1.

High Court (Augstā tiesa, Īrija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Direktīvā 2005/85/EK ( 2 ) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, paredzēto pieņemamības nosacījumu interpretāciju.

2.

Tiesai uzdotie jautājumi ir saistīti ar trīs lietām ( 3 ), kas attiecas uz trīs trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri lūdz bēgļa statusa piešķiršanu Īrijā, turklāt šīs personas ir saņēmušas alternatīvo aizsardzību Itālijā.

3.

Interpretācijas problēma radusies ļoti specifiskā kontekstā, proti, Īrija ir paziņojusi par savu vēlmi piedalīties (ES) Regulas Nr. 604/2013 ( 4 ) pieņemšanā un piemērošanā, līdz ar to uz to attiecas šī regula, taču tā nav piedalījusies Direktīvas 2013/32/ES ( 5 ) par procedūrām, kas ar to saistīta, pieņemšanā, un tai šī pēdējā nav saistoša un nav jāpiemēro. Uz šo dalībvalsti attiecas pirms tam spēkā esošā direktīva procedūru jomā, proti, Direktīva 2005/85, kas bija saistīta ar Regulu (EK) Nr. 343/2003 ( 6 ) (turpmāk tekstā – “Dublinas II regula”).

4.

Tādējādi Tiesa saskaras ar Direktīvas 2005/85 tiesību normas interpretācijas jautājumu nesaistīti ar Dublinas II regulu, [pretēji tam,] kā iecerējis Savienības likumdevējs.

5.

Pēc pieņemamības nosacījumu, kas attiecas uz šīs lietas specifisko kontekstu, vērtējuma es ierosināšu Tiesai nospriest, ka šie nosacījumi neliedz Īrijai uzskatīt par nepieņemamiem tādus pieteikumus kā trešo valstu valstspiederīgo iesniegtie pieteikumi pamatlietā, kuru nolūks ir iegūt bēgļa statusu, ja viņiem ir piešķirta alternatīvā aizsardzība citā dalībvalstī.

6.

Dublinas II regula tika atcelta un aizstāta ar Dublinas III regulu.

7.

Dublinas II regulā saskaņā ar tās 1. pantu, lasot to kopsakarā ar tās 2. panta c) punktu, bija paredzēti tikai kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu Konvencijas par bēgļu statusu, kas ir parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”), izpratnē, savukārt Dublinas III regulas priekšmets, kā tas izriet no tās 1. panta, šobrīd ir paredzēt šādus kritērijus un mehānismus attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas saskaņā ar šīs regulas 2. panta b) punktā paredzēto definīciju, kurā ir ietverta atsauce uz Direktīvas 2011/95/ES ( 7 ) 2. panta h) punkta definīciju, ir vērsti uz bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa iegūšanu.

8.

Direktīva 2005/85 ir saistīta ar Dublinas II regulu.

9.

Saskaņā ar Direktīvas 2005/85 1. pantu tās mērķis ir noteikt minimālos standartus dalībvalstu piemērotajās procedūrās bēgļa statusa piešķiršanai un atņemšanai.

10.

Šīs direktīvas 22. apsvērums ir izteikts šādi:

“Dalībvalstīm būtu jāizskata visi pieteikumi pēc būtības, t.i., jāizvērtē, vai attiecīgo pieteikuma iesniedzēju var atzīt par bēgli saskaņā ar Padomes Direktīvu 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātiem standartiem trešās valsts pilsoņu vai bezvalstnieku atzīšanai par bēgļiem vai personām, kam citādi vajadzīga starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu [ ( 8 )], izņemot, ja šī direktīva paredz citādi, jo īpaši, ja var pamatoti pieņemt, ka cita valsts veiktu pārbaudi vai nodrošinātu pietiekamu aizsardzību. Jo īpaši dalībvalstīm nebūtu jāizvērtē patvēruma pieteikums pēc būtības, ja pirmā patvēruma valsts pieteikuma iesniedzējam ir piešķīrusi bēgļa statusu vai citādu pietiekamu aizsardzību, un šī valsts pieteikuma iesniedzēju uzņems atpakaļ.”

11.

Minētās direktīvas 25. pantā “Nepieņemami pieteikumi” ir noteikts:

“1.   Papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izvērtēts saskaņā ar [Dublinas II], dalībvalstīm nav jāizvērtē, vai meklētāju var kvalificēt kā bēgli saskaņā ar [Direktīvu 2004/83], ja pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu saskaņā ar šo pantu.

2.   Dalībvalstis var uzskatīt patvēruma pieteikumu par nepieņemamu saskaņā ar šo pantu, ja:

12.

Direktīva 2013/32 ir saistīta ar Dublinas III regulu. Ar šo direktīvu tika pārstrādāta Direktīva 2005/85.

13.

Direktīvas 2013/32 58. apsvērumā ir noteikts:

“Saskaņā ar 1. un 2. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots [LES un LESD], un neskarot minētā protokola 4. pantu, Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tām šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro”.

14.

Saskaņā ar šīs direktīvas 1. pantu tās mērķis ir noteikt kopējas procedūras starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai saskaņā ar Direktīvu 2011/95.

15.

Šīs direktīvas 33. pants “Nepieņemami pieteikumi” ir formulēts šādi:

“1.   Papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izskatīts saskaņā ar [Dublinas III regulu], dalībvalstīm nav jāizvērtē, vai pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs saņemt starptautisko aizsardzību saskaņā ar [Direktīvu 2011/95], ja pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu saskaņā ar šo pantu.

2.   Dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu tikai tad, ja:

16.

Saskaņā ar International Protection Act 2015 (2015. gada Starptautiskās aizsardzības likums) 21. panta 2. punkta a) apakšpunktu starptautiskās aizsardzības pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu, ja bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu pieteikuma iesniedzējam ir piešķīrusi cita dalībvalsts.

17.

M.S., M.W. un G.S. ir trešo valstu valstspiederīgie: pirmie divi no Afganistānas, un trešais no Gruzijas, kuri pēc alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanas Itālijā ieradās Īrijā 2017. gadā un tur International Protection Office (Starptautiskās aizsardzības birojs, Īrija) iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

18.

Ar 2017. gada 1. decembra, 2018. gada 2. februāra un 29. jūnija lēmumiem Starptautiskās aizsardzības birojs noraidīja M.S., M.W. un G.S. attiecīgi iesniegtos starptautiskās aizsardzības pieteikumus, pamatojoties uz to, ka šīm personām jau bija piešķirts alternatīvās aizsardzības statuss citā dalībvalstī, proti, Itālijā.

19.

M.S., M.W. un G.S. iesniedza prasības par šiem lēmumiem International Protection Appeals Tribunal (Starptautiskās aizsardzības lietu apelācijas tiesa, Īrija), kas attiecīgi ar 2018. gada 23. maija, 28. septembra un 18. oktobra lēmumiem tās noraidīja.

20.

Prasītāji pamatlietā iesniedza High Court (Augstā tiesa) apelācijas sūdzību atcelt šos lēmumus.

21.

Atsaucoties uz spriedumu Ibrahim u.c. ( 9 ), iesniedzējtiesa atgādina, ka Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunkts ļauj dalībvalstij noraidīt patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu, ja meklētājam [pieteikuma iesniedzējam] cita dalībvalsts piešķīrusi alternatīvo aizsardzību, un šī norma ir paplašinājusi iepriekš Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto iespēju, kas atļāva šādu noraidījumu tikai tad, ja pieteikuma iesniedzējam cita dalībvalsts bija piešķīrusi bēgļa statusu.

22.

Minētā tiesa norāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/32 un Dublinas III regulas kopīgo piemērošanu nevienai dalībvalstij nav jāizskata pieteikums par starptautisko aizsardzību, ja šī aizsardzība jau ir tikusi piešķirta citā dalībvalstī.

23.

Tomēr iesniedzējtiesa uzsver, ka Īrija, lai gan tā piedalījusies Dublinas III regulas pieņemšanā un piemērošanā, ir lēmusi nepiedalīties Direktīvas 2013/32 pieņemšanā un piemērošanā, lai gan Direktīva 2005/85 joprojām ir piemērojama šajā dalībvalstī.

24.

Šādā kontekstā iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai Direktīva 2005/85, it īpaši tās 25. pants, lasot to kopsakarā ar Dublinas III regulu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kas ļauj noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu, ja pieteikuma iesniedzējam cita dalībvalsts jau piešķīrusi alternatīvo aizsardzību. It īpaši tā jautā, kāds ir minētās direktīvas 25. panta [2. punkta] d) un e) apakšpunktā paredzēto nepieņemamības pamatu tvērums, it īpaši attiecībā uz šajās normās lietotā jēdziena “attiecīgā dalībvalsts” interpretāciju.

25.

Turklāt iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai tas, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš saņēmis alternatīvās aizsardzības statusu pirmajā dalībvalstī, iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu otrā dalībvalstī, ir tiesību ļaunprātīga izmantošana, kas šai otrai dalībvalstij ļauj uzskatīt šādu pieteikumu par nepieņemamu.

26.

Šādos apstākļos High Court (Augstā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27.

Prejudiciālajos jautājumos iesniedzējtiesa jautā, vai nepieņemamības pamata, kas balstīts uz to, ka šādas aizsardzības pieteikuma iesniedzējs jau ir saņēmis alternatīvās aizsardzības statusu citā dalībvalstī, iekļaušana 2015. gada likumā ( 11 ) par starptautisko aizsardzību ir saderīga ar Direktīvu 2005/85, piemērojot Dublinas III regulu. Šajā nolūkā tā lūdz Tiesai šīs direktīvas 25. pantā minēto pieņemamības pamatu interpretāciju.

28.

Uzreiz uzsvēršu, ka, lai gan ar Direktīvu 2013/32 tika atcelta Direktīva 2005/85, šī atcelšana nav spēkā Īrijā. Direktīvas 2013/32 53. pantā ir skaidri paredzēts, ka Direktīva 2005/85 tiek atcelta “tām dalībvalstīm, kurām šī direktīva ir saistoša”. Kā norādīts Direktīvas 2013/32 58. apsvērumā, Īrija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā un tai tā nav saistoša un nav jāpiemēro. Līdz ar to Īrijai joprojām ir saistoša Direktīva 2005/85, kura attiecībā uz to nav atcelta.

29.

Tiesa jau ir interpretējusi Direktīvas 2005/85 25. pantu un izskatījusi jautājumu par to, vai tas, ka alternatīva aizsardzība ir bijusi piešķirta pirmajā dalībvalstī, ļauj otrai dalībvalstij, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis patvēruma pieteikumu, to noraidīt kā nepieņemamu ( 12 ). Šis jautājums, izvērtēts, piemērojot kopā šo direktīvu un Dublinas II regulu, saņēma skaidri noraidošu atbildi.

30.

Vai tas, ka šajā lietā Direktīva 2005/85 tiek uzlūkota saistībā ar Dublinas III regulas, nevis Dublinas II regulas piemērošanu, var vedināt uz citādu interpretāciju?

31.

Šī problēma ir iesniedzējtiesas pirmā un trešā jautājuma pamatā. Faktiski šo cieši saistīto jautājumu mērķis ir noskaidrot, vai Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta d) apakšpunktā minētā “attiecīgā dalībvalsts” var būt pirmā dalībvalsts, kura piešķīrusi bēgļa statusam līdzvērtīgu aizsardzību, tādējādi tās piešķirtā alternatīvā aizsardzība varētu būt nepieņemamības pamats Dublinas II regulas kontekstā (pirmais jautājums) vai Dublinas III regulas kontekstā (trešais jautājums). Es ierosinu aplūkot izvirzīto problēmu, sākot ar Direktīvas 2005/85 25. pantā paredzēto nepieņemamības pamatu vērtējumu saskaņā ar Dublinas II regulu (B iedaļa), un pēc tam tos izvērtēt saskaņā ar Dublinas III regulu (C iedaļa). Pabeigšu ar dažām piezīmēm par ļaunprātīgu izmantošanu, kas minēta otrajā prejudiciālajā jautājumā.

32.

Šajā iedaļā es izvērtēšu vispirms Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punktu un it īpaši šīs tiesību normas d) apakšpunkta nozīmi, kas izriet no tā formulējuma un konteksta, pēc tam izvērtēšu sprieduma Ibrahim devumu šajā jautājumā.

33.

Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkts ietver septiņus fakultatīvus nepieņemamības pamatus, kas ļauj dalībvalstīm uzskatīt trešās valsts valstspiederīgā patvēruma pieteikumu par nepieņemamu.

34.

Pirmais šajā tiesību normā paredzētais nepieņemamības pamats tās a) apakšpunktā attiecas uz gadījumu, kad cita dalībvalsts ir piešķīrusi bēgļa statusu. Divi nākamie pamati tās b) un c) apakšpunktā attiecas uz gadījumu, kad aizsardzību ir piešķīrusi trešā valsts, kas tiek uzskatīta par pirmo patvēruma valsti vai par drošu trešo valsti. Tās d) un e) apakšpunkts attiecas uz gadījumu, kad meklētājs drīkst palikt attiecīgajā dalībvalstī vai nu tādēļ, ka viņam šajā dalībvalstī ir piešķirts statuss, kas ir līdzvērtīgs bēgļa statusa tiesībām un pabalstiem saskaņā ar Direktīvu 2004/83, citiem vārdiem sakot, šī dalībvalsts viņam ir piešķīrusi alternatīvās aizsardzības statusu ( 13 ) (d) apakšpunkts), vai nu tādēļ, ka šī dalībvalsts aizsargā viņu no repatriēšanas, gaidot procedūras, kas ļauj noteikt bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanu vai atteikumu, rezultātus (e) apakšpunkts). Tās f) un g) apakšpunkts attiecīgi saistīti ar gadījumu, kad ir iesniegts identisks pieteikums pēc galīgā lēmuma pieņemšanas, un gadījumu, kad trešās valsts valstspiederīgā apgādājamais ir iesniedzis pieteikumu pēc tam, kad viņš jau piekritis, ka viņa lieta ir daļa no pieteikuma, kas iesniegts viņa vārdā.

35.

Šī lieta ir par alternatīvās aizsardzības, kas piešķirta pirmajā dalībvalstī, sekām, un tajā rodas jautājums, vai Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktā minētā “attiecīgā dalībvalsts” var būt šī pirmā dalībvalsts. Ja tas tā ir, tad fakts, ka Itālijas Republika ir piešķīrusi alternatīvo aizsardzību tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem kā pamatlietā, saskaņā ar šīs tiesību normas d) apakšpunktu ir otrajā dalībvalstī, proti, Īrijā, iesniegtā starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamības pamats. Turpretim, ja šis jēdziens attiecas vienīgi uz otro dalībvalsti, tad alternatīvās aizsardzības piešķiršana pirmajā dalībvalstī nav nepieņemamības pamats saskaņā ar šo apakšpunktu.

36.

Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta d) apakšpunkta formulējums nesniedz skaidru atbildi uz šo jautājumu. Kā liecina iesniedzējtiesas jautājumi, šis formulējums ir neskaidrs. Pēc trešo valstu valstspiederīgo domām, “attiecīgās dalībvalsts” jēdziens d) un e) apakšpunktā attiecoties tikai uz otro dalībvalsti un alternatīvās aizsardzības piešķiršanai Itālijā neesot nozīmes, savukārt Īrija un Eiropas Komisija, kā arī iesniedzējtiesa uzskata, ka šis jēdziens attiecas gan uz pirmo, gan otro dalībvalsti.

37.

Šo neskaidrību vēl pastiprina Direktīvas 2005/85 22. apsvērums. Šajā apsvērumā ir teikts, ka dalībvalstīm būtu jāizskata pēc būtības patvēruma pieteikums, izņemot, ja direktīva paredz citādi, “jo īpaši, ja var pamatoti pieņemt, ka cita valsts veiktu pārbaudi vai nodrošinātu pietiekamu aizsardzību” ( 14 ). Šajā apsvērumā ir precizēts, ka “jo īpaši dalībvalstīm nebūtu jāizvērtē patvēruma pieteikums pēc būtības, ja pirmā patvēruma valsts pieteikuma iesniedzējam ir piešķīrusi bēgļa statusu vai citādu pietiekamu aizsardzību un šī valsts pieteikuma iesniedzēju uzņems atpakaļ” ( 15 ).

38.

Proti, jēdzieni “cita valsts [otra valsts]” un “pirmā patvēruma valsts” šajā apsvērumā lietoti nozīmē, kas varētu ietvert gan trešās valstis, gan dalībvalstis. Pretēji jēdzienam “valsts”, kas lietots Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā un skaidri un nepārprotami attiecas uz trešo valsti, nav precizēts, ka 22. apsvērumā minētās valstis neietvertu dalībvalstis.

39.

Balstoties uz šo apsvērumu, Īrija un Komisija apgalvo, ka Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktā lietotais jēdziens “attiecīgā dalībvalsts” ietver gan pirmo, gan otro dalībvalsti. Tās secina – ja pirmā dalībvalsts ir piešķīrusi alternatīvo aizsardzību trešo valstu valstspiederīgajiem, kas iesniedz patvēruma pieteikumu otrā dalībvalstī, tad šī pēdējā var noraidīt šo pieteikumu kā nepieņemamu.

40.

Tomēr šī 25. panta 2. punkta formulējuma un šīs normas konteksta detalizētāka izpēte vedina uz citu atbildi.

41.

Kā jau norādīju, Savienības likumdevējs ir izteicis šo tiesību normu, lietojot jēdzienu “cita dalībvalsts” tās a) apakšpunktā un jēdzienu “attiecīgā dalībvalsts” tās d) un e) apakšpunktā. Tas, ka a) apakšpunktā lietots no d) un e) apakšpunkta atšķirīgs jēdziens, nozīmē, ka likumdevējs ir runājis par diviem dažādiem gadījumiem. Tādēļ jēdzienu “attiecīgā dalībvalsts” nevar uzskatīt par ekvivalentu jēdzienam “cita dalībvalsts”, un “attiecīgā dalībvalsts” līdz ar to nav pirmā dalībvalsts, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis savu patvēruma pieteikumu.

42.

Ja likumdevējs būtu vēlējies citādi, būtu bijis loģiski, ka tas šīs pašas normas a) apakšpunktā būtu pievienojis, ka citas dalībvalsts piešķirts alternatīvās aizsardzības statuss ir nepieņemamības pamats tieši tāpat kā bēgļa statuss.

43.

Šo gramatisko interpretāciju pamato kontekstuāla interpretācija, kas balstīta uz Direktīvas 2005/85 2. panta k) punktā ( 16 ) minēto vārdkopas “palikt dalībvalstī”, kas izmantota tās 25. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktā ( 17 ), definīciju. Šī vārdkopa ir definēta kā palikšana tās dalībvalsts teritorijā, kurā ir iesniegts vai izvērtēts patvēruma pieteikums.

44.

No tā izriet, ka “attiecīgā dalībvalsts” 25. panta 2. punkta d) un e) apakšpunkta izpratnē nozīmē to dalībvalsti, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis patvēruma pieteikumu, šajā gadījumā – Īriju, un kuras teritorijā viņš drīkst palikt tādēļ ( 18 ), ka šī dalībvalsts vai nu viņam iepriekš piešķīrusi alternatīvās aizsardzības statusu (d) apakšpunkts), vai izvērtē viņa patvēruma pieteikumu (pirmo reizi) un ir atļāvusi šim trešās valsts valstspiederīgajam palikt tās teritorijā, gaidot lēmuma pieņemšanu (e) apakšpunkts).

45.

Spriedums Ibrahim, ko Tiesa pasludinājusi virspalātā un kas precīzāk attiecās uz Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto nepieņemamības pamatu, apstiprina šo vērtējumu. Kā izskaidrošu nākamajā iedaļā, Tiesa salīdzināja šo 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu ar normu, ko tas aizvietoja, proti, Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta a) apakšpunktu. No Tiesas vērtējuma izriet, ka minētajā 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā skaidri norādītais nepieņemamības pamats, kas balstīts uz to, ka pirmā dalībvalsts piešķīrusi alternatīvo aizsardzību [cita dalībvalsts ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību], nebija paredzēts nedz Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta a) apakšpunktā, nedz kādā citā šīs normas apakšpunktā.

46.

Šis spriedums bija saistīts ar četriem patvēruma pieteikumiem, ko Vācijā trīs gadījumos iesniedza palestīniešu izcelsmes bezvalstnieki un vienā gadījumā trešo valstu valstspiederīgais, kuriem pirmā dalībvalsts, attiecīgi Bulgārija un Polija, jau bija piešķīrusi alternatīvās aizsardzības statusu. Šis spriedums bija Tiesas apvienotajās lietās, uz kurām es atsaukšos kā, pirmkārt, uz lietām Ibrahim, un, otrkārt, uz lietu Magamadov. Viens no prejudiciālajiem jautājumiem šajās lietās bija par to, vai tādēļ, ka pirmā dalībvalsts ir piešķīrusi alternatīvo aizsardzību, attiecīgā Vācijas tiesa varēja noraidīt kā nepieņemamus patvēruma pieteikumus, nekavējoties piemērojot Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, lai gan lietas fakti visumā vai daļēji attiecās uz laikposmiem pirms šīs direktīvas un Dublinas III regulas stāšanās spēkā.

47.

Sprieduma Ibrahim 58. punktā Tiesa nosprieda, ka, ļaujot dalībvalstij noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu, ja pieteikuma iesniedzējam citā dalībvalstī ir piešķirta alternatīvā aizsardzība, Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir paplašinājis agrāk Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto iespēju, ar kuru šāds noraidījums bija pieļaujams tikai tad, ja pieteikuma iesniedzējam citā dalībvalstī bija piešķirts bēgļa statuss.

48.

Šī sprieduma 71. punktā Tiesa piebilda, ka ar Direktīvu 2013/32 tika ieviests papildu nepieņemamības pamats, ko izskaidro plašākais tiesiskais regulējums, kuru likumdevējs paredzējis, vienlaicīgi ar šo direktīvu pieņemot Dublinas III regulu. Šīs pēdējās tāpat kā Direktīvas 2013/32 piemērošanas joma faktiski ir paplašināta uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem ( 19 ), proti, uz pieteikumiem, kuru nolūks ir saņemt gan bēgļa statusu, gan alternatīvās aizsardzības statusu, un tā vairs nav ierobežota – kā tas bija saskaņā ar Dublinas II regulu – ar patvēruma procedūru un līdz ar to bēgļa statusu.

49.

Saikne starp Dublinas II un Dublinas III regulām un procedūru direktīvām, kas ar tām attiecīgi saistītas, ir vēlreiz uzsvērta sprieduma Ibrahim 72. punktā, kurā ir precizēts, ka Direktīvas 2005/85 25. panta 1. punktā ir atsauce uz Dublinas II regulu, savukārt Direktīvas 2013/32 33. panta 1. punktā ir atsauce uz Dublinas III regulu.

50.

Šis Tiesas vērtējums izceļ atbilstošo tiesību normu nozīmi, kurā procesuālās tiesību normas ļauj nošķirt divas tiesiskā regulējuma sistēmas: vienu, ko reglamentē Dublinas II regula, un otru, ko reglamentē Dublinas III regula. Atšķirība starp šīm divām sistēmām, kas izriet no Dublinas III regulas piemērošanas jomas paplašināšanas, ir atspoguļota dažādu instrumentu nosaukumos ( 20 ): pirmajā ir minēts tikai “patvēruma pieteikums”, bet otrajā – “starptautiskās aizsardzības pieteikums”. Katra no šīm regulām tika papildināta ar zināmu skaitu leģislatīvu instrumentu, un tālāk es dēvēšu šīs sistēmas – kā tās tikušas papildinātas – par “Dublinas II sistēmu” ( 21 ) un “Dublinas III sistēmu” ( 22 ).

51.

Šī piemērošanas jomas paplašināšana, manuprāt, izskaidro ne vien papildu pamata iekļaušanu Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā, bet arī divu nepieņemamības pamatu, kas bija paredzēti Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punktā, proti, tās d) un e) apakšpunktā, izņemšanu no šīs tiesību normas. Šie punkti, kā arī šīs normas f) apakšpunkts tagad ir ietverti vienā Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunktā, kurš attiecas uz secīgu pieteikumu tajā pašā dalībvalstī, kurā nav ietverti nekādi jauni elementi vai konstatējumi [fakti] nolūkā saņemt starptautiskās aizsardzības statusu, proti, bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu.

52.

Turklāt sprieduma Ibrahim 73. un 74. punktā Tiesa uzskatīja, ka no Dublinas III regulas un Direktīvas 2013/32 sistēmas, kā arī no šīs direktīvas 33. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka minētās direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto papildu nepieņemamības pamatu nav paredzēts piemērot tādam patvēruma pieteikumam, kas vēl pilnībā ietilpst Dublinas II regulas piemērošanas jomā.

53.

Runājot par tādu situāciju kā lietā Magamadov, uz kuru, ņemot vērā datumus, kuros otrajā dalībvalstī iesniegts patvēruma pieteikums un pieprasījums uzņemt atpakaļ pirmajā dalībvalstī ( 23 ), pilnībā attiecas Dublinas II regulas piemērošanas joma, tas, ka alternatīvā aizsardzība tikusi piešķirta pirmajā dalībvalstī, nav nepieņemamības pamats. Otrajai dalībvalstij principā ir jāizvērtē patvēruma pieteikums, ja vien tā nenolemj pārsūtīt pieteikuma iesniedzēju uz pirmo dalībvalsti saskaņā ar Dublinas II regulas 16. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 20. pantu ( 24 ), lai šī pirmā dalībvalsts uzņemtos izvērtēšanu.

54.

Šis Tiesas secinājums, saskaņā ar kuru nepieņemamības pamats, kas balstīts uz to, ka pirmā dalībvalsts ir piešķīrusi alternatīvās aizsardzības statusu, nav paredzēts Direktīvā 2005/85 un līdz ar to neļauj otrai dalībvalstij noraidīt patvēruma pieteikumu, ja uz lietas faktiem pilnībā attiecas Dublinas II regula, pamato vērtējumu, atbilstoši kuram šīs direktīvas 25. panta 2. punkts, tostarp tā d) apakšpunkts, neparedz šādu nepieņemamības pamatu un līdz ar to šajā apakšpunktā lietotā vārdkopa “attiecīgā dalībvalsts” nenozīmē pirmo dalībvalsti.

55.

Turpretim, runājot par situāciju, uz kuru tāpat kā lietās Ibrahim attiecas Dublinas III regulas piemērošanas joma, Tiesa šajā spriedumā uzskatīja, ka attiecīgajai dalībvalstij jeb otrajai dalībvalstij ir iespēja noraidīt patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu ( 25 ).

56.

Šis tiesas secinājums ir piemērojams tad, ja uz lietas faktiem visā pilnībā attiecas Dublinas III regulas un Direktīvas 2013/32 piemērošanas joma, proti, ja tie radušies pēc Dublinas III regulas piemērošanas sākuma datuma jeb 2014. gada 1. janvāra saskaņā ar tās 49. panta otro daļu, kā arī pēc Direktīvas 2013/32 piemērošanas sākuma datuma jeb 2015. gada 20. jūlija.

57.

Tāds pats secinājums atbilst gadījumam, ja uz lietas faktiem daļēji attiecas Dublinas III regula ( 26 ), ja otrās dalībvalsts valsts tiesību akti ļauj nekavējoši piemērot Direktīvu 2013/32 pirms tās transponēšanas laika beigām un ja šie fakti radušies pēc Direktīvas 2013/32 un Dublinas III regulas kopīgās stāšanās spēkā ( 27 ), un ja daļa no tiem – kā lietās Ibrahim – notikuši pēc Dublinas III regulas piemērošanas sākuma datuma ( 28 ). Šādā situācijā šiem faktiem ir piemērojama gan Dublinas III regula, gan Direktīva 2013/32.

58.

Lai arī no sprieduma Ibrahim izriet, ka situācijā, kuru pilnībā regulē Dublinas II regula, dalībvalsts nevar noraidīt patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka pieteicējs ir saņēmis alternatīvo aizsardzību pirmajā dalībvalstī, es secinu, ka šis spriedums nesniedz atbildi uz jautājumu, vai šis pamats ir piemērojams, ja uz dalībvalsti, šajā gadījumā Īriju, attiecas Dublinas III regula, bet ne Direktīva 2013/32, kas ir saistīta ar šo regulu.

59.

Turklāt, runājot par šo secinājumu 57. punktā atgādināto Tiesas secinājumu saistībā ar nepieņemamības papildu pamata piemērošanu, ja uz faktiem Dublinas III regula attiecas tikai daļēji, tomēr ir jāsecina, ka tas attiecas uz situāciju, kurā – atšķirībā no šīs lietas – uz otro dalībvalsti pilnībā attiecas gan Dublinas III regula, gan Direktīva 2013/32.

60.

Vai tāds pats secinājums jāizdara, ja šai otrai dalībvalstij Direktīva 2013/32 nav saistoša?

61.

Šajā iedaļā es vispirms izvērtēšu Dublinas III sistēmas papildinājumus, salīdzinot ar Dublinas II sistēmu, un ar katru no šīm sistēmām saistīto pārsūtīšanas un nepieņemamības mehānismu loģiku, kas ļauj otrajai dalībvalstij neizskatīt tai iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu (1. iedaļa). Pēc tam es parādīšu nekonsekvences, ko var radīt Īrijas, kurai nav pilnībā saistoša nedz viena, nedz otra sistēma, īpašā situācija, un tad ierosināšu interpretāciju, kas, manuprāt, izriet no likumdevēja paustās vēlmes (2. un 3. iedaļa).

62.

Dublinas III sistēma iezīmē jaunu posmu kopējās patvēruma sistēmas izveidē. Pirmais posms, kas atbilst Dublinas II sistēmai, paredzēja zināmu skaitu kopēju tiesību normu. Otrajā posmā, kas atbilst Dublinas III sistēmai, likumdevējs vēlējās tuvināt bēgļa statusu un alternatīvās aizsardzības statusus, uzlūkojot tos kopā un vienoti un palielinot ieinteresēto personu tiesības Savienībā. Viens no likumdevēja galvenajiem un stabilajiem mērķiem bija ierobežot trešo valstu valstspiederīgo otrreizējo plūsmu [sekundāro pārvietošanos] ( 29 ), proti, viņu pārvietošanos Savienības iekšienē, lai saņemtu iespējami labāku aizsardzību un apstākļus citā dalībvalstī. Procesuālo tiesību normu tuvināšanai bija jāpalīdz ierobežot šo pārvietošanos ( 30 ).

63.

Katrs posms noslēdzās ar tādas sistēmas izveidi, kas ietver leģislatīvo instrumentu kopumu, kuri ir savstarpēji koordinēti ( 31 ). Kā izriet no sprieduma Ibrahim, likumdevēja paredzētās pieņemamības normas loģiski ir piemērojamas tieši katras šīs sistēmas iekšienē.

64.

Tā kā Dublinas III sistēmā bēgļa statuss un alternatīvās aizsardzības statuss tika ievērojami tuvināti, tad Dublinas III regulā – atšķirībā no Dublinas II regulas – vairs nav paredzēta patvēruma meklētāja pārsūtīšana no otrās dalībvalsts uz pirmo dalībvalsti, lai šī pēdējā, piešķīrusi viņam alternatīvo aizsardzību, uzņemtu viņu atpakaļ un izskatītu viņa pieteikumu. Kā Tiesa skaidri apliecināja, šādu pārsūtīšanu šajā kontekstā otrā dalībvalsts vairs nevar pieprasīt ( 32 ). Turpretim šai dalībvalstij ir iespēja noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu, balstoties uz Direktīvas 2013/32 33. pantu ( 33 ).

65.

Tādējādi divas pieejas, ko veido pārsūtīšana un nepieņemamība, lai noraidītu jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kura nolūks ir iegūt bēgļa statusu un kurš iesniegts otrajā dalībvalstī, atbilst katra savam īpašam tiesību normu kopumam, kam ir sava loģika atkarībā no sasniegtā saskaņošanas līmeņa.

66.

Jāsecina, ka Īrijas izvēle piedalīties Dublinas III regulas pieņemšanā, lai gan tai nav saistoša Direktīva 2013/32, kas ir saistīta ar šo regulu, un līdz ar to uz šo dalībvalsti joprojām attiecas Direktīva 2005/85, izjauc šo loģiku, izveidojot asimetriju, kuras sekas likumdevējs nav aplūkojis un kuru es izvērtēšu tālāk.

67.

Tā kā Īrijai ir pienākums piemērot Dublinas III regulu, bet nav saistoša Direktīva 2013/32, tā nevar balstīties uz šīs pēdējās 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, lai noraidītu kā nepieņemamu patvēruma pieteikumu, ko iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, kurš saņēmis alternatīvo aizsardzību pirmajā dalībvalstī. Turklāt šī dalībvalsts, kurai jāpiemēro Direktīva 2005/85, bet kuru nereglamentē Dublinas II regula, nevar balstīties arī uz šīs regulas 16. pantu, lai pārsūtītu trešās valsts valstspiederīgo uz pirmo dalībvalsti un šī dalībvalsts izskatītu viņa pieteikumu. Tādējādi pilnībā burtiska Direktīvas 2005/85 interpretācija saskaņā ar Dublinas III regulu varētu nozīmēt, ka Īrijai ir pienākums izskatīt šo patvēruma pieteikumu.

68.

Visas personas, kas iestājušās lietā Tiesā un iesniedzējtiesā, ir uzsvērušas nekonsekvences, kas no tā varētu izrietēt.

69.

Faktiski tās ir divu veidu. Pirmkārt, tās ir saistītas ar dalībvalstu piešķirtās aizsardzības ietekmes salīdzinājumu ar ietekmi, ko rada trešo valstu piešķirtā aizsardzība.

70.

Saskaņā ar Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu, ja trešā valsts ir piešķīrusi aizsardzību, kas atzīta par pietiekamu, Īrijai nebūtu pienākuma izskatīt patvēruma pieteikumu un tā varētu noraidīt šo pieteikumu kā nepieņemamu, taču tai būtu pienākums izskatīt šo pieteikumu, ja alternatīvo aizsardzību būtu piešķīrusi pirmā dalībvalsts. Šī atšķirība ir vēl jo pārsteidzošāka, ņemot vērā savstarpējo uzticību, kas principā būtu jāievēro dalībvalstīm, un aizsardzības līmeni, ko Savienības likumdevējs centies paredzēt trešo valstu valstspiederīgajiem.

71.

Alternatīvā aizsardzība ir Savienības paredzēts statuss, kas papildina un pilnveido Ženēvas konvencijas iedibināto bēgļa statusu. To ir padarījusi iespējamu savstarpējā uzticība, kas atrodas Eiropas būves un it īpaši Eiropas patvēruma sistēmas ( 34 ) kodolā. Ja trešās valsts piešķirtai aizsardzībai tiktu piešķirts lielāks spēks nekā dalībvalsts piešķirtajai, tas būtu pretrunā Eiropas projekta garam, kura mērķis ir izveidot šo patvēruma sistēmu.

72.

Otrkārt, nekonsekvences ir saistītas ar paradoksālo ietekmi, ko rada pati pirmā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana vai drīzāk tā noraidījums salīdzinājumā ar ietekmi, ko rada lēmums piešķirt šo aizsardzību.

73.

Ja pirmā dalībvalsts vēl izskata starptautiskās aizsardzības pieteikumu vai to ir noraidījusi, Īrijai saskaņā ar attiecīgi Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta b) un d) apakšpunktu ( 35 ) nav pienākuma izskatīt tajā iesniegto pieteikumu. Turpretim, ja pirmā dalībvalsts jau ir piešķīrusi lūgto aizsardzību alternatīvās aizsardzības formā, tad Īrija nevar nedz pārsūtīt pieteikuma iesniedzēju uz pirmo dalībvalsti ( 36 ), nedz pasludināt pieteikumu par nepieņemamu, balstoties uz Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, jo šis pēdējais nav piemērojams šai dalībvalstij. Līdz ar to Īrijai varētu būt pienākums izskatīt šo pieteikumu.

74.

Tādējādi trešās valsts valstspiederīgajam labvēlīgs lēmums pēc viņa pirmā pieteikuma tomēr liktu Īrijai izskatīt viņa secīgo starptautiskās aizsardzības pieteikumu, savukārt situācijā, kad pirmais lēmums vēl nebūtu pieņemts vai būtu pieteicējam nelabvēlīgs, Īrijai nebūtu pienākuma izskatīt šādu secīgu pieteikumu.

75.

Šīs nekonsekvences ir Īrijas izvēles sekas. Kā izriet no Dublinas III regulas 41. apsvēruma ( 37 ) un no Direktīvas 2013/32 58. apsvēruma, likumdevējs bija atļāvis šai dalībvalstij piemērot Dublinas III regulu, taču nepiedalīties visā Dublinas III tiesiskajā sistēmā. Taču šādai asimetrijas situācijai nav paredzēts risinājums. Tajā jau iepriekš ir pieļautas iespējamās minētās dalībvalsts izvēles, taču nav paredzētas tiesību normas, kas regulētu situācijas, kuras no tās izriet, un ļautu novērst nekonsekvences.

76.

Kā jau paskaidroju, spriedums Ibrahim sniedz atbildi uz jautājumu, vai otrajai dalībvalstij ir vai nav pienākums izskatīt pēc būtības patvēruma pieteikumu divās situācijās: ja uz patvēruma pieteikumu attiecas Dublinas II sistēma un ja uz to attiecas Dublinas III sistēma. Nevienā no šīm situācijām otrajai dalībvalstij nav pienākuma izskatīt patvēruma pieteikumu, ja pirmajā dalībvalstī tikusi piešķirta alternatīvā aizsardzība. Šī dalībvalsts var vai nu pasludināt pieteikumu par nepieņemamu (Dublinas III sistēma), vai pārsūtīt pieteikuma iesniedzēju uz pirmo dalībvalsti (Dublinas II sistēma).

77.

Turpretim šis spriedums neatbild uz jautājumu – kas, protams, ir ārkārtējs, jo attiecas vairs tikai uz vienu dalībvalsti, – vai otrajai dalībvalstij ir pēc būtības jāizskata starptautiskās aizsardzības pieteikums, ja uz šo dalībvalsti attiecas Dublinas III regula, bet neattiecas Direktīva 2013/32, un līdz ar to uz to joprojām attiecas Direktīva 2005/85, un uz šo pieteikumu pilnā mērā neattiecas nedz Dublinas III sistēma, nedz Dublinas II sistēma. Kā attiecībā uz pieņemamības jautājumiem Direktīva 2005/85 būtu jāpiemēro saskaņā ar Dublinas III regulu?

78.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, šī direktīva ir jāizvērtē, raugoties no likumdevēja izvirzīto mērķu skatpunkta.

79.

Kā atgādināju šo secinājumu 62. punktā, viens no galvenajiem likumdevēja mērķiem ir ierobežot sekundāro pārvietošanos.

80.

Taču jāsecina – ja Īrijai ir pienākums izskatīt trešo valstu valstspiederīgo iesniegtos pieteikumus tās teritorijā, lai gan viņi jau ir saņēmuši alternatīvo aizsardzību pirmajā dalībvalstī, šī situācija var veicināt šādu pārvietošanos un līdz ar to būt pretrunā minētajam mērķim. Trešo valstu valstspiederīgie vēlēsies šajā otrajā dalībvalstī iegūt starptautisko aizsardzību, lai saņemtu tajā nodrošinātos dzīves apstākļus.

81.

Tā kā likumdevējs gan Dublinas II, gan Dublinas III tiesiskajā regulējumā ir iecerējis atļaut otrajām dalībvalstīm neizskatīt patvēruma pieteikumu, ja trešās valsts valstspiederīgais jau ir saņēmis alternatīvo aizsardzību pirmajā dalībvalstī, manuprāt, šādai iespējai jābūt arī tad, ja – kā pamatlietā – dalībvalsts vienlīdz piemēro šos abus tiesiskos regulējumus.

82.

Faktiski, tā kā trešās valsts valstspiederīgā pārsūtīšana uz pirmo dalībvalsti, lai šī dalībvalsts viņu uzņemtu atpakaļ, nav paredzēta Dublinas III regulā un saskaņā ar to vairs nav jāveic, jo viņam šajā dalībvalstī ir tikusi piešķirta alternatīvā aizsardzība, es uzskatu, ka otrajai dalībvalstij šajā specifiskajā kontekstā jābūt iespējai noraidīt pieteikumu kā nepieņemamu, balstoties uz Direktīvu 2005/85 kopumā, piemērojot to saskaņā ar Dublinas III regulu.

83.

Šāda pieeja pilnībā atbilst minētās direktīvas 22. apsvērumam. Saskaņā ar šo apsvērumu dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam izvērtēt patvēruma pieteikumu pēc būtības, ja pirmā valsts – dalībvalsts vai trešā valsts – jau ir piešķīrusi pietiekamu aizsardzību. Jau norādīju, ka likumdevēja šajā apsvērumā paustais nodoms tika konkretizēts minētās direktīvas 25. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā attiecībā uz trešajām valstīm.

84.

Attiecībā uz dalībvalstīm norādīšu, ka saskaņā ar Direktīvas 2005/85 25. panta 1. punktu tām nav pēc būtības jāizvērtē patvēruma pieteikums, ja viens no šajā pantā uzskaitītajiem nepieņemamības pamatiem ir īstenots “papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izvērtēts saskaņā ar [Dublinas II regulu]”. Citiem vārdiem, nepieņemamības pamati papildina gadījumus, kad Dublinas II regulā ir paredzēta iespēja pārsūtīt pieteikuma iesniedzēju uz pirmo dalībvalsti. Šī pārsūtīšanas iespēja ir skaidri paredzēta Dublinas II regulas 16. pantā ( 38 ).

85.

No tā izriet, ka dalībvalstu iespēja neizskatīt pēc būtības patvēruma pieteikumu saskaņā ar Direktīvas 2005/85 22. apsvērumu bija paredzēta arīdzan, saskaņojot šo direktīvu ar Dublinas II regulu.

86.

Saistībā ar Dublinas III sistēmu norādīšu, ka Direktīvas 2013/32 43. apsvēruma saturs būtībā ir tāds pats kā Direktīvas 2005/85 22. apsvēruma saturs. Attiecībā uz dalībvalstīm šis apsvērums ir konkretizēts Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā, skaidri minot nepieņemamības pamatu, jo Dublinas III regulā pārsūtīšana nav paredzēta.

87.

Šis vērtējums atklāj, ka, lai kāda arī būtu piemērojamā sistēma, likumdevēja nodoms skaidri bija nepiespiest otro dalībvalsti izskatīt patvēruma pieteikumu, ja trešās valsts valstspiederīgais ir saņēmis alternatīvās aizsardzības statusu.

88.

Tādējādi manis piedāvātais risinājums saskan ar likumdevēja izvirzīto mērķi Direktīvā 2005/85, kā tas izriet it īpaši no šīs direktīvas 22. apsvēruma. Turklāt, manuprāt, šis risinājums ir visatbilstošākais Dublinas II un Dublinas III sistēmu loģikai un ļauj izvairīties no nekonsekvencēm, kas minētas šo secinājumu 69.–74. punktā.

89.

Uzsvēršu, ka šis risinājums nepārkāpj trešās valsts valstspiederīgā tiesības, kas saskaņotas un paplašinātas Dublinas III sistēmā, jo trešās valsts valstspiederīgais ir saņēmis alternatīvās aizsardzības statusu pirmajā dalībvalstī, šajā gadījumā Itālijā, kura pilnībā piedalās šajā sistēmā.

90.

Tas, protams, liek pievienot vēl vienu nepieņemamības pamatu tiem, kas skaidri uzskaitīti Direktīvā 2005/85, taču es uzskatu, ka šie pēdējie ir iecerēti vienīgi tādēļ, lai tiktu piemēroti saskaņā ar Dublinas II regulu, Dublinas II sistēmas loģikā, un līdz ar to neparedz Īrijas specifisko situāciju ( 39 ).

91.

Prasītāju pamatlietā arguments, ka, tā kā Direktīvas 2005/85 25. pantā iekļautie nepieņemamības pamati ievieš atkāpi no dalībvalstu pienākuma izskatīt pēc būtības patvēruma pieteikumus, šie pamati būtu jāinterpretē šauri, nevar apstrīdēt iepriekš minēto vērtējumu. Šāds arguments nebūtu pieņemams, ja tas vedinātu uz interpretāciju, kas ir pretrunā likumdevēja izvirzītajiem mērķiem. Kā izriet no šī vērtējuma, ja tiktu uzskatīts, ka Īrijai ir pienākums izskatīt patvēruma pieteikumu, tas būtu pretrunā šiem mērķiem un risinājumam, kas pieņemts gan Dublinas II sistēmā, gan Dublinas III sistēmā attiecībā uz 25 dalībvalstīm, kuras pilnībā ieviesušas šīs sistēmas.

92.

Piebildīšu, ka piedāvātā interpretācija nekādi nav pretrunā tai, ko Tiesa sniegusi spriedumā Ibrahim attiecībā uz Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punktu saistībā gan ar šīs tiesību normas a) apakšpunktu, gan visiem pārējiem apakšpunktiem. Tā ir pilnībā piemērojama tostarp Īrijai, ja uz lietas faktiem pilnā mērā attiecas Dublinas II regulas piemērošanas joma tāpat kā lietā Magamadov.

93.

Tādēļ es uzskatu, ka Direktīva 2005/85, lasot to šīs direktīvas 22. apsvēruma gaismā, neliedz otrajai dalībvalstij paredzēt savos tiesību aktos, ka tā var noraidīt iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu izņēmuma gadījumā, ja uz šo dalībvalsti joprojām attiecas šī direktīva, bet tajā pašā laikā to reglamentē Dublinas III regula.

94.

Ņemot vērā manu pirmā un trešā jautājuma vērtējumu, es uzskatu, ka nav nepieciešams pievērsties otrajam prejudiciālajam jautājumam. Tomēr katram gadījumam es uzsvēršu, ka trešās valsts valstspiederīgā starptautiskās aizsardzības pieteikums, kad viņš jau saņēmis alternatīvo aizsardzību pirmajā dalībvalstī, manuprāt, pats par sevi nav tiesību ļaunprātīga izmantošana. Savienības likumdevējs ir atzinis, ka trešo valstu valstspiederīgie var likumīgi meklēt aizsardzību Savienībā, ja viņus to darīt spiež apstākļi ( 40 ).

95.

Turklāt uzsvēršu, ka iespēju, ka trešās valsts valstspiederīgais vēlas iegūt bēgļa statusu kādā dalībvalstī pēc tam, kad ir saņēmis alternatīvās aizsardzības statusu citā dalībvalstī, likumdevējs ir skaidri paredzējis – kā izklāstīts šajos secinājumos – gan Dublinas II regulā, gan Dublinas III regulā. Tādēļ to nevar abstrakti un vispārīgi kvalificēt kā tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.

96.

Līdz ar to, ja ļaunprātīgu rīcību, cenšoties iegūt starptautisko aizsardzību, nevar izslēgt visās situācijās, tā vismaz būtu jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi ( 41 ).

97.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz High Court (Augstā tiesa, Īrija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes Direktīvas 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, 25. panta 2. punkts, izvērtējot to saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, piemērošanu ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz Īrijai paredzēt valsts tiesību aktos tādu nepieņemamības pamatu, kas tai ļauj noraidīt trešās valsts valstspiederīgā iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ja viņš jau ir saņēmis alternatīvās aizsardzības statusu pirmajā dalībvalstī.