1

Ar savu apelācijas sūdzību Francijas Republika lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 12. marta spriedumu Francija/Komisija (T‑26/18, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2019:153), ar kuru tā ir noraidījusi Francijas Republikas prasību, kas bija pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tika lūgts daļēji atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2017/2014 (2017. gada 8. novembris), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2017, L 292, 61. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Komisijas Regulas (EK) Nr. 1120/2009 (2009. gada 29. oktobris), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā īstenot vienotā maksājuma shēmu, kura paredzēta III sadaļā Padomes Regulā (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem (OV 2009, L 316, 1. lpp.), 2. panta c) punktā ir ietverta šāda definīcija:

““pastāvīgas ganības” ir zeme, ko izmanto stiebrzāļu vai cita veida zāles lopbarības dabiskai audzēšanai (pašsējā) vai kultivējot (iesējot) un kas nav iekļauta saimniecības augsekas sistēmā piecus gadus vai ilgāk, izņemot atmatā atstāto zemi saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 2078/92 [(1992. gada 30. jūnijs) par lauksaimniecības ražošanas metodēm, kas atbilst vides aizsardzības un lauku apvidu saglabāšanas prasībām (OV 1992, L 215, 85. lpp.)], atmatā atstāto zemi saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1257/1999 [(1999. gada 17. maijs) par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai un dažu regulu grozīšanu un atcelšanu (OV 1999, L 160, 80. lpp.)] 22., 23. un 24. pantu un atmatā atstāto zemi saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1698/2005 [(2005. gada 20. septembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2005, L 277, 1. lpp.)] 39. pantu, un šai nolūkā “stiebrzāles un cita veida zāles lopbarības iegūšanai” ir visi zālaugi, kas tradicionāli aug dabiskās ganībās un ko dalībvalstī parasti iekļauj ganībām vai pļavām paredzētos sēklu maisījumos (neatkarīgi no tā, vai tās izmanto ganību lopiem). Dalībvalstis var iekļaut I pielikumā uzskaitītos laukaugus.”

3

Komisijas Regulas (EK) Nr. 1122/2009 (2009. gada 30. novembris), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 attiecībā uz savstarpēju atbilstību, modulāciju un integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu saskaņā ar minētajā regulā paredzētajām tiešā atbalsta shēmām lauksaimniekiem, kā arī, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007 attiecībā uz savstarpēju atbilstību saskaņā ar vīna nozarē paredzēto atbalsta shēmu (OV 2009, L 316, 65. lpp.), II daļā bija ietverta III sadaļa, kura attiecās uz “kontroli” un kurā ietilpa šīs regulas 34. pants, kas bija par “platību apstiprināšanu”. Šī panta 2. un 4. punktā bija noteikts:

“2.   Lauksaimniecības zemes gabala kopējo platību var ņemt vērā, ja to pilnīgi izmanto saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts vai reģiona ierastajām normām. Citos gadījumos ņem vērā faktiski izmantoto platību.

Attiecībā uz tiem reģioniem, kuros konkrēti elementi, jo īpaši žogi, grāvji un mūri, tradicionāli ir daļa no labas lauksaimniecības prakses, ko izmanto augkopībā vai zemes izmantošanā, dalībvalstis var nolemt, ka attiecīgā platība uzskatāma par daļu no pilnīgi izmantotās platības, ja tā nepārsniedz kopējo platumu, kas jānosaka dalībvalstīm. Minētajam platumam jāatbilst tradicionālajam platumam attiecīgajā reģionā, un tas nepārsniedz 2 metrus.

Ja dalībvalstis pirms šīs regulas stāšanās spēkā ir saskaņā ar [Komisijas] Regulas (EK) Nr. 796/2004 [(2004. gada 21. aprīlis) ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai ieviestu savstarpēju atbilstību, modulāciju un integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu, kura paredzēta Padomes Regulā (EK) Nr. 1782/2003, ar ko ievieš kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem (OV 2004, L 141, 18. lpp.)] 30. panta 2. punkta trešo daļu paziņojušas Komisijai platumu, kas pārsniedz 2 metrus, tad tomēr joprojām var izmantot minēto platumu.

[..]

4.   Neskarot [Padomes] Regulas (EK) Nr. 73/2009 [(2009. gada 19. janvāris), ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003 (OV 2009, L 30, 16. lpp.)] 34. panta 2. punktu, lauksaimniecības zemes gabalu ar kokiem uzskata par platību, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu saskaņā ar platībatkarīgā atbalsta shēmām, ja lauksaimniecības darbības vai attiecīgā gadījumā paredzēto ražošanu var veikt līdzīgā veidā kā uz zemes gabaliem bez kokiem tajā pašā platībā.”

4

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1306/2013 (2013. gada 17. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu (OV 2013, L 347, 549. lpp., un labojums – OV 2016, L 130, 13. lpp.) ietver IV nodaļu “Grāmatojumu noskaidrošana”, kuras II iedaļā “Noskaidrošana” ietilpst šīs regulas 52. pants “Atbilstīguma noskaidrošana”. Šī panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, nosakot summas, par kurām nav tiesību saņemt Savienības finansējumu, ja tā konstatē, ka izdevumi saskaņā ar 4. panta 1. punktā un 5. pantā noteikto nav veikti atbilstīgi Savienības tiesību aktiem, un ELFLA gadījumā – nav veikti atbilstīgi [Eiropas Parlamenta un Padomes] Regulas (ES) Nr. 1303/2013 [(2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV 2013, L 347, 320. lpp.)] 85. pantā minētajiem piemērojamajiem Savienības un valsts tiesību aktiem. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 116. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

2.   Komisija novērtē summas, kas izslēdzamas no finansējuma, pamatojoties uz reģistrētās neatbilstības nopietnību. Komisija pienācīgi ņem vērā pārkāpuma būtību un Savienībai nodarīto finansiālo kaitējumu. Tā pamato nepiešķiršanu, nosakot nepamatoti iztērētās summas, un, ja minētās summas nevar noteikt ar samērīgiem centieniem, var piemērot ekstrapolētas vai vienotas likmes korekcijas. Vienotas likmes korekcijas piemēro tikai konkrētā gadījuma būtības dēļ vai tāpēc, ka dalībvalsts nav iesniegusi Komisijai nepieciešamo informāciju, nav iespējams ar samērīgiem centieniem precīzāk noteikt Savienībai nodarīto finansiālo kaitējumu.”

5

Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 907/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1306/2013 attiecībā uz maksājumu aģentūrām un citām iestādēm, finanšu pārvaldību, grāmatojumu noskaidrošanu, nodrošinājumu un euro izmantošanu (OV 2014, L 255, 18. lpp.), III nodaļā “Grāmatojumu noskaidrošana un citas pārbaudes” ir ietverts šīs regulas 12. pants “[Kritēriji] un metodes korekciju piemērošanai atbilstības pārbaudes procedūru ietvaros”. Šī panta 7. punktā ir noteikts:

“Komisija, nosakot vienotas likmes korekciju līmeni, jo īpaši ņem vērā šādus apstākļus, kas liecina par nopietnākiem trūkumiem, kuri rada lielāku risku tam, ka Savienības budžetam tiks nodarīti zaudējumi:

[..]

[..].”

6

Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 908/2014 (2014. gada 6. augusts), ar ko paredz noteikumus par to, kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1306/2013 piemēro attiecībā uz maksājumu aģentūrām un citām struktūrām, finanšu pārvaldību, grāmatojumu noskaidrošanu, noteikumiem par pārbaudēm, nodrošinājumu un pārredzamību (OV 2014, L 255, 59. lpp.), 34. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Ja izmeklēšanas rezultātā Komisija uzskata, ka izdevumi nav veikti saskaņā ar Savienības noteikumiem, tā paziņo attiecīgajai dalībvalstij savus konstatējumus, norāda korektīvos pasākumus, kas vajadzīgi, lai turpmāk nodrošinātu atbilstību minētajiem noteikumiem, un nosaka finanšu korekcijas provizorisko apjomu, kuru tā šajā procedūras posmā uzskata par saviem konstatējumiem atbilstošu. Minētajā paziņojumā paredz arī divpusēju sanāksmi četros mēnešos pēc dalībvalstij noteiktā atbildes sniegšanas termiņa beigām. Paziņojumā iekļauj atsauci uz šo pantu.

Dalībvalstis sniedz atbildi divos mēnešos pēc paziņojuma saņemšanas. Atbildē dalībvalstij jo īpaši ir iespēja:

Pamatotos gadījumos Komisija pēc pamatota dalībvalsts lūguma var atļaut pagarināt divu mēnešu laikposmu ne vairāk kā par diviem mēnešiem. Lūgumu adresē Komisijai pirms minētā laikposma beigām.

Ja dalībvalsts uzskata, ka divpusēja sanāksme nav vajadzīga, tā savā atbildē uz iepriekš minēto paziņojumu attiecīgi informē Komisiju.”

7

Komisijas 2015. gada 8. jūnija paziņojumā “Pamatnostādnes par to, kā aprēķināmas finanšu korekcijas grāmatojumu atbilstības noskaidrošanas un finansiālās noskaidrošanas procedūrā” (C(2015) 3675, galīgā redakcija, turpmāk tekstā – “2015. gada pamatnostādnes”) ir ietverta 3. nodaļa “Vienotas likmes finanšu korekcijas, kas attiecas uz pārvaldības un kontroles sistēmām piemītošiem trūkumiem izdevumu likumības un pareizības sakarā”. Šajā nodaļā ir iekļauts 2015. gada pamatnostādņu 3.1.–3.5. punkts. Šo pamatnostādņu 3.2. punktā “Vienotas likmes korekcijas apmērs” ir noteikts:

“[..]

Saskaņā ar Regulas [Nr. 907/2014] 12. panta 7. punktu Komisijas dienesti “jo īpaši ņem vērā šādus apstākļus, kas liecina par nopietnākiem trūkumiem, kuri rada lielāku risku tam, ka Savienības budžetam tiks nodarīti zaudējumi”, un tātad ir pamatota augstāka vienotā likme.

[..]

[..]”

8

Tiesvedības priekšvēsturi Vispārējā tiesa ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 1.–37. punktā, un šī sprieduma vajadzībām to var rezumēt šādi.

9

No 2014. gada 24. līdz 28. novembrim Eiropas Komisija Francijā veica izmeklēšanu saistībā ar kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) pirmā pīlāra platībatkarīgā atbalsta, kas tika lūgts attiecībā uz 2013. un 2014. pieprasījumu gadu, nozari.

10

Ar 2015. gada 25. februāra vēstuli Komisija, pirmkārt, paziņoja Francijas Republikai šīs izmeklēšanas rezultātus saskaņā ar Īstenošanas regulas Nr. 908/2014 34. panta 2. punktu un, otrkārt, lūdza šo dalībvalsti sniegt tai papildu informāciju.

11

2015. gada 26. jūnijā Francijas Republika nosūtīja Komisijai savus apsvērumus, kā arī saistībā ar šo izmeklēšanu pieprasīto papildu informāciju.

12

2015. gada 3. jūlijā Komisija uzaicināja Francijas iestādes uz divpusēju sanāksmi, kas notika 2015. gada 7. jūlijā.

13

Ar 2015. gada 22. septembra un 22. oktobra vēstulēm Francijas Republika iesniedza Komisijai papildu informāciju.

14

No 2015. gada 30. novembra līdz 4. decembrim Komisija veica papildu izmeklēšanu Francijā, lai pārbaudītu Francijas iestāžu piedāvāto aprēķinu finansiālajiem zaudējumiem, kas tika nodarīti Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondam (ELGF) vairāku pārkāpumu rezultātā.

15

Ar 2015. gada 15. decembra, 2015. gada 23. decembra un 2016. gada 12. janvāra vēstulēm šīs iestādes nosūtīja Komisijai papildu informāciju par minēto finansiālo zaudējumu aprēķinu.

16

Atbildot uz Komisijas 2016. gada 25. janvāra vēstuli, minētās iestādes ar 2016. gada 27. janvāra, 12. februāra, 22. februāra un 26. februāra vēstulēm iesniedza Komisijai papildu informāciju šajā sakarā.

17

Ar 2016. gada 20. maija vēstuli, kas nosūtīta, pamatojoties uz Īstenošanas regulas Nr. 908/2014 34. panta 3. punkta trešo daļu, Komisija oficiāli paziņoja Francijas iestādēm priekšlikumu izslēgt no Savienības finansējuma summu 117439017,55 EUR apmērā sakarā ar neatbilstību Savienības tiesību normām, kāda ir pieļauta, īstenojot Francijā platībatkarīgā atbalsta shēmu 2013. un 2014. pieprasījumu gadā (turpmāk tekstā – “2016. gada 20. maija oficiālais paziņojums”). Šis korekcijas priekšlikums bija balstīts uz vairāku trūkumu konstatēšanu.

18

Pirmkārt, pirmais trūkums esot bijis balstīts uz nepilnībām zemesgabalu identifikācijas – ģeogrāfiskās informācijas sistēmā (ZGIS – ĢIS), ko bija ieviesušas Francijas iestādes un kas bija zināma kā “zemesgrāmata” [Registre parcellaire géographique] (turpmāk tekstā – “RPG)”].

19

Otrais trūkums esot attiecies uz problēmām, kas saistītas ar to platību noteikšanu, par kurām var pretendēt uz atbalstu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1122/2009 34. panta kļūdainu interpretāciju, kuru Francijas iestādes turpināja izmantot. Šādas interpretācijas rezultātā tās ne vienmēr izslēdza platības, par kurām nevar pretendēt uz atbalstu saskaņā ar Savienības tiesisko regulējumu par “labiem lauksaimniecības un vides apstākļiem”.

20

Šajā ziņā Francijas iestādēm tostarp tika pārmests, ka tās par platībām ar ainavu īpašībām un līdz ar to par platībām, par kurām ir tiesības saņemt atbalstu, uzskatīja galvenokārt meža platības ar ļoti nelielu zālāja veģetāciju vai dzīvniekiem nepieejamas platības, kas tika atzītas par “noganāmu virsāju”, lai arī šīs platības neatbilda Francijas un Savienības tiesiskajā regulējumā noteiktajiem nosacījumiem, jo tās neietilpa ne Regulas Nr. 1122/2009 34. panta 3. punkta piemērošanas jomā, ne arī jēdzienā “pastāvīgas ganības”, kas ietverts Regulas Nr. 1120/2009 2. panta c) punktā.

21

Trešais trūkums esot attiecies uz Francijas iestāžu izmantotās metodes neatbilstību maksājumu un soda naudas aprēķināšanai par 2013. un 2014. pieprasījumu gadu, kā arī uz atgūšanu ar atpakaļejošu datumu.

22

Ceturtais trūkums esot attiecies uz noteiktām problēmām, kas saistītas ar Korsikas (Francija) teritoriālās pašvaldības diviem departamentiem, proti, Augškorsikas un Dienvidkorsikas departamentiem. Komisija uzskatīja, ka pirmie trīs konstatētie trūkumi, kas minēti iepriekš, attiecās uz katru no šiem diviem departamentiem. Attiecībā uz Augškorsikas departamentu Komisija norādīja, ka, tā kā līdz šim izmantotā pieeja – kurai varētu būt reāla ietekme uz šo teritoriju – nav mainījusies, iepriekšējās izmeklēšanās veiktās korekcijas attiecībā uz šo departamentu tiks piemērotas arī turpmāk attiecībā uz 2013. un 2014. pieprasījumu gadu. Tā arī uzskatīja, ka Augškorsikas departamentam joprojām ir piemērojama vienotas likmes korekcija 100 % apmērā.

23

Tādējādi saskaņā ar 2015. gada pamatnostādnēs izklāstīto metodoloģiju Komisija 2016. gada 20. maija oficiālajā paziņojumā ierosināja piemērot finanšu korekcijas četrās grupās. Viena no šīm grupām ietvēra vienotas likmes korekcijas 100 % apmērā tiešajam platībatkarīgajam atbalstam saskaņā ar pirmo pīlāru, kas Korsikas teritoriālajā pašvaldībā tika piešķirts par 2013. un 2014. pieprasījumu gadu, tostarp pamatojoties uz trūkumiem, kas tika konstatēti platībatkarīgā atbalsta kontroles sistēmā, jo īpaši tāpēc, ka platības, par kurām nebija tiesību saņemt atbalstu, ne vienmēr tika izslēgtas, un tāpēc, ka šie trūkumi jau tika novēroti atbilstības procedūras kontekstā, kas aptver 2008.–2012. pieprasījumu gadu, taču Francijas varas iestādes nebija mainījušas šajā ziņā izmantoto pieeju.

24

Ar 2016. gada 22. jūnija vēstuli Francijas iestādes vērsās saskaņošanas struktūrā par Komisijas noteikto finanšu korekciju attiecībā uz Augškorsikas departamentu. Šīs iestādes būtībā apgalvoja, ka Komisijas arguments, ar kuru tā pamatoja šo iestāžu šajā ziņā piedāvātā aprēķina noraidījumu, nav pietiekams, ņemot vērā Savienības tiesisko regulējumu, un ka priekšlikums par vienotas likmes korekciju 100 % apmērā attiecībā uz šo departamentu neatbilst šajā tiesiskajā regulējumā paredzētajām zaudējumu aprēķināšanas procedūrām.

25

2016. gada 19. decembrī saskaņošanas struktūra sniedza savu atzinumu. Tā būtībā konstatēja, ka saskaņošana šajā stadijā nav iespējama, un uzskatīja, ka vienotas likmes korekcija 100 % apmērā, iespējams, varētu būt nesamērīga attiecībā pret faktisko risku ELGF. Līdz ar to tā aicināja Komisijas dienestus apsvērt zemāku korekciju.

26

2017. gada 21. februārī Komisija pieņēma savu galīgo nostāju, kurā tā saglabāja savu nostāju, kas izklāstīta 2016. gada 20. maija oficiālajā paziņojumā. Pēc šīs iestādes domām, vienotas likmes korekcija 100 % apmērā bija pamatota, ciktāl pieejamā informācija liecināja, ka nepilnības attiecībā uz atbalsta kontroli Augškorsikas departamentā ir tik nopietnas, ka tās uzskatāmas par pilnīgi neatbilstošām Savienības tiesību normām un rada ļoti lielu risku ELGF.

27

2017. gada 8. novembrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kurā saskaņā ar pamatojumu “Kontroles sistēma, kurā ir nopietni trūkumi, Korsika” tā tostarp piemēroja Francijas Republikai finanšu korekciju 28973945,46 EUR attiecībā uz izdevumiem, kas saistīti ar tiešo platībatkarīgo atbalstu saskaņā ar pirmo pīlāru, kas Korsikas teritoriālajā pašvaldībā tika piešķirts par 2013. un 2014. pieprasījumu gadu, minētā atbalsta kontroles sistēmā konstatēto nopietno kļūdu dēļ.

28

Apstrīdētajam lēmumam pievienotajā kopsavilkuma ziņojumā Komisija pamatoja šīs finanšu korekcijas noteikšanu ar tiem pašiem iemesliem, ko tā bija izklāstījusi 2016. gada 20. maija oficiālajā paziņojumā.

29

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2018. gada 19. janvārī, Francijas Republika cēla prasību daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, būtībā atsaucoties uz pieciem pamatiem.

30

Trešais un ceturtais pamats attiecās uz apstrīdētā lēmuma daļu, kurā saskaņā ar pamatojumu “Kontroles sistēma, kurā ir nopietni trūkumi, Korsika” Komisija Francijas Republikai piemēroja vienotas likmes korekcijas 100 % apmērā attiecībā uz Augškorsikas departamentu par 2013. un 2014. pieprasījumu gadu (turpmāk tekstā – “attiecīgās vienotās likmes korekcijas”). Trešais pamats bija balstīts uz samērīguma principa pārkāpumu, savukārt ceturtais pamats bija balstīts uz Īstenošanas regulas Nr. 908/2014 34. panta 2. punkta pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

31

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nosprieda, ka visi šīs dalībvalsts prasības pamatojumam izvirzītie pamati ir jānoraida, un līdz ar to noraidīja prasību kopumā.

32

Francijas Republika lūdz Tiesu:

33

Komisija prasa noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

34

Apelācijas sūdzības pamatošanai Francijas Republika izvirza vienu pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka Komisija pamatoti tai ir piemērojusi vienotas likmes korekcijas 100 % apmērā attiecībā uz tiešo platībatkarīgo atbalstu, kas izmaksāts Augškorsikā par 2013. un 2014. pieprasījumu gadu, ņemot vērā trūkumus platībatkarīgā atbalsta kontroles sistēmā šajā departamentā.

35

Francijas Republika uzskata, ka no 2015. gada pamatnostādņu 3.2. punkta izriet, ka korekcijas likmes, kas pārsniedz 25 %, proti, korekcijas likmes 100 % apmērā, piemērošana būtu pamatota, ja trūkumi kontroles sistēmā būtu tik būtiski, ka ar tiem pilnībā netiktu ievērotas Savienības tiesību normas, kas padarītu visus maksājumus par nelikumīgiem.

36

Tikai vairāku kritēriju izpilde ļauj Komisijai noteikt korekcijas likmi, kas pārsniedz 25 %. Tādējādi, lai pamatotu korekcijas likmes 100 % apmērā piemērošanu sakarā ar nopietniem trūkumiem kontroles sistēmā, šai iestādei ir jāpierāda, ka šai sistēmai nav nekādas saistības ar attiecīgo Savienības tiesisko regulējumu, ka tajā nav ņemti vērā attiecīgās atbalsta shēmas būtiskie elementi un mērķi un ka tā pēc savas būtības neļauj atklāt attiecīgo saimnieciskās darbības subjektu praksi, kas apiet šos būtiskos elementus vai manipulē ar tiem.

37

Pārsūdzētā sprieduma 118. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu 2015. gada pamatnostādņu 3.2. punkta interpretācijā, nospriežot, ka vienotas likmes korekcijas 100 % apmērā piemērošanu pamato nevis nepilnības, veicot noteiktas galvenās kontroles, bet gan attiecīgās atbalsta shēmas pamatelementu un mērķu neievērošana, jo viena vai vairāku atbalsta piešķiršanas pamatnosacījumu neievērošana attaisno visu izdevumu izslēgšanu.

38

Šīs kļūdainās interpretācijas dēļ Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu pārsūdzētā sprieduma 134.–136. punktā. Vispārējā tiesa, minētā sprieduma 134. punktā konstatējusi, ka vienotas likmes korekcija 100 % apmērā bija pamatota nevis ar atbalsta maksājumu bez juridiska pamata Savienības tiesībās vai tiešu Savienības tiesību normu pārkāpumu, bet gan ar pietiekami būtisku trūkumu kontroles sistēmā, minētā sprieduma 135. un 136. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka attiecīgās atbalsta shēmas piešķiršanas pamatnosacījumu neievērošana pamatoja visu izdevumu izslēgšanu.

39

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa, runājot par sekām, sajauca un savstarpēji pielīdzināja visu atbalsta piešķiršanas pamatnosacījumu pilnīgu neievērošanu, kas attaisnotu visu izdevumu izslēgšanu, un vienu pašu faktu, ka kontroles sistēmā nav ņemts vērā pamatnosacījums, lai arī šāds trūkums bija tikai viens no trim kritērijiem, kas var attaisnot vienotas likmes korekciju 100 % apmērā, pamatojoties uz nopietnu trūkumu kontroles sistēmā.

40

Francijas Republika apgalvo, ka ar to vien, ka kontroles sistēmā nav ņemts vērā viens no platībatkarīgā atbalsta shēmas pamatnosacījumiem, nav pietiekami, lai pamatotu vienotas likmes korekcijas piemērošanu 100 % apmērā.

41

Visbeidzot Francijas Republika apgalvo, ka, pareizi piemērojot 2015. gada pamatnostādnes, Vispārējai tiesai būtu bijis jānoraida vienotas likmes korekcijas 100 % apmērā piemērošana, jo nepastāv neviens no kritērijiem, kas pamatotu šādas likmes piemērošanu.

42

Komisija nepiekrīt Francijas Republikas argumentiem un prasa pamatu noraidīt kā nepamatotu.

43

Komisija būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pareizi interpretējusi un piemērojusi 2015. gada pamatnostādņu 3.2. punktu, lai piemērotu attiecīgās vienotās likmes korekcijas.

44

Komisija apstrīd, pirmkārt, Francijas Republikas apgalvojumu par pārsūdzētā sprieduma 118. un 134.–136. punktu, saskaņā ar kuru vienotas likmes korekcijas 100 % apmērā piemērošana ir bijusi balstīta vienīgi uz nopietniem kontroles sistēmas darbības traucējumiem. Gluži pretēji, šīs likmes piemērošana ir pamatota ne tikai ar nopietniem kontroles sistēmas darbības traucējumiem, bet arī ar pārkāpumiem, kas ietekmē vienu no platībatkarīgā atbalsta shēmas pamatnosacījumiem un ko Francijas Republika nav apstrīdējusi.

45

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pareizi piemērojusi 2015. gada pamatnostādņu 3.2. punktu, lai pamatotu attiecīgo vienotas likmes korekciju piemērošanu. It īpaši no pārsūdzētā sprieduma 130. un 131. punkta izrietot, ka Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka trūkumi vai krāpšana ir sistemātiska, jo tā ir konstatējusi, ka kļūda, nosakot platību, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu, ir ietekmējusi integrēto administrācijas un kontroles sistēmu (turpmāk tekstā – “IAKS”) un ka šī kļūda ir ļāvusi lauksaimniekiem daudzos gadījumos deklarēt zemi, par kuru nevar pretendēt uz atbalstu.

46

Turklāt platībatkarīgā atbalsta kontroles sistēma esot kļūdaina, jo tajā neesot ņemti vērā būtiskie elementi. Proti, Vispārējā tiesa vairākkārt esot konstatējusi, ka, definējot platības, par kurām var pretendēt uz atbalstu Augškorsikas departamentā, nav ievērots būtisks platībatkarīgā atbalsta shēmas pamatnosacījums, proti, precīza platību noteikšana.

47

Ar vienīgo pamatu Francijas Republika būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 118. punktā interpretēdama 2015. gada pamatnostādņu 3.2. punktu, un ka līdz ar to tā ir kļūdaini piemērojusi šo pamatnostādņu punktu, pārsūdzētā sprieduma 134.–136. punktā pārbaudīdama attiecīgo vienotas likmes korekciju samērīgumu.

48

Ņemot vērā lietas dalībnieku šajā kontekstā izvirzītos argumentus, vispirms ir jāsniedz precizējumi attiecībā uz finanšu korekciju juridisko pamatu, to piemērošanas nosacījumiem, kā arī Vispārējās tiesas veikto šo korekciju pārbaudi tiesā. Otrkārt, ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 134.–136. punktā ir pamatoti nospriedusi, ka Komisija ir pareizi pamatojusi visu to izdevumu izslēgšanu, kas attiecas uz platībatkarīgo atbalstu Augškorsikas departamentā, tikai konstatējot attiecīgās atbalsta shēmas pamatnosacījumu neievērošanu.

49

Saskaņā ar Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 1. punktu Komisija pieņem lēmumu, ar ko nosaka summas, par kurām nav tiesību saņemt Savienības finansējumu, ja tā konstatē, ka izdevumi nav veikti atbilstīgi Savienības tiesību aktiem. Atbilstoši šī panta 2. punktam Komisija novērtē summas, kas izslēdzamas no finansējuma, pamatojoties uz konstatētās neatbilstības nopietnību. Šajā nolūkā Komisija pienācīgi ņem vērā pārkāpuma būtību un Savienībai nodarīto finansiālo kaitējumu. Turklāt tā pamato nepiešķiršanu, nosakot nepamatoti iztērētās summas, un, ja minētās summas nevar noteikt ar samērīgiem centieniem, var piemērot vienotas likmes korekcijas. Vienotas likmes korekcijas piemēro tikai tad, ja konkrētā gadījuma būtības dēļ vai tāpēc, ka dalībvalsts nav iesniegusi Komisijai nepieciešamo informāciju, nav iespējams ar samērīgiem centieniem precīzāk noteikt Savienībai nodarīto finansiālo kaitējumu.

50

Tādējādi tiek nodalītas vienreizējas dalībvalstu nepamatoti iztērēto summu korekcijas un vienotas likmes korekcijas. Līdz ar to ir jānošķir – tostarp gadījumā, kad Komisija nolemj, kā tas ir šajā lietā, izslēgt visu izmaksāto atbalstu no Savienības finansējuma –, kā norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 34. punktā, situācija, kad dalībvalsts ir izmaksājusi šādu atbalstu bez juridiska pamata Savienības tiesībās, kas attaisno vienreizējas korekcijas piemērošanu 100 % apmērā, no situācijas, kad, lai arī pastāv juridiskais pamats, ieviestā kontroles sistēma ir ar nopietniem trūkumiem un padara visus maksājumus nelikumīgus un kad Komisija ir noteikusi vienotas likmes korekciju 100 % apmērā.

51

Šajā ziņā, pirmkārt, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ELGF finansē tikai intervences, kas ir veiktas atbilstoši Kopienu tiesību normām lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas ietvaros. Tādējādi ELGF sedz vienīgi tās summas, kas samaksātas saskaņā ar noteikumiem, kuri pieņemti šīs kopīgās organizācijas ietvaros. Līdz ar to uz dalībvalstīm turpina attiekties visas pārējās samaksātās summas, it īpaši summas, par kurām valsts iestādes ir kļūdaini uzskatījušas, ka tās ir atļauts maksāt šīs kopīgās organizācijas ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 18. aprīlis, Beļģija/Komisija, C‑332/00, EU:C:2002:235, 35. un 44. punkts).

52

Tādējādi situācijā, kad viss izmaksātais atbalsts ir ticis piešķirts bez jebkāda juridiskā pamata Savienības tiesībās, šis atbalsts ir izslēgts no Savienības finansējuma neatkarīgi no tā, vai valsts iestādes ir konstatējušas pārkāpumus vai nolaidību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 18. aprīlis, Beļģija/Komisija, C‑332/00, EU:C:2002:235, 36. punkts).

53

Šādā situācijā Komisijai, kurai nav nekādas rīcības brīvības pieņemt vai noraidīt Savienības finansējuma izdevumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 18. aprīlis, Beļģija/Komisija, C‑332/00, EU:C:2002:235, 36. un 45. punkts), ir jāpierāda, ka izslēgtais atbalsts ir faktiski ticis izmaksāts bez juridiska pamata.

54

Gadījumā, ja tiek celta prasība atcelt lēmumu, ar kuru tiek noteikta vienreizēja korekcija, Vispārējai tiesai, kā to būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 44. punktā, ir jāpārbauda, ņemot vērā tai izvirzītos pamatus, vai Komisija ir pierādījusi, ka attiecīgās dalībvalsts izmaksātais atbalsts, kas ir izslēgts no Savienības finansējuma, patiešām neatbilst attiecīgās atbalsta shēmas pamatnosacījumiem, kas nozīmē to, ka viss šis atbalsts ir ticis piešķirts ārpus šīs shēmas.

55

Otrkārt, Komisija var pamatot visa atbalsta, kas izmaksāts kā vienotas likmes korekcija 100 % apmērā, izslēgšanu sakarā ar to, ka attiecīgā dalībvalsts ir ieviesusi kontroles sistēmu ar nopietniem trūkumiem.

56

Kā izriet no šī sprieduma 49. punkta, vienotas likmes korekcijas piemēro tikai tad, kad konkrētā gadījuma būtības dēļ vai tāpēc, ka dalībvalsts nav iesniegusi Komisijai nepieciešamo informāciju, nav iespējams ar samērīgiem centieniem precīzāk noteikt Savienībai nodarīto finansiālo kaitējumu.

57

Šajā ziņā no Regulas Nr. 907/2014 12. panta 7. punkta c) apakšpunkta izriet, ka, lai noteiktu vienotas likmes korekcijas apmēru, Komisijai ir īpaši jāņem vērā apstākļi, kas norāda uz konstatēto trūkumu smaguma pakāpi un līdz ar to uz paaugstinātu zaudējumu risku Savienības budžetam, piemēram, tas, ka dalībvalsts piemēro kontroles sistēmu, kas tiek uzskatīta par neesošu vai būtiski nepilnīgu, un tas, ka pastāv pierādījumi par būtiskiem pārkāpumiem un nolaidību cīņā pret nelikumīgu vai krāpniecisku praksi.

58

Saskaņā ar 2015. gada pamatnostādņu 3.2. punktu šādos apstākļos Komisija principā piemēro vienotas likmes korekciju 25 % apmērā. Tas nozīmē, ka tā var noteikt vēl augstāku korekcijas likmi. Tādējādi vienotas likmes korekcija 100 % apmērā ir pamatota, ja kontroles sistēmas trūkumi ir tik nopietni, ka tos var uzskatīt par Savienības tiesību normu pilnīgu neievērošanu, kas visus maksājumus padara par nelikumīgiem.

59

No minētā izriet, ka vienotas likmes korekcijas piemērošana 100 % apmērā ir uzskatāma par galīgu pasākumu, ja, lai arī nav iespējams precīzi noteikt Savienībai nodarīto finansiālo kaitējumu, tomēr var pieņemt, ņemot vērā kontroles sistēmas trūkumu ārkārtējo nopietnību, ka visi maksājumi ir nelikumīgi. No tā izriet, ka šādas vienotas likmes korekcijas piemērošanai ir jābūt pakļautai stingriem nosacījumiem.

60

Ņemot vērā iepriekš minēto un ņemot vērā apsvērumus, kādus ģenerāladvokāts ir izklāstījis secinājumu 52.–58. punktā, vienotas likmes korekcija 100 % apmērā var tikt piemērota tikai tad, ja trūkumi attiecīgajā kontroles sistēmā ir tik nopietni, ka tos var uzskatīt par Savienības tiesību normu pilnīgu neievērošanu, kas visus maksājumus padara par nelikumīgiem, kas nozīmē to, ka, pirmkārt, šai kontroles sistēmai nav nekādas saistības ar attiecīgo Savienības tiesisko regulējumu, otrkārt, ka tajā netiek ņemti vērā attiecīgās atbalsta shēmas būtiskie elementi un mērķi un, treškārt, ka tā pēc savas būtības neļauj atklāt attiecīgo saimnieciskās darbības subjektu praksi, kas apiet vai manipulē ar šiem būtiskajiem elementiem. Komisijai ir jānosaka, vai šie trīs nosacījumi ir izpildīti.

61

Gadījumā, ja tiek celta prasība atcelt lēmumu, ar kuru tiek noteikta šāda vienotas likmes korekcija, kā to secinājumu 45. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, Vispārējai tiesai, ņemot vērā tai izvirzītos pamatus, ir jāpārbauda Komisijas vērtējuma pamatotība attiecībā uz konkrētās vienotas likmes korekcijas piemērošanu, ņemot vērā faktisko zaudējumu risku Savienības budžetam un it īpaši trīs iepriekšējā punktā minētos kritērijus.

62

Šajā lietā ir jānorāda, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 36. punkta un apstrīdētā lēmuma pielikumā pievienotā kopsavilkuma ziņojuma, ka Komisija attiecīgo vienotas likmes korekciju piemērošanu ir pamatojusi ar to, ka pastāv risks, ko ELGF rada būtiski nepilnīga kontroles sistēma Augškorsikas departamentā attiecībā uz 2013. un 2014. pieprasījumu gadu.

63

No tā izriet, ka, pārbaudot attiecīgo vienotas likmes korekciju samērīgumu, Vispārējai tiesai šajā lietā bija jāpārbauda, vai Komisija bija pierādījusi, ka ir izpildīti trīs kumulatīvie kritēriji, kas pamato vienotas likmes korekcijas 100 % apmērā noteikšanu un kas ir atgādināti šī sprieduma 60. punktā.

64

Pārsūdzētā sprieduma 117. punktā Vispārējā tiesa atgādināja šos kritērijus, pirms šī sprieduma 118. punktā no tā secināja, ka vienotas likmes korekcijas 100 % apmērā piemērošanu pamato nevis nepilnības galvenās kontroles īstenošanā, bet gan attiecīgās atbalsta shēmas pamatelementu un mērķu neievērošana un ka neatbilstība atbalsta piešķiršanas pamatnosacījumiem bija pietiekama, lai pamatotu visu izdevumu izslēgšanu.

65

Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pielīdzinot pamatojumu, kas attiecas uz vienotas likmes korekcijas piemērošanu 100 % apmērā, pamatojumam, kas attiecas uz finanšu korekciju, kura ir vērsta uz visu atbalstu, kas piešķirts, nepastāvot juridiskam pamatam.

66

Šī kļūda esot pieļauta arī Vispārējās tiesas veiktajā attiecīgās vienotās likmes korekcijas samērīguma pārbaudē.

67

Tādējādi, pārsūdzētā sprieduma 130.–133. punktā atgādinājusi Komisijas konstatētos pārkāpumus attiecībā uz Augškorsikas departamentā ieviesto IAKS un atzinusi, ka šie pārkāpumi apliecina pietiekami būtisku trūkumu kontroles sistēmas darbībā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 134.–136. punktā nosprieda, ka attiecīgās vienotās likmes korekcijas varēja pamatot ar platībatkarīgā atbalsta shēmas pamatnosacījumu neievērošanu. Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi, vai Komisija patiešām ir pierādījusi, ka ir izpildīti trīs kumulatīvie kritēriji, kas izklāstīti šī sprieduma 60. punktā.

68

Konkrētāk, pārbaudot pirmo kritēriju, tai bija jāpārbauda, vai Augškorsikas departamentā ieviestajai kontroles sistēmai nebija nekādas saistības ar platību atbilstības nosacījumiem, kādi tiek prasīti platībatkarīgā atbalsta piešķiršanai. Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 130.–133. punktā pamatojoties vienīgi uz Francijas iestāžu veikto kļūdaino un pastāvīgo Regulas Nr. 1120/2009 2. panta c) punkta jēdziena “pastāvīgas ganības” interpretāciju, kā arī uz ainavas īpašību ņemšanu vērā, lai secinātu, ka šāda sistēma noteikti neļaus Francijas iestādēm atklāt kļūdas saistībā ar lauksaimniecības platību noteikšanu, nav pierādījusi, ka kontroles sistēmai, kas tika ieviesta Augškorsikas departamentā, nebija nekādas saistības ar platību atbilstības nosacījumiem, kuri tiek prasīti platībatkarīgā atbalsta piešķiršanai.

69

Pārbaudot otro kritēriju, Vispārējai tiesai bija jāpārbauda, vai Komisija vismaz ir identificējusi trūkumus Augškorsikā ieviestajā kontroles sistēmā, kas varēja padarīt visus maksājumus par nelikumīgiem. Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 134. punktā ietvertais vērtējums, saskaņā ar kuru, pamatojoties uz Augškorsikā ieviesto IAKS, platības, par kurām nevar pretendēt uz atbalstu, tika akceptētas gandrīz sistemātiski, nav pietiekams, lai uzskatītu, ka visi maksājumi varētu būt bijuši nelikumīgi.

70

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 77. punktā, ar to vien, ka kontroles sistēmā nav ievēroti atbalsta shēmas pamatnosacījumi, nepietiek, lai pamatotu vienotas likmes korekcijas piemērošanu 100 % apmērā, jo šī neievērošana pati par sevi nevar padarīt visus maksājumus par nelikumīgiem.

71

Saskaņā ar trešo kritēriju Vispārējai tiesai vēl bija jāpārbauda, vai pastāv pierādījumi, kas apstiprina to, ka Augškorsikā ieviestā kontroles sistēma liecināja par kontroles iestāžu ievērojamu nolaidību cīņā pret nelikumīgu vai krāpniecisku praksi.

72

Līdz ar to Vispārējā tiesa nevarēja nospriest, nepieļaudama tiesību kļūdu, ka Komisija bija tiesīga piemērot vienotas likmes korekciju 100 % apmērā tādēļ, ka IAKS trūkumu rezultātā netika ievēroti attiecīgās atbalsta shēmas pamatnosacījumi un līdz ar to šie trūkumi bija tik nopietni, ka tos varēja uzskatīt par Savienības tiesību normu pilnīgu neievērošanu, kas visus maksājumus padara par nelikumīgiem.

73

Tādējādi vienīgais apelācijas pamats ir jāapmierina un pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, ciktāl Vispārējā tiesa ir noraidījusi Francijas Republikas prasību par apstrīdēto lēmumu, jo ar šo lēmumu tai tika noteiktas vienotas likmes korekcijas 100 % apmērā par trūkumiem platībatkarīgā atbalsta kontroles sistēmā Augškorsikas departamentā attiecībā uz 2013. un 2014. pieprasījumu gadu.

74

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā vai pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja strīds ir izskatāmā stāvoklī.

75

Šajā gadījumā Tiesa uzskata, ka tās rīcībā ir visa vajadzīgā informācija, lai lemtu par Francijas Republikas celto prasību par apstrīdēto lēmumu, ciktāl šajā lēmumā saskaņā ar pamatojumu “Kontroles sistēma, kurā ir nopietni trūkumi, Korsika” šai dalībvalstij tiek noteiktas vienotas likmes korekcijas 100 % apmērā, kas tiek piemērotas tiešajam platībatkarīgajam atbalstam, kurš piešķirts Augškorsikā par 2013. un 2014. pieprasījumu gadu, ņemot vērā trūkumus platībatkarīgā atbalsta kontroles sistēmā Augškorsikā.

76

Ar Vispārējā tiesā izvirzīto trešo pamatu Francijas Republika būtībā apgalvoja, ka vienotas likmes korekcijas 100 % apmērā piemērošana visam pirmā pīlāra platībatkarīgajam atbalstam, kas piešķirts Augškorsikas departamentā, ir nesamērīga. Tā it īpaši uzskata, ka 2015. gada pamatnostādnēs paredzētie vienotas likmes korekcijas 100 % apmērā piemērošanas nosacījumi šajā gadījumā nav izpildīti.

77

Komisija apstrīd šos argumentus un lūdz otro pamatu noraidīt. Tā norāda, ka kļūdas, kas konstatētas iepriekšējās izmeklēšanās pirms Komisijas veiktās izmeklēšanas, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, turpinājās arī pēc 2014. gada, tāpēc vienotas likmes korekcijas 100 % apmērā piemērošana joprojām bija vispiemērotākā, jo Francijas Republika nebija iesniegusi pierādījumus par izmaiņām. Turklāt Komisija, pamatojoties uz zemas kvalitātes lopbarības platību neprecīzu definīciju, konstatēja nopietnus trūkumus un platībatkarīgā atbalsta piešķiršanas pamatnosacījumu pastāvīgu neievērošanu, ļaujot lauksaimniekiem deklarēt platības, par kuram nevar pretendēt uz atbalstu, kā rezultātā šīs platības netika izslēgtas. Šādas nepilnības pamato vienotas likmes korekcijas pieņemšanu 100 % apmērā.

78

Kā izriet no šī sprieduma 60. punkta, vienotas likmes korekcija 100 % apmērā, kas ir noteikta platībatkarīgā atbalsta kontroles sistēmā konstatēto trūkumu dēļ, ir piemērojama saskaņā ar 2015. gada pamatnostādņu 3.2. punktu, ja pastāvošā kontroles sistēma ir pilnīgi nesaistīta ar attiecīgo Savienības tiesisko regulējumu, tajā nav ņemti vērā attiecīgās atbalsta shēmas pamatelementi un mērķi un tā pēc savas būtības neļauj atklāt attiecīgo saimnieciskās darbības subjektu praksi, kuri apiet šos pamatelementus vai manipulē ar tiem.

79

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Komisija apstrīdētajam lēmumam pievienotajā kopsavilkuma ziņojumā pamatoja vienotas likmes korekcijas piemērošanu 100 % apmērā, ņemot vērā Augškorsikas departamenta īpašo situāciju, pēc tam, kad tā šajā ziņojumā konstatēja būtiskus trūkumus saistībā ar platību, par kurām var saņemt atbalstu, noteikšanu, kas ietekmēja platībatkarīgā atbalsta pārvaldības un kontroles shēmu šajā departamentā. Komisija norādīja, ka šie trūkumi jau bija konstatēti attiecībā uz 2008.–2012. pieprasījumu gadu un ka, ņemot vērā to, ka Francijas iestādes nav veikušas izmaiņas izmantotajā pieejā, vienotas likmes korekcija 100 % apmērā bija jāpiemēro arī attiecībā uz 2013. un 2014. pieprasījumu gadu.

80

No šī sprieduma 58.–71. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka vienotas likmes korekcijas 100 % apmērā piemērošana prasa, lai Komisija konstatētu, ka šāda korekcija ir pamatota, ņemot vērā šī sprieduma 60. punktā minēto trīs kumulatīvo kritēriju izpildi, kas ļauj uzskatīt, ka visi pieteikumi ir nepieņemami. Līdz ar to Komisijai nebija pamata noteikt Francijas Republikai attiecīgās vienotās likmes korekcijas, pamatojoties tikai uz nepilnībām saistībā ar platību, par kurām var pretendēt uz atbalstu, noteikšanu, kas ietekmēja platībatkarīgā atbalsta pārvaldības un kontroles sistēmu Augškorsikas departamentā.

81

No minētā izriet, ka Francijas Republikas trešais pamats, kas ir balstīts uz to, ka Komisija, piemērodama attiecīgās vienotās likmes korekcijas, nav ievērojusi samērīguma principu, ir jāapmierina un līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, ciktāl ar šo lēmumu saskaņā ar pamatojumu “Kontroles sistēma, kurā ir nopietni trūkumi, Korsika” Francijas Republikai ir piemērotas šīs vienotās likmes korekcijas.

82

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācija ir pamatota un Tiesa taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

83

Šī reglamenta 138. panta 1. punktā, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, ir paredzēts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr minētā reglamenta 138. panta 3. punktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

84

Tā kā Francijas Republikai spriedums šajā apelācijas tiesvedībā ir labvēlīgs un tā kā šī dalībvalsts ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ir jāpiespriež Komisijai segt savus, kā arī atlīdzināt Francijas Republikas tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā.

85

Tā kā Francijas Republikai pirmajā instancē iesniegtā prasījumu daļa ir apmierināta, bet tai spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz trim pārējiem prasījumiem, ir taisnīgi izvērtēt lietas apstākļus, nolemjot, ka Francijas Republika papildus trim ceturtdaļām no saviem tiesāšanās izdevumiem, kas tai radušies pirmajā instancē, sedz trīs ceturtdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē, savukārt Komisija sedz vienu ceturtdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: