1.

Direktīva 2009/28/EK ( 2 ), kuru no 2021. gada 1. jūlija aizstās Direktīva (ES) 2018/2001 ( 3 ), ir devusi spēcīgu impulsu no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanā. Viens no mehānismiem vai “atbalsta shēmām”, kas ir paredzēts šāda veida enerģijas ražošanas veicināšanai, ir “zaļie sertifikāti” (turpmāk tekstā – “ZS”) ( 4 ).

2.

2005. gadā izvērtējot atbalsta mehānismus elektroenerģijai, kas ir ražota no atjaunojamiem energoresursiem (turpmāk tekstā – “AER‑E”), Komisija īsumā šādi raksturoja ZS sistēmu, kuru citu dalībvalstu skaitā izmanto arī Itālija: ““Zaļo sertifikātu” sistēmā [..] [AER‑E] tirgo par parastajām enerģijas tirgus cenām. Lai finansētu “zaļās elektrības” ražošanas papildu izmaksas un lai nodrošinātu vajadzīgās “zaļās elektrības” ražošanu, visiem patērētājiem (vai dažās valstīs – ražotājiem) no [AER‑E] ražotājiem obligāti jāiegādājas noteikts skaits “zaļo sertifikātu”, kuru nosaka atbilstoši fiksētai procentuālai daļai vai kvotai no to kopējā patērētā/saražotā elektrības daudzuma. [..]” ( 5 )

3.

Tiesa jau ir lēmusi par ZS konkrēti no preču brīvas aprites skatpunkta ( 6 ). Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ļauj tai izvērst savu judikatūru, aplūkojot Itālijas tiesiskā regulējuma par ZS saderību ar Savienības tiesībām.

4.

Nolīguma 2. pantā ir noteikts:

“Nolīgumu piemēro izstrādājumiem, kuru izcelsme ir Kopienā un Šveicē:

5.

Nolīguma 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Tirdzniecībā starp Kopienu un Šveici neievieš jaunus maksājumus ar ievedmuitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību.”

6.

Saskaņā ar 13. panta 1. punktu:

“Tirdzniecībā starp Kopienu un Šveici neievieš jaunus kvantitatīvus importa ierobežojumus vai pasākumus ar līdzvērtīgu iedarbību.”

7.

Direktīvas 15., 25., 52. un 56. apsvērumā ir teikts:

[..]

[..]

[..]

8.

Ar Direktīvas 2009/28 1. pantu ievieš vienotu sistēmu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas izmantošanas veicināšanai, tostarp nosakot valstu obligātos mērķus no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas kopējā īpatsvara sasniegšanai elektroenerģijas bruto galapatēriņā, kā arī mērķi šādas enerģijas īpatsvaram transporta nozarē.

9.

Direktīvas 3. panta 1. un 2. punkts attiecas uz valsts vispārējiem mērķiem attiecībā uz enerģijas kvotu no atjaunojamiem energoresursiem un pasākumiem, lai nodrošinātu šīs kvotas ievērošanu.

10.

Direktīvas 3. panta 3. punktā ir norādīts:

“Lai izpildītu šā panta 1. un 2. punktā noteiktos mērķus, dalībvalstis drīkst īstenot arī šādus pasākumus:

Neskarot Līguma 87. un 88. pantu, dalībvalstīm ir tiesības pieņemt lēmumus saskaņā ar šīs direktīvas 5. līdz 11. pantu par to, cik lielā mērā tās atbalsta enerģiju, ko no atjaunojamajiem energoresursiem ražo citās dalībvalstīs.”

11.

Direktīvas 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Divas vai vairākas dalībvalstis var sadarboties visa veida kopējos projektos, kas saistīti ar elektroenerģijas, siltumapgādei un dzesēšanai izmantojamās enerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem. Šajā sadarbībā drīkst piedalīties privātuzņēmēji.”

12.

Direktīvas 9. panta 1. punktā ir norādīts:

“Viena vai vairākas dalībvalstis var sadarboties ar vienu vai vairākām trešām valstīm visu veidu kopprojektos, kas saistīti ar elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem. Šajā sadarbībā drīkst piedalīties privātuzņēmēji.”

13.

Direktīvas 15. pantā ir noteikts:

“1.   Lai galapatērētājiem pierādītu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas daļu vai daudzumu enerģijas piegādātāja kopējā enerģijas piegādes struktūrā, saskaņā ar Direktīvas 2003/54/EK 3. panta 6. punktu dalībvalstis nodrošina, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas izcelsmi var apliecināt šīs direktīvas nozīmē ar objektīviem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem.

2.   Šajā nolūkā dalībvalstis nodrošina, ka izcelsmes apliecinājumu izsniedz, atbildot uz pieprasījumu, ko iesniedzis ražotājs, kurš ražo elektroenerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem. [..]

[..]

Izcelsmes apliecinājums neietekmē dalībvalsts pienākumu ievērot 3. pantu.

[..]

9.   Dalībvalstis atzīst citu dalībvalstu izsniegtos izcelsmes apliecinājumus saskaņā ar šo direktīvu vienīgi kā 1. punktā un 6. punkta a) līdz f) apakšpunktā minēto elementu pierādījumu. Dalībvalsts var noraidīt izcelsmes apliecinājuma atzīšanu vienīgi tad, ja tai ir pamatotas aizdomas par to, cik tas ir precīzs, ticams vai īsts. Noraidījumus un to pamatojumus dalībvalstis dara zināmus Komisijai.

[..]”

14.

Attiecīgajos sprieduma Green Network punktos pirms 2011. gada reformas Itālijā spēkā esošā ZS sistēma tiek aprakstīta šādi:

15.

Saskaņā ar 25. panta 2. punktu “no 2012. gada 1. janvāra importētā elektroenerģija nav pakļauta Likumdošanas dekrēta [Nr. 79/1999] 11. panta 1. un 2. punktā paredzētajam pienākumam tikai gadījumā, ja tas palīdz sasniegt 3. pantā paredzētos valsts mērķus”.

16.

Tā paša 25. panta 11. punkta a) apakšpunktā bija noteikts, ka no 2012. gada 1. janvāra tiek atcelts Likumdošanas dekrēta Nr. 378/2003 20. panta 3. punkts. Turpmāk citās dalībvalstīs ražotas elektroenerģijas importētāji nevarēja lūgt GSE atbrīvot tos no ZS iegādes pienākuma.

17.

Axpo Trading AG (turpmāk tekstā – “Axpo”) ( 9 ) ir Šveicē reģistrēta sabiedrība, kas darbojas elektroenerģijas nozarē. Tā importē uz Itāliju Šveicē (un mazākā apmērā Francijā) no atjaunojamiem energoresursiem un fosilajiem kurināmiem ražotu elektroenerģiju.

18.

GSE pieņēma divus lēmumus – 2014. gada 8. aprīlī un 2016. gada 10. jūlijā, kuros konstatēja, ka Axpo 2012. un 2014. gadā bija importējusi uz Itāliju no atjaunojamiem energoresursiem ražotu elektroenerģiju, neiegādājoties attiecīgus ZS un tādējādi pārkāpjot Likumdošanas dekrētu Nr. 79/1999, redakcijā ar grozījumiem, kas bija izdarīti ar Likumdošanas dekrētu Nr. 28/2011, tāpēc tai tika prasīts iegādāties ZS 30 dienu laikā.

19.

Axpo apstrīdēja GSE lēmumus Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija).

20.

Šī tiesa ar 2017. gada 18. septembra spriedumu noraidīja Axpo prasību, it īpaši atsaucoties uz spriedumu Ålands Vindkraft. Tā uzskatīja, ka Itālijas tiesiskais regulējums nav uzskatāms par maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību vai valsts atbalstu, jo tas nav selektīvs un neizkropļo konkurenci, un ka tas ir saderīgs ar Direktīvu 2009/28.

21.

Papildus prasībai tiesā 2014. gada 29. oktobrīAxpo bija nosūtījusi sūdzību Komisijas Konkurences ģenerāldirektorātam (COMP ĢD).

22.

Ar 2017. gada 21. decembra vēstuli COMP ĢD ņēma vērā, ka Axpo bija pārsūdzējusi pirmās instances spriedumu un lūgusi apelācijas tiesai uzdot prejudiciālo jautājumu. Tā arī apgalvoja, ka tai nav ticis ziņots par Itālijas ZS shēmu un izskaidroja argumentus, ko tā bija izmantojusi savos iepriekšējos lēmumos, lai analizētu citu dalībvalstu ZS ( 10 ).

23.

2015. gada 2. februārī Axpo nosūtīja otru sūdzību Komisijas Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorātam (TAXUD ĢD). Tas atbildēja, ka apsvērs iespēju uzsākt valsts pienākumu neizpildes procedūru pret Itālijas Republiku.

24.

Minēto 2017. gada 18. septembra spriedumu Axpo pārsūdzēja Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija), lūdzot nepiemērot apstrīdēto Itālijas tiesisko regulējumu. Sava prasījuma pamatošanai tā būtībā apgalvo, ka ZS iegādes pienākums, lai importētu AER‑E, pārkāpj LESD normas valsts atbalsta, muitas savienības, preču brīvas aprites un vienlīdzīgas attieksmes jomā, kā arī EEK un Šveices nolīgumu.

25.

Komisija piedalījās tiesvedībā Consiglio di Stato (Valsts padome), precizējot, ka spriedumā Ålands Vindkraft Tiesa lēma tikai par Zviedrijas tiesību normu nesaderīgumu ar aizliegumu attiecībā uz pasākumiem ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību. Tā arī apgalvoja, ka valsts tiesa var konstatēt valsts atbalsta neesamību, bet, ja tā konstatē tā esamību, tā nav tiesīga izvērtēt tā saderību ar Savienības tiesībām, jo to darīt ir tikai Komisijas kompetencē.

26.

Iesniedzējtiesas nolēmumā Consiglio di Stato (Valsts padome) apgalvo, ka Itālijas tiesiskais regulējums atbilst LESD, Direktīvas 2009/28 un EEK un Šveices nolīguma normām. Konkrētāk, tā uzskata, ka ZS valsts tiesiskais regulējums:

27.

Tomēr Consiglio di Stato (Valsts padome) ir uzskatījusi, ka ir nepieciešams uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai

ir pretrunā tāds valsts likums kā iepriekš aprakstītais, ar kuru zaļās elektroenerģijas importētājiem uzliek pienākumu veikt maksājumu, kas nav piemērojams tā paša ražojuma nacionālajiem ražotājiem?”

28.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesas kancelejā 2019. gada 23. septembrī.

29.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Axpo, GSE, Fallimento Esperia (turpmāk tekstā – “Esperia”) ( 11 ), Itālijas valdība un Komisija. Tās visas, izņemot GSE, piedalījās 2020. gada 23. septembra tiesas sēdē.

30.

Vispirms īsumā aplūkošu Itālijas tiesisko regulējumu par ZS, lai turpinājumā pārbaudītu tā atbilstību Direktīvai 2009/28. Pēc tam pievērsīšos problēmām, ko šis tiesiskais regulējums rada no Savienības primāro tiesību un EEK un Šveices nolīguma viedokļa.

31.

Ar Likumdošanas dekrētu Nr. 79/1999 Itālija ieviesa ZS shēmu. Kā jau esmu minējis ( 12 ), tās mērķis bija veicināt AER‑E attīstību, piešķirot tās ražotājiem sertifikātus (ZS), ar kuriem tie varēja tirgoties tirgū, pārdodot tos subjektiem, kas ražo elektroenerģiju no neatjaunojamiem energoresursiem ( 13 ).

32.

ZS piešķiršana notika bez atlīdzības jebkuram AER‑E ražotājam, kas tos lūdza izsniegt GSE proporcionāli tā saražotās elektroenerģijas apjomam pēc tam, kad tas bija pierādījis šo informāciju ( 14 ).

33.

AER‑E ražotāji varēja pārdot tiem piešķirtos ZS, lai “finansētu “zaļās elektrības” ražošanas papildu izmaksas un lai nodrošinātu vajadzīgās “zaļās elektrības” ražošanu” ( 15 ).

34.

Lai sasniegtu Likumdošanas dekrēta Nr. 79/1999 mērķus, gan šā dekrēta, gan tā īstenošanas normās visiem elektroenerģijas ražotājiem vai importētājiem tika noteikts pienākums vai nu ievadīt valsts tīklā daļu no AER‑E (ko tie varēja ražot tieši vai iegādāties no Itālijas ražotāja), vai arī iegādāties ZS.

35.

Tādējādi elektroenerģijas ražotājiem un importētājiem Itālijā bija pienākums sniegt pierādījumus, kas apliecina, ka: a) daļa to (ražotās vai importētās) elektroenerģijas ir tikusi ražota no atjaunojamiem energoresursiem vai arī b) tie ir iegādājušies attiecīgos ZS.

36.

Ja tradicionālās elektroenerģijas ražotājs vai importētājs izlēma izpildīt savu AER‑E daļu, iegādājoties ZS, tam bija pienākums iesniegt GSE gada deklarāciju par saražoto elektroenerģiju un ZS daudzumu proporcionāli savai kvotai.

37.

Pēc pārbaudes GSE anulēja ZS, ko minētais ražotājs vai importētājs bija tai iesniedzis ( 16 ). Ja ZS sedza mazāku daļu nekā ražotāja vai importētāja kvota, šiem pēdējiem bija jākompensē starpība, iegādājoties trūkstošos ZS un nosūtot tos GSE ( 17 ).

38.

Tomēr šos pienākumus varēja neizpildīt, ja tika pierādīts, ka Itālijā importētā elektroenerģija ir iegūta no atjaunojamiem energoresursiem. Tādējādi saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 387/2003 20. panta 3. punktu:

39.

No sprieduma Green Network ( 18 ) izriet, ka 2007. gada 6. martā Itālija un Šveices Konfederācija noslēdza nolīgumu šajā jautājumā. Tajā tika ietverta izcelsmes apliecinājumu savstarpēja atzīšana attiecībā uz elektroenerģiju, kas importēta kopš 2006. gada, kad Šveices Konfederācija pieņēma tiesisko regulējumu, kas ir saderīgs ar Direktīvu 2001/77, kura savukārt vēlāk tika aizstāta ar Direktīvu 2009/28.

40.

Spriedumā Green Network Tiesa nosprieda, ka dalībvalstis nevar noslēgt šāda veida nolīgumus, jo to noslēgšana ir Savienības ekskluzīvā kompetencē. Tā arī atzina, ka Itālijas tiesību norma, kura pieļauj atbrīvot no pienākuma iegādāties ZS par elektroenerģiju, kas importēta no trešām valstīm, nav saderīga ar Savienības tiesībām ( 19 ).

41.

Ar Likumdošanas dekrētu Nr. 28/2011 tika grozīts AER‑E veicināšanas tiesiskais regulējums, kas bija noteikts Likumdošanas dekrētā Nr. 79/1999, izvēloties pakāpenisku atteikšanos no ZS un to aizstāšanu ar citu atbalsta shēmu. Kā jau minēju, no 2012. gada 1. janvāra arī tika atcelta iespēja AER‑E importētājus atbrīvot no pienākuma iegādāties Itālijas ZS ( 20 ).

42.

Tieši 2011. gada tiesību aktu grozījumi ir izraisījuši šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā esošo strīdu.

43.

Axpo uzskata, ka šis regulējums ir pretrunā Direktīvai 2009/28, jo rada nelabvēlīgus apstākļus AER‑E importēšanai, nosakot importētājiem pienākumu atbalstīt valstī notiekošo ražošanu, lai arī šajā direktīvā ir paredzēti sadarbības mehānismi.

44.

Turpretim iesniedzējtiesa, GSE, Itālija un Komisija apgalvo, ka šis regulējums atbilst Direktīvai 2009/28.

45.

Uzskatu, ka ir lietderīgi vispirms aplūkot sprieduma Elecdey Carcelen u.c. ( 21 ) 26.–29. punktu, kuros Tiesa izklāstīja šādas atziņas par Direktīvu 2009/28:

46.

Savukārt Itālijas ZS mehānisms ir atbalsta shēma, kas dabiski iekļaujas Direktīvā 2009/28. Turklāt tā ir tāda pati kā tā, par ko bija spriedums Ålands Vindkraft, kurā tika skaidri pateikts, ka “[..] Direktīvas 2009/28 2. panta otrās daļas k) un l) punktā ir konkrētas atsauces uz valsts atbalsta shēmām, kurās tiek izmantoti “zaļie sertifikāti”” ( 22 ).

47.

Spriedums Ålands Vindkraft apstiprināja Zviedrijas atbalsta shēmu, kas elektroenerģijas piegādātājiem un atsevišķiem patērētājiem noteica pienākumu izmantot ZS, “lai izpildītu to attiecīgos pienākumus elektroenerģijas piedāvājumā ietvert noteiktu zaļās elektroenerģijas daudzumu vai izmantot zaļās elektroenerģijas daudzumu” ( 23 ).

48.

Direktīva 2009/28 nenosaka AER‑E valsts atbalsta shēmu vienotu regulējumu visai Savienībai, bet gan piešķir dalībvalstīm plašu rīcības brīvību šā regulējuma noteikšanā.

49.

Tiesas ieskatā, “kā izriet no Direktīvas 2009/28 3. panta 3. punkta formulējuma, it īpaši no vārda “drīkst”, dalībvalstīm nav nekāda pienākuma īstenot atbalsta shēmas no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas izmantošanas veicināšanai, nedz arī a fortiori, ja tās ir izvēlējušās īstenot šādas shēmas, izstrādāt tās atbrīvojumu no nodokļa vai nodokļa samazinājumu veidā” ( 24 ).

50.

Dalībvalstīm ir pienākums tikai “[sasniegt] Direktīvas 2009/28 3. panta 1. un 2. punktā, skatot tos kopsakarā ar šīs direktīvas I pielikumu, noteiktos valsts vispārējos obligātos mērķus” ( 25 ). Kā informē Komisija, Itālijas Republika ir sasniegusi tās vispārējo valsts mērķi attiecībā uz zaļās enerģijas izmantošanu 2020. gadā.

51.

Rīcības brīvība, ar kuru Direktīva 2009/28 apvelta dalībvalstis attiecībā uz to AER‑E atbalsta shēmu strukturēšanu, ļauj tās veidot arī kā tikai un vienīgi iekšzemei paredzētu modeli, kas AER‑E ražošanu sekmē arī tikai iekšzemē un izslēdz no citām dalībvalstīm vai trešām valstīm importētu AER‑E ( 26 ).

52.

Tiesa to ir skaidri izklāstījusi atziņā, ka “Savienības likumdevējs nav vēlējies dalībvalstīm, kas izvēlējušās tādu atbalsta shēmu, kurā tiek izmantoti zaļie sertifikāti, uzlikt pienākumu attiecināt to arī uz citas dalībvalsts teritorijā saražoto zaļo elektroenerģiju” ( 27 ).

53.

Tādējādi dalībvalstīm ir tiesības izlemt, vai to valsts atbalsta shēmas tiek piemērotas vai netiek piemērotas AER‑E, kas ir ražota citās dalībvalstīs (a fortiori trešās valstīs). Ja tās izlemj dot šo iespēju, tās joprojām var noteikt, kādā mērā to darīs.

54.

Direktīva 2009/28 patiešām ietver sadarbības mehānismus starp dalībvalstīm, kas atšķiras no izcelsmes apliecinājumiem, kuri izsniegti saskaņā ar šo direktīvu (apliecinājumi, kas paši par sevi nepiešķir tiesības izmantot valsts atbalsta shēmas) ( 28 ). Tomēr šie mehānismi ir brīvprātīgi, nevis obligāti – tādējādi, ka valstis var gluži vienkārši ierobežot savas atbalsta shēmas, attiecinot tās tikai uz savā teritorijā ražoto AER‑E.

55.

Ciktāl Itālijas tiesiskajā regulējumā ir izdarīta izvēle no 2012. gada veicināt tikai Itālijā ražotas AER‑E ražošanu, tas nav pretrunā Direktīvai 2009/28.

56.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, “ja kāda joma Savienības līmenī ir pilnībā saskaņota, ikviens valsts pasākums, kas attiecas uz šo jomu, ir jāizvērtē, vadoties no šī saskaņošanas pasākuma noteikumiem, nevis primāro tiesību noteikumiem” ( 29 ).

57.

Ar Direktīvu 2009/28 nav veikta no atjaunojamiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas atbalsta mehānismu pilnīga saskaņošana. Argumenti, kas apstiprina to, ka ar Direktīvu 2009/28 veiktā saskaņošana nav pilnīga, ir izklāstīti spriedumā Ålands Vindkraft ( 30 ), tāpēc neuzskatu par vajadzīgu tos šeit atreferēt.

58.

Pamatojoties uz šo premisu, valsts atbalsta shēmu atbilstība Savienības tiesībām ir jāanalizē, ņemot vērā Direktīvu 2009/28 un primārās tiesības.

59.

Iesniedzējtiesa jautā konkrēti par Itālijas ZS tiesiskā regulējuma saderību ar maksājumu ar ievedmuitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību (LESD 30. pants), diskriminējošu iekšējo nodokļu (LESD 110. pants) un pasākumu ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību (LESD 34. pants), aizliegumu.

60.

Nebūs nepieciešams analizēt Itālijas likumu LESD 18. panta gaismā, jo šis pants ir piemērojams tikai tad, ja nepastāv speciālākas tiesību normas par diskriminācijas aizliegumu ( 31 ). Tas attiecas uz preču brīvas aprites jomu (kurā iekļaujas elektroenerģijas imports), jo LESD 30., 34. un 110. pantā ir precizēts nediskriminācijas princips, ko LESD 18. pants nosaka vispārīgi.

61.

Tā kā aizliegums attiecībā uz pasākumiem ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību ir subsidārs salīdzinājumā ar pārējiem LESD noteiktajiem aizliegumiem preču brīvas aprites jomā ( 32 ), ir jāiztirzā, pirmkārt, Itālijas tiesiskā regulējuma saderība ar aizliegumu noteikt maksājumus ar ievedmuitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību un aizliegumu noteikt diskriminējošus iekšējos nodokļus.

62.

Muitas nodoklis ir netiešais nodoklis, ar ko apliek preču importu no trešām valstīm (izņēmuma gadījumā – eksportu) saskaņā ar nodokļu likmēm, kas ir noteiktas Savienības muitas tarifā.

63.

ZS regulējumam, ciktāl tas attiecas uz AER‑E importu Itālijā, ņemot vērā tā iezīmes, nepiemīt muitas nodokļa iedaba (turklāt tas attiecas ne tikai uz importu no trešām valstīm, bet arī no citām dalībvalstīm).

64.

Tomēr Axpo uzskata, ka šis regulējums var tikt kvalificēts kā maksājums ar ievedmuitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību, tāpēc šis jautājums ir jāizpēta sīkāk.

65.

Lai gan primārajos tiesību aktos nav definēti šāda veida maksājumi, Tiesa tos ir definējusi savā judikatūrā: “Ikviens maksājums, kaut vai minimāls, kas nav muitas nodoklis tiešajā šī vārda nozīmē, tiek uzskatīts par maksājumu ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību, ja tas tiek piemērots vienpusēji un tas – neatkarīgi no tā nosaukuma un tā noteikšanas metodes – tiek uzlikts precēm tāpēc, ka tās šķērso robežu.” ( 33 ) Tā tas ir pat tad, ja tas netiek iekasēts valsts labā, nerada nekādu diskrimināciju vai protekcionismu, un ar to apliekamais produkts nekonkurē ar vietējiem ražojumiem ( 34 ).

66.

Maksājumu ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību aizliegums ir absolūts, un primārajos tiesību aktos tam nav paredzēti ierobežojumi. Tomēr Tiesa ir noteikusi šim aizliegumam trīs ierobežojumus, proti, ka tas nav piemērojams attiecībā uz:

67.

Ņemot vērā Tiesas judikatūru, uzskatu, ka Itālijas ZS tiesiskais regulējums, kas tiek piemērots AER‑E importētājiem, arī nav maksājums ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību.

68.

Pieļauju, ka Itālijas ZS iegādes pienākums elektroenerģijas importētājiem Itālijā rada sekas, kas ir līdzīgas tām, kādas rada Itālijas valsts vienpusēji noteikts maksājums. Tomēr neuzskatu, ka šis pienākums būtu pielīdzināms no nodokļa vai parafiskālas nodevas izrietošam pienākumam, lai gan šāds iespēja ir obligāts priekšnosacījums, lai uz maksājumu attiektos LESD 28. un 30. pantā noteiktais aizliegums.

69.

Turklāt ZS iegādes pienākums nav saistīts ar Itālijas robežas šķērsošanu: to nenosaka, vēršoties pret elektroenerģijas importu, bet gan lai ievērotu valsts shēmu AER‑E atbalstam.

70.

Saskaņā ar šo pašu shēmu no 2012. gada tika atcelts atbrīvojums, kas bija ļāvis importētājiem pierādīt savas elektroenerģijas “zaļo” izcelsmi izcelsmes valstī. Kā jau paskaidroju, tādējādi tiem bija pienākums iegādāties Itālijas ZS, ar ko Itālijas valsts veicināja tikai pašmāju AER‑E ražošanu un vairs neatbalstīja importēto AER‑E.

71.

Šādā veidā grozot savas valsts atbalsta shēmas atjaunojamajiem energoresursiem tiesisko regulējumu, Itālijas valsts patiesībā nenoteica nekādu maksājumu, kas būtu saistīts ar importēšanu (proti, ar robežas šķērsošanu), bet gan grozījumu tās iekšējā shēmā, ko tai bija tiesības veikt saskaņā ar Direktīvu 2009/28 ( 38 ).

72.

Šāda valsts norma tādējādi neparedz maksājumu ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību ( 39 ).

73.

Tiesa uzskata, ka “uz maksājumiem, kas noteikti ar vispārēju iekšējo nodokļu sistēmu un sistemātiski un atkarībā no tiem pašiem objektīvajiem kritērijiem aptver preču kategorijas neatkarīgi no to izcelsmes vai galamērķa, attiecas LESD 110. pants, kurā ir aizliegti diskriminējoši iekšējie nodokļi” ( 40 ).

74.

Kā jau esmu paskaidrojis, pienākums iegādāties Itālijas ZS nav nodoklis vai parafiskāla nodeva, tādēļ uz to neattiecas LESD 110. pantā noteiktais aizliegums.

75.

Piekrītu Komisijai, ka šāds pasākums nav nodoklis, proti, tas neparedz nodokli, un šo apgalvojumu neatspēko apstāklis, ka šis pasākums (gluži tāpat kā jebkuri citi līdzīgi pienākumi) ir noteikts valsts tiesību aktos.

76.

LESD 34. pants, “ar ko starp dalībvalstīm ir aizliegti pasākumi ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, attiecas uz visiem valstu pasākumiem, kas var tieši vai netieši, aktuāli vai potenciāli ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību” ( 41 ).

77.

ZS iegādes pienākums, ko Itālija ir noteikusi AER‑E importam līdz 2016. gadam, ir pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību, kas ietilpst LESD 34. pantā noteiktajā aizliegumā.

78.

Tas ir pasākums, kas tiek piemērots tikai AER‑E importam, nevis šīs pašas preces ražošanai iekšzemē. Pašmāju AER‑E ražotājiem piešķir ZS bez atlīdzības, bet tās pašas elektroenerģijas importētājiem ir pienākums obligāti tos iegādāties (nopērkot no pašmāju ražotājiem vai digitālajā platformā, ko pārvalda sabiedrība GME), atbilstoši Itālijā importētās elektroenerģijas apjomam.

79.

Šī situācija, kas apgrūtina importu, sākās 2012. gada 1. janvārī, pamatojoties uz Likumdošanas dekrētu Nr. 28/2011, un saglabājās, kā jau teicu, līdz 2016. gadam ( 42 ). Šajā laikposmā tiem, kuri importēja AER‑E, lai ievadītu to Itālijas tīklā, lai arī tie apliecināja tās izcelsmi, bija jāiegādājas Itālijas ZS.

80.

Zviedrijas ZS regulējumu, kas ir līdzīgs Itālijas regulējumam, Tiesa ir atzinusi par pasākumu ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību ( 43 ). Tā ir spriedusi arī par šā regulējuma attaisnojamību, ņemot vērā tā mērķi ( 44 ), sprieduma Ålands Vindkraft 82. punktā, pamatojoties uz izklāstīto apsvērumu kopumu, secinādama, ka “mērķis sekmēt atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu elektroenerģijas ražošanai [..] principā var pamatot iespējamos preču brīvas aprites šķēršļus”.

81.

Tādā pašā mērā Itālijas ZS regulējums ir atbilstošs tādu pašu mērķu aizsardzībai, veicinot arī AER‑E ražošanu ( 45 ).

82.

ZS tiešā saikne ar AER‑E ražošanu parādās tostarp Likumdošanas dekrēta Nr. 79/1999 11. panta 3. punktā, kurā ir noteikts, ka ZS piešķir, pamatojoties uz to, ka elektroenerģija ir ražota no atjaunojamiem resursiem ( 46 ).

83.

Turklāt apstāklis, ka Itālijas AER‑E ražošanas atbalsta shēma pēc sava rakstura ir tikai un vienīgi pašmāju shēma, nav šķērslis tam, lai šis mehānisms sekmētu vides aizsardzības un cilvēka veselības un dzīvības, dzīvnieku un augu aizsardzības vispārējo interešu nodrošināšanu.

84.

Attiecībā uz tā samērīgumu Tiesa atzina, ka Zviedrijas ZS shēma “ir domāta tostarp, lai nodrošinātu, ka ar zaļās elektroenerģijas ražošanu saistītās papildu izmaksas sedz tieši tirgus, proti, elektroenerģijas piegādātāji un lietotāji, kuriem uzlikts kvotas izpildes pienākums, un galu galā – patērētāji. [..] Izdarīdama šādu izvēli, dalībvalsts nepārsniedz robežas savai novērtējuma brīvībai, kas tai saglabājusies attiecībā uz izvirzītā likumīgā mērķa – palielināt zaļās elektroenerģijas ražošanu – sasniegšanu” ( 47 ).

85.

Turpinājumā Tiesa tomēr atgādināja:

“Šādas shēmas pienācīga darbība būtībā prasa, lai pastāvētu tādi tirgus mehānismi, kuri saimnieciskās darbības subjektiem, kuriem ir uzlikts kvotas izpildes pienākums un kuriem vēl nav šī pienākuma izpildei prasīto sertifikātu, ļautu šādus sertifikātus iegādāties efektīvi un ar taisnīgiem nosacījumiem. [..] Tādējādi ir svarīgi, lai tiktu paredzēti mehānismi, kuri nodrošina, ka tiek izveidots patiess sertifikātu tirgus, kurā sertifikātu piedāvājums atbilstu pieprasījumam un tiektos uz līdzsvaru, un tādējādi ieinteresētie piegādātāji un lietotāji patiešām varētu šos sertifikātus iegādāties ar taisnīgiem nosacījumiem.” ( 48 )

86.

Šie paši kritēriji un nosacījumi ir arī Itālijas ZS gadījumā:

87.

Rezumējot, pat ja Itālijas ZS regulējums ir uzskatāms par pasākumu ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, to attaisno vispārēji vides aizsardzības un cilvēka veselības un dzīvības, dzīvnieku un augu aizsardzības mērķi.

88.

Axpo un Esperia uzskata, ka ar Itālijas regulējumu tiek sniegts valsts atbalsts Itālijas AER‑E ražotājiem. Tā kā par to nav paziņots Komisijai, esot pārkāpts LESD 108. pants.

89.

Turpretim GSE un Itālijas valdība uzskata, ka šis regulējums neparedz valsts atbalstu, jo nenotiek valsts līdzekļu nodošana un tas nav selektīvs.

90.

Komisija uzskata, ka “tas vien, ka tirgus dalībniekiem, kas importē enerģiju, tiek noteikts pienākums iegādāties ZS, pats par sevi vēl nav uzskatāms par atbalstu, kurš finansēts no valsts līdzekļiem, jo šiem tirgus dalībniekiem ir jāiegādājas ZS par saviem finanšu līdzekļiem”. Ņemot vērā GSE raksturu un uzdevumus ZS shēmas pārvaldīšanā, būtu jānoskaidro, kādu iejaukšanās un kontroles pakāpi valsts īsteno pār šo shēmu, bet, pamatojoties uz iesniegtajiem pierādījumiem, “nešķiet, ka šajā gadījumā ir izpildīti nosacījumi, kam jāatbilst, lai tā būtu valsts līdzekļu izmantošana” ( 49 ).

91.

Komisija piebilst – tā kā iesniedzējtiesas nolēmumā ietvertie paskaidrojumi nav pietiekami un neļauj galīgi izlemt, vai šie pasākumi ir valsts atbalsts, “nešķiet, ka būtu lietderīgi iesniedzējtiesā izskatāmās tiesvedības mērķiem analizēt ZS shēmu kopumā” ( 50 ).

92.

Ja piekristu šim Komisijas uzskatam, tad daļā, kurā lūgums ir par to, vai Itālijas ZS regulējums kopumā būtu kvalificējams kā valsts atbalsts, šis lūgums būtu jāatzīst par nepieņemamu tāpēc, ka iesniedzējtiesas nolēmumā trūkst vajadzīgās informācijas ( 51 ).

93.

Tomēr uzskatu, ka Tiesa spēj sniegt lietderīgu atbildi Consiglio di Stato (Valsts padome), ņemot vērā papildinformāciju, ko par šo jautājumu – trūkstot plašākai informācijai lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesai ir iesnieguši lietas dalībnieki savos rakstiski un mutiski sniegtajos apsvērumos.

94.

Katrā ziņā šī atbilde būs pakārtota tam, ka iesniedzējtiesa konstatē turpinājumā izklāstītās ZS shēmas iezīmes.

95.

LESD 107. panta 1. punktā ir atzīts, ka ar iekšējo tirgu nav saderīgs atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā veidā piešķir no valsts līdzekļiem, kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

96.

Ir četri nosacījumi, kas ir jāizpilda, lai konstatētu valsts atbalsta nesaderīgumu: a) pastāv valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu izmantošana; b) šī iejaukšanās varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm; c) ar to tiek piešķirta priekšrocība tās saņēmējam un d) ar to tiek kropļota konkurence vai tiek radīti tās kropļošanas draudi ( 52 ).

97.

Nav strīda par to, vai attiecīgais regulējums atbilst otrajam nosacījumam (iespējama ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm) un ceturtajam nosacījumam (konkurences kropļošana vai kropļošanas draudi). Savukārt nav vienprātības par otriem diviem, kas liek noskaidrot, vai šis regulējums rada selektīvu priekšrocību saņēmējiem uzņēmumiem, un galvenokārt – noskaidrot, vai pasākumu īsteno valsts un vai tas ietver valsts līdzekļu izmantošanu.

98.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai selektīva priekšrocība varētu tikt uzskatīta par “atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir nepieciešams, no vienas puses, lai tā būtu tieši vai netieši piešķirta no valsts līdzekļiem un, no otras puses, lai tā būtu attiecināma uz valsti ( 53 ). Ir divi kumulatīvi nosacījumi ( 54 ), kas tomēr mēdz tikt aplūkoti kopīgi, izvērtējot pasākumu saskaņā ar šo normu.

99.

Axpo argumentē, ka Itālijas tiesiskais regulējums paredz valsts līdzekļu nodošanu, kas izriet no tā, ka ZS Itālijas AER‑E ražotājiem tiek piešķirti bez atlīdzības, GSE atpērk pārpalikušos ZS un valsts kontrolē sabiedrības GME ieņēmumus.

100.

Axpo uzskata, ka Itālijas ražotāji bez atlīdzības saņem ZS proporcionāli to saražotās AER‑E daudzumam un var pārdot tos Itālijā esošajiem tradicionālās elektroenerģijas ražotājiem un visu veidu elektroenerģijas importētājiem. Turklāt GSE nodrošina ZS tirgus pastāvēšanu, izvietojot tos tirgū lielākā daudzumā, kad pieprasījums ir augsts, un izņemot ZS no šā tirgus, kad pieprasījums ir pārlieku zems.

101.

Turpretim Itālijas valdība, GSE un iesniedzējtiesa uzskata, ka saistībā ar ZS netiek izmantoti valsts līdzekļi. ZS iegādi finansē uzņēmumi, kam ir pienākums tos iegādāties, un pārpalikušo ZS atpirkšanu, ko veic GSE, finansē galapatērētāji, un valsts nekontrolē šos līdzekļus.

102.

Komisija izsaka viedokli tikai par pienākumu iegādāties ZS, kuru tā neuzskata par atbalstu, kas ir finansēts no valsts līdzekļiem ( 55 ).

103.

Lai izvērtētu, vai pasākums ir attiecināms uz valsti, ir jāanalizē, vai tā noteikšanā ir iesaistījušās valsts iestādes.

104.

Tā tas nenoliedzami ir gadījumā, ja selektīvas priekšrocības kādai uzņēmumu kategorijai ir ieviestas ar likumu ( 56 ). Tā tas notiek ar Itālijas ZS regulējumu, kas rodams Itālijas valsts pieņemtās tiesību normās, no kurām dažām ir tāds spēks kā likuma normām.

105.

Tomēr GSE uzskata, ka šis pasākums nav attiecināms uz Itālijas valsti tāpēc, ka šī valsts nekontrolē visus elementus, kas veido ZS tiesisko regulējumu, it īpaši norādot, ka ZS atpirkšanu veic GSE, kas ir privāttiesiska sabiedrība.

106.

Valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu izmantošana var būt ne tikai atbalstā, kuru tieši ir piešķīrusi valsts, bet arī atbalstā, ko ir piešķīrušas atbalsta pārvaldībai valsts izveidotas vai valsts noteiktas publisko vai privāto tiesību struktūras ( 57 ). Savienības tiesībās nav pieļaujams, ka, vienkārši izveidojot autonomas struktūras atbalsta sadalei, būtu iespējams apiet valsts atbalstu reglamentējošās tiesību normas ( 58 ).

107.

Tas, ka GSE ir privāttiesiska sabiedrība, neliedz attiecināt uz valsti ZS režīma izveidi un tiesisko regulējumu, kas ir obligāts šai sabiedrībai.

108.

Proti, Itālijas likums kopā ar tā īstenošanas normām uzdod GSE piešķirt ZS Itālijā esošajiem AER‑E ražotājiem izņemt pārpalikušos ZS no tirgus atkarībā no pieprasījuma un noteikt ZS piedāvājuma references cenu. Nešķiet, ka GSE varētu brīvi pēc saviem ieskatiem izlemt šo uzdevumu veikšanu izbeigt.

109.

Turklāt GSE, lai arī būdama privāttiesiska sabiedrība, atrodas pilnīgā Itālijas valdības kontrolē un pilda publiska rakstura funkcijas enerģētikas nozarē.

110.

Tādējādi attiecīgais pasākums ir attiecināms uz Itālijas valsti.

111.

Savos secinājumos lietā Georgsmarienhütte u.c. ( 59 ) esmu izklāstījis judikatūras atziņas par dažu AER‑E atbalsta shēmu kvalificēšanu kā valsts atbalstu, kuras vēlos atgādināt turpinājumā ( 60 ).

112.

Lai pasākums varētu būt uzskatāms par valsts atbalstu, tam ir ne tikai jābūt attiecināmam uz valsti, bet arī jāizraisa valsts līdzekļu nodošanu atbalsta saņēmējiem uzņēmumiem.

113.

Tiesa ir plaši interpretējusi jēdzienu “valsts līdzekļi”, ietverot tajā ne tikai šaurā nozīmē publiskā sektora līdzekļus, bet zināmos apstākļos arī dažu privātu struktūru līdzekļus.

114.

Par valsts līdzekļu nodošanu nav uzskatāma netieša valsts ieņēmumu samazināšanās valsts pieņemtu noteikumu vai pasākumu rezultātā, ja šādas sekas ir nedalāmi saistītas ar šo noteikumu vai pasākumu būtību ( 61 ).

115.

Vislielākās grūtības, vērtējot, vai ir notikusi valsts līdzekļu nodošana, rodas, ja valstis nosaka tādus mehānismus, lai iejauktos ekonomiskajā dzīvē, kuru rezultātā noteikti uzņēmumi var saņemt selektīvu priekšrocību. Konkrēti, pelēkā zona ir tad, kad valsts iejaukšanās, lai arī pārsniedzot vienkāršu nozares vispārējā regulējuma noteikumu pieņemšanu, neizpaužas kā tieša līdzekļu nodošana. Šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā runa ir par vienu no šādiem gadījumiem, kura pareizā izvērtēšanā vispirms ir jāizanalizē sarežģītā (un ne vienmēr lineārā) Tiesas judikatūra šajā ziņā.

116.

Valsts pasākums, kas ir īpaši labvēlīgs dažiem uzņēmumiem vai dažiem ražojumiem, nezaudē savas bezatlīdzības priekšrocības raksturu tāpēc vien, ka to pilnībā vai daļēji finansē no obligātiem maksājumiem, ko nosaka valsts iestāde un kas tiek ieturēti no attiecīgajiem uzņēmumiem ( 62 ).

117.

Proti, LESD 107. panta 1. punkts aptver visus finanšu līdzekļus, ko valsts iestādes var faktiski izmantot, lai atbalstītu uzņēmumus, un nav nozīmes, vai šie līdzekļi ir pastāvīgā valsts īpašumā vai nav. Pat ja summas, kas atbilst attiecīgajam pasākumam, pastāvīgi nav Valsts kases īpašumā, ar to, ka tās pastāvīgi paliek valsts kontrolē un tādējādi valsts kompetento iestāžu rīcībā, pietiek, lai tās tiktu kvalificētas kā “valsts līdzekļi” ( 63 ).

118.

Attiecībā uz elektroenerģijas nozari 2013. gada 19. decembra spriedumā Association Vent De Colère! u.c. Tiesa atzina, ka “fondi, kas tiek finansēti ar dalībvalsts tiesību aktos noteiktiem obligātiem maksājumiem un pārvaldīti un sadalīti atbilstoši šiem tiesību aktiem, var tikt uzskatīti par valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pat ja tos pārvalda no valsts iestādēm nošķirtas vienības” ( 64 ).

119.

No minētās judikatūras izriet, ka jautājumā, vai attiecīgie līdzekļi ir valsts līdzekļi LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, izšķirošais ir apstāklis, cik lielā mērā valsts iestādes iejaucas un veic kontroli attiecībā uz tiem.

120.

Valsts iestāžu kontroles neesamība izskaidro, kāpēc Tiesa par atbalstu neuzskata, piemēram, gadījumus, kad profesionālas organizācijas locekļu līdzekļi tiek atvēlēti kā finansējums konkrētam mērķim organizācijas locekļu interesēs, par ko privāta organizācija ir lēmusi tīri komerciāla mērķa labā, un ja dalībvalsts ir tikai instruments, lai profesionālās organizācijas ieviestās iemaksas padarītu obligātas. Šādu gadījumu piemēri rodami lietās Pearle u.c. ( 65 ) un Doux Élevage un Coopérative agricole UKL‑ARREE ( 66 ).

121.

Valsts kontroles neesamība pār līdzekļu piešķiršanu izskaidro arī, kāpēc Tiesa par atbalstu neuzskata regulējumus, kas izraisa finanšu līdzekļu pārdali, kuras rezultātā tie pāriet no viena privāttiesiska subjekta pie otra bez jebkādas valsts iesaistes. Principā nav runas par valsts līdzekļu piešķiršanu, ja nauda no viena privāttiesiska subjekta nepastarpināti nonāk pie otra subjekta, neizejot caur publisku vai privātu subjektu, kuru valsts norīkojusi šīs nodošanas īstenošanai ( 67 ).

122.

Valsts līdzekļu nodošana nav konstatējama arī gadījumā, kad uzņēmumus, galvenokārt privātus, valsts nav pilnvarojusi pārvaldīt tās līdzekļus, bet tiem tikai ir pirkšanas pienākums, izmantojot pašiem savus finanšu līdzekļus ( 68 ). Šāda situācija tika izvērtēta spriedumā PreussenElektra, kurā tika atzīts, ka pienākums, ko dalībvalsts bija uzlikusi privātajiem apgādes uzņēmumiem – iepirkt par minimālām noteiktām cenām elektroenerģiju, kas saražota no atjaunojamiem enerģijas avotiem –, nav saistīts ar nekādu tiešu vai netiešu līdzekļu pārnešanu no valsts uzņēmumiem, kuri ražo šāda veida elektroenerģiju, un šo secinājumu nemaina apstāklis, ka mazāki ieņēmumi to uzņēmumu gadījumā, kam šis pienākums uzlikts, iespējams, var izraisīt nodokļu ieņēmumu samazināšanos, jo šādas sekas ir nedalāmi saistītas ar šāda pasākuma būtību ( 69 ). Šajā gadījumā skartajiem uzņēmumiem (proti, privātajiem elektroenerģijas piegādātājiem) bija uzlikts pienākums par saviem finanšu līdzekļiem iegādāties konkrēta veida elektroenerģiju, bet valsts tos nebija norīkojusi atbalsta shēmas pārvaldībai.

123.

Tāpat arī Tiesa neatzina, ka pastāv valsts kontrole (un līdz ar to – valsts līdzekļu nodošana) Polijas mehānismā, saskaņā ar kuru elektroenerģijas piegādātājiem bija noteikts pienākums pārdot tādu koģenerācijas režīmā iegūtas elektroenerģijas apjomu, kas veido 15 % no to ikgadējā galalietotājiem pārdotā elektroenerģijas apjoma ( 70 ).

124.

Turpretim valsts kontrole un valsts līdzekļu nodošana ir konstatējama tad, ja privātpersonu maksājumi iziet caur kādu publisku vai privātu subjektu, kurš norīkots tos novirzīt saņēmējiem. Tā tas bija lietā Essent Netwerk Noord, kurā kādam privātam subjektam bija ar likumu dots uzdevums valsts vārdā iekasēt papildmaksu (tarifu) par elektroenerģiju un novirzīt to saņēmējiem, bez atļaujas izmantot šo summu citos nolūkos kā vien likumā paredzētajos. Tas, ka šīs papildmaksas kopsummu (kuru Tiesa kvalificēja kā nodokli) kontrolēja valsts, bija pietiekams pamats, lai to atzītu par valsts līdzekļiem ( 71 ).

125.

Tiesa konstatēja valsts kontroli arī lietā Vent De Colère! u.c., kurā tika aplūkots visu galapatērētāju finansēts mehānisms, saskaņā ar ko pilnībā tika kompensētas uzņēmumu, kuriem bija pienākums iepirkt vēja ģeneratoru ražotu elektroenerģiju (par cenu, kas ir augstāka par tirgus cenu), veiktās papildu izmaksas. Iejaukšanās ar valsts līdzekļu izmantošanu bija konstatējama, lai gan šis mehānisms daļēji bija balstīts uz tiešu līdzekļu nodošanu privātu subjektu starpā ( 72 ).

126.

Šāda nostāja ir pausta arī Tiesas rīkojumā lietā Elcogás, kurā strīds bija par to, vai “par valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu ir atzīstamas privātam elektroenerģijas ražotājam uzņēmumam piešķirtās summas, kuras finansē visi elektroenerģijas galalietotāji valsts teritorijā” ( 73 ).

127.

Tiesas atbilde bija, ka papildizmaksu kompensācijas mehānisms, no kura guva labumu šis uzņēmums (un kurš tika finansēts no elektroenerģijas gala tarifa, ko piemēroja visiem Spānijas patērētājiem un pārvades un sadales sistēmu lietotājiem valsts teritorijā), ir atzīstams par valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā “nav nozīmes tam, ka papildizmaksu kompensācijai paredzētās summas nerodas no īpaša elektroenerģijas tarifam pievienotā papildu maksājuma un ka atbilstoši valsts tiesībām aplūkotais mehānisms, stingri ņemot, nepieder nodokļu, nodokļiem pielīdzināmu maksājumu vai netiešo nodokļu kategorijai” ( 74 ).

128.

Kā vieni no Tiesas spriedumiem par AER‑E atbalsta shēmām, kas tika pasludināti pēc secinājumiem lietā Georgsmarienhütte u.c., būtu jāmin 2019. gada 28. marta spriedums Vācija/Komisija ( 75 ) un 2019. gada 15. maija spriedums Achema u.c. ( 76 ), kuros uzsvērta konkrēti valsts kontrole pār summām, ko saņem elektroenerģijas uzņēmumi.

129.

Pirmajā no nupat minētajiem spriedumiem Tiesa atcēla gan Vispārējās tiesas 2016. gada 10. maija spriedumu Vācija/Komisija ( 77 ), gan tajā par negrozītu atstāto Komisijas lēmumu par Vācijas AER‑E atbalsta shēmu ( 78 ).

130.

Tiesa uzskata, ka Komisija nebija “pierādījusi, ka priekšrocības, kas ir paredzētas 2012. gada EEG [Likuma par jaunu tiesisko regulējumu elektroenerģijas ieguves no atjaunojamiem energoresursiem veicināšanai], proti, shēma atbalstam elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem un raktuvju gāzes, ko finansē ar EEG piemaksu, un īpašā kompensācijas shēma, kurā šī piemaksa tiek samazināta energoietilpīgiem lietotājiem, bija saistītas ar valsts līdzekļiem un tāpēc bija valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē” ( 79 ).

131.

Minētajā spriedumā Tiesa ņēma vērā tostarp šādus argumentus:

132.

Savukārt spriedums Achema u.c. apstiprināja Tiesas iepriekšējo judikatūru, norādot, ka “[..] pasākums, ko tostarp veido pienākums iegādāties elektroenerģiju, var ietilpt “atbalsta” jēdzienā, lai gan tas nav saistīts ar valsts līdzekļu nodošanu [..]”, un ka, “pat ja summas, kas atbilst attiecīgajam atbalsta pasākumam, pastāvīgi nav Valsts kases īpašumā, ar to, ka tās pastāvīgi ir valsts kontrolē un tādējādi valsts kompetento iestāžu rīcībā, pietiek, lai tās varētu tikt kvalificētas kā “valsts līdzekļi”” ( 81 ).

133.

Šajā pašā spriedumā Tiesa atkārtoja, ka izšķirošā nozīme ir tam, ka no valsts iestādēm nošķirtas struktūras “valsts ir pilnvarojusi administrēt kādus valsts līdzekļus, nevis tikai uzlikusi pienākumu veikt iepirkumu par saviem finanšu līdzekļiem” ( 82 ).

134.

Piemērojot šo judikatūru šajā lietā, pārbaudīšu, pirmkārt, ZS iegādes regulējumu atkarībā no personu, kuras tos saņem, un personu, kurām ir pienākums tos iegādāties, statusa, un, otrkārt, kādā mērā GSE kontrolē ZS mehānismu.

135.

[ZS] saņēmēji (Itālijas AER‑E ražotāji) saņem līdzekļus nevis no valsts, bet gan no elektroenerģijas importētājiem Itālijā – vai citiem vietējiem ražotājiem –, kam ir jāiegādājas šiem pirmajiem piešķirtie ZS.

136.

Taču līdzekļu nodošana no vienas privātpersonas otrai, pat ja tā tiek veikta saskaņā ar likumisku pienākumu, principā nozīmē, ka nodotā summa (šajā gadījumā tā ir pirkuma cena starp privātajiem tirgus dalībniekiem) nav valstiska. Uz iegādes pienākumu privātiem subjektiem, izmantojot savus finanšu līdzekļus, parasti neattiecas LESD 107. panta 1. punkts.

137.

Šī pieeja būtībā prevalēja spriedumā PreussenElektra, spriedumā Uteca ( 83 ) un nesenajā 2019. gada 28. marta spriedumā Vācija/Komisija ( 84 ).

138.

Personas, kurām ir pienākums iegādāties ZS (proti, otrai pirkuma pusei), par tiem maksā, kā jau teicu, no saviem līdzekļiem.

139.

Vai ir uzskatāms, ka valsts atsakās ( 85 ) saņemt valsts līdzekļus, ZS bez atlīdzības piešķirot AER‑E ražotājiem, kas ir reģistrēti Itālijā?

140.

Pamatojumu tam, lai uz šo jautājumu tiktu atbildēts apstiprinoši, ir mēģināts rast 2011. gada 8. septembra spriedumā Komisija/Nīderlande, jo noteiktu emisijas tiesību bezmaksas piešķiršana tajā tika uzskatīta par norādi uz to, ka attiecīgie līdzekļi ir valsts līdzekļi ( 86 ). Minētā sprieduma rezultātā Komisija mainīja savu viedokli, jo līdz tam nebija uzskatījusi, ka ar ZS saistītie līdzekļi ir valsts līdzekļi ( 87 ).

141.

Tomēr uzskatu, ka šī ekstrapolācija ir nevietā. Jau pati ZS būtība ir tāda, ka tie bez atlīdzības ir jāpiešķir AER‑E ražotājiem, lai tie pārdotu tos tirgū un gūtu peļņu no šīs pārdošanas summas. Ja zustu bezatlīdzības raksturs un AER‑E ražotājiem būtu jāsamaksā kāda summa (tieši GSE vai izsolē), lai iegūtu ZS, zustu pati šā veicināšanas pasākuma jēga.

142.

ZS ir līdzeklis, lai finansētu papildizmaksas, kādas AER‑E ražošanā rodas tās ražotājiem. Šis finansējums izzustu (un ZS būtu nelietderīgi), ja AER‑E ražotājam, kas tos saņem, būtu par tiem jāmaksā. Ja tā būtu, šīm papildizmaksām pievienotos pašu ZS izmaksas, tādējādi šis mehānisms nederētu AER‑E ražošanas veicināšanai. Tieši augstākas ražošanas izmaksas (vismaz toreiz) salīdzinājumā ar tradicionālo elektroenerģiju ( 88 ) pamatoja šā pamudinājuma piešķiršanu bezatlīdzības ceļā ( 89 ).

143.

Kā norādīja Tiesa, “atbalsta shēma, kurā [..] tiek izmantoti zaļie sertifikāti, ir domāta tostarp, lai nodrošinātu, ka ar zaļās elektroenerģijas ražošanu saistītas papildu izmaksas sedz tieši tirgus, proti, elektroenerģijas piegādātāji un lietotāji, [..], un galu galā – patērētāji” ( 90 ).

144.

Manuprāt, šie apgalvojumi atklāj, ka tirgus, nevis valsts iestādes sedz AER‑E ražošanas papildizmaksas, kas atspoguļojas ZS, un ZS ir tirgojami vērtspapīri ar vērtību, kuru nodrošina tas, ka pastāv pircēji, kuriem to darīt ir likumisks pienākums.

145.

Tādējādi arī Itālijas valsts budžetu neskar bezmaksas ZS piešķiršana, kas, kā jau teicu, pati par sevi neietver valsts līdzekļu nodošanu ( 91 ).

146.

Tā uzskata arī Consiglio di Stato (Valsts padome), apgalvojot, ka “šajā gadījumā nav iesaistīti valsts līdzekļi, jo netiek konstatēta ne tieša, ne netieša valsts līdzekļu nodošana zaļās [elektro]enerģijas ražotājiem, kas darbojas Itālijā” ( 92 ).

147.

Valsts budžets tādējādi neatsakās no ieņēmumiem ar bezmaksas ZS piešķiršanu, kas ir saistīta, kā jau esmu norādījis, ar šā veicināšanas pasākuma būtību.

148.

Pat ja dialektikas labad tiktu atzīts, ka šīs bezatlīdzības piešķiršanas rezultātā rodas netieši zaudējumi Itālijas valstij, tas vēl nebūt noteikti nenozīmētu valsts atbalsta esamību: Tiesa uzskata, ka par valsts līdzekļu nodošanu nav uzskatāma netieša valsts ieņēmumu samazināšanās valsts pieņemtu noteikumu vai pasākumu rezultātā, ja šādas sekas ir nedalāmi saistītas ar šo noteikumu vai pasākumu būtību ( 93 ).

149.

Tā kā strīds, saistībā ar kuru ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir par Axpo pienākumu iegādāties ZS kā AER‑E importētājai Itālijā, ar līdz šim konstatēto valsts līdzekļu izmantošanas neesamību būtu pietiekami, lai atbildētu iesniedzējtiesai, un šādi rīkoties savos rakstveida apsvērumos ierosina arī Komisija.

150.

Tomēr šī pieeja varētu nebūt izsmeļoša, jo tajā netiek pārbaudīta Itālijas valsts kontrole pār citiem ZS shēmas elementiem un tās īstenošana. Konkrētāk, valsts varētu kontrolēt finanšu līdzekļus, kas tiek atvēlēti ZS papildus tiem, kuri ir privāti nodoti starp AER‑E ražotājiem un importētājiem un vietējiem tradicionālās elektroenerģijas ražotājiem.

151.

Kā jau esmu izskaidrojis, Itālijas likumdevējs ir ieviesis mehānismu, lai saglabātu ZS tirgus vērtību. AER‑E ražotāji, protams, var ar tās importētājiem un pašmāju tradicionālas elektroenerģijas ražotājiem slēgt tiešus darījumus par ZS, bet ar Itālijas tiesisko regulējumu tika ieviesta arī ZS digitālā apmaiņas platforma, ko pārvalda GSE meitasuzņēmums GME.

152.

Ne lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ne tiesas sēdē nav iesniegti pierādījumi, kas apliecinātu, ka GME izmanto savus līdzekļus tādējādi, ka pašmāju AER‑E ražotājiem tiktu nodoti valsts līdzekļi. Principā šķiet, ka GME tikai pārvalda platformu kā starpnieks starp ZS pircējiem un pārdevējiem. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda šis apstāklis.

153.

Turpretim valsts līdzekļu nodošanu (AER‑E ražotājiem) varētu ietvert kāds cits Itālijas ZS shēmas elements, proti, GSE iejaukšanās tirgū, lai atpirktu pārpalikušos sertifikātus to cenas uzturēšanai.

154.

Līdzekļi, kas ir GSE rīcībā, lai atpirktu pārpalikušos ZS, tiek iegūti no ieņēmumiem, kuri iegūti no tarifu komponentes A3, ko maksā Itālijas patērētāji savos elektroenerģijas rēķinos. A3 apmēru nosaka Autorità di regolazione per energia, reti e ambiente (Enerģētikas, tīklu un vides regulatīvā iestāde) ( 94 ).

155.

Tarifu komponente A3 ir daļa no tā saucamajām elektroenerģijas sistēmas vispārējām izmaksām ( 95 ), kuru summas tika noteiktas Dekrētlikuma Nr. 83/2012 39. panta 3. punktā. Subjektiem, kas izmanto elektroenerģijas tīkla pakalpojumus, ir likumisks pienākums maksāt šīs summas Elektroenerģijas nozares kompensāciju fondam ( 96 ) un pārnest tos uz galapatērētājiem (kuri, kā jau teicu, tās maksā savos rēķinos).

156.

Summas, kas iekasētas, lai segtu elektroenerģijas sistēmas vispārējās izmaksas, ir paredzētas vispārējo interešu mērķu finansēšanai saskaņā ar sadalījuma kritērijiem, kurus ir noteikušas valsts iestādes. Viens no šiem mērķiem ir atjaunojamās enerģijas [izmantošanas] un energoefektivitātes veicināšana, ko nodrošina tarifu komponente A3 ( 97 ).

157.

Summas, ko maksā elektroenerģijas sistēmas vispārējo izmaksu segšanai, netiek ieskaitītas valsts budžetā, bet gan tiek iemaksātas ar saimniecisko darbību veicoša publiska subjekta (Elektroenerģijas nozares kompensāciju fonds) pārvaldības kontos, kas tos pārdala noteiktām tirgus dalībnieku kategorijām konkrētiem lietojumiem. Šā noteikuma izņēmums ir tarifu komponente A3, kuras summa 98 % apmērā nonāca GSE kontos ( 98 ).

158.

Tarifu komponente A3 ir maksājums, kas Itālijas tiesiskajā regulējumā ir noteikts, lai finansētu vispārējo interešu mērķi veicināt AER‑E ražošanu. Šajā tiesiskajā regulējumā ietverto, šā mērķa sasniegšanai paredzēto pasākumu skaitā ir ZS atpirkšana, ko veic GSE.

159.

Ieņēmumi no tarifu komponentes A3, lai arī tie nenonāk valsts budžetā, varētu tikt uzskatīti par valsts līdzekļiem, kas ir pakļauti Itālijas valsts iestāžu netiešai kontrolei, jo GSE, kuras kapitāla daļas pilnībā pieder Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrijai, saņem no tās un no Ekonomikas attīstības ministrijas norādījumus, kas tai ir jāievēro ( 99 ).

160.

Īsumā sakot, komponentes A3 līdzekļi, kas ir paredzēti GSE ZS atpirkšanai, varētu tikt uzskatīti par valsts līdzekļiem, ciktāl: a) tie izriet no maksājuma, kas ir noteikts Itālijas tiesiskajā regulējumā, b) tos maksā elektroenerģijas galapatērētāji un c) tos pārvalda publiska sabiedrība (GSE), kas darbojas Itālijas valsts uzraudzībā un piešķir tos Itālijā reģistrētajiem AER‑E ražotājiem, atpērkot ZS GME pārvaldītā apmaiņas platformā, kad to cena krītas ( 100 ).

161.

Tarifu komponente A3 tādējādi radītu ieņēmumus, ko var uzskatīt par valsts līdzekļiem, kurus novirza Itālijā reģistrētajiem AER‑E ražotājiem netiešā veidā, kad GSE – subjekts, kas ir valstij piederoša sabiedrība ( 101 ), – atpērk ZS. Tādējādi tā būtu valsts līdzekļu nodošana, kas ir valsts atbalsts ( 102 ).

162.

Katrā ziņā iesniedzējtiesai, kuras rīcībā ir visa attiecīgā informācija, a) ir jāpārbauda GSE iejaukšanās, atpērkot ZS ar tarifu komponentes A3 līdzekļiem, b) ir jānoskaidro, vai ar šo iejaukšanos notiek valsts līdzekļu nodošana Itālijā reģistrētajiem AER‑E ražotājiem, un c) ir jāpārbauda, kādā mērā faktiski pastāv valsts kontrole pār līdzekļiem, ko GSE atvēlē ZS atpirkšanai.

163.

Itālijā reģistrētie AER‑E ražotāji, saņemot ZS, saņem priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo tie tiek piešķirti bez atlīdzības, un pēc tam tie var šos sertifikātus pārdot tieši vai GME pārvaldītajā digitālajā platformā par cenu, ko GSE uztur saprātīgā līmenī ( 103 ).

164.

Šī priekšrocība tiek sniegta tikai pašmāju AER‑E ražotājiem, kas ir privileģēti salīdzinājumā ar (gan AER‑E, gan tradicionālās) elektroenerģijas importētājiem un pašmāju tradicionālās elektroenerģijas ražotājiem. Tādējādi pirmšķietami tā būtu selektīva priekšrocība ( 104 ).

165.

Tiesa uzskata, ka, lai izvērtētu nosacījumu par priekšrocības selektivitāti, ir jānoskaidro, vai saistībā ar konkrētu tiesisko režīmu valsts pasākums var sniegt priekšroku “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” salīdzinājumā ar citiem, kas ir faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā, ievērojot ar minēto režīmu izvirzīto mērķi, un kam tomēr piemēro atšķirīgu attieksmi, kuru būtībā var kvalificēt kā diskriminējošu ( 105 ).

166.

Atbalsta režīma – nevis individuāla atbalsta – gadījumā ir jānoskaidro, vai šī valsts shēma, lai gan ar to ir noteikta vispārpiemērojamu priekšrocību sniegšana, sniedz priekšrocības vienīgi konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētām saimnieciskās darbības nozarēm ( 106 ).

167.

Saskaņā ar metodi, kas parasti tiek izmantota judikatūrā par šo jomu, selektivitātes analīze parasti tiek veikta trīs posmos: a) atsauces tiesiskā regulējuma identificēšana, b) tirgus dalībnieku, kurus skar šis pasākums, faktiskās un tiesiskās situācijas salīdzināšana un c) iespējama labvēlīgās attieksmes attaisnojuma rašana atsauces tiesiskā regulējuma raksturā vai vispārējā sistēmā ( 107 ).

168.

Attiecībā uz atsauces tiesiskā regulējuma identificēšanu tiesas sēdes laikā lietas dalībnieki sniedza pilnīgi atšķirīgus viedokļus: vieni dalībnieki uzskata, ka ar to būtu saprotams vispārējais elektroenerģijas ražošanas regulējums Itālijā, bet citi – ka tas ir regulējums, kas attiecas uz AER‑E ražošanu.

169.

Uzskatu, ka atsauces tiesiskais regulējums šajā lietā ir viens no regulējumiem, kas noteikts ar Direktīvu 2009/28. Piekrītu Consiglio di Stato (Valsts padome), kad tā apgalvo, ka šis regulējums ir “pats par sevi skaidri un apzināti selektīvs, jo katrā dalībvalstī dod priekšroku zaļās enerģijas ražošanai [..]” ( 108 ).

170.

Tāpēc piekrītu iesniedzējtiesas viedoklim, ka tāda AER‑E valsts atbalsta shēma kā ZS (kuru paredz Direktīva 2009/28, un tās mērķis ir to nodrošināt) nav atkāpe no atsauces regulējuma, bet gan veido daļu no tā ( 109 ).

171.

Ja savukārt uzskatītu, ka atsauces tiesiskais regulējums Itālijā vispārēji reglamentē elektroenerģijas tirgu (kura izņēmums būtu ZS mehānisms), būtu jāpārbauda vienu un otru tirgus dalībnieku situāciju salīdzināmība, lai noskaidrotu, kāda ir šīs atbalsta shēmas ietekme ( 110 ).

172.

Itālijas valsts ar ZS vēlas sekmēt AER‑E ražošanu, un šā veida elektroenerģijas iezīmju dēļ situācijas, kurās Itālijā ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem, pašas par sevi nebūtu līdzvērtīgas situācijām, kurās to iegūst no fosilajiem vai tradicionālajiem energoresursiem. To izmaksu atšķirība neļauj uzskatīt, ka to abu situācijas ir salīdzināmas.

173.

Tomēr, lai sasniegtu šo mērķi, principā nebūtu svarīga AER‑E ražošanas vieta, jo, kā jau teicu, nozīme būtu tikai tam, ka tā ir ražota no atjaunojamiem energoresursiem. No šī skatpunkta raugoties, Itālijā reģistrēto AER‑E ražotāju un šīs pašas AER‑E importētāju no citām dalībvalstīm vai trešām valstīm situācija būtu vienāda. Pēdējie salīdzinājumā ar pirmajiem būtu diskriminēti, tādējādi Itālijā iedibināto AER‑E ražotāju priekšrocība būtu selektīva.

174.

Šajā jautājumā nedrīkst aizmirst, ka Direktīva 2009/28, kā to ir interpretējusi Tiesa spriedumā Ålands Vindkraft, īpaši pieļauj, ka atbalsta shēmas AER‑E ražošanai tiek veidotas valsts līmenī.

175.

Lai šis atbalsts tiktu piešķirts, ZS pārdošanas summa nevar būt pārāk liela, proti, tā nevar pārsniegt lielākās izmaksas, ko AER‑E ražotājiem rada šā veida elektroenerģijas ražošana. Ja mākslīgā veidā tiktu paaugstināta ZS cena, pārsniedzot šīs izmaksas, pasākuma selektivitāte (un objektīva attaisnojuma trūkums) nebūtu noliedzami.

176.

Konkrēti ZS shēmas attaisnojamības ziņā šim pasākumam pamatojums var būt rasts tā iedabā vai vispārējā uzbūvē ( 111 ). Ja atbalsta shēma ir balstīta uz Direktīvu 2009/28, tas notiek, lai sekmētu vides aizsardzību un cilvēka veselības un dzīvības, dzīvnieku un augu aizsardzību. Tādējādi, ciktāl šis atbalsts atbilst minētās direktīvas prasībām, to ir iespējams uzskatīt par saderīgu ar LESD 107. panta 3. punktu.

177.

Tomēr veikt atbalsta saderības ar iekšējo tirgu pārbaudi ir nevis valstu tiesu, bet gan Komisijas ziņā, to darot katrā konkrētajā gadījumā, iepriekš paziņojot par to attiecīgajai dalībvalstij ( 112 ) un ievērojot Komisijas pašas noteiktās pamatnostādnes ( 113 ).

178.

EEK un Šveices nolīgums ir principā piemērojams elektroenerģijas importam starp Šveici un Savienības dalībvalstīm ( 114 ). Axpo uzskata, ka pienākums iegādāties Itālijas ZS, kad tiek importēta AER‑E no Šveices uz Itāliju, ir pretrunā šā nolīguma 6. un 13. pantam.

179.

Lai atsauktos uz šīm nolīguma normām, vispirms būtu nepieciešams, lai Axpo pierādītu, ka elektroenerģija, ko tā importē Itālijā no Šveices, ir ražota no atjaunojamiem energoresursiem. Lai tā būtu, ir nepieciešams, lai Savienība un Šveice būtu vienojušās par mehānismu, kas garantētu un apliecinātu šo izcelsmi.

180.

Kā informē Komisija un kā tika apstiprināts tiesas sēdē, Savienība nav noslēgusi ar Šveici nevienu nolīgumu, lai saskaņotu AER‑E izcelsmes apliecinājumus saskaņā Direktīvas 2009/28 15. pantu. Šajā jautājumā uzsāktās divpusējās sarunas tika pārtrauktas.

181.

2007. gada 6. martā Itālija un Šveice patiešām noslēdza nolīgumu, kas noteica izcelsmes apliecinājumu savstarpēju atzīšanu elektroenerģijai, kura ir importēta kopš 2006. gada ( 115 ). Tomēr šis divpusējais nolīgums neattiecas uz AER‑E izcelsmes apliecinājumu savstarpēju atzīšanu, kā to paskaidroju jau iepriekš ( 116 ).

182.

Pat ja Axpo varētu pierādīt, ka no Šveices importētā elektroenerģija ir iegūta no atjaunojamiem energoresursiem, uzskatu, ka EEK un Šveices nolīguma 6. un 13. pantam ( 117 ) nav pretrunā Itālijas ZS iegādes sistēma, kas ir noteikta importētājiem.

183.

Attiecībā uz 6. panta 1. punktu (kas aizliedz maksājumus ar ievedmuitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību tirdzniecībā starp Kopienu un Šveici līdzīgi LESD 28. un 30. pantam), jau esmu norādījis ( 118 ), ka attiecīgajam pienākumam nav nodokļa vai parafiskālas nodevas rakstura, un tāpēc tas nav kvalificējams kā maksājums ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību.

184.

Attiecībā uz 13. panta 1. punktu (kas aizliedz kvantitatīvus importa ierobežojumus vai pasākumus ar līdzvērtīgu iedarbību tirdzniecībā starp Kopienu un Šveici) šis aizliegums ir līdzīgs LESD 34. pantā noteiktajam aizliegumam. Kā arī esmu jau skaidrojis ( 119 ), Itālijas ZS mehānisms, lai gan tas ir pasākums ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, ir attaisnots vides aizsardzības un cilvēka veselības un dzīvības, dzīvnieku un augu aizsardzības apsvērumiem, tādēļ netiek pārkāpts LESD 34. pantā noteiktais aizliegums. Šis pats apsvērums ir attiecināms arī uz EEK un Šveices nolīguma 13. pantā noteikto aizliegumu.

185.

Ņemot vērā iepriekš minēto, piedāvāju Tiesai atbildēt Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) šādi: