1.

Dzīvotņu direktīvas ( 2 ) 6. panta 3. punktā ir izvirzīta prasība, ka saistībā ar plāniem vai projektiem, kas varētu būtiski ietekmēt aizsargājamu teritoriju, ir jāveic ex ante novērtējums, ņemot vērā to ietekmi uz aizsardzības mērķiem. Taču vai uz 10 gadiem izsniegtas atļaujas pagarināšana vēl uz pieciem gadiem ir plāns vai projekts šīs tiesību normas izpratnē? Vai arī sākotnējā atļauja un pagarināšana ir jāuzskata par vienotu pasākumu, kas nozīmē, ka nav nepieciešams papildu novērtējums? Šis jautājums ir jānoskaidro šajā Īrijas High Court (Augstā tiesa) prejudiciālajā tiesvedībā.

2.

Atļaujas izsniegšana plāniem un projektiem, kas varētu būtiski ietekmēt atbilstoši Dzīvotņu direktīvai vai Putnu aizsardzības direktīvai ( 3 ) aizsargātu teritoriju, Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. un 3. punktā ir regulēta šādi:

“2.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

3.   Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.”

3.

Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nozīme ir turpinājumā norādītajām Planning and Development Act 2000 (No. 30 of 2000) (2000. gada Teritorijas plānošanas un attīstības likums (2000. gada Nr. 30); turpmāk tekstā – “PDA 2000”) tiesību normām.

4.

PDA 2000 40. panta 1. punktā ir noteikts, ka pēc atļaujā norādītā būvniecības posma termiņa beigām atļauja zaudē spēku:

“40. – (1)   Saskaņā ar 2. apakšpunktu atļauja, kas tiek izsniegta atbilstoši šai daļai, pēc atbilstošā laikposma (taču neskarot visa, kas veikts pirms šī laikposma beigām, spēkā esamību), zaudē spēku attiecībā uz:

5.

PDA 2000 42. pantā ir paredzēta plānošanas atļaujas pagarināšana. Īsumā – 42. pantā ir paredzēti divi alternatīvi gadījumi, kad ir iespējams iesniegt pieteikumu termiņa pagarināšanai. Pirmkārt, kad laikposmā, kuru tiek lūgts pagarināt, ir veikti apjomīgi darbi atbilstoši plānošanas atļaujai un projektu ir plānots pabeigt saprātīgā laikposmā. Otrkārt, kad pieteikuma pamatā ir komerciāla, ekonomiska vai tehniska rakstura apsvērumi, ko pieteikuma iesniedzējs nespēj kontrolēt un kas ir būtiski traucējuši uzsākt projektu vai veikt apjomīgus darbus atbilstoši plānošanas atļaujai.

6.

Otrajā gadījumā, t.i., komerciāla, ekonomiska vai tehniska rakstura apsvērumu gadījumā, 42. pantā ir paredzēti vairāki aizsargpasākumi, lai nodrošinātu, ka neizmantotās plānošanas atļaujas nekaitē plānošanas politikas attīstībai. Tā, piemēram, termiņu nav iespējams pagarināt, ja attīstības plānā kopš atļaujas izsniegšanas dienas ir bijušas tik būtiskas attīstības mērķu izmaiņas, ka tā rezultātā projekts vairs neatbilstu atbilstošai teritorijas plānošanai un ilgtspējīgai attīstībai. Turklāt nedrīkst būt nekādu neatbilstību ministrijas noteiktajām pamatnostādnēm.

7.

Taču it īpaši ir paredzēts vēl viens aizsargpasākums, lai nodrošinātu gan IVN direktīvas ( 4 ), gan Dzīvotņu direktīvas ievērošanu. It īpaši gadījumā, ja projekts nav uzsākts, vietējai teritorijas plānošanas iestādei ir jāpārliecinās, ka ietekmes uz vidi novērtējums vai atbilstošais novērtējums, vai arī abi šie novērtējumi ir veikti pirms plānošanas atļaujas izsniegšanas (skat. 42. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkta IV) apakšpunktu).

8.

42. pantā ir paredzēts papildu aizsargpasākums saistībā ar termiņu, uz kādu var tikt piešķirts pagarinājums. Ir skaidri paredzēts, ka šāds papildu laikposms nedrīkst pārsniegt piecus gadus. Turklāt pieteikumu termiņa pagarināšanai iespējams iesniegt tikai vienu reizi.

9.

PDA 2000 146.B un 146.C pantā ir paredzēta kārtība, kādā iespējams mainīt atsevišķu plānošanas atļaujas veidu saistībā ar stratēģisku infrastruktūras projektu. Šajos pantos nav paredzētas īpašas normas par pārbaudes vai atbilstoša novērtējuma veikšanu, kā norādīts Dzīvotņu direktīvā.

10.

PDA 2000 50. pantā ir noteikts, ka persona nevar apstrīdēt plānošanas lēmuma spēkā esamību, izņemot gadījumu, kad tā iesniedz pieteikumu par lēmuma pārbaudi tiesā. Pieteikums lēmuma pārbaudei tiesā ir jāiesniedz astoņu nedēļu termiņā. Noteiktos apstākļos High Court pēc saviem ieskatiem drīkst pagarināt šo termiņu.

11.

Valsts tiesas šādu termiņu ir interpretējušas kā šķērsli lietas dalībniekam pārbaudes tiesā procesā, kas ir vērsts uz turpmāku plānošanas lēmumu, iesniegt sūdzības, kuras pēc būtības ir vērstas uz kādu iepriekšēju plānošanas lēmumu, attiecībā uz ko termiņš jau sen ir beidzies. Tiesa minēto konstatē, ņemot vērā prasības pamatojumu, nevis tikai formālo prasījumu.

12.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet turpinājumā izklāstītie fakti.

13.

2008. gada 31. martāAn Bord Pleanála, Īrijas Plānošanas iestāde, izsniedza atļauju attiecībā uz gāzes termināli, precīzāk, sašķidrinātās dabasgāzes regazifikācijas termināli.

14.

Ierosināto projektu paredzēts īstenot blakus divām Natura 2000 īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, proti, īpaši aizsargājamai teritorijai saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu “Lower River Shannon Special Area of Conservation” (Šenonas [Shannon] lejtece – teritorijas kods IE0002165) un īpaši aizsargājamai teritorijai saskaņā ar Putnu aizsardzības direktīvu “River Shannon and River Fergus Estuaries Special Protection Area” (Šenonas un Fērgusas [Fergus] upju estuāri – teritorijas kods IE0004077).

15.

Atļauja tika izsniegta, pamatojoties uz valsts tiesisko regulējumu, kurā Dzīvotņu direktīva nebija pienācīgi transponēta. Tāpēc formālajā lēmumā izsniegt plānošanas atļauju nav atsauces nedz uz Dzīvotņu direktīvu, nedz uz abām iepriekš minētajām Eiropas aizsargājamām teritorijām. Tādējādi atbilstoši lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu nevar apgalvot, ka lēmumā ir ietverti “pilnīgi, precīzi un galīgi konstatējumi un secinājumi, kas varētu kliedēt jebkuras zinātniski pamatotas šaubas par paredzēto būvdarbu ietekmi” ( 5 ).

16.

Atļaujā bija paredzēts, ka plānotie darbi ir veicami un pabeidzami desmit gadu laikā (turpmāk tekstā – “būvniecības posms”). Atļaujā nebija noteikts termiņš turpmākai gāzes termināļa ekspluatācijai (turpmāk tekstā – “ekspluatācijas posms”).

17.

Faktiski šajā noteiktajā desmit gadu termiņā netika uzsākti nekādi projekta īstenošanas darbi. Kā norāda projekta vadītājs, darbu uzsākšanu arī kavēja izmaiņas Īrijas politikā saistībā ar piekļuvi valsts gāzes sadales tīklam un vispārīgāk – ekonomiskā situācija kopš 2008. gada.

18.

2017. gada septembrī projekta vadītājs iesniedza pieteikumu par projekta noteikumu maiņu, lūdzot pagarināt būvniecības posmu vēl uz pieciem gadiem. Plānošanas iestāde nolēma apmierināt šo lūgumu, kā rezultātā būvniecības posma termiņš beigsies 2023. gada 31. martā.

19.

Friends of the Irish Environment, izmantojot pārbaudes tiesā procedūru, apstrīdēja būvniecības posma pagarināšanu High Court.

20.

Līdz ar to High Court uzdod Tiesai šādus jautājumus:

21.

Friends of the Irish Environment, An Bord Pleanála, t.i., Īrijas Plānošanas iestāde, un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida paskaidrojumus. Tā kā, Tiesas ieskatā, tās rīcībā ir pietiekami daudz informācijas, tā tiesas sēdi nerīkoja.

22.

Ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pirmo, otro un ceturto jautājumu ir jānoskaidro, vai Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts vispār ir piemērojams būvniecības atļaujas pagarināšanai. Turpretim trešais jautājums ir par iepriekšēju pārbaudi, vai lēmums par pagarināšanu var būtiski ietekmēt aizsargājamās teritorijas, kas nozīmē, ka būtu jāveic pilns novērtējums. Ar piekto jautājumu High Court vēlas uzzināt, vai tai pēc savas ierosmes ir jāinterpretē valsts tiesības atbilstoši Dzīvotņu direktīvai vai arī tas ir jāprasa pusēm. Visbeidzot sestais jautājums ir par sākotnējās atļaujas saistošo spēku, vērtējot iebildumus pret pagarināšanas lēmumu.

23.

Ar pirmajiem diviem jautājumiem un ceturto jautājumu, kuri ir jāvērtē kopā, ir jānoskaidro, vai lēmums par iekārtas būvniecībai izsniegtas atļaujas pagarināšanu ir jāuzskata par atļaujas došanu projektam un līdz ar to ir jāpiemēro Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts. Šajā ziņā High Court ar otro jautājumu vēlas uzzināt, vai konkrētiem apsvērumiem šajā ziņā ir noteicoša nozīme. Ceturto jautājumu es saprotu tādējādi – vai būvniecības posma pagarināšana šajā gadījumā ir jāvērtē atšķirīgi no ekspluatācijas posma pagarināšanas, kas tika analizēta agrāk pieņemtā spriedumā par atomelektrostaciju ekspluatēšanas ilguma pagarināšanu ( 6 ).

24.

Dzīvotņu direktīvas 6. pantā ir noteikta virkne īpašu pienākumu un procedūru, kuru mērķis – kā izriet no tās 2. panta 2. punkta – ir nodrošināt, ka tiek saglabāts vai attiecīgā gadījumā atjaunots labvēlīgs Eiropas Savienībā nozīmīgo dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu aizsardzības statuss ( 7 ).

25.

Šādā nolūkā Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā ir paredzēta procedūra, lai ar iepriekšējas kontroles palīdzību nodrošinātu, ka visus plānus vai projektus var apstiprināt tikai tad, ja netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība ( 8 ).

26.

Šī mērķa sasniegšanai Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā ir paredzēti divi posmi. Pirmajā posmā, kurš minēts šīs tiesību normas pirmajā teikumā, ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāveic atbilstošs plāna vai projekta ietekmes uz aizsargātu teritoriju novērtējums, ja pastāv iespējamība, ka šis plāns vai projekts šo teritoriju būtiski ietekmēs. Šīs tiesību normas otrajā teikumā paredzētajā otrajā posmā, kas notiek pēc minētā atbilstošā novērtējuma, šāds plāns vai projekts saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkta noteikumiem tiek atļauts ar nosacījumu, ka ar to netiek izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība ( 9 ).

27.

Valsts tiesas šaubas balstās uz faktu, ka gāzes termināļa būvniecība ar saistošu spēku tika atļauta jau ar 2008. gada lēmumu un apstrīdētais 2018. gada lēmums šīs atļaujas spēkā esamību tikai pagarināja. Tāpēc ir jānoskaidro, vai šis otrais lēmums ir atļauja plānam vai projektam Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta otrā teikuma izpratnē.

28.

Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka Īrijas Plānošanas iestāde atļāva projektu, 2018. gadā izsniedzot apstrīdēto atļauju. Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta otro teikumu šāda atļauja ir pieļaujama tikai tad, ja, ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība.

29.

Īrijas Plānošanas iestāde pret minēto iebilst, it īpaši norādot, ka Tiesa apsaimniekošanas atļaujas pagarināšanu neuzskata par atļaujas izsniegšanu projektam IVN direktīvas izpratnē, ja netiek veikti darbi vai nenotiek iejaukšanās, kas mainītu teritorijas fizisko izskatu ( 10 ). Tomēr šis iebildums nepārliecina, jo projekta jēdziens IVN direktīvā, kuras priekšmets ir vispārīgs projektu ietekmes uz vidi novērtējums, ir definēts šaurāk nekā Dzīvotņu direktīvā ( 11 ). Turklāt arī saskaņā ar IVN direktīvā izvirzītajiem kritērijiem ir runa par projekta atļauju, jo, nepagarinot atļauju, nedrīkstētu tikt ierīkots gāzes terminālis, tātad nevarētu tikt veikti darbi vai notikt iejaukšanās, kas mainītu teritorijas fizisko izskatu.

30.

Taču pagarināšanas novērtējums varētu nenotikt, ja tā un 2008. gada lēmums ir jāuzskata par vienu vienotu pasākumu. Turpmāki soļi, lai īstenotu šādu vienotu pasākumu, nebūtu no jauna jāvērtē saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu ( 12 ).

31.

No vienas puses, Tiesas ieskatā, atkārtotu darbību, ja saistībā ar to atļauja ir tikusi izsniegta saskaņā ar valsts tiesībām pirms Dzīvotņu direktīvas spēkā stāšanās, tomēr var uzskatīt par atsevišķu projektu šīs direktīvas izpratnē katras turpmākās iejaukšanās ietvaros. Tas tāpēc, ka pretējā gadījumā šī darbība tiktu pastāvīgi izslēgta no jebkādas iepriekšējas tās ietekmes uz attiecīgo teritoriju novērtēšanas ( 13 ).

32.

No otras puses, Tiesa tomēr pieļauj dažas darbības, ņemot vērā tostarp to atkārtošanos, izpildes raksturu vai nosacījumus, uzskatīt par vienotu darbību, un līdz ar to šīs darbības var uzskatīt par vienu un to pašu projektu Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē ( 14 ). Šādā gadījumā runa varētu būt tikai par pasliktināšanas aizlieguma piemērošanu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktu ( 15 ), atbilstoši kuram atbilstības aizsargājamo teritoriju aizsardzības mērķiem pārbaude tiek pieprasīta tikai konkrētos apstākļos ( 16 ).

33.

Šī judikatūra tika pasludināta, ņemot vērā Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta piemērojamību laikā. Proti, tāda agrāk izstrādāta projekta gadījumā, saistībā ar kuru atļauja tika piešķirta, pirms aizsardzības tiesiskais regulējums kļuva piemērojams, tā vēlāka piemērošana var nozīmēt būtisku papildu slogu, un līdz ar to projekta īstenotājs ir jāaizsargā īpaši. Tāpēc, manā ieskatā, tās mērķis ir aizsargāt projektu īstenotāju tiesisko paļāvību, piemērojot ierobežotu izņēmumu no 6. panta 3. punktā paredzētā pienākuma veikt novērtējumu.

34.

Lai gan šajā gadījumā runa nav par atkārtotām darbībām, sākotnējā 2008. gada atļauja un apstrīdētā atļauja attiecas uz vienu un to pašu projektu. Turklāt Plānošanas iestāde uzsver, ka ar apstrīdēto atļauju netiek grozīts projekta apmērs un tā iespējamā ietekme uz vidi, it īpaši uz attiecīgajām aizsargājamām teritorijām, neņemot vērā būvniecības posma pagarināšanu.

35.

Tomēr pagarināšanas lēmuma veids un apstākļi neliecina par to, ka tas kopā ar 2008. gada atļauju ir jāuzskata par vienotu projektu un ka saistībā ar projektu tādējādi ir jāpiešķir priekšrocības iepretim atbilstoši formulējumam paredzētajai Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta piemērošanai.

36.

Pirmkārt, šajā gadījumā runa nav par agrāk izstrādātu projektu, kas tika saskaņots, pirms Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts kļuva piemērojams. Tieši pretēji, šīs prasības bija piemērojamas jau 2008. gada atļaujai. Tāpēc no Savienības tiesību viedokļa ir būtiski mazāks iemesls aizsargāt projekta īstenotāju ar vienota pasākuma tiesību institūtu.

37.

Tas tāpēc, ka 2008. gada atļaujas pienācīga novērtējuma gadījumā ar pagarināšanas lēmuma ietekmes novērtējumu saistītais darbs būtu ļoti ierobežots. Būtībā varētu norādīt uz iepriekšējo novērtējumu un būtu jāņem vērā tikai kopš tā laika notikušās izmaiņas.

38.

Taču, ja sākotnējais projekts tika saskaņots, neievērojot 6. panta 3. punktā izvirzītās prasības, projekta īstenotājs ir jāaizsargā ievērojami mazākā apmērā nekā agrāk izsniegtas atļaujas gadījumā, kurai vēl nebija piemērojamas stingrākās prasības. Tas tā ir jo vairāk tāpēc, ka būtiskās ietekmes novērtējumam izvirzītās prasības saskaņā ar 6. panta 3. punktu nebija zināmas tikai kopš lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētā sprieduma pret Īriju ( 17 ), kas tika pasludināts īsi pirms 2008. gada atļaujas izsniegšanas, bet gan Tiesa tās bija precizējusi jau daudz agrāk ( 18 ). Tieši tāda liela projekta kā aplūkotais gadījumā projekta īstenotājam bija jāzina šīs Savienības tiesībās izvirzītās prasības, pat ja 2008. gada atļauja, iespējams, atbilda valsts tiesībām.

39.

Otrkārt, Īrijas tiesībās expressis verbis ir paredzēts, ka būvniecības posma pagarināšanas priekšnoteikums ir jauna atļauja. Līdz ar to High Court pamatoti otrā jautājuma c) daļā norāda uz to, ka gāzes termināļa būvniecība bez apstrīdētās atļaujas nebūtu iespējama, jo sākotnēji saskaņotais būvniecības posms ir beidzies.

40.

Šajā ziņā Tiesa spriedumā par atomelektrostaciju darbības laikposma pagarināšanu uzsvēra, ka attiecīgo iekārtu darbības laikposms jau būtu beidzies vai attiecīgi būtu beidzies drīz un ir ticis pagarināts tikai saskaņā ar strīda pamatā esošo tiesisko regulējumu ( 19 ). Turpretim atkārtotiem ūdens ceļa uzturēšanas pasākumiem, kurus Tiesa ir atzinusi par iespējamiem vienotiem pasākumiem ( 20 ), jau ir izdota viena vienota atļauja, pirms Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts kļuva piemērojams ( 21 ).

41.

Turklāt Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta piemērošana pagarināšanai atbilst terminētas atļaujas veikt konkrētus darbus mērķim. Termiņa beigas parasti ļauj un pieprasa pārbaudīt, vai joprojām pastāv atļaujas priekšnoteikumi. Tāpēc, piemēram, Direktīvā par rūpnieciskajām emisijām ( 22 ) un Augu aizsardzības regulā ( 23 ) ir paredzēts, ka atļaujas tiek izsniegtas tikai uz laiku un tiek pārbaudītas pirms to pagarināšanas. Šo atļauju pamatā gan nav projekta būvniecības posms, bet gan ekspluatācijas vai attiecīgi izmantošanas posms. Taču arī būvniecības posmā ir spēkā apgalvojums, ka nozīmīgie apstākļi un tiesību normas pēc termiņa beigām var atšķirties no tām, kas bija spēkā pirmās atļaujas izsniegšanas brīdī.

42.

Šajā ziņā galvenokārt praktiska nozīme ir tam, ka 2008. gada atļauja tika izsniegta, pamatojoties uz valsts tiesību normu, ar kuru Dzīvotņu direktīva netika transponēta pienācīgi (otrā jautājuma a) daļa), un ka tajā nebija ietverti pilnīgi, precīzi un galīgi konstatējumi un secinājumi, kas varētu kliedēt jebkuras zinātniski pamatotas šaubas par šo projektu (otrā jautājuma b) daļa). Abi apgalvojumi liek secināt, ka 2008. gada atļaujas novērtējumam ir tikai ļoti ierobežota nozīme, vērtējot pagarināšanu ( 24 ). Taču, ja sākotnējais novērtējums nebija pietiekams, tieši tiek prasīts novērst iespējamas nepilnības, pieņemot jaunu lēmumu ( 25 ).

43.

Tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principi neliek izdarīt citu secinājumu. Proti, ar 2008. gada atļauju radītā tiesiskā drošība un iespējama tiesiskā paļāvība varēja attiekties tikai uz laikposmu, kurā saskaņā ar šo atļauju gāzes terminālis drīkstēja tikt uzbūvēts.

44.

Taču apstrīdētā atļauja attiecas uz periodu pēc 2008. gada atļaujā paredzētā būvniecības posma beigām. Attiecībā uz šo periodu vecākā atļauja nevarēja radīt nedz tiesisko drošību, nedz tiesisko paļāvību. Drīzāk ir skaidrs, ka gāzes termināļa būvniecība bez apstrīdētās atļaujas nav iespējama, jo sākotnēji saskaņotais būvniecības posms ir beidzies. Turpretim saistībā ar būvniecības posmu ir jākonstatē, ka runa ir par situāciju, kura nevarēja tikt uzskatīta par jau izveidojušos, un līdz ar to Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts ir piemērojams ( 26 ).

45.

Tāpēc Friends of the Irish Environment pamatoti izdara salīdzinājumu ar spriedumu Wells ( 27 ), kas attiecās uz IVN direktīvu. Šī direktīva tiesiskās drošības apsvērumu dēļ gan nepieprasa ietekmes uz vidi novērtējumu gadījumos, kad atļauja ir tikusi izsniegta pēc IVN direktīvas transpozīcijas termiņa beigām, taču atļaujas izsniegšanas procedūra formāli ir tikusi uzsākta pirms šī brīža (t.s. “pipeline” projekti) ( 28 ). Tomēr jauns lēmums, kas ir nepieciešams, lai novērstu izsniegtas atļaujas spēka zaudēšanu, ir spēkā kā jauna atļauja IVN direktīvas izpratnē, saistībā ar kuru ir jāveic novērtējums ( 29 ).

46.

Treškārt, pagarināšanas lēmums šajā gadījumā ļauj pirmo reizi veikt darbus, tātad pasākumu, kas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu ir jāvērtē saistībā ar to, vai tas var būtiski ietekmēt attiecīgās aizsargājamās teritorijas. Taču šādas ietekmes riskam ir izšķiroša nozīme jautājumā, vai ir jāveic ietekmes novērtējums ( 30 ), jo šādu risku novēršana ir novērtējuma mērķis ( 31 ).

47.

Minētajā ir saskatāma būtiska atšķirība no atkārtotām aktivitātēm, kas konkrētos apstākļos var tikt atzītas par vienotu pasākumu ( 32 ), jo šādiem pasākumiem, tos atkārtojot bez izmaiņām, parasti nebūs lielāka ietekme uz aizsargājamo teritoriju.

48.

Otrā jautājuma d) daļa ir par to, vai šis trešais aspekts ir tik nozīmīgs, ka pagarināšanas lēmums nebūtu jāpārbauda, ja konkrēti darbi projekta īstenošanai jau būtu tikuši veikti, tātad daļēji jau būtu jūtama ietekme.

49.

Taču šis jautājums šajā tiesvedībā nav jānoskaidro, jo tieši vēl nav tikuši veikti nekādi darbi. Turklāt arī šādi darbi saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nebūtu pamatojuši tiesības pabeigt projektu arī pēc saskaņotā būvniecības posma beigām ( 33 ).

50.

Tāpēc lēmums par iekārtas būvniecības atļaujas pagarināšanu, kura neesamības gadījumā nedrīkst tikt veikti nekādi darbi, ir jāuzskata par patstāvīgu projekta saskaņošanu, un līdz ar to Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts ir jāpiemēro.

51.

Ar trešo jautājumu High Court vēlas uzzināt, kādi apsvērumi kompetentajai iestādei ir jāņem vērā, veicot iepriekšēju pārbaudi pirmajā posmā saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu.

52.

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmo teikumu visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus.

53.

Tāpēc Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmajā teikumā prasība veikt plāna vai projekta novērtējumu ir pakļauta nosacījumam, ka pastāv iespēja vai risks, ka tas var ievērojami ietekmēt attiecīgo teritoriju ( 34 ). Ņemot vērā it īpaši piesardzības principu, tiek uzskatīts, ka šāds risks pastāv, ja, pamatojoties uz labākajām zinātnes atziņām šajā jomā, nevar izslēgt, ka plāns vai projekts var ietekmēt šīs teritorijas aizsardzības mērķus ( 35 ). Risks ir izvērtējams, ņemot vērā īpašas pazīmes un vides apstākļus, kurus plāni vai projekti attiecīgajā teritorijā skar ( 36 ).

54.

Tādējādi iepriekšējā pārbaudē ir visaptveroši jāņem vērā minētie aspekti, lai pamatotu pilna novērtējuma neveikšanu.

55.

Plānošanas iestādes – acīmredzot netiešais – konstatējums saistībā ar 2008. gada atļauju, ka projekts neizjauc attiecīgās teritorijas viengabalainību, šajā ziņā ir tikai netiešs pierādījums. Tā nozīme ir atkarīga no pamatojuma, uz kuru Plānošanas iestāde ir balstījusi šo konstatējumu. Tā kā šajā atļaujā saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu jau 2008. gadā nebija ietverti pilnīgi, precīzi un galīgi konstatējumi un secinājumi, kas varētu kliedēt jebkuras zinātniski pamatotas šaubas par šo darbu sekām, tā vēl jo vairāk tagad nevar izslēgt ietekmes uz vidi risku.

56.

Drīzāk, lai neveiktu ietekmes novērtējumu, būtu nepieciešamas papildu zinātniskas atziņas. Ar šīm atziņām, pirmkārt, būtu jānovērš 2008. gada novērtējuma nepilnības un, otrkārt, būtu jāņem vērā notikušās izmaiņas projektā, izmaiņas saistībā ar attiecīgajām aizsargātajām dzīvotnēm un sugām ( 37 ), kā arī zinātniskās atziņas. Vajadzības gadījumā ir jāņem vērā citi jauni izstrādāti plāni un projekti, ja tie kopā ar novērtējamo plānu vai projektu varētu būtiski ietekmēt teritoriju.

57.

Tāpēc uz trešo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmajā teikumā norādītais ietekmes novērtējums ir jāveic, ja, pamatojoties uz labākajām atbilstošajām zinātniskajām atziņām, nevar izslēgt, ka plāns vai projekts ietekmē šai teritorijai izvirzītos aizsardzības mērķus. Tā paša plāna vai projekta iepriekšējs novērtējums šo risku var izslēgt tikai, ciktāl tajā ir ietverti pilnīgi, precīzi un galīgi konstatējumi un secinājumi, kas varētu kliedēt jebkuras zinātniski pamatotas šaubas par šo darbu sekām. Tādējādi iepriekšējai pārbaudei papildus ir jānovērš iespējami šī agrākā novērtējuma trūkumi un tajā ir jāņem vērā, vai projekts ir ticis grozīts, vai ir tikuši izstrādāti citi jauni plāni un projekti, kas kopā ar novērtējamo plānu vai projektu varētu būtiski ietekmēt teritoriju, kā arī – vai saistībā ar attiecīgajām aizsargājamām dzīvotnēm un sugām ir notikušas izmaiņas un vai ir jaunas zinātniskas atziņas.

58.

Ar piekto jautājumu High Court vēlas uzzināt, cik plašs ir atbilstošas valsts tiesību normu interpretācijas pienākums, ja lietas dalībnieki nav expressis verbis norādījuši uz šo interpretāciju.

59.

Šis jautājums tiek uzdots tāpēc, ka Plānošanas iestāde apstrīdēto atļaujas pagarināšanu nav balstījusi uz tiesību normām, kurās ir paredzēts ietekmes novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, proti, PDA 2000 42. pantu, bet gan uz PDA 2000 146.B un 146.C pantu, kuros netiek pieprasīts šāds novērtējums. Tomēr juridiskā pamata izvēle neesot bijis expressis verbis prasības pamatlietā priekšmets.

60.

Atsaukšanās uz tiešu konkrēta tiesību aizsardzības līdzekļa norādīšanu liek izmantot judikatūru, saskaņā ar kuru Tiesai noteikti jautājumi ir jāpārbauda pēc savas ierosmes. Atbilstoši tai Savienības tiesības neparedz valsts tiesu pienākumu pēc savas ierosmes pārbaudīt jautājumu par Savienības tiesību normu pārkāpumu, ja saistībā ar šā jautājuma izskatīšanu tām būtu jāpārkāpj lietas dalībnieku noteiktās strīda robežas. Šīm tiesām juridiskie aspekti, kas izriet no imperatīvas Savienības tiesību normas, ir jāanalizē pēc savas ierosmes tikai tad, ja tām saskaņā ar valsts tiesībām ir pienākums vai tiesības to darīt imperatīvas valsts tiesību normas gadījumā ( 38 ).

61.

Tomēr, vērtējot rūpīgāk, šī judikatūra šajā gadījumā nav piemērojama, jo Friends of the Irish Environment – ciktāl tas ir redzams no lietas materiāliem – patiešām ir vispārīgi izklāstījusi, ka ir pārkāptas Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā izvirzītās prasības. Tātad nav iemesla šo jautājumu vērtēt pēc savas iniciatīvas.

62.

Drīzāk jautājums ir par to, vai atsaukšanās uz šo tiesību normu var tikt padarīta atkarīga no tā, ka lietas dalībnieks atsaucas arī uz valsts tiesību normām, kuru piemērošana un atbilstoša interpretācija ir nepieciešama, lai novērstu iespējamu Savienības tiesību pārkāpumu.

63.

Kā pamatoti norāda Friends of the Environment un Komisija, judikatūra šajā jautājumā ir viennozīmīga.

64.

Proti, Tiesa atkārtoti ir spriedusi, ka dalībvalstu pienākums, kas izriet no kādas direktīvas, proti, sasniegt tajā paredzēto rezultātu, kā arī to pienākums veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, kas ir piemēroti šī pienākuma izpildes nodrošināšanai, attiecas uz visām dalībvalstu iestādēm, tostarp tiesu iestādēm – atbilstoši to kompetencei ( 39 ).

65.

Līdz ar to, piemērojot valsts tiesības, valsts tiesām, kurām minētās tiesības ir jāinterpretē, ir jāņem vērā tiesību normu kopums un jāpiemēro interpretācijas metodes, kas tiek atzītas šajās normās, lai valsts tiesības interpretētu, cik vien iespējams ņemot vērā attiecīgās direktīvas tekstu un mērķi, lai sasniegtu direktīvai vajadzīgo rezultātu un tātad ievērotu LESD 288. panta trešo daļu ( 40 ).

66.

Ja tas nav iespējams, Savienības tiesību pārākums nozīmē, ka valsts tiesām, kam savas kompetences ietvaros ir jāpiemēro Savienības tiesību normas, ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību, vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes nepiemērojot jebkuru tām pretrunā esošu valsts tiesību normu ( 41 ). Šis pienākums tiek ierobežots tādējādi, ka vismaz direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai, tāpēc attiecībā pret šo personu uz direktīvu nevar atsaukties ( 42 ).

67.

Savukārt pusēm valstu tiesās nav konkrēti expressis verbis jānorāda, kuras valsts tiesību normas šīm tiesām ir atbilstoši jāinterpretē vai jāatstāj nepiemērotas. Šo tiesību normu identificēšana un pieejas izstrāde, lai novērstu iespējamu valsts tiesību neatbilstību Savienības tiesībām, drīzāk ir daļa no valstu tiesu pienākuma sasniegt direktīvā izvirzīto mērķi.

68.

Turklāt pamatlietā arī nav saprotams, kāpēc High Court būtu jācenšas noteikt pareizo būvniecības posma pagarināšanas juridisko pamatu, ja tai ir jākonstatē, ka pagarināšana ir notikusi, pārkāpjot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā izvirzītās prasības.

69.

Katrā ziņā valsts tiesas pienākums interpretēt valsts tiesību normas cik vien iespējams atbilstoši Savienības tiesībām nav atkarīgs no tā, ka tajā izskatītās lietas dalībnieki expressis verbis norāda uz šo specifisko interpretāciju, ja šīs lietas dalībnieki norāda vismaz uz piemērojamo Savienības tiesību normu pārkāpumu.

70.

Ar sesto jautājumu High Court vēlas uzzināt, vai tai ir jāatstāj nepiemērota valsts procesuālo tiesību norma, kurai atbilstoši prasītājam ir aizliegts vēlākā atļaujas izsniegšanas procedūrā apstrīdēt agrākas atļaujas (kuras termiņš ir beidzies) spēkā esamību.

71.

Šis jautājums tiek uzdots tikai gadījumā, ja Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts ir jāpiemēro pagarināšanai tāpēc, ka sākotnējā atļauja ir tikusi izsniegta, pamatojoties uz valsts tiesību normu, ar kuru Dzīvotņu direktīva nav tikusi transponēta pienācīgi. Taču, kā jau norādīts, šim aspektam nav noteicoša nozīme ( 43 ), un līdz ar to atbilde nav jāsniedz.

72.

Šis jautājums turklāt atkal liek domāt par tiesisko drošību un tiesiskās paļāvības aizsardzību. Tomēr, ciktāl tiem ir nozīme, piemērojot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, tie tiek piemēroti saistībā ar vienota pasākuma tiesību institūtu, kas jau ir ticis izklāstīts ( 44 ). Arī tāpēc uz sesto jautājumu nav jāsniedz atsevišķa atbilde.

73.

Tāpēc es Tiesai iesaku izlemt šādi: