1.

Prejudiciāli jautājumi par Enerģētikas hartas nolīguma ( 2 ) (turpmāk tekstā – “EHN”) noteikumiem no brīža, kad minēto nolīgumu gandrīz pirms 30 gadiem parakstīja Eiropas Savienība, ir uzdoti tikai divas reizes, šo lietu ieskaitot ( 3 ). Tādējādi šai lietai ir vienreizējs raksturs, un vispirms Tiesai ar to ir dota iespēja lemt par līdz šim neinterpretētu noteikumu nozīmi.

2.

Turpinot – strīdā, saistībā ar kuru ir uzdoti šie prejudiciālie jautājumi, nav iesaistīta ne Savienība, ne dalībvalstis: tā dalībnieki ir Moldovas Republika un Ukrainas sabiedrība, tāpēc pirmšķietami tas neattiecas uz Savienību.

3.

Visbeidzot atbilstoši manam vērtējumam Tiesai šajā lietā būtu jālemj par svarīgu problemātiku, proti, par to, vai ar EHN izveidotais strīdu izšķiršanas mehānisms ir saderīgs ar Savienības tiesībām, ņemot vērā Tiesas spriedumu Achmea ( 4 ).

4.

Savienība parakstīja EHN 1994. gada 17. decembrī, un Savienības vārdā tas tika apstiprināts ar Lēmumu 98/181. EHN slēdzējpuses ir arī visas dalībvalstis, izņemot Itālijas Republiku, kā arī 28 trešās valstis.

5.

Saskaņā ar EHN preambulu:

“Šā nolīguma līgumslēdzējas puses,

[..]

ņemot vērā Hāgas Eiropas Enerģētikas hartas konferences Noslēguma dokumentā pieņemto Eiropas Enerģētikas hartu, kas parakstīta 1991. gada 17. decembrī Hāgā;

[..]

vēloties īstenot Eiropas Enerģētikas Hartā izteiktās iniciatīvas pamatjēdzienu, saskaņā ar ko jāveicina ekonomiskā izaugsme, liberalizējot ieguldījumu un enerģijas tirdzniecību;

[..].”

6.

EHN sastāv no preambulas un astoņām daļām. I, II, III un V daļas virsraksts attiecīgi ir “Definīcijas un priekšmets”, “Tirdzniecība”, “Ieguldījumu veicināšana un aizsardzība” un “Strīdu izšķiršana”.

7.

EHN 1. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā nolīgumā lietotie termini:

[..]

[..]

[..]”

8.

EHN 26. pantā “Strīdu izšķiršana starp ieguldītāju un līgumslēdzēju pusi” ir noteikts:

“1.   Strīdi starp līgumslēdzēju pusi un citas līgumslēdzējas puses ieguldītāju, kas attiecas uz tā ieguldījumiem pirmās līgumslēdzējas puses teritorijā un kas saistīti ar pirmās līgumslēdzējas puses III daļā noteikto saistību iespējamo nepildīšanu, pēc iespējas tiek atrisināti ar izlīgumu.

2.   Ja šādu strīdu nevar izšķirt saskaņā ar 1. punkta noteikumiem trīs mēnešu laikā no dienas, kad kāda no strīda pusēm ir pieprasījusi izlīgumu, ieguldītājs, kas ir šī strīda puse, var izvēlēties to izšķiršanu:

[..]

6.   Atbilstīgi 4. punktam izveidotā šķīrējtiesa izskata strīdu jautājumus saskaņā ar šo nolīgumu un spēkā esošajām starptautisko tiesību normām un principiem.

[..]”

9.

Saskaņā ar Francijas code de procédure civile [Civilprocesa kodeksa] 1520. pantu prasību atcelt Francijā pasludinātu šķīrējtiesas nolēmumu var celt tostarp tikai tad, ja šķīrējtiesa ir kļūdaini atzinusi, ka tai ir vai nav kompetence.

10.

Saskaņā ar diviem 1999. gada 1. un 24. februārī noslēgtajiem līgumiem Ukrainas elektroenerģijas ražotāja sabiedrība Ukrenergo pārdeva elektroenerģiju Ukrainas elektroenerģijas izplatītājai sabiedrībai Energoalians, kas to pārdeva tālāk Britu Virdžīnu salās reģistrētai sabiedrībai Derimen Properties Limited (turpmāk tekstā – “Derimen”), kura savukārt to tālākpārdeva sabiedrībai Moldtranselectro, kas ir Moldovas publisks uzņēmums. Moldtranselectro un Ukrenergo, kas piegādāja šo elektroenerģiju saskaņā ar DAF Incoterms 1990 paredzētajiem nosacījumiem, proti, līdz Ukrainas un Moldovas robežai Ukrainas teritorijā, katru mēnesi savstarpēji vienojās par piegādājamās elektroenerģijas apjomu.

11.

Elektroenerģija tika piegādāta no 1999. līdz 2000. gadam, izņemot laikposmu no 1999. gada maija līdz jūlijam. Derimen, kurai bija jāsaņem maksājums no Moldtranselectro, bija jānorēķinās ar Energoalians par katru piegādes mēnesi. Maksājumiem piemērojamās cenas tika noteiktas 1999. gada 24. februāra līguma grozījumos, saskaņā ar kuriem cena, ko Moldtranselectro maksāja Derimen, bija aptuveni divreiz lielāka par to, ko Derimen maksāja Energoalians.

12.

Derimen maksāja Energoalians cenu par visu nopirkto elektroenerģiju, savukārt Moldtranselectro ar Derimen norēķinājās tikai daļēji.

13.

Saskaņā ar 2000. gada 30. maija līgumu Derimen nodeva Energoalians savu prasījumu pret Moldtranselectro.

14.

Moldtranselectro daļēji samaksāja savu parādu, nododot Energoalians vairākus prasījumus, kas tai piederēja. Vēlāk Energoalians veltīgi centās saņemt atlikušās parāda summas samaksu, vēršoties Moldovas un vēlāk Ukrainas tiesās.

15.

Energoalians, kas uzskatīja, ka ar konkrētu Moldovas Republikas rīcību tika būtiski pārkāptas EHN ietvaros uzliktās saistības, ierosināja šī nolīguma 26. pantā paredzēto šķīrējtiesas procedūru.

16.

Nolēmumā, kas 2013. gada 25. oktobrī Parīzē tika pieņemts ar balsu vairākumu, šķīrējtiesa ad hoc atzina savu kompetenci, un, tā kā tās ieskatā Moldovas Republika nepildīja saistības saskaņā ar EHN, tā piesprieda tai atbilstoši šim nolīgumam samaksāt konkrētu summu Energoalians. Savukārt šķīrējtiesas ad hoc priekšsēdētājs pauda atšķirīgu viedokli par šķīrējtiesas kompetenci.

17.

Moldovas Republika saskaņā ar Francijas Civilprocesa kodeksa 1520. pantu cēla prasību atcelt minēto nolēmumu, atsaucoties uz sabiedriskās kārtības noteikuma, proti, noteikuma par šķīrējtiesas ad hoc kompetenci, pārkāpumu.

18.

Ar 2016. gada 12. aprīļa spriedumu cour d’appel de Paris [Parīzes apelācijas tiesa] (Francija) atcēla nolēmumu, pamatojoties uz to, ka šķīrējtiesa bija kļūdaini atzinusi savu kompetenci. Tā nosprieda, ka strīds starp Energoalians un Moldovas Republiku attiecas uz prasījumu, ko bija nodevusi Derimen, un tā vienīgais priekšmets ir elektroenerģijas pārdošana. Tomēr, pēc tās domām, šādu prasījumu nevar uzskatīt par ieguldījumu EHN izpratnē, jo nekāds ieguldījums netika veikts, tāpēc šķīrējtiesas kompetenci nebija iespējams pamatot.

19.

Izskatījusi Komstroy, kas saskaņā ar 2014. gada 6. oktobra nodošanas aktu bija pārņēmusi Energoalians tiesības, kasācijas sūdzību, Cour de cassation [Kasācijas tiesa] (Francija) ar 2018. gada 28. marta spriedumu atcēla visus 2016. gada 12. aprīļa sprieduma noteikumus un nosūtīja lietu atpakaļ cour d’appel de Paris izskatīšanai citā sastāvā.

20.

Šajā tiesā Moldovas Republika apgalvo – šķīrējtiesai bija jāatzīst, ka tai nav kompetences, jo nebija “ieguldījuma” EHN izpratnē, [proti, ieguldījuma,] ko Moldovas “teritorijā”“veicis” EHN slēdzējpuses uzņēmums. Tā apgalvo, ka prasījums, ko Energoalians iegādājās no Derimen, neesot “ieguldījums” EHN 26. panta 1. punkta izpratnē, skatot to kopā ar šī nolīguma 1. panta 6. punktu, tāpēc par to nevarēja sākt tiesvedību šķīrējtiesā, kas EHN III daļā ir paredzēta tikai attiecībā uz ieguldījumiem. Turpinājumā – pat pieņemot, ka šis prasījums varētu būt ieguldījums, to neesot “veicis” līgumslēdzējpuses uzņēmums, jo Derimen ir Britu Virdžīnu salu uzņēmums. Visbeidzot un jebkurā gadījumā – minētais prasījums attiecās uz elektroenerģijas pārdošanas darījumu, kas netika veikts Moldovas “teritorijā”, jo elektroenerģija tika pārdota un nogādāta tikai līdz Ukrainas un Moldovas robežai Ukrainas teritorijā.

21.

Komstroy savukārt uzskata, ka šķīrējtiesai ir kompetence saskaņā ar EHN 26. pantu, jo, tā kā ir veikts ieguldījums Moldovas teritorijā, visi šajā normā paredzētie nosacījumi esot izpildīti.

22.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, cour d’appel de Paris nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Moldovas Republika, Vācijas, Spānijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

24.

Tiesas sēdē, kas notika 2020. gada 17. novembrī, mutvārdu apsvērumi tika sniegti Moldovas Republikas, Komstroy, Francijas, Vācijas, Spānijas, Itālijas, Ungārijas, Nīderlandes, Polijas, Somijas un Zviedrijas valdību, kā arī Eiropas Savienības Padomes un Komisijas vārdā.

25.

Izskatāmajai lietai piemīt vēl nebijis raksturs. Pirmkārt, iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz atsevišķu EHN noteikumu interpretāciju, kurus Tiesa līdz šim vēl nav izskatījusi. Otrkārt, pamatlietā izskatāmajā strīdā ir iesaistīta Moldovas Republika, kas nav Savienības dalībvalsts, un citas trešās valsts – Ukrainas – uzņēmums.

26.

Tādējādi šajā lietā var apspriest to, vai Tiesai ir kompetence atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem par starptautiska līguma interpretāciju, jo vismaz pirmšķietami situāciju var uzskatīt par “tīri ārēju”.

27.

Tāpēc pirms prejudiciālo jautājumu izskatīšanas pēc būtības (B) ir jāpārbauda, vai ir konstatēta Tiesas kompetence (A).

28.

Sākumā atgādinu – LESD 267. pantā ir paredzēts, ka Tiesai ir kompetence lemt par Savienības iestāžu pieņemto tiesību aktu interpretāciju prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, jo starptautisks nolīgums, ko noslēgusi Padome saskaņā ar LESD 217. un 218. pantu, ir šāds akts. Tā kā šī nolīguma noteikumi no to stāšanās spēkā brīža ir neatņemama Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļa, Tiesai ir kompetence lemt par šī nolīguma interpretāciju prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā ( 5 ).

29.

Tā kā EHN tika parakstīts un apstiprināts Savienības vārdā, šis nolīgums ir jāuzskata par Savienības iestāžu pieņemtu aktu LESD 267. panta izpratnē. Tiesai tādējādi pirmšķietami ir kompetence lemt par EHN noteikumiem.

30.

Tomēr ar šādu konstatējumu nepietiek, lai apstiprinātu Tiesas kompetenci. Proti, ne Savienība, ne dalībvalstis pamatlietā nav iesaistītas. Tāpēc ir jāpārbauda, vai šis apstāklis var ietekmēt to, vai Tiesai ir kompetence atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem.

31.

Judikatūrā ir sniegti daži precizējumi par Tiesas kompetenci interpretēt starptautisku nolīgumu. It īpaši spriedumos Andersson un Wåkerås‑Andersson ( 6 ) un Salzmann ( 7 ) Tiesa saistībā ar 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonas izveidošanu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) noteikumiem nosprieda, ka Tiesai nav kompetences lemt par nolīguma interpretāciju, ciktāl nolīgums ir piemērojams trešās valstīs.

32.

Attiecinot šo judikatūru uz pamatlietu, Tiesai būtu jāatzīst, ka tai nav kompetences lemt par EHN interpretāciju strīdā starp trešās valsts sabiedrību un citu trešo valsti. Tomēr es neuzskatu, ka izskatāmajā lietā ir jāpieņem šāds risinājums.

33.

Šo secinājumu, ko Tiesa izdarīja spriedumos Andersson un Wåkerås‑Andersson ( 8 ) un Salzmann ( 9 ), proti, ka tai nebija kompetences interpretēt EEZ līguma noteikumus, nevar saprast atsevišķi, neizskatot šāda secinājuma pieņemšanas motīvus. Tās argumentācija ir balstīta uz diviem pamatiem.

34.

Pirmkārt, Tiesa norādīja, ka tai ir kompetence interpretēt Savienības tiesību normas tikai attiecībā uz Savienību ( 10 ). Citiem vārdiem sakot, Tiesa neatzīst, ka tai ir kompetence interpretēt tiesību normas, kas ir jāpiemēro ārpus Savienības tiesību sistēmas.

35.

Otrkārt, Tiesas kompetences neesamība ir pamatota arī tādējādi, ka kompetence interpretēt šī līguma noteikumus, ja tos piemēro ārpus Savienības tiesību sistēmas, ar EEZ līgumu ir piešķirta Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) Tiesai ( 11 ), kas vienlaikus nodrošina šīs interpretācijas saderību ar Tiesas judikatūru. Proti, tā kā EEZ līgumam ir cieša saikne ar Savienības tiesību sistēmu, no šī līguma noteikumiem izriet, ka tie, ciktāl tie ir būtībā identiski atbilstošām Līgumu un piemērojamo aktu normām, ir jāinterpretē saskaņā ar Tiesas judikatūru ( 12 ).

36.

Tiesas argumentācija spriedumos Andersson un Wåkerås‑Andersson ( 13 ) un Salzmann ( 14 ), šķiet, ir balstīta uz prejudiciāla nolēmuma mehānisma mērķi, kas ir paredzēts LESD 267. pantā, proti, novērst Savienības tiesību sistēmā atšķirības tās tiesību interpretācijā ( 15 ).

37.

Taču šis mērķis ir arī ļāvis pamatot Tiesas kompetenci interpretēt Savienības tiesību normas strīdos, kas strikti neattiecas uz Savienības tiesību sistēmu. It īpaši Tiesa spriedumā Hermès nosprieda, ka tad, ja tiesību norma var būt piemērojama gan situācijām, uz kurām attiecas Savienības tiesības, gan situācijām, uz kurām tās neattiecas, pastāv zināma Savienības interese, lai ar mērķi izvairīties no atšķirīgām interpretācijām nākotnē šī tiesību norma tiktu interpretēta vienveidīgi neatkarīgi no apstākļiem, kādos tā ir jāpiemēro. Tādējādi tā atzina, ka tai ir kompetence interpretēt tāda starptautiska nolīguma noteikumu, kura slēdzējpuse ir Savienība situācijā, uz kuru neattiecas Savienības tiesības ( 16 ).

38.

Šādos apstākļos spriedumus Andersson un Wåkerås‑Andersson ( 17 ) un Salzmann ( 18 ) nevar saprast tādējādi, ka tajos sistemātiski ir izslēgta Tiesas kompetence interpretēt Savienības tiesību normas strīdos, kas neietilpst Savienības tiesību sistēmā. Proti, šī kompetence vispārēji tiek atzīta tad, ja prasītā interpretācija ir jāpiemēro gan situācijās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, gan situācijās, uz kurām šīs tiesības neattiecas.

39.

Varētu piebilst, ka EHN piemīt dažas īpatnības attiecībā uz diviem aspektiem, tāpēc to nevar gluži vienkārši pielīdzināt EEZ līgumam, kas ir aplūkots manis minētajā judikatūrā.

40.

Pirmkārt, ar EHN nav paredzēts izveidot tiesu, kurai ir jānodrošina tāda vienveidīga minētā nolīguma noteikumu interpretācija, kādu savā tiesību sistēmā sniedz Tiesa. Proti, EHN interpretē tikai tādā gadījumā, ja strīds ir jāizšķir dažādām tiesām, līgumslēdzējpuses valsts tiesām vai šķīrējtiesām, un tādējādi nav iespējams novērst atšķirības interpretācijā ( 19 ).

41.

Otrkārt, kā rakstveida apsvērumos norādīja Vācijas valdība un tiesas sēdē – Komisija, lai arī EHN ir daudzpusējs nolīgums, to veido divpusēju saistību kopums starp līgumslēdzējpusēm, kuru vidū ir Savienība un dalībvalstis ( 20 ). Ar EHN paredzētajām saistībām būtībā tiek nodrošināta tādu ieguldījumu aizsardzība, kurus vienas līgumslēdzējpuses ieguldītāji veikuši citā līgumslēdzējpusē ( 21 ). Tādējādi šo saistību nepildīšanas gadījumā visas līgumslēdzējpuses nevar pieprasīt atlīdzību, jo šīs saistības ir jāpilda abpusēji, proti, tās jāpilda divām līgumslēdzējpusēm ( 22 ).

42.

Tādējādi jomā, kas aptver attiecības starp līgumslēdzējpusēm, no vienas puses, un attiecības starp līgumslēdzējpuses ieguldītājiem un līgumslēdzējpusi teritorijā, kurā veikti ieguldījumi, no otras puses, EHN ir noteikts divpusēju saistību kopums. No tā izriet, ka teorētiski šīs saistības ir jāievēro arī Savienībā attiecībās starp dalībvalstīm un līdz ar to ir jāpiemēro Savienības tiesību sistēmā.

43.

Tādējādi salīdzinājumā ar EEZ līgumu šīs divas EHN īpatnības ierobežo iespēju piemērot spriedumos Andersson un Wåkerås‑Andersson ( 23 ) un Salzmann ( 24 ) rasto risinājumu attiecībā uz Tiesas kompetences neesamību interpretēt starptautisku nolīgumu situācijās, kas neietilpst Savienības tiesību sistēmā.

44.

Izskatāmajā lietā iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt starptautiska nolīguma noteikumus, kuri netiek interpretēti vienveidīgi saskaņā ar Tiesas judikatūru strīdos, kas neattiecas uz Savienību, un kurus principā var piemērot arī situācijās, kas ietilpst Savienības tiesību sistēmā.

45.

Šādos apstākļos uzskatu, ka Savienības interesi vienveidīgi interpretēt EHN noteikumus nevar izslēgt. No tā es secinu, ka tādējādi šādos apstākļos izskatāmajā lietā būtu jāatzīst Tiesas kompetence atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem.

46.

Tagad šis apgalvojums vēl ir jāprecizē. Šāds secinājums ir iespējams tikai ar nosacījumu, ka interpretējamās tiesību normas ir faktiski piemērojamas Savienības tiesību sistēmā. Ja tas tā nebūtu, Savienībai nebūtu intereses tās interpretēt vienveidīgi un Tiesai nebūtu kompetences sniegt šādu interpretāciju.

47.

Taču, pirmkārt, ar EHN 26. pantu ir izveidots tāds strīdu izšķiršanas mehānisms starp līgumslēdzējpuses ieguldītājiem un līgumslēdzējpusi, kas ļauj sākt tiesvedību šķīrējtiesā. Šajā ziņā Tiesa spriedumā Achmea ( 25 ) nosprieda, ka Savienības tiesību sistēmā nav atļauts sākt tiesvedību šķīrējtiesā, kas izveidota, pamatojoties uz ieguldījumu veicināšanas un aizsardzības nolīgumu, kuru noslēgušas divas dalībvalstis. Šādos apstākļos minētajā spriedumā, šķiet, ir norādīts, ka EHN 26. pantu nekad nepiemēro Savienības tiesību sistēmā, tāpēc Tiesai nav kompetences interpretēt šo noteikumu.

48.

Tomēr EHN nevar pilnībā pielīdzināt spriedumā Achmea aplūkotajam divpusējam ieguldījumu līgumam (turpmāk tekstā – “BIT”), un tam piemīt dažas īpatnības, kas jāņem vērā, lai varētu sniegt izsmeļošu atbildi uz jautājumu, vai saskaņā ar to izveidotais strīdu izšķiršanas mehānisms ir saderīgs ar Savienības tiesībām. Tāpēc aicinu Tiesu izmantot iespēju izvērtēt šī sprieduma ietekmi uz EHN 26. panta piemērojamību, jo šis vērtējums ir jāveic, lai noteiktu, vai Tiesai ir kompetence atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem par šī noteikuma interpretāciju.

49.

Otrkārt, spriedumā Achmea nav atrisināts vispārīgāks jautājums par ieguldījumu veicināšanas un aizsardzības līguma materiāltiesisko noteikumu saderību ar Savienības tiesībām, ja tie ir jāpiemēro attiecībās starp dalībvalstīm. Tomēr šajā spriedumā ir atspoguļotas ar šādu nolīgumu pastāvēšanu saistītas grūtības gadījumā, ja tie jāpiemēro Savienībā ( 26 ). Proti, jautājums ir par to, vai strīdā starp dalībvalsts ieguldītāju un citu dalībvalsti tās tiesā var atsaukties uz [minētā nolīguma] materiāltiesiskajiem noteikumiem. Tāpēc ir jāpārbauda, vai saskaņā ar spriedumu Achmea var uzskatīt, ka EHN materiāltiesiskie noteikumi ir nesaderīgi ar Savienības tiesībām un tādējādi tos nevar piemērot tās tiesību sistēmā.

50.

Šajā pārbaudē varēs identificēt Savienības interesi sniegt EHN noteikumu vienveidīgu interpretāciju, kā arī atzīt Tiesas kompetenci atbildēt uz šiem prejudiciālajiem jautājumiem.

51.

Jau vairākus gadus gan doktrīnā ( 27 ), gan praksē ( 28 ) tiek dedzīgi apspriests jautājums par to, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgi tādi strīdu izšķiršanas mehānismi, kas iekļauti Savienības dalībvalstīm saistošajos konvencijas instrumentos.

52.

Tas ir atspoguļots lietā, kurā pasludināts spriedums Achmea, un attiecīgā gadījumā tajā ir skaidri attēlotas konflikta attiecības starp Savienības tiesībām un ieguldījumu arbitrāžas tiesībām ( 29 ).

53.

Spriedumā Achmea ( 30 ) Tiesa nosprieda, ka LESD 267. un 344. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds starp divām dalībvalstīm noslēgta starptautiska nolīguma noteikums, kurā ir noteikts, ka ieguldītājs no kādas no šīm dalībvalstīm strīda gadījumā par ieguldījumiem citā dalībvalstī pret šo pēdējo minēto dalībvalsti var sākt tiesvedību šķīrējtiesā, kuras kompetencei šī dalībvalsts ir apņēmusies piekrist.

54.

Citiem vārdiem sakot, Tiesa ir nospriedusi, ka noteikums par strīdu izšķiršanu, kas iekļauts starp divām dalībvalstīm noslēgtā BIT, nav saderīgs ar Savienības tiesībām.

55.

Šajā spriedumā Tiesa savu argumentāciju pamatoja ar galvenajiem un neapstrīdamajiem Savienības tiesību principiem. Tā vispirms uzsvēra, ka ar starptautisku nolīgumu nevar tikt apdraudēta Līgumos noteiktā kompetenču kārtība un attiecīgi – Savienības tiesību sistēmas autonomija ( 31 ). Tā atgādināja, ka Savienības tiesību autonomiju attaisno Savienības un tās tiesību galvenās raksturiezīmes, tostarp Savienības konstitucionālā uzbūve, kā arī pati minēto tiesību būtība ( 32 ), ko it īpaši raksturo tās autonoma izcelsme, pārākums un tieša iedarbība ( 33 ).

56.

Turpinājumā Tiesa precizēja, ka tādējādi Savienības tiesības ir balstītas uz pamatpremisu, saskaņā ar kuru katrai dalībvalstij ar visām pārējām dalībvalstīm ir daudzas kopīgas Savienības pamatvērtības un tās to savstarpēji atzīst. Tā turklāt norādīja, ka šī premisa ietver un pamato dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos tam, ka šīs vērtības tiek atzītas, un tādējādi tam, ka Savienības tiesības, ar kurām tās tiek īstenotas, tiek ievērotas ( 34 ).

57.

Visbeidzot Tiesa atgādināja – lai garantētu Savienības tiesību sistēmas īpašo iezīmju un autonomijas saglabāšanu, ar Līgumiem ir izveidota tiesu sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību saskanīgu un vienveidīgu interpretāciju ( 35 ). Turklāt tā norādīja, ka šādi izstrādātās sistēmas stūrakmens ir radīts ar LESD 267. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju, tādējādi ļaujot nodrošināt to saskanību, pilnīgu iedarbību un autonomiju, kā arī – galu galā – pašu ar Līgumiem izveidoto tiesību raksturu ( 36 ).

58.

Tiesa, pamatojoties uz šiem principiem, pirmkārt, norādīja, ka uz attiecīgo BIT noteikumu pamata dibinātai šķīrējtiesai ir jāinterpretē un pat jāpiemēro Savienības tiesības ( 37 ). Otrkārt, tā nosprieda, ka attiecīgā šķīrējtiesa neietilpst Savienības tiesu sistēmā, tādējādi ar BIT izveidoto strīdu izšķiršanas mehānismu var izslēgt, ka šie strīdi, lai gan tie var attiekties uz Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu, tiek atrisināti veidā, kas garantē Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti ( 38 ).

59.

Tiesa norādīja, ka tas tā ir pat tad, ja dalībvalstu tiesību aktos valsts tiesām ir paredzēta iespēja pārbaudīt šķīrējtiesas nolēmumus, jo šī pārbaude ir ierobežota un to var veikt tikai, ciktāl tas ir atļauts valsts tiesību aktos. Šajā nozīmē Tiesa spriedumā Achmea nošķīra strīdu izšķiršanas mehānismu, kas iekļauts divām dalībvalstīm saistošā līgumā, no komerclietu šķīrējtiesas [procesa], kas tieši tika atzīts par saderīgu ar Savienības tiesībām, ciktāl valsts tiesas, veicot šķīrējtiesas nolēmumu pārbaudi, var izskatīt Savienības tiesību pamatnoteikumus un attiecīgā gadījumā vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 39 ).

60.

Uzsveru, ka šie divi mehānismi būtiski atšķiras. Komerclietu šķīrējtiesas procesā katra puse īsteno savu autonomiju. Tas nozīmē, ka līguma, ar kuru attiecīgie strīdi ir nodoti šķīrējtiesas kompetencē, noslēgšanas brīdī vai strīda rašanās brīdī tiek noslēgts šķīrējtiesas līgums. Citiem vārdiem sakot, tiesas kompetence komerclietu izšķiršanā vienmēr izriet no šķīrējtiesas klauzulas, kurā ir paredzēts konkrētais strīds. Nevar uzskatīt, ka šķīrējtiesas kompetence ietilpst valsts nodrošinātās tiesību aizsardzības tiesā sistēmā. Tās pamatā drīzāk ir katras tirdzniecībā iesaistītās puses autonomija ( 40 ). No šīs autonomijas izriet pusēm dotā iespēja lemt par strīdu izšķiršanu, ceļot prasību komerclietu šķīrējtiesā.

61.

Savukārt strīdu izšķiršanas mehānismam, kas paredzēts starptautiskā nolīgumā, ir cita loģika ( 41 ). Šajā gadījumā šis mehānisms ietver vispārēju un pastāvīgu arbitrāžas piedāvājumu, kas pretējai pusei ir jāpieņem vai jānoraida. Citiem vārdiem sakot, pieņemot šo mehānismu, valsts atsakās dot iespēju valsts tiesām izšķirt tādu ar citas dalībvalsts ieguldītāju radušos strīdu, kas ietilpst šī nolīguma piemērošanas jomā. Šī atteikšanās ir sistēmiska, ciktāl tā var attiekties uz visiem strīdiem, kas ir šī nolīguma piemērošanas jomā. Tā rīkojoties, valsts izveido tiesību aizsardzības tiesā mehānismu, kas neietilpst tajā izveidotajā tiesību sistēmā.

62.

Spriedumā Achmea Tiesa norāda tieši uz šo aspektu, kas piemīt nolīgumos starp dalībvalstīm paredzētajiem ieguldījumu arbitrāžas mehānismiem: nav pieļaujams, ka dalībvalstis, uzņemoties starptautiskās saistības, sistemātiski atsakās no Savienības tiesību sistēmas, izskatot strīdus par Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu.

63.

Šādos apstākļos Tiesa nosprieda, ka attiecīgais strīdu izšķiršanas mehānisms ir tāds, kas ne vien var apdraudēt savstarpējas uzticības principu starp dalībvalstīm, bet arī ar Līgumiem izveidoto tiesību īpašā rakstura saglabāšanu, ko nodrošina ar LESD 267. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma procedūru, līdz ar to tas nav saderīgs ar lojālas sadarbības principu ( 42 ). Pēc tās domām, no tā izriet, ka ar attiecīgo BIT iekļauto strīdu izšķiršanas mehānismu, saskaņā ar kuru jebkurš dalībvalsts ieguldītājs var sākt tiesvedību šķīrējtiesā pret citu dalībvalsti, ir aizskarta Savienības tiesību autonomija ( 43 ).

64.

Šis risinājums beigu beigās ir Savienības tiesību autonomijas ( 44 ) tieša izpausme, kas ir balstīta uz savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm, kurām ir kopīgas vērtības un kuras faktiski atzīst šīs vērtības. Tādējādi, izņemot ārkārtas apstākļus, dalībvalstīm ir jāuzskata, ka visas pārējās Savienības dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, tostarp pamattiesības, it īpaši tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību neatkarīgā tiesā, kas nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā ( 45 ).

65.

Citiem vārdiem sakot, tieši tāpēc, ka Savienības tiesību sistēmā tiek pieņemts un atzīts, ka dalībvalstis ievēro vērtības un tiesības, saskaņā ar kurām ir noteikts tiesiskums un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, Savienības tiesību sistēmā arī tiek garantēts, ka dalībvalstu ieguldītāji zināmā veidā ir pienācīgi aizsargāti ( 46 ), lai nebūtu jāizmanto sistēma, kas nav dalībvalstu tiesību sistēma ( 47 ).

66.

Šo vērtību, it īpaši tiesiskuma, nozīmīgumu dažādās lietās arī ir atgādinājusi Tiesa ( 48 ), uzsverot par to ievērošanu atbildīgo Savienības iestāžu, it īpaši Komisijas, lomu.

67.

Tādējādi spriedumā Achmea ir atrisināts jautājums par attiecībām starp Savienības tiesībām un strīdu izšķiršanas mehānismiem, kas ir iekļauti starp divām dalībvalstīm noslēgtajos BIT.

68.

Turklāt gandrīz visas dalībvalstis ir pieņēmušas zināšanai šo lēmumu un dažādos paziņojumos ( 49 ) ir paudušas savu nodomu izbeigt starp dalībvalstīm jau noslēgtos BIT. Pēc šiem paziņojumiem 23 dalībvalstis 2020. gada 5. maijā noslēdza nolīgumu par divpusēju ieguldījumu līgumu izbeigšanu starp Eiropas Savienības dalībvalstīm ( 50 ).

69.

Turklāt ir jāprecizē, ka starptautiskā nolīgumā paredzētā ieguldījumu strīdu izšķiršanas šķīrējtiesā mehānisma nesaderība ar Savienības tiesībām izriet tieši no Savienības tiesību pārākuma principa. Šī iemesla dēļ tas nav piemērojams Savienības tiesību sistēmā, nepastāvot nekādam laika ierobežojumam, tāpēc šķīrējtiesas kompetenci uz šī pamata nevar atzīt.

70.

Tomēr spriedumā Achmea nav atrisināti visi jautājumi par attiecībām starp ieguldījumu arbitrāžu un Savienības tiesībām. Šī lieta it īpaši attiecās uz divpusēju līgumu, kura slēdzējpuses ir divas dalībvalstis. Lai arī EHN ir paredzēts strīdu izšķiršanas mehānisms, kas līdzinās spriedumā Achmea aplūkotajam, ciktāl ar to ir atļauts celt prasību šķīrējtiesā, tas ir daudzpusējs nolīgums, kura slēdzējpuses ir Savienība un dalībvalstis.

71.

Šīs atšķirības neļāva automātiski piemērot EHN 26. pantā paredzētajam strīdu izšķiršanas mehānismam tajā attiecībā uz BIT rasto risinājumu. Secīgi dalībvalstu paziņojumi šajā ziņā tieši parāda esošās atšķirības attiecībā uz iespēju piemērot spriedumu Achmea EHN paredzētajam strīdu izšķiršanas mehānismam ( 51 ) un, vēl būtiskāk, attiecībā uz EHN 26. panta saderību ar Savienības tiesībām.

72.

Tāpēc ir jānoskaidro, vai, aplūkojot EHN 26. pantā paredzētā strīdu izšķiršanas mehānisma saderību, var piemērot Tiesas spriedumā Achmea minēto argumentāciju. Šajā ziņā Francijas, Vācijas, Spānijas, Itālijas, Nīderlandes un Polijas valdības, kā arī Komisija apgalvoja, ka šāds risinājums būtu jāpieņem un ka EHN 26. panta nesaderība ar Savienības tiesībām nozīmē, ka tas nav piemērojams Savienības tiesību sistēmā. Savukārt Ungārijas, Somijas un Zviedrijas valdības tiesas sēdē pauda ideju, ka spriedumā Achmea rasto risinājumu nevar piemērot ar EHN 26. pantu izveidotajam strīdu izšķiršanas mehānismam.

73.

Uzskatu, ka EHN 26. pantā paredzētais strīdu izšķiršanas mehānisms, ciktāl ar to ir atļauts sākt tiesvedību šķīrējtiesā, izraisa līdzīgu rezultātu kā spriedumā Achmea aplūkotais strīdu izšķiršanas mehānisms, kas tika atzīts par nesaderīgu ar Savienības tiesībām.

74.

Pirmkārt, norādu, ka ar EHN 26. pantu tāpat kā ar spriedumā Achmea aplūkoto strīdu izšķiršanas mehānismu ir atļauts sākt tiesvedību ieguldījumu šķīrējtiesā, lai izšķirtu strīdus saistībā ar Savienības tiesību interpretāciju.

75.

Proti, EHN 26. panta 6. punktā ir paredzēts, ka šķīrējtiesa lemj par strīdīgiem jautājumiem saskaņā ar EHN un “piemērojamām starptautisko tiesību normām un principiem”. Taču pretēji tam, ko apgalvo Somijas un Zviedrijas valdības, un kā lēma Tiesa spriedumā Achmea ( 52 ), ņemot vērā Savienības tiesību iezīmes, šīs tiesības vienlaikus ir jāuzskata par neatņemamu spēkā esošo tiesību sastāvdaļu visās dalībvalstīs un par tiesībām, kas izriet no starptautiska nolīguma starp dalībvalstīm. Tādējādi saskaņā ar EHN 26. pantu izveidotai šķīrējtiesai attiecīgā gadījumā ir jāinterpretē un pat jāpiemēro Savienības tiesības.

76.

Otrkārt, uzskatu, ka saskaņā ar EHN 26. pantu izveidota šķīrējtiesa, pat tiesvedībā, kuru kādas dalībvalsts ieguldītājs ir ierosinājis pret citu dalībvalsti, neietilpst Savienības tiesību sistēmā ( 53 ).

77.

Proti, šī šķīrējtiesa neietilpst dalībvalstu tiesību sistēmā, un tieši šis izņēmuma raksturs pamato šāda strīdu izšķiršanas mehānisma pastāvēšanu. Tā arī nav tiesa, kas ir kopīga vairākās dalībvalstīs, tāpēc tai nav nekādas saiknes ar dalībvalstu tiesību sistēmām.

78.

Šādos apstākļos šķīrējtiesu, kas izveidota ar EHN 26. pantu, nevar uzskatīt par “kādas dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē, un tādējādi minētā tiesa nevar iesniegt Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tāpēc šīs tiesas nolēmumi nav pakļauti tāda veida mehānismiem, kuri nodrošina Savienības tiesību normu pilnīgu efektivitāti ( 54 ).

79.

No tā izriet, ka tāpat kā ar strīdu izšķiršanas mehānismu, kas spriedumā Achmea ir atzīts par nesaderīgu ar Savienības tiesībām, ar EHN 26. pantu, ciktāl tas ļauj sākt tiesvedību šķīrējtiesā, manuprāt, ir aizskarta Savienības tiesību autonomija, un šajā ziņā minētais pants arī ir nesaderīgs ar Savienības tiesībām.

80.

Šo secinājumu neatspēko ne EHN īpatnības, kuru dēļ radās šaubas par sprieduma Achmea piemērošanu tajā paredzētajam strīdu izšķiršanas mehānismam, ne nesen izstrādātā Tiesas judikatūra, uz ko tiesas sēdē it īpaši atsaucās Ungārijas, Somijas un Zviedrijas valdības.

81.

Atšķirībā no spriedumā Achmea aplūkotā BIT Savienība ir EHN slēdzējpuse, un tādējādi minētais nolīgums tai ir saistošs. Būtu jāpiebilst, ka Tiesa šajā spriedumā skaidri uzsvēra, ka strīdu izšķiršanas mehānisms ir paredzēts nolīgumā, ko noslēgusi “nevis Savienība, bet gan tās dalībvalstis” ( 55 ). Vai tas noteikti nozīmē to, ka šo pašu risinājumu nevar piemērot starptautiskam nolīgumam, kuru noslēgušas dalībvalstis un Savienība? Es tā nedomāju.

82.

Šajā ziņā norādu, ka nav strīda par to, ka starptautisks nolīgums, ar ko paredzēts izveidot tiesu, kuras pienākums ir interpretēt tā noteikumus un kuras nolēmumi ir saistoši iestādēm, tostarp Tiesai, principā nav nesaderīgs ar Savienības tiesībām. Proti, Savienības kompetence starptautisko attiecību jomā un tās tiesībspēja slēgt starptautiskus nolīgumus noteikti ietver iespēju pakļaut savu rīcību ar šiem nolīgumiem izveidotas vai izraudzītas tiesas nolēmumiem attiecībā uz nolīgumu noteikumu piemērošanu un interpretāciju ( 56 ).

83.

Tomēr šādas pilnvaras var pieņemt tikai ar nosacījumu, ka tiek ievērota Savienības un tās tiesību sistēmas autonomija ( 57 ). Taču, kā esmu norādījis šo secinājumu 78. un 79. punktā, ar EHN 26. pantā paredzēto strīdu izšķiršanas mehānismu, ciktāl ar to ir atļauts sākt tiesvedību šķīrējtiesā, ir tieši aizskarta Savienības tiesību autonomija. Šajos apstākļos šo konstatējumu nevar ietekmēt tas, ka arī Savienība ir EHN slēdzējpuse.

84.

Visbeidzot Ungārijas, Somijas un Zviedrijas valdības tiesas sēdē apgalvoja, ka Atzinumā 1/17 (CETA nolīgums starp Kanādu un Eiropas Savienību) ( 58 ) tika ieviesta jauna strīdu izšķiršanas mehānismu, kas neietilpst Savienības tiesību sistēmā, analīzes shēma. Šāds mehānisms pats par sevi neesot nesaderīgs ar Savienības tiesībām, ja tiesai, kas neietilpst Savienības tiesību sistēmā, ar to netiek piešķirtas pilnvaras interpretēt vai piemērot Savienības tiesību normas un ja tās pieņemtie nolēmumi netraucē Savienības iestādēm darboties atbilstoši tās konstitucionālajam ietvaram.

85.

Tomēr šī argumentācija nepārliecina. Pirmkārt, kā tas izklāstīts šo secinājumu 74. un 75. punktā, es uzskatu, ka ar EHN 26. pantu šķīrējtiesai, kas neietilpst Savienības tiesību sistēmā, tieši ir atļauts interpretēt vai piemērot Savienības tiesību normas. Turklāt EHN 26. pants atšķiras no strīdu izšķiršanas mehānisma, kas paredzēts Visaptverošā ekonomikas un tirdzniecības nolīgumā, ko noslēgusi Kanāda, no vienas puses, un Eiropas Savienība un tās dalībvalstis, no otas puses (turpmāk tekstā – “CETA”), ciktāl minētajā nolīgumā attiecībā uz Savienības tiesību interpretāciju ( 59 ) ir paredzēta skaidra atruna, savukārt šādas atrunas nav EHN 26. pantā.

86.

Otrkārt un it īpaši, norādu, ka Atzinumā 1/17 (CETA nolīgums starp Kanādu un Eiropas Savienību) ( 60 ) Tiesas argumentācija, kas attiecas uz CETA paredzēto strīdu izšķiršanas mehānismu, nekādā veidā nevar ietekmēt EHN 26. panta analīzi. Kā savā atzinumā norādīja Tiesa, jautājums par to, vai ieguldījumu tiesas izveide vai uzturēšana uz šāda nolīguma pamata ir saderīga ar Savienības tiesībām, atšķiras no jautājuma, vai ar šīm tiesībām ir saderīga šādas tiesas izveide, pamatojoties uz nolīgumu, kas noslēgts starp Savienību un trešo valsti ( 61 ). Tāpēc Ungārijas, Somijas un Zviedrijas valdību argumentāciju var pieņemt tikai tad, ja EHN attiektos tikai uz attiecībām starp Savienību un trešām valstīm.

87.

Proti, lai arī dalībvalstīm ir jāievēro savstarpējās uzticēšanās princips, šis princips nekādā gadījumā nav piemērojams attiecībās starp Savienību un trešām valstīm. Precīzāk, attiecības ar trešām valstīm nav balstītas uz pamatpremisu, saskaņā ar kuru katrai dalībvalstij ar visām pārējām dalībvalstīm ir daudzas kopīgas Savienības pamatvērtības un šīs dalībvalstis tās savstarpēji atzīst un tādējādi respektē Savienības tiesības, kuras tās īsteno. Kā ir norādījis ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot], katra līgumslēdzējpuse, noslēdzot nolīgumu ar trešām valstīm, ne vienmēr uzticas otras līgumslēdzējpuses tiesu sistēmas spējai nodrošināt nolīgumā iekļauto noteikumu ievērošanu ( 62 ). Tādas savstarpējās uzticēšanās neesamība, kas ir Savienībā, tieši ir iemesls, kura dēļ līgumslēdzējpuses nolemj vienoties par neitrālu strīdu izšķiršanas mehānismu ( 63 ). Šāds mehānisms, kura nav abās līgumslēdzējpusēs, ļauj nodrošināt līgumslēdzējpušu uzticēšanos attiecībā uz nolīguma piemērošanu, tomēr šo uzticēšanos nevar sajaukt ar savstarpēju uzticēšanos, kas strukturē attiecības Savienības tiesību sistēmā.

88.

Šādos apstākļos Atzinums 1/17 (CETA nolīgums starp Kanādu un Eiropas Savienību) ( 64 ), ņemot vērā spriedumā Achmea noteiktos principus, neietekmē EHN 26. pantā paredzētā strīdu izšķiršanas mehānisma vērtējumu, ciktāl ar to ir atļauts sākt tiesvedību šķīrējtiesā, jo šis nolīgums reglamentē attiecības starp dalībvalstīm.

89.

No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka EHN 26. pantā paredzētais strīdu izšķiršanas mehānisms, manuprāt, nav saderīgs ar Savienības tiesībām, ciktāl gadījumā, ja rodas strīds starp dalībvalsts ieguldītāju un citu dalībvalsti, šķīrējtiesai, kas neietilpst Savienības tiesību sistēmā, ar to ir atļauts interpretēt vai piemērot Savienības tiesības, un tādējādi ar to tiek apdraudēts savstarpējas uzticēšanās starp dalībvalstīm princips un ar Līgumiem iedibināto tiesību rakstura saglabāšana, kā arī aizskarta Savienības tiesību autonomija. Tādējādi šī iemesla dēļ EHN 26. pantu nevar piemērot Savienības tiesību sistēmā.

90.

Tomēr neiespējamība dalībvalsts ieguldītājam vērsties šķīrējtiesā gadījumā, ja rodas strīds ar citu dalībvalsti, nenozīmē, ka EHN 26. pantu nekad nevar piemērot Savienības tiesību sistēmā. Dalībvalsts ieguldītāji principā jebkurā brīdī var iesūdzēt citu dalībvalsti šajās tiesās gadījumā, ja rodas šajā noteikumā minētais strīds ( 65 ). Šī iespēja tomēr ir atkarīga no tā, vai šādus prasījumus var pamatot ar EHN materiāltiesiskajiem noteikumiem un tādējādi vai tie savukārt ir piemērojami Savienības tiesību sistēmā. Tagad aplūkošu šo jautājumu.

91.

EHN 1. panta 6. punktā ir definēts jēdziens “ieguldījums”, kā tas tiek lietots EHN noteikumos; tas ir minēts EHN pirmajā daļā “Definīcijas un priekšmets”. Tādējādi tas ir viens no EHN ievada noteikumiem, kura mērķis ir vispārēji noteikt minētā nolīguma priekšmetu un piemērošanas jomu, kā arī definēt tā noteikumos lietotos jēdzienus.

92.

Citiem vārdiem sakot, EHN 1. panta 6. punkts, ciktāl tajā ir noteikta EHN materiālā piemērošanas joma, izraisa arī EHN aizsardzības materiāltiesisko noteikumu piemērošanu.

93.

Šādos apstākļos šī noteikuma piemērojamība Savienības tiesību sistēmā būtībā ir atkarīga no tā, vai materiāltiesiskie noteikumi, kas saskaņā ar to stājas spēkā, paši ir piemērojami Savienības tiesību sistēmā tādējādi, ka vienas dalībvalsts ieguldītāji var uz tiem atsaukties, ceļot prasību pret citu dalībvalsti šīs valsts tiesā.

94.

Lai arī šis jautājums spriedumā Achmea netika atrisināts, tajā tomēr ir konstatējamas zināmas šaubas attiecībā uz iespēju piemērot Savienībā materiāltiesiskos noteikumus, kas iekļauti ieguldījumu veicināšanas un aizsardzības nolīgumos kopumā un EHN it īpaši ( 66 ).

95.

Tomēr es neuzskatu, ka šajā lietā uz šo jautājumu tīri teorētiski var sniegt nepārprotamu atbildi. Tas nozīmētu izvērtēt in abstracto un izsmeļoši visas pārklāšanās, kas var pastāvēt Savienības tiesībās un EHN ( 67 ). Tomēr, manuprāt, būtu nepareizi šādu vērtējumu veikt stadijā, kad šīs lietas apstākļos tiek izskatīta Tiesas kompetence atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem. Turklāt ir jāuzsver, ka šo jautājumu lietas dalībnieki neapsprieda ( 68 ).

96.

Turklāt uzsveru, ka vienīgo argumentu par EHN materiāltiesisko noteikumu nesaderību ar Savienības tiesībām šajā lietā īsumā formulēja Itālijas valdība un Komisija, pamatojoties uz to, ka Savienības tiesībās ir paredzēti ieguldījumu aizsardzības instrumenti, kas ir līdzvērtīgi EHN ieguldījumu aizsardzības instrumentiem. Tomēr iemesli, kuru dēļ šīs aizsardzības līdzvērtība pati par sevi nozīmē nesaderību ar Savienības tiesībām, manuprāt, pirmšķietami nav skaidri.

97.

Šādos apstākļos uzskatu, ka šajā stadijā EHN materiāltiesisko noteikumu, tostarp EHN 1. panta 6. punkta, nesaderību ar Savienības tiesībām nevar droši ne izslēgt, ne pieļaut. Ņemot to vērā, ir jāpieņem, ka šie noteikumi ir piemērojami Savienības tiesību sistēmā.

98.

EHN 26. pants, manuprāt, nav saderīgs ar Savienības tiesībām, ciktāl tajā ir paredzēta iespēja sākt tiesvedību šķīrējtiesā, tāpēc šādu strīdu izšķiršanas mehānismu nevar piemērot Savienības tiesību sistēmā.

99.

Tomēr, ciktāl šajā stadijā nevar izslēgt, ka Savienības tiesību sistēmā var piemērot EHN materiāltiesiskos noteikumus, tostarp EHN 1. panta 6. punktu, ir jāpieņem, ka dalībvalsts ieguldītāji var atsaukties uz šiem noteikumiem gadījumā, ja rodas strīds ar citu dalībvalsti pēdējās minētās dalībvalsts tiesās saskaņā ar EHN 26. pantu. Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka gan EHN 1. panta 6. punkts, gan EHN 26. pants ir piemērojams Savienības tiesību sistēmā.

100.

No tā izriet, ka Savienībai ir zināma interese interpretēt šos noteikumus vienveidīgi, tāpēc Tiesai būtu jābūt kompetencei atbildēt uz visiem prejudiciālajiem jautājumiem.

101.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai EHN 1. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasījums, kas izriet no elektroenerģijas līguma un neietver ieguldītāja ieguldījumu uzņemošajā valstī, var būt ieguldījums.

102.

Tiesas sēdē Komstroy apgalvoja, ka jēdziens “ieguldījums” ir definēts EHN un ka ar šo definīciju pietiek, lai arī tajā ir sniegts neizsmeļošs tādu aktīvu piemēru uzskaitījums, kas ir ieguldījums EHN izpratnē. Šī sabiedrība arī apgalvo, ka EHN 1. panta 6. punktā lietoto terminu jēga ir skaidra, tāpēc tie nav jāinterpretē un nav arī jāatsaucas uz šajā definīcijā neiekļautiem kritērijiem. Visbeidzot Komstroy apgalvo, ka EHN 1. panta 6. punktā ir paredzēts, ka līgumisku prasījumu var uzskatīt par ieguldījumu, jo EHN 1. panta 6. punkta c) un f) apakšpunktā attiecīgi ir minēti “prasījumi skaidrā naudā” un “jebkādas tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar līgumu”.

103.

Moldovas Republika, Spānijas, Nīderlandes un Polijas valdības, kā arī Komisija apgalvo, ka prasījums, kas radies no pārdošanas līguma, nevar būt ieguldījums EHN 1. panta 6. punkta izpratnē. Tās apgalvo, ka, lai arī EHN 1. panta 6. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka prasījums skaidrā naudā ir ieguldījums, tas var būt ieguldījums tikai ar nosacījumu, ka šis prasījums ir “saistīts ar ieguldījumu”. Tomēr prasījumu, kas radies no pārdošanas līguma, nevar uzskatīt par prasījumu, kas ir “saistīts ar ieguldījumu”. Moldovas Republika turklāt uzsver, ka ir jāatsaucas uz jēdziena “ieguldījums” parasto nozīmi un ka tas ietver kapitāla ieguldījumu, kura nav līgumiska prasījuma gadījumā. Visbeidzot Moldovas Republika un Komisija uzsver, ka ir būtiski nošķirt to, kas attiecas uz tirdzniecību, no tā, kas attiecas uz ieguldījumiem, jo tikai šiem ieguldījumiem ir nodrošināta aizsardzība ar EHN III daļu.

104.

Ieguldījumi EHN 1. panta 6. punktā ir definēti kā “jebkuri aktīvi, kuri tieši vai netieši pieder ieguldītājam vai kurus tas kontrolē”. Tādējādi EHN ir sniegta neprecīza definīcija, kurā pirmšķietami nav konkrēti definēta darbība, ar ko šis ieguldījums ir saistīts. Šajā noteikumā ir piebilsts, ka ieguldījumam EHN izpratnē ir jābūt saistītam ar saimniecisko darbību enerģētikas nozarē.

105.

Šo definīciju papildina neizsmeļošs konkrētu ieguldījumu piemēru uzskaitījums šīs normas izpratnē. No tā izriet, ka tad, ja attiecīgos aktīvus var uzskatīt par kādu no ieguldījumiem, kas skaidri minēti EHN 1. panta 6. punktā, kā to arī apgalvo Komstroy, šis noteikums principā nav jāinterpretē ( 69 ).

106.

Uz līgumiskiem prasījumiem var attiecināt EHN 1. panta 6. punkta definīcijas, kas iekļautas gan EHN 1. panta 6. punkta c) apakšpunktā, gan EHN 1. panta 6. punkta f) apakšpunktā. Tās attiecas uz “prasījum[iem] skaidrā naudā [..], kam ir ekonomiska vērtība un kas ir saistītas ar ieguldījumu” ( 70 ), un “jebkād[ām] tiesīb[ām], kas piešķirtas saskaņā ar [..] līgumu [..] un ļauj veikt saimnieciskās darbības enerģētikas nozarē” ( 71 ).

107.

Tomēr norādu, ka, lai arī abos šajos noteikumos ir sniegti piemēri ieguldījumiem EHN izpratnē, tajos ir arī paredzēti papildu nosacījumi ieguldījuma kvalificēšanai. Pirmkārt, EHN 1. panta 6. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka prasījums skaidrā naudā ir ieguldījums, ja tas ir radies no līguma, kas savukārt ir saistīts ar ieguldījumu. Otrkārt, EHN 1. panta 6. punkta f) apakšpunktā ir noteikts, ka ar līgumu piešķirtās tiesības ir ieguldījums, ja tas ir piešķirts saimnieciskās darbības veikšanai enerģētikas jomā. Citiem vārdiem sakot, prasījums, kas radies no līguma, nav automātiski uzskatāms par ieguldījumu EHN izpratnē, jo nolīgumā ir paredzēti daži ierobežojumi.

108.

Tomēr šo nosacījumu pievienošana apgrūtina, ja ne padara neiespējamu nepārprotami sasaistīt jebkādu līgumisku prasījumu ar kādu no ieguldījuma veidiem EHN 1. panta 6. punkta izpratnē. Proti, uz līgumisku prasījumu, it īpaši, ja tas izriet no elektroenerģijas pārdošanas līguma, nevar neapšaubāmi attiecināt EHN 1. panta 6. punkta c) vai f) apakšpunktu, ja iepriekš nav noteikta šajos noteikumos minēto papildu nosacījumu nozīme.

109.

Tādējādi abu šo noteikumu interpretācija ir jāsniedz saskaņā ar Vīnes konvencijas ( 72 ) 31. panta 1. punktu, [proti], “godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim”.

110.

Runājot par EHN 1. panta 6. punkta c) apakšpunktu, saskaņā ar kuru prasījumam jāizriet no līguma, kas saistīts ar ieguldījumu, norādu uz dažām neskaidrībām. Proti, šajā noteikumā ir definēti prasījumi skaidrā naudā, kurus var uzskatīt par ieguldījumu, uz ko savukārt ir attiecināms jēdziens “ieguldījums”. Citiem vārdiem sakot, jēdziens “ieguldījums” vienlaikus ir definēts jēdziens un jēdziens, kas lietots, lai to definētu. EHN 1. panta 6. punkta c) apakšpunktam ir apļveida raksturs ( 73 ).

111.

Šādos apstākļos un lai novērstu šo apļveida raksturu, EHN 1. panta 6. punkta c) apakšpunktā lietoto jēdzienu “ieguldījums” var saprast tikai tieši šajā noteikumā minētajā nozīmē. Kā norāda Polijas valdība, prasījums skaidrā naudā ir ieguldījums tikai tad, ja tas ir veikts saskaņā ar līgumu, kas savukārt ir saistīts ar citu ieguldījumu EHN izpratnē, kurš neietilpst EHN 1. panta 6. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā.

112.

Tomēr nevienu no pārējiem EHN 1. panta 6. punktā minētajiem ieguldījumiem nevar uzskatīt par tādu ieguldījumu, kurš aptver elektroenerģijas piegādi, uz ko attiecas līgums, no kura izriet aplūkotais prasījums skaidrā naudā. Neviena no šī noteikuma daļām neattiecas uz komercdarījumu ( 74 ). Tādējādi no EHN 1. panta 6. punkta gramatiskās interpretācijas izriet, ka prasījums, kas izriet no elektroenerģijas piegādes līguma un neietver nekādu ieguldījumu, nav prasījums skaidrā naudā saskaņā ar līgumu, kam ir ekonomiska vērtība un kas ir saistīts ar ieguldījumu.

113.

EHN 1. panta 6. punkta c) apakšpunkta gramatisko interpretāciju apstiprina arī šajā noteikumā lietotā jēdziena “ieguldījums” parastā nozīme ( 75 ).

114.

Kā apgalvo Moldovas Republika un Komisija, sarunvalodā ar šo jēdzienu parasti apzīmē darījumu, kas ietver uz noteiktu termiņu veiktu finansiālu ieguldījumu un ar to saistītu risku ( 76 ).

115.

Turklāt šajā nozīmē šķīrējtiesu judikatūrā pakāpeniski tika izstrādāta jēdziena “ieguldījums” objektīva definīcija, saskaņā ar kuru ieguldījumam ir trīs iezīmes: ieguldītāja veikts ieguldījums, konkrēts izpildes termiņš un darījuma risku uzņemšanās ( 77 ).

116.

Lai arī šī definīcija ir izstrādāta attiecībā uz jēdzienu “ieguldījums”, kas lietots Vašingtonā 1965. gada 18. martā parakstītajā Konvencijā par strīdu izšķiršanu saistībā ar ieguldījumiem starp valsti un citas valsts valstspiederīgajiem, manuprāt, tajā ir minētas būtiskas ieguldījumam raksturīgas iezīmes, un šajā ziņā doktrīnā tās ir bieži atgādinātas gadījumos, kad ir jāsniedz šī jēdziena vispārēja definīcija ( 78 ).

117.

Tādējādi prasījums skaidrā naudā saskaņā ar šo jēdziena “ieguldījums” nozīmi ir ieguldījums EHN 1. panta 6. punkta izpratnē, ja tas ir radies no līguma, kas ietver ieguldītāja veiktu ieguldījumu un gaidas saņemt peļņu, kura nav garantēta. Turklāt EHN 1. panta 6. punkta c) apakšpunktā minētā jēdziena “ieguldījums” nozīme ir atrodama gan šķīrējtiesu judikatūrā ( 79 ), gan doktrīnā ( 80 ).

118.

Taču elektroenerģijas piegādes līgums ir parasts komercdarījums, uz kuru nevar attiecināt jēdzienu “ieguldījums”, jo tas neietver ne ieguldījumu ( 81 ), ne gaidas saņemt no ieguldījuma atkarīgus ienākumus. Tādējādi es uzskatu, ka prasījums, kas rodas no elektroenerģijas piegādes līguma, nav saistīts ar ieguldījumu un neatbilst EHN 1. panta 6. punkta c) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam.

119.

Visbeidzot šo jēdziena “ieguldījums” interpretāciju EHN 1. panta 6. punkta c) apakšpunkta izpratnē apstiprina EHN vispārējās loģikas izpēte un izveidotā ieguldījumu aizsardzības sistēma. Kā uzsver Komisija, EHN ir nošķirti noteikumi par tirdzniecību, kas iekļauti tā II daļā, no noteikumiem par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību, kas ietverti III daļā. Tādējādi parasts komercdarījums pats par sevi nav pielīdzināms ieguldījumam, citādi nošķiršana starp to, kas attiecas uz tirdzniecību, un to, kas attiecas uz ieguldījumu un kam tādējādi ir jānodrošina īpaša aizsardzība, zaudētu jēgu ( 82 ).

120.

Tādējādi jēdzienu “ieguldījums” EHN 1. panta 6. punkta c) apakšpunkta izpratnē nevar sajaukt ar vienkāršu komercdarbību, tāpēc prasījumu, kas izriet no elektroenerģijas piegādes līguma un neietver ieguldījumu un gaidas gūt no šī ieguldījuma atkarīgu peļņu, nevar uzskatīt par ieguldījumu.

121.

EHN 1. panta 6. punkta f) apakšpunkts attiecas uz “jebkād[ām] tiesīb[ām], kas piešķirtas saskaņā ar [..] līgumu [..] un ļauj veikt saimnieciskās darbības enerģētikas nozarē”. Šajā ziņā atgādinu, ka jau EHN 1. panta 6. punktā vispārēji ir paredzēts, ka ieguldījums EHN izpratnē ir jāpiesaista saimnieciskajai darbībai enerģētikas nozarē. Tādējādi EHN 1. panta 6. punkta f) apakšpunktā paredzēto nosacījumu nevar saprast līdzīgā nozīmē, pretējā gadījumā šis precizējums pilnībā zaudētu jēgu.

122.

Tādējādi EHN 1. panta 6. punkta f) apakšpunkts neattiecas uz visām līgumiskajām tiesībām saistībā ar saimniecisko darbību enerģētikas nozarē, bet tajā ir paredzēts papildu nosacījums, lai līgumiskās tiesības varētu uzskatīt par aizsargātu ieguldījumu EHN izpratnē. Tas izriet no paša šī noteikuma formulējuma. Tādējādi jēdziena “veikt” lietojums norāda, ka attiecīgās līgumiskās tiesības tiek piešķirtas, lai veiktu saimnieciskās darbības enerģētikas nozarē ( 83 ). Līgumiskajām tiesībām ir jāļauj veikt saimniecisko darbību enerģētikas nozarē, ko saņēmējs nevarētu īstenot to neesamības gadījumā. Citiem vārdiem sakot, līgumiskajām tiesībām ir jāļauj veikt šo darbību un jārada apstākļi šīs darbības veikšanai ( 84 ).

123.

Taču, lai arī līgumisks prasījums ir ar līgumu piešķirtas tiesības, to tomēr nevar uzskatīt par tiesībām, kas ļauj veikt saimnieciskas darbības enerģētikas nozarē, ja tas ir iegūts pēc tā iegādes no sākotnējā turētāja. Šādos apstākļos ar prasījumu tā turētājam ir piešķirtas tiesības nevis veikt saimniecisko darbību enerģētikas nozarē, bet tikai pieprasīt ar to saistītu maksājumu.

124.

Turklāt, pat ja būtu jāņem vērā prasījuma izcelsme quod non, proti, elektroenerģijas piegādes līgums, manuprāt, tiktu sasniegts tāds pats rezultāts. Lai arī starp divām sabiedrībām noslēgtais elektroenerģijas pārdošanas līgums ļauj vienai no sabiedrībām piegādāt elektroenerģiju otrai, tas nav šis līgums, kas ļauj veikt saimnieciskas darbības enerģētikas nozarē. Elektroenerģijas piegādātāja sabiedrība faktiski jau var piegādāt attiecīgo elektroenerģiju otrai līgumslēdzējpusei, tāpēc līgums nekādā ziņā neietver atļauju vai tiesības veikt saimniecisko darbību enerģētikas nozarē uzņemošajā valstī.

125.

Tādējādi šādam prasījumam, pēc manām domām, nav piemērojams EHN 1. panta 6. punkta f) apakšpunkts.

126.

No iepriekš minētā izriet, ka ne EHN 1. panta 6. punkta c) apakšpunktu, ne 1. panta 6. punkta f) apakšpunktu nevar interpretēt tādējādi, ka prasījums, kas izriet no elektroenerģijas piegādes līguma un neietver nekādu ieguldījumu, ir ieguldījums šo noteikumu izpratnē.

127.

EHN 1. panta 6. punktā ir sniegta vispārēja – lai arī plaša – jēdziena “ieguldījums” definīcija, un tajā minētais ieguldījumu uzskaitījums nav izsmeļošs. Tādējādi varētu aizstāvēt domu, ka prasījums, kam nav piemērojams EHN 1. panta 6. punkta c) vai f) apakšpunkts, tomēr var būt ieguldījums EHN 1. panta 6. punkta izpratnē, ciktāl tas “tieši vai netieši pieder ieguldītājam vai kurus tas kontrolē”.

128.

Šāda argumentācija nepārliecina. Kā esmu uzsvēris ( 85 ), līgumiski prasījumi ir vienīgie aktīvi, attiecībā uz kuriem EHN 1. panta 6. punktā ir paredzēti skaidri ierobežojumi, lai tos varētu uzskatīt par ieguldījumiem. Tādējādi uz vispārēju jēdziena “ieguldījums” definīciju nevar atsaukties tikai tādēļ, lai izvairītos no ierobežojumiem, kas tomēr ir noteikti EHN 1. panta 6. punkta c) un f) apakšpunktā, pretējā gadījumā tiktu noliegta šo konkrēto noteikumu esamība un sniegta jēdziena “ieguldījums” EHN izpratnē contra legem interpretācija.

129.

Tāpēc uz pirmo prejudiciālo jautājumu ierosinu atbildēt, ka EHN 1. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasījums, kas izriet no elektroenerģijas piegādes līguma un neietver nekādu ieguldījumu, nav ieguldījums šī noteikuma izpratnē.

130.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai EHN 26. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ieguldījums ir vienas līgumslēdzējpuses ieguldītāja veikta prasījuma pirkšana, ko veicis saimnieciskās darbības subjekts, kurš nav no EHN slēdzējas valsts.

131.

Šajā ziņā atgādinu, ka attiecīgais prasījums ir radies no līgumiskām attiecībām starp Moldtranselectro un Derimen, kas ir Britu Virdžīnu salās jeb valstī, kas nav EHN slēdzējpuse, reģistrēta sabiedrība.

132.

Ar EHN 26. panta 1. punktu ir atļauts izšķirt strīdus starp līgumslēdzējpusi un citas līgumslēdzējpuses ieguldītāju, ja strīds attiecas uz ieguldījumu, ko veicis šis ieguldītājs. Iesniedzējtiesa vaicā par prasījuma izcelsmes iespējamo ietekmi, ja šis prasījums sākotnēji ir radies valsts saimnieciskās darbības subjektam, kas nav no EHN slēdzējpuses valsts, uz minētā prasījuma kā “ieguldījuma” kvalifikāciju EHN 26. panta 1. punkta izpratnē, ar ko ir noteikts, ka šāds ieguldījums ir jāveic līgumslēdzējpuses ieguldītājam.

133.

Vispirms norādu, ka, ņemot vērā manis ierosināto atbildi uz pirmo jautājumu, uz otro jautājumu nav jāatbild, ciktāl, atbildot uz pirmo jautājumu noraidoši, nav jānoskaidro, vai prasījuma izcelsmei ir ietekme uz tā atzīšanu par līgumslēdzējpuses ieguldītāja veiktu ieguldījumu EHN 26. panta 1. punkta izpratnē.

134.

Tomēr, ja Tiesa nepiekristu manam pirmā jautājuma vērtējumam, pilnīguma labad iztirzāšu otro prejudiciālo jautājumu, pieņemot, ka šāds prasījums var būt ieguldījums EHN 1. panta 6. punkta izpratnē.

135.

Kā norāda iesniedzējtiesa un uzsver Moldovas Republika, lai noskaidrotu, vai ieguldījumu ir veicis “līgumslēdzējpuses ieguldītājs”, ir jāatsaucas uz EHN 1. panta 8. punktu, kurā ir definēta vārdkopa “veikt ieguldījumu”. Šajā noteikumā it īpaši ir paredzēts, ka ieguldījumu var veikt, iegādājoties visus esošos ieguldījumus vai daļu no tiem. Savukārt tajā nav noteikts, ka attiecīgie esošie ieguldījumi sākotnēji ir jāveic EHN dalībvalstī.

136.

Moldovas Republika tomēr apgalvo, ka šāds nosacījums pastāvot. Pēc tās domām, vārdkopa “esošs ieguldījums” ir jāsaprot atbilstoši EHN 1. panta 6. punktā sniegtajai “ieguldījuma” definīcijai, kurā ir noteikts, ka ieguldījums “tieši vai netieši pieder ieguldītājam vai kurus tas kontrolē”. Taču tā norāda, ka EHN 1. panta 7. punktā jēdziens “ieguldītājs” savukārt ir definēts it īpaši kā “sabiedrība vai cita organizācija, kas tiek organizēta saskaņā ar minētajā līgumslēdzējpusē piemērojamiem tiesību aktiem”. Tādējādi tā apgalvo, ka, tā kā saimnieciskās darbības subjekts, kas ir attiecīgā prasījuma sākotnējais turētājs, ir saimnieciskās darbības subjekts, kas nav no EHN slēdzējas valsts, to nevarot uzskatīt par ieguldītāju EHN 1. panta 7. punkta izpratnē, tāpēc attiecīgais prasījums nevarot būt “esošs ieguldījums”, ko veikusi līgumslēdzējpuses sabiedrība, EHN 1. panta 8. punkta un 26. panta 1. punkta izpratnē.

137.

Šāda argumentācija nepārliecina. Lai arī Moldovas Republikas argumentācija par nepieciešamību atsaukties uz EHN 1. panta 6.–8. punktu, lai definētu vārdkopu “ieguldījums, ko veicis” ir jāapstiprina, tās secinājums tomēr izriet no nepilnīgas šo pantu interpretācijas.

138.

Kā esmu norādījis ( 86 ), EHN 1. panta 8. punktā ne tikai nav paredzēts nosacījums par esoša ieguldījuma ģeogrāfisko izcelsmi, bet izskatītajos noteikumos arī ir skaidri noteikts, ka šādu ieguldījumu var veikt saimnieciskās darbības subjekts, kas nav no EHN slēdzējas valsts. Proti, EHN 1. panta 7. punktā ir definēts jēdziens “ieguldītājs”, ciktāl tas attiecas gan uz līgumslēdzējpusēm, gan trešām valstīm. Tādējādi tiek skaidri pieļauts, ka ieguldītājs var būt no valsts, kas nav EHN slēdzējpuse, tomēr tas nenozīmē, ka viņa veiktie ieguldījumi nav esoši ieguldījumi EHN izpratnē ( 87 ).

139.

Šajos apstākļos tas, ka prasījums ir radies saimnieciskās darbības subjektam, kas nav no EHN slēdzējas valsts, pilnībā neietekmē tā atzīšanu par “esošu ieguldījumu”, jo šis uzņēmējs ir jāuzskata par ieguldītāju atbilstoši EHN noteikumiem.

140.

No tā izriet, ka tad, ja līgumslēdzējpuses uzņēmējs iegādājas prasījumu, kurš radies saimnieciskās darbības subjektam, kas nav no EHN slēdzējas valsts, šāda iegāde ir jāuzskata par esoša ieguldījuma pirkšanu un tādējādi par ieguldījumu, ko veicis līgumslēdzējpuses ieguldītājs EHN izpratnē.

141.

Moldovas Republika, Komstroy un Komisija tomēr norādīja uz iespēju šajos apstākļos ļaunprātīgi izmantot tiesības. Proti, nevar izslēgt, ka līgumslēdzējpuses ieguldītājs iegādājas tādas valsts saimnieciskās darbības subjekta veiktu ieguldījumu, kas nav EHN slēdzējpuse, tikai ar mērķi gūt labumu no EHN piešķirtās aizsardzības, it īpaši, lai īstenotu EHN 26. panta 1. punktu un celtu prasību pret līgumslēdzējpusi, kas citādi nebūtu iespējams.

142.

Lai arī šāda iespēja pastāv, tomēr ar to nepietiek, lai ieguldījumam, kas nopirkts no saimnieciskās darbības subjekta, kurš nav no EHN slēdzējas valsts, automātiski liegtu izmantot ieguldījumu aizsardzības priekšrocību, kas ir piešķirta ar strīdu izšķiršanas [mehānismu]. Šāda interpretācija, manuprāt, ne tikai ir nesaderīga ar iepriekš izskatītajiem EHN noteikumiem, bet tā arī izraisītu to, ka neviens no ārvalstu ieguldītāja nopirkts ieguldījums nekad netiktu aizsargāts ar EHN.

143.

Šādos apstākļos tiesību ļaunprātīgas izmantošanas esamību var ņemt vērā tikai kazuistiski, un to nevar pamatot princips, saskaņā ar kuru ieguldījums, ko līgumslēdzējpuses ieguldītājs ir iegādājies no ieguldītāja, kurš nav no EHN slēdzējas valsts, nav uzskatāms par ieguldījumu, ko veicis pirmais minētais EHN 26. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi iesniedzējtiesai ir jāpārbauda iemesli, kuru dēļ Komstroy iegādājās attiecīgo prasījumu, lai noskaidrotu, vai šīs pirkšanas vienīgais mērķis bija sākt tiesvedību pret Moldovas Republiku saskaņā ar EHN.

144.

Tādējādi, ja Tiesa nepiekristu manam pirmā prejudiciālā jautājuma vērtējumam, ierosinu uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka EHN 26. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda prasījuma pirkšana, kurš radies valsts ieguldītājam, kas nav no EHN slēdzējas valsts, ir ieguldījums šī noteikuma izpratnē, ja vien šīs pirkšanas vienīgais mērķis nav bijis saņemt ar EHN noteikumiem piešķirto aizsardzību un it īpaši atļauju sākt tiesvedību šķīrējtiesā pret līgumslēdzējpusi, un tas ir jānoskaidro iesniedzējtiesai.

145.

Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai EHN 26. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasījums, kas pieder kādam ieguldītājam un ir radies no uzņēmējas valsts pierobežā piegādātas elektroenerģijas pārdošanas līguma, var būt ieguldījums, kas veikts citas līgumslēdzējpuses teritorijā, kaut arī ieguldītājs tur neveic nekādu saimniecisko darbību.

146.

Vēlreiz norādu, ka trešais jautājums ir uzdots pakārtoti. Proti, ja uz pirmo prejudiciālo jautājumu tiktu atbildēts tādējādi, ka prasījums, kas radies no elektroenerģijas piegādes līguma, nav ieguldījums, nav nozīmes noskaidrot to, vai šis prasījums ir veikts citas līgumslēdzējpuses teritorijā.

147.

Pilnīguma labad, ja Tiesa nepiekristu manam pirmā un otrā jautājuma vērtējumam, tomēr atbildēšu uz trešo prejudiciālo jautājumu, pieņemot quod non, ka prasījums, kas radies no elektroenerģijas piegādes līguma, ir ieguldījums EHN izpratnē.

148.

Moldovas Republika, ko šajā ziņā atbalsta Spānijas valdība un Komisija, apgalvo, ka nekāds ieguldījums tās teritorijā netika veikts, jo elektroenerģija, kas tika piegādāta saskaņā ar līgumu, no kura radies prasījums, tika nogādāta tikai līdz Ukrainas un Moldovas robežai Ukrainas teritorijā.

149.

Šāda argumentācija izriet no EHN 1. panta 6. punkta c) apakšpunkta interpretācijas, kurā ir noteikts, ka prasījums skaidrā naudā ir ieguldījums, ja tas ir radies no līguma, kurš savukārt ir saistīts ar ieguldījumu. Tomēr, manuprāt, šeit nav ņemts vērā būtisks faktors. Proti, kaut arī pētījumam attiecībā uz ieguldījumu, ar ko ir saistīts līgums, no kura radies attiecīgais prasījums, ir nozīme, lai prasījumu kvalificētu kā “ieguldījumu”, tiklīdz tas ir pierādīts, aplūkotais ieguldījums ir tikai prasījums, un turpmāk vairs nav no jauna jāatsaucas uz ieguldījumu, kas ir ar to saistīts.

150.

Tādējādi ieguldījums, uz ko attiecas strīds un kas tādējādi ir jāaplūko atbilstoši EHN 26. panta 1. punktam, nav elektroenerģijas piegāde, kas ir paredzēta līgumā, no kura izriet prasījums, bet prasījums pats par sevi. Tādējādi ir tikai jānoskaidro, vai šāda prasījuma pirkšana ir jāuzskata par ieguldījumu Moldovas teritorijā, bez nepieciešamības noskaidrot, vai līgums, no kura izriet šis prasījums, ir saistīts ar ieguldījumu, kas savukārt veikts šajā teritorijā.

151.

Attiecīgais ieguldījums, proti, prasījums pret Moldovā reģistrētu sabiedrību, izskatāmajā lietā pieder Ukrainas ieguldītājam. Taču EHN 1. panta 10. punktā jēdziens “teritorija” ir definēts tikai kā “suverēna teritorija”. No tā izriet, ka prasījumu pret Moldovas teritorijā reģistrētu sabiedrību var uzskatīt par šīs līgumslēdzējpuses teritorijā veiktu ieguldījumu, un, lai to pierādītu, pietiek noteikt prasījuma parādnieka atrašanās vietu.

152.

Jebkurā gadījumā tāds pats rezultāts tiktu sasniegts, ja pieņemtu Moldovas Republikas argumentu, saskaņā ar kuru ir jāpārbauda arī tas, kādā teritorijā ir veikts ieguldījums, ar ko ir saistīts līgums, no kura izriet prasījums.

153.

Formāli elektroenerģija tika faktiski piegādāta līdz robežai ar Moldovu. Tomēr un ja vien netiek pieņemts pārāk formāls risinājums, elektroenerģija in fine nokļūst Moldovas tīklā, un šis apstāklis ir būtiska informācija attiecībā uz problēmu. Tas, ka to ir piegādājis uzņēmējs no vienas vai otras robežas puses, neietekmē šo rezultātu ( 88 ). Faktiski piegādātā elektroenerģija joprojām ir paredzēta izplatīšanai Moldovas teritorijā un tādējādi šīs līgumslēdzējpuses teritorijā ( 89 ).

154.

Tāpēc, ja Tiesa nepiekristu manai pirmā un otrā prejudiciālā jautājuma analīzei, ierosinu uz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka EHN 26. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasījums, kas ir līgumslēdzējpuses ieguldītājam pret citas līgumslēdzējpuses uzņēmēju, ir ieguldījums, kuru veicis pirmais minētais otrās minētās līgumslēdzējpuses teritorijā.

155.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz cour d’appel de Paris (Francija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Enerģētikas hartas, kas parakstīta Lisabonā 1994. gada 17. decembrī un Eiropas Savienības vārdā apstiprināta ar Padomes un Komisijas Lēmumu 98/181/EK, EOTK, Euratom (1997. gada 23. septembris) par to, ka Eiropas Kopienas slēdz Enerģētikas hartas nolīgumu un Enerģētikas hartas protokolu par energoefektivitāti un ar to saistītajiem vides aspektiem, 1. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasījums, kas radies no elektroenerģijas piegādes līguma un neietver nekādu ieguldījumu, nav ieguldījums šī noteikuma izpratnē.