–

A vārdā – T. Bodin, advokat,

–

Migrationsverket vārdā – C. Bexelius un H. Forssell, pārstāvji,

–

Zviedrijas valdības vārdā – sākotnēji J. Lundberg, A. Falk, H. Eklinder, C. Meyer‑Seitz un H. Shev, vēlāk – H. Eklinder, C. Meyer‑Seitz, H. Shev, pārstāves,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un M. de Ree, pārstāves,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Wils un K. Simonsson, pārstāvji, kā arī G. Tolstoy, pārstāve,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Konvenciju, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku robežkontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, kas parakstīts Šengenā (Luksemburga) 1990. gada 19. jūnijā un stājies spēkā 1995. gada 26. martā (OV 2000, L 239, 19. lpp.), un kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 265/2010 (2010. gada 25. marts) (OV 2010, L 85, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “KĪŠN”), kā arī ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (OV 2016, L 77, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Šengenas Robežu kodekss”).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp A, Gambijas pilsoni, un Migrationsverket (Migrācijas lietu pārvalde, Zviedrija) saistībā ar pēdējās minētās lēmumu noraidīt A iesniegto pieteikumu pagarināt uzturēšanās atļauju ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, pamatojoties uz to, ka viņa identitāti nav varēts skaidri pierādīt.

3

KĪŠN 25. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja dalībvalsts apsver iespēju izsniegt uzturēšanās atļauju, tā sistemātiski veic meklēšanu Šengenas Informācijas sistēmā. Ja dalībvalsts apsver iespēju izsniegt uzturēšanās atļauju ārvalstniekam, par kuru izdots ziņojums [brīdinājums] nolūkā liegt ieceļošanu, tā vispirms apspriežas ar dalībvalsti, kas izdevusi ziņojumu [brīdinājumu], un ņem vērā tās intereses; uzturēšanās atļauju izsniedz tikai tad, ja ir nopietni iemesli, jo īpaši humānu apsvērumu dēļ, vai arī tad, ja tas izriet no starptautiskām saistībām.

Ja uzturēšanās atļauju izsniedz, dalībvalsts, kas izdevusi ziņojumu [brīdinājumu], to atsauc, tomēr var iekļaut šo ārvalstnieku savā valsts ziņojumu sarakstā.”

4

Saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksā 1. panta otro daļu tajā ir ietverti “noteikumi par to personu robežkontroli, kuras šķērso Eiropas Savienības dalībvalstu ārējās robežas.”

5

Šā kodeksa 6. pantā “Trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas nosacījumi” ir noteikts:

“1.   Attiecībā uz plānotu uzturēšanos dalībvalstu teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, katru reizi ņemot vērā pēdējās uzturēšanās 180 dienu laikposmu, uz trešo valstu valstspiederīgajiem attiecas šādi ieceļošanas noteikumi:

[..]

[..]

5.   Atkāpjoties no 1. punkta:

[..]

6

Utlänningslag (Ārvalstnieku likums, SFS 2005, Nr. 716) 2. nodaļas 1. pantā ir paredzēts:

“Ārvalstniekam, kurš ieceļo vai uzturas Zviedrijā, ir jābūt pasei.”

7

Šī likuma 5. nodaļas 3. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Uzturēšanās atļauja tiek izsniegta, ievērojot 17.–17.b panta noteikumus:

[..].”

8

Minētā likuma 5. nodaļas 8. pantā ir paredzēts:

“Saskaņā ar 3. panta pirmās daļas 1. punktu ārvalstniekam izsniegta uzturēšanās atļauja [..] ir ierobežota laikā pirmā lēmuma pieņemšanas brīdī, ja vien:

[..]”

9

Ārvalstnieku likuma 5. nodaļas 16. panta pirmā daļa ir formulēta šādi:

“Ārvalstnieks, kuram saskaņā ar 8. pantu ir piešķirta pagaidu uzturēšanās atļauja ģimenes attiecību dēļ, var saņemt jaunu pagaidu vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju šī iemesla dēļ tikai tad, ja konkrētās attiecības joprojām pastāv.”

10

Šī likuma 5. nodaļas 17.a panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts:

“3. pantā minētajās situācijās uzturēšanās atļauju var atteikt:

Uzturēšanās atļauju var arī atteikt 3. panta pirmās daļas 1. [..] punktā [..] minētajos gadījumos, ja

[..].”

11

2013. gada 9. decembrī Zviedrijas iestādes personai A, kas ir Gambijas valstspiederīgā, piešķīra pagaidu uzturēšanās atļauju, lai tā pievienotos savai laulātajai draudzenei, Zviedrijas valstspiederīgajai.

12

Persona A pirms ieceļošanas Zviedrijas teritorijā bija iesniegusi uzturēšanās atļaujas pieteikumu un savu identitāti pierādīja, iesniedzot savas izcelsmes valsts pasi.

13

2015. gada 9. novembrī A iesniedza Migrācijas lietu pārvaldei pieteikumu pagarināt šo pagaidu uzturēšanās atļauju.

14

Izskatot šo pieteikumu, Migrācijas lietu pārvalde no Norvēģijas iestādēm saņēma informāciju, saskaņā ar kuru attiecīgā persona ir bijusi aizturēta Norvēģijā un tur bija uzdevusies ar dažādiem vārdiem. Turklāt ieinteresētā persona ar vienu no šiem vārdiem Norvēģijā esot tikusi notiesāta ar brīvības atņemšanu par narkotisko vielu glabāšanu un pārdošanu, tā esot tikusi izraidīta uz mūžu no valsts teritorijas un par to SIS tika izdots attiecīgs brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanu Šengenas zonā. Zviedrijā ar šādu vārdu ir reģistrēts arī cits pieteikums par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu, kas iesniegts Dakarā (Senegāla), un tas ir noraidīts fiktīvas laulības noslēgšanas dēļ.

15

Turklāt no iesniedzējtiesas atbildēm uz Tiesas lūgumiem sniegt paskaidrojumus izriet, ka kopš 2018. gada 13. februāra A un viņa laulātā, Zviedrijas valstspiederīgā, ir šķīrušies un viņiem nav kopīgu bērnu. Tā norāda, ka A kopš tā laika dzīvo nereģistrētās partnerattiecībās ar Norvēģijas valstspiederīgo, ar kuru viņam ir divi nepilngadīgi bērni, kuri arī ir Norvēģijas valstspiederīgie.

16

Iesniedzējtiesa savās atbildēs uz lūgumiem sniegt paskaidrojumus arī precizē, ka Norvēģijas valstspiederīgajiem Zviedrijā ir “gandrīz tādas pašas uzturēšanās tiesības kā Zviedrijas valstspiederīgajiem” atbilstoši Ziemeļu pasu savienībai, kuras līgumslēdzējas puses it īpaši ir Zviedrijas Karaliste un Norvēģijas Karaliste, un ka datumā, kad lūgums pagarināt uzturēšanās atļauju tika atjaunots, vienīgā piesaiste, uz kuru atsaucas A, ir saikne ar šiem Norvēģijas valstspiederīgajiem. Tā piebilst, ka, pat ja valsts iedzīvotāju reģistros ir norādīts, ka to dzīvesvieta nav Zviedrijā, šī informācija “var tikt grozīta jebkurā brīdī un tādējādi tā nav absolūti precīza”, un “vairāki iemesli var izskaidrot faktu par reģistrēšanos kā emigrējušiem”. Turpretī tā precizē, ka persona A joprojām ir reģistrēta kā dzīvojoša Malmē (Zviedrija).

17

Ar 2017. gada 2. jūnija lēmumu Migrācijas lietu pārvalde noraidīja A iesniegto pieteikumu par pagaidu uzturēšanās atļaujas pagarināšanu, it īpaši, pamatojoties uz to, ka viņa identitāte nav pierādīta.

18

A šo lēmumu pārsūdzēja Förvaltningsrätten i Malmö (Administratīvā tiesa Malmē, Migrācijas lietu tiesa, Zviedrija).

19

Iesniedzējtiesai ir šaubas par prasībām, kas izriet no Savienības tiesībām attiecībā uz tāda trešās valsts valstspiederīgā identitātes noteikšanu, kura pieteikums uzturēšanās atļaujas saņemšanai, kas iesniegts brīdī, kad viņš jau atrodas valsts teritorijā, nav pamatots ne ar starptautiskās aizsardzības, ne ar humāniem apsvērumiem, bet gan pieteikuma iesniedzēja ģimenes atkalapvienošanās nolūkā. Šī tiesa it īpaši jautā, vai Savienības tiesībās ir ietverta prasība, lai šādas atļaujas piešķiršanai trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir pieteicējs, identitāte tiktu skaidri noteikta, pat ja viņa dzīvesvieta jau ir valsts teritorijā.

