–

Supreme Fuels Trading Fze, Supreme Fuels GmbH & Co KG, Supreme Site Services GmbH vārdā – J. van de Velden, G. van der Bend un B. Korthals Altes‑van Dijk, advocaten,

–

Supreme Headquarters Allied Powers Europe vārdā – G. den Dekker, advocaat, kā arī D. Waelbroeck, D. Slater un I. Antypas, advokāti,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un M. A. M. de Ree, kā arī J. Hoogveld, pārstāvji,

–

Beļģijas valdības vārdā – C. Pochet un C. Van Lul, kā arī J.‑C. Halleux, pārstāvji,

–

Grieķijas valdības vārdā – V. Karra, S. Papaioannou un S. Charitaki, pārstāves,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz A. Grumetto, avvocato dello Stato,

–

Austrijas valdības vārdā – J. Schmoll un F. Koppensteiner, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – R. Troosters un M. Heller, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 1. panta 1. punktu un 24. panta 5. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Supreme Site Services GmbH, kas ir reģistrēta Šveicē, Supreme Fuels GmbH & Co KG, kas ir reģistrēta Vācijā, un Supreme Fuels Trading Fze, kas ir reģistrēta Apvienotajos Arābu Emirātos (turpmāk tekstā kopā – “sabiedrības Supreme”), no vienas puses, un Supreme Headquarters Allied Powers Europe (turpmāk tekstā – “SHAPE”), kas ir reģistrēta Beļģijā, no otras puses, par apķīlāšanas atcelšanu.

3

Saskaņā ar Parīzē 1952. gada 28. augustā parakstīto Protokolu par starptautisko militāro štābu, kas izveidoti saskaņā ar Ziemeļatlantijas līgumu, statusu (turpmāk tekstā – “Parīzes protokols”) I panta a) punktu:

““Līgums” apzīmē Ziemeļatlantijas līguma Pušu 1951. gada 19. jūnijā Londonā parakstīto Līgumu par to bruņoto spēku statusu.”

4

Parīzes protokola XI pantā ir paredzēts:

5

Regulas Nr. 1215/2012 10., 34. un 36. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

6

Šīs regulas 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām vai uz valsts atbildību par darbību un bezdarbību, īstenojot valsts varu (acta iure imperii).”

7

Šīs pašas regulas 4. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.”

8

Atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 5. punktam:

“Šādām dalībvalsts tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no pušu domicila:

[..]

9

Šīs regulas 35. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalsts tiesās var iesniegt pieteikumu attiecībā uz tādiem pagaidu pasākumiem, tostarp aizsardzības pasākumiem, ko var piemērot saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem, pat ja lieta pēc būtības ir citas dalībvalsts tiesu jurisdikcijā.”

10

Minētās regulas 73. panta 3. punktā ir noteikts:

“Šī regula neietekmē tādu divpusēju konvenciju un nolīgumu piemērošanu, kas noslēgti starp trešo valsti un dalībvalsti pirms Regulas (EK) Nr. 44/2001 spēkā stāšanās dienas un kas attiecas uz jautājumiem, kurus reglamentē šī regula.”

11

Nederlandse Wetboek van Burgerlijke Rechtsvordering (Nīderlandes Civilprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”) 700. pantā ir noteikts:

“1)   Apķīlāšanas veikšanai ir jāsaņem atļauja no tās tiesas pagaidu noregulējuma tiesneša, kuras darbības teritorijā atrodas viens vai vairāki attiecīgie īpašumi, un, ja apķīlāšana veikta attiecībā uz nemantiskām lietām, – no tās tiesas pagaidu noregulējuma tiesneša, kuras darbības teritorijā ir parādnieka, personas vai vienas no personām, attiecībā uz kuru tiek veikta apķīlāšana, domicils.

2)   Atļauja tiek pieprasīta, iesniedzot prasības pieteikumu, kurā ir norādīts veicamās apķīlāšanas veids, kā arī prasītāja norādīto tiesību veids un gadījumā, ja šīs tiesības ir finansiāls prasījums, arī summa vai, ja tā vēl nav noteikta, tās maksimālā summa, ievērojot likumā noteiktās īpašās prasības par konkrēto apķīlāšanas veidu. Pagaidu noregulējuma tiesnesis savu nolēmumu pieņem pēc kopsavilkuma pārbaudes. [..]

[..]”

12

Atbilstoši Civilprocesa kodeksa 705. panta 1. punktam:

“Pagaidu noregulējuma tiesnesis, kas ir atļāvis veikt apķīlāšanu, pēc jebkuras ieinteresētās personas pieprasījuma kā pagaidu pasākumu var noteikt apķīlāšanas atcelšanu ar nosacījumu, ka tam ir vispārējo tiesību tiesas jurisdikcija.”

13

SHAPE ir starptautiska organizācija, kas dibināta Monsā [Mons] (Beļģija) saskaņā ar Parīzes protokolu. Reģionālais militārais štābs, proti, Allied Joint Force Command Brunssum (Apvienoto spēku pavēlniecības štābs Brunsumā, turpmāk tekstā – “JFCB”), kas ir pakļauts SHAPE, tika izveidots Brunsumā (Nīderlande).

14

Ar 2001. gada 20. decembra rezolūciju Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome, lai nostiprinātu drošību Afganistānā, atļāva izveidot Starptautiskos drošības palīdzības spēkus (turpmāk tekstā – “ISAF”).

15

Ziemeļatlantijas līguma organizācija (turpmāk tekstā – “NATO”) no 2003. gada 11. augusta uzņēmās ISAF stratēģisko pavēlniecību, vadību un koordinēšanu.

16

Kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, sabiedrības Supreme, pamatojoties uz diviem “vispārējiem pamatpasūtījuma līgumiem” (Basic Ordering Agreements, turpmāk tekstā – “BOA līgumi”), kas attiecīgi tika parakstīti 2006. gada 1. februārī un 2007. gada 15. martā, piegādāja SHAPE degvielu ISAF misijas Afganistānā vajadzībām. BOA līgumu termiņš beidzās 2014. gada 30. novembrī.

17

Lai nodrošinātu visu no minētajiem līgumiem izrietošo izdevumu samaksu, JFCB un sabiedrības Supreme 2013. gada novembrī parakstīja darījumu konta līgumu, kurā šīs pēdējās minētās sabiedrības tika sauktas arī par “piegādātāju”.

18

Saskaņā ar šī līguma noteikumiem:

“PREAMBULA

[..]

B. Beidzoties līgumiem, [sabiedrības] Supreme no apstiprinātajiem NATO klientiem [..] varēs piedzīt noteiktas korekcijas, nesamaksātos rēķinus vai vēlākās izmaksas [..], vai summas, kas maksājamas sakarā ar pārmaksāto summu, joprojām būs jāmaksā NATO un apstiprinātajiem NATO klientiem, un tās būs no tiem atgūstamas.

C. Puses atzīst, ka to iespējamo izmaksu samaksai, kuras paredzētas līgumos, beidzoties BOA līgumu termiņam, varēs izmantot ierobežotus rēķinu izrakstīšanas mehānismus.

Turklāt ir iespējams, ka pēc līgumu termiņa beigām NATO vai apstiprināto NATO klientu rīcībā nav vajadzīgo līdzekļu, lai segtu apstiprinātos izdevumus. Lai atrisinātu šos praktiskos jautājumus, puses ir vienojušās izveidot darījumu kontu saskaņā ar darījumu konta līguma noteikumiem, lai segtu prasības par zaudējumu atlīdzību vai citas korekcijas, un noslēgt tādu līgumu par darījumu kontu, kāds izklāstīts turpmāk.

PUSES VIENOJAS par turpmāk norādīto.

[..]

2. Darījumu konta izveide

[..]

2.2. Jākonstatē, ka NATO un apstiprinātiem NATO klientiem joprojām pieder noguldītie līdzekļi, kas tiek aprēķināti, piemērojot fiduciāro depozītu (3.2. punkts), sākot no NATO vai apstiprināto NATO klientu maksājuma. Jebkādu iemaksāto līdzekļu īpašumtiesību pāreju var īstenot tikai, lai segtu atļautus pieprasījumus par zaudējumu atlīdzināšanu vai citas korekcijas.

[..]

4. Piegādātāja pienākumi

[..]

4.4. Piegādātājs nodod pieprasījumus tieši “finanšu līdzekļu atbrīvošanas” darba grupai, un viņam nav nekādu prasījumu, tiesību vai dokumentu attiecībā uz fiduciāro depozītu.

[..]”

19

Pēc JFCB veiktās finanšu revīzijas sabiedrībās Supreme šīs pēdējās minētās sabiedrības par 2013. gadu atmaksāja NATO pārmaksātās summas aptuveni 122 miljonu ASV dolāru (USD) (aptuveni 112 miljoni EUR) apmērā. Atmaksātā summa saskaņā ar darījumu konta līguma noteikumiem tika ieskaitīta atvērtā darījumu kontā bankā BNP Paribas Briselē (Beļģija).

20

2015. gada 1. decembrī sabiedrības Supreme pret SHAPE un JFCB cēla prasību rechtbank Limburg (Limburgas tiesa, Nīderlande) par samaksas piedziņu, lai iekasētu summas, kas pieprasītas no šajā darījumu kontā iemaksātajiem līdzekļiem (turpmāk tekstā – “tiesvedība pēc būtības”). Sabiedrības Supreme šo prasību pamatoja, apgalvojot, ka tās saskaņā ar BOA līgumiem ir piegādājušas SHAPE degvielu ISAF misijas Afganistānā vajadzībām un ka SHAPE un JFCB neesot ievērojuši tiem piekritīgās maksājuma saistības.

21

SHAPE un JFCB izvirzīja iebildi par rechtbank Limburg (Limburgas tiesa) jurisdikcijas neesamību, atsaucoties uz imunitāti pret tiesvedību. Ar 2017. gada 8. februāra nolēmumu šī tiesa atzina savu jurisdikciju izskatīt sabiedrību Supreme prasījumus. 2017. gada 4. maijāSHAPE par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību. Kā tika precizēts tiesas sēdē Tiesā, Gerechtshof ‘s‑Hertogenbosch (Hertogenboshas apelācijas tiesa, Nīderlande) ar 2019. gada 10. decembra spriedumu atcēla rechtbank Limburg (Limburgas tiesa) nolēmumu un atzina, ka tai nav jurisdikcijas izskatīt strīdu, jo SHAPE un JFCB esot imunitāte pret tiesvedību. Šis spriedums tika pārsūdzēts Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa).

22

Līdztekus šai tiesvedībai pēc būtības rechtbank Limburg (Limburgas tiesa) tika ierosinātas divas citas tiesvedības.

23

Pēc sabiedrību Supreme lūguma pirmajā tiesvedībā, kura nebija balstīta uz sacīkstes principu, rechtbank Limburg (Limburgas tiesa) pagaidu noregulējuma tiesnesis ar 2016. gada 14. aprīļa nolēmumu sabiedrībām Supreme bankā BNP Paribas Briselē atļāva apķīlāt darījumu kontā iemaksātos līdzekļus 217857167 USD (aptuveni 200855593 EUR) apmērā. Šī līdzekļu apķīlāšana notika 2016. gada 18. aprīlī.

24

2017. gada 17. martā otrajā tiesvedībā, proti, saistībā ar prasību par pagaidu noregulējumu pamatlietā, SHAPE vērsās rechtbank Limburg (Limburgas tiesa), lai panāktu ar 2016. gada 14. aprīļa nolēmumu atļautās līdzekļu apķīlāšanas atcelšanu un aizliegtu sabiedrībām Supreme no jauna apķīlāt līdzekļus, pamatojoties uz identiskiem faktiem. Šo prasījumu pamatojumam SHAPE atsaucās uz imunitāti pret izpildi.

25

Ar 2017. gada 12. jūnija nolēmumu rechtbank Limburg (Limburgas tiesa) apmierināja SHAPE prasījumus.

26

Šo nolēmumu 2017. gada 27. jūnijā apstiprināja Gerechtshof ‘s‑Hertogenbosch (Hertogenboshas apelācijas tiesa), kura savu kompetenci izskatīt SHAPE prasījumus pamatoja ar Regulas Nr. 1215/2012 35. pantu, kā arī Civilprocesa kodeksa 705. pantu, saskaņā ar kuru, ja kāda Nīderlandes tiesa ir atļāvusi veikt apķīlāšanu, tās kompetencē ir to atcelt.

27

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Gerechtshof ‘s‑Hertogenbosch (Hertogenboshas apelācijas tiesa) ir nospriedusi, ka SHAPE interese saglabāt imunitāti pret izpildi prevalē pār sabiedrību Supreme interesi piedzīt parādu un ka tā nav pretrunā Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantam.

28

2017. gada 21. augustā sabiedrības Supreme par šo pēdējo minēto nolēmumu iesniedza kasācijas sūdzību Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa).

29

Šī tiesa vispirms norāda, ka sabiedrību Supreme veiktā līdzekļu apķīlāšana Beļģijā jau ir tikusi atcelta pēc tam, kad Beļģijas tiesa, piemērojot starp Beļģijas Karalisti un Nīderlandes Karalisti noslēgto Nolīgumu par teritoriālo piekritību, bankrotu un tiesas nolēmumu, šķīrējtiesas lēmumu un autentisku dokumentu spēkā esamību un izpildi, kas parakstīts Briselē 1925. gada 28. martā (turpmāk tekstā – “1925. gada divpusējais nolīgums”), bija atļāvusi izpildīt rechtbank Limburg (Limburgas tiesa) 2017. gada 12. jūnija un Gerechtshof ‘s‑Hertogenbosch (Hertogenboshas apelācijas tiesa) 2017. gada 27. jūnija nolēmumus. Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka sabiedrībām Supreme saglabājas interese celt prasību, jo rechtbank Limburg (Limburgas tiesa) ne tikai atļāva atcelt apķīlāšanu, bet arī aizliedza sabiedrībām Supreme no jauna veikt šādu pasākumu attiecībā uz darījumu kontu.

30

Turpinājumā Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) precizē, ka tai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai citas dalībvalsts tiesai bija izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 5. punktu. Tomēr, pirms tā veic šādu analīzi, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai SHAPE celtā prasība par pagaidu noregulējumu ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 materiālajā piemērošanas jomā.

31

Šajā ziņā, pirmkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai apstāklis, ka saistībā ar apķīlāšanas atcelšanas procedūru SHAPE atsaucās uz imunitāti pret izpildi, varēja ļaut uzskatīt, ka tā ir rīkojusies, īstenojot valsts varu, kā rezultātā strīds neattiektos uz Regulas Nr. 1215/2012 materiālo piemērošanas jomu. Šī tiesa arī uzdod jautājumu par to, kāda ietekme uz strīda kvalificēšanu par “civillietu un komerclietu” Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē varētu būt faktam, ka līdzekļu apķīlāšana ir atļauta attiecībā uz prasījumu, kas radies no līgumiskām attiecībām, kuras ir tiesvedības pēc būtības priekšmets.

32

Gadījumā, ja strīds ietilptu Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā, iesniedzējtiesa, otrkārt, vēlas noskaidrot, vai ar tiesas atļauju veiktas apķīlāšanas atcelšana ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 5. punktā paredzētajā izņēmuma jurisdikcijā attiecībā uz nolēmuma izpildi. Šīs tiesas šaubas rada tas, ka, pirmām kārtām, izņēmumi no vispārīgā noteikuma par jurisdikciju ir jāinterpretē šauri un, otrām kārtām, uz procedūrām, kas ir cieši saistītas ar izpildes procedūru, attiecoties šīs regulas 24. panta 5. punkts. Šai tiesai ir šaubas arī par ietekmi, kāda saistībā ar šī otrā jautājuma analīzi varētu būt apstāklim, ka SHAPE ir atsaukusies uz imunitāti pret izpildi. Minētās tiesas ieskatā, var uzskatīt, ka tās dalībvalsts tiesas, kurā pret starptautisku organizāciju ir izpildīta līdzekļu apķīlāšana, ir vispiemērotākās, lai novērtētu, vai apķīlāšana ir pretrunā imunitātei pret izpildi, uz kuru šī organizācija atsaucas, pamatojoties uz šai dalībvalstij saistošu līgumu vai starptautiskajām paražu tiesībām.

33

Treškārt, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja imunitāte pret izpildi, uz kuru atsaucas SHAPE, varētu ietekmēt Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanu, kādā mērā tiesai, kas izskata lietu, ir jāizvērtē, vai atsaukšanās uz šo imunitāti ir pamatota. Konkrētāk, tā jautā, kā šajā gadījumā ir piemērojama norma, saskaņā ar kuru tiesai ir jāizvērtē visa tās rīcībā esošā informācija, tostarp atbildētāja šajā ziņā izteiktie iebildumi.

34

Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

35

Pēc ģenerāladvokāta secinājumu nolasīšanas SHAPE ar dokumentu, kas iesniegts Tiesas kancelejā, lūdza, lai saskaņā ar Tiesas Reglamenta 83. pantu tiktu izdots rīkojums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu. Lūguma pamatojumam tā būtībā norāda, ka ģenerāladvokāts secinājumu 90. un 100.–103. punktā esot balstījis savu vērtējumu uz kļūdainu to faktisko un tiesisko apstākļu interpretāciju, kuri ir saistīti ar starptautisko organizāciju darbību.

36

Atbilstoši šim 83. pantam Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, jebkurā brīdī var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas sākšanu vai atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas nav apspriedušas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 12. decembris, Carratù, C‑361/12, EU:C:2013:830, 18. punkts, un 2019. gada 11. aprīlis, Bosworth un Hurley, C‑603/17, EU:C:2019:310, 17. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Savukārt Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Reglamentā lietas dalībniekiem nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus par ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (spriedums, 2017. gada 15. februāris, W un V, C‑499/15, EU:C:2017:118, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Šajā gadījumā SHAPE argumentācija pieteikuma par tiesvedības atkārtotu sākšanu pamatojumam ir vērsta uz ģenerāladvokāta šajā lietā sniegto secinājumu kritiku. Ņemot vērā, ka šie secinājumi Tiesai nav saistoši, nav atkārtoti jāsāk mutvārdu process ikreiz, kad ģenerāladvokāts izsaka viedokli, kuram pamatlietas dalībnieki nepiekrīt (spriedums, 2014. gada 3. aprīlis, Weber, C‑438/12, EU:C:2014:212, 30. punkts).

39

Šajos apstākļos Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka šajā lietā tai ir visa vajadzīgā informācija, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, un ka visi nepieciešamie argumenti lietas izspriešanai jau ir apspriesti starp lietas dalībniekiem un ieinteresētajām personām, kas minētas Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā.

40

Līdz ar to Tiesa uzskata, ka nav jāizdod rīkojums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

41

SHAPE apgalvo, ka pirmais un otrais jautājums, ciktāl tie attiecas uz lūgumu atcelt apķīlāšanu, proti, pirmā jautājuma a) daļas i) iedaļa un otrā jautājuma a) un b) daļa, ir nepieņemami tāpēc, ka tie ir kļuvuši hipotētiski, jo apķīlāšana, kas pēc sabiedrību Supreme lūguma tika atļauta ar rechtbank Limburg (Limburgas tiesa) 2016. gada 14. aprīļa nolēmumu, jau ir tikusi atcelta pēc tam, kad šī pati tiesa unGerechtshof ‘s‑Hertogenbosch (Hertogenboshas apelācijas tiesa) attiecīgi 2017. gada 12. un 27. jūnijā bija pasludinājušas nolēmumus pirmajā instancē un apelācijas instancē, kuri tika izpildīti pēc tam, kad Beļģijas tiesa, piemērojot 1925. gada divpusējo nolīgumu, bija devusi atļauju.

