1.

Adina Onofrei (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) ir gan Portugāles, gan Rumānijas pilsone. Viņai ir divi maģistra grādi un tiesību zinātņu doktora grāds, kas iegūti Université Paris 1 [Université Paris 1 Panthéon‑Sorbonne] un Paris II [Université Paris II Panthéon‑Assas]. Viņa ir strādājusi Eiropas Komisijā par administratori vairāk nekā astoņus gadus. Viņa centās reģistrēties Ordre des avocats au barreau de Paris (turpmāk tekstā – “Parīzes Advokātu kolēģija”), balstoties uz vienu no Francijas tiesību aktos paredzētajiem izņēmumiem no pienākuma iegūt profesionālās prasmes sertifikātu (un tādējādi no obligātās profesionālās apmācības) “A kategorijas ierēdņiem vai šīs kategorijas ierēdņiem pielīdzinātajām personām, kas ir strādājuši tiesību jomā vismaz astoņus gadus valsts iestādē, sabiedrisko pakalpojumu iestādē vai starptautiskā organizācijā”.

2.

Parīzes Advokātu kolēģija apelācijas sūdzības iesniedzējas pieteikumu noraidīja, pamatojoties uz to, ka viņa nav Francijas civildienesta ierēdne, Francijas civildienests nav viņu norīkojis darbā starptautiskā organizācijā, kā arī viņa nav praktizējusi Francijas teritorijā. Parīzes Advokātu kolēģijas lēmums, kad tas tika pārsūdzēts, tika atstāts spēkā, norādot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi iepriekšēju Francijas tiesību praktizēšanu. Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija), pārskatot lietu apelācijas kārtībā par tiesību jautājumiem, tagad jautā, vai šādi valsts noteikumi vai, drīzāk, to interpretācijas un piemērošanas prakse ir saderīga ar LESD 45. un 49. pantu.

3.

Loi no 71-1130 du 31 décembre 1971 portant réforme de certaines professions judiciaires et juridiques (1971. gada 31. decembra Likums Nr. 71-1130 par dažu juridisko profesiju reformu) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 71-1130”) 11. pantā ir noteikts:

“Lai strādātu advokāta profesijā, ir jāizpilda šādi nosacījumi:

1.   Jābūt Francijas pilsonim, Eiropas Savienības dalībvalsts vai Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu dalībvalsts pilsonim [..].

2.   Jābūt iegūtam, ņemot vērā reglamentējošos noteikumus, kas pieņemti, lai piemērotu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) ar grozījumiem, un noteikumus, kas attiecas uz personām, kuras ir pildījušas noteiktus pienākumus vai strādājušas noteiktās jomās Francijā, vismaz maģistra grādam tiesību zinātnēs vai kvalifikācijai vai diplomam, kas atzīti par ekvivalentiem [..].

3.   Jābūt advokāta profesionālās prasmes sertifikātam, ievērojot 2. punktā minētos reglamentējošos noteikumus, vai savstarpējās atzīšanas kontekstā – nokārtotam eksāmenam, kā noteikts šā panta pēdējā daļā.

4.   Persona nav pārkāpusi tiesību aktus, par kuru pārkāpšanu iestājas kriminālatbildība par darbībām, kas ir pretrunā goda, godīguma vai morāles standartiem.

[..]

6.   Persona nav personīgi atzīta par bankrotējušu un nav nekādā citā veidā sodīta [..].”

4.

Décret no 91-1197 du 27 novembre 1991 organisant la profession d’avocat (1991. gada 27. novembra Dekrēts Nr. 91-1197, ar ko regulē advokāta profesiju) (turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 91-1197”) 98. pantā ir noteikts, ka “no teorētiskās un praktiskās apmācības un advokāta profesionālās prasmes sertifikāta ir atbrīvoti:

1.   Notāri, tiesu izpildītāji, komerctiesu ierēdņi, tiesu administratori un uzņēmumu atgūšanas un likvidēšanas juridiskie aģenti, bijušie pilnvarnieki un tiesu administratori, rūpnieciskā īpašuma juristi un bijušie patentu (izgudrojumu) advokāti, kuri savas funkcijas veikuši vismaz piecus gadus.

2.   Universitātes pasniedzēji, pasniedzēju asistenti un mācībspēki, ja viņiem ir tiesību, ekonomikas vai vadības zinātņu doktora grāds, kas papildināts ar piecu gadu juridisko izglītību mācību un pētniecības nodaļās.

3.   Štata juristi, kuri vismaz astoņus gadus ir praktizējuši profesijā viena vai vairāku uzņēmumu juridiskajā nodaļā.

4.   Esošie un bijušie A kategorijas ierēdņi vai šīs kategorijas ierēdņiem pielīdzinātās personas, kas ir strādājuši tiesību jomā šajā statusā vismaz astoņus gadus valsts iestādē, sabiedrisko pakalpojumu iestādē vai starptautiskā organizācijā.

5.   Advokāti, kas vismaz astoņus gadus ir iesaistīti arodbiedrības juridiskajā darbā.

6.   Juristi, kas strādā pie advokātiem, apvienībās vai advokātu biedrībās, advokātu vai juristu birojā Conseil d'Etat (Valsts padome, Francija) un Cour de cassation (Kasācijas tiesa) un kas vismaz astoņus gadus ir praktizējuši šajā amatā pēc iepriekš 1971. gada 31. decembra likuma 11. panta 2. punktā minētā amata nosaukuma vai grāda iegūšanas.

7.   Parlamenta deputāta darbinieki vai senatora palīgi, kuri vismaz astoņus gadus pārsvarā ir praktizējuši augstākā līmeņa amatā tiesību jomā.

Personas, kas minētas 3., 4., 5., 6. un 7. punktā, var būt pildījušas vairākas funkcijas, uz kurām attiecas šie noteikumi, ja nostrādātais laiks šajos amatos kopā ir vismaz astoņi gadi.”

5.

Tā paša dekrēta 98-1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Personām, kuras izmanto vienu no 98. pantā paredzētajiem atbrīvojumiem, ir sekmīgi jānokārto profesijas ētikas un regulējuma zināšanu pārbaudes eksāmens, ko izvērtē 69. pantā noteiktā atlases komiteja [..].”

6.

Apelācijas sūdzības iesniedzējai, kurai ir Portugāles un Rumānijas pilsonība, ir divi maģistra grādi un tiesību zinātņu doktora grāds Université Paris 1 un Université Paris II. Vairāk nekā astoņus gadus viņa ir strādājusi Eiropas Komisijā par administratori, jo īpaši Iekšējā tirgus ģenerāldirektorātā un Konkurences ģenerāldirektorātā. Šajā laikā viņa galvenokārt nodarbojās ar valsts atbalsta un karteļu lietām.

7.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja vēlējās reģistrēties Parīzes Advokātu kolēģijā. Tā kā viņa acīmredzot izpildīja visus pārējos Likuma Nr. 71-1130 11. panta nosacījumus, tostarp prasību iegūt visus nepieciešamos diplomus tiesībās Francijā, viņa atsaucās uz Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punktu, lai prasītu atbrīvojumu no prasības par citādi obligāto profesionālās prasmes sertifikātu, kas ir “certificat d’aptitude à la profession d’avocat” (advokāta profesionālās prasmes sertifikāts) (turpmāk tekstā – “advokāta profesionālās prasmes sertifikāts”).

8.

Tāpat viņa arī centās panākt atbrīvojumu no citādi obligātās sagatavošanās apmācības, kuru sekmīgi nokārtojot, tiek iegūts šis profesionālās prasmes sertifikāts. Parīzes Advokātu kolēģijas padome un Parīzes Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs skaidro, ka apmācība ilgst 18 mēnešus, ietver praksi advokātu birojā un beidzas ar sekmīgu gala eksāmena nokārtošanu.

9.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka darbs, ko viņa ir veikusi Eiropas Komisijā, atbilst Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punkta atbrīvojuma nosacījumiem.

10.

Parīzes Advokātu kolēģijas padome tomēr noraidīja viņas pieteikumu, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja nav Francijas civildienesta ierēdne un Francijas civildienests viņu nav norīkojis darbā starptautiskā organizācijā. Turklāt Parīzes Advokātu kolēģijas padome arī paziņoja, ka viņas profesionālā pieredze nav iegūta Francijas teritorijā.

11.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīdēja šo lēmumu Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija). Ar 2017. gada 11. maija spriedumu šī tiesa apstiprināja šo lēmumu. Šī tiesa nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas profesionālā pieredze ir jāpārbauda in concreto, lai noteiktu, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas pieredze atbilst A kategorijas ierēdņiem atbilstīgai apmācībai, prasmēm un pienākumiem. Turklāt tā uzskatīja, ka ir jānodrošina, ka advokātam ir pietiekamas zināšanas par valsts tiesību aktiem, lai garantētu lietas dalībnieku tiesību pilnīgu, atbilstīgu un efektīvu īstenošanu.

12.

Pēc tam Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) uzskaitīja attiecīgos amatus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja ieņēma Eiropas Komisijas dienestos. Tad tā ieskicēja konkrētos uzdevumus, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija veikusi šajos amatos. Pamatojoties uz to, šī tiesa secināja, ka šajos uzdevumos neietilpst Francijas tiesību aktu piemērošana, tādējādi neapstiprinot konstatējumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu faktiski praktizējusi jebkādas valsts tiesības. Tāpēc apelācijas sūdzības iesniedzējas iegūtā juridiskā prakse neatbilstot Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punkta kritērijiem.

13.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību Cour de cassation (Kasācijas tiesā). Pēc viņas domām, Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) spriedumā attiecīgais atbrīvojums ir ticis interpretēts pārāk šauri. Interpretācijā, saskaņā ar kuru ir nepieciešama prakse Francijas tiesībās, kā arī Francijā iegūta profesionālā pieredze, pēc viņas domām, nav ņemts vērā fakts, ka Savienības tiesības ir valsts tiesību sastāvdaļa. Tam sekas esot netieša diskriminācija par labu Francijas civildienesta ierēdņiem, kaitējot Savienības civildienesta ierēdņiem, un darba ņēmēju brīvas pārvietošanās un brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežošana. Atzīstot, ka mērķis nodrošināt lietas dalībnieku efektīvu tiesību aizstāvību ir likumīgs, šim nolūkam izmantotie līdzekļi neesot piemēroti un pārsniedzot to, kas ir vajadzīgs šajā nolūkā. Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīdēja viņas profesionālās pieredzes novērtēšanas veidu. Viņa apgalvoja, ka prasība pierādīt viņas prasmes būtu bijis mazāk ierobežojošs līdzeklis šā mērķa sasniegšanai.

14.

Iesniedzējtiesa atzīmē, ka patiešām var rasties šaubas par to, vai strīdīgo režīmu var uzskatīt par darba ņēmēju pārvietošanās brīvības un brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu. Pēc tās domām, Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punktā uz attiecīgo atbrīvojumu tiek attiecināti trīs kumulatīvi nosacījumi, saskaņā ar kuriem tiek prasīts, lai kandidāti i) būtu nodarbināti Francijas civildienestā, ii) būtu ieguvuši profesionālo pieredzi Francijā un iii) būtu praktizējuši Francijas tiesības. Šī tiesa turklāt norāda, ka Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punktā netiek prasīts, lai [atbrīvojuma] kandidāts valsts tiesām pierādītu zināšanas par tām vai procedūrām tajās.

15.

Šādos apstākļos Cour de cassation (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja, Padome un Parīzes Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs, Grieķijas un Francijas valdības, kā arī Eiropas Komisija ir iesnieguši rakstiskus apsvērumus. Šie lietas dalībnieki, izņemot Grieķijas valdību, arī sniedza mutvārdu paskaidrojumus tiesas sēdē, kas notika 2020. gada 17. jūnijā.

17.

Šie secinājumi ir strukturēti šādi. Vispirms pievērsīšos konkrētajiem nosacījumiem, kas izriet no Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punkta, un šajā sakarā arī noskaidrošu iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu precīzo priekšmetu (A). Pēc tam pārbaudīšu attiecīgo nosacījumu, kā tos izklāstījusi iesniedzējtiesa, saderību ar LESD 45. un 49. pantu (B).

18.

Pirms novērtēju, vai pamatlietā aplūkotais valsts režīms ir saderīgs ar Savienības tiesībām, acīmredzami ir jānoskaidro šā režīma faktiskais saturs. Diemžēl šajā gadījumā tas nav vienkāršs uzdevums, kā tiks paskaidrots nākamajā sadaļā.

19.

Likuma Nr. 71-1130 11. panta 3. punktā ir noteikts, ka iespēja strādāt advokāta profesijā Francijā – ar atkāpēm – ir atkarīga no tā, vai ir iegūts profesionālās prasmes sertifikāts. Dekrēta Nr. 91-1197 98. pantā ir noteiktas šīs atkāpes attiecībā uz minēto profesionālās prasmes sertifikātu.

20.

Pamatlietā aplūkotais atbrīvojums ir noteikts Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punktā. Tā formulējumā ir noteiktas trīs prasības: i) “A kategorijas ierēdņi vai šīs kategorijas ierēdņiem pielīdzinātās personas”, ii) kas ir strādājuši “tiesību jomā vismaz astoņus gadus” un iii) kas ir veikuši šo darbu tiesību jomā “valsts iestādē, sabiedrisko pakalpojumu iestādē vai starptautiskā organizācijā”.

21.

Iesniedzējtiesa ir novērojusi, ka ar šo atbrīvojumu no judikatūras viedokļa saprot prasību kandidātiem izpildīt trīs kumulatīvus nosacījumus: i) nodarbinātība Francijas civildienestā, ii) persona ir strādājusi tiesību jomā Francijas teritorijā un iii) ir praktizējusi Francijas tiesības.

22.

Man jāatzīst, ka uzreiz neredzu, no kura no Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punktā uzskaitītajiem nosacījumiem izriet šāda judikatūra un šādi nosacījumi. Turklāt ne konkrētā lieta, ne arī tā, kas šķiet plašāka piemērošanas prakse valsts līmenī, patiešām nepalīdz lasītājam saprast, kādi nosacījumi faktiski ir piemērojami valsts līmenī saskaņā ar Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punktu.

23.

Konkrētās pamatlietas līmenī jāatzīmē, ka, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas pieteikumu Parīzes Advokātu kolēģijas padome noraidīja, jo viņa nav ne Francijas civildienesta ierēdne un nav arī kā tāda norīkota darbā starptautiskā organizācijā. Turklāt Parīzes Advokātu kolēģijas padome, šajā sakarā vispārīgi atsaucoties uz “Cour de cassation (Kasācijas tiesa) judikatūru”, uzsvēra, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas profesionālā pieredze arī nav iegūta Francijas teritorijā.

24.

Otrkārt, lai gan Cour d'appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) apstiprināja lēmumu par noraidījumu, tā savu secinājumu tomēr pamatoja ar citu iemeslu, proti, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot izpildījusi nosacījumu par Francijas tiesību praktizēšanu. Tā uzstāja, ka attiecīgā Francijas tiesību praktizēšana esot jānovērtē in concreto. Pēc šāda novērtējuma veikšanas šī tiesa secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi pieredzi Francijas tiesībās.

25.

Treškārt, iesniedzējtiesa norāda, ka, lai strīdīgais atbrīvojums būtu piemērojams, kandidātiem ir jāizpilda trīs kumulatīvi nosacījumi, kas minēti iepriekš šo secinājumu 21. punktā.

26.

Vispārīgākā līmenī precīza apstrīdētā atbrīvojuma darbība kopainā ar dažiem valsts judikatūras piemēriem, kurus šajā tiesvedībā ir iesniegusi iesniedzējtiesa un puses, nekļūst daudz skaidrāka. Šie piemēri atklāj ievērojamu pieeju dažādību Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punktā minēto nosacījumu interpretēšanā.

27.

Pirmkārt, attiecībā uz nosacījumu par dalību Francijas civildienestā Francijas valdība ir nopietni apstrīdējusi šā nosacījuma esamību. Šī valdība apgalvoja, ka, pēc tās domām, šāda prasība neizriet ne no Likuma Nr. 71-1130 11. panta, kurā ir pieminēta tikai darbību veikšana Francijā ( 2 ), ne no Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punkta, kurā principā ir minētas personas, kas ir pielīdzinātas“A kategorijas” ierēdņiem (franču valodas oriģinālā “les personnes assimilées”).

28.

Daži no judikatūras piemēriem, kas sniegti šajā tiesvedībā, attiecas uz Apvienoto Nāciju Organizācijas vai Savienības ierēdņu iesniegtiem pieteikumiem ( 3 ). Iemesli, kuru dēļ šie pieteikumi netika apstiprināti, šķiet, patiesībā ir balstīti nevis uz to, ka kandidāti nav Francijas civildienesta ierēdņi, bet gan uz Francijas tiesību nepraktizēšanu vai teritorialitātes nosacījuma neievērošanu. Tomēr jāatzīmē arī, ka Cour d'appel d'Aix‑en‑Provence (Eksanprovansas apelācijas tiesa, Francija) atzina, ka Monako Firstistes ierēdnis, kuram ir Francijas pilsonība, attiecīgos nosacījumus ir izpildījis. Lēmumā, kas tika apspriests tiesas sēdē, šī tiesa paziņoja, ka Monako likums ir ļoti salīdzināms ar Francijas tiesību aktiem un ka kandidāta veiktās funkcijas var klasificēt Francijas ierēdņu A kategorijā vai šīs kategorijas ierēdņiem pielīdzinātajām personām ( 4 ). Tādējādi atbrīvojuma pieprasījums tika apmierināts personai, kura acīmredzami nebija Francijas civildienesta ierēdnis.

29.

Ar Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punkta formulējumu strīdīgais atbrīvojums ir piemērojams arī ierēdņiem, kuri ir strādājuši starptautiskā organizācijā. Nav skaidrs, vai šis elements attiecas uz visiem starptautiskas organizācijas (kas atrodas Francijā) ierēdņiem, vai tikai uz personām, kuras ir Francijas civildienesta ierēdņi un ir norīkotas darbā starptautiskā organizācijā. Parīzes Advokātu kolēģijas lēmums pamatlietā, šķiet, ir balstīts uz pēdējo minēto interpretāciju.

30.

Otrkārt, attiecībā uz teritorialitātes nosacījumu iesniedzējtiesa paskaidroja, ka tas esot piemērojams arī tad, ja juridiska rakstura darbs ir veikts starptautiskā organizācijā. Šāda izpratne tiek interpretēta kā tāda, kas izriet no Likuma Nr. 71-1130 11. panta 2. punkta. Šis noteikums attiecoties uz atbrīvojumu no pienākuma iegūt advokāta diplomu un šajā sakarā precizējot, ka tas attiecas uz personām, kuras Francijā ir veikušas noteiktas funkcijas. Valsts judikatūrā, šķiet, ir norāde uz šo normu arī tad, kad tiek izskatīts atbrīvojums attiecībā uz profesionālās prasmes sertifikātu, kaut arī Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punktā tas nav teikts.

31.

Es saprotu, ka līdzīgus apsvērumus Francijas kompetentās iestādes ir ņēmušas vērā ( 5 ) attiecībā uz atbrīvojumiem, kuri paredzēti štata juristiem (kas noteikti Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 3. punktā ( 6 )) un personām, kas veikušas jurista darbu arodbiedrībās (noteikti tā paša dekrēta 98. panta 5. punktā ( 7 )). Tāpēc, tāpat kā 98. panta 4. punkts, arī 98. panta 3. un 5. punkts tika interpretēti tādējādi, ka tie izvirza teritorialitātes prasību, pat ja šajos noteikumos atšķirībā no Likuma Nr. 71-1130 11. panta 2. punkta ( 8 ) tādas prasības nav.

32.

Treškārt, attiecībā uz nosacījumu par Francijas tiesību praktizēšanu, šķiet, ir uzskatīts, ka, lai arī “Francijas tiesību” jēdzienu var interpretēt tādējādi, ka tas aptver Savienības tiesības, to nevar aprobežot ar pēdējām minētajām. Es saprotu, ka šā “Francijas tiesību” jēdziena interpretācija apvienojumā ar nepieciešamību precīzi interpretēt attiecīgo atbrīvojumu izraisīja Savienības ierēdņu pieteikumu atkārtotu noraidīšanu.

33.

Tiesai ir saistoši valsts tiesību akti, kā to norādījusi iesniedzējtiesa. Tāpēc turpinājumā es novērtēšu trīs (kumulatīvo) nosacījumu saderību ar Savienības tiesību aktiem, kā norādīts rīkojumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu un (atkārtoti) apstiprināts rakstiskos paskaidrojumos, ko pēc Tiesas pieprasījuma iesniegusi Cour de cassation (Kasācijas tiesa) un tās procureur général (virsprokurors).

34.

Tomēr šajā saistībā es ņemu vērā arī divus elementus, pie kuriem atgriezīšos šo secinājumu beigās. Pirmkārt, šķiet, ka pastāv zināma atšķirība starp atbrīvojuma nosacījumiem, kas minēti Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punktā, un tiem, kas acīmredzami tiek piemēroti praksē. Otrkārt, šo nosacījumu praktiskajā piemērošanā ir ievērojamas atšķirības, kas acīmredzami pārsniedz dažādu rezultātu sasniegšanu faktiski atšķirīgās lietās – atšķirība attiecas uz pašu juridisko nosacījumu interpretāciju.

35.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā par pienākumu, kas izriet no Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punkta, iegūt zināšanas par Francijas tiesībām. Iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai ar šo prasību pienācīgi tiek ņemts vērā fakts, īsi sakot, ka Savienības tiesības ir neatņemama dalībvalstu tiesību sastāvdaļa.

36.

Pirmkārt, šķiet, ka iesniedzējtiesas rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu un Tiesai iesniegtajos apsvērumos ar jēdzienu “zināšanas par Francijas tiesībām”, kas ietverts šā jautājuma formulējumā, drīzāk jāsaprot “Francijas tiesību praktizēšana”.

37.

Patiešām, no šajā lietā iesniegtajiem apsvērumiem, kā arī no tiesas sēdes izriet, ka netiek pārbaudīts, vai attiecīgā atbrīvojuma kandidāti pārzina Francijas tiesības. Vienīgais pārbaudījums, kam viņi, šķiet, ir pakļauti, attiecas uz ētikas noteikumiem saskaņā ar Dekrēta Nr. 91-1197 98-1. pantu ( 9 ).

38.

Otrkārt, saistībā ar šo lietu es neuzskatu, ka pirmais prejudiciālais jautājums būtu jāizskata atsevišķi. Jautājums par Savienības tiesiskās kārtības un valstu tiesiskās kārtības attiecību raksturu, kā arī par to savstarpējās integrācijas un savstarpējās atkarības pakāpi patiešām ir intriģējošs. Tomēr šīs lietas robežās nav nepieciešams ienirt šādā Galileja dialoga cienīgā jautājumā. Saistībā ar šo lietu šis jautājums faktiski rodas tikai daudz šaurākajā kontekstā par to, kas varētu būt pamatoti prasīts kā atbilstoša advokāta pieredze, lai uzņemtu advokātu kolēģijā dalībvalstī. Tādējādi praktiskos nolūkos atbilde uz iesniedzējtiesas uzdoto pirmo jautājumu noteikti tiks meklēta, bet no daudz šaurāka un pragmatiskāka skatpunkta otrā uzdotā jautājuma ietvaros.

39.

Tādējādi, ņemot vērā šos elementus, es uzskatu, ka ir lietderīgi abus prejudiciālos jautājumus aplūkot kopā, lai noskaidrotu, vai trīs iesniedzējtiesas izklāstītie nosacījumi, kas piemērojami saskaņā ar Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punktu, ir saderīgi ar LESD 45. un 49. pantu.

40.

Vispirms ir jāatgādina, ka uz šo lietu neattiecas Direktīva 98/5/EK ( 10 ). Šis režīms attiecas tikai uz advokātiem, kuri ir kvalificēti savās izcelsmes dalībvalstīs ( 11 ). Šī lieta attiecas uz nosacījumiem, lai dalībvalstī varētu sākt strādāt advokāta profesijā.

41.

Saskaņā ar iedibināto judikatūru “gadījumā, ja nav saskaņoti nosacījumi, ar kādiem drīkst darboties kādā profesijā, dalībvalstīm ir tiesības noteikt, kādas zināšanas un kvalifikācijas ir vajadzīgas šīs profesijas veikšanai” ( 12 ).

42.

Tomēr Savienības tiesību aktos šo pilnvaru īstenošanai ir noteikti ierobežojumi. Ar valstu tiesību normām nedrīkst kavēt LESD 45. un 49. pantā garantēto pamatbrīvību efektīvu īstenošanu, kam šajā gadījumā ir būtiska nozīme ( 13 ).

43.

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka advokāta profesijā Francijā varot strādāt gan kā pašnodarbināta persona, gan kā darba ņēmējs. Tāpēc attiecīgais valsts režīms esot jāizvērtē, ņemot vērā abus Līguma noteikumus. Tomēr galvenais novērtējums, jo īpaši attiecībā uz ierobežojumiem un to pamatojumu, abos noteikumos lielākoties ir vienāds.

44.

Šī lieta attiecas uz personu, kura nevēlas pārceļot starp divu dažādu dalībvalstu profesionālajām vidēm. Apelācijas sūdzības iesniedzēja vēlas nodrošināt iespēju migrēt no Eiropas Komisijas civildienesta uz advokāta profesiju dalībvalstī.

45.

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības ierēdnim ir viesstrādnieka statuss. Patiešām, “[Savienības] pilsonis, kas strādā dalībvalstī, kas nav viņa izcelsmes valsts, nezaudē darba ņēmēja statusu [..], ieņemot amatu starptautiskā organizācijā [..]” ( 14 ). Tas pats attiecas uz tiesību īstenošanu, kas Savienības pilsoņiem ir piešķirtas LESD 49. pantā.

46.

Šajā lietā es uzskatu, ka diskusiju par to, vai attiecīgie apstākļi rada netiešu diskrimināciju un/vai brīvas pārvietošanās šķērsli, var samazināt līdz minimumam, jo, manuprāt, attiecīgie apstākļi ietver abus.

47.

Pirmkārt, attiecībā uz apgalvojumu par netiešu diskrimināciju jāatzīmē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai ir Rumānijas un Portugāles pilsonība.

48.

Ar LESD 45. pantu (un arī LESD 49. pantu) “aizliedz ne tikai acīmredzamu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī jebkura veida slēptu diskrimināciju, kas, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski rada to pašu rezultātu” ( 15 ). Netieša diskriminācija ir, ja attiecīgais valsts noteikums “faktiski var ietekmēt migrējošos darba ņēmējus vairāk nekā pašmāju darba ņēmējus un ja pastāv risks, ka tas radīs viņiem īpaši nelabvēlīgus apstākļus” ( 16 ).

49.

Es piekrītu apelācijas sūdzības iesniedzējai un Komisijai, ka attiecīgie nosacījumi, protams, ir saistīti ar to, ka tie lielākā mērā ietekmē tos, kuri nav Francijas pilsoņi, piemēram, apelācijas sūdzības iesniedzēju. Diezgan droši ir pieņemt, ka lielākajai daļai Francijas ierēdņu ir Francijas pilsonība. Tādējādi pat tad, ja piemērojamā noteikuma pamatā ir kritērijs, kas nav pilsonība (Francijas civildienesta ierēdņa statuss, nevis Francijas pilsonība), šāds noteikums acīmredzami ir netiešas diskriminācijas pilsonības dēļ piemērs.

50.

Tiesas sēdē Padome un Parīzes Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs uzsvēra, ka lēmuma par apelācijas sūdzības iesniedzējas pieteikumu pamatā nav viņas pilsonība un tas būtu tieši tāds pats, ja viņa būtu Francijas pilsone.

51.

Es neredzu šā argumenta atbilstību. Lai novērtētu iespējamu netiešu diskrimināciju, pietiek ar to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja, iespējams, ir sliktākā situācijā aizsardzības iemesla (šeit – pilsonības) dēļ. Fakts, ka tādā pašā situācijā var atrasties arī kāds cits, lai arī viņš nepieder pie aizsargātās grupas, nav īsti nozīmīgs, secinot, ka pastāv noteikums, kas netieši atbalsta pašu pilsoņus.

52.

Francijas valdība, kā arī Padome un Parīzes Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs turklāt nepieļauj iespēju, ka nosacījumi, kas balstīti uz praksi, varētu izraisīt netiešu diskrimināciju, jo personas, kas praktizē Francijā un tādējādi pārzina Francijas likumus, un personas, kas praktizē citā dalībvalstī (vai kas strādā Eiropas Komisijā) un tādējādi nepārzina Francijas likumus, nav līdzīgās situācijās attiecībā uz iespēju strādāt advokāta profesijā, jo viņu attiecīgās juridiskās prasmes attiecas uz dažādām tiesību sistēmām.

53.

Es tam nepiekrītu.

54.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru situāciju salīdzināmība ir jānovērtē, ņemot vērā attiecīgo tiesību normu, ar ko ir ieviesta šī atšķirība, priekšmetu un mērķi, kā arī ņemot vērā attiecīgās jomas, uz kuru attiecas šie valsts tiesību akti, principus un mērķus ( 17 ).

55.

Šajā lietā atkarībā no izvēlētā abstrakcijas līmeņa tas nozīmē vai nu diskusiju par to, vai Francijas ierēdņi un Komisijas ierēdņi ir vai nav salīdzināmi attiecībā uz lūgumu tikt uzņemtiem Francijas Advokātu kolēģijā (kopējais mērķis), vai arī par to, vai abas cilvēku grupas ir salīdzināmas attiecībā uz konkrēto izņēmumu (konkrēts mērķis), uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja.

56.

Runājot par kopējo mērķi, es nesaskatu, kāpēc visi juristi nevarētu tikt uzskatīti par salīdzināmiem uzņemšanai advokātu kolēģijā un advokāta profesijā.

57.

Tālāk, attiecībā uz atbrīvojuma konkrēto mērķi, iesniedzējtiesa paskaidro, ka, piemērojot šajā lietā aplūkotos nosacījumus iespējai strādāt advokāta profesijā, šā atbrīvojuma mērķis esot garantēt lietas dalībnieku efektīvu aizsardzību, kā arī pareizu tiesvedību.

58.

Ja šis mērķis patiešām tiek pārbaudīts in concreto, kā dažos no šajos secinājumos minētajiem gadījumiem tika ierosināts ( 18 ), tad es atkal nesaskatu, ka starp Francijas ierēdņiem un Savienības ierēdņiem nebūtu strukturālas salīdzināmības. Svarīgs ir pierādījums par praktizēšanu Francijas tiesībās, nevis pieņēmums par to. Tomēr, ja vienkārši pieņemtu, ka tikai Francijas ierēdnim ir zināšanas par Francijas tiesībām, tās nekādā veidā nepārbaudot, šāds pieņēmums gan radītu jautājumus, tomēr nenoliegtu raksturīgo salīdzināmību, ņemot vērā apspriestās atkāpes izvirzīto mērķi – pārliecināties, vai personai, uz kuru attiecas atkāpe, faktiski ir advokāta profesijas praktizēšanai nepieciešamās prasmes.

59.

Tomēr jebkurā gadījumā šī diskusija atklāj divus jautājumus. Pirmkārt, šādi apsvērumi faktiski attiecas tikai uz noteikta nosacījuma pamatošanu, nevis uz vispārēju salīdzināmību. Šī salīdzināmība parasti tiek uztverta diezgan plaši, tieši tāpēc, lai visu diskusiju nepārceltu no pamatojuma līmeņa uz salīdzināmības līmeni, jo argumenti abos gadījumos lielākoties ir vienāda rakstura ( 19 ). Otrkārt, dalībvalsts izdarīto tiesību aktu izvēli šādā kontekstā nevar uzskatīt par noteicošo. Ja tas tā būtu, tad kategorijas, kas paredzētas valsts tiesību aktos, izslēgtu salīdzināmību Eiropas līmenī, tādējādi izslēdzot jebkādu pārskatīšanu ( 20 ).

60.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es tikai varu vēlreiz apstiprināt, ka ar trīs iesniedzējtiesas minētajiem nosacījumiem, kas izraisa Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punkta piemērošanu, patiešām tiek radīta netieša diskriminācija, dodot priekšroku Francijas pilsoņiem, attiecībā uz iespēju praktizēt advokāta profesiju Francijā.

61.

Otrkārt, es arī piekrītu apelācijas sūdzības iesniedzējai un Komisijai, ka šie nosacījumi ir arī šķērslis iespējai praktizēt advokāta profesiju Francijā.

62.

LESD 45. un 49. panta piemērojamība neaprobežojas tikai ar tiešas vai netiešas diskriminācijas gadījumiem pilsonības dēļ. Ar šiem noteikumiem, pat ja tos piemēro bez diskriminācijas pilsonības dēļ, arī tiek aizliegti visi pasākumi, kas “Eiropas Savienības pilsoņiem var apgrūtināt vai padarīt mazāk pievilcīgu Līgumā garantētās brīvības īstenošanu” ( 21 ).

63.

Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punkta piemērošana var kavēt vai atturēt personas, kuras vēlas īstenot pārvietošanās vai uzņēmējdarbības brīvību, atstāt savu izcelsmes dalībvalsti (vai, kas šeit ir būtiski, Savienības civildienestu), lai stātos algotā darbā vai sāktu advokāta praksi Francijā.

64.

Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punkta piemērošanas nosacījumi attiecībā uz ierēdņa darbu Francijas civildienestā, profesionālās pieredzes teritorialitāti un Francijas tiesību praktizēšanu tādējādi arī ierobežo darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un brīvību veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 45. un 49. pantu.

65.

Neatkarīgi no tā, vai attiecīgie nosacījumi tiktu uzskatīti par netiešu diskrimināciju vai brīvas pārvietošanās šķērsli, katrā ziņā ir jāpārliecinās, vai tos var pamatot ar kādu no Līgumā uzskaitītajiem likumīgajiem mērķiem vai ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem. Turklāt attiecīgajam režīmam ir jābūt atbilstošam, lai nodrošinātu šā mērķa sasniegšanu, un tas nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams tā sasniegšanai ( 22 ).

66.

Ir izteikts viedoklis, ka strīdīgā atbrīvojuma mērķis ir efektīva lietas dalībnieku tiesību aizstāvēšana un pareiza tiesvedība. Saistībā ar minēto un kā norāda iesniedzējtiesa, patērētāju, tostarp juridisko pakalpojumu saņēmēju, aizsardzība un pareiza tiesvedība ir mērķi, kas var tikt uzskatīti par primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, kuri var attaisnot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu ( 23 ).

67.

Es pilnībā piekrītu. Jāatzīmē arī, ka neviena no pusēm neapstrīd tādu mērķu likumību, kas noteikti var pamatot pasākumus un nosacījumus, kuri ierobežo iespēju praktizēt advokāta profesiju dalībvalstī.

68.

Tomēr ir jāpārbauda, vai attiecīgie nosacījumi iztur samērīguma pārbaudi, saskaņā ar kuru ir jāpārbauda saistība starp izvirzītajiem mērķiem un izvēlētajiem līdzekļiem to sasniegšanai. Šajā sakarā ir diezgan svarīgi precizēt, ka i) patērētāju kā juridisko pakalpojumu saņēmēju aizsardzība, kā arī ii) pareiza tiesvedība tādā lietā kā šī būtībā ir saistītas ar jautājumu par atbilstošu pieredzi, kas tad kādam, kurš vēlas praktizēt tiesības dalībvalstī, ļauj labi un neatkarīgi darboties šajā sistēmā. Galu galā attiecīgā atbrīvojuma piemērošana nodrošina kandidātiem atbrīvojumu no nepieciešamās sākotnējās juridiskās apmācības un eksāmena tās noslēgumā.

69.

Tādējādi turpmāk centīšos veikt pārbaudi attiecībā uz visiem trim strīdīgajiem nosacījumiem, kā to norādījusi iesniedzējtiesa: vai šādu nosacījumu var uzskatīt par piemērotu un nepieciešamu attiecībā uz izvirzīto mērķi pārliecināties, ka personām, kuras vēlas izmantot attiecīgo atbrīvojumu, ir pietiekama advokāta profesijas praktizēšanai atbilstīga pieredze?

70.

Kā norādīts iepriekš šo secinājumu 27. un 28. punktā, nosacījuma par dalību Francijas civildienestā precīzā darbības joma tiek interpretēta atšķirīgi.

71.

Iesniedzējtiesa norāda, ka šis nosacījums prasa uztvert dalību Francijas civildienestā patiešām kā tādu, kas atšķiras no jebkura cita – gan Eiropas, gan valsts līmeņa – civildienesta.

72.

Turpretī Francijas valdība apstrīd šo interpretāciju. Pēc tās domām, šis nosacījums ir jāinterpretē plaši, iekļaujot arī Eiropas vai valstu civildienestu, kas nav Francijas civildienests. Uz Eiropas Komisijas AD kategorijas ierēdņiem, pēc šīs valdības domām, varētu attiekties arī jēdziens par personām, kuras pielīdzinātas A kategorijas ierēdņiem (personnes assimilées), kas minēts Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punkta tekstā. Francijas valdība tiesas sēdē paskaidroja, ka pēdējā minētā kategorija nav skaidri definēta. Ir tikai acīmredzami, ka definīcijā neietilpst B un C kategorijas ierēdņi, savukārt tajā neapšaubāmi ietilpst ierēdņi, kurus nevar klasificēt A, B vai C kategorijā, piemēram, cietumu administrācijas ierēdņi vai militārpersonas.

73.

Saistībā ar šo lietu varētu šķist, ka iesniedzējtiesas ieteiktā interpretācija ir tāda pati kā Parīzes Advokātu kolēģijas padomes lēmumā iekļautā. Turpretī Cour d’Appel (Parīzes apelācijas tiesa) lēmums atbilda Francijas valdības ierosinātajam – tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja acīmredzami nebija nodarbināta Francijas civildienestā, neliedza tiesai veikt viņas iepriekšējās pieredzes novērtējumu in concreto.

74.

Šīs Tiesas uzdevums nav izlemt par valsts tiesību interpretāciju. Es tomēr vēlos tikai atzīmēt trīs punktus.

75.

Pirmkārt, ja galu galā tiktu pieņemta šaura interpretācija, liekot patiesībā domāt, ka nodarbinātība Francijas civildienestā automātiski nozīmē atbrīvojuma piešķiršanu, faktiski nepārbaudot in concreto nosacījumus, kas attiecas uz advokāta profesijai svarīgu Francijas tiesību praktizēšanu, manuprāt, šāds nosacījums nebūtu piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai. Ņemot vērā ierēdņu skaitu, kas ietilpst A kategorijā, un daudzveidīgo un dažreiz šauro amata aprakstu, kas, iespējams, ir saistīts ar darbu noteiktos birojos, patiešām būtu ļoti grūti pieņemt, ka visas šīs personas automātiski iegūst advokāta profesijai nepieciešamo praksi un prasmes, jo īpaši vispārīgai un neatkarīgai praksei advokātu kolēģijā pašnodarbinātā statusā. Tāpēc automātiska atbrīvojuma piešķiršana, pamatojoties tikai uz nodarbinātību Francijas civildienestā, būtu, maigi izsakoties, pārāk iekļaujoša, ņemot vērā izvirzītos mērķus.

76.

Otrkārt, Padome un Parīzes Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs norāda, ka atbrīvojuma piešķiršana patiešām nav automātiska un ka visi pieteikumi par atbrīvojumu tiek pakļauti analīzei in concreto. Jāatzīmē, ka visi lietas dalībnieki tiesas sēdē bija vienisprātis, ka faktiski patiešām ir jāveic novērtējums in concreto. Tomēr viedokļi atšķīrās par to, kas tieši būtu jāpārbauda in concreto, un to turpmāk apskatīšu saistībā ar trešo nosacījumu.

77.

Tomēr katrā ziņā es uzskatu, ka pat tad, ja tiek izslēgta jebkāda automātiska atbrīvojuma piešķiršana, nosacījums par nodarbinātību Francijas civildienestā pārsniedz to, kas ir nepieciešams, ņemot vērā iepriekš norādīto mērķi. Šis mērķis ir pārliecināties, ka personām, kuras vēlas izmantot atbrīvojumu, ir pietiekamas, praktiskas zināšanas par Francijas tiesībām, lai šīs personas varētu tās praktizēt. Bet šī mērķa pielīdzināšana nodarbinātībai Francijas civildienestā, kā jau tika ierosināts, ir pārāk iekļaujoša attiecībā uz Francijas ierēdņiem un nepietiekami iekļaujoša attiecībā uz tiem, kas nav Francijas ierēdņi. Esmu diezgan drošs, ka praktisko pieredzi un zināšanas par Francijas tiesībām var iegūt ne tikai Francijas civildienestā, bet arī citur. Noteikti nav izslēgts, ka dažas Eiropas Komisijas amatpersonas varētu būt strādājušas pie Francijas tiesību jautājumiem vai pat iesaistījušās tiesvedībā Francijas tiesās, pārstāvot savu darba devēju.

78.

Šajā pēdējā perspektīvā nosacījums par nodarbinātību Francijas civildienestā ierobežotu brīvības vairāk nekā nepieciešams, izslēdzot kandidātus, kuri nav Francijas civildienesta ierēdņi, bet kuri varētu būt veiksmīgi ieguvuši atbilstīgu praktisko pieredzi ( 24 ).

79.

Treškārt, problēma, kas saistīta ar iesniedzējtiesas izvirzīto pirmo nosacījumu, tomēr pilnībā izzūd, ja – kā ierosina Francijas valdība – attiecīgais nosacījums tiek interpretēts plaši, iekļaujot tajā arī Savienības civildienesta ierēdņus, ciktāl tos var uzskatīt par “citām personām, kas pielīdzinātas A kategorijas ierēdņiem”. Tas nozīmētu, ka šādas personas netiktu automātiski izslēgtas no pārbaudes saistībā ar attiecīgo atbrīvojumu un ka arī attiecībā uz viņu kvalifikāciju varētu veikt viņu iepriekšējās prakses novērtējumu in concreto.

80.

Tādējādi es nonāku pie pagaidu (un patiešām diezgan nosacīta) secinājuma, ka nosacījums par nodarbinātību Francijas civildienestā, kas jāizpilda, lai saņemtu atbrīvojumu no advokāta profesijas profesionālās apmācības un profesionālās prasmes sertifikāta saskaņā ar Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punktu, ir pretrunā LESD 45. un 49. pantam, ciktāl šā nosacījuma praktiska piemērošana neļauj pārbaudīt (valsts) tiesību aktos prasīto praksi tām personām, kas nav Francijas civildienesta ierēdņi.

81.

Attiecībā uz teritorialitātes nosacījumu es saprotu, ka šo nosacījumu piemēro neatkarīgi un tas ir jāizpilda kumulatīvi kopā ar pārējiem diviem nosacījumiem. Es arī saprotu, ka šis nosacījums tiek interpretēts tādējādi, ka kandidātam ir jāiegūst nepieciešamā prakse Francijas tiesībās, īstenojot profesiju Francijā. Citiem vārdiem sakot, nepieciešamo pieredzi nekad nevar iegūt, ja kandidāta valsts darba devējs atrodas ārpus Francijas teritorijas, pat ja patiesībā kandidāts faktiski varētu praktizēt Francijas tiesības vai nu Francijas tiesās un tādējādi Francijas teritorijā, vai kā citādi strādājot pie Francijas tiesību jautājumiem.

82.

Ja tas tā patiešām ir, es uzskatu, ka šāds nosacījums rada tos pašus jautājumus, kuri, kā paskaidrots iepriekš, potenciāli izvirzīti attiecībā uz nosacījumu par nodarbinātību Francijas civildienestā ( 25 ). Problēma ir raksturīgais automātiskums, kā dēļ vienkārši netiek sasniegts izvirzītais mērķis.

83.

Šo apsvērumu vēl vairāk apstiprina Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punkta pēdējā daļa, no kuras izriet, ka strīdīgo atbrīvojumu kandidātiem var piešķirt, vismaz atbilstoši šī noteikuma formulējumam, pamatojoties uz pieredzi starptautiskā organizācijā. Nav izslēgts, ka, strādājot tādās organizācijās kā UNESCO vai ESAO, kuru mītnes atrodas Francijā, var būt jāstrādā ar Francijas tiesību jautājumiem un jāiesaistās tiesvedībās Francijas tiesās. Tomēr, ja atbrīvojuma garantija šajos gadījumos ir automātiska (un turklāt, iespējams, attiecas tikai uz Francijas civildienestā nodarbinātajiem, kas norīkoti šādās organizācijās), tad attiecīgajos nosacījumos izvirzītos mērķus diez vai var sasniegt.

84.

Tādējādi nonāku pie nākamā pagaidu (un atkal nedaudz nosacīta) secinājuma, ka teritorialitātes nosacījums, kas jāizpilda, lai saņemtu atbrīvojumu no profesionālās apmācības un advokāta profesionālās prasmes sertifikāta saskaņā ar Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punktu, ir pretrunā LESD 45. un 49. pantam.

85.

Cik saprotu, nosacījums par Francijas tiesību praktizēšanu ir saistīts ar Dekrēta Nr. 91-9711 98. panta 4. punkta tekstā ietverto prasību par “veiktu juridiska rakstura darbu” (“activités juridiques” franču oriģinālā).

86.

Šajā sakarā jāuzsver, ka prakses un zināšanu par valsts tiesībām nozīme, lai strādātu advokāta profesijā, principā ir atzīta Tiesas judikatūrā ( 26 ). Tādējādi prasība iegūt pietiekami daudz atbilstošas pieredzes tiesību jomā, lai saņemtu atbrīvojumu no standarta prasības par praksi pirms uzņemšanas advokātu kolēģijā, principā būtu piemērots un nepieciešams ierobežojums.

87.

Tomēr šajā tiesvedībā situācija nav tik skaidra. Faktiski tieši iepriekšējās juridiskas prakses, kas tiek prasīta attiecīgajos valsts tiesību aktos, priekšmets joprojām ir neskaidrs gan attiecībā uz saturu, gan procedūru.

88.

Pirmkārt, pat ņemot vērā visus raksturīgos elastības principus, kas nepieciešami, lai izskatītu cilvēku pieteikumus no visām dzīves jomām, joprojām nav skaidrs, kas tieši tiek prasīts sadaļā “veikts juridiska rakstura darbs”.

89.

Jēdziena “juridiska rakstura darbs” intuitīva interpretācija varētu būt pretstatā “administratīva rakstura darbam”. Bet kā izriet no paskaidrojuma, ko it īpaši sniedza Padome un Parīzes Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs, faktiski tiek prasīts noteiktas kvalitātes juridiska rakstura darbs, kas ļautu pārliecināties, ka profesionālā pieredze ir veiksmīgi sagatavojusi kandidātu darbam advokāta profesijā.

90.

Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punkta tekstā tomēr nav atsauces uz valsts tiesību praktizēšanu. Loģiski, ka tas attiecas uz kandidātiem, kuri ir A kategorijas ierēdņi un praktizē tiesības starptautiskās organizācijās vai kuri, strādājot Francijā, praktizē – galvenokārt vai arī – citās tiesību jomās kā, piemēram, Savienības tiesības vai starptautiskās tiesības. Patiešām, no diskusijas, kas izvērsās tiesas sēdē, izriet, ka šajā nolūkā var tikt ņemta (vai pat ir jāņem) vērā Savienības tiesību praktizēšana, pat ja joprojām nav skaidrs, cik lielā mērā šī prakse var kompensēt valsts tiesību nepraktizēšanu.

91.

Man arī nav skaidrs, vai strādāšana jebkurā tiesību jomā ir pietiekama, lai sasniegtu nepieciešamo standartu. Tiesas sēdē šajā sakarā atkal izvērsās diezgan neskaidra diskusija, tostarp ar piemēriem par personām, kuras visā astoņu gadu periodā varētu būt strādājušas tikai ļoti šaurā tiesību jomā ( 27 ), un komentāriem par to, vai patiesībā ir nepieciešama plašāka prakse.

92.

Tāpat nav skaidrs, vai ir jāpierāda zināma pieredze tiesvedībā Francijas tiesās un vai un cik lielā mērā pietiek ar pieredzi citā jomā (tas ir, jomā, kas nav tiesvedība). Es atzīmēju, ka Padome un Parīzes Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs, šķiet, atbalsta pirmo variantu, taču šajā tiesvedībā sniegtie judikatūras piemēri šajā ziņā nav ne skaidri, ne arī citādi pārliecinoši ( 28 ).

93.

Tikai šajā kontekstā var sniegt noderīgu atbildi uz iesniedzējtiesas pirmo jautājumu ( 29 ). Ja attiecībā uz nepieciešamās praktiskās pieredzes saturu valsts iestādēm, kurām uzdots piemērot Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punktu, visiem kandidātiem būtu konsekventi jāpieprasa pieredze Francijas tiesībās vai nu kā pierādīta pieredze tiesvedībās Francijas tiesās, vai tikai tiesību jomās, kas cieši saistītas ar šādām jomām, tad praktiskās pieredzes Savienības tiesībās izslēgšana būtu tikai loģiska. Tomēr, ja turpretī tiek pieņemta jebkāda praktiskā pieredze valsts tiesībās gandrīz visās valsts tiesību jomās, tostarp jomās, kas ir diezgan tālu no atbilstīgas prakses tiesvedībās, tad nav pamata izslēgt Savienības tiesību praktizēšanu tikai no attiecīgās pieredzes jomām ( 30 ).

94.

Otrkārt, attiecībā uz nosacījuma pārbaudes procesu attiecībā uz Francijas tiesību praktizēšanu Padome, Parīzes Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs un Francijas valdība paskaidro, ka tas tiek darīts in concreto, katrā gadījumā atsevišķi. Katru pieteikumu vispirms saņem advokāts, kurš strādā Parīzes Advokātu kolēģijā un kura pienākums ir pārbaudīt, vai lieta ir pilnīga, uzaicināt kandidātu nepieciešamības gadījumā to papildināt un sagatavot informatīvu paziņojumu. Pēc tam pieteikums tiek nosūtīts komitejai, kuras sastāvā ir Advokātu kolēģijas esošie un bijušie locekļi, un to uztic vienam no viņiem, kas tad intervē kandidātu un iesniedz savu atzinumu par šo jautājumu komitejai. Tā vai nu pieņem pieteikumu, vai, ja tas izrādās neiespējami, nosūta lietu administratīvai iestādei, kurā kandidāts var tikt uzklausīts. Pēc tam šī administratīvā iestāde pieņem oficiālu lēmumu par šo lietu, kas ir pakļauts pārbaudei tiesā. Pēc Padomes un Parīzes Advokātu kolēģijas priekšsēdētāja domām, šāds individuāls un detalizēts novērtējums izslēdz jebkādu automātiskumu. Lai pamatotu šo apgalvojumu, šī puse tiesas sēdē atsaucās uz vairākiem Parīzes Advokātu kolēģijas lēmumu noraidīšanas piemēriem attiecībā uz kandidātiem, kuri nebija spējuši pierādīt juridisku darbu, kas veikts pastāvīgi, pietiekami, tieši vai personiski ( 31 ).

95.

It īpaši no tiesas sēdē sniegtā paskaidrojuma es saprotu, ka novērtēšanas in concreto mērķis ir pārbaudīt, vai kandidāts ir veicis “juridiska rakstura darbu”, nevis citu darbu. Šajā ziņā šķiet, ka neviena no pusēm neapstrīd, ka tāds novērtējums in concreto patiešām notiek, lai gan, kā jau teikts un neskatoties uz iepriekš izklāstīto pārbaudes procedūru, joprojām ir mazliet neskaidrs tā konkrētais tvērums ( 32 ).

96.

Kopumā nosacījums par Francijas tiesību praktizēšanu vispār ir nosacījums, kas noteikti varētu būt gan piemērots, gan vajadzīgs izvirzītajiem mērķiem. Es apzināti pievēršu uzmanību Francijas likumiem – ja kāds vēlas praktizēt tiesību sistēmā un vēlas atbrīvojumu no vispārēji piemērojamās prasības uzņemšanai advokātu kolēģijā šajā sistēmā, kas attiecas uz nepieciešamo apmācību un tās sekmīgu nokārtošanu gala eksāmena veidā, tad ir gan pareizi, gan nepieciešams prasīt pietiekami lielu praktisko pieredzi šajā tiesību sistēmā.

97.

Neatkarīgi no tā, kāda veida prasību šajā sakarā izvirza sistēma, gan nosacījumi, gan to piemērošana jānodrošina paredzamā un konsekventā veidā visiem kandidātiem, kuri vēlas tikt uzņemti. Šis pēdējais elements noved pie šo secinājumu pēdējā, transversālā punkta, kas ir aplūkojams atsevišķi.

98.

Šīs lietas konteksts ir nedaudz īpašs. Kā jau tika norādīts sākotnējās ievada piezīmēs ( 33 ) un sīkāk izklāstīts turpmākajā diskusijā, nosacījumi, kas šķiet piemērojami saskaņā ar Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punktu, ir ne tikai mazliet neskaidri, bet to teksts šajā normā ir arī diezgan trūcīgs. Turklāt, kā Komisija tiesas sēdē pareizi norādīja, šķiet, ka visi attiecīgie nosacījumi tiek piemēroti pietiekami elastīgi.

99.

Trīs šajā lietā analizētie nosacījumi ir tiesu prakses judikatūra. Tie izvirza jautājumus par to piemērošanas konsekvenci un paredzamību, it īpaši, tos aplūkojot saistībā ar tajos ietvertajiem to brīvību ierobežojumiem, kas garantētas saskaņā ar Līgumu, kuru tās veido. Attiecībā uz prasību par konsekvenci Tiesa ir nospriedusi, ka Līgumos garantēto brīvību ierobežojumu pamatojumam patiešām ir jātiecas uz izvirzīto mērķi konsekventi un sistemātiski ( 34 ). Saistībā ar prasību par paredzamību – tā, protams, tiek stiprināta, ja attiecīgie ierobežojumi ir skaidri definēti vispārpiemērojamās normās.

100.

Es noteikti neuzskatu, ka ar judikatūru nevar panākt atbilstošu konsekvenci un paredzamību un tās ir jāpanāk tikai ar tiesību aktiem. Patiešām, piemēram, stingrākos apstākļos, kad tiesību ierobežojumi ir tikai “noteikti ar likumu”, Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – “ECT”) ir pieņēmusi, ka šāds ierobežojums nav obligāti jādefinē tiesību aktos. To var arī noteikt, ievērojot tiesu praksi. Tomēr, pēc ECT domām, izteiciens “ar likumu noteikts” tomēr nosaka, ka likumam ir jābūt “pietiekami pieejamam” un ka normu nevar uzskatīt par “likumu”, ja vien tā nav formulēta pietiekami precīzi, lai pilsonis varētu saprast, kā rīkoties ( 35 ). Patiešām, “tiesību normām, ar kurām pamato iejaukšanos, jābūt pietiekami pieejamām, precīzām un paredzamām to piemērošanā”. Šajā sakarā “noteikums ir “paredzams”, ja tas nodrošina aizsardzību pret valsts iestāžu patvaļīgu iejaukšanos” ( 36 ).

101.

Tas nozīmē, ka ir gadījumi, kad Tiesa ir uzstājusi uz stingrākām prasībām attiecībā uz piemērojamo noteikumu paredzamību ( 37 ). Tomēr, neņemot vērā gadījumus, kas attiecas uz brīvības atņemšanu dažādos kontekstos, kur, protams, jāpiemēro augstāki standarti ( 38 ), tas ne vienmēr tā ir attiecībā uz iespējas praktizēt profesijā nosacījumu definīciju. Tādējādi, lai gan noteikti var pieņemt, ka šādi standarti judikatūrā būtu vēl niansētāki, tomēr jāievēro paredzamības (tātad – pieejamības un precizitātes) pamata kritēriji ( 39 ).

102.

Vērtējot pēc šiem kritērijiem, jāatzīst, ka man ir diezgan grūti saprast, kā šajā lietā apspriestie nosacījumi varētu atbilst šīm prasībām. Uzskatu, ka nav iespējams neņemt vērā ievērojamo atšķirību starp rakstiskajiem noteikumiem, kā noteikts Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punktā, no vienas puses, un šo noteikumu piemērošanu, ievērojot šajā lietā apspriestos nosacījumus, no otras puses, apvienojumā ar daudziem neskaidriem aspektiem par to, ko šie nosacījumi patiesībā nozīmē un kā tie tiek piemēroti.

103.

Es, protams, atzīstu dalībvalstu ievērojamo rīcības brīvību, definējot nosacījumus reglamentētas profesijas, piemēram, advokāta profesijas, praktizēšanai, tostarp atbrīvojumus no šiem nosacījumiem, lai nodrošinātu, ka tikai personas, kas pierāda nepieciešamās prasmes, drīkst to praktizēt.

104.

Tāpat es negrasos noliegt dalībvalstu pilnvaras attiecīgā gadījumā noteikt diezgan stingrus pieredzes un valsts tiesību pārzināšanas kritērijus, kā to tiesas sēdē uzsvēra Francijas valdība, un tos īstenot, lai efektīvi stiprinātu procesa dalībnieku tiesību aizsardzību un pareizu tiesvedību.

105.

Tādējādi šīs iedaļas un visu secinājumos izteikto apsvērumu pamatā nekādā ziņā nav pārliecība, ka valsts advokātu kolēģijām būtu jāpiešķir pēc iespējas plašāka piekļuve, tostarp personām, kuras neatbilst nepieciešamajiem standartiem un kuras tādējādi nevar nodrošināt lietas dalībnieku tiesību pienācīgu aizsardzību un pareizu tiesvedību. Drīzāk tieši pretēji. Uzskatu, ka dalībvalstij ir visas tiesības pieprasīt diezgan stingru profesionālās pieredzes standartu uzņemšanai valsts advokātu kolēģijā, kurā – ja šī dalībvalsts izdara šādu izvēli – ir ietverta ne tikai prasība faktiski praktizēt valsts tiesības, bet pat praktiska pieredze tiesvedībā un dalība valsts tiesās.

106.

Šo secinājumu būtība ir cita: lai cik stingra būtu dalībvalsts izvēle, tai ir jārīkojas saskaņoti un pārredzami, izvirzot visiem kandidātiem, kā pilsoņiem, tā nepilsoņiem, vienu un to pašu paredzamu nosacījumu kopumu, kuri tiek piemēroti visiem vienādi. Dalībvalsts var izlemt būt iecietīga vai stingra, taču tai tas jādara bez izšķirības. Taču, īstenojot gandrīz nepamatotu pieņēmumu sistēmu, kuriem ir tikai daļēja saikne ar izvirzīto attiecīgās pieredzes mērķi (kurā pašā par sevi netiek ņemta vērā pilsonība), dalībvalsts nevar efektīvi īstenot sistēmu, kas, ņemot vērā visus Tiesā iesniegtos faktus, šķiet diezgan iecietīga pret saviem pilsoņiem, bet daudz stingrāka vai pat izslēdzoša pret nepilsoņiem.

107.

Tādējādi, vēlreiz uzsverot dalībvalstu pilnvaru apjomu šajā jomā, šīs pilnvaras ir jāīsteno tā, lai minētie nosacījumi būtu atbilstoši iepriekš izklāstītajām prasībām, nodrošinot skaidri noteiktus kritērijus, kas ļauj kandidātiem zināt, ko no viņiem gaida, un uz kāda pamata un ar kādiem nosacījumiem tiks pārbaudīti viņu pieteikumi un pieņemti lēmumi par tiem.

108.

Iesaku Tiesai atbildēt Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) šādi:

LESD 45. un 49. pantam ir pretrunā nosacījumi par nodarbinātību Francijas civildienestā un par teritorialitāti, kuri jāizpilda, lai saņemtu Dekrēta Nr. 91-1197 98. panta 4. punktā noteikto atbrīvojumu no profesionālās apmācības un advokāta profesionālās prasmes sertifikāta, ciktāl šo nosacījumu praktiskā piemērošana neļauj pārbaudīt Eiropas Komisijas civildienesta ierēdņu atbilstīgu valsts tiesību praktizēšanu.

Jebkurā gadījumā LESD 45. un 49. pantam ir pretrunā tas, ka iespējai praktizēt reglamentētā profesijā dalībvalstī tiek piemēroti nosacījumi, kuri nav balstīti uz konsekventiem un paredzamiem kritērijiem un par kuriem visi ieinteresētie kandidāti varētu pieņemami pārliecināties ex ante.