20

Šī tiesa norāda, ka saskaņā ar Zviedrijas tiesībām tādas uzturēšanās atļaujas izsniegšana, kas nav pamatota ne ar starptautiskās aizsardzības, ne humāniem apsvērumiem, ir atkarīga no pierādījuma par to, ka pieteikuma iesniedzēja identitāte ir skaidri pierādīta ar pieprasītās uzturēšanās atļaujas spēkā esamības laikā derīgu pasi. Izņēmumi no šī noteikuma tomēr esot pieļaujami situācijās, kas neatbilst pamatlietā aplūkotajai situācijai.

21

Iesniedzējtiesa norāda, ka Migrationsöverdomstolen (Migrāciju lietu apelācijas tiesa, Zviedrija), pirmkārt, 2011. gada 12. maija spriedumā Lietā Nr. MIG 2011:11 ir nospriedusi, ka uzturēšanās atļaujas uz noteiktu laiku izsniegšana trešās valsts valstspiederīgajam, pamatojoties uz saikni ar Zviedrijas Karalisti, it īpaši laulību, nozīmē, ka pieteicēja, kurš to pieprasa, identitāte ir skaidri pierādīta, jo šis nosacījums ir nepieciešams, lai izpildītu no KĪŠN un Šengenas Robežu kodeksa izrietošās saistības. Otrkārt, tā norāda, ka šī augstākas instances tiesa atcēla Förvaltningsrätten i Stockholm – Migrationsdomstolen (Administratīvā tiesa Stokholmā, Migrācijas lietu tiesa, Zviedrija) spriedumu, nospriežot, ka KĪŠN un Šengenas Robežu kodekss nepieļauj, ka tiek piemērots zemāks identitātes pierādījumu līmenis, kas ir atļauts ar lag om tillfälliga begränsningar av möjligheten att få uppehållstillstånd i Sverige (Likums par pagaidu ierobežojumiem attiecībā uz iespēju saņemt uzturēšanās atļauju Zviedrijā; SFS 2016, Nr.o752) 16.f pantu, kas īpaši attiecas uz uzturēšanās atļaujas piešķiršanu vidējās izglītības līmeņa mācībām. Šī tiesa arī precizē, ka tās 2011. gada 12. maija spriedumā Lietā Nr. MIG 2011:11 minētais pienākums skaidri noteikt identitāti attiecas tikai uz uzturēšanās atļaujas pieteikumiem, ko iesnieguši trešo valstu valstspiederīgie, kuri vēl nav Zviedrijas teritorijā.

22

Šādos apstākļos Förvaltningsrätten i Malmö – Migrationsdomstolen (Administratīvā tiesa Malmē, Migrācijas lietu tiesa, Zviedrija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus jautājumus:

23

Nolēmusi nenoturēt tiesas sēdi ar koronavīrusa pandēmiju saistītā veselības apdraudējuma dēļ, Tiesa Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētajiem lietas dalībniekiem un ieinteresētajām personām uzdeva vairākus jautājumus rakstveida atbildes sniegšanai, uz kuriem atbildēja A, Migrācijas lietu pārvalde, Zviedrijas valdība, kā arī Eiropas Komisija.

24

Zviedrijas valdība atsaucas uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka, pirmkārt, iesniedzējtiesas lēmumā nav ietverts pietiekams pamatlietas faktisko un tiesisko apstākļu izklāsts, kas ļautu Tiesai lietderīgi atbildēt uz tai uzdotajiem jautājumiem. Otrkārt, saikne starp lūgto Savienības tiesību interpretāciju un pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu neizrietot no šī lēmuma vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā lietā piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā ir prasīts, lai uzturēšanās atļaujas pieprasītājs sniegtu drošus pierādījumus par savu identitāti, jo nosacījumi, ar kādiem tiek pieļauta nenoteikta identitāte, nav izpildīti. Visbeidzot, no iesniedzējtiesas lēmuma arī skaidri neizrietot saikne, kas pastāv starp Savienības tiesību normām, kuru interpretācija tiek lūgta, un pamatlietā piemērojamajām valsts tiesību normām, jo ir grūti izprast prejudiciālo jautājumu atbilstību tās atrisinājumā.

25

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valsts tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā pamatlietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums tai ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. it īpaši spriedumus, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 97. punkts, kā arī 2019. gada 19. decembris, Junqueras Vies, C‑502/19, EU:C:2019:1115, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

No tā izriet, ka jautājumi par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, ir atbilstīgi. Atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī, ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši spriedumus, 2019. gada 19. decembris, Airbnb Ireland, C‑390/18, EU:C:2019:1112, 29. punkts, kā arī 2018. gada 24. oktobris, XC u.c., C‑234/17, EU:C:2018:853, 16. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

27

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka gan KĪŠN noteikumu par meklēšanu SIS, gan Šengenas Robežu kodeksa noteikumu, kuros ir prasīts, lai ikvienam trešās valsts valstspiederīgajam būtu derīgs ceļošanas dokuments uz visu pieprasītās uzturēšanās laiku, interpretācija ir nepieciešama, lai atrisinātu tajā izskatāmo strīdu. Tā arī iesniedza Tiesai pietiekamus faktiskos un tiesiskos apstākļus, lai otrā minētā varētu sniegt lietderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem. Tādējādi nešķiet, ka jautājumiem par šo tiesību normu interpretāciju nebūtu nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu vai ka tie attiektos uz hipotētisku problēmu. Turklāt saikne starp Savienības tiesību normām, kuru interpretācija tiek lūgta, un pamatlietā piemērojamajām valsts tiesību normām, kas attiecas uz prasībām pierādīt uzturēšanās atļaujas pieprasītāja identitāti, ir skaidra, ņemot vērā šī sprieduma 21. punktā norādīto valsts judikatūru par šīm prasībām, kuras mērķis, uz kuru atsaucas pati iesniedzējtiesa, ir izpildīt no KĪŠN un Šengenas Robežu kodeksa izrietošās saistības.

28

No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

29

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai KĪŠN noteikumi, it īpaši tās 25. panta 1. punkts un/vai Šengenas Robežu kodekss ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ir atļauts izsniegt, pagarināt vai atjaunot uzturēšanās atļauju ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, ko trešās valsts valstspiederīgais, attiecībā uz kuru SIS ir izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanu Šengenas zonā un kura identitāti nav varēts pierādīt ar derīga ceļošanas dokumenta palīdzību.

30

Pirmkārt, KĪŠN 25. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka, ja dalībvalsts, kura apsver iespēju izsniegt uzturēšanās atļauju, sistemātiski veic meklēšanu SIS sistēmā un, ja par ārvalstnieku ir izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanu Šengenas zonā, šī valsts vispirms apspriežas ar dalībvalsti, kas izdevusi brīdinājumu, un ņem vērā tās intereses, un uzturēšanās atļauju izsniedz tikai tad, ja ir “nopietni iemesli, jo īpaši humānu apsvērumu dēļ, vai arī tad, ja tas izriet no starptautiskām saistībām”. No šīs tiesību normas otrā daļas izriet, ka, ja uzturēšanās atļauju izsniedz, tad dalībvalsts, kas izdevusi brīdinājumu SIS, to atsauc, tomēr pieteikuma iesniedzēju var iekļaut savā valsts brīdinājumu sarakstā.

31

Tādējādi šo tiesību normu mērķis ir novērst situācijas, kurās trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās atļauja tiktu izsniegta, par to izdodot brīdinājumu SIS, lai atteiktu ieceļošanu Šengenas zonā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2018. gada 16. janvāris, E, C‑240/17, EU:C:2018:8, 38. punkts).

32

Savukārt KĪŠN 25. panta 1. punkta noteikumos nav ietverti tiesiski nosacījumi, kādiem šādam pilsonim ir jāatbilst, lai ieceļotu un uzturētos Šengenas zonā, tostarp viņa identitātes noskaidrošana.

33

Turklāt, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 62. punktā, KĪŠN 25. panta 1. punktā paredzētā iepriekšējas apspriešanās mehānisma rezultātā netiek sistemātiski noraidīts uzturēšanās atļaujas pieteikums, ko ir iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, par kuru SIS ir izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanu Šengenas zonā. Dalībvalsts, kurā šis valstspiederīgais ir iesniedzis šādu pieteikumu, pēc tam, kad ir ņemtas vērā dalībvalsts, kura izdevusi brīdinājumu, intereses, faktiski saglabā iespēju izsniegt minētajam valstspiederīgajam šo uzturēšanās atļauju tikai “nopietnu iemeslu” dēļ.

34

Šajā ziņā, lai gan no paša šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka tās mērķis ir tikai līdz “nopietniem iemesliem” ierobežot apsvērumus, kuru dēļ dalībvalsts var izsniegt uzturēšanās atļauju trešās valsts valstspiederīgajam, par kuru ir izdots brīdinājums SIS, lai atteiktu ieceļošanu Šengenas zonā, un ka to vidū skaidri ir minēti “humānās vai starptautiskas saistības” apsvērumi, no tā tomēr neizriet, ka šie abi iemesli ir ierobežojoši. Tā kā šos iemeslus ievada apstākļa vārds “jo īpaši”, tie nevar būt izsmeļoši.

35

Kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 66. punktā, iemesli, kas attiecas uz konkrētā trešās valsts valstspiederīgā pamattiesību ievērošanu, it īpaši uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 24. pantā iedibinātajām tiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību un bērna tiesībām, kuras dalībvalstīm ir pienākums ievērot, īstenojot KĪŠN, kas ir Savienības tiesību neatņemama sastāvdaļa saskaņā ar Līgumiem pievienoto Protokolu Nr. 19 par Šengenas acquis, kurš iekļauts Eiropas Savienības sistēmā (OV 2010, C 83, 290. lpp.), šķietami ietilpst jēdzienā “nopietni iemesli” šīs tiesību normas izpratnē.

36

No tā izriet, ka KĪŠN 25. panta 1. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka tas liedz dalībvalstīm iespēju izsniegt uzturēšanās atļauju ģimenes atkalapvienošanās dēļ tikai tādēļ, ka attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā identitāti nevar skaidri pierādīt ar derīgu ceļošanas dokumentu.

37

Turklāt, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 58. punktā, KĪŠN 25. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams ne tikai pieteikumam par uzturēšanās atļaujas izsniegšanu, bet arī lūgumam pagarināt vai atjaunot šādu atļauju, ko ir iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, kurš jau atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

38

Līdz ar to kompetentajai valsts iestādei pirms uzturēšanās atļaujas pagarināšanas vai atjaunošanas ir jāmeklē informācija SIS un, ja par pieteikuma iesniedzēju tajā ir izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanu Šengenas zonā, šai iestādei ir jāapspriežas ar brīdinājumu izdevušo dalībvalsti, un šāda uzturēšanās atļauja var tikt pagarināta vai atjaunota tikai “nopietnu iemeslu” dēļ KĪŠN 25. panta 1. punkta izpratnē, kā tas ir interpretēts šī spieduma 35. punktā.

39

Savukārt brīdinājumu izdevušās dalībvalsts iestādēm atbilstoši LES 4. panta 3. punktā noteiktajam lojālas sadarbības principam ir pienākums paust nostāju par attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās atļaujas izdošanu, pagarināšanu vai atjaunošanu, un tas ir jādara konkrētajam gadījumam pieskaņotā saprātīgā termiņā, dodot tām vajadzīgo laiku atbilstīgās informācijas apkopošanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 16. janvāris, E, C‑240/17, EU:C:2018:8, 53. punkts).

40

Otrkārt, attiecībā uz Šengenas Robežu kodeksu ir jāatgādina, ka šī kodeksa 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā trešo valstu valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, attiecībā uz uzturēšanos Šengenas telpā “uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā”, ir noteikts pienākums uzrādīt derīgu ceļošanas dokumentu, kas ļauj tā turētājam šķērsot robežu.

41

No tā izriet, ka Šengenas Robežu kodeksā nav reglamentēta tādu trešo valstu valstspiederīgo kā prasītāja pamatlietā situācija, kuri jau atrodas dalībvalsts teritorijā un kuriem tajā ir uzturēšanās atļauja ģimenes atkalapvienošanās nolūkā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 22. oktobris, Zurita García un Choque Cabrera, C‑261/08 un C‑348/08, EU:C:2009:648, 45. punkts).

42

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka:

43

Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz otro un trešo jautājumu nav jāatbild.

44

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku robežkontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, kas parakstīts Šengenā (Luksemburga) 1990. gada 19. jūnijā un stājies spēkā 1995. gada 26. martā un kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 265/2010 (2010. gada 25. marts), 25. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir atļauts izsniegt, pagarināt vai atjaunot uzturēšanās atļauju ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, kuru, atrazdamies šīs dalībvalsts teritorijā, ir pieprasījis trešās valsts valstspiederīgais, par kuru Šengenas informācijas sistēmā ir izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanu Šengenas telpā, un kura identitāti nav varēts pierādīt ar derīga ceļošanas dokumenta palīdzību, ja, iepriekš konsultējoties, ir tikušas ņemtas vērā brīdinājumu izdevušās dalībvalsts intereses un ja uzturēšanās atļauja ir izdota, pagarināta vai atjaunota tikai “nopietnu iemeslu dēļ” šīs tiesību normas izpratnē.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), un it īpaši tā 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir šādā situācijā.