42

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi atbilstoši pašas noteiktajam tiesiskajam regulējumam un faktiskajiem apstākļiem un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu saskaņā ar LESD 267. pantu tikai tad, ja, konkrēti, nav izpildītas Tiesas Reglamenta 94. pantā izvirzītās prasības attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu vai ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību normas interpretācijai vai spēkā esamības vērtējumam, ko lūgusi valsts tiesa, nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai ja problēmai ir hipotētisks raksturs (spriedums, 2017. gada 14. jūnijs, Online Games u.c., C‑685/15, EU:C:2017:452, 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43

No pamatlietas apstākļiem neizriet, ka iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem par lūgumu atcelt apķīlāšanu nav nekāda sakara ar strīda faktiskajiem apstākļiem vai tā priekšmetu, vēl jo vairāk tādēļ, ka tikai šai tiesai ir jānosaka tās pārbaudes robežas, kas tai ir saistībā ar kasācijas sūdzību par Gerechtshof ‘s‑Hertogenbosch (Hertogenboshas apelācijas tiesa) 2017. gada 27. jūnija nolēmumu, ar kuru tika apstiprināts rechtbank Limburg (Limburgas tiesa) 2017. gada 12. jūnija nolēmums un apmierināts SHAPE lūgums par apķīlāšanas atcelšanu.

44

Šajos apstākļos, kā norāda arī ģenerāladvokāts secinājumu 31. punktā, jautājums par to, vai Nīderlandes tiesām saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012 ir starptautiska jurisdikcija lemt par šo atcelšanas lūgumu, nav ne hipotētisks, ne arī tāds, kuram acīmredzami nav saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu.

45

Šajos apstākļos lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāuzskata par pieņemamu.

46

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdzienā “civillietas un komerclietas” šīs tiesību normas izpratnē ietilpst dalībvalsts tiesā celta prasība par pagaidu noregulējumu, saistībā ar kuru starptautiska organizācija atsaucas uz savu imunitāti pret izpildi, lai panāktu gan to, ka tiek atcelta apķīlāšana, kas ir izpildīta citā dalībvalstī, kas nav tā, kurā ir celta prasība, gan to, ka tiek aizliegts no jauna veikt šādu apķīlāšanu, pamatojoties uz tiem pašiem faktiem, un kas celta līdztekus tiesvedībai pēc būtības par prasījumu, kurš radies no tā – kā apgalvots –, ka nav samaksāts par degvielu, kas piegādāta šīs organizācijas veiktas miera uzturēšanas darbības vajadzībām.

47

Vispirms ir jāatgādina, ka, ciktāl ar Regulu Nr. 1215/2012 tika atcelta un aizstāta Regula Nr. 44/2001, ar kuru pašu tika aizstāta 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kas grozīta ar turpmākām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai (turpmāk tekstā – “Briseles 1968. gada konvencija”), Tiesas sniegtā interpretācija saistībā ar šo pēdējo minēto juridisko instrumentu noteikumiem ir attiecināma arī uz Regulu Nr. 1215/2012, ja šie noteikumi var tikt kvalificēti kā “līdzvērtīgi” (spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Tibor‑Trans, C‑451/18, EU:C:2019:635, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, pirmā jautājuma pārbaude ir jāsadala trijos punktos un vispirms jāanalizē prasības par pagaidu noregulējumu rakstura ietekme uz tās piesaisti “civillietām un komerclietām” Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē, pēc tam jāizvērtē judikatūrā nostiprinātie kritēriji prasības kvalificēšanai par tādu, kas ietilpst šajā pašā jomā, un, visbeidzot, nozīme, kāda ir imunitātes privilēģijai attiecībā uz šo kvalifikāciju.

49

Pirmkārt, attiecībā uz prasības par pagaidu noregulējumu pamatlietā rakstura ietekmi uz tās piesaisti “civillietām un komerclietām” Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē vispirms ir jākonstatē, kā tas izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, ka šīs prasības mērķis ir panākt pagaidu pasākumu noteikšanu, lai saglabātu faktisko situāciju, kas ir pakļauta tiesas vērtējumam saistībā ar pašu lietas dalībnieku uzsākto tiesvedību pēc būtības. Līdz ar to var uzskatīt, ka šāda prasība attiecas uz “pagaidu vai aizsardzības pasākumiem” Regulas Nr. 1215/2012 35. panta izpratnē ar nosacījumu, ka tā ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.

50

Saskaņā ar Tiesas judikatūru par Briseles 1968. gada konvencijas 24. panta interpretāciju, kas ir piemērojama Regulas Nr. 1215/2012 35. pantā paredzēto līdzvērtīgo tiesību normu interpretācijai, izriet, ka ar “pagaidu vai aizsardzības pasākumiem” ir jāsaprot pasākumi, kuri jomās, kas izriet no minētās regulas piemērošanas jomas, ir paredzēti, lai saglabātu faktisko vai juridisko situāciju, lai nodrošinātu tiesības, kuru atzīšanu parasti lūdz tiesai, kurai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1992. gada 26. marts, Reichert un Kockler, C‑261/90, EU:C:1992:149, 34. punkts).

51

Turklāt attiecībā uz saikni starp tiesvedību pēc būtības un pagaidu un aizsardzības pasākumiem ir jānorāda, ka lietas dalībnieki un ieinteresētās personas, kas ir iesniegušas apsvērumus Tiesā, nav vienisprātis par to, vai prasība par pagaidu noregulējumu attiecas uz civillietām un komerclietām un tādējādi ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā. Šajā ziņā sabiedrības Supreme un Grieķijas valdība būtībā apgalvoja, ka, lai noteiktu, vai prasība par pagaidu noregulējumu pamatlietā ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā, ir jāņem vērā tiesvedības pēc būtības iezīmes, savukārt SHAPE ir norādījusi, ka analīzei ir jāattiecas uz pamatlietā aplūkotā pagaidu un drošības pasākuma attiecīgajām iezīmēm. Savukārt Eiropas Komisija, kā arī Nīderlandes un Beļģijas valdības dod priekšroku to tiesību analīzei, kuru aizsardzību tiecas nodrošināt ar pagaidu un aizsardzības pasākumiem.

52

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru pagaidu vai aizsardzības pasākumi ir piemēroti, lai aizsargātu ļoti dažādas tiesības, tādējādi to piederību pie Briseles 1968. gada konvencijas piemērošanas jomas nosaka nevis to raksturs, bet gan to tiesību raksturs, kuru aizsardzību tie nodrošina (spriedumi, 1979. gada 27. marts, de Cavel, 143/78, EU:C:1979:83, 8. punkts, kā arī 1992. gada 26. marts, Reichert un Kockler, C‑261/90, EU:C:1992:149, 32. punkts).

53

Tiesa ir arī nospriedusi, ka, tā kā lūguma noteikt pagaidu pasākumus priekšmets attiecas uz jautājumu, kas ietilpst Briseles 1968. gada konvencijas materiālajā piemērošanas jomā, ir piemērojama šī konvencija un līdz ar to tās 24. pants var pamatot pagaidu noregulējuma tiesneša kompetenci, pat ja tiesvedība pēc būtības jau ir sākta vai var tikt sākta, jo pagaidu pasākumi ir pieņemti vienlaikus ar šādu tiesvedību un tie būtībā ir vērsti uz to pašu tiesību saglabāšanu kā ar šo tiesvedību (šajā ziņā skat. spriedumu, 1998. gada 17. novembris, Van Uden, C‑391/95, EU:C:1998:543, 33. un 34. punkts).

54

No šīs judikatūras, kas, kā atgādināts šī sprieduma 47. punktā, ir attiecināma uz Regulas Nr. 1215/2012 35. pantu, izriet, ka pagaidu un aizsardzības pasākumu piederība pie šīs regulas materiālās piemērošanas jomas ir jānosaka nevis pēc to rakstura, bet gan pēc to tiesību rakstura, kuru aizsardzību pēc būtības ar tiem ir paredzēts nodrošināt.

55

Otrkārt, attiecībā uz tiesvedībā nostiprinātajiem kritērijiem, lai prasību kvalificētu par tādu, kas ietilpst vai neietilpst “civillietās un komerclietās” Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē, ir jāatgādina, ka Tiesa ir izvērtējusi elementus, kas raksturo tiesisko attiecību starp lietas dalībniekiem raksturu vai pašu strīda priekšmetu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 14. novembris, Baten, C‑271/00, EU:C:2002:656, 29. punkts; 2011. gada 18. oktobris, Realchemie Nederland, C‑406/09, EU:C:2011:668, 39. punkts, un 2020. gada 7. maijs, Rina, C‑641/18, EU:C:2020:349, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra) vai, alternatīvi, celtās prasības pamatu un īstenošanas kārtību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 11. aprīlis, Sapir u.c., C‑645/11, EU:C:2013:228, 34. punkts; 2013. gada 12. septembris, Sunico u.c., C‑49/12, EU:C:2013:545, 35. punkts, kā arī 2020. gada 7. maijs, Rina, C‑641/18, EU:C:2020:349, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Tādējādi, lai gan noteiktas tiesvedības starp valsts iestādi un privāttiesību subjektu var ietilpt Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā, ja prasība tiesā attiecas uz iure gestionis veiktām darbībām, tā tas nav gadījumā, ja valsts iestāde rīkojas, īstenojot publisko varu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 7. maijs, Rina, C‑641/18, EU:C:2020:349, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Ja kāds lietas dalībnieks īsteno publiskās varas prerogatīvas, izmantojot plašākas pilnvaras salīdzinājumā ar tiesību normām, kas ir piemērojamas attiecībām starp privātpersonām, tas izslēdz šādu lietu no “civillietu un komerclietu” kategorijas Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 7. maijs, Rina, C‑641/18, EU:C:2020:349, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Treškārt, rodas jautājums, vai tas, ka tiesvedībā starptautiskā organizācija atsaucas uz privilēģiju attiecībā uz imunitāti pret izpildi, automātiski izslēdz šo tiesvedību no Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomas.

59

Runājot, pirmām kārtām, par starptautisko paražu tiesību principu attiecībā uz valstu imunitāti pret tiesvedību, ir jāatgādina – Tiesa ir nospriedusi, ka saskaņā ar pašreizējo starptautisko praksi valstu imunitātei pret tiesvedību nav absolūta spēka, bet tā parasti tiek atzīta, ja tiesvedība attiecas uz suverēnām darbībām, kas veiktas iure imperii. To savukārt var izslēgt, ja prasība tiesā attiecas uz aktiem, kas nav saistīti ar publisko varu (spriedums, 2020. gada 7. maijs, Rina, C‑641/18, EU:C:2020:349, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Otrām kārtām, attiecībā uz privāttiesību iestāžu imunitāti pret tiesvedību Tiesa ir nospriedusi, ka tai nav pretrunā Regulas Nr. 1215/2012 piemērošana, ja tiesa, kas izskata lietu, konstatē, ka šādas iestādes nav īstenojušas publiskās varas prerogatīvas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 7. maijs, Rina, C‑641/18, EU:C:2020:349, 58. punkts).

61

Šī tiesvedība par valstu un privāttiesību subjektu imunitāti pret jurisdikciju ir attiecināma uz gadījumiem, kad starptautiska organizācija atsaucas uz privilēģiju saistībā ar imunitāti neatkarīgi no jautājuma par to, vai runa ir par imunitāti pret jurisdikciju vai imunitāti pret izpildi. Apstāklis, ka atšķirībā no valstu imunitātes pret tiesvedību, kas ir balstīta uz principu par in parem non habet imperium (spriedums, 2020. gada 7. maijs, Rina, C‑641/18, EU:C:2020:349, 56. punkts un tajā minētā judikatūra), starptautisko organizāciju imunitāte, kas parasti ir piešķirta ar šo organizāciju dibināšanas līgumiem, nevar likt apšaubīt šo interpretāciju.

62

Tādējādi, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 72. punktā, imunitātes privilēģija, uz ko atsaucas starptautiska organizācija saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, automātiski neliedz Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanu.

63

Līdz ar to, lai noteiktu, vai tiesvedība, kurā ir iesaistīta starptautiska organizācija, kas atsaucas uz privilēģiju saistībā ar imunitāti pret izpildi, izriet vai neizriet no šīs regulas materiālās piemērošanas jomas, ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā šī sprieduma 55. punktā minētos kritērijus, šī organizācija īsteno valsts varas prerogatīvas.

64

Šajā ziņā, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 67. punktā, tikai tas apstāklis vien, ka valsts tiesa atzīst sev starptautisko jurisdikciju, atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 tiesību normām neskar imunitātes aizsardzību, uz kuru saskaņā ar starptautiskajām tiesībām atsaucas starptautiska organizācija, kas ir lietas dalībniece šajā tiesvedībā.

65

Konkrētajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka apķīlāšanas – kuras atcelšana tika lūgta ar prasību par pagaidu noregulējumu pamatlietā – priekšmets bija nodrošināt to prasījuma tiesību aizsardzību, kas izriet no līgumiskām tiesiskajām attiecībām, proti, starp SHAPE un sabiedrībām Supreme noslēgtajiem BOA līgumiem. Lai gan šie līgumi attiecas uz degvielas piegādi SHAPE militāras operācijas vajadzībām, ko NATO vada miera un drošības uzturēšanai Afganistānā, tie starp pusēm pamatlietā nodibina privāttiesiskās attiecības, un ar šiem līgumiem šīs puses ir brīvprātīgi uzņēmušās tiesības un pienākumus.

66

Tas, kā SHAPE vēlāk izmantoja degvielu, kas piegādāta saistībā ar BOA līgumu izpildi, kā to rakstveida apsvērumos apgalvoja Komisija un kā to ir norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 103. punktā, nevar ietekmēt šādu tiesisko attiecību raksturu. Fakts, ka noteiktām darbībām ir publisks mērķis, pats par sevi nav pietiekams elements, lai šīs darbības kvalificētu par veiktām iure imperii, jo tās neatbilst pārmērīgu pilnvaru īstenošanai, ņemot vērā tiesību normas, kas ir piemērojamas attiecībās starp privātpersonām (spriedums, 2020. gada 7. maijs, Rina, C‑641/18, EU:C:2020:349, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

67

Attiecībā uz celtās prasības pamatu un īstenošanas kārtību ir arī jānorāda – lai panāktu apķīlāšanas atcelšanu, iesniedzējtiesā tika celta prasība par pagaidu noregulējumu, pamatojoties uz vispārējām tiesību normām, proti, Civilprocesa kodeksa 705. panta 1. punktu.

68

No iepriekš minētā izriet, ka, neskarot pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, ne tiesiskās attiecības, kas pastāv starp lietas dalībniekiem saistībā ar tādu prasību kā pamatlietā aplūkotā, ne šādas prasības pamats, ne īstenošanas kārtība nevar tikt uzskatīti par tādiem, kas raksturo publiskās varas prerogatīvu izmantošanu Savienības tiesību izpratnē, un tādējādi šāda veida prasība attiecas uz jēdzienu “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē un ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.

69

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesā celta prasība par pagaidu noregulējumu, saistībā ar kuru starptautiska organizācija atsaucas uz savu imunitāti pret izpildi, lai panāktu gan to, ka tiek atcelta apķīlāšana, kas ir izpildīta citā dalībvalstī, kas nav tā, kurā ir celta prasība, gan to, ka tiek aizliegts no jauna veikt šādu apķīlāšanu, pamatojoties uz tiem pašiem faktiem, un kas celta līdztekus tiesvedībai pēc būtības par prasījumu, kurš radies no tā – kā apgalvots –, ka nav samaksāts par degvielu, kas piegādāta šīs organizācijas veiktas miera uzturēšanas darbības vajadzībām, ietilpst jēdzienā “civillietas un komerclietas”, ja šī prasība nav celta saskaņā ar publiskās varas prerogatīvām Savienības tiesību izpratnē, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

70

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesā celta prasība par pagaidu noregulējumu, saistībā ar kuru starptautiska organizācija atsaucas uz savu imunitāti pret izpildi, lai panāktu gan to, ka tiek atcelta apķīlāšana, kas ir izpildīta citā dalībvalstī, kas nav tā, kurā ir celta prasība, gan to, ka tiek aizliegts no jauna veikt šādu apķīlāšanu, pamatojoties uz tiem pašiem faktiem, ietilpst tās dalībvalsts tiesu izņēmuma jurisdikcijā, kurā ir izpildīta apķīlāšana.

71

No Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 5. punkta formulējuma izriet, ka nolēmumu izpildes jomā jurisdikcija ir tikai nolēmumu izpildes vietas dalībvalsts tiesām neatkarīgi no lietas dalībnieku domicila.

72

Saskaņā ar Tiesas judikatūru Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 5. punkta piemērošanas jomā ietilpst nolēmuma pieņemšana tiesvedībās, kas saistītas ar piespiedu līdzekļu izmantošanu kustamu vai nekustamu lietu izdošanai vai ieķīlāšanai, lai nodrošinātu nolēmumu vai dokumentu efektīvu izpildi (spriedums, 2019. gada 10. jūlijs, Reitbauer u.c., C‑722/17, EU:C:2019:577, 52. punkts).

73

Šajā gadījumā, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, SHAPE neapstrīd pasākumus, kurus saskaņā ar 1925. gada divpusējo nolīgumu ir veikusi tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā pirmās instances tiesa), lai izpildītu attiecīgi rechtbank Limburg (Limburgas tiesa) 2017. gada 12. jūnija un Gerechtshof ‘s‑Hertogenbosch (Hertogenboshas apelācijas tiesa) 2017. gada 27. jūnija nolēmumus, bet lūdz iesniedzējtiesu atcelt rechtbank Limburg (Limburgas tiesa) iepriekš saistībā ar tiesvedību ex parte pieņemtos nolēmumus, ar kuriem tika atļauta apķīlāšana, kā arī aizliegt no jauna veikt šādu apķīlāšanu, pamatojoties uz tiem pašiem faktiem. Ir jākonstatē, ka tāda tiesvedība kā pamatlietā aplūkotā, kas pati par sevi neattiecas uz nolēmumu Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 5. punkta izpratnē izpildi, neietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā un tātad neizriet no tās dalībvalsts tiesu izņēmuma jurisdikcijas, kurā ir izpildīta apķīlāšana.

74

Turklāt apstāklis, ka tāda starptautiska organizācija kā SHAPE prasības par pagaidu noregulējumu pamatojumam atsaucas uz imunitāti pret izpildi, neliedz tiesai pārbaudīt tās starptautisko jurisdikciju saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012. Proti, jautājums par to, vai ar imunitāti, uz kuru atsaucas starptautiska organizācija, nav saderīga tiesas, kurā ir celta prasība, jurisdikcija izskatīt šādu prasību vai pieņemt īstenošanas pasākumus pret šādu organizāciju, rodas vēlākā stadijā, pēc tam, kad šī tiesa ir atzinusi starptautisko jurisdikciju.

75

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesā celta prasība par pagaidu noregulējumu, saistībā ar kuru starptautiska organizācija atsaucas uz savu imunitāti pret izpildi, lai panāktu gan to, ka tiek atcelta apķīlāšana, kas ir izpildīta citā dalībvalstī, kas nav tā, kurā ir celta prasība, gan to, ka tiek aizliegts no jauna veikt šādu apķīlāšanu, pamatojoties uz tiem pašiem faktiem, neietilpst tās dalībvalsts tiesu izņēmuma jurisdikcijā, kurā ir izpildīta apķīlāšana.

76

Trešais jautājums būtībā ir par valsts tiesas veiktās pārbaudes apjomu attiecībā uz to, vai ir pamatota atsaukšanās uz starptautiskās organizācijas imunitāti pret izpildi gadījumā, ja no atbildes, kas sniegta uz pirmo un otro jautājumu, izrietētu, ka imunitāte pret izpildi, uz ko tādējādi ir norādīts, ir izšķiroša, lai tādu prasību par pagaidu noregulējumu kā pamatlietā aplūkotā kvalificētu kā tādu, kas attiecas uz “civillietām vai komerclietām” Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē vai arī tās 24. panta 5. punktā paredzētās izņēmuma jurisdikcijas noteikuma iespējamas piemērošanas mērķiem.

77

Tā kā uz šiem jautājumiem tika atbildēts tādējādi, ka atsaukšanās uz imunitāti pret izpildi automātiski neizslēdz šādu prasību no Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomas un neskar kritērijus, lai noteiktu dalībvalsts tiesas starptautisko jurisdikciju izskatīt šo prasību, trešais jautājums nav jāizskata.

78

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: