I. Ievads

II. Atbilstošās tiesību normas

A. Tiesības tradicionālo pašu resursu jomā

1. Lēmumi saistībā ar pašu resursu sistēmu

2. Regulas saistībā ar pašu resursu nodošanas kārtību un procedūru

3. Regula (ES, Euratom) Nr. 608/2014

4. Regula Nr. 1553/89

B. Muitas nodokļi

1. Kopienas Muitas kodekss

2. Savienības Muitas kodekss

3. Piemērošanas regula

4. Īstenošanas regula

C. Tiesības PVN jomā

III. Fakti un pirmstiesas procedūra

A. Tiesvedības rašanās fakti

B. Pirmstiesas procedūra

IV. Tiesvedība Tiesā

V. Lietas dalībnieku prasījumi

VI. Par prasību

A. Par pieņemamību

1. Par iebildi par nepieņemamību saistībā ar iespējamu Apvienotās Karalistes tiesību uz aizstāvību pārkāpumu pirmstiesas procedūrā un tiesvedībā Tiesā

a) Par tādu datu paziņošanu, kuri attiecas uz aprēķiniem par vidējo koriģēto cenu, minimālo pieņemamo cenu un aplēstajiem pašu resursu zaudējumiem

b) Par informāciju par aprēķiniem, kas ir veikti par 2011.–2014. gadu, pamatojoties uz maksājuma paziņojumiem C18 Snake

c) Par informētību par citu dalībvalstu praksi saistībā ar OLAF metodoloģijas izmantošanu

d) Par lūgumu sniegt pierādījumus par pārāk zemu novērtēto preču raksturu un to galamērķa dalībvalsti

2. Par iebildi par nepieņemamību, kas ir pamatota ar pirmstiesas procedūras un prasības pieteikuma prettiesiskumu, ciktāl tie tostarp attiecas uz 42. muitas procedūru

3. Par iebildi par nepieņemamību saistībā ar to, ka Komisija esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības, tiesiskās drošības, estoppel un lojālas sadarbības principus

4. Par iebildi par nepieņemamību saistībā ar neiespējamību likt nodot summas atbilstoši LESD 258. pantam

B. Par pienākumu Savienības finanšu interešu aizsardzības un krāpšanas apkarošanas jomā, kā arī pienākumu, kas izriet no Savienības muitas tiesiskā regulējuma, neizpildi

1. Par dalībvalstu pienākumiem apkarot nelikumīgas darbības, kas apdraud Savienības finanšu intereses

2. Par pasākumiem, kas ir jāveic saskaņā ar muitas tiesisko regulējumu, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses aplūkotajā krāpšanas situācijā

a) Par attiecīgo importētāju nepārtrauktās krāpšanas pazīmēm un to, ka Apvienotās Karalistes iestādes zināja par šo krāpšanu

b) Par pienākumu ieviest riska analīzi, veikt iepriekšēju pārbaudi pirms preču izlaišanas un par nepieciešamību sniegt galvojumu

1) Ievada apsvērumi

2) Par pienākumu veikt riska analīzi

3) Par pienākumu veikt kontroli pirms preču izlaišanas

4) Par pienākumu iemaksāt nodrošinājumu

3. Pret Apvienoto Karalisti izvirzīto pierādījumu kopsavilkums

4. Par dalībvalstu pienākumu noteikt muitas nodokļu summas un ņemt vērā attiecīgās summas

C. Par Savienības tiesību aktu par pašu resursiem neizpildi un tradicionālo pašu resursu, ko veido muitas nodokļi, zaudējumu aplēsi

1. Par maksājamo summu iegrāmatošanas un tradicionālo pašu resursu nodošanas tiesisko režīmu

2. Par Apvienotās Karalistes pienākuma nodot Komisijas rīcībā summas, kas atbilst muitas nodokļiem, kuri ir konstatēti saistībā ar operāciju Snake, neizpildi

3. Par tradicionālo pašu resursu zaudējumu aplēsi

a) Ievada apsvērumi

1) Par Komisijas kompetenci veikt tradicionālo pašu resursu zaudējumu aplēsi un Tiesas kompetenci lemt par šo jautājumu

2) Par apgalvotajiem pienākumiem pierādīt zaudējumus un cēloņsakarību, kā arī hipotētisko scenāriju

b) Par lietas būtību

1) Par OLAF metodoloģijas pārskatu un tās kā instrumenta tradicionālo pašu resursu zaudējumu aprēķināšanai piemērošanu

2) Par sprieduma lietā Komisija/Portugāle piemērošanu

3) Par Komisijas piedāvātā pieejas principa tradicionālo pašu resursu zaudējumu novērtēšanai pieņemamību

4) Par metodoloģijas, kas ir balstīta uz statistikas datiem, izmantošanu šajā lietā

i) Par pārāk zemu novērtētā importa apjoma noteikšanu

– Par laikposmu no 2011. gada novembra līdz 2014. gada novembrim

– Par laikposmu no 2015. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 11. oktobrim

ii) Par atsauces vērtību, lai noteiktu pašu resursu zaudējumu summas

5) Kopsavilkums par tradicionālo pašu resursu novērtēšanu

4. Par nokavējuma procentiem

D. Par LES 4. panta 3. punktā ietvertā lojālas sadarbības principa pārkāpumu

E. Par to pienākumu neizpildi, kas izriet no tiesiskā regulējuma par PVN un pašu resursiem, kurus veido PVN

1. Par tiesisko režīmu, saskaņā ar kuru Savienības budžetam tiek nodoti no PVN gūtie resursi

2. Par iebildumu par pašu resursu, ko veido PVN, zaudēšanu saskaņā ar 40. muitas procedūru

3. Par iebildumu par pašu resursu, ko veido PVN, zaudēšanu atbilstoši 42. muitas procedūrai

VII. Tiesāšanās izdevumi

VIII. Secinājumi

1.

Šajā lietā Eiropas Komisija saskaņā ar LESD 258. pantu ir cēlusi prasību sakarā ar pienākumu neizpildi pret Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, pamatojoties uz to, ka laikposmā no 2011. gada novembra līdz 2017. gada 11. oktobrim ieskaitot (turpmāk tekstā – “pārkāpuma laikposms”) tā, pirmkārt, nav iegrāmatojusi pareizas muitas nodokļu summas un nav nodevusi pareizu tradicionālo pašu resursu summu un resursus, kas izriet no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) attiecībā uz dažu tekstilizstrādājumu un apavu importu no Ķīnas, un, otrkārt, nav sniegusi visu Komisijas pieprasīto informāciju, kas ir vajadzīga, lai noteiktu tradicionālo pašu resursu zaudējumu apmēru ( 2 ).

2.

Komisija uzskata, ka tādējādi šī valsts nav izpildījusi pienākumus saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu, kurā ir paredzēts lojālas sadarbības princips, LESD 310. panta 6. punktu un 325. pantu, kā arī saskaņā ar virkni atvasināto tiesību normu, kas attiecas uz Savienības tiesību aktiem muitas jomā, kā arī tradicionālajiem pašu resursiem un PVN.

3.

Tādējādi šajā lietā Tiesa tiek aicināta attīstīt savu judikatūru par iepriekšējā punktā minētajās tiesību normās paredzēto pienākumu apjomu krāpšanas apkarošanas un Savienības finanšu interešu aizsardzības jomā kontekstā, kad Komisija apgalvo, ka aplūkotā dalībvalsts nav pareizi noteikusi importēto preču muitas vērtību, jo to vērtība ir tikusi pārāk zemu novērtēta to importēšanas brīdī tādēļ, ka nav veikti efektīvi kontroles pasākumi. Šajā lietā ir izvirzīti tādi būtiski jautājumi kā iespēja Komisijai novērtēt tās prasības par pašu resursu zaudējumiem apmēru situācijā, kad, aplūkotajai dalībvalstij pareizi nenovērtējot preču vērtību, Komisija balstās uz statistikas metodi, proti, vidējām koriģētajām cenām saistībā ar importētajām precēm Savienības līmenī. Visbeidzot, Tiesai ir jāizlemj jautājums, vai preču importa dalībvalstij ir jāmaksā pašu resursu, kas izriet no PVN, zaudējumi tādā muitas procedūrā, par kuru muitas nodokļi ir samaksāti importēšanas brīdī, bet PVN ir jāmaksā vēlāk galamērķa dalībvalstī.

4.

Saskaņā ar Lēmuma 2014/335/ES, Euratom ( 3 ), kas ir piemērojams no 2014. gada 1. janvāra, 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu, kuru formulējums būtībā ir identisks Padomes Lēmuma 2007/436/EK, Euratom (2007. gada 7. jūnijs) par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu ( 4 ) 2. panta 1. punktam, pašu resursus, ko iekļauj Savienības vispārējā budžetā, veido šādi ieņēmumi: “tradicionālie pašu resursi, kurus veido [..] kopējā muitas tarifa nodokļi un citi nodokļi, kurus noteikušas vai noteiks Savienības iestādes attiecībā uz tirdzniecību ar trešām valstīm”, un “visās dalībvalstīs spēkā esošas vienotas likmes piemērošana saskaņotajai PVN aprēķina bāzei, kas noteikta saskaņā ar Savienības noteikumiem”.

5.

Minēto lēmumu 8. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka kopējā muitas tarifa nodokļus kā Savienības pašu resursus dalībvalstis iekasē saskaņā ar valsts normatīvo vai administratīvo aktu noteikumiem, kurus vajadzības gadījumā pielāgo, lai panāktu atbilstību Savienības noteikumu prasībām. Lēmuma 2007/436 8. panta 1. punkta trešajā daļā un Lēmuma 2014/335 8. panta 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis šo pašu lēmumu 2. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā minētos resursus nodod Komisijas rīcībā.

6.

Padomes Regula (EK, Euratom) Nr. 1150/2000 (2000. gada 22. maijs), ar ko īsteno Lēmumu 94/728 ( 5 ), kas ir piemērojama pārkāpuma laikposma pirmajai daļai, 2014. gada 1. janvārī tika aizstāta ar Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 609/2014 (2014. gada 26. maijs) par metodēm un procedūru, lai darītu pieejamus tradicionālos, PVN un NKI [ ( 6 )] pašu resursus, un par pasākumiem, lai izpildītu kases vajadzības ( 7 ). Regulas Nr. 609/2014 2. panta 1. punktā, kura saturs būtībā atbilst Regulas Nr. 1150/2000 2. panta 1. punkta saturam, ir noteikts:

“Šīs regulas piemērošanai Savienības tradicionālo pašu resursu prasījumus, kas minēti Lēmuma 2014/335 [..] 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā, nosaka, līdzko ir izpildīti muitas noteikumos paredzētie nosacījumi par prasījumu iekļaušanu kontos un paziņošanu debitoram.”

7.

Regulas Nr. 609/2014 6. panta 1. punkts un 3. punkta pirmā un otrā daļa, kurās būtībā ir pārņemts Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 1. punkts un 3. punkta a) un b) apakšpunkts, ir formulēti šādi:

“1.   Pašu resursu kontus pārzina dalībvalsts kase vai dalībvalsts norīkota iestāde, un tos sadala pa kontiem pēc resursu veida.

[..]

3.   Prasījumus, kas noteikti saskaņā ar 2. pantu, ievērojot šā punkta otro daļu, ieraksta kontos [parasti apzīmēts kā “A konts”] vēlākais pirmajā darbadienā pēc tā otrā mēneša deviņpadsmitās dienas, kas seko tam mēnesim, kurā prasījumi noteikti.

Noteiktos prasījumus, kas nav ierakstīti šā punkta pirmajā daļā minētajos kontos tādēļ, ka attiecīgās summas vēl nav piedzītas un nav nekāda nodrošinājuma, pirmajā daļā noteiktajā termiņā ieraksta atsevišķos kontos [parasti apzīmēts kā “B konts”]. Dalībvalstis var rīkoties tāpat, ja noteiktie prasījumi ar nodrošinājumu ir apstrīdēti un pēc radušos strīdu izšķiršanas var tikt mainīti.

[..]”

8.

Saskaņā ar Regulas Nr. 609/2014 9. panta 1. punkta pirmo daļu, kura formulējums atbilst Regulas Nr. 1150/2000 9. panta 1. punkta pirmās daļas formulējumam:

“Saskaņā ar 10. pantā paredzēto kārtību dalībvalstis pašu resursus ieraksta kredītā kontā, ko Komisijas vārdā atver dalībvalsts kasē vai iestādē, ko tā norīkojusi.”

9.

No 2016. gada 1. oktobra šī tiesību norma tika grozīta ar Padomes Regulas (ES, Euratom) 2016/804 ( 8 ) 9. panta 1. punktu, kas ir formulēts šādi:

“Saskaņā ar 10., 10.a un 10.b pantā paredzēto procedūru katra dalībvalsts pašu resursus ieraksta kredītā kontā, ko Komisijas vārdā atver dalībvalsts kasē vai valsts centrālajā bankā. Ņemot vērā negatīvu procentu piemērošanu, kā minēts trešajā daļā, minēto kontu var debitēt, tikai pamatojoties uz Komisijas norādījumu.”

10.

Regulas Nr. 609/2014 10. panta 1. punkts, kura saturs būtībā atbilst Regulas Nr. 1150/2000 10. panta 1. punkta saturam, ir formulēts šādi:

“Pēc tam, kad atskaitītas iekasēšanas izmaksas, ievērojot Lēmuma 2014/335 [..] 2. panta 3. punktu un 10. panta 3. punktu, minētā lēmuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto tradicionālo pašu resursu ierakstīšanu veic vēlākais pirmajā darbdienā pēc deviņpadsmitās dienas, kas ir otrajā mēnesī pēc mēneša, kad saskaņā ar šīs regulas 2. pantu noteikts prasījums.

Tomēr prasījumi, kas saskaņā ar šīs regulas 6. panta 3. punkta otro daļu ir uzrādīti atsevišķos kontos, ierakstāmi ne vēlāk kā pirmajā darbdienā pēc deviņpadsmitās dienas, kas ir otrajā mēnesī pēc mēneša, kad piedzīts attiecīgais prasījums.”

11.

Regulas Nr. 609/2014 12. panta 1. un 3. punkta sākotnējā redakcijā, kuru saturs būtībā bija identisks Regulas Nr. 1150/2000 11. panta 1. un 3. punkta saturam, bija noteikts:

“1.   Par visiem kavējumiem, izdarot ierakstus 9. panta 1. punktā minētajā kontā, attiecīgai dalībvalstij jāmaksā procenti.

[..]

3.   Attiecībā uz dalībvalstīm, kas neietilpst Ekonomikas un monetārajā savienībā, procentu likme līdzinās likmei, ko to centrālās bankas piemērojušas galvenajām refinansēšanas operācijām, palielinot to par diviem procentu punktiem, vai – dalībvalstīm, kurām centrālās bankas likme nav pieejama – līdzvērtīgākā likme, kas dalībvalsts naudas tirgū piemērota pirmajā attiecīgā mēneša dienā, palielinot to par diviem procentu punktiem.

Par katru kavējuma mēnesi šo likmi palielina par 0,25 procentu punktiem. Paaugstināto likmi piemēro visam kavējuma periodam.”

12.

No 2016. gada 1. oktobra pēc Regulas 2016/804 stāšanās spēkā Regulas Nr. 609/2014 12. panta 3. punkts tika aizstāts ar 12. panta 5. punktu, kas ir formulēts šādi:

“Attiecībā uz dalībvalstīm, kas neietilpst ekonomiskajā un monetārajā savienībā, procentu likme ir vienāda ar likmi, ko to centrālās bankas piemērojušas galvenajām refinansēšanas operācijām attiecīgā mēneša pirmajā dienā vai 0 % – izvēloties lielāko likmi –, palielinot to par 2,5 procentu punktiem. Dalībvalstīm, kurām centrālās bankas likme nav pieejama, procentu likme ir vienāda ar līdzvērtīgāko likmi, kas dalībvalsts naudas tirgū piemērota attiecīgā mēneša pirmajā dienā, vai 0 % – izvēloties lielāko likmi –, palielinot to par 2,5 procentu punktiem.

Par katru kavējuma mēnesi šo likmi palielina par 0,25 procentu punktiem.

Kopējais palielinājums saskaņā ar pirmo un otro daļu nepārsniedz 16 procentu punktus. Paaugstināto likmi piemēro visam kavējuma periodam.”

13.

Regulas Nr. 609/2014 13. panta 1. un 2. punktā, kuros būtībā ir pārņemts Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 1. un 2. punkts, ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 2. pantu noteiktajiem prasījumiem atbilstošās summas tiek nodotas Komisijai, kā noteikts šajā regulā.

2.   Dalībvalstis ir atbrīvotas no pienākuma Komisijas rīcībā nodot summas, kas atbilst saskaņā ar 2. pantu noteiktajiem prasījumiem, kas izrādās neatgūstami jebkura turpmāk minētā iemesla dēļ:

Noteikto prasījumu summas deklarē par neatgūstamām ar kompetentas administratīvas iestādes lēmumu, kura konstatē, ka tās nevar atgūt.

Noteikto prasījumu summas atzīst par neatgūstamām vēlākais piecus gadus kopš dienas, kad summas noteiktas saskaņā ar 2. pantu vai – administratīvas vai tiesas apelācijas gadījumā – kad galīgs lēmums ir pieņemts, izziņots vai publicēts.

[..]”

14.

Attiecībā uz laikposmu pēc 2014. gada 1. janvāra Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 608/2014 (2014. gada 26. maijs) par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmas īstenošanas pasākumiem ( 9 ) 2. pantā “Kontroles un uzraudzības pasākumi” ir noteikts:

“1.   Pašu resursus, kas minēti 2. panta 1. punktā Lēmumā 2014/335 [..], pārbauda, kā norādīts šajā regulā, neskarot [..] Regulu [..] [Nr. 1553/89 ( 10 )] [..].

2.   Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka Lēmuma 2014/335 [..] 2. panta 1. punktā minētos pašu resursus nodod Komisijai.

3.   Ja kontroles un uzraudzības pasākumi attiecas uz Lēmuma 2014/335 [..] 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem tradicionālajiem pašu resursiem, tad:

[..]

[..]”

15.

Regulas Nr. 608/2014 5. panta “Ziņošana par krāpšanu un pārkāpumiem, kas ietekmē tiesības uz tradicionālajiem pašu resursiem” 1. punktā ir paredzēts:

“Divu mēnešu laikā pēc katra ceturkšņa beigām dalībvalstis Komisijai nosūta aprakstu par konstatētajiem krāpšanas un pārkāpumu gadījumiem saistībā ar prasījuma tiesībām virs EUR 10000 attiecībā uz Lēmuma 2014/335 [..] 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem tradicionālajiem pašu resursiem.

Šā punkta pirmajā daļā noteiktajā laikposmā katra dalībvalst[s] sniedz sīku informāciju par to Komisijai jau ziņoto krāpšanas un pārkāpumu gadījumu stāvokli, kuru piedziņa, anulēšana vai neatgūšana iepriekš nebija norādīta.”

16.

Regulas Nr. 1553/89 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“PVN resursu bāzi nosaka pēc darījumiem, kuri minēti 2. pantā Padomes [Sestajā direktīvā 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV 1977, L 145, 1. lpp.)] [..].”

17.

Saskaņā ar minētās regulas 3. panta 1. punktu:

“PVN resursu bāzi attiecīgajam kalendārajam gadam, neierobežojot 5. un 6. pantu, aprēķina, dalot kopējo tīro PVN ieņēmumu, ko dalībvalsts attiecīgajā gadā iekasējusi, ar likmi, pēc kuras tajā pašā gadā uzliek PVN.”

18.

Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi ( 11 ), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 648/2005 ( 12 ) (2005. gada 13. aprīlis) (turpmāk tekstā – “Kopienas Muitas kodekss”), 13. pantā bija noteikts:

“1.   Muitas dienesti saskaņā ar spēkā esošajos noteikumos paredzētajiem nosacījumiem var veikt jebkādu kontroli, ko uzskata par vajadzīgu, lai nodrošinātu to, ka pareizi piemēro muitas noteikumus un citus tiesību aktus par to preču ievešanu, izvešanu, tranzītu, pārvietošanu un galapatēriņu, kuras pārvietotas starp Kopienas muitas teritoriju un trešām valstīm, un par precēm, kam nav Kopienas preču statusa. Lai pareizi piemērotu Kopienas tiesību aktus, muitas kontroli var veikt trešā valstī, ja tas paredzēts starptautiskā nolīgumā.

2.   Muitas kontrole, kas nav izlases veida pārbaudes, balstās uz riska analīzi, izmantojot automatizētas datu apstrādes paņēmienus, lai noteiktu riskus un to apjomu un izstrādātu riska novērtēšanai vajadzīgos pasākumus, balstoties uz valsts, Kopienas un, ja iespējams, starptautiski izstrādātiem kritērijiem.

Komitejas procedūru izmanto, lai izveidotu kopējo riska pārvaldības sistēmu un noteiktu kopējos kritērijus un kontroles jomu prioritātes.

Dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju izveido elektronisku sistēmu, lai īstenotu riska pārvaldību.

3.   Ja kontroli veic iestādes, kas nav muitas dienesti, to veic ciešā sadarbībā ar muitas dienestiem un, ja iespējams, tajā pašā laikā un vietā.

[..]”

19.

Kopienas Muitas kodeksa II sadaļā bija ietverta 3. nodaļa “Preču muitas vērtība”, kurā ietilpa 28.–36. pants.

20.

Šī kodeksa 29. pantā bija paredzēts:

“1.   Ievestu preču muitas vērtība līdzinās darījuma vērtībai, tas ir, cenai, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par precēm, pārdodot tās izvešanai uz Kopienas muitas teritoriju, kas vajadzības gadījumā ir precizēta saskaņā ar 32. un 33. pantu [..]:

[..]

2.   

[..]

3.   

[..].”

21.

Atbilstoši minētā kodeksa 30. pantam:

“1.   Ja muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar 29. pantu, tā ir jānosaka, secīgi piemērojot 2. punkta a), b), c) un d) apakšpunktu līdz pirmajam apakšpunktam, pēc kura to var noteikt [..].

2.   Muitas vērtība, ko nosaka saskaņā ar šo pantu, ir:

[..].”

22.

Kopienas Muitas kodeksa 31. pants bija formulēts šādi:

“1.   Ja ievestu preču muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar 29. vai 30. pantu, to nosaka, pamatojoties uz Kopienā pieejamiem datiem, izmantojot pieņemamus līdzekļus, kas atbilst principiem un vispārīgiem noteikumiem, kas ietverti:

2.   Par pamatu muitas vērtības noteikšanai saskaņā ar 1. punktu nevar būt:

23.

Šā kodeksa 68. pantā bija noteikts:

“Lai pārbaudītu pieņemtās muitas deklarācijas, muitas dienesti var:

24.

Minētā kodeksa 71. panta redakcija bija šāda:

“1.   Deklarācijas pārbaudes rezultātus izmanto, piemērojot tās muitas procedūras noteikumus, kurā preces ir nodotas.

2.   Ja deklarāciju nepārbauda, tad 1. punktā minētos noteikumus piemēro, pamatojoties uz deklarācijā sniegtajiem datiem.”

25.

Kopienas Muitas kodeksa 217. pantā bija paredzēts:

“1.   Ikvienu muitas parāda rezultātā radušos ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu [..] muitas dienesti aprēķina, tiklīdz to rīcībā ir nepieciešamie dati, un ieraksta uzskaites dokumentos vai jebkurā citā līdzvērtīgā dokumentā (iegrāmatošana).

[..]

2.   Dalībvalstis nosaka nodokļa summas iegrāmatošanas praktisko kārtību. Šī kārtība var atšķirties atkarībā no tā, vai muitas dienesti, ņemot vērā muitas parāda rašanās apstākļus, ir vai nav pārliecināti par to, ka minētās summas tiks samaksātas.”

26.

Saskaņā ar šī kodeksa 218. panta 1. punktu:

“Ja muitas parāds ir radies no tā, ka pieņemta deklarācija par precēm kādai muitas procedūrai, kura nav procedūra pagaidu ievešanai ar daļēju atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa vai jebkura darbība, kuras likumīgais spēks ir tāds pats kā šādai pieņemšanai, tad muitas parādam atbilstošā summa iegrāmatojama, tiklīdz tā tiek aprēķināta, un ne vēlāk kā otrajā dienā pēc preču atlaišanas dienas.”

27.

Minētā kodeksa 220. panta 1. punktā bija noteikts:

“Ja muitas parāda rezultātā radusies muitas nodokļa summa nav iegrāmatota saskaņā ar 218. un 219. pantu vai iegrāmatota zemākā apjomā nekā ir pēc likuma uzliekamā muitas nodokļa summa, tad nodokļa summa, kas jāsedz vai kas paliek vēl nesegta, iegrāmatojama divu dienu laikā pēc dienas, kurā muitas dienesti ir noskaidrojuši lietas apstākļus un ir gatavi aprēķināt pēc likuma maksājamo muitas nodokļa summu un noteikt parādnieku (vēlāka iegrāmatošana). Šis termiņš var tikt pagarināts saskaņā ar 219. pantu.”

28.

Tā paša kodeksa 221. pantā bija noteikts:

“1.   Muitas nodokļa summu, tiklīdz tā iegrāmatota, dara zināmu parādniekam saskaņā ar attiecīgajām procedūrām.

[..]

3.   Paziņošana parādniekam nav vajadzīga pēc triju gadu termiņa izbeigšanās, skaitot no muitas parāda rašanās dienas. Šo termiņu aptur uz pārsūdzības procesa laiku, skaitot no brīža, kad ir iesniegta pārsūdzība 243. panta nozīmē.

4.   Ja muitas parāds ir tādas darbības iznākums, par kuru tajā laikā, kad tā izdarīta, būtu paredzēta kriminālatbildība, summu atbilstīgi spēkā esošajos noteikumos izklāstītajiem nosacījumiem var paziņot debitoram pēc tam, kad beidzies 3. punktā minētais trīs gadu laika posms.”

29.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu ( 13 ) (turpmāk tekstā – “Savienības Muitas kodekss”), 3. pantā ir noteikts:

“Muitas dienesti galvenokārt ir atbildīgi par Savienības starptautiskās tirdzniecības uzraudzību, tādējādi veicinot godīgu un brīvu tirdzniecību, iekšējā tirgus ārējo aspektu īstenošanu, kopējās tirdzniecības politikas un citu tādu Savienības kopējo politikas jomu īstenošanu, kuras ietekmē tirdzniecību, un vispārēju piegādes ķēdes drošību. Muitas dienesti veic pasākumus, kuru mērķis jo īpaši ir:

30.

Saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 46. pantu “Riska pārvaldība un muitas kontroles”:

“1.   Muitas dienesti var veikt jebkuras muitas kontroles, ko tie uzskata par vajadzīgām.

Muitas kontroles, jo īpaši, var būt preču pārbaude, paraugu ņemšana, deklarācijā vai paziņojumā ietvertās informācijas pareizības un pilnīguma pārbaude un dokumentu esības, īstuma, pareizības un derīguma pārbaude, uzņēmēju grāmatvedības un citu uzskaites datu pārbaude, transportlīdzekļu apskate, personu nestās vai vestās vai pie personām esošās bagāžas un citu mantu pārbaude, kā arī oficiālu izziņu veikšana un citas līdzīgas darbības.

2.   Tādas muitas kontroles, kas nav izlases veida pārbaudes, galvenokārt ir balstītas uz riska analīzi, izmantojot elektroniskus datu apstrādes līdzekļus, lai, pamatojoties uz kritērijiem, kas noteikti valsts, Savienības un, ja pieejams, starptautiskā līmenī, identificētu un novērtētu riskus un izstrādātu vajadzīgos pretpasākumus.

3.   Muitas kontroles veic saistībā ar kopēju riska pārvaldības sistēmu, pamatojoties uz informācijas apmaiņu starp muitas administrācijām attiecībā uz risku un tā analīzes rezultātiem un nosakot kopējus riska kritērijus un standartus, kontroles pasākumus un prioritārās kontroles jomas.

Kontroles, kas pamatojas uz šādu informāciju un kritērijiem, veic, neskarot citas kontroles, kuras veic saskaņā ar 1. punktu vai saskaņā ar citiem spēkā esošiem noteikumiem.

4.   Muitas dienesti veic riska pārvaldību, lai diferencētu riska līmeņus, kas saistīti ar precēm, kurām veic muitas kontroli vai pārraudzību, lai noteiktu, vai precēm jāveic īpašas muitas kontroles, un, ja jāveic, tad kādos gadījumos.

Riska pārvaldībā ietilpst, piemēram, datu un informācijas vākšana, riska analīze un izvērtēšana, rīcības izvēle un īstenošana, kā arī šā procesa un tā rezultātu regulāra pārraudzība un pārskatīšana, balstoties uz starptautiskiem, Savienības un valsts avotiem un stratēģijām.

5.   Muitas dienesti apmainās ar riska informāciju un riska analīzes rezultātiem, ja:

6.   Lai izveidotu vienotus riska kritērijus un standartus, kontroles pasākumus un prioritārās kontroles jomas, kā minēts 3. punktā, ņem vērā visu turpmāk norādīto:

7.   Vienotie riska kritēriji un standarti, kas minēti 3. punktā, ietver visu turpmāk norādīto:

8.   Prioritārās kontroles jomas aptver īpašas muitas procedūras, preču veidus, pārvadājumu maršrutus, transporta veidus vai uzņēmējus, kuri ir pakļauti paaugstināta līmeņa riska analīzei un muitas kontrolei konkrētā laikposmā, neskarot citas kontroles, ko parasti veic muitas dienesti.”

31.

Savienības Muitas kodeksa 53. panta “Valūtas konvertācija” 1. punktā ir noteikts:

“Kompetentās iestādes publicē un/vai dara pieejamu internetā piemērojamo valūtas maiņas kursu, ja ir jāveic valūtas konvertācija sakarā ar kādu no šādiem iemesliem:

32.

Šī kodeksa 70. un 74. pantā ir ietverti noteikumi par preču muitas vērtību, kas būtībā atbilst normām, kuras ietvertas Kopienas Muitas kodeksa 29.–31. pantā.

33.

Saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 101. panta 1. punktu maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu nosaka muitas dienesti, kas atbild par vietu, kur muitas parāds ir radies vai tiek uzskatīts par radušos saskaņā ar šī kodeksa 87. pantu, tiklīdz tiem ir visa vajadzīgā informācija.

34.

Minētā kodeksa 103. panta “Muitas parāda noilgums” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Muitas parādu parādniekam nepaziņo, ja ir pagājuši trīs gadi kopš muitas parāda rašanās dienas.

2.   Ja muitas parāds ir radies tādas darbības rezultātā, par kuru laikā, kad tā veikta, varēja ierosināt krimināllietu, 1. punktā noteikto trīs gadu termiņu saskaņā ar valsts tiesību aktiem pagarina līdz laikposmam, kas ir vismaz pieci gadi, bet ne vairāk kā 10 gadi.”

35.

Savienības Muitas kodeksa 105. panta “Iegrāmatošanas termiņš” 3. punktā ir noteikts:

“Ja muitas parāds ir radies apstākļos, kas nav minēti 1. punktā, maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu iegrāmato 14 dienās no dienas, kad muitas dienesti var noteikt attiecīgo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu un pieņemt lēmumu.”

36.

Saskaņā ar šī kodeksa 188. pantu “Muitas deklarācijas pārbaude”:

“Muitas dienesti, lai pārbaudītu pieņemtajā muitas deklarācijā iekļauto datu pareizību, var:

37.

Minētā kodeksa 191. pantā “Pārbaudes rezultāti” ir noteikts:

“1.   Muitas deklarācijas pārbaudes rezultātus izmanto, piemērojot noteikumus, ar kuriem reglamentē muitas procedūru, ko piemēro precēm.

2.   Ja muitas deklarāciju nepārbauda, tad 1. punktu piemēro, pamatojoties uz minētajā deklarācijā iekļautajiem datiem.

3.   Muitas dienestu veiktās pārbaudes rezultātiem ir vienāds pierādījuma spēks visā Savienības muitas teritorijā.”

38.

Saskaņā ar Komisijas Regulas (EEK) Nr. 2454/93 (1993. gada 2. jūlijs), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2913/92 ( 14 ), kas grozīta ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1335/2003 (2003. gada 25. jūlijs) ( 15 ) (turpmāk tekstā – “Piemērošanas regula”), 181.a pantu:

“1.   Muitas dienestiem nav jānosaka ievedpreču muitas vērtība, pamatojoties uz darījumu vērtības noteikšanas metodi, ja saskaņā ar 2. punktā noteikto procedūru tās nav pārliecinātas, ņemot vērā pamatotas šaubas, vai deklarētā vērtība ir Kodeksa 29. pantā minētā samaksātā vai maksājamā kopsumma.

2.   Ja muitas iestādēm radušās 1. punktā minētās šaubas, tās var lūgt papildu informāciju saskaņā ar 178. panta 4. punktu. Ja vēl ir šaubas, muitas dienestiem pirms galīga lēmuma pieņemšanas ir jāpaziņo attiecīgajai personai, pēc tās lūguma arī rakstiski, par šaubu pamatojumu un jāsniedz tai pieņemama iespēja atbildēt. Galīgais lēmums un tā pamatojums attiecīgajai personai ir jāpaziņo rakstiski.”

39.

Piemērošanas regulas 248. panta 1. punktā ir noteikts:

“Tiklīdz preces ļauj atlaist, jāiegrāmato ievedmuitas nodokļi, ko nosaka saskaņā ar deklarācijā sniegtajiem datiem. Ja muitas dienesti uzskata, ka pēc to veiktām pārbaudēm varētu noteikt lielākus ievedmuitas nodokļus nekā tos, kas iegūti, pamatojoties uz deklarācijā sniegtajiem datiem, tad tās var likt iemaksāt pietiekamu nodrošinājumu, lai segtu starpību starp summu, kas iegūta, pamatojoties uz deklarācijā sniegtajiem datiem, un summu, ko par precēm varētu reāli nākties maksāt. Taču deklarētājs nodrošinājuma iemaksāšanas vietā var lūgt uzreiz iegrāmatot to nodokļu summu, kādu par precēm varētu reāli nākties maksāt.”

40.

Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2015/2447 (2015. gada 24. novembris), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu ( 16 ) (turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”), 48. panta “Valūtas konvertācija” 1. punktā ir paredzēts:

“Ja tas nepieciešams saskaņā ar Kodeksa 53. panta 1. punkta b) apakšpunktu, euro vērtību nosaka reizi mēnesī.

Izmantojamais maiņas kurss ir pēdējais kurss, ko noteikusi Eiropas Centrālā banka pirms mēneša priekšpēdējās dienas un to piemēro visu nākamo mēnesi.

Tomēr, ja kurss, kas jāpiemēro mēneša sākumā, par vairāk nekā 5 % atšķiras no kursa, ko noteikusi Eiropas Centrālā banka līdz tā paša mēneša 15. datumam, pēdējo minēto kursu piemēro no 15. datuma līdz attiecīgā mēneša beigām.”

41.

Īstenošanas regulas 140. pantā “Deklarēto darījuma vērtību nepieņemšana”, ar kuru tiek īstenots Savienības Muitas kodeksa 70. panta 1. punkts, ir noteikts:

“1.   Ja muitas dienestiem ir pamatotas šaubas, ka deklarētā darījuma vērtība ir kopējā vērtība, kas samaksāta vai maksājama, kā minēts Kodeksa 70. panta 1. punktā, tie var pieprasīt, lai deklarētājs sniedz papildu informāciju.

2.   Ja muitas dienestu šaubas netiek kliedētas, tie var nolemt, ka preču vērtību nevar noteikt saskaņā ar Kodeksa 70. panta 1. punktu.”

42.

Saskaņā ar Īstenošanas regulas 144. pantu “Savienības muitas teritorijā pieejamo datu metode [fall‑back metode]”, ar kuru tiek īstenots Savienības Muitas kodeksa 74. panta 3. punkts:

“1.   Nosakot muitas vērtību saskaņā ar Kodeksa 74. panta 3. punktu, var izmantot pienācīgu elastīgumu, piemērojot Kodeksa 70. pantā un 74. panta 2. punktā paredzētās metodes. Šādi noteikta muitas vērtība pēc iespējas pamatojas uz iepriekš noteiktām muitas vērtībām.

2.   Ja nevar noteikt muitas vērtību saskaņā ar 1. punktu, izmanto citas piemērotas metodes. Šajā gadījumā muitas vērtību nenosaka, pamatojoties uz jebkuru no šādiem elementiem:

43.

Īstenošanas regulas 244. pantā “Galvojuma sniegšana”, kas ir tiesību norma, ar kuru īsteno Savienības Muitas kodeksa 191. pantu, ir paredzēts:

“Ja muitas dienesti uzskata, ka muitas deklarācijas pārbaudē, iespējams, tiks konstatēts, ka jāmaksā lielāka ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa un citu maksājumu summa, nekā izriet no muitas deklarācijas ziņām, preču izlaišana ir atkarīga no tāda galvojuma sniegšanas, kas ir pietiekams, lai nosegtu starpību starp summu, kas iegūta saskaņā ar muitas deklarācijas ziņām, un summu, kas galu galā var būt maksājama.

Tomēr deklarētājs var pieprasīt, lai tiktu nekavējoties paziņots muitas parāds, kas var būt maksājams attiecībā uz precēm, tā vietā lai iesniegtu šo galvojumu.”

44.

Saskaņā ar Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu ( 17 ), kas grozīta ar Padomes Direktīvu 2009/69/EK (2009. gada 25. jūnijs) ( 18 ) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2006/112”), 2. panta 1. punktu:

“PVN uzliek šādiem darījumiem:

[..]

[..]

45.

Saskaņā ar šīs direktīvas 73. pantu “summa, kurai uzliek nodokli, ir visa summa, kas veido atlīdzību, kuru piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs par šiem darījumiem ir saņēmis vai saņems no pircēja, pakalpojumu saņēmēja vai trešās personas”.

46.

Saskaņā ar minētās direktīvas 83. pantu:

“Attiecībā uz preču iegādi Kopienas iekšienē summu, kurai uzliek nodokli, nosaka, izmantojot tās pašas sastāvdaļas, ko saskaņā ar 2. nodaļu izmanto, lai noteiktu summu, kurai uzliek nodokli, to pašu preču piegādei attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Attiecībā uz šīs direktīvas 21. un 22. pantā minētajiem darījumiem, ko uzskata par preču iegādi Kopienas iekšienē, summa, kurai uzliek nodokli, ir attiecīgo preču vai līdzīgu preču pirkuma cena vai – ja pirkuma cenas nav – pašizmaksa, ko nosaka piegādes brīdī.”

47.

Direktīvas 2006/112 85. pants ir formulēts šādi:

“Attiecībā uz preču importu summa, kurai uzliek nodokli, ir muitas vērtība, kas noteikta saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas noteikumiem.”

48.

Šīs direktīvas 86. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Summa, kurai uzliek nodokli, ietver šādas sastāvdaļas tiktāl, ciktāl tās vēl nav ietvertas:

49.

Direktīvas 2006/112 87. pantā ir noteikts:

“Summa, kurai uzliek nodokli, neietver šādas sastāvdaļas:

50.

Saskaņā ar šīs direktīvas 138. pantu:

“1.   Dalībvalsts atbrīvo no nodokļa tādu preču piegādi, kuras pārdevējs vai pircējs vai cita persona pārdevēja vai pircēja vārdā nosūta vai transportē uz galamērķi ārpus to attiecīgās teritorijas, bet Kopienā, ja piegādi veic citam nodokļu maksātājam vai juridiskai personai, kas nav nodokļu maksātāja un kas kā tāda rīkojas dalībvalstī, kas nav nosūtīšanas vai transportēšanas sākumpunkta dalībvalsts.

2.   Papildus 1. punktā minētajām preču piegādēm dalībvalstis atbrīvo no nodokļa šādus darījumus:

[..]

51.

Šīs pašas direktīvas 143. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa šādus darījumus:

[..]

[..].

2.   Šā panta 1. punkta d) apakšpunktā noteikto atbrīvojumu piemēro gadījumos, kad pēc preču importa tiek veikta preču piegāde, kam piemēro atbrīvojumu saskaņā ar 138. panta 1. punktu un 2. punkta c) apakšpunktu, tikai tad, ja importa brīdī importētājs ir sniedzis importa dalībvalsts kompetentajām iestādēm vismaz šādu informāciju:

Tomēr dalībvalstis var paredzēt, ka c) apakšpunktā minēto pierādījumu sniedz kompetentajām iestādēm tikai pēc pieprasījuma.”

52.

No 2005. gada 1. janvāra Eiropas Savienība atcēla visas kvotas, kas ir piemērojamas tādu tekstilizstrādājumu un apģērbu importam, kuru izcelsme ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalstīs, tostarp Ķīnā.

53.

2007. gada 20. aprīlī Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) nosūtīja dalībvalstīm savstarpējās palīdzības ziņojumu 2007/015, lai tās informētu par to tekstilizstrādājumu un apavu pārāk zema novērtējuma risku, kas ir importēti no Ķīnas.

54.

Ar šo ziņojumu OLAF aicināja visas dalībvalstis, pirmkārt, analizēt tekstilizstrādājumu un apavu importu tostarp no Ķīnas, lai atklātu iespējamos pārāk zemu novērtētā importa gadījumus, un, otrkārt, veikt atbilstošas kontroles muitošanas laikā, kas veiktas attiecībā uz šādu importu.

55.

Pēc tam, lai palīdzētu dalībvalstīm atklāt tekstilizstrādājumu un apavu sūtījumus ar pārāk zemu vērtējumu, OLAF sadarbībā ar Komisijas Kopīgo pētniecības centru (turpmāk tekstā – “JRC”) izstrādāja risku novērtēšanas instrumentu, kas balstīts uz datiem Savienības mērogā (turpmāk tekstā – “OLAF metodoloģija”). Ar šo instrumentu vispirms tiek aprēķināta vidējā koriģētā cena katram tekstilizstrādājumam un apaviem, kas ir importēti no Ķīnas un atbilst Kombinētās muitas tarifa nomenklatūras 61.–64. nodaļai ( 19 ). Vidējās koriģētās cenas tiek aprēķinātas, pamatojoties uz mēneša cenām attiecīgo preču importam no Ķīnas, kas ir iegūtas no statistikas datubāzes Comext – tā ir Eurostat pārvaldīta starptautiskās tirdzniecības atsauces datubāze 48 mēnešu laikposmā. Šīs cenas atspoguļo vērtību kilogramā katram no 495 attiecīgajiem kombinētās nomenklatūras astoņu ciparu produktu kodiem, precizējot izcelsmes valsti un galamērķa valsti Savienībā. Pēc tam tiek aprēķināts vidējais rādītājs visā Savienībā (vidējās koriģētās cenas Savienībā‑28), pamatojoties uz 28 dalībvalstu vidējo koriģēto cenu vidējo aritmētisko vērtību (nesvērto vidējo vērtību) ( 20 ). Lai aprēķinātu šos vidējos rādītājus, tiek izslēgtas maksimālās vērtības, t.i., pārmērīgi augstas vai pārmērīgi zemas vērtības, un šī iemesla dēļ vidējā cena tiek saukta par “koriģētu”. Visbeidzot tiek aprēķināta vērtība, kas atbilst 50 % no vidējās koriģētās cenas, un tā tiek uzskatīta par “minimālo pieņemamo cenu”, kas izteikta arī cenā par kilogramu un kas tiek izmantota kā robežvērtība, kura ļauj dalībvalstu muitas iestādēm noteikt īpaši zemas importa deklarētās vērtības un tātad – augsta riska importu.

56.

OLAF2009. gada 23. janvārī nosūtītais savstarpējās palīdzības ziņojums AM/2009/001 attiecās uz operāciju Argus – kas ilga sešus mēnešus un kuras laikā OLAF bija uzsācis uzraudzīt tekstilizstrādājumu un apavu plūsmu no dažādām trešām valstīm, bet galvenokārt no Āzijas, un katru mēnesi nosūtīt dalībvalstīm to iepriekšējā mēneša importu sarakstu, kas tika identificēti kā riskanti muitas vērtības izteiksmē. Ar šo ziņojumu OLAF lūdza dalībvalstis četru mēnešu laikā tam paziņot par riska filtru ieviešanu, identificēt augsta riska sūtījumus un veikt pārbaudes pēc atmuitošanas, pamatojoties uz tā paziņojumiem.

57.

2011. gadā tā sauktās Discount prioritārās pārbaudes darbības (turpmāk tekstā – “PPD Discount”) laikā, kuru koordinēja Komisijas Nodokļu un muitas savienības ģenerāldirektorāts un kurā piedalījās visas dalībvalstis, tostarp Apvienotā Karaliste, tika piemērotas minimālās pieņemamās cenas, lai atklātu un kontrolētu tekstilizstrādājumu un apavu importu no Ķīnas ar tik zemu muitas vērtību, kas rada aizdomas.

58.

2014. gadā OLAF koordinēja kopīgu muitas operāciju, sauktu par Snake, kuras operatīvais posms norisinājās laikā no 2014. gada 17. februāra līdz 17. martam un kurā piedalījās visas dalībvalstis, kā arī Ķīnas muitas iestādes. Šo pēdējo minēto iestāžu iesaistīšanās notika ar mērķi saņemt eksporta deklarācijas, kas ļautu pārbaudīt attiecīgo preču deklarēto importa vērtību Savienībā. Operācijas Snake galīgajā ziņojumā dalībvalstis tika aicinātas turpināt izmantot riska profilus, kas ir balstīti uz minimālajām pieņemamajām cenām, kuras ir tikušas piemērotas šīs operācijas laikā.

59.

Pēc pārbaudēm, ko Apvienotās Karalistes iestādes veica šīs operācijas ietvaros, pamatojoties uz minētajiem riska profiliem, tās noteica papildu muitas nodokli 24 uzņēmējiem par to veikto importu trīs gadu laikā no 2011. gada novembra līdz 2014. gada novembrim.

60.

Pārbaudes 14‑11‑1 laikā, kas Apvienotajā Karalistē tika veikta 2014. gada 27.–31. oktobrī, Komisija pārbaudīja informēšanas par risku veidlapas, savstarpējās palīdzības paziņojumus un nejauši izraudzītas 24 importa darbības, no kurām 23 bija ierakstītas B kontos.

61.

Laikā no 2014. gada novembra līdz 2015. gada februārim Apvienotās Karalistes iestādes attiecīgajiem uzņēmējiem nosūtīja paziņojumus par minēto summu samaksu, izdodot 24 a posteriori piedziņas rīkojumus, sauktus par “maksājuma paziņojumiem C18” (turpmāk tekstā – “maksājuma paziņojumi C18 Snake”), kuri vēlāk tika atcelti.

62.

2015. gada 16. janvārīOLAF sāka izmeklēšanu pret atsevišķām konkrēti izraudzītām dalībvalstīm, tostarp Apvienoto Karalisti, par laikposmu, kas sākās 2013. gadā.

63.

Laikā no 2013. līdz 2016. gadam Her Majesty’s Revenue and Customs (Apvienotās Karalistes Ieņēmumu un muitas dienests, turpmāk tekstā – “HMRC”) un Apvienotās Karalistes robežsardze veica operāciju Badminton. Šī operācija, kas galvenokārt attiecās uz krāpšanu PVN jomā, tika veikta sākotnējās kriminālizmeklēšanas ietvaros, kura attiecās uz četriem lieliem uzņēmējiem, kas importē attiecīgās Ķīnas izcelsmes preces saskaņā ar “42. muitas procedūru”, proti, procedūru, saskaņā ar kuru muitas nodokļi tiek maksāti importēšanas brīdī, bet PVN ir jāmaksā vēlāk galamērķa dalībvalstī (turpmāk tekstā – “42. muitas procedūra”) ( 21 ).

64.

Laikposmā no 2015. gada februāra līdz 2016. gada jūlijam Apvienotā Karaliste piedalījās desmit OLAF rīkotajās sanāksmēs, kas bija veltītas Ķīnas izcelsmes tekstilizstrādājumu un apavu pārāk zemam novērtējumam.

65.

2015. gada 19. un 20. februārī OLAF rīkoja pirmo divpusējo sanāksmi ar HMRC, lai apspriestu operācijas Snake virzību un vidējo koriģēto cenu izmantošanu par pārāk zemas muitas vērtības noteikšanas riska rādītājiem. Šajā sanāksmē OLAF norādīja, ka importa apjoms, kas varētu tikt krāpnieciski novērtēts pārāk zemu, nav samazinājies, un ka no statistikas datiem izriet, ka Apvienotā Karaliste vairāk piesaista krāpniecisku tirdzniecību citu dalībvalstu veikto pasākumu dēļ. Savukārt HMRC norādīja, ka ir paredzējusi nosūtīt PVN un nesamaksāto muitas nodokļu piedziņas rīkojumus uzņēmumiem, kuri tika identificēti operācijas Snake laikā, kā arī, tai veicot pašai savu analīzi, par kopējo summu vairāk nekā 800 miljonu sterliņu mārciņu (GBP) apmērā.

66.

Apvienotā Karaliste atkārtoja savu nodomu veikt minēto piedziņu 2015. gada 25. un 26. februāra OLAF rīkotajā ad hoc sanāksmē par “krāpšanu, kas ir saistīta ar pārāk zemu novērtējumu”, kurā piedalījās dalībvalstu iestādes. Šīs sanāksmes laikā OLAF tostarp “stingri ieteica” dalībvalstīm izmantot atbilstošus riska filtrus, lai identificētu sūtījumus, kuri, iespējams, ir pārāk zemu novērtēti, pieprasīt galvojumu sūtījumiem, kas ir identificēti kā aizdomīgi, un veikt izmeklēšanu, lai noteiktu muitas vērtību. OLAF arī aprakstīja iespējamos tradicionālo pašu resursu zaudējumus Savienības mērogā tāda importa dēļ, ko var pārāk zemu novērtēt, it īpaši attiecībā uz importu Apvienotajā Karalistē ( 22 ).

67.

2015. gada 16. jūnijāOLAF nosūtīja savstarpējās palīdzības ziņojumu 2015/013, lūdzot dalībvalstis veikt visus nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses saistībā ar risku, ka tekstilizstrādājumu un apavu imports no Ķīnas tiek novērtēts pārāk zemu.

68.

2015. gada maijā Apvienotā Karaliste sāka tā saukto operāciju Breach, lai apkarotu krāpšanu, kas ir saistīta ar pārāk zemu vērtējumu. Apvienotā Karaliste norāda, ka viens no šīs operācijas mērķiem, pēc tam, kad tika atcelti 24 maksājuma paziņojumi C18 Snake, bija noteikt to preču muitas vērtību, kas tika pārāk zemu novērtētas operācijas Snake laikā, un pieprasīt nesamaksātās tradicionālo pašu resursu summas. Šī operācija tostarp esot ietvērusi iepriekšēju kontroli un a posteriori apmeklējumus saistībā ar aizdomīgiem sūtījumiem, dokumentu analīzi, revīzijas un pārbaudes, aplūkotās tirdzniecības komerciālā rakstura pārbaudi un saiknes starp importētāju, kravu pārvadātājiem un citiem uzņēmumiem pārbaudi, kā arī importētājiem paredzētas informēšanas darbības, lai identificētu krāpnieciskas darbības. Esot veiktas arī apmēram trīsdesmit iepriekšējas pārbaudes un izņemti paraugi. Esot izdoti vairāki maksājuma paziņojumi C18. Tiesas sēdē Apvienotā Karaliste apstiprināja, ka šīs operācijas laikā noteiktie pasākumi joprojām tiek īstenoti.

69.

2015. gada 28. jūlijāOLAF rīkoja otru divpusējo sanāksmi ar HMRC. Pēdējais minētais tostarp norādīja, ka turpina piedziņas procedūru par vairāk nekā 800 miljoniem GBP, vajadzības gadījumā vēršoties tiesā, un ka operācijas Breach ietvaros tas esot izveidojis daudznozaru rīcības grupu ar mērķi pārbaudīt krāpnieciskā tirdzniecībā iesaistīto importētāju situāciju. Tomēr HMRC uzskata, ka uz vidējām cenām balstītu riska rādītāju izmantošana esot nelietderīga un nesamērīga, ņemot vērā importa uz Apvienoto Karalisti apjomu.

70.

2016. gada 3. februārī OLAF rīkoja trešo divpusējo sanāksmi ar HMRC, kurā pēdējais minētais paziņoja, ka Apvienotā Karaliste ir pārbaudījusi sešpadsmit uzņēmumus, kas ir identificēti, veicot operāciju Snake. OLAF vēlreiz ieteica HMRC izmantot Savienības mēroga riska rādītājus, kas ir balstīti uz minimālo pieņemamo cenu. Tas uzsvēra lielo importa Apvienotajā Karalistē procentuālo daļu, kas tiek uzskatīta par pārāk zemu novērtētu un par cēloni ievērojamiem zaudējumiem muitas nodokļu jomā.

71.

2016. gada 22. un 23. martā OLAF rīkoja ceturto divpusējo sanāksmi ar HMRC. Tas atkārtoti apstiprināja, ka ir lietderīgi izmantot Savienības mēroga riska rādītājus kā preventīvu pasākumu importam un ierosināja praktiskus līdzekļus, lai Apvienotās Karalistes iestādes tos varētu pakāpeniski īstenot. OLAF atkal norādīja uz situāciju attiecīgajā brīdī, tādējādi pierādot, ka tradicionālo pašu resursu zaudējumi Apvienotajā Karalistē ir palielinājušies galvenokārt 42. muitas procedūras ļaunprātīgas izmantošanas dēļ.

72.

2016. gada jūlijā divpusējā sanāksmē OLAF iesniedza ziņojumu, kurā bija redzams, ka tradicionālo pašu resursu zaudējumi Apvienotajā Karalistē pieaug.

73.

2016. gada 18. un 19. septembrī daudzpusējā sanāksmē Francijas iestādes iepazīstināja ar tā sauktās operācijas Octopus rezultātiem – šo operāciju šīs iestādes īstenoja ar desmit dalībvalstu (tostarp Apvienotās Karalistes) dalību un OLAF atbalstu. No galīgā ziņojuma par šo operāciju izriet, ka krāpšanas, kas ir saistīta ar pārāk zemu novērtējumu, cēlonis ir organizētie noziedzīgie tīkli. Importa muitas deklarācijās norādītais saņēmējs gandrīz vienmēr bija neesošs uzņēmums vai “čaulas” uzņēmums. Tās arī secināja, ka lielākajai daļai Francijā pārvadāto preču, kas tika kontrolētas Francijā, pamatojoties uz iepriekš noteiktiem kritērijiem, tika uzrādīta pārāk zema vērtība, kura bija krāpnieciski deklarēta Apvienotajā Karalistē saskaņā ar 42. muitas procedūru.

74.

2016. gada oktobrī Apvienotās Karalistes iestādes veica eksperimentālu operāciju ar nosaukumu Samurai, kas bija vērsta pret divu uzņēmēju importu, kuri izbeidza savu darbību uzreiz pēc tam, kad HMRC bija apstrīdējis to muitas deklarācijas.

75.

2017. gada 1. martāOLAF pabeidza izmeklēšanu attiecībā uz importu ar pārāk zemu novērtējumu Apvienotajā Karalistē un sniedza savu ziņojumu (turpmāk tekstā – “OLAF ziņojums”), saskaņā ar kuru importētāji Apvienotajā Karalistē ir izvairījušies no lielu muitas nodokļu summu samaksas, importēšanas brīdī iesniedzot nepatiesus rēķinus, fiktīvus rēķinus un nepareizas muitas vērtības deklarācijas. OLAF atklāja, ka laikā no 2013. līdz 2016. gadam ir ievērojami pieaudzis pārāk zema novērtējuma krāpšanas mehānisma apmērs Apvienotajā Karalistē. Šis laikposms sakrita ar brīdi, kad citas dalībvalstis ieviesa riska profilus, kas ir balstīti uz risku novērtēšanas instrumentu, kura pamatā ir vidējās koriģētās cenas, kā to bija ieteicis OLAF.

76.

Saskaņā ar šo ziņojumu minētajā laikposmā krāpnieciskais imports Apvienotajā Karalistē būtiski palielinājās nepietiekamu pārbaužu dēļ. 2016. gadā vairāk nekā 50 % no tekstilizstrādājumiem un apaviem no Ķīnas, kas bija importēti Apvienotajā Karalistē, tika deklarēti zem pieļaujamās minimālās cenas, savukārt apmēram 80 % no kopējiem tradicionālo pašu resursu zaudējumiem bija saistīti ar Apvienotajā Karalistē importētu tekstilizstrādājumu un apavu pārāk zemu novērtējumu.

77.

Turklāt OLAF ziņojumā bija precizēts, ka šīs krāpšanas pamatā ir organizētas noziedzīgās grupas, kas darbojas visā Savienībā. Lielākā daļa importa uz Apvienoto Karalisti attiecās uz piegādēm, kas ir paredzētas tekstilizstrādājumu un apavu melnajam tirgum citās dalībvalstīs. Lielākā daļa šī importa tika veikta, ļaunprātīgi izmantojot 42. muitas procedūru ( 23 ). Tādējādi OLAF uzskatīja, ka izvairīšanās no PVN, kas ir jāmaksā preču galamērķa dalībvalstīs, proti, Vācijā, Spānijā, Francijā un Itālijā, arī notiek ievērojamā apjomā. OLAF uzsvēra, ka Apvienotā Karaliste nav piemērojusi riska profilus, kas ir balstīti uz pieņemamām minimālajām cenām, kā tas to bija ieteicis, un vismaz mēnesī, kurā tika īstenota operācija Snake, nav veikusi atbilstošas importa muitas kontroles ( 24 ).

78.

Līdz ar to saskaņā ar šo ziņojumu, neveicot muitas kontroli, Apvienotā Karaliste ir laidusi brīvā apgrozībā pārāk zemu novērtētus tekstilizstrādājumus un apavus no Ķīnas, tādējādi būtiska muitas nodokļu daļa netika nedz iekasēta, nedz nodota Savienības budžetam. Līdz ar to OLAF savā ziņojumā aprēķināja no tā izrietošos tradicionālo pašu resursu zaudējumus laikposmā no 2013. līdz 2016. gadam ( 25 ). Konkrētāk, tas attiecībā uz katra attiecīgā produkta Kombinētās nomenklatūras kodu noteica pārāk zemu novērtēto preču (kas tiek uzskatītas par precēm, kas deklarētas vērtībā, kura ir zemāka par attiecīgo minimālo pieņemamo cenu) daudzumu (kg) un starpību starp deklarēto vērtību un konkrētās preces attiecīgo vidējo koriģēto cenu (vidējo koriģēto cenu Savienībā‑28), pēc tam šai starpībai piemēroja spēkā esošo muitas nodokļa likmi. Šajā kontekstā OLAF ieteica HMRC veikt visus atbilstošos pasākumus, lai atgūtu minēto summu un piemērotu riska rādītājus.

79.

Laikā no 2016. gada novembra līdz 2018. gada oktobrim Komisijas pilnvarotie darbinieki saskaņā ar Regulas Nr. 608/2014 noteikumiem par tradicionālo pašu resursu kontroli un uzraudzību veica piecas pārbaudes tostarp attiecībā uz pārāk zemu novērtējumu.

80.

Pārbaudē 16‑11‑1, kas notika laikā no 2016. gada 14. līdz 18. novembrim, Komisija, pēc tam, kad tā bija konstatējusi, ka muitas nodokļu summas, kuras tika anulētas B kontos, atbilst papildu parādiem, kas sākotnēji tika pieprasīti, izdodot 24 maksājumu paziņojumus C18 Snake par pārāk zemu novērtēto importu, kas konstatēts operācijas Snake laikā, bet pēc tam atcelti, lūdza Apvienotās Karalistes iestādes noteikt visu attiecīgo importa deklarāciju muitas vērtību, pārrēķināt papildu nodokļus, kuri jāmaksā par šīm vērtībām, ierakstīt attiecīgos prasījumus B kontos un piedzīt atbilstošās summas pēc iespējas ātrāk.

81.

Tā arī minētajām iestādēm uzdeva jautājumu, vai tās piemēro OLAF izstrādāto vidējo koriģēto cenu instrumentu, lai konstatētu pārāk zemu novērtēto importu, vai tās veic fiziskas kontroles muitošanas laikā un vai tās sistemātiski pieprasa samaksāt galvojumu, kas sedz nodokļus, kuri var tikt pieprasīti atbilstoši Piemērošanas regulas 248. panta 1. punktam.

82.

2017. gada 8.–12. maijā veiktās pārbaudes 17‑11‑1 laikā Komisija izraudzījās divpadsmit 2017. gada pirmajā ceturksnī iesniegtas importa deklarācijas, kurās bija īpaši zemas vērtības, lai veiktu pārbaudi uz vietas. Pārbaudē tika apstiprināts, ka divpadsmit kravas, uz kurām attiecas šīs deklarācijas, tika laistas brīvā apgrozībā Savienībā, neveicot pārbaudes un nepieprasot galvojumu. Apvienotās Karalistes iestādes apstiprināja, ka tās nav veikušas pasākumus, kurus OLAF pieprasīja pēc operācijas Snake 2014. gadā un vēlreiz – pārbaudes ziņojumā 16‑11‑1. Tās paskaidroja, ka tas notika galvenokārt, pamatojoties uz to juriskonsultu vērtējumu, saskaņā ar kuru neesot pieejama neviena pieņemama vērtēšanas metode. Tomēr attiecīgos importus pārbaudot operācijas Breach ietvaros izveidotā rīcības grupa.

83.

Pārbaudes 17‑11‑2 laikā, kas notika no 2017. gada 13. līdz 17. novembrim, Komisijas pārstāvji, pamatojoties uz vienu no 24 maksājuma paziņojumiem C18 Snake, kuri tika izsniegti šīs operācijas laikā un attiecās uz kopējo summu 62003024,23 GBP apmērā, pārbaudīja piecas importa deklarācijas ar īpaši zemu vērtību, kas bija saistītas ar importētājiem, kuri operācijas Snake laikā jau bija identificēti kā potenciālie krāpnieki. Tomēr izrādījās, ka nav iespējams atrast dažādām importa deklarācijām atbilstošos parādus, kas, pēc HMRC domām, pamatojot šo parādu atcelšanu.

84.

Šīs pārbaudes laikā Apvienotās Karalistes iestādes informēja Komisijas pārstāvjus, ka HMRC2017. gada 12. oktobrī sāk operāciju ar nosaukumu Swift Arrow. Apvienotā Karaliste paskaidroja, ka šajā operācijā izmantotie riska profili ir balstīti nevis uz OLAF noteiktajām robežvērtībām, bet gan uz valsts robežvērtībām vai riska profiliem, ko HMRC ir noteicis, pamatojoties vienīgi uz importu Apvienotajā Karalistē. Tomēr šie profili tika piemēroti vienīgi noteiktiem uzņēmējiem, kas iepriekš bija identificēti kā aktīvi krāpnieciskos darījumos. Konteinerus, kas tika konstatēti šajos riska profilos, muitošanas laikā Apvienotās Karalistes iestādes fiziski pārbaudīja. Ja tās uzskatīja, ka deklarētā vērtība ir nepamatota, tās pieprasīja veikt galvojuma maksājumu pirms preču izlaišanas.

85.

Pārbaudes 18‑11‑1 laikā, kas tika veikta laikposmā no 2018. gada 16. līdz 20. aprīlim, Komisijas pārstāvji pārbaudīja 25 importa deklarācijas par laikposmu no 2017. gada 12. oktobra, kad sākās operācija Swift Arrow, līdz 2017. gada 31. decembrim. Tika konstatēts, ka, izmantojot HMRC izstrādāto riska profilu, tika konstatēti vienīgi septiņi no 25 grāmatvedības ierakstiem ar ļoti zemu vērtību un ka pārējie 18 konteineri tika laisti brīvā apgrozībā, neapstrīdot muitas vērtību. Apvienotās Karalistes iestādes norādīja, ka kopš operācijas Swift Arrow sākšanas riska profils tika pielāgots, iekļaujot lielāku skaitu uzņēmēju, kombinētās nomenklatūras (KN) kodus un iebraukšanas punktus, tādējādi, ja attiecīgais imports būtu noticis 2018. gada aprīlī, profils būtu atklājis 11 papildu grāmatvedības ierakstus.

86.

Turklāt, kā uzskata šīs iestādes, vairāki atlasītie uzņēmēji pārtrauca savu importu, tiklīdz tie tika iekļauti riska profilos, tiem tika veiktas kontroles pirms preču izlaišanas un tiem tika pieprasīts iemaksāt galvojumu pirms preču izlaišanas noteikšanas.

87.

Tomēr šīs iestādes atteicās atklāt HMRC izmantotās aprēķina metodes detaļas, lai noteiktu galvojumu, kas pieprasīts operācijas Swift Arrow laikā, un izdotu a posteriori iekasēšanas rīkojumus, proti, maksājuma paziņojumus C18 Snake.

88.

2018. gada maijā operācijas Breach laikā Apvienotā Karaliste izdeva maksājuma paziņojumus C18 (turpmāk tekstā – “maksājuma paziņojumi C18 Breach”) par kopējo summu 25 miljonu GBP apmērā par laikposmu no 2015. gada.

89.

Pārbaudes 18‑11‑2 laikā, kas notika no 2018. gada 8. līdz 12. oktobrim, Apvienotās Karalistes iestādes šo atteikumu atstāja spēkā. Savukārt tās apstiprināja, ka 2018. gada aprīlī tās bija konstatējušas papildu nodokļus septiņiem uzņēmējiem, no kuriem vairāki jau bija mērķauditorija operācijas Snake laikā, par kopējo summu 19434197,73 GBP apmērā.

90.

Ar 2017. gada 24. marta un 2017. gada 28. jūlija vēstulēm Komisija Apvienotajai Karalistei pieprasīja rīkoties saistībā ar OLAF ziņojumu. Tā norādīja, ka no Apvienotās Karalistes nav saņēmusi konkrētu papildu informāciju un ka nekas neliek domāt, ka šī valsts būtu veikusi atbilstošos pasākumus, lai novērstu šajā ziņojumā konstatēto krāpšanu, kas ir saistīta ar pārāk zemu novērtējumu. Tā kā nav informācijas par pretējo, Komisija norādīja, ka tai ir pienākums lūgt Apvienoto Karalisti nodot tās rīcībā tradicionālo pašu resursu summu, kas atbilst OLAF noteiktajiem zaudējumiem (atskaitot iekasēšanas izmaksas).

91.

Vienā no trim 2017. gada 28. jūlija vēstulēm tā arī lūdza, lai tā tiktu informēta par to, kā Apvienotās Karalistes iestādes ir rīkojušās pēc pārbaudes ziņojuma 16‑11‑1, šajā ziņā atkārtojot savu lūgumu saņemt juridisko vērtējumu, kura rezultātā tika atcelti 24 maksājuma paziņojumi C18 Snake, kā arī grāmatvedības ierakstu sarakstu par katru no šīm 24 lietām, tostarp muitas parādu noteikšanai veiktos aprēķinus.

92.

Ar 2017. gada 8. augusta un 2017. gada 12. oktobra vēstulēm Apvienotā Karaliste atbildēja uz šiem lūgumiem. Vispirms attiecībā uz OLAF ziņojumu Apvienotā Karaliste norādīja, ka esot veikti pasākumi, lai apkarotu pārāk zema novērtējuma problēmu, piemēram, sākta operācija Breach. Turklāt Savienības tiesībās neesot noteikts īpašs kontroles modelis, līdz ar to par labāko veidu, kā piemērot tiesību aktus, esot jālemj katrai dalībvalstij pašai. Turklāt kontroles pasākumi pirms izlaišanas, tostarp, galvojuma noteikšana, pēc sava rakstura neesot efektīvāki par Apvienotās Karalistes izstrādātajiem a posteriori pasākumiem. OLAF metodoloģija, ciktāl tā ir balstīta uz Savienības mērogā noteiktu datu piemērošanu, neesot nedz stabila, nedz piemērota Apvienotajai Karalistei. Šis modelis esot kritizējams, tādēļ Apvienotā Karaliste esot izstrādājusi savu pieeju, kurā neesot novērojami OLAF metodoloģijas trūkumi. Turpinājumā attiecībā uz pārbaudes ziņojuma 16‑11‑1 ievērošanu Apvienotā Karaliste norādīja, ka 24 maksājuma paziņojumi C18 Snake tika atcelti un summas izņemtas no atbilstošajiem B kontiem tādēļ, ka tā nespēja pierādīt patieso importēto preču vērtību apmēru, bet ekspertu grupa šo problēmu esot atrisinājusi operācijas Breach laikā. Visbeidzot Apvienotā Karaliste atkārtoja, ka nevar apmierināt lūgumu HMRC iesniegt juridisko vērtējumu, kura rezultātā tika atcelti maksājuma paziņojumi C18 Snake, šajā ziņā atsaucoties uz konfidencialitātes un advokāta un tā klienta profesionālā noslēpuma aizsardzības iemesliem.

93.

2018. gada 9. martā Komisija nosūtīja Apvienotajai Karalistei brīdinājuma vēstuli.

94.

Apvienotā Karaliste uz šo vēstuli atbildēja 2018. gada 22. jūnijā. Šīs pēdējās vēstules pielikumā šī valsts lūdza tai nosūtīt pilnu OLAF ziņojuma versiju, jo tās rīcībā bija tikai nepilnīga šī ziņojuma versija, un lūdza Komisiju tai sniegt atbildes uz detalizētiem jautājumiem par metodi, kas ir izmantota pieprasīto tradicionālo pašu resursu summu aprēķināšanai.

95.

2018. gada 24. septembrī Komisija nosūtīja Apvienotajai Karalistei argumentētu atzinumu, kurā tā tostarp atbildēja uz šīs valsts 2018. gada 22. jūnija vēstules pielikumā izteiktajiem lūgumiem un noteica divu mēnešu termiņu atbildes sniegšanai.

96.

2018. gada 19. decembrī Komisija, nesaņēmusi no Apvienotās Karalistes atbildi uz argumentēto atzinumu noteiktajā termiņā, nolēma celt šo prasību sakarā ar pienākumu neizpildi Tiesā pēc tam, kad 2018. gada 18. decembrī bija informējusi Apvienoto Karalisti, ka tā šo lēmumu pieņems nākamajā dienā.

97.

2019. gada 9. janvārī notika Apvienotās Karalistes iestāžu un Komisijas tehniskā sanāksme, kuras laikā konsultāciju sabiedrība sniedza savus secinājumus, kuri ir iekļauti Apvienotās Karalistes pasūtītajā ziņojumā.

98.

2019. gada 11. februārī Apvienotā Karaliste nosūtīja Komisijai savu atbildi uz argumentēto atzinumu, ko veidoja pavadvēstule un pielikums ar konsultāciju sabiedrības ziņojumu.

99.

2019. gada 7. martā, uzskatot, ka Apvienotās Karalistes izvirzītie argumenti neļauj atspēkot argumentētajā atzinumā izteiktos iebildumus, Komisija cēla šo prasību.

100.

Beļģijas Karaliste, Igaunijas Republika, Grieķijas Republika, Latvijas Republika, Portugāles Republika un Slovākijas Republika (turpmāk tekstā kopā – “personas, kas iestājušās lietā”) iesniedza iestāšanās rakstus Apvienotās Karalistes atbalstam šajā lietā.

101.

Ar 2020. gada 6. jūnija vēstuli Apvienotā Karaliste iesniedza pieteikumu par pierādījumu savākšanas vai procesa organizatoriskajiem pasākumiem, lai Tiesa uzdotu Komisijai atbildēt uz virkni jautājumu, no kuriem daži jau bija uzdoti informācijas pieprasījumos, ko Apvienotā Karaliste Komisijai nosūtīja 2018. gada 22. jūnijā un 2019. gada 22. martā. 2019. gada 11. aprīļa vēstulē Apvienotā Karaliste lūdza Tiesu uzdot Komisijai atbildēt uz 2019. gada 22. marta pieprasījumā uzdotajiem jautājumiem (turpmāk tekstā – “pārskatītais informācijas pieprasījums”) ( 26 ).

102.

Ar 2020. gada 14. oktobra vēstuli Tiesa uzdeva Komisijai un Apvienotajai Karalistei jautājumus ar lūgumu sniegt rakstveida atbildi. Šie lietas dalībnieki uz to atbildēja ar 2020. gada 16. novembra rakstveida dokumentiem.

103.

2020. gada 8. decembrī notika tiesas sēde, kuras laikā mutvārdu apsvērumus sniedza, pirmkārt, Apvienotā Karaliste, kuras atbalstam lietā iestājās Igaunijas Republika, Latvijas Republika un Portugāles Republika, kā arī, otrkārt, Komisija. Šiem lietas dalībniekiem tika lūgts mutvārdu paskaidrojumus koncentrēt uz šo secinājumu iepriekšējā punktā minēto atbilžu saturu.

104.

Komisija savā prasības pieteikumā lūdz Tiesu konstatēt, ka:

105.

Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu:

106.

Visas dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, būtībā lūdz prasību noraidīt. Slovākijas Republika un Portugāles Republika turklāt lūdz piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

107.

Pirms tiek izvērtēti pamati, ko Komisija ir izvirzījusi savas prasības pamatojumam, ir jāpievēršas Apvienotās Karalistes iebildumu rakstā norādītajām iebildēm par nepieņemamību (A iedaļa). Būtībā šī prasība ir balstīta uz četriem pamatiem. Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka pārkāpuma laikposmā Apvienotā Karaliste nav veikusi pasākumus Savienības finanšu interešu aizsardzībai – šī neizpilde ir gan vispārējo pienākumu neizpilde Savienības finanšu interešu aizsardzības un krāpšanas apkarošanas jomā, gan muitas iestāžu pienākuma veikt pasākumus Savienības finanšu interešu aizsardzībai, veikt pārbaudes, pamatojoties uz riska analīzi, un pieprasīt galvojuma samaksu, neizpilde (B iedaļa). Otrkārt, Komisija norāda, ka Apvienotā Karaliste ir pārkāpusi tiesiskā regulējuma normas pašu resursu jomā, jo importēto preču muitas nodokļi nav tikuši aprēķināti pareizi un ar šiem nodokļiem saistītās pašu resursu summas nav ne konstatētas, ne nodotas Savienības budžetam brīdī, kad tās bija jāmaksā (C iedaļa). Treškārt, ir jāizvērtē arguments par LES 4. panta 3. punktā paredzētā lojālas sadarbības pienākuma pārkāpumu (D iedaļa). Ceturtkārt, Komisija būtībā apgalvo, ka, tā kā Apvienotā Karaliste nav pareizi noteikusi importa laikā pārāk zemu novērtēto preču muitas vērtību, jo nebija efektīvu kontroles pasākumu, tā nav ievērojusi tiesību aktus PVN jomā un nav nodevusi Savienības budžetam visus pašu resursus, kas izriet no PVN (E iedaļa).

108.

Savā iebildumu rakstā Apvienotā Karaliste izvirza piecu kategoriju iebildes par nepieņemamību, kas attiecas, pirmkārt, uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu pirmstiesas procedūrā un tiesvedībā Tiesā, otrkārt, uz pirmstiesas procedūras un prasības pieteikuma prettiesiskumu attiecībā uz PVN ņemšanu vērā saskaņā ar 42. muitas procedūru ( 28 ), treškārt, uz to, ka Komisija ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības, tiesiskās drošības, estoppel [nepieļaujamības] un lojālas sadarbības principus, ceturtkārt, uz to, ka nav iespējams likt nodot summas atbilstoši LESD 258. pantam, un, piektkārt, uz prasības priekšlaicīgo raksturu, ciktāl tā attiecas uz laikposmu no 2015. gada 1. maija līdz 2017. gada 11. oktobrim.

109.

Piektā iebilde par nepieņemamību ir cieši saistīta ar otrā pamata argumentu pārbaudi pēc būtības, kas attiecas uz to, ka noteiktajā termiņā nav konstatētas un Savienības budžetam nav nodotas pašu resursu summas, kas atbilst muitas nodokļiem. Tādējādi Apvienotās Karalistes argumentācija par agrīnās prasības priekšlaicīgo raksturu attiecībā uz laikposmu no 2015. gada 1. maija līdz 2017. gada 11. oktobrim, kas ir iesniegta saistībā ar šo iebildi par nepieņemamību, patiesībā ir vērsta uz to, lai apšaubītu otrajā pamatā apgalvoto pienākumu neizpildi un samazinātu tradicionālo pašu resursu zaudējumu apmēru, kuru Komisija lūdz konstatēt. Tādēļ ierosinu piekto iebildes par nepieņemamību kategoriju analizēt, izskatot šo pamatu pēc būtības.

110.

Tādējādi vispirms ir jāizvērtē pirmās četras iebilžu par nepieņemamību kategorijas, lai noteiktu, vai šī Komisijas celtā prasība sakarā ar pienākumu neizpildi ir pieņemama.

111.

Apvienotā Karaliste būtībā norāda, ka šī prasība ir nepieņemama, jo tās tiesības uz aizstāvību nav tikušas ievērotas nedz pirmstiesas procedūrā, nedz tiesvedībā Tiesā.

112.

Iesākumam, pirmkārt, ir jāatgādina, ka attiecībā uz pirmstiesas procedūru no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka tās mērķis ir sniegt iespēju attiecīgajai dalībvalstij gan izpildīt savus pienākumus, kas izriet no Savienības tiesībām, gan efektīvi aizstāvēties pret Komisijas formulētajiem iebildumiem ( 29 ). Šīs procedūras pareiza norise ir būtiska LESD pieprasīta garantija ne tikai attiecīgās dalībvalsts tiesību aizsardzībai, bet arī, lai nodrošinātu, ka iespējamās tiesvedības priekšmets ir skaidri noteikts strīds ( 30 ).

113.

Turklāt, lai gan argumentētajā atzinumā ir jābūt ietvertam loģiskam un detalizētam to iemeslu izklāstam, kuru dēļ Komisija uzskata, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi kādu no pienākumiem, ko tai uzliek Līgums, brīdinājuma vēstule nevar tikt pakļauta tikpat stingrām precizitātes prasībām kā argumentētais atzinums, jo tajā var ietvert tikai īsu iebildumu izklāstu. Tātad nekas neattur Komisiju argumentētajā atzinumā konkretizēt jau brīdinājuma vēstulē vispārējā veidā izteiktos iebildumus ( 31 ).

114.

Otrkārt, attiecībā uz tiesvedību no pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasībā, kas ir celta atbilstoši LESD 258. pantam, ir jāietver loģiski un precīzi iebildumi, lai dalībvalsts un Tiesa varētu precīzi novērtēt norādītā Savienības tiesību pārkāpuma apmēru, kas ir obligāts nosacījums, lai minētā valsts lietderīgi varētu izmantot savus aizstāvības līdzekļus un lai Tiesa varētu pārbaudīt norādīto valsts pienākumu neizpildi ( 32 ). It īpaši Komisijas prasībā ir jābūt loģiski un detalizēti izklāstītiem iemesliem, kas tai ir radījuši pārliecību, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi kādu no Līgumos paredzētajiem pienākumiem ( 33 ).

115.

Ņemot vērā šo judikatūru, ir jānoskaidro, vai Komisija ir nodrošinājusi Apvienotās Karalistes tiesību uz aizstāvību ievērošanu pirmstiesas procedūras laikā un šajā tiesvedībā.

116.

Pirmkārt, Apvienotā Karaliste norāda, ka tās tiesības uz aizstāvību esot tikušas pārkāptas, jo Komisija nav pienācīgi reaģējusi ne uz tās pirmo informācijas pieprasījumu ( 34 ), ne uz pārstrādāto informācijas pieprasījumu, it īpaši attiecībā uz informāciju, kas būtu nepieciešama, lai šī valsts varētu atgūt tradicionālo pašu resursu summu, ko Komisija pieprasa savā prasības pieteikumā.

117.

Atbildes rakstā uz repliku Apvienotā Karaliste norāda, ka detalizētā tehniskā informācija, ko Komisija ir sniegusi savā replikas rakstā, tai joprojām neļauj šo summu atgūt. Joprojām pastāvot būtiskas neskaidrības, it īpaši attiecībā uz metodi, ko Komisija ir izmantojusi, lai labotu datus, vai attiecībā uz jautājumu, vai Apvienotās Karalistes rīcībā esošie neapkopotie dati atbilst ikdienas apkopotajiem datiem, kurus Komisija izmanto savos tradicionālo pašu resursu zaudējumu aprēķinos, proti, Surveillance 2 datiem.

118.

Apvienotā Karaliste uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību un lojālas sadarbības principu, tai novēloti, proti, replikas stadijā, paziņojot daļu no pieprasītās informācijas. Tā arī apstrīd Komisijas atteikumu tai sniegt informāciju par pasākumiem, ko citas dalībvalstis ir īstenojušas, lai apkarotu aplūkoto krāpšanu, kas ir saistīta ar pārāk zemu novērtējumu. Šī informācija tai esot bijusi vajadzīga, lai aizstāvētos pret Komisijas izvirzītajiem apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem citās dalībvalstīs esot veikti atbilstoši pasākumi, kas esot radījuši rezultātus cīņā pret pārāk zemu novērtēto importu. Tiem arī esot nozīme, nosakot, vai Apvienotās Karalistes veiktie pasākumi ietilpst tās rīcības brīvībā un ir uzskatāmi par saprātīgu pieeju, lai apkarotu attiecīgo krāpšanu un formulētu argumentus par cēloņsakarību starp Apvienotās Karalistes iestāžu kļūdaino rīcību un tradicionālo pašu resursu neiegrāmatošanu.

119.

Otrkārt, Apvienotā Karaliste pārmet Komisijai, ka tā esot ietekmējusi tās spēju piekļūt visiem aizstāvībai nepieciešamajiem datiem, jo tā šai valstij neesot sniegusi pieprasīto informāciju par tās tradicionālo pašu resursu aprēķiniem laikposmā no 2011. līdz 2014. gadam.

120.

Manuprāt, šie argumenti ir jānoraida.

121.

Šajā ziņā attiecībā uz iebildi par nepieņemamību saistībā ar atbildes nesniegšanu uz informācijas pieprasījumu, kas bija pievienots atbildei uz 2018. gada 22. jūnija brīdinājuma vēstuli, ir jākonstatē, ka 2018. gada 23. septembra argumentētajā atzinumā ( 35 ) Komisija skaidri atbildēja uz šo lūgumu.

122.

Konkrētāk, savā atbildē uz brīdinājuma vēstuli šī dalībvalsts pārmeta Komisijai, ka OLAF2017. gada 1. marta ziņojuma 2. pielikums neesot pilnīgs un ka iztrūkstot vairākas lappuses. Šajā ziņā Komisija šajā argumentētajā atzinumā paskaidroja, ka šis pielikums ir aizstāts ar OLAF2017. gada 1. marta ziņojuma 7. pielikumu, kurā bija ietverta visa informācija par OLAF izmantoto metodoloģiju. Tā piebilst, ka 2. pielikuma pamatā ir dokumenti, kas šai valstij tika izsniegti2015. gada 28. jūlija sanāksmē starp OLAF un Apvienoto Karalisti. Tādējādi Komisija savā argumentētajā atzinumā izklāstīja OLAF metodoloģiju divos dokumentos, kas ir iekļauti OLAF ziņojuma 7. pielikumā ( 36 ), turklāt šie dokumenti ir pievienoti arī prasības pieteikumam Tiesā.

123.

No tā izriet, ka argumentētajā atzinumā ir ietverti pilnīgi paskaidrojumi attiecībā uz šo aizstāšanu, kas, manuprāt, nevar padarīt par nesaprotamiem apgalvojumus, kuri pret Apvienoto Karalisti ir vērsti argumentētajā atzinumā. Tādējādi nevar uzskatīt, ka būtu apdraudēta šīs valsts tiesību uz aizstāvību izmantošana.

124.

Turklāt Apvienotā Karaliste norāda, ka tās tiesības uz aizstāvību esot tikušas pārkāptas, jo Komisija nav atbildējusi uz tās pārstrādāto informācijas pieprasījumu, kas Komisijai tika nosūtīts pēc šī prasības celšanas, proti, 2019. gada 7. martā. Šis apgalvojums būtībā ir izteikts četros iebildumos.

125.

Ar pirmo iebildumu Apvienotā Karaliste pārmet Komisijai, ka tā tai nav sniegusi datus, kas ir izmantoti aprēķiniem par vidējo koriģēto cenu, minimālo pieņemamo cenu un aplēstajiem pašu resursu zaudējumiem, ne arī iespēju saprast, kā tā šos datus ir izmantojusi.

126.

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka replikas rakstā Komisija sniedz atbildi uz jautājumiem, kas ir ietverti pārstrādātajā informācijas pieprasījumā attiecībā uz vidējās koriģētās cenas aprēķinu un minimālajām pieņemamajām cenām, kā arī uz tradicionālo pašu resursu zaudējumu aplēsēm. Tā tajā arī paskaidro, ka Apvienotajai Karalistei vienmēr ir bijusi pilnīga piekļuve izmantotajiem datiem, it īpaši lejupielādei “DL 53”, lai izveidotu vidējo koriģēto cenu Savienībai‑28 un aplēstu tradicionālo pašu resursu zaudējumus, izmantojot JRC interneta vietni Theseus ( 37 ), tā kā šai dalībvalstij kopš 2010. gada ir pilnīga piekļuve šai vietnei, jo tā ir veikusi simulācijas, pamatojoties uz to ( 38 ). Konkrētāk, OLAF ziņojuma 7. pielikumā esošajos ziņojumos ( 39 ), pirmkārt, tika izskaidrota vidējās koriģētās cenas un minimālās pieņemamās cenas aprēķina metodoloģija, tostarp datu “tīrīšana”, kā arī zaudējumu aplēse (proti, cenu starpība starp deklarēto cenu un vidējo koriģēto cenu), otrkārt, tajos bija sniegts katrai preču kategorijai izmantoto vidējo koriģēto cenu saraksts, treškārt, tika sniegts pārskats par veicamajiem soļiem, lai piekļūtu vidējai koriģētajai cenai Savienībā‑28, izmantojot interneta vietni Theseus, un, ceturtkārt, tika norādīti iemesli, kas pamatoja izvēli noteikt minimālo pieņemamo cenu 50 % apmērā no vidējās koriģētās cenas. Turklāt OLAF ziņojuma 7. pielikums bija pievienots prasības pieteikuma 35. pielikumam ( 40 ) un Komisija uz to atsaucas argumentētajā atzinumā. Tādējādi šķiet, ka šie dati un šie dokumenti bija zināmi Apvienotajai Karalistei, un vajadzības gadījumā tie varēja tai ļaut atkārtot Komisijas veiktos aprēķinus. Turklāt attiecībā uz preču apjomiem tradicionālo pašu resursu zaudējumu aplēsei Apvienotā Karaliste pieprasīja visas izmantotās Surveillance 2 datubāzes kopiju, lai tā pati varētu aprēķināt šos zaudējumus. Šajā ziņā, kā paskaidroja Komisija, runa ir par šīs iestādes izstrādāto datubāzi, kurā ir apkopoti dati, kas tostarp attiecas uz pašu dalībvalstu norādīto apjomu. Tādējādi replikas rakstā Komisija paskaidro, ka šie dati ir balstīti vienīgi uz importa datiem, ko Apvienotā Karaliste iesniedza Komisijas dienestiem, un ka tie ir vienkārši reģistrēti šajā datubāzē ( 41 ).

127.

Atbildes rakstā uz repliku Apvienotā Karaliste atzīst, ka informācija, ko Komisija sniedza replikas rakstā, ir ļāvusi apmierināt abus informācijas pieprasījumus. Tomēr tā kritizē to novēlotu paziņošanu. Šajā ziņā, ņemot vērā iepriekšējā punktā izklāstītos paskaidrojumus, ir jākonstatē, ka veids, kādā Komisija veica vidējās koriģētās cenas un minimālās pieņemamās cenas aprēķinus, kā arī veids, kas tika izmantots tradicionālo pašu resursu zaudējumu aplēsei, tika paziņots Apvienotajai Karalistei (un tātad tai bija zināms), kā tas izriet no OLAF ziņojuma 7. pielikumā ietvertajiem paskaidrojumiem. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka informācija, kas attiecas uz repliku, būtu jauna informācija.

128.

Līdz ar to, tā kā Komisijas izmantotie dati bija Apvienotajai Karalistei pieejami dokumenti, jo tā pirms šīs lietas un tās laikā izskaidroja veidu, kādā šī dalībvalsts varēja piekļūt šiem datiem un rekonstruēt tās veiktos aprēķinus, ir jāuzskata, ka visa informācija, ko Apvienotā Karaliste bija lūgusi savā pārskatītajā informācijas pieprasījumā saistībā ar vidējām koriģētajām cenām Savienībā‑28, minimālajām pieņemamajām cenām un pašu resursu zaudējumiem, tai jau bija pieejama.

129.

Ar otro iebildumu Apvienotā Karaliste iebildumu rakstā pārmet Komisijai, ka tā nav varējusi piekļūt visiem tās aizstāvībai nepieciešamajiem datiem, jo muitas deklarācijas līdz 2014. gadam bija iznīcinātas, tā kā tās tiek uzglabātas tikai četrus gadus. Turklāt ar savu pārskatīto informācijas pieprasījumu Apvienotā Karaliste lūdza informāciju par Komisijas veiktajiem aprēķiniem par 2011.–2014. gadu.

130.

Jānorāda, ka atbildes raksta uz repliku pielikumā ( 42 ) Apvienotā Karaliste iesniedza Tiesai tabulu ar 23 tās izdotajiem maksājumu paziņojumiem C18 Snake, šo paziņojumu kopijas un tabulas, kurās bija ietverti tās izmantotie aprēķini. Līdz ar to izvirzītā iebilde par nepieņemamību attiecībā uz informāciju par aprēķiniem, kas ir veikti par 2011.–2014. gadu, pamatojoties uz maksājuma paziņojumiem C18 Snake, nevar tikt apmierināta. Turklāt, ciktāl Apvienotā Karaliste apstrīd Komisijas veikto aprēķinu pamatotību, pamatojoties uz šiem maksājuma paziņojumiem, tā patiesībā vēlas apstrīdēt Komisijas vērtējumu attiecībā uz tradicionālo pašu resursu zaudējumiem šajā laikposmā. Tomēr šī apstrīdēšana tiks izskatīta saistībā ar šīs prasības otro pamatu, kas attiecas uz noteikumu par tradicionālajiem pašu resursiem neizpildi un to aplēsēm.

131.

Ar trešo iebildumu Apvienotā Karaliste vēlas uzzināt citu dalībvalstu praksi attiecībā uz OLAF metodoloģijas izmantošanu kā riska analīzes instrumentu, lai veiktu (vai neveiktu) kontroles pirms atmuitošanas.

132.

Šajā ziņā, lai gan salīdzinoša citu dalībvalstu rīcības analīze var izrādīties interesanta, lai noteiktu Apvienotās Karalistes izvēles iespējami pamatoto raksturu, citu dalībvalstu prakses analīze šajā jomā nevar ietekmēt ne Apvienotās Karalistes tiesību uz aizstāvību īstenošanu, ne šīs prasības sakarā ar pienākumu neizpildi iznākumu. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka dalībvalsts nevar attaisnot savu pienākumu, kas tai noteikti saskaņā ar LESD, neizpildi ar apstākli, ka citas dalībvalstis arī neesot izpildījušas un joprojām nepildot savus pienākumus ( 43 ). Šīs pret Apvienoto Karalisti vērstās prasības pieņemamība nevar tikt apšaubīta pat tad, ja citu dalībvalstu prakse attiecībā uz OLAF metodoloģijas kā riska analīzes instrumenta izmantošanu, lai veiktu [vai neveiktu] kontroles pirms atmuitošanas, izrādās atšķirīga.

133.

Ar ceturto iebildumu Apvienotā Karaliste lūdz pierādījumus par pārāk zemu novērtēto preču raksturu un to galamērķa dalībvalsti.

134.

Šajā ziņā šķiet, ka ar šo iebildumu Apvienotā Karaliste faktiski vēlas apstrīdēt otrā un trešā pamata, kas attiecīgi ir saistīti ar pašu resursu aplēsi un tiesību normu PVN pašu resursu jomā pārkāpumu, pamatotību. Šis iebildums faktiski ir vērsts uz to, lai apšaubītu Komisijas vērtējumu par to preču raksturu, kas ir ņemtas vērā šajās aplēsēs, un to iespējamo galamērķi. Turklāt, manuprāt, ir jāapstiprina Komisijas argumentācija, ciktāl tā, lai noraidītu iebildumu par datu neesamību attiecībā uz šajā tiesvedībā vērā ņemto preču raksturu un apjomu, apgalvo, ka Apvienotā Karaliste informāciju, uz kuru Komisija pamatojās savā argumentētajā atzinumā un prasības pieteikumā, Surveillance 2 datubāzē ir ievadījusi pati ( 44 ). Līdz ar to nevar tikt konstatēts nekāds tiesību uz aizstāvību pārkāpums saistībā ar informācijas par preču raksturu un to galamērķa dalībvalsti neesamību.

135.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Apvienotās Karalistes izvirzītā pirmā iebilde par nepieņemamību, ar kuru tiek apgalvots tiesību uz aizstāvību pārkāpums pirmstiesas procedūrā, kā arī tiesvedībā Tiesā, ir jānoraida.

136.

Apvienotā Karaliste norāda, ka, pirmstiesas stadijā un pēc tam prasības pieteikumā atturoties tai sniegt detalizētu informāciju par apgalvoto pienākumu neizpildes faktisko pamatu, tostarp saistībā ar 42. muitas procedūru, Komisija tai nav devusi iespēju izprast šos iebildumus un tādējādi ir traucējusi tai vai nu izpildīt savus pienākumus, vai sagatavot savu aizstāvību. Tā uzsver, ka nav sniegta nekāda informācija par pašu resursu, ko veido PVN, zaudējumu summu, attiecīgo uzņēmēju un galamērķa dalībvalstu identitāti, kā arī par pasākumiem, kurus tās veikušas, lai atgūtu PVN, kas šiem uzņēmējiem ir jāmaksā. No tā Apvienotā Karaliste secina, ka sūdzība, ko veido šis prasījums, nav pieņemama.

137.

Tomēr vispirms man ir jānorāda, ka šī iebilde par nepieņemamību attiecas uz faktu un pierādījumu, kurus Komisija ir iesniegusi, lai pamatotu savu prasību, saturu un pietiekamību. Man šķiet, ka šādi apstākļi drīzāk attiecas uz norādītās pienākumu neizpildes pamatotības pārbaudi, nevis pirmstiesas procedūras un tai sekojošā prasības pieteikuma likumības pārbaudi ( 45 ). Tādējādi argumentācija par Komisijas sniegtās informācijas nepietiekamību, manuprāt, ir jāizvērtē, Tiesai analizējot Komisijas iesniegtos pierādījumus.

138.

Turklāt, pat pieņemot, ka Tiesa atzīst iebildes par nepieņemamību kvalifikāciju, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pirmstiesas informācijas apmaiņā paziņotā un prasības pieteikumā pārņemtā informācija bija pietiekama, lai Apvienotajai Karalistei būtu bijusi iespēja aizstāvēties. No OLAF ziņojuma, uz kuru balstījās Komisija, izriet, ka lielākās daļas pārāk zemu novērtētā importa galamērķis, ciktāl uz to attiecās 42. muitas procedūra un ciktāl varēja noteikt to galamērķi, bija nevis Apvienotā Karaliste, bet gan citas dalībvalstis, un no tā izriet būtiski zaudējumi saistībā ar PVN preču galamērķa dalībvalstī ( 46 ). OLAF arī norāda, ka attiecīgajā krāpšanas shēmā liela daļa preču tika novirzītas uz melno tirgu, tādējādi PVN vispār netika samaksāts. Pēc tam šie apgalvojumi tika izklāstīti argumentētajā atzinumā un pārņemti prasības pieteikumā. Ņemot vērā šo informāciju, uzskatu, kā to replikas rakstā apgalvo Komisija, ka pirmstiesas stadijā iesniegtā informācija, kas vēlāk tika izklāstīta prasības pieteikumā, neliedz Apvienotajai Karalistei aizstāvēties pret apgalvojumiem par šiem zaudējumiem.

139.

Līdz ar to ierosinu noraidīt otro Apvienotās Karalistes izvirzīto iebildi par nepieņemamību.

140.

Apvienotā Karaliste uzskata, ka šī prasība, ciktāl tā attiecas uz laikposmu līdz 2015. gada februāra beigām, būtu jānoraida, jo ar to tiek pārkāpti tiesiskās paļāvības, tiesiskās drošības, estoppel un lojālas sadarbības principi. Tā apgalvo, ka daudzie paziņojumi, ko OLAF pauda 2014. un 2015. gadā, kā arī 2017. gada marta ziņojumā, tai radīja tiesisko paļāvību ( 47 ). No OLAF ziņojuma tostarp izrietot, ka nevienā brīdī pirms operācijas Snake operatīvā posma beigām 2014. gada martā ( 48 ) šis birojs nav norādījis, ka Apvienotā Karaliste nav izpildījusi savus pienākumus, kas tai ir saskaņā ar Savienības tiesībām. Konkrētāk, Apvienotā Karaliste atsaucas uz trim konkrētiem solījumiem, kurus Komisija un OLAF, kā apgalvots, esot snieguši pārkāpuma laikposmā un no kuriem izrietot, ka tie uzskata, pirmkārt, ka šī valsts nav pārkāpusi pienākumus, kas tai ir noteikti Savienības tiesībās Savienības finanšu interešu aizsardzības un krāpšanas apkarošanas jomā, un, otrkārt, ka minētā valsts neesot pakļauta procedūrai sakarā ar pienākumu neizpildi. Līdz ar to Komisijai nevajadzētu atļaut pārskatīt savu nostāju, kas ir pamatota ar šiem trim solījumiem.

141.

Vispirms no šīs valsts pārstāvju sagatavotā protokola izrietot, ka 2014. gada 13. jūnija sanāksmē ar OLAF pēdējais minētais bijis “apmierināts ar Apvienotās Karalistes panākto progresu, kā arī pasākumiem, kas jau bija veikti šajā datumā un vēl tika paredzēti”. Runa esot par nepārprotamu solījumu, ka OLAF neuzskata, ka Apvienotā Karaliste būtu pārkāpusi savus pienākumus aizsargāt Savienības finanšu intereses un apkarot krāpšanu ( 49 ).

142.

Turpinājumā – otrais Komisijas pārstāvja 2014. gada oktobrī sniegtais paziņojums, ar kuru Apvienotā Karaliste tiek informēta, ka tās dalība PPD Discount ir “apmierinoša” un ka šīs operācijas īstenošanai vajadzīgie pasākumi “tika īstenoti savlaicīgi un efektīvi”, esot skaidrs un nepārprotams solījums, ka Apvienotā Karaliste nav pārkāpusi Savienības tiesībās paredzētos pienākumus attiecībā uz tās dalību minētajā operācijā ( 50 ). Attiecībā uz Komisijas pretargumentu, ka šis solījums attiecoties tikai uz vienu gadījumu, kas izriet no PPD Discount, Apvienotā Karaliste norāda, ka Komisija nevar apšaubīt minēto solījumu, pamatojoties uz to, ka tā šobrīd uzskatot, ka tikai viena gadījuma kontrole nav pietiekama, lai pamatotu šo solījumu, atgriežoties pie savas sākotnējās izvēles balstīties tikai uz vienu gadījumu, lai pārliecinātu Apvienoto Karalisti.

143.

Visbeidzot Apvienotā Karaliste atsaucas uz pirmo OLAF divpusējo sanāksmi ar HMRC, kas notika 2015. gada 19. un 20. februārī un kuras laikā OLAF ierēdnis saskaņā ar šīs sanāksmes protokolu, kuru bija sagatavojuši Apvienotās Karalistes ierēdņi, paziņoja, ka “līdz šim” šī dalībvalsts esot “darījusi to, kas tai bija jādara”. Apvienotā Karaliste uzskata, ka šis pēdējais solījums attiecās uz visiem pasākumiem, ko tā bija veikusi līdz šim, nevis tikai uz jautājumu par maksājuma paziņojumu C18 Snake izdošanu.

144.

Tas, ka Komisija tagad atgriežas pie šiem trim solījumiem, esot pretrunā ne tikai tiesiskās paļāvības principam, bet arī tiesiskās drošības principam, uz kuru dalībvalstis var atsaukties ( 51 ), principam venire contra factum proprium nemini licet, kā arī lojālas sadarbības principam, kas ir noteikts LES 4. panta 3. punktā ( 52 ). Muitas tiesību normas pieļaujot zināmu elastīgumu attiecībā uz pasākumiem, kas ir jāveic, lai apkarotu tādu krāpšanu kā šajā lietā, un tajās neesot skaidri pieprasīta kontroles sistēma, kuras pamatā būtu skrīninga filtri un iepriekšējās kontroles, tādējādi esot iespējams, ka Komisija un OLAF pārliecina Apvienoto Karalisti par to, ka līdz 2015. gada februārim tās muitas kontroles sistēma atbilda Savienības tiesībām.

145.

Šajā ziņā, lai izvērtētu Apvienotās Karalistes argumentus, vispirms ir jāatgādina, ka tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir ikvienam, kam kāda Eiropas Savienības iestāde ir radījusi pamatotas cerības tās sniegto precīzo solījumu dēļ ( 53 ). Lai gan šīs tiesības ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas piešķir tiesības privātpersonām ( 54 ), Tiesa ir paplašinājusi to piemērošanu arī attiecībās starp Komisiju un dalībvalstīm ( 55 ).

146.

Tomēr tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu nozīmē, ka Savienības kompetentās iestādes ieinteresētajai personai ir sniegušas precīzus, beznosacījuma un saskaņotus solījumus no kompetentiem un uzticamiem avotiem. Šādas tiesības ir ikvienai personai, kurai kāda Savienības iestāde vai struktūra, sniedzot tai precīzus solījumus, ir radījusi pamatotas cerības ( 56 ), vēl jo vairāk tādēļ, ka, izvērtējot iebildi par nepieņemamību saistībā ar tās tiesiskās paļāvības pārkāpumu, ko ir izvirzījusi dalībvalsts, atbilstoši adage reus in exceptione fit actor tai ir jāiesniedz pierādījumi šādam pārkāpumam ( 57 ).

147.

Šajā lietā, manuprāt, no lietas materiāliem izriet, ka Apvienotā Karaliste no Komisijas vai OLAF nav saņēmusi solījumus, kas tai varēja radīt tiesisko paļāvību.

148.

Konkrētāk, runājot par trim apgalvojumiem, uz kuriem atsaucas Apvienotā Karaliste, neviens no tiem, manuprāt, nav precīzs un beznosacījuma apgalvojums par to, ka Apvienotās Karalistes darbības un bezdarbība atbilst Savienības tiesībām vai ka šī valsts nav pārkāpusi Savienības tiesības. Pirmkārt, apgalvotais OLAF darbinieka paziņojums sanāksmē, kas notika 2014. gada 13. jūnijā ( 58 ), ir pārāk vispārīgs, lai varētu pamatot tiesisko paļāvību attiecībā uz iespējamās prasības sakarā ar pienākumu neizpildi neesamību. Turklāt šis paziņojums ir jāanalizē kontekstā, no kura izriet, ka tas tika izdarīts OLAF un Apvienotās Karalistes sanāksmē par operāciju Snake un tostarp diskusijā par to, ka šī valsts, iespējams, ir izdevusi maksājuma paziņojumus C18 Snake. Tomēr nav strīda, ka Apvienotā Karaliste tos atsauca pēc sanāksmes, līdz ar to šis paziņojums, kurā ir norādīts šīs valsts panāktais progress, ir zaudējis lielāko daļu no savas vērtības. Tas pats attiecas uz OLAF apsvērumiem 2015. gada 19. un 20. februāra sanāksmē, kas bija balstīti uz pieņēmumu, ka Apvienotā Karaliste bija izdevusi šos maksājuma paziņojumus ( 59 ). Turklāt attiecībā uz 2014. gada oktobrī izdarīto apsvērumu, saskaņā ar kuru OLAF uzskatīja, ka Apvienotās Karalistes dalība PPD Discount ir apmierinoša un ka darbības, kas nepieciešamas šīs operācijas īstenošanai, “tika veiktas piemērotā un efektīvā veidā” ( 60 ), ir jākonstatē, ka tas nav vērtējums par to, vai šī valsts ir ievērojusi Savienības tiesības Savienības finanšu interešu aizsardzības jomā, jo tas attiecās tikai uz vienu gadījumu saistībā ar PPD Discount, un nav teikts, ka tas atspoguļo visu informācijas apmaiņu starp minēto valsti un Komisiju un OLAF attiecīgajā laikā.

149.

No tā izriet, ka trīs paziņojumus vai apgalvojumus, uz kuriem balstās Apvienotā Karaliste, nevar kvalificēt kā “precīzus, beznosacījumu un saskaņotus solījumus” vēl jo vairāk tāpēc, ka tie ir izdarīti kontekstā, ko raksturo intensīvs un nepārtraukts dialogs starp OLAF un Komisijas dienestiem, no vienas puses, un Apvienoto Karalisti, no otras puses, relatīvi ilgā laikposmā. Tādējādi, kā norāda Komisija, tie ir saistīti ar OLAF uzsākto darbību ( 61 ), kuras mērķis ir pārliecināt dalībvalstis veikt muitas kontroles pasākumus pirms muitošanas, pamatojoties uz riska analīzi, piemēram, robežvērtību, kas ir balstīta uz minimālām pieņemamajām cenām. No šī konteksta skaidri izriet, ka nedz OLAF, nedz Komisija šādus solījumus nav snieguši.

150.

Katrā ziņā šādi paziņojumi vai apgalvojumi turklāt nevar būt šķērslis objektīvam konstatējumam par to pienākumu neizpildi, kas dalībvalstīm ir noteikti saskaņā ar LESD 258. pantā paredzēto procedūru. Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru šī procedūra ir atkarīga no objektīva konstatējuma, ka dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir uzlikti saskaņā ar Savienības tiesībām, un dalībvalsts nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības principa un lojālas sadarbības principa ievērošanu, lai liktu šķēršļus šādam objektīvam konstatējumam, jo šāda pamatojuma atzīšana būtu pretrunā minētās procedūras mērķim ( 62 ). Konkrētāk, attiecībā uz Komisijas dienestu atsauksmēm un to iespējamo ietekmi uz Apvienotajai Karalistei pārmestās pienākumu neizpildes pamatotību no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijai nav tiesību sniegt garantijas attiecībā uz noteiktas rīcības saderību ar Savienības tiesībām un ka tai nekādā gadījumā nav pilnvaru atļaut rīcību, kas ir pretrunā šīm tiesībām ( 63 ). Manuprāt, no tā izriet, ka sistēmā, kurā dalībvalstis ir atbildīgas par atbilstošu Savienības muitas tiesību aktu īstenošanu to valsts teritorijā, tās nevar noraidīt atbildību par to, iespējams, pieļautu Savienības tiesību pārkāpumu, apgalvojot, ka Komisija tām to nav pārmetusi kādā konkrētā brīdī.

151.

Visbeidzot pietiek konstatēt, ka apgalvojumiem, kas ir balstīti uz tiesisko drošību, estoppel principu un Komisijas lojālas sadarbības ar Apvienoto Karalisti neesamību, kā tas izriet no šīs valsts iebildumu raksta, nav autonoma satura. Apvienotā Karaliste savā procesuālajā rakstā būtībā neizklāsta iemeslus, kuru dēļ šie principi būtu pārkāpti ( 64 ), tādējādi šie apgalvojumi ir atkarīgi no argumentiem par tiesiskās paļāvības pārkāpumu, kas ir analizēti iepriekš, un tie ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kuri ir izklāstīti šajā analīzē.

152.

Tādējādi, manuprāt, šī iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

153.

Apvienotā Karaliste atsaucas uz prasības nepieņemamību, ciktāl tās mērķis galvenokārt ir panākt, lai šī valsts samaksātu konkrētas un ārkārtīgi lielas summas Savienības budžetā.

154.

Konkrētāk, pamatojoties uz Tiesas judikatūru ( 65 ), Apvienotā Karaliste norāda uz prasības pieteikumā ietverto prasījumu daļas, kas attiecas uz noteiktas tradicionālo pašu resursu summas aptuveni 2,7 miljardu EUR apmērā nodošanu Savienības budžetā, nepieņemamību, jo prasības sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam ietvaros Tiesa nevar likt dalībvalstij iekļaut Savienības budžetā noteiktas pašu resursu summas, kas nav samaksātas šīs dalībvalsts apgalvoto pārkāpumu dēļ. Līdz ar to prasības pieteikuma 370. punktā formulētā pirmā prasījuma trešā daļa esot nepieņemama vēl jo vairāk tāpēc, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šīs prasības ietvaros Tiesa var vienīgi konstatēt, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, kas tai ir saskaņā ar Savienības tiesībām, un tā nevar šai dalībvalstij uzdot veikt noteiktus pasākumus.

155.

Apvienotā Karaliste arī noraida Komisijas argumentu, ka tā esot rūpīgi “strukturējusi” prasības pieteikumā ietvertos prasījumus šajā lietā, lai izvairītos no kļūdas, kas ir pieļauta abās iepriekš minētajās lietās Komisija/Vācija. Runa esot par paņēmienu, lai apietu Tiesas kompetences neesamību, jo Komisija vēloties panākt tādu pašu rezultātu kā minētajās divās lietās, izmantojot atšķirīgu formulējumu.

156.

Turklāt Komisijas rīcība liedzot Apvienotajai Karalistei LESD 260. pantā paredzēto iespēju novērst jebkuru pārkāpumu, kas ir konstatēts saskaņā ar LESD 258. pantu, un tādējādi neesot ievērotas attiecīgās Komisijas, Tiesas un dalībvalstu pilnvaras saskaņā ar Savienības Līgumiem.

157.

Šī lieta atšķiroties no lietas, kas ir aplūkota 2005. gada 15. novembra spriedumā Komisija/Dānija ( 66 ). Tiesa tajā, protams, esot apmierinājusi prasību konstatēt, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu nodot Savienības rīcībā noteiktu pašu resursu summu, bet, kā izriet no minētā sprieduma 56. punkta, šajā lietā netika apstrīdēta nedz muitas parāda esamība, nedz pašu resursu zaudējumu summa.

158.

Uzskatu, ka šo argumentāciju nevar atbalstīt. Šajā ziņā no pirmā prasījuma trešās daļas izriet, ka, uzskaitot tradicionālo pašu resursu zaudējumu summas laikposmā no 2011. līdz 2017. gadam, Komisijas prasības pieteikuma mērķis ir aprakstīt pienākumu neizpildes apmēru, aprēķinot šos zaudējumus. Lai gan šajā trešajā daļā ir ietverta frāze “tradicionālo pašu resursu, kas jānodod Savienības budžetam, zaudējumi” ( 67 ), kuru kritizē Apvienotā Karaliste, man šķiet, ka šī teikuma daļa nav jāsaprot kā prasība likt šai valstij pārskaitīt attiecīgās summas šīs prasības ietvaros, bet gan, ka tās priekšmets ir pienākumu neizpildes kvantitatīvais apraksts, kas tādējādi ir vērsts uz to, lai pierādītu konkrētās summas, kuras minētā valsts nav nodevusi Savienības budžetam.

159.

Attiecībā uz argumentāciju saistībā ar divām lietām, kurās tika pasludināti spriedumi Komisija/Vācija ( 68 ), manuprāt, pietiek konstatēt, ka Komisijas prasījumu, kas tika iesniegti šajās lietās un ko Tiesa šajos spriedumos vērtēja kritiski, formulējums atšķiras no šajā tiesvedībā aplūkoto prasījumu formulējuma. Šajās lietās Komisija lūdza Tiesu uzdot atbildētājai dalībvalstij pārskaitīt summas, ja tiktu konstatēts, ka šī dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, kas tai ir saskaņā ar Savienības tiesībām ( 69 ). Šajos divos spriedumos Tiesa norādīja, ka Komisija lūdz nevis atzīt, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, bet gan uzdot šai dalībvalstij veikt dažus noteiktus pasākumus ( 70 ). No tā, manuprāt, izriet, ka saistībā ar prasību sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam Tiesas kompetencē ir vienīgi konstatēt dalībvalstij pārmesto Savienības tiesību neizpildi, un tā nevar likt attiecīgajai dalībvalstij veikt pasākumus, lai novērstu šo pienākumu neizpildi. Šāds secinājums turklāt izriet no formulējuma, saskaņā ar kuru, “konstatējot šādu pienākumu neizpildi, attiecīgajai dalībvalstij [..] jāveic pasākumi, tostarp Tiesas sprieduma izpilde” ( 71 ), kas tagad ir ietverts LESD 260. pantā. Tiesvedība Tiesā saskaņā ar LESD 258. pantu tātad ir tiesvedība sakarā ar pienākumu neizpildi, nevis rīkojuma procedūra.

160.

Tā kā LESD 258. pantā paredzētā tiesvedība ir balstīta uz objektīvu konstatējumu, ka dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir uzlikti Savienības tiesībās, Tiesas spriedumi, kuri ir pasludināti saskaņā ar šo tiesību normu, pēc būtības ir deklaratīvi ( 72 ), un tādējādi Tiesa prasībās sakarā ar pienākumu neizpildi saskaņā ar LESD 258. pantu, kas attiecas uz tradicionālo pašu resursu summām, var atzīt, ka dalībvalsts šīs summas nav nodevusi Savienības budžetam ( 73 ). Šis secinājums, pretēji Apvienotās Karalistes apgalvojumiem, izriet arī no sprieduma lietā Komisija/Dānija ( 74 ), kurā Tiesa par pieņemamu atzina prasību, kurā Tiesai bija lūgts atzīt, ka, nenododot Komisijai noteiktu pašu resursu summu un atbilstošos nokavējuma procentus, Dānijas iestādes nav izpildījušas savus pienākumus. Turklāt nesenajā spriedumā ( 75 ) Tiesa atzina, ka, “atsakoties nodot tradicionālos pašu resursus 2120309,50 EUR apmērā, [..] Itālijas Republika nav izpildījusi [..] [Savienības tiesībās] noteiktos pienākumus”. No tā, manuprāt, izriet, ka Tiesa var uzskatīt par pieņemamu Komisijas prasības pieteikuma prasījumos ietverto lūgumu norādīt noteiktu pašu resursu zaudējumu summu, ko tā uzskata par maksājamu.

161.

Šo secinājumu nevar atspēkot ar Apvienotās Karalistes argumentu, ka iepriekš minētā judikatūra ir jāinterpretē, ņemot vērā jautājumu, vai dalībvalsts, uz kuru attiecas prasība sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, apstrīd vai neapstrīd ar pienākumu neizpildi saistīto tradicionālo pašu resursu zaudējumu apmēru. Manuprāt, šādai apstrīdēšanai nav nozīmes paša tiesvedības sakarā ar pienākumu neizpildi rakstura dēļ, kas ietver šīs dalībvalsts tiesības Tiesā apstrīdēt gan faktiskos apstākļus, kas ir norādīti Komisijas prasības pamatojumam, gan tās juridisko pamatu, kurš pilnīgi loģiski ietver tradicionālo pašu resursu zaudējumu apmēru. Tas izriet no Komisijas tiesībām prasības sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros nodot Tiesas vērtējumam strīdu starp to un kādu dalībvalsti attiecībā uz tās pienākumu nodot konkrētu Savienības pašu resursu summu šīs iestādes rīcībā, kas ir nesaraujami saistītas ar šo pašu resursu sistēmu, kāda tā pašlaik ir noteikta Savienības tiesībās ( 76 ). Turklāt savā jaunākajā judikatūrā šajā jomā Tiesa apmierināja Komisijas lūgumu konstatēt Savienības tiesību pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka nav tikusi nodota noteikta pašu resursu summa, lai gan attiecīgā dalībvalsts apstrīdēja Savienības prasījumu esamību attiecībā uz šo summu ( 77 ).

162.

Turklāt ir jānoraida Apvienotās Karalistes iebildums, saskaņā ar kuru šī prasība esot nepieņemama, tādēļ ka tā esot uzskatāma par “slēptu” prasības par zaudējumu atlīdzību veidu un tādēļ ka tās mērķis esot piespriest dalībvalstij atlīdzināt zaudējumus, pamatojoties uz to, ka tā nav nodevusi konkrētas summas Savienības budžetam. Prasības sakarā ar pienākumu neizpildi attiecībā uz pašu resursiem ietvaros ir acīmredzams, ka ir runa par finansiāliem pienākumiem, un neviena Savienības tiesību norma neliedz Komisijai uz tiem atsaukties saistībā ar apgalvoto pārkāpumu. Šajā specifiskajā jomā prasības sakarā ar pienākumu neizpildi Tiesā tiek iesniegtas tieši tāpēc, ka dalībvalstis apstrīd savu pienākumu Komisijas pieprasītās summas nodot Savienības budžetam.

163.

Visbeidzot ir jānorāda, ka replikas rakstā Komisija uzsver, ka pirmā prasījuma trešā daļa ir jāsaprot kā prasība par noteiktām konkrētām summām, kuras Apvienotā Karaliste nav nodevusi Savienības budžetam. Tādējādi ir jākonstatē, ka pati Komisija atzīst, ka “šī prasība nav prasība par zaudējumu atlīdzību”, bet gan tā ir vērsta uz to, lai konstatētu, ka Apvienotā Karaliste nav izpildījusi savus pienākumus, kas tai ir saskaņā ar Savienības tiesībām, tostarp nenododot noteiktas konkrētas summas Savienības budžetam – šāds formulējums, kā tas ir izklāstīts iepriekš, atbilst judikatūrai par prasību sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam.

164.

Ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru un Komisijas sniegtos precizējumus, uzskatu, ka pirmā prasījuma trešā daļa ir jāsaprot tādējādi, ka tā ir vērsta uz to, lai Tiesa atzītu, ka Apvienotā Karaliste nav nodevusi noteiktas konkrētas summas Savienības budžetam, pārkāpjot Savienības tiesības, un, ņemot vērā šo judikatūru, šāds lūgums ir pieņemams.

165.

Pakārtoti Apvienotā Karaliste norāda – ja Tiesa nolemtu noteikt Savienībai nododamo summu, tai prioritāte būtu jāpiešķir Apvienotās Karalistes vērtējumam, jo maksājamā summa ir jānovērtē dalībvalstij. Apvienotā Karaliste uzskata, ka pareiza principiālā pieeja pašu resursu zaudējumu apmēra noteikšanai ir iedalāma trīs posmos, kuri Komisijas iesniegtajā prasības pieteikumā esot apvienoti (proti, šīs valsts pienākumu neizpilde, cēloņsakarība un pierādījums par apmēru saistībā ar šo pienākumu neizpildi).

166.

Šajā ziņā Apvienotās Karalistes izvirzītie argumenti ir balstīti uz pieņēmumu, ka Komisijai ir jāpierāda, ka iespējamie dalībvalsts veiktie pasākumi bija acīmredzami nepiemēroti. Taču šo argumentu izvērtēšana ir saistīta ar pirmā un otrā pamata pamatotību.

167.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai noraidīt Apvienotās Karalistes izvirzīto pirmo līdz ceturto iebildi par nepieņemamību.

168.

Ar pirmo pamatu Komisija būtībā apgalvo, ka pārkāpuma laikposmā, neraugoties uz Komisijas un OLAF atkārtotiem brīdinājumiem un lūgumiem saistībā ar krāpšanas risku, Apvienotā Karaliste nav veikusi pasākumus Savienības finanšu interešu aizsardzībai. Šī bezdarbība esot, pirmkārt, LESD 310. panta 6. punktā un 325. pantā paredzēto vispārējo pienākumu neizpilde Savienības finanšu interešu aizsardzības jomā un krāpšanas apkarošanas jomā. Otrkārt, ar to tiekot pārkāpts muitas iestāžu pienākums vispirms veikt pasākumus, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 3. pantu kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu, papildus veikt kontroles, pamatojoties uz riska analīzi, piemērojot Kopienas Muitas kodeksa 13. pantu un Savienības Muitas kodeksa 46. pantu, un, visbeidzot, pieprasīt galvojuma samaksu atbilstoši Piemērošanas regulas 248. panta 1. punktam un Īstenošanas regulas 244. pantam.

169.

Pirms Komisijas izvirzīto konkrēto iebildumu izskatīšanas vispirms pievērsīšos dalībvalstu pienākumiem saskaņā ar LESD 310. panta 6. punktu un 325. pantu, uz kuriem Komisija atsaucas savas prasības atbalstam, it īpaši to mērķiem un judikatūru šajā jomā. Pēc tam būs jāizvērtē saskaņā ar šīm tiesību normām un iepriekšējā punktā minētajām atvasināto tiesību normām izvirzīto konkrēto apgalvojumu pamatotība.

170.

Tā kā LESD 310. panta 6. punkts, kurā ir paredzēts, ka “Savienība un dalībvalstis saskaņā ar 325. pantu novērš krāpšanu un jebkuras citas nelikumīgas darbības, kas ietekmē Savienības finanšu intereses”, ir uzskatāma tikai par atsauci uz LESD 325. pantu, ir jāuzskata, ka Komisijas izvirzītā pamata par primāro tiesību normu pārkāpumu mērķis patiesībā ir pārmest Apvienotajai Karalistei LESD 325. pantā noteikto pienākumu neizpildi. Šis pants ir centrālā norma krāpšanas apkarošanai primāro tiesību līmenī ( 78 ), jo tajā ir noteikti Savienības un dalībvalstu pienākumi, kā arī to tvērums šajā jomā, kas atvasināto tiesību līmenī ir konkretizēts Savienības Muitas kodeksā, Kopienas Muitas kodeksā, Piemērošanas regulā un Īstenošanas regulā.

171.

Finanšu interešu aizsardzība ir prioritāte, kas jau vairākus gadus piesaista dalībvalstu un Savienības uzmanību ( 79 ), jo tradicionālos pašu resursus (kurus veido muitas nodokļi un “cukura” maksājumi) dalībvalstis iekasē Savienības vārdā ( 80 ). 2017. gadā dalībvalstis kā iekasēšanas izmaksas paturēja 20 % no tradicionālajiem pašu resursiem ( 81 ). Krāpšana muitas jomā ir pieaugoša parādība, kas kaitē šādai iekasēšanai un tātad Savienības finanšu interesēm. Ar šo krāpšanu saistītie zaudējumi 2013. gadā tika novērtēti 185 miljonu EUR apmērā gadā ( 82 ). Krāpšanas muitas jomā negatīvā ietekme pārsniedz finanšu interešu jomu saistībā ar Savienības budžetu, izplešoties uz politikas, ekonomikas un finanšu jomām, un tieši ietekmē iekšējā tirgus darbību ( 83 ).

172.

Šajā kontekstā LESD 325. panta 1. un 2. punktā nav paredzēts tikai abstrakts dalībvalstu pienākums apkarot krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses ( 84 ), bet tajā ir noteiktas minimālās prasības attiecībā uz pasākumiem, kuri šīm valstīm ir jāīsteno, lai apkarotu krāpšanu un novērstu šādas darbības. It īpaši šajā tiesību normā ir prasīts, lai pasākumi, ko dalībvalstis ir noteikušas, lai apkarotu nelikumīgās darbības, kuras apdraud Savienības finanšu intereses, pirmkārt, saskaņā ar šī panta 1. punktu, būtu preventīvi un efektīvi un, otrkārt, saskaņā ar minētā panta 2. punktu, lai tie neatšķirtos no pasākumiem, ko tās veic, lai apkarotu krāpšanu, kura apdraud pašu finanšu intereses.

173.

Šīs prasības ir atgādinātas arī judikatūrā, no kuras tostarp izriet, ka LESD 325. panta 1. un 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums sasniegt precīzu rezultātu, kas nav papildināts ar kādu papildu nosacījumu ( 85 ). Ciktāl cīņa pret nelikumīgām darbībām, kas apdraud Savienības finanšu intereses, ar atturošiem un efektīviem pasākumiem nozīmē muitas nodokļu iekasēšanu un atbilstošo summu nodošanu Savienības budžetam saskaņā ar tradicionālajiem Savienības pašu resursiem, jebkādas nepilnības šo nodokļu iekasēšanā potenciāli var izraisīt šo resursu samazināšanos. Tādējādi dalībvalstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai muitas nodokļi varētu tikt efektīvi un pilnībā iekasēti, un tas nozīmē, ka muitas kontrole ir jāīsteno pareizi ( 86 ). Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar LES 4. panta 3. punkta otro daļu Savienības dalībvalstīm ir jāveic visi nepieciešamie vispārējie vai īpašie pasākumi, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem vai no Savienības iestāžu aktiem ( 87 ). Šajā ziņā no Tiesas judikatūras lauksaimniecības regulējuma jomā izriet, ka dalībvalstīm noteiktā prasība veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu Savienības finanšu interešu efektīvu aizsardzību, ir īpaša dalībvalstīm noteiktā vispārējā lojālas sadarbības pienākuma izpausme atbilstoši pamatam, kas tagad ir LESD 4. panta 3. punkts ( 88 ). Tāpat arī, apkarojot krāpšanu muitas jomā, LESD 325. pants, manuprāt, ir īpaša LES 4. panta 3. punktā nostiprinātā lojālas sadarbības principa izpausme ( 89 ), jo pats LESD 325. pants Savienības muitas tiesību jomā ir konkretizēts Muitas kodeksa normās. No tā izriet, ka LES 4. panta 3. punktā nostiprinātais lojālas sadarbības princips, apkarojot krāpšanu muitas jomā, nevar tikt izvirzīts autonomi ( 90 ).

174.

No iepriekš minētās judikatūras var gūt divu veidu informāciju. Pirmkārt, papildus dalībvalstu pienākumam saskaņā ar LESD 325. panta 1. punktu paredzēt atbilstošus sodus, lai apkarotu krāpšanu un citas darbības, kas apdraud Savienības finanšu intereses, no iepriekš minētās judikatūras izrietošās prasības ir piemērojamas arī dalībvalstu administratīvajām darbībām, jo saistības, kuras tās ir uzņēmušās saskaņā ar Līgumiem, tām ir pilnībā saistošas ( 91 ).

175.

Otrkārt, no šīs judikatūras izriet, ka LESD 325. panta 1. un 2. punktā dalībvalstīm ir noteikti saistoši pienākumi sasniegt rezultātu, tostarp attiecībā uz šajā tiesību normā paredzētajiem mērķiem un it īpaši attiecībā uz tām noteikto pienākumu apkarot krāpšanu un darbības, kas apdraud Savienības finanšu intereses, tādējādi samazinot iespējamos zaudējumus Savienības publiskajām finansēm kopumā. Tas nozīmē, ka, tā kā šīs tiesību normas mērķis ir īstenot šo apkarošanu ar efektīviem pasākumiem, konkrēta pasākuma vai pasākumu kopuma efektivitāte var tikt noteikta tikai ļoti ierobežotā situācijā, nevis abstrakti. Noziedzība, tostarp tās īpaši bīstamā sastāvdaļa, proti, organizētā noziedzība krāpšanas un citu darbību, kas apdraud Savienības finanšu intereses, jomā pēc definīcijas ir progresīva rakstura fenomens, kas pēc vajadzības pielāgojas ar to saistītajam kontekstam. Tādējādi dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, kas ir vērsti uz to, lai cīnītos pret šo parādību, ir jāspēj pastāvīgi to apkarot. Ja dalībvalstu vēl nesen īstenotos pasākumus pret darbībām, kas apdraud Savienības finanšu intereses, varēja uzskatīt par efektīviem, ir iespējams, ka tie tādi vairs nav pašreizējā kontekstā. Līdz ar to LESD 325. panta 1. un 2. punktā kā tiesību normā, kurā ir ietverts pienākums sasniegt rezultātu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums ne tikai veikt vienotus pasākumus, lai novērstu darbības, kas apdraud Savienības finanšu intereses, bet arī veikt pastāvīgu novērtējumu un pielāgošanu laikā, lai nodrošinātu šo pasākumu efektivitāti.

176.

Šo iemeslu dēļ nekādi nevar tikt atbalstīts Apvienotās Karalistes aizstāvības arguments, saskaņā ar kuru dalībvalstīm esot plaša rīcības brīvība attiecībā uz līdzekļiem, kas ir īstenoti, lai novērstu nelikumīgas darbības, kuras ir pretrunā Savienības finanšu interesēm muitas un pašu resursu jomā. Šķiet, ka Apvienotā Karaliste apgalvo, ka, ciktāl par muitas procedūru īstenošanu un muitas nodokļu iekasēšanu atbildīgas ir dalībvalstis ar valsts iestāžu starpniecību, tām ir arī plaša rīcības brīvība attiecībā uz preventīvu pasākumu īstenošanu, lai apkarotu krāpšanu muitas jomā.

177.

Šāda pieeja man šķiet kritizējama divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Savienības tiesībās pastāv tieša saikne starp muitas nodokļu iekasēšanu, kas tiek tieši īstenota ar dalībvalstu starpniecību, no vienas puses, un Savienības pašu resursiem, no otras puses, un šo saikni, šķiet, Apvienotā Karaliste nenoliedz ( 92 ). Otrkārt, lai gan dalībvalstīm patiešām ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz pasākumu izvēli, lai novērstu krāpšanu un Savienības finanšu interešu apdraudējumu, tomēr saskaņā ar Tiesas judikatūru ( 93 ) šī rīcības brīvība nav neierobežota un tā ir pakļauta efektivitātes principam, kas nosaka, ka veiktajiem pasākumiem ir jābūt efektīviem un preventīviem un, konkrētāk, ka ar tiem tiek nodrošināta efektīva Savienības pašu resursu, kurus tostarp veido kopējā muitas tarifa nodokļi, iekasēšana, tomēr ievērojot pamattiesības, ko garantē Eiropas Savienības Pamattiesību harta (turpmāk tekstā – “Harta”) un Savienības tiesību vispārējie principi ( 94 ). Tādējādi Tiesa jau ir nospriedusi, ka tad, ja dalībvalsts veic pasākumus, vispārīgi un nešķirojot atsakoties no PVN iekasēšanas, lai gan tai ir pienākums nodrošināt visa šī nodokļa iekasēšanu tās teritorijā, kā arī Savienības pašu resursu efektīvu iekasēšanu, tā nav izpildījusi Savienības tiesībās paredzētos pienākumus ( 95 ).

178.

Apvienotā Karaliste arī norāda, ka, dalībvalstij īstenojot Savienības tiesības, efektivitātes princips tiek pārkāpts vienīgi tad, ja pastāv “acīmredzams un būtisks nesodāmības risks” vai ja tā rezultātā netiek piemērotas sankcijas ( 96 ). Uzskatu, ka šādu interpretāciju atspēko judikatūra, no kuras izriet, ka Savienības finanšu interešu aizsardzības efektivitāte prevalē pār dalībvalstu rīcības brīvību ( 97 ).

179.

Jānoraida arī argumenti, kurus Apvienotā Karaliste balsta, pirmkārt, uz to, ka pienākums nodrošināt efektīvu pašu resursu iekasēšanu prasot vienkārši pielikt saprātīgas pūles, lai kontrolētu, kā arī iekasētu ar resursiem saistītos nodokļus un nodevas, un, otrkārt, ka dalībvalstīm esot pienākums izrādīt “rūpību” pašu resursu iekasēšanā ( 98 ). No šiem secinājumiem ( 99 ) izriet, ka Savienības finanšu interešu aizsardzībai īstenota pasākuma efektivitāte var tikt izvērtēta vienīgi saistībā ar īpašiem apstākļiem, kuru ietvaros ir jānosaka, vai centieni šī mērķa sasniegšanai ir bijuši saprātīgi un rūpīgi. Pats par sevi saprotams, ka plašas un organizētas krāpšanas muitas jomā gadījumā dalībvalstij ir jāiegulda vairāk resursu nekā parastos apstākļos, lai izpildītu savus pienākumus saskaņā ar dibināšanas Līgumiem ( 100 ).

180.

Nevar arī piekrist Apvienotās Karalistes izvirzītajai argumentācijai, ka Komisijai ir jāpierāda ne tikai to valsts pasākumu neefektivitāte, kuru mērķis ir krāpšanas apkarošana, bet arī tas, ka dalībvalsts ir vainojama nolaidīgā vai patvaļīgā rīcībā. Šajā ziņā Apvienotā Karaliste kļūdaini interpretē judikatūru, uz kuru tā atsaucas ( 101 ) un no kuras nekādi neizriet, ka Komisijai, lai pierādītu valsts pienākumu neizpildi, bija jāpierāda dalībvalsts nolaidība vai patvaļīga rīcība. Gluži pretēji, uzskatu, ka šī judikatūra ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts nevar patvaļīgi vienpusēji atbrīvoties no pienākuma konstatēt muitas parāda summu un to ieskaitīt Komisijas kontā kā pašu resursus ( 102 ).

181.

Protams, ir jāatzīst, tāpat kā to dara Apvienotā Karaliste, ka minētajās Līgumu normās nav skaidri noteikts absolūts rezultāts, ne arī prasīts, lai ar muitas kontroles pasākumiem visos gadījumos tiktu novērsta krāpšana attiecībā uz Savienības pašas resursiem. Tomēr no LESD 325. panta, tāpat kā no iepriekš minētās judikatūras, izriet, ka pasākumiem, kas ir veikti, pamatojoties uz Kopienas Muitas kodeksa vai Savienības Muitas kodeksa normām, ir jābūt efektīviem. Efektivitātes princips, kas ir paredzēts primāro tiesību līmenī, Muitas kodeksa kontekstā nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas prasa pilnībā likvidēt jebkādu krāpšanu, jo šāda prasība nav reāla, ņemot vērā, ka pārkāpjošā rīcība, tostarp muitas jomā, vienmēr būs daļa no uzņēmējdarbības. Tomēr ar šo principu ir noteikts pienākums kontrolēt Savienības finanšu interešu apdraudējumu un atbilstoši reaģēt uz paredzamiem un pašreizējiem pierādītiem krāpšanas riskiem.

182.

Ciktāl, kā tika norādīts iepriekš, no pienākumiem, kurus dalībvalstis ir uzņēmušās saskaņā ar dibināšanas līgumiem, izriet, ka to noteiktajiem pasākumiem ir jābūt efektīviem, ņemot vērā ar tiem sasniedzamos mērķus, un ka, lai gan dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz to veiktajiem pasākumiem, šo rīcības brīvību ierobežo iepriekš minētais efektivitātes princips, tas nozīmē, ka šo pasākumu efektivitāte nevar tikt izvērtēta abstrakti, bet gan tas ir jādara īpašās situācijas kontekstā. Turpinājumā ir jāpārbauda pret Apvienoto Karalisti pārkāpuma laikposmā izvirzīto iebildumu pamatotība.

183.

Ar savu prasību Komisija būtībā pārmet Apvienotajai Karalistei, ka tā nav novērsusi krāpšanas muitas jomā risku un nav veikusi efektīvus pasākumus, lai apkarotu šos riskus. Lai lemtu par šīs prasības pamatotību, vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru tiesvedībā sakarā ar pienākumu neizpildi Komisijai ir jāpierāda apgalvotās pienākumu neizpildes esamība un jāiesniedz Tiesai vajadzīgie pierādījumi, lai tā varētu pārbaudīt, vai šāda pienākumu neizpilde pastāv, un Komisijai nav tiesību pamatoties uz jebkādu prezumpciju ( 103 ). Šajā gadījumā rodas jautājums, vai Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka Apvienotās Karalistes veiktie pasākumi, lai apkarotu krāpšanu saistībā ar importa produktu pārāk zemu novērtēšanu pārkāpuma laikposmā, nebija efektīvi, lai iekasētu visus Savienības pašu resursus kā muitas nodokļus, lai gan Apvienotās Karalistes iestādes bija informētas par nepārtrauktās krāpšanas pazīmēm un apjomu uz tās robežām ( 104 ).

184.

Šķiet, ka Komisija un Apvienotā Karaliste ir vienisprātis, ka pret šo valsti tika īstenota plaša un organizēta krāpšana pirms pārkāpuma laikposma un tā laikā. Tāpat nav strīda par to, ka attiecīgā krāpšana izpaudās tādējādi, ka importa vērtības ārkārtīgi mazā apmērā deklarēja importētāji – Ķīnas noziedzīgās grupas, kas darbojās tīklā, izmantojot tā sauktos “čaulas” uzņēmumus, proti, uzņēmumus, kuri izveidoti vienīgi tādēļ, lai veiktu krāpšanu, tiem ir ārkārtīgi maza apmēra resursi, tie tika likvidēti vai izzuda, tiklīdz muitas iestādes apšaubīja deklarēto vērtību precizitāti, tādējādi padarot jebkādu a posteriori muitas nodokļu piedzīšanu maz ticamu vai pat praktiski neiespējamu ( 105 ). Runa bija gan par mobilu, gan ļoti operatīvu krāpšanu tādā ziņā, ka pēc jebkura paziņojuma par valsts iestāžu kontroli krāpnieciskais imports ātri tika pārvietots no vienas dalībvalsts uz citu un vienā dalībvalstī – no vienas ostas uz citu ostu. Tādējādi krāpnieciskās darbības ietvēra ļoti lielus produktu apjomus, ko varēja pārvietot uz dalībvalstīm, kurās kontroles mehānisms ir salīdzinoši vājš.

185.

Šajā ziņā ir atklājies, ka, lai gan Apvienotā Karaliste noliedz, ka nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saskaņā ar Savienības tiesībām, tā ziņojumā, kurš ir pievienots tās 2019. gada 11. februāra atbildei uz argumentēto atzinumu, atzīst, ka “[Apvienotajā Karalistē] neapšaubāmi pastāvēja krāpšana, kas balstīta uz tekstilizstrādājumu un apavu importa no Ķīnas pārāk zemu novērtējumu laikposmā, uz kuru attiecas Komisijas prasības pieteikums” ( 106 ). Šajā ziņojumā arī tika atzīts, ka “krāpšana neradīja nekādas aizdomas un ka bija jāveic pretpasākumi, lai izbeigtu krāpšanu un veicinātu godīgu tirdzniecību leģitīmu uzņēmēju interesēs” ( 107 ). Iebildumu rakstā Apvienotā Karaliste uzskata, ka ir cietusi no krāpšanas un ka tā neesot ieinteresēta atļaut šīs noziedzīgās darbības turpināt vai izvērst.

186.

Tādējādi no lietas materiāliem izriet, ka pirmstiesas procedūras un tiesvedības laikā Apvienotā Karaliste tomēr atzina krāpšanas esamību, iebildumu rakstā vairākkārt norādot, ka tā par šo krāpšanu uzzināja tikai pakāpeniski ( 108 ). Tādējādi Apvienotā Karaliste uzskata, ka PPD Discount laikā 2011. gada novembrī un decembrī Komisijai un dalībvalstīm acīmredzami nebija skaidras izpratnes par krāpšanas, pārāk zemu novērtējot importu, izplatību, jo šīs operācijas mērķis bija “pārbaudīt” attiecīgo produktu “pārāk zemas novērtēšanas risku”. Apvienotā Karaliste norāda, ka tikai, agrākais, 2014. gada beigās un operācijas Snake laikā OLAF un dažas attiecīgās dalībvalstis sāka patiesi saprast krāpniecisko rīcību, ar kuru tās saskārušās. Šajā ziņā OLAF ziņojumā esot vienīgi minēts, ka kopš 2014. gada Apvienotā Karaliste pietiekami labi zināja par krāpšanu. Pēc šīs operācijas dalībvalstu zināšanas par krāpšanu, it īpaši par tās patieso apmēru un tās Eiropas mērogu, vēl esot attīstījušās tostarp 2015. gada sākumā ( 109 ) un 2017. gadā ( 110 ).

187.

Portugāles Republika atbalsta šo Apvienotās Karalistes aizstāvības argumentu, būtībā uzskatīdama, ka, saņemot formālo OLAF savstarpējās palīdzības paziņojumu 2015. gadā, Apvienotās Karaliste iestādes nezināja par viltoto muitas deklarāciju vispārizplatīto praksi ( 111 ). Turklāt tas, ka dalībvalsts kopš 2012. gada marta apzinājās, ka pastāv pārāk zema novērtējuma krāpšana, kurā ir iesaistīti slēptie tirgotāji, tai nesniedza konkrētas norādes par to, ka pastāv nepareizas muitas deklarācijas, kuras tai būtu sistemātiski jāpārbauda.

188.

Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka Apvienotā Karaliste bija pilnībā informēta par pārāk zema novērtējuma krāpšanu un iepriekš minētajām pazīmēm, kā arī par nepieciešamību veikt efektīvus pasākumus, lai apkarotu šo krāpšanu pārkāpuma laikposmā. Kopš 2007. gada aprīļa savstarpējās palīdzības paziņojumā OLAF norādīja uz risku, ko rada Ķīnas izcelsmes tekstilizstrādājumi un apavi, un aprakstīja tā norisi ( 112 ). Ar šo paziņojumu OLAF aicināja visas dalībvalstis, pirmkārt, analizēt tekstilizstrādājumu un apavu importu it īpaši no Ķīnas, lai atklātu iespējamās norādes uz pārāk zemu novērtēto importu, un, otrkārt, veikt atbilstošas pārbaudes šādam importam veiktās muitošanas laikā ( 113 ). Ņemot vērā iepriekš minētās importa krāpšanas pazīmes, OLAF jau precizēja, ka var tikt skartas visas dalībvalstis, uzsverot, ka pastāv risks, ka krāpšana tiks novirzīta uz citām Savienības ostām ( 114 ). No tā izriet, ka 2007. gadā OLAF jau bija pierādījis būtiskos krāpnieciskas tirdzniecības elementus un tiem tūlīt pievērsa dalībvalstu uzmanību.

189.

Turklāt iebildumu rakstā Apvienotā Karaliste norāda, ka 2009. gadā Komisija atsaucās uz Beļģijā un Nīderlandē, bet ne Apvienotajā Karalistē konstatētajiem pārkāpumiem. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka minētajā savstarpējās palīdzības paziņojumā, ko Komisija nosūtīja dalībvalstīm, bija skaidri norādīts, ka “[tas] attiecas uz visām dalībvalstīm”, un tās tika aicinātas “veikt attiecīgus pasākumus, lai apkarotu pārāk zemā novērtējuma endēmisko parādību” ( 115 ). Jāatgādina, ka, protams, šādu savstarpējās palīdzības paziņojumu mērķis ir sniegt informāciju ( 116 ) un tajos nevarēja paredzēt pienākumu veikt muitas kontroles, jo par tām ir atbildīgas valsts iestādes ( 117 ). Tomēr šie paziņojumi ir apstākļi, kas var likt Apvienotajai Karalistei īstenot īpašus pasākumus krāpšanas apkarošanai un Savienības finanšu interešu aizsardzībai ( 118 ).

190.

Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo Apvienotā Karaliste, no lietas materiāliem neizriet, ka OLAF un dalībvalstis būtu patiešām sākušas saprast aplūkoto krāpniecisko mehānismu tieši operācijas Snake pabeigšanas brīdī. Pirmkārt, tāda kopīga muitas darbība kā operācija Snake ir atbilde uz problēmu, kas iepriekš ir skaidri identificēta Savienības līmenī ( 119 ). Atbilstoši galīgajam ziņojumam par šo operāciju tās sagatavošana bija balstīta uz OLAF iepriekš veiktu “draudu, ko pārāk zema novērtējuma krāpšana muitas jomā rada [Savienībai], padziļinātu vērtējumu, [kas] apstiprina, ka tekstilizstrādājumu nozari būtiski skāra [..] pārāk zems novērtējums, [un] visvairāk tika skarta KN 61.–64. nodaļa”. Otrkārt, no Revīzijas palātas ziņojuma izriet, ka Komisija ir sniegusi “dalībvalstīm skaidras pamatnostādnes par to, kā apkarot pārāk zemu novērtējumu, īstenojot [PPD Discount] saistībā ar tekstilizstrādājumu un apavu, kas importēti no Ķīnas, pārāk zemu novērtējumu” ( 120 ). No tā izriet, ka brīdī, kad dalībvalstis 2011. gadā īstenoja PPD Discount, tās jau pilnībā apzinājās krāpšanas esamību un veidus, kā to apkarot ( 121 ).

191.

Visbeidzot Portugāles Republika atsaucas uz Revīzijas palātas 2015. gada īpašo ziņojumu ( 122 ), lai pierādītu, ka kopīgā muitas operācija bija pirmā, kas atklāja krāpšanas esamību. Pietiek konstatēt, ka saskaņā ar šo ziņojumu muitas operācija kopā ar OLAF ļāva konstatēt, ka “40 % no [Ķīnas izcelsmes tekstilizstrādājumiem un apaviem], kas [laisti] brīvā apgrozībā saskaņā ar 42. muitas procedūru, bija pārāk zemu novērtēti”, un tās mērķis bija atklāt iepriekš pastāvošo problēmu un veicamos pasākumus. Šāds apgalvojums ir uzskatāms nevis par atzinumu, ka krāpšanas saistībā ar pārāk zemu muitas novērtējumu apkarošana būtu jāuzskata par jaunu problēmu, bet gan par apstiprinājumu tam, ka runa ir par būtisku iemeslu pārāk zemam novērtējumam.

192.

No iepriekš minētā izriet, ka visā pārkāpuma laikposmā, tostarp jau kopš šī laikposma sākuma, Apvienotajai Karalistei bija pilnībā zināmas gan krāpšanas, gan pasākumu, kas var tikt veikti tās apkarošanai, būtiskās iezīmes. Šīs zināšanas valsts muitas iestādēm varēja radīt šaubas. Ņemot vērā šos apstākļus, rodas jautājums, kādi pretpasākumi šīm iestādēm bija jāveic saskaņā ar Savienības tiesībām.

193.

Komisija pārmet Apvienotajai Karalistei, ka tā nav cik vien iespējams drīz veikusi noteiktu skaitu kontroles pasākumu, lai gan tika konstatēts krāpšanas risks un tika pierādīts, ka tā ir plaši izplatīta. Komisija norāda, ka tā ir atkārtoti lūgusi dalībvalstis piemērot robežvērtības kā pārāk zema novērtējuma riska rādītājus, fiziski pārbaudīt sūtījumus, kas ir deklarēti vērtībā, kura ir zemāka par pieļaujamās minimālās cenas sliekšņiem, vajadzības gadījumā apstrīdēt deklarēto muitas vērtību un pieprasīt galvojumu, lai segtu papildu nodokļus, kas, iespējams, maksājami pirms preču laišanas brīvā apgrozībā. Konkrētāk, tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, kontroles pirms preču izlaišanas esot bijušas nepieciešamas, jo krāpšanā iesaistītie uzņēmumi bija uzņēmumi, kuri izzūd, tiklīdz tiek apstrīdētas deklarācijas, kas padarīja neiespējamu nodokļu piedziņu pēc importēto preču laišanas brīvā apgrozībā. Turklāt preču, kas vēl atrodas muitas uzraudzībā, fiziskā kontrole būtu ļāvusi novērtēt preču kvalitāti, lai noteiktu to muitas vērtību. Tomēr ārpus operācijas Snake Apvienotā Karaliste šādus pasākumus neesot veikusi.

194.

Aicinot dalībvalstis piemērot profilaktiskos instrumentus iespējamā krāpnieciskā importa konstatēšanai, Komisija dalībvalstīm kā vienu no potenciālajiem instrumentiem piedāvāja OLAF metodoloģiju, ar kuru būtībā tiek aprēķināti pārāk zema vērtējuma riska sliekšņi, proti, minimālā pieņemamā cena katram attiecīgās kombinētās nomenklatūras produktu kodam (astoņu ciparu līmenī), skaitot no koriģētās vidējās cenas, proti, vidējo deklarēto importa vērtību 28 dalībvalstīs katram no minētajiem kodiem četru gadu laikā vidējās aritmētiskās (nesvērtās) vērtības ( 123 ). Cena tiek koriģēta tādējādi, ka tiek izslēgtas ļoti zemas vai ļoti augstas vērtības, kas šķiet kļūdainas. Līdz ar to minimālā pieļaujamā cena tiek aprēķināta kā tāda, kas atbilst 50 % no vidējās koriģētās cenas dažādiem produktu kodiem. Komisija šo metodoloģiju pamato ar spriedumu EURO 2004. Hungary ( 124 ), no kura izrietot, ka tad, ja “preces ir deklarētas vairāk nekā 50 % [zemāk] par statistiski vidējo cenu” un tātad zemāk par minimālajām pieņemamajām cenām, ir pieļaujamas nopietnas šaubas par attiecīgo deklarāciju spēkā esamību, kā rezultātā šīs preces nevar laist brīvā apgrozībā bez iepriekšējas kontroles. Komisija atsaucas arī uz spriedumu lietā Komisija/Portugāle ( 125 ), kurā Tiesa atzina, ka ir jāveic muitas deklarācijas pārbaude, tostarp, ja muitas iestāžu rīcībā ir konkrētas norādes par šīs deklarācijas nepareizību.

195.

Komisija arī pārmet Apvienotajai Karalistei, ka tā nepieprasa sniegt galvojumu par visām muitas deklarācijām, kuru deklarētā vērtība var tikt uzskatīta par pārmērīgi zemu un kuras līdz ar to ir jāpārbauda. Saskaņā ar Īstenošanas regulas 244. pantu un Piemērošanas regulas 248. pantu, iesniedzot muitas deklarāciju, ir vai nu jāsamaksā piemērojamie nodokļi, vai arī tie ir jāsedz ar galvojumu pirms preču izlaišanas. Apvienotā Karaliste neesot prasījusi samaksāt galvojumu, kas pamatots ar ievedmuitas nodokļa kopējo summu, kura var būt iekasējama, tādējādi pārkāpjot šīs tiesību normas.

196.

Apvienotā Karaliste būtībā atbild, ka Komisijai ir jāpierāda, ka tās izvēle attiecībā uz pasākumiem krāpšanas apkarošanai bija acīmredzami neatbilstoša vai ka tai nav nekādu saprātīgu iezīmju. Tā uzskata, ka tai nebija pienākuma veikt pārbaudes vai saņemt galvojumu attiecībā uz visām deklarācijām, kas bija mazākas par 50 % no vidējās OLAF noteiktās cenas ( 126 ). Spriedumā EURO 2004. Hungary ( 127 ) Tiesa esot paskaidrojusi, ka valsts muitas iestādēm, nepastāvot pienākumam, esot atļauts pamatoties uz cenu starpību, lai noraidītu deklarēto vērtību. Attiecībā uz spriedumu lietā Komisija/Portugāle ( 128 ) Apvienotā Karaliste apgalvo, ka Komisija saplūdina atšķirības starp iemesliem, kuru dēļ pārbaudi var pamatot, piemērojot Īstenošanas regulu un Piemērošanas regulu, no vienas puses, un brīdi, kad pārbaude kļūst nepieciešama iepriekš minētā sprieduma izpratnē, no otras puses.

197.

Apvienotā Karaliste uzskata, ka pati esot krāpšanas upuris, līdz ar to tā nekādi nebija ieinteresēta atļaut turpināt šo noziedzīgo darbību. Tā uzskata – tā kā šo krāpšanu bija ļoti grūti kontrolēt, tai bija nepieciešams laiks, lai saprastu krāpšanas pilno apmēru un noteiktu vislabākos līdzekļus tās apkarošanai. Tā uzskata, ka ir izpildījusi pienākumu apkarot attiecīgo krāpšanu, aktīvi piedaloties OLAF organizētajās krāpšanas apkarošanas operācijās, proti, PPD Discount 2011. gadā un operācijā Snake 2014. gadā. Turklāt kopš 2015. gada Apvienotā Karaliste esot apņēmusies apkarot krāpšanu saistībā ar pārāk zemu novērtējumu, izmantojot operāciju Breach, kurā tās iestādes esot izdevušas daudzus maksājuma paziņojumus C18, kuru muitas nodokļu vērtība ir gandrīz 35 miljoni GBP. Turklāt 2016. gadā esot sākta operācija Samurai, kas it īpaši ietverot iepriekšēju kontroļu veikšanu un apmācības par 42. muitas procedūru. Pamatojoties uz informāciju par šīm pēdējām minētajām operācijām, Apvienotā Karaliste jau 2017. gada oktobrī esot sākusi operāciju Swift Arrow.

198.

Attiecībā uz galvojuma sniegšanu Apvienotā Karaliste uzskata, ka, pirmkārt, tik vispārīgas koncepcijas, kāda ir Komisijas piedāvātā koncepcija attiecībā uz pieprasāmo galvojumu, pieņemšana nepieļaujami apdraud importētāju mantiskās tiesības gan saskaņā ar Hartas 16. un 17. pantu, gan saskaņā ar Parīzē 1952. gada 20. martā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā papildu protokola (turpmāk tekstā – “Pirmais papildu protokols”) 1. pantu, un, otrkārt, lai prasība par galvojumu būtu spēkā, tā ir jāpamato ar atbilstošu pamatu, lai noteiktu patieso preču vērtību. Vidējās cenas izmantošana katram produkta kodam OLAF metodoloģijā dalībvalstis noteikti pakļāva uzņēmēju sūdzībām.

199.

No lietas dalībnieku rakstveida apsvērumu pārbaudes izriet, ka Komisija nenoliedz, ka Apvienotā Karaliste pārkāpuma laikposmā ir īstenojusi konkrētus pasākumus, lai apkarotu krāpniecisko pārāk zemo novērtējumu, tomēr tā norāda, ka daži izmantotie pasākumi nebija efektīvi, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses, savukārt citi pasākumi vispār nav tikuši piemēroti. Līdz ar to, lai izvērtētu argumentus, kas ir izvirzīti saistībā ar pirmo prasības pamatu, ir jānosaka to pienākumu mērķi un apjoms, kuri dalībvalstīm izriet no Savienības muitas tiesībām – tas ļaus novērtēt Apvienotās Karalistes īstenoto pasākumu efektivitāti (vai neefektivitāti) ( 129 ).

200.

Šajā ziņā ir jāatgādina – ciktāl Savienības finanšu interešu efektīvas aizsardzības nolūkā var tikt apsvērti ļoti dažādi pasākumi, to salīdzinājums efektivitātes ziņā var izrādīties grūti īstenojams tādā gadījumā kā šajā lietā, jo Savienības tiesībās dalībvalstīm ir piešķirta zināma rīcības brīvība attiecībā uz pasākumu izvēli ( 130 ). Tomēr, manuprāt, par neefektīviem ir uzskatāmi īstenotie pasākumi, kas, ņemot vērā konkrētās situācijas īpatnības, acīmredzami neļauj sasniegt Savienības primāro un atvasināto tiesību mērķus. Šajā ziņā ir jāapstiprina viens no aizstāvības argumentiem, ko Apvienotā Karaliste ir izvirzījusi šajā tiesvedībā un saskaņā ar kuru Komisijai tostarp ir jāpierāda, ka pasākumi, kurus, kā apgalvots, šī valsts esot īstenojusi pārkāpuma laikposmā, lai novērstu aplūkoto krāpšanu, acīmredzami nav efektīvi, lai faktiski iekasētu visus Savienības pašu resursus, kas atbilst muitas nodokļiem ( 131 ). Ņemot vērā Apvienotajai Karalistei pārmestā pārkāpuma ilgumu, uzskatu, ka ir jāņem vērā tas, ka dalībvalsts īstenota pasākuma efektivitātes līmenis var atklāties tikai tā detalizētā analīzē. Lai tādējādi novērstu to, ka, ņemot vērā vēlāk iegūtās zināšanas, dalībvalstij tiek radīta nelabvēlīