1

Ar attiecīgajām apelācijas sūdzībām Scandlines Danmark ApS un Scandlines Deutschland GmbH, no vienas puses, kā arī Stena Line Scandanavia AB, no otras puses, lūdz atcelt – pirmo minēto personu gadījumā – 2018. gada 13. decembra spriedumu Scandlines Danmark un Scandlines Deutschland/Komisija (T‑630/15, turpmāk tekstā – “pirmais pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2018:942) un – otrās minētās personas gadījumā – 2018. gada 13. decembra spriedumu Stena Line Scandinavia/Komisija (T‑631/15, nav publicēts, turpmāk tekstā – “otrais pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2018:944) (turpmāk tekstā kopā – “pārsūdzētie spriedumi”), ar kuriem Vispārējā tiesa atcēla Komisijas 2015. gada 23. jūlija Lēmumu C(2015) 5023 final par valsts atbalstu SA.39078 (2014/N) (Dānija) Fēmarnbelta fiksētā savienojuma projekta finansēšanai (OV 2015, C 325, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl Eiropas Komisija nolēma necelt iebildumus par pasākumiem, kurus Dānijas Karaliste veikusi Femern A/S labā Fēmarnbelta fiksētā savienojuma plānošanai, būvniecībai un apsaimniekošanai.

2

Ar pretapelācijas sūdzībām Komisija lūdz atcelt pārsūdzētos spriedumus, ciktāl tajos prasība, ko cēlušas Scandlines Danmark un Scandlines Deutschland, kā arī prasība, kuru cēlusi Stena Line Scandinavia, ir atzītas par pieņemamām daļā, kurā tās attiecas uz Dānijas Karalistes veiktajiem pasākumiem Femern Landanlæg labā saistībā ar dzelzceļa un autoceļu savienojumu ar Dānijas iekšzemi plānošanu, būvniecību un apsaimniekošanu.

3

Saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 1. panta h) punktu jēdziens “ieinteresētās personas” tostarp ietver visas personas, uzņēmumus vai uzņēmumu apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmēju, konkurējošos uzņēmumus un arodapvienības.

4

Šīs regulas 4. panta 1.–4. punktā ir paredzēts:

“1.   Komisija izskata paziņojumu, tiklīdz tas ir saņemts. Neskarot 8. pantu, Komisija pieņem lēmumu saskaņā ar šā panta 2., 3. vai 4. punktu.

2.   Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka paziņotais pasākums nav atbalsts, tā nostiprina minēto konstatējumu ar lēmumu.

3.   Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka nav šaubu par to, ka paziņotais pasākums, ciktāl uz to attiecas [LESD 107. panta] 1. punkts, ir saderīgs ar [iekšējo] tirgu, tā nolemj, ka pasākums ir saderīgs ar [iekšējo] tirgu (turpmāk – “lēmums necelt iebildumus”). Lēmumā norāda, kuru no Līgumā paredzētajiem izņēmumiem piemēro.

4.   Ja Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka ir neskaidrības par to, vai paziņotais pasākums ir saderīgs ar [iekšējo] tirgu, tā nolemj sākt procedūras saskaņā ar [LESD 108. panta] 2. punktu (turpmāk – “lēmums sākt formālu izmeklēšanas procedūru”).”

5

Padomes Regulā (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), ar kuru Regula Nr. 659/1999 tika atcelta no 2015. gada 14. oktobra, ir paredzēti noteikumi, kas ir identiski iepriekšējā punktā minētajiem.

6

Strīda priekšmets ir savienojuma pāri Fēmarnbeltam starp Dāniju un Vāciju Lībekas (Vācija) ziemeļos projekta finansējums (turpmāk tekstā – “projekts”). Projekts ietver, pirmkārt, zemūdens tuneļa starp Rēdbijas [Rødby] pilsētu Dānijas Lollandes salā un Putgardeni [Puttgarden] Vācijas Fēmarnas salā izbūvi aptuveni 19 km garumā, kuru veidos elektrificētas dzelzceļa līnijas un automaģistrāle (turpmāk tekstā – “fiksētais savienojums”), un, otrkārt, autoceļu un dzelzceļa iekšzemes savienojumu Dānijā, tostarp esošā dzelzceļa savienojuma aptuveni 120 km garumā starp Ringstedi (Dānija) un Rēdbiju, paplašināšanu un uzlabošanu. Projekts tika apstiprināts ar 2008. gada 3. septembrī parakstītu un 2009. gadā ratificētu līgumu starp Dānijas Karalisti un Vācijas Federatīvo Republiku.

7

Projekta paredzamās kopējās izmaksas, kas atbilst 2014. gadā noteiktajām cenām, ir 64,4 miljardi Dānijas kronu (DKK) (aptuveni 8,7 miljardi EUR), no tiem 54,9 miljardi DKK (aptuveni 7,4 miljardi EUR) ir paredzēti fiksētā savienojuma plānošanai un būvniecībai un 9,5 miljardi DKK (aptuveni 1,3 miljardi EUR) ir paredzēti autoceļu un dzelzceļu savienojumu ar Dānijas iekšzemi uzlabojumu plānošanai un būvniecībai.

8

Saskaņā ar iepriekš minēto 2008. gada 3. septembrī parakstīto līgumu un 2015. gada 4. maijaLov nr. 575 om anlæg og drift af en fast forbindelse over Femern Bælt med tilhørende landanlæg i Danmark (Likums Nr. 575 par Fēmarnbelta fiksētā savienojuma un iekšējo savienojumu Dānijā būvniecību un apsaimniekošanu) projekta izpilde tika uzticēta diviem Dānijas valsts uzņēmumiem. Pirmajam uzņēmumam, 2005. gadā reģistrētajam Femern A/S, tika uzticēta fiksētā savienojuma finansēšana, būvniecība un apsaimniekošana. Otram uzņēmumam, 2009. gadā reģistrētajam Femern Landanlæg A/S, tika uzticēta autoceļu un dzelzceļa savienojumu ar Dānijas iekšzemi finansēšana, būvniecība un apsaimniekošana. Femern Landanlæg ir Dānijas valstij piederošā Sund & Bælt Holding A/S meitasuzņēmums. Pēc Femern Landanlæg izveides Femern kļuva par tā meitasuzņēmumu.

9

Īpašumtiesības uz attiecīgajiem dzelzceļa savienojumiem ir sadalītas starp Dānijas valsts dzelzceļa infrastruktūras publisko pārvaldītāju Banedanmark (20 %) un Femern Landanlæg (80 %).

10

Projektu finansē Femern un Femern Landanlæg ar aizņēmumiem starptautiskajos finanšu tirgos, uz kuriem attiecas Dānijas valsts garantija, vai ar Dānijas Valsts bankas papildu aizdevumiem. Savukārt šīs sabiedrības var vienīgi saņemt aizdevumu darbībām, kas ir saistītas ar fiksētā savienojuma un autoceļu un dzelzceļa savienojumu ar Dānijas iekšzemi finansēšanu, plānošanu un būvniecību. Abi šie uzņēmumi arī saņēma Dānijas valsts kapitālieguldījumu.

11

Femern iekasēs fiksētā savienojuma lietotāju nodevas, lai atmaksātu savu parādu, un izmaksās dividendes Femern Landanlæg, ko tas izmantos sava parāda atmaksai.

12

Femern Landanlæg saņems 80 % no nodevu par izmantošanu summas, ko dzelzceļa operatori maksās Banedanmark par dzelzceļa savienojumu izmantošanu, atbilstoši šo dzelzceļa savienojumu īpašumtiesību sadalījumam starp to un minēto pārvaldītāju.

13

Banedanmark segs visas izmaksas saistībā ar dzelzceļa savienojumu ar Dānijas iekšzemi apsaimniekošanu, savukārt izmaksas par to uzturēšanu kopīgi segs Femern Landanlæg un Banedanmark proporcionāli to īpašumdaļu sadalījumam.

14

Pirms projekta tika īstenots plānošanas posms, par kura finansēšanu Dānijas iestādes paziņoja Komisijai.

15

2009. gada 13. jūlija lēmumā par valsts atbalstu N 157/2009 – Fēmarnbelta šauruma fiksētā savienojuma plānošanas posma finansēšana (OV 2009, C 202, 2. lpp.) Komisija konstatēja, pirmkārt, ka ar projekta plānošanas finansēšanu saistītie pasākumi varētu nebūt valsts atbalsts un, otrkārt, ka tie katrā ziņā būtu saderīgi ar iekšējo tirgu. Tādējādi tā nolēma necelt iebildumus saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 2. un 3. punktu.

16

2014. gada 22. decembrī Dānijas iestādes paziņoja Komisijai projekta publiskā finansējuma, ko veido ieguldījumi abu uzņēmumu pamatkapitālā, kā arī garantijas un valsts aizdevumi, kārtību.

17

Komisija apstrīdēto lēmumu apstiprināja šos pasākumus. Tā tostarp uzskatīja, ka Femern Landanlæg labā veiktie publiskā finansējuma pasākumi dzelzceļa savienojumu ar Dānijas iekšzemi finansēšanai nav uzskatāmi par valsts atbalstu, jo šie pasākumi neizraisot konkurences izkropļošanu, tādēļ ka nepastāv konkurence “tirgū” vai “par” valsts dzelzceļa tīkla pārvaldības un apsaimniekošanas tirgu un šim uzņēmumam piederošos dzelzceļa savienojumus Banedanmark uzlabošot un apsaimniekošot ar tādiem pašiem nosacījumiem kā citus Dānijas valsts dzelzceļa tīkla posmus.

18

Komisija arī uzskatīja, ka šie pasākumi nevar ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo attiecīgā dzelzceļa tīkla pārvaldība un apsaimniekošana tiek veikta ģeogrāfiski nodalītā un slēgtā valsts tirgū, kas nav atvērts konkurencei.

19

Attiecībā uz Femern labā veiktajiem pasākumiem fiksētā savienojuma finansēšanai Komisija norādīja, ka tad, ja tie būtu uzskatāmi par valsts atbalstu, tie katrā ziņā būtu saderīgi ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktam.

20

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 10. novembrī, Scandlines Danmark un Scandlines Deutschland cēla prasību, lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu.

21

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 6. aprīlī, Dānijas Karaliste lūdza atļauju iestāties tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2016. gada 29. jūnija rīkojumu Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos tiesvedībā un apmierināja prasītāju lūgumu par konfidencialitātes ievērošanu attiecībā uz Dānijas Karalisti.

22

Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2016. gada 7. aprīlī, Zviedrijā reģistrēta kuģu īpašnieku apvienība Föreningen Svensk Sjöfart (turpmāk tekstā – “FSS”) un Vācijā reģistrēta vides aizsardzības organizācija Naturschutzbund Deutschland (NABU) eV lūdza atļauju iestāties lietā prasītāju prasījumu atbalstam. Ar 2016. gada 30. novembra rīkojumu Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs atļāva iestāties lietā un apmierināja prasītāju lūgumu par konfidencialitātes ievērošanu attiecībā uz FSS un NABU.

23

Ar pirmo pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, ciktāl Komisija bija nolēmusi necelt iebildumus attiecībā uz pasākumiem, kurus Dānijas Karaliste bija veikusi Femern labā fiksētā savienojuma plānošanai, būvniecībai un apsaimniekošanai, un pārējā daļā prasību noraidīja.

24

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 11. novembrī, Stena Line Scandinavia cēla prasību, lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu.

25

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 6. aprīlī, Dānijas Karaliste lūdza atļauju iestāties tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2016. gada 29. jūnija rīkojumu Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos lietā.

26

Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2016. gada 7. aprīlī, FSS lūdza atļauju iestāties lietā prasītājas prasījumu atbalstam. Ar 2016. gada 30. novembra rīkojumu Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos lietā.

27

Ar otro pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, ciktāl Komisija bija nolēmusi necelt iebildumus par pasākumiem, kurus Dānijas Karaliste bija veikusi Femern labā fiksētā savienojuma plānošanai, būvniecībai un apsaimniekošanai, norādot pamatojumu, kas bija identisks pirmajā pārsūdzētajā spriedumā izmantotajam, izņemot papildu precizējumus, kas sniegti otrā pārsūdzētā sprieduma 162.–165. punktā. Pārējā daļā tā prasību noraidīja.

28

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 22. oktobra rīkojumu Scandlines Danmark un Scandlines Deutschland/Komisija (C‑174/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:1096), Rederi Nordö‑Link AB, Trelleborg Hamn AB un Aktionsbündnis gegen eine feste Fehmarnbeltquerung eV (turpmāk tekstā – “Aktionsbündnis”) tika atļauts iestāties lietā Scandlines Danmark un Scandlines Deutschland prasījumu atbalstam.

29

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 22. oktobra rīkojumu Stena Line Scandinavia/Komisija (C‑175/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:1095) Rederi Nordö‑Link, Trelleborg Hamn un Aktionsbündnis tika atļauts iestāties lietā Stena Line Scandinavia prasījumu atbalstam.

30

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2020. gada 2. septembra lēmumu lietas C‑174/19 P un C‑175/19 P tika apvienotas mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

31

Scandlines Danmark un Scandlines Deutschland prasījumi Tiesai ir šādi:

32

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

33

Dānijas Karaliste lūdz Tiesu noraidīt galveno apelācijas sūdzību un apmierināt pretapelācijas sūdzību.

34

FSS prasījumi Tiesai ir šādi:

35

NABU prasījumi Tiesai ir šādi:

36

Rederi Nordö‑Link, Trelleborg Hamn un Aktionsbündnis prasījumi Tiesai ir šādi:

37

Stena Line Scandinavia prasījumi Tiesai ir šādi:

38

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

39

Dānijas Karaliste lūdz Tiesu noraidīt galveno apelācijas sūdzību un apmierināt Komisijas pretapelācijas sūdzību.

40

FSS prasījumi Tiesai ir šādi:

41

Rederi Nordö‑Link, Trelleborg Hamn un Aktionsbündnis prasījumi Tiesai ir šādi:

42

Lietā C‑174/19 P Scandlines Danmark un Scandlines Deutschland savas apelācijas sūdzības pamatojumam ir izvirzījušas septiņus pamatus. Pirmais un otrais pamats ir vērsts pret Vispārējās tiesas vērtējumu attiecībā uz projekta, kurš saistīts ar dzelzceļa savienojumiem ar Dānijas iekšzemi, daļas finansēšanu, bet pārējie pamati attiecas uz Vispārējās tiesas vērtējumu saistībā ar fiksētā savienojuma finansēšanu. Lietā C‑175/19 P Stena Line Scandinavia savas apelācijas sūdzības pamatojumam ir izvirzījušas sešus pamatus, kas būtībā ir identiski pirmajiem sešiem pamatiem, kurus izvirzījušas apelācijas sūdzības iesniedzējas lietā C‑174/19 P.

43

Komisija un Dānijas Karaliste vispirms atsaucas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju trešā līdz sestā pamata nepieņemamību, ar kuriem tiek norādīts uz tiesību kļūdām, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi attiecībā uz stimulējošo ietekmi, savienojumu ar Dānijas iekšzemi izmaksu pieļaujamību un konkurences izkropļojumu, kas izriet no Femern labā veiktajiem pasākumiem. Tās pamatojas uz Tiesas Reglamenta 169. panta 1. punktu un judikatūru, kas saistīta ar šo tiesību normu, lai apgalvotu, ka šie pamati ir nepieņemami, ciktāl tie ir vērsti pret pārsūdzēto spriedumu pamatojumu, nevis rezolutīvo daļu.

44

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka tām ir interese celt prasību un ka šie pamati ir pieņemami, it īpaši tāpēc, ka tie ļauj izvairīties no tā, ka pārsūdzēto spriedumu pamatojums, kas šādi tiek apstrīdēts, iegūst res judicata spēku. NABU un FSS būtībā piekrīt apelācijas sūdzības iesniedzēju apsvērumiem.

45

Saskaņā ar Reglamenta 169. panta 1. punktu apelācijas sūdzībā lūdz pilnībā vai daļēji atcelt Vispārējās tiesas nolēmumu, kāds ietverts tā rezolutīvajā daļā.

46

Ar pārsūdzētajiem spriedumiem Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētā lēmuma pamatojumu attiecībā uz pasākumiem, kas fiksētā savienojuma vajadzībām tika veikti Femern labā.

47

Ar trešo līdz sesto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, novērtējot šo pasākumu stimulējošo ietekmi, savienojumu ar Dānijas iekšzemi izmaksu pieļaujamību un konkurences izkropļojumu, ko ir radījuši minētie pasākumi.

48

Līdz ar to ir jākonstatē, ka ar šiem pamatiem apelācijas sūdzības iesniedzējas vēlas apstrīdēt nevis pārsūdzēto spriedumu rezolutīvo daļu, bet gan to pamatojumu, un ka šo pamatu apmierināšana neļautu pilnībā vai daļēji atcelt katra no šiem spriedumiem rezolutīvo daļu.

49

Līdz ar to šie pamati ir jānoraida kā nepieņemami.

50

Šo vērtējumu nevar atspēkot ar NABU un FSS argumentu, kas balstīts uz pārsūdzēto spriedumu pamatojumu, kas norādīti šajos pamatos, res judicata spēku.

51

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka res judicata spēks attiecas vien uz sprieduma pamatojumu, kam vajadzīgais apstiprinājums ir atrodams tā rezolutīvajā daļā, un tādējādi tie ir nedalāmi (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Société des produits Nestlé u.c./Mondelez UK Holdings & Services, C‑84/17 P, C‑85/17 P un C‑95/17 P, EU:C:2018:596, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

52

Ja Vispārējā tiesa atceļ Komisijas lēmumu, pamatojums, kura dēļ šī tiesa ir noraidījusi noteiktus lietas dalībnieku izvirzītos argumentus, nevar tikt uzskatīts par tādu, kas ir ieguvis res judicata spēku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Société des produits Nestlé u.c./Mondelez UK Holdings & Services, C‑84/17 P, C‑85/17 P un C‑95/17 P, EU:C:2018:596, 53. punkts).

53

Trešais līdz sestais pamats lietās C‑174/19 P un C‑175/19 P attiecas uz argumentiem, kas izvirzīti pirmajā instancē un ko Vispārējā tiesa ir noraidījusi pārsūdzētajos spriedumos. Šādos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzēju trešajā līdz sestajā pamatā izvirzītie argumenti tiem nevar ne radīt labumu, ne arī ietekmēt pārsūdzēto spriedumu rezolutīvās daļas punktus, ar kuriem ir atcelts apstrīdētā lēmuma pamatojums attiecībā uz Femern labā veiktajiem pasākumiem.

54

No tā izriet, ka trešais līdz sestais pamats lietās C‑174/19 P un C‑175/19 P ir jānoraida kā nepieņemami.

55

Ar septīto pamatu lietā C‑174/19 P apelācijas sūdzības iesniedzējas, ko atbalsta Rederi Nordö‑Link un Aktionsbündnis, apgalvo, ka Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 40.–52. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, noraidot kā nepieņemamus to pamatus attiecībā uz atbalsta pasākumiem, kurus veido dzelzceļa nodevas un Dānijas valstij piederošā īpašuma izmantošana, jo šie pasākumi nebija paredzēti apstrīdētajā lēmumā. NABU un FSS būtībā piekrīt šai argumentācijai.

56

Apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā ziņā atsaucas uz pretrunu starp šo spriedumu un 2018. gada 13. decembra rīkojumu lietā Scandlines Danmark un Scandlines Deutschland/Komisija (T‑890/16, nav publicēts, EU:T:2018:1004), kurā Vispārējā tiesa esot konstatējusi, ka minētie pasākumi ir minēti šajā lēmumā. Tās norāda, ka ar šo pretrunu ir pārkāpta LESD 263. panta pirmā un ceturtā daļa un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants.

57

Komisija un Dānijas Karaliste norāda, ka septītais pamats ir jānoraida kā nepamatots, un Komisija turklāt uzskata, ka šis pamats katrā ziņā ir neefektīvs.

58

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pirmajā pārsūdzētajā spriedumā nav rīkojusies apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotajā veidā.

59

Pirmkārt, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 48. punktā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus attiecībā uz šiem pasākumiem kā jaunus un līdz ar to nepieņemamus. Otrkārt un pilnības labad, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 52. punktā nav konstatējusi, ka uz dzelzceļa nodevu un Dānijas valstij piederošā īpašuma bezmaksas izmantošanu neattiektos lēmums par 2015. gada būvniecību, bet gan vienīgi noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu par pamatojuma neesamību šajā lēmumā saistībā ar šiem pasākumiem, uzskatot, ka šis arguments šaurā nozīmē neattiecas uz pamatojuma nesniegšanu minētajā lēmumā. Turklāt Vispārējā tiesa šajā 52. punktā ir atsaukusies vienīgi uz apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumiem, nekādi neizvērtējot jautājumu, vai šis lēmums patiešām attiecās uz minētajiem pasākumiem (rīkojums, 2021. gada 3. septembris, Scandlines Danmark un Scandlines Deutschland/Komisija, C‑173/19 P, nav publicēts, EU:C:2021:699, 53. punkts).

60

No tā izriet, ka septītais pamats lietā C‑174/19 P ir noraidāms kā nepamatots.

61

Ar pirmo pamatu, kas sastāv no četrām daļām, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu un LESD 108. panta 2. punktu, nospriezdama, ka Komisija nav pieļāvusi ne tiesību kļūdu, ne saskārusies ar nopietnām grūtībām, lai atzītu, ka Femern Landanlæg labā veiktie pasākumi nevarēja izkropļot konkurenci. Ar otro pamatu tās apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tādas pašas tiesību kļūdas, uzskatīdama, ka šie pasākumi nevarēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

62

Jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, izņemot Līgumos paredzētos izņēmumus, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

63

Turklāt, tā kā pirmais un otrais apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītais pamats attiecas uz apgalvoto to procesuālo tiesību pārkāpumu, ir arī jānorāda, ka ar Regulas Nr. 659/1999 4. pantu ir ieviesta paziņoto atbalsta pasākumu iepriekšējas izskatīšanas stadija, kuras mērķis ir ļaut Komisijai izveidot pirmo viedokli par attiecīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu. Šīs stadijas noslēgumā Komisija var konstatēt, ka šis pasākums vai nu nav uzskatāms par atbalstu, vai arī ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Pēdējā minētajā gadījumā, ja pasākums nerada šaubas par tā saderību ar iekšējo tirgu, tā to atzīst par saderīgu ar iekšējo tirgu, pieņemot lēmumu necelt iebildumus. Pretējā gadījumā Komisijai ir jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 43., 44. un 46. punkts).

64

Ja Komisija pieņem lēmumu necelt iebildumus, tā ne tikai atzīst pasākumu par saderīgu ar iekšējo tirgu, bet arī netieši atsakās uzsākt LESD 108. panta 2. punktā un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 45. punkts).

65

LESD 108. panta 2. punktā paredzētā procedūra noteikti ir nepieciešama tad, ja Komisijai rodas nopietnas grūtības izvērtēt, vai atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Tādējādi Komisija, lai pieņemtu labvēlīgu lēmumu saistībā ar atbalstu, var piemērot tikai LESD 108. panta 3. punktā noteikto iepriekšējās izskatīšanas stadiju vienīgi tad, ja tā, veicot pirmo novērtēšanu, var pārliecināties, ka šis atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Turpretī, ja, veicot šo pirmo novērtēšanu, Komisija izdara pretēju slēdzienu vai pat nav varējusi pārvarēt visas grūtības, kas radušās, izvērtējot šā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, Komisijai ir pienākums uzklausīt visus vajadzīgos viedokļus un šajā sakarā uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru (spriedums, 2009. gada 2. aprīlis, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija, C‑431/07 P, EU:C:2009:223, 61. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

66

“Nopietnu grūtību” kritērijam ir objektīvs raksturs, un šādu grūtību pastāvēšana ir jāpārbauda, ņemot vērā ne tikai iepriekšējās izskatīšanas rezultātā pieņemtā Komisijas lēmuma pieņemšanas apstākļus, bet arī vērtējumu, uz kuru ir balstījusies Komisija (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Club Hotel Loutraki u.c./Komisija, C‑131/15 P, EU:C:2016:989, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

67

Šī analīze tādējādi nozīmē, ka ir jānosaka, vai Komisijai, izskatot informāciju un pierādījumus, kas bija tās rīcībā paziņotā pasākuma iepriekšējās izskatīšanas stadijā, objektīvi vajadzēja rasties šaubām par šī pasākuma saderību ar iekšējo tirgu, ņemot vērā, ka šādu šaubu gadījumā ir jāuzsāk formāla izmeklēšanas procedūra, kurā var piedalīties Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punktā minētās ieinteresētās personas, un šādi principi ir piemērojami arī tad, ja Komisijai ir šaubas par izvērtētā pasākuma atzīšanu par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Club Hotel Loutraki u.c./Komisija, C‑131/15 P, EU:C:2016:989, 32. un 33. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

68

Ar pirmā pamata pirmo daļu lietās C‑174/19 P un C‑175/19 P apelācijas sūdzības iesniedzējas, ko atbalsta personas, kuras iestājušās lietā, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka Femern Landanlæg labā veiktie pasākumi nevar ietekmēt konkurenci, lai gan fiksētais savienojums un dzelzceļa savienojumi ir vispārējs projekts, kura ietvaros netiek apstrīdēts, ka Femern labā veiktie pasākumi var izkropļot konkurenci. FSS un NABU būtībā piekrīt šai argumentācijai.

69

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir uzskatījusi, ka Femern Landanlæg darbība neietver transporta pakalpojumu sniegšanu Fēmarnbeltā, lai gan šie savienojumi un fiksētais savienojums ir vienots projekts un tie tika ieviesti ar mērķi sniegt transporta pakalpojumus šajā šaurumā. Tādējādi pasākumu, kas veikti Femern labā, no vienas puses, un pasākumu, kas veikti Femern Landanlæg labā, no otras puses, priekšmets esot identisks un ietverot transporta pakalpojumu sniegšanu Fēmarnbeltā.

70

Turklāt un katrā ziņā – tikai attiecībā uz dzelzceļa savienojumiem piešķirtie pasākumi kropļojot konkurenci tādā pašā veidā kā tie, kas ir paredzēti fiksētā savienojuma dzelzceļa infrastruktūrai.

71

Līdz ar to Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 88. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 63. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka Femern un Femern Landanlæg labā veiktie pasākumi attiecas uz vienu un to pašu projektu, bet tiem ir dažādi mērķi un saņēmēji.

72

Apelācijas sūdzības iesniedzējas arī apgalvo, ka Komisijas un Dānijas Karalistes izvirzītā iebilde par nepieņemamību nav pamatota.

73

FSS savukārt apgalvo, ka apstāklis, ka projektu īsteno divas dažādas sabiedrības, nepamato to, ka veiktie finansēšanas pasākumi tiek izvērtēti atsevišķi, un uzskata, ka ietekmes uz konkurenci analīze esot bijusi jāizvērtē visa projekta līmenī. Tā apgalvo, ka projekta daļa, kas attiecas uz dzelzceļa savienojumiem ar Dānijas iekšzemi, ir saistīta ar fiksētā savienojuma pastāvēšanu un ka pirmo minēto finansējumu turklāt nodrošina dividendes, kuras Femern izmaksā Femern Landanlæg.

74

Rederi Nordö‑Link norāda, ka Femern Landanlæg labā veiktie pasākumi katrā ziņā ietekmē transporta pakalpojumu tirgu Fēmarnbelta šķērsošanai, kā arī konkurenci augšupējos tirgos, piemēram, būvmateriālu piegādes tirgū, un lejupējā tirgū, piemēram, Dānijas dzelzceļa transporta pakalpojumu tirgū.

75

Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav precīzi identificējušas pārsūdzēto spriedumu motīvu daļas apstrīdētos punktus.

76

Tā piebilst, ka pirmā pamata pirmā daļa lietās C‑174/19 P un C‑175/19 P katrā ziņā ir nepamatota.

77

Dānijas Karaliste vispirms apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav galīgi lēmusi ne par to, vai Femern labā veiktie pasākumi var izkropļot konkurenci, ne pat par to, vai runa ir par uzņēmumu LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā. Tā norāda, ka šādu kvalifikāciju nevar apstiprināt ne attiecībā uz Femern, ne Femern Landanlæg.

78

Turklāt tā apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas Tiesā ir izvirzījušas tos pašus argumentus, kurus Vispārējā tiesa jau ir noraidījusi.

79

Tā arī atsaucas uz to nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas neesot precīzi minējušas pārsūdzēto spriedumu apstrīdētos motīvu daļas punktus un ka tās apšaubot arī Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu attiecībā uz savienojuma ar iekšzemi mērķi un funkcijas, neapgalvojot, ka tā būtu veikusi sagrozīšanu.

80

Visbeidzot tā norāda, ka pirmā pamata pirmā daļa abās lietās katrā ziņā neesot pamatota.

81

Runājot par Komisijas un Dānijas Karalistes izvirzīto iebildi par nepieņemamību, kas attiecas uz to, ka nav pietiekami precīzi identificēti pārsūdzēto spriedumu motīvu daļas apstrīdētie punkti, šķiet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas šos punktus ir skaidri norādījušas.

82

Pietiek konstatēt, ka Scandlines Danmark un Scandlines Deutschland savas argumentācijas, kas izvirzīta, lai pamatotu pirmā pamata pirmo daļu lietā C‑174/19 P, pamatojumam ir skaidri norādījušas pirmā pārsūdzētā sprieduma 87.–93. punktu, it īpaši šī sprieduma 88. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir lēmusi par pārbaudīto pasākumu piederības vienam un tam pašam projektam atbilstību LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā. Stena Line Scandinavia savukārt pirmā pamata pirmās daļas atbalstam lietā C‑175/19 P norādīja otrā pārsūdzētā sprieduma 62.–71. punktu, it īpaši tā 63. punktu.

83

Šī iebilde par nepieņemamību tāpēc ir noraidāma.

84

Arī Dānijas Karalistes izvirzītā iebilde par nepieņemamību, kas attiecas uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas sava pirmā pamata pirmajā daļā esot vienīgi atkārtojušas pirmajā instancē izvirzītos argumentus, nevar tikt apmierināta, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas ar šiem argumentiem apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu, ar kuru tā pirmā pārsūdzētā sprieduma 87.–93. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 62.–71. punktā ir noraidījusi to argumentus.

85

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus var no jauna izskatīt apelācijas tiesvedībā. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu pamatot savu apelācijas sūdzību ar Vispārējā tiesā jau izvirzītajiem pamatiem un argumentiem, apelācijas tiesvedībai tiktu atņemta daļa no tās jēgas (skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Club Hotel Loutraki u.c./Komisija, C‑131/15 P, EU:C:2016:989, 26. punkts).

86

Savukārt, kā norāda Dānijas Karaliste, apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītie argumenti, lai apgalvotu, ka Femern Landanlæg darbība ietver transporta pakalpojumu sniegšanu Fēmarnbeltā, nav pieņemami, ciktāl tās ar tiem lūdz Tiesu veikt jaunu faktu vērtējumu, neapgalvojot, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi šos faktus. Faktu un pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, tātad nav tiesību jautājums, kas būtu pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas tiesvedībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, Komisija/Itālija u.c., C‑425/19 P, EU:C:2021:154, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

87

Turklāt, kā secinājumu 92. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, no argumentiem par projekta integrēto raksturu, it īpaši tiem, kas attiecas uz projekta finansēšanas mērķi un kārtību, nekādi neizriet, ka Femern Landanlæg darbība attiektos arī uz transporta pakalpojumu sniegšanu Fēmarnbeltā.

88

Turklāt Rederi Nordö‑Link izvirzītie argumenti, saskaņā ar kuriem Femern Landanlæg labā veiktie pasākumi ietekmējot arī konkurenci augšupējos tirgos, piemēram, būvmateriālu piegādes tirgos, un lejupējos tirgos, piemēram, Dānijas dzelzceļa transporta pakalpojumu tirgū, patiesībā attiecas uz pirmā pārsūdzētā sprieduma 91. punktu un otrā pārsūdzētā sprieduma 66. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz pārsūdzēto spriedumu punktiem par konkurences pastāvēšanu. Līdz ar to šādiem argumentiem nav nozīmes attiecībā uz juridiskajām sekām, kas izriet no dažādo pārbaudīto pasākumu piederības vienam un tam pašam projektam, un līdz ar to uz tiem nevar lietderīgi atsaukties, lai pamatotu pirmā pamata pirmo daļu.

89

Izvērtējot pirmā pamata pirmo daļu, nav nozīmes arī jautājumam, vai Femern un Femern Landanlæg ir uzņēmumi LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

90

Visbeidzot, valsts pasākumu mērķu raksturs un to pamatojums nekādi neietekmē to kvalificēšanu par valsts atbalstu. Proti, LESD 107. panta 1. punktā netiek veikta [pasākumu] nošķiršana pēc valsts iejaukšanās cēloņiem vai mērķiem, bet tie tiek definēti atkarībā no to ietekmes (spriedums, 2021. gada 4. marts, Komisija/Fútbol Club Barcelona, C‑362/19 P, EU:C:2021:169, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

91

No tā izriet, ka, pat ja Femern Landanlæg labā veiktie pasākumi ir daļa no projekta, kura mērķis kopumā, kā to norāda ģenerāladvokāts secinājumu 99. punktā, ir uzlabot nosacījumus pasažieru un kravu pārvadāšanai starp ziemeļvalstīm un Centrāleiropu, tomēr šī iemesla dēļ vien tos nevar izvērtēt vispārīgi kopā ar pasākumiem, kas veikti Femern labā, ņemot vērā LESD 107. panta 1. punktu, ja abu šo uzņēmumu pasākumi ir atšķirīgi. Nav strīda par to, ka, tiklīdz projekts tiks īstenots, Femern Landanlæg darbība būs ierobežota ar dzelzceļa savienojumu pārvaldību un apsaimniekošanu, savukārt Femern darbība attieksies vienīgi uz fiksēto savienojumu, turklāt šīs dažādās infrastruktūras var izmantot neatkarīgi vienu no otras.

92

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, pirmā pārsūdzētā sprieduma 88. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 63. punktā varēja uzskatīt, ka Femern Landanlæg labā veiktos pasākumus, kas īstenoti saistībā ar vienu to pašu projektu, kurā ir paredzēti pasākumi Femern interesēs attiecībā uz fiksēto savienojumu un kurus Komisija ir kvalificējusi par valsts atbalstu, šī “viena iemesla dēļ” nevar uzskatīt par valsts atbalstu, jo šiem divu veidu pasākumiem ir atšķirīgs mērķis un saņēmēji. Tādējādi Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 90.–92. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 65.–67. punktā pamatoti ir nošķīrusi viena un otra uzņēmuma labā veikto pasākumu ietekmi uz konkurenci.

93

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītā pirmā pamata pirmā daļa lietās C‑174/19 P un C‑175/19 P ir daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota un līdz ar to ir jānoraida.

94

Ar pirmā pamata otro un trešo daļu lietās C‑174/19 P un C‑175/19 P, kuras ir jāizskata kopā, apelācijas sūdzības iesniedzējas, ko atbalsta personas, kuras iestājušās lietā, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka Dānijas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldības tirgus nebija atvērts konkurencei. Pirmā pārsūdzētā sprieduma 108.–120. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 83.–95. punktā tā esot kļūdaini noraidījusi viņu argumentus par konkurences esamību gan faktu, gan juridiskā ziņā attiecībā uz Dānijas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldīšanu un apsaimniekošanu. NABU un FSS būtībā piekrīt šai argumentācijai.

95

Vispirms apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka viņu argumentu mērķis ir apstrīdēt arī Vispārējās tiesas vērtējumu pirmā pārsūdzētā sprieduma 94.–96. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 69.–71. punktā, saskaņā ar kuru dzelzceļa savienojumi ar iekšzemi veido daļu no valsts dzelzceļa tīkla.

96

Attiecībā uz to, ka pastāv konkurence tiesību jomā, apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Dānijas dzelzceļa infrastruktūras apsaimniekošanai, pārvaldībai un uzturēšanai paredzētā licenču sistēma, kura ir izveidota ar Dānijas tiesību aktiem un saskaņā ar kuru, lai varētu pārvaldīt dzelzceļa infrastruktūru, ir jāsaņem licence no valsts iestādes, kas ir atbildīga par transportu, un kura 2015. gadā tika aizstāta ar drošības atļauju sistēmu, nozīmē, ka šīs darbības ir atvērtas konkurencei, vismaz attiecībā uz konkurenci “par” dzelzceļa infrastruktūras pārvaldības tirgu. Proti, ikviena sabiedrība, kas ir saņēmusi licenci un drošības atļauju, tādējādi varot apsaimniekot dzelzceļa infrastruktūru. Turklāt Dānijā pastāvot vairāki dzelzceļa infrastruktūras apsaimniekotāji.

97

Apelācijas sūdzības iesniedzējas atsaucas uz “analīzes tabulu”, kuru Komisija ir minējusi dokumentā par dzelzceļa, metro un vietējā transporta infrastruktūru (“Infrastructure Analytical Grid for Railway, Metro and local transport infrastructure”) un kurā ir norādīts, ka dzelzceļa infrastruktūras pārvaldība ir slēgta konkurencei vienīgi tad, ja pārvaldība un apsaimniekošana ir likumīga monopola priekšmets, kas nozīmē, ka pakalpojums ar likumu ir rezervēts ekskluzīvam pakalpojumu sniedzējam un ka ir skaidri aizliegts to sniegt jebkuram citam apsaimniekotājam.

98

Dānijā tā tas neesot, un licenču sistēma ļaujot uzņēmumiem konkurēt gan infrastruktūras būvniecībā un apsaimniekošanā, gan pakalpojumu sniegšanā esošās infrastruktūras ietvaros gadījumā, ja Femern Landanlæg vai Banedanmark savas darbības nodotu apakšuzņēmējiem.

99

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas atsaucas uz citām tautsaimniecības nozarēm, kurās darbība ir balstīta arī uz, piemēram, telekomunikāciju, elektrības vai gāzes tīkla izmantošanu, lai apgalvotu, ka konstatējums par atvērtību konkurencei ir atkarīgs vienīgi no sistēmas, kas ieviesta, lai konkurējošiem operatoriem ļautu piekļūt infrastruktūrai, pat neatkarīgi no viņu faktiskās klātbūtnes tirgū.

100

Tāpat Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu pirmā pārsūdzētā sprieduma 112. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 87. punktā, uzskatot, ka ar to, ka citi uzņēmumi, izņemot Banedanmark, ir saņēmuši licences un veic savas pārvaldības un apsaimniekošanas darbības dzelzceļa tīkla posmos, kuriem ir “dabisku monopolu” raksturs, nepietiek, lai pierādītu, ka pastāv konkurence “tirgū” vai “par” valsts dzelzceļa apsaimniekošanas un pārvaldības tirgu.

101

Turklāt tam, ka Savienības tiesībās neesot noteikts pienākums atvērt konkurencei dzelzceļa infrastruktūras pārvaldību, kā Vispārējā tiesa to atgādināja pirmā pārsūdzētā sprieduma 111. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 86. punktā, un ka citu dalībvalstu operatori Dānijā varētu izmantot savas izcelsmes valsts izsniegtas atļaujas, kā tā norādīja pirmā pārsūdzētā sprieduma 113. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 88. punktā, neesot nozīmes.

102

Katrā ziņā Femern Landanlæg labā veiktie pasākumi kropļojot konkurenci augšupējos tirgos, piemēram, būvmateriālu piegādes tirgū, un lejupējā tirgū, piemēram, Dānijas transporta pakalpojumu sniegšanas tirgū.

103

Turpinājumā apelācijas sūdzības iesniedzējas, izvirzot līdzīgus argumentus, apgalvo, ka Vispārējā tiesa arī ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nekonstatēdama faktiskas konkurences esamību tirgū, kurā darbojas Femern Landanlæg, it īpaši ņemot vērā tādu sabiedrību esamību, kuras ir pilnvarotas pārvaldīt vietējos dzelzceļa tīklus, kas ir nošķirti no valsts tīkla.

104

Tās atsaucas arī uz Komisijas paziņojumu par ES pamatnostādnēm valsts atbalsta noteikumu piemērošanai attiecībā uz platjoslas tīklu ātru izvēršanu (OV 2013, C 25, 1. lpp.), kuras var tikt piešķirtas operatoriem infrastruktūru būvniecībai un apsaimniekošanai, lai apgalvotu, ka atbilstošais kritērijs, lai noteiktu, vai Femern Landanlæg piešķirtais atbalsts ir uzskatāms par valsts atbalstu, ir tas, vai šis operators ir saņēmis finansējumu ar nosacījumiem, kas atbilst vai neatbilst tirgus nosacījumiem. Šajā lietā tās uzskata, ka atbilstības nav bijis.

105

Savā replikā tās apgalvo, ka Komisijas un Dānijas Karalistes izvirzītās iebildes par nepieņemamību nav pamatotas.

106

FSS uzsver vēl nepieredzētu Komisijas analīzi apstrīdētajā lēmumā, jo šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad šī iestāde ir konstatējusi konkurences izkropļošanas neesamību, kas līdz šim galvenokārt attiecās uz otršķirīgas nozīmes darbībām, kuras visbiežāk tiek veiktas tālu no robežām un kurām ir tikai vietējas sekas.

107

FSS norāda, ka, ņemot vērā Dānijā piemēroto licenču sistēmu, Vispārējā tiesa kļūdaini uzskatīja, ka nepastāv konkurence “par” dzelzceļa infrastruktūras tirgu, jo ikvienam ieinteresētajam operatoram varētu tikt piešķirtas savienojumu ar iekšzemi apsaimniekošanas līguma slēgšanas tiesības. Pat ja katrai dzelzceļa infrastruktūrai piemīt dabiska monopola īpašības, tas nenozīmējot, ka operatori nevarētu būt konkurenti “par” šo tirgu, līdz ar to finansiāls atbalsts, kas piešķirts vienam no tiem, izkropļotu konkurenci.

108

Pat gadījumā, ja šie tirgi būtu slēgti konkurencei likumīga monopola dēļ, finansiāls atbalsts, kā uzskata FSS, ietekmē konkurenci transporta nozarē. Tādējādi infrastruktūras būvniecības publiskajam finansējumam būtu būtiski jāietekmē nozares konkurētspēja, kaitējot citiem transporta veidiem, tostarp samazinot citās dalībvalstīs reģistrēto uzņēmumu iespējas sniegt savus transporta pakalpojumus šīs valsts tirgū. FSS it īpaši atsaucas uz 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) 77. un 78. punktu, kā arī uz 2019. gada 30. aprīļa spriedumu UPF/Komisija (T‑747/17, EU:T:2019:271).

109

FSS arī apgalvo, ka dzelzceļa savienojumu ar Dānijas iekšzemi finansēšanai būs ievērojamas konkurences sekas augšupējos tirgos, it īpaši būvniecības nozarē, jo palielināsies uzņēmumu, kas veic būvdarbus, apgrozījums.

110

Tā uzskata, ka savienojumu ar valsts iekšzemi finansēšana var ietekmēt konkurenci tāpat kā jebkuru citu tīkla ražošanas nozares infrastruktūra, kurai piemīt dabiska monopola īpašības. Tādējādi šādu infrastruktūru finansēšanu Komisija ikreiz rūpīgi pārbaudot, ņemot vērā noteikumus par valsts atbalstu. FSS šajā ziņā atsaucas uz Komisijas paziņojuma par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (OV 2016, C 262, 1. lpp.) 214. un turpmākajiem punktiem.

111

NABU, Rederi Nordö‑Link, Trelleborg Hamn un Aktionsbündnis piekrīt šai argumentācijai. Rederi Nordö‑Link arī apgalvo, ka ar likumīgu monopolu nepietiek, lai konstatētu konkurences neesamību, jo dzelzceļa infrastruktūra konkurē ar citām transporta infrastruktūrām, piemēram, ostām.

112

Komisija norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti ir nepieņemami, jo Vispārējā tiesa pārsūdzētajos spriedumos nav konstatējusi konkurences neesamību no tiesiskā viedokļa.

113

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti par iespējamo faktisko konkurenci neesot pietiekami precīzi vērsti uz pārsūdzēto spriedumu motīvu daļas apstrīdētajiem punktiem un līdz ar to neesot pieņemami.

114

Tā arī norāda, ka arguments, saskaņā ar kuru konkurence augšupējos un lejupējos tirgos esot tikusi izkropļota, nav ticis izvirzīts Vispārējā tiesā un līdz ar to ir jauns pamats.

115

Visbeidzot tā uzskata, ka argumenti, ar kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd Vispārējās tiesas sniegto Dānijas tiesību interpretāciju, it īpaši pirmā pārsūdzētā sprieduma 110. un 112. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 85. un 87. punktā, ir jānoraida kā nepieņemami.

116

Pakārtoti Komisija norāda, ka pirmā pamata otrā un trešā daļa abās lietās nav pamatota.

117

Dānijas Karaliste apgalvo, ka šīs pirmā pamata divas daļas nav pieņemamas, jo tajās esot vienīgi atkārtoti pirmajā instancē izvirzītie argumenti, un ka tās attiecoties uz Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, lai gan netiek apgalvots, ka tie būtu sagrozīti.

118

Tā arī norāda, ka pirmā pamata otrā un trešā daļa abās lietās nav pamatota.

119

Pretēji tam, ko apgalvo Komisija un Dānijas Karaliste, apelācijas sūdzības iesniedzējas ir pietiekami precīzi norādījušas to apstrīdētos pārsūdzēto spriedumu motīvu daļas punktus.

120

Lietā C‑174/19 P galvenās apelācijas sūdzības 35. punkts attiecas uz Vispārējās tiesas analīzi par “de lege” konkurences neesamību, kas izklāstīta pirmā pārsūdzētā sprieduma 108.–116. punktā, it īpaši tā 110. punktā. Tāpat šīs apelācijas sūdzības 47. punkts attiecas uz minētā sprieduma 117.–120. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir lēmusi par to, vai šis pats tirgus “de facto” bija atvērts konkurencei. Līdzīgus apsvērumus var izdarīt attiecībā uz galveno apelācijas sūdzību lietā C‑175/19 P, jo Stena Line Scandinavia precīzi norāda uz otrā pārsūdzētā sprieduma 83.–91. punktu, it īpaši tā 85. punktu, kā arī minētā sprieduma 92.–95. punktu.

121

Turklāt jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām nevar pārmest, ka tās nav konkrēti minējušas pārsūdzēto spriedumu pamatojuma daļas punktus, kuros Vispārējā tiesa apgalvoja, ka Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka attiecīgie pasākumi nerada konkurences izkropļojumu, jo Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 133. un 134. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 108. un 109. punktā vispārīgi ir izdarījusi secinājumus no sava vērtējuma par konkurences izkropļošanu un ietekmi uz tirdzniecību.

122

Ir jānoraida arī Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību, kas pamatota ar to, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajos spriedumos neesot konstatējusi konkurences neesamību no tiesiskā viedokļa. Proti, no pirmā pārsūdzētā sprieduma 97. un 98. un 108.–116. punkta, kā arī virsraksta “Attiecīgo tirgu “de lege” atvēršana ar Likumu Nr. 1249”, kas norādīts pirms minētā sprieduma 108. punkta, skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa ir veikusi attiecīgo pasākumu pārbaudi, ņemot vērā konkurences izkropļošanas kritēriju. Šie vērtējumi ir ietverti arī otrā pārsūdzētā sprieduma 72. un 73. punktā, kā arī 83.–91. punktā.

123

Dānijas Karalistes izvirzītā iebilde par nepieņemamību, kas balstīta uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentos esot tikai atkārtoti pirmajā instancē izvirzītie argumenti, turklāt šķiet formulēta pārāk vispārīgi un neprecīzi, lai to varētu pieņemt.

124

Savukārt ir daļēji jāapmierina Komisijas un Dānijas Karalistes izvirzītā iebilde par nepieņemamību saistībā ar to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas esot apstrīdējušas Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, neapgalvojot un nepierādot sagrozīšanu.

125

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai varētu konstatēt apgalvoto sagrozīšanu, tai ir skaidri jāizriet no lietas materiāliem, lai nebūtu jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 2021. gada 2. marts, Komisija/Itālija u.c., C‑425/19 P, EU:C:2021:154, 52. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 107. punkts).

126

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nevar apstrīdēt Vispārējās tiesas vērtējumu, kas ietverts pirmā pārsūdzētā sprieduma 94.–96. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 69.–71. punktā un saskaņā ar ko dzelzceļa starpsavienojumi ar Dānijas iekšzemi, uz kuriem attiecas projekts, ir Dānijas valsts dzelzceļa tīkla neatņemama sastāvdaļa, jo tās nav apgalvojušas sagrozīšanu, apstrīdot šo vērtējumu, kas galvenokārt ir balstīts uz konstatējumu, kurš norādīts pirmā pārsūdzētā sprieduma 95. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 70. punktā un saskaņā ar kuru dzelzceļa savienojumus, kas izpaužas kā esošā dzelzceļa savienojuma starp Ringstedi un Rēdbiju, kas pieder Banedanmark, paplašināšana un uzlabošana, pārvaldīs pēdējais minētais atbilstoši noteikumiem, kuri piemērojami visam valsts tīklam, un attiecīgi ar to fiksētais savienojums tiks savienots ar esošo valsts tīklu, tādējādi kļūstot par pēdējā neatņemamu sastāvdaļu.

127

No tā arī izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nevar arī apstrīdēt Vispārējās tiesas veikto analīzi par tirgiem, kuros Femern Landanlæg labā veiktie pasākumi varētu izkropļot konkurenci, savās attiecīgajās apelācijas sūdzībās apgalvojot konkurences kropļošanu citos tirgos, kas atrodas augšupējos un lejupējos tirgos attiecībā pret Vispārējās tiesas analizētajiem tirgiem.

128

Savukārt pretēji tam, ko norāda it īpaši Komisija, apelācijas sūdzības iesniedzējas ar saviem argumentiem, kas vērsti pret Vispārējās tiesas veikto vērtējumu pirmā pārsūdzētā sprieduma 110. un 112. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 85. un 87. punktā, saskaņā ar kuru Dānijas licenču sistēma nenozīmē, ka valsts dzelzceļa infrastruktūras apsaimniekošanas un pārvaldības tirgus ir atvērts konkurencei, neapstrīd vienīgi Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, bet norāda arī uz juridisko vērtējumu, kādu pēdējā minētā ir sniegusi šāda režīma piemērojamībai, ciktāl tas attiecas uz konkurences “par” attiecīgo tirgu esamību, kontekstā, kur daļa no infrastruktūras apsaimniekošanas ir arī monopola priekšmets, līdz ar to šie argumenti ir jāuzskata par pieņemamiem apelācijas stadijā.

129

Kā ir norādīts šī sprieduma 62. punktā, kvalifikācijai par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tostarp ir nepieciešams, lai attiecīgais pasākums izkropļotu vai draudētu izkropļot konkurenci šīs tiesību normas izpratnē.

130

Kā Komisija būtībā ir norādījusi sava paziņojuma par LESD 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu 188. un 219. punktā, fakts, ka dalībvalsts uztic sabiedriskā pakalpojuma, uz ko attiecas likumīgs monopols, sniegšanu valsts uzņēmumam, noteiktos apstākļos nerada konkurences izkropļošanu, un infrastruktūras apsaimniekotājam, uz kuru attiecas likumīgs monopols, piešķirtā priekšrocība šādos apstākļos nevar izkropļot konkurenci. Tomēr, kā Komisija arī ir precizējusi šī paziņojuma 188. punkta b) apakšpunktā, lai šādos apstākļos varētu šādu izkropļošanu izslēgt, ir nepieciešams, ka likumīgais monopols izslēdz ne vien konkurenci attiecīgajā tirgū, bet arī konkurenci “par” šo tirgu – tas izslēdz jebkādu iespējamo konkurenci par attiecīgā pakalpojuma ekskluzīvā sniedzēja statusa iegūšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Arriva Italia u.c., C‑385/18, EU:C:2019:1121, 57. punkts).

131

Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējas nav apstrīdējušas konstatējumu, kuru Vispārējā tiesa ir izdarījusi pirmā pārsūdzētā sprieduma 112. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 87. punktā un saskaņā ar kuru Banedanmark valsts dzelzceļa tīklu pārvalda likumīgā monopola režīmā.

132

Līdz ar to nav strīda par to, ka Banedanmark ir šāds likumīgs monopols, lai pārvaldītu un apsaimniekotu tai piederošo valsts dzelzceļa infrastruktūru, un ka dzelzceļa savienojumi ar iekšzemi ir daļa no tās.

133

No pārsūdzētajiem spriedumiem arī izriet, ka pēc projekta īstenošanas Banedanmark joprojām būs atbildīga par dzelzceļa savienojumu pārvaldību un apsaimniekošanu, ieskaitot savienojumus, kas piederēs Femern Landanlæg.

134

Turklāt, lai gan it īpaši no pirmā pārsūdzētā sprieduma 112. punkta un otrā pārsūdzētā sprieduma 87. punkta izriet, ka Dānijas tiesiskais regulējums ļauj uzņēmumiem, kas atbilst noteiktiem nosacījumiem, saņemt licenci, lai pārvaldītu un apsaimniekotu dzelzceļa tīkla posmus, runa ir par šī tīkla daļām, kas atšķiras no valsts dzelzceļa tīkla.

135

Šajā ziņā nav ne pierādīts, ne pat apgalvots, ka licenču piešķiršana vai vēlāk – drošības atļauju piešķiršana ļautu citiem uzņēmumiem, nevis Banedanmark veikt savu darbību valsts dzelzceļa infrastruktūras pārvaldības un apsaimniekošanas tirgū vai par to.

136

Jāpiebilst, ka fakts, ka Banedanmark ir likumīgs monopols valsts dzelzceļa infrastruktūras pārvaldībai un apsaimniekošanai, ļauj konstatēt, ka Dānijas Karalistei, pamatojoties uz normatīvajiem aktiem, ir pienākums šo valsts infrastruktūras pārvaldīšanu un apsaimniekošanu uzticēt vienīgi šim uzņēmumam atbilstoši Tiesas judikatūrai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Arriva Italia u.c., C‑385/18, EU:C:2019:1121, 58. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

137

Turklāt Vispārējā tiesa, vispirms pirmā pārsūdzētā sprieduma 113. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 88. punktā konstatējusi, ka Dānijas tiesību akti citās Savienības dalībvalstīs reģistrētiem operatoriem ļauj izmantot to izcelsmes valstī izsniegtas atļaujas, no tā, nepieļaudama tiesību kļūdu, secināja, ka dzelzceļa infrastruktūras pārvaldības vai apsaimniekošanas tirgus Dānijā tikai šī iemesla dēļ vien nebija atvērts konkurencei.

138

Attiecībā uz FSS izvirzīto argumentu, lai apgalvotu, ka, pat pastāvot šādam monopolam, ir jāpārbauda potenciālas konkurences esamība ar citiem transporta veidiem, to pamatojot ar 2019. gada 30. aprīļa sprieduma UPF/Komisija (T‑747/17, EU:T:2019:271) 97. punktu, no šī 97. punkta izriet, ka šī lieta attiecās uz situāciju, kas atšķiras no izskatāmajām lietām, kurās Komisija bija konstatējusi, ka pastāv potenciāla konkurence nevis attiecībā uz ostu pakalpojumiem, kas piedāvāti monopola situācijā, bet gan attiecībā uz transporta pakalpojumiem, kurus piedāvā ostas, kas zināmā mērā konkurēja ar pakalpojumiem, kurus sniedza citas ostas vai citi transporta pakalpojumu sniedzēji.

139

Visbeidzot – pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējās tiesas konstatējumam pirmā pārsūdzētā sprieduma 111. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 86. punktā, saskaņā ar kuru Savienības tiesībās ir atzīts, ka dzelzceļa infrastruktūra ir dabisks monopols, ir nozīme, lai pārbaudītu, vai neatkarīgi no tā, kas ir paredzēts Dānijas tiesībās, Savienības tiesības nepieļauj Banedanmark likumīgo monopolu.

140

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 110. un 112. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 85. un 87. punktā varēja pamatoti uzskatīt, ka Dānijas tiesību akti, ar kuriem ir izveidota licenču sistēma dzelzceļa infrastruktūras pārvaldībai, nenozīmēja, ka pastāvētu “de lege” konkurence valsts infrastruktūras pārvaldības un apsaimniekošanas “tirgū” vai “par” to, kurā Banedanmark ir likumīgs monopols.

141

Jāpiebilst, ka tas, ka aplūkotie pasākumi ir veikti tāda cita uzņēmuma kā Femern Landanlæg labā, kuru Dānijas likumdevējs ir izveidojis, lai nodrošinātu tās projekta daļas finansēšanu, kas attiecas uz dzelzceļa savienojumiem ar Dānijas iekšzemi, un kurš arī būs atbildīgs par to apsaimniekošanu un uzturēšanu, nevar grozīt šo konstatējumu.

142

It īpaši ir jāuzsver fakts, ka Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 119. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 94. punktā ir konstatējusi, un tas nav apstrīdēts, ka nedz no Dānijas tiesību aktiem par Femern Landanlæg, nedz no šīs sabiedrības statūtiem neizriet, ka tas veic vai varētu veikt citus uzdevumus papildus tiem, kas tam ir uzticēti projekta īstenošanai.

143

Nozīme ir arī Vispārējās tiesas konstatējumam pirmā pārsūdzētā sprieduma 132. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 107. punktā, izvērtējot jautājumu par to, vai strīdīgie atbalsta pasākumi varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, proti, konstatējumam, saskaņā ar kuru apstāklis, ka Banedanmark īsteno Dānijas dzelzceļa tīkla uzturēšanas darbības, konkurējot ar citām sabiedrībām, un var iekļūt citos valsts tirgos, pieņemot, ka tas ir pierādīts, neliecina, pirmkārt, ka pasākumi, kas ir noteikti Femern Landanlæg, nevis Banedanmark labā, būtu uzskatāmi par netiešu atbalstu Banedanmark interesēs, nedz, otrkārt, ka šādi pasākumi varētu izraisīt konkurences izkropļošanu tirgū, kurā darbojas Femern Landanlæg.

144

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa varēja pamatoti noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzēju pirmā pamata otrās daļas ietvaros izvirzītos argumentus par “de lege” konkurences pastāvēšanu tirgū, kurā darbojas Femern Landanlæg.

145

Šo pašu iemeslu dēļ argumenti, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas ir izvirzījušas pirmā pamata trešajā daļā par “de facto” atvēršanu konkurencei, kas ir līdzīgi tiem, kuri ir izvirzīti saistībā ar “de lege” atvēršanu konkurencei, nevar atspēkot šo analīzi.

146

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, saskaņā ar kuru analīzes veikšanai atbilstošais kritērijs patiesībā esot tas, vai Femern Landanlæg ir saņēmis finansējumu, kas piešķirts ar nosacījumiem, kuri atbilst vai neatbilst tirgus nosacījumiem, ir jāatgādina, ka runa ir par atsevišķu nosacījumu, kas ir nepieciešams, lai kvalificētu valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kam nav nozīmes attiecībā uz jautājumu, vai tirgus, kurā darbojas uzņēmums, ir atvērts konkurencei.

147

No tā izriet, ka pirmā pamata otrā un trešā daļa lietās C‑174/19 P un C‑175/19 P ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

148

Ar pirmā pamata ceturto daļu lietās C‑174/19 P un C‑175/19 P apelācijas sūdzības iesniedzējas, ko atbalsta personas, kuras iestājušās lietā, apgalvo, ka Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 121.–127. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 96.–102. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, novērtēdama Femern Landanlæg labā veikto pasākumu, dzelzceļa infrastruktūras būvniecības un uzturēšanas darbību, no vienas puses, un darbību, kas saistītas ar šīs infrastruktūras pārvaldību un apsaimniekošanu, no otras puses, ietekmi uz konkurenci. NABU un FSS būtībā piekrīt šai argumentācijai.

149

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Dānijas licenču sistēma, kas vēlāk aizstāta ar drošības atļauju režīmu, bez izšķirības attiecas uz visām šīm darbībām. Tās precizē, ka Dānijas tiesībās infrastruktūras pārvaldītājs ir definēts kā jebkura par to atbildīgā iestāde.

150

Tās piebilst, ka iemesli, kuru dēļ Vispārējā tiesa nošķir šīs darbības, neizriet no pārsūdzētajiem spriedumiem, jo šāda nošķiršana neizriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/34/ES (2012. gada 21. novembris), ar ko izveido vienotu Eiropas dzelzceļa telpu (OV 2012, L 343, 32. lpp.), kas tomēr ir minēta pirmā pārsūdzētā sprieduma 101.–104. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 76.–79. punktā. Tās it īpaši atsaucas uz šīs direktīvas 3. panta 2. punktu, kurā “infrastruktūras pārvaldītājs” ir definēts kā jebkura struktūra vai uzņēmums, kas atbild par dzelzceļa infrastruktūras “ekspluatāciju un apkopi”, un tās 7. panta 1. punktu, kurā bez papildu precizējumiem ir minētas infrastruktūras pārvaldītāja “būtiskās funkcijas”.

151

Tās norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un sagrozījusi pierādījumus pirmā pārsūdzētā sprieduma 125. un 127. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 100. un 102. punktā, uzskatīdama, ka ne no Dānijas tiesību aktiem, ne no apstrīdētā lēmuma vai Femern Landanlæg statūtiem neizriet, ka šim uzņēmumam būtu uzticēts veikt dzelzceļa tīkla būvniecības un uzturēšanas uzdevumus, konkurējot ar citiem operatoriem.

152

Tās piebilst, ka – pretēji tam, ko norāda Dānijas Karaliste, – argumenti, kas vērsti pret pirmā pārsūdzētā sprieduma 125. punktu un otrā pārsūdzētā sprieduma 100. punktu, kuros Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Femern Landanlæg nespēj veikt šos uzdevumus, nevar tikt uzskatīti par jaunu un līdz ar to nepieņemamu pamatu, jo šajos punktos ietvertais vērtējums neizriet no apstrīdētā lēmuma un tādēļ to nevar apstrīdēt Vispārējā tiesā.

153

Rederi Nordö‑Link, Trelleborg Hamn un Aktionsbündnis arī norāda, ka Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 122. un 127. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 97. un 102. punktā ir sagrozījusi pierādījumus, tostarp apstrīdēto lēmumu, uzskatīdama, ka Femern Landanlæg dzelzceļa tīkla pārvaldības un apsaimniekošanas darbības neattiecas uz šī tīkla izveidi un uzturēšanu.

154

Komisija un Dānijas Karaliste uzskata, ka pirmā pamata ceturtā daļa nav pamatota.

155

Dānijas Karaliste piebilst, ka argumenti, ar kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd Vispārējās tiesas veikto Dānijas tiesību aktu interpretāciju, ir jauni un katrā ziņā ir jānoraida kā nepieņemami.

156

Vispirms jānorāda, ka Vispārējā tiesa pēc tam, kad tā attiecīgi pirmā pārsūdzētā sprieduma 122.–124. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 98.–100. punktā bija izklāstījusi atbilstošās valsts tiesību normas, pirmā pārsūdzētā sprieduma 125. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 100. punktā uzskatīja, ka Femern Landanlæg ir atbildīgs par dzelzceļa savienojumu būvniecības un apsaimniekošanas darbību veikšanu, bet tas pats nevar veikt ar tīkla uzturēšanu un būvniecību saistītus uzdevumus, konkurējot ar citiem operatoriem. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, šis vērtējums nav nepietiekami pamatots.

157

Turklāt, bez nepieciešamības lemt par Dānijas Karalistes izvirzīto iebildi par nepieņemamību, ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītie argumenti, lai pierādītu, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, uzskatīdama, ka Femern Landanlæg nav atbildīgs par dzelzceļa infrastruktūras būvniecības un uzturēšanas uzdevumiem, katrā ziņā ir jānoraida kā neefektīvi.

158

Kā uzsver gan Komisija, gan Dānijas Karaliste, ne no pirmā pārsūdzētā sprieduma 125. punkta, ne no otrā pārsūdzētā sprieduma 100. punkta neizriet, ka Femern Landanlæg nav atbildīgs par dzelzceļa savienojumu būvniecību un uzturēšanu. Vispārējā tiesa vienkārši norādīja, ka šis uzņēmums “nespēj pats veikt” šos uzdevumus vai arī – kā tā ir precizējusi pirmā pārsūdzētā sprieduma 127. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 102. punktā – ka minētais uzņēmums “tieši neveic” šīs darbības, un šis faktu vērtējums nav apstrīdēts.

159

Pārsūdzēto spriedumu 9. punktā Vispārējā tiesa turklāt projekta aprakstā atgādināja, ka Femern Landanlæg būs “atbildīgs” par dzelzceļa savienojumu būvniecību un pārvaldību, “tostarp [dzelzceļa savienojumu] uzturēšanu” ar iekšzemi, un ka tas uzņemsies ar to saistītās izmaksas proporcionāli savai īpašuma daļai, bet otra daļa ir jāsedz Banedanmark. Turklāt it īpaši no pirmā pārsūdzētā sprieduma 124. punkta un otrā pārsūdzētā sprieduma 99. punkta izriet, ka Banedanmark būs atbildīgs par šo darbību īstenošanu.

160

No tā izriet, ka nošķīrums, ko Vispārējā tiesa ir veikusi pirmā pārsūdzētā sprieduma 122. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 97. punktā, starp dzelzceļa infrastruktūras būvniecības un uzturēšanas tirgiem, kuros Femern Landanlæg nav “aktīvs”, un dzelzceļa infrastruktūras pārvaldības un apsaimniekošanas tirgiem “šaurā nozīmē”, ir balstīts vienīgi uz atšķirību starp to, vai šis uzņēmums īsteno vai neīsteno šīs dažādās darbības.

161

Kā uzsver Komisija, lai novērtētu Femern Landanlæg labā veikto pasākumu ietekmi uz konkurenci, ir svarīgi ņemt vērā darbības, kas tieši un faktiski ir uzticētas šim uzņēmumam.

162

Tā kā Femern Landanlæg nevar pats nodrošināt ne būvniecības darbības, ne arī dzelzceļa starpsavienojumu uzturēšanas darbības, Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 126. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 101. punktā pamatoti varēja norādīt, ka fakts, ka pastāv sabiedrības, kas veic šīs darbības Dānijas dzelzceļa tīklā, it īpaši pēc konkursa izsludināšanas, lai piešķirtu līgumu slēgšanas tiesības, nevar būt pierādījums tam, ka arī dzelzceļa infrastruktūras pārvaldības un apsaimniekošanas darbības, kuras veic Femern Landanlæg šajā jomā, ir atvērtas konkurencei.

163

Attiecībā uz argumentiem, ka šī uzņēmuma darbības tomēr tiek veiktas konkurencei atvērtā tirgū, kā tas tostarp izrietot no Dānijā pastāvošās licenču sistēmas, ir jānorāda, ka patiesībā tie attiecas uz Femern Landanlæg labā veikto pasākumu ietekmi uz konkurenci, kas ir pirmā pamata otrās un trešās daļas priekšmets.

164

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, Femern Landanlæg darbības saistībā ar dzelzceļa tīkla būvniecību un uzturēšanu nošķirdama no tā apsaimniekošanas darbībām šaurā nozīmē.

165

Līdz ar to pirmā pamata ceturtā daļa lietās C‑174/19 P un C‑175/19 P ir jānoraida kā nepamatota.

166

Tā kā visas pirmā pamata daļas ir noraidāmas, pirmais pamats ir jānoraida.

167

Ar otro pamatu lietās C‑174/19 P un C‑175/19 P apelācijas sūdzības iesniedzējas, FSS un Rederi Nordö‑Link apgalvo, ka Femern Landanlæg labā veiktie pasākumi var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo tie var ietekmēt konkurenci gan dzelzceļa infrastruktūras pārvaldības tirgū, gan Fēmarnbelta transporta tirgū. Esot jāņem vērā arī projekta pārrobežu raksturs, jo tas saista divas dalībvalstis.

168

Komisija un Dānijas Karaliste norāda, ka otrais pamats nav pieņemams, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas neesot precīzi norādījušas pārsūdzēto spriedumu motīvu daļas punktus, kurus tie apstrīd, un ka tas katrā ziņā nav pamatots.

169

Dānijas Karaliste piebilst, ka argumenti, ar kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd pirmā pārsūdzētā sprieduma 129.–132. punktu un otrā pārsūdzētā sprieduma 104.–107. punktu, neapgalvojot, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi faktus vai pierādījumus, nav pieņemami, jo tie attiecas uz Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu.

170

Pretēji tam, ko apgalvo Komisija un Dānijas Karaliste, otrais pamats, kas izvirzīts lietās C‑174/19 P un C‑175/19 P, pietiekami precīzi identificē pārsūdzēto spriedumu apstrīdētos punktus, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas it īpaši norāda uz pirmā no šiem spriedumiem 128.–132. punktu un otrā sprieduma 103.–107. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir lēmusi par apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem par to, vai strīdīgie atbalsta pasākumi ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm.

171

Tāpat ir svarīgi norādīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām nevar pārmest, ka tās nav konkrēti minējušas pārsūdzēto spriedumu punktus, kuros Vispārējā tiesa esot secinājusi, ka attiecīgie pasākumi nevarēja ietekmēt tirdzniecību, jo pirmā pārsūdzētā sprieduma 133. un 134. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 108. un 109. punktā Vispārējā tiesa ir vispārīgi noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju pirmo pamatu un trešā pamata otrās daļas pirmo iebildumu par to, ka ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts un pienākums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, ciktāl tā attiecas uz Femern Landanlæg labā veiktajiem pasākumiem dzelzceļa savienojumu plānošanai, būvniecībai un apsaimniekošanai.

172

Turpinājumā jāatgādina, ka no pirmā pamata otrās un trešās daļas pārbaudes izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka Komisija ir pamatoti konstatējusi konkurences neesamību valsts dzelzceļa infrastruktūras pārvaldības un apsaimniekošanas tirgū.

173

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, pirmā pārsūdzētā sprieduma 129. un 130. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 104. un 105. punktā varēja arī uzskatīt, pirmkārt, ka konkurences neesamība šajā tirgū kavē citās dalībvalstīs dibinātām sabiedrībām iekļūt šajā tirgū un, otrkārt, ka apstrīdētā lēmuma 13. apsvērumā minētais plānošanas likums un lēmums par būvniecību, kas minēts tā 50. apsvērumā, neļauj Femern Landanlæg veikt citas darbības, kas nav saistītas ar dzelzceļa savienojumu plānošanu, būvniecību un apsaimniekošanu.

174

Tādējādi Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 131. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 106. punktā varēja secināt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām nav izdevies pierādīt, ka Femern Landanlæg būtu atļauts veikt citas darbības, kas nav saistītas ar projektu, un ka tādējādi tas varētu ienākt citu dalībvalstu tirgos.

175

Kā uzsver Dānijas Karaliste, šie punkti ietilpst Vispārējās tiesas veiktajā faktu vērtējumā, attiecībā uz kuru nav nedz skaidri apgalvota, nedz pierādīta faktu sagrozīšana.

176

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu par projekta pārrobežu raksturu, ciktāl tas ļaus savienot divas dalībvalstis, ir jānorāda, ka šajā pamatā pārbaudītie pasākumi katrā ziņā attiecas vienīgi uz dzelzceļa savienojumiem ar Dānijas iekšzemi, kuriem nav “pārrobežu” rakstura tādā nozīmē, kā to ir norādījušas apelācijas sūdzības iesniedzējas. Turklāt to finansējums tiek vērtēts atsevišķi no fiksētā savienojuma finansējuma, kā tas tostarp izriet no pirmā pārsūdzētā sprieduma 88. punkta un otrā pārsūdzētā sprieduma 63. punkta.

177

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pirmā pārsūdzētā sprieduma 133. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 108. punktā uzskatot, ka attiecībā uz kritēriju par ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm Komisijas pārbaudē nebija pieļauta tiesību kļūda un ka tā nebija saskārusies ar nopietnām grūtībām, kas tai liktu uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru.

178

No tā izriet, ka otrais pamats lietās C‑174/19 P un C‑175/19 P nav pamatots.

179

Līdz ar to, tā kā visi apelācijas sūdzību iesniedzēju pamati, kas izvirzīti to galveno apelācijas sūdzību pamatojumam, ir noraidīti, šīs apelācijas sūdzības ir jānoraida pilnībā.

180

Savās pretapelācijas sūdzībās Komisija izvirza vienu vienīgu pamatu par to, ka Vispārējā tiesa kļūdaini esot netieši atzinusi apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības celt prasību par apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz pasākumiem, kas veikti Femern Landanlæg labā.

181

Savukārt apelācijas sūdzības iesniedzējas, NABU un FSS norāda uz šo pretapelācijas sūdzību nepieņemamību.

182

Šajā ziņā, bez nepieciešamības lemt par šo pretapelācijas sūdzību nepieņemamību, jānorāda, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajos spriedumos – kā to secinājumu 43. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – nav lēmusi par apelācijas sūdzības iesniedzēju celto prasību par apstrīdēto lēmumu pieņemamību, ciktāl tas attiecas uz pasākumiem, kas veikti Femern Landanlæg labā, un, otrkārt, ka tā pamatoti varēja šādi rīkoties, jo tā nav pieļāvusi tiesību kļūdu, noraidīdama šīs prasības pēc būtības.

183

No tā izriet, ka pretapelācijas sūdzības ir jānoraida.

184

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

185

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

186

Tā kā Komisija savos prasījumos ir pieprasījusi, lai apelācijas sūdzību iesniedzējām tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tām ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt Komisijai radušos tiesāšanās izdevumus galvenajās apelācijas sūdzībās.

187

Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz pretapelācijas sūdzībām, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar šīm apelācijas sūdzībām.

188

Reglamenta 184. panta 4. punktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, pati nav iesniegusi apelācijas sūdzību, tai var piespriest atlīdzināt apelācijas tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus vienīgi tad, ja tā ir piedalījusies Tiesā notiekošās tiesvedības rakstveida vai mutvārdu daļā. Ja šī persona piedalās tiesvedībā, Tiesa var nolemt, ka tā savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

189

Saskaņā ar šiem noteikumiem Dānijas Karaliste, FSS un NABU – personas, kas iestājušās lietā pirmajā instancē un kas ir piedalījušās tiesvedībā Tiesā, – sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas lietās, kurās tās ir iestājušās.

190

Visbeidzot, saskaņā ar Reglamenta 140. panta 3. punktu, kurš saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, Tiesa var nolemt, ka persona, kas iestājusies lietā un kas nav šī panta 1. un 2. punktā minētā persona, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

191

Saskaņā ar šīm tiesību normām Rederi Nordö‑Link, Trelleborg Hamn un Aktionsbündnis sedz savus tiesāšanās izdevumus abās lietās paši.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: