuma iesniedzējam, bet kompetentajai iestādei, proti, valsts iestādei, kuru dalībvalstis ir izraudzījušās, lai izpildītu no šīs direktīvas izrietošos uzdevumus (spriedums, 2018. gada 7. novembris, Holohan u.c., C‑461/17, EU:C:2018:883, 44. punkts).

68

Treškārt, kā norādīts šī sprieduma 56. punktā, plāns vai projekts pēc tā ietekmes uz attiecīgo īpaši aizsargājamo dabas teritoriju novērtējuma nevar tikt grozīts, jo pretējā gadījumā tiktu apšaubīts šī novērtējuma pilnīgais un galīgais raksturs un garantija, ko tas sniedz šīs teritorijas saglabāšanai. Pieteikuma iesniedzējam tātad nevar būt pienākuma iekļaut attiecīgajā plānā vai projektā prasības, apsvērumus un ieteikumus, ja kompetentā iestāde to jau ir novērtējusi nelabvēlīgi, ja vien šī iestāde neveic atkārtotu šādi grozītā plāna vai projekta novērtējumu.

69

Ceturtkārt, plānā vai projektā pēc tā ietekmes uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju novērtējuma nevar veikt tikai tādus grozījumus, kam var būt būtiska ietekme uz šo teritoriju. Savukārt pieteikuma iesniedzējam var atļaut pieņemt galīgo lēmumu tikai par tiem parametriem, attiecībā uz kuriem nav zinātnisku šaubu, ka tie nevarēs ietekmēt teritoriju (spriedums, 2018. gada 7. novembris, Holohan u.c., C‑461/17, EU:C:2018:883, 46. punkts).

70

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz piekto un sesto jautājumu ir jāatbild, ka Dzīvotņu direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tā pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka pieteikuma iesniedzējs veic pētījumu par attiecīgā plāna vai projekta ietekmi uz attiecīgo īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, pamatojoties uz kuru kompetentā iestāde veic šīs ietekmes novērtējumu. Šī direktīva savukārt nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā pieteikuma iesniedzējam ir atļauts iekļaut galīgajā plānā vai projektā prasības, apsvērumus un ieteikumus saistībā ar ainavu un vidi pēc tam, kad kompetentā iestāde ir sniegusi negatīvu novērtējumu attiecībā uz plānu vai projektu, šai iestādei atkārtoti neizvērtējot šādi grozīto plānu vai projektu.

71

Uzdodot septīto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Dzīvotņu direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir atļauts, ka par iestādi, kas ir atbildīga par plāna vai projekta ietekmes uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju pētījumu, kurš ir jāpievieno galīgajam plānam vai projektam, tiek izraudzīta iestāde, kas nav iestāde, kura ir atbildīga par plāna vai projekta ietekmes uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju novērtējumu.

72

Pirmkārt, tā kā Dzīvotņu direktīvā nav ietverta nekāda norāde par iestādi, kuras kompetencē ir novērtēt to plānu vai projektu ietekmi uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kas varētu būtiski ietekmēt šīs teritorijas, Dzīvotņu direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm ir uzticēts pienākums izraudzīties šo iestādi.

73

Otrkārt, kā atgādināts šī sprieduma 49. punktā, Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētajā plāna vai projekta ietekmes uz attiecīgo īpaši aizsargājamo dabas teritoriju novērtējumā ir jābūt ietvertiem pilnīgiem, precīziem un galīgiem konstatējumiem un secinājumiem, kas kliedē jebkuras zinātniski pamatotas šaubas par paredzēto darbu ietekmi uz attiecīgo aizsargājamo teritoriju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 11. aprīlis, Sweetman u.c., C‑258/11, EU:C:2013:220, 44. punkts, kā arī 2014. gada 15. maijs, Briels u.c., C‑521/12, EU:C:2014:330, 27. punkts). Tādēļ, ja šis novērtējums ir veikts, kā tas ir šajā gadījumā un kā tas ir norādīts šī sprieduma 51.–53. punktā, šo novērtējumu nevar turpināt vai papildināt nedz iestāde, kas to ir veikusi, nedz kāda cita iestāde.

74

Līdz ar to uz septīto jautājumu ir jāatbild, ka Dabisko dzīvotņu direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai arī tajā dalībvalstīm ir ļauts noteikt kompetento iestādi, lai novērtētu plāna vai projekta ietekmi uz īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, ievērojot Tiesas judikatūrā noteiktos kritērijus, tā savukārt nepieļauj to, ka kāda iestāde, tiklīdz minētais novērtējums ir veikts, var turpināt vai papildināt šo novērtējumu.

75

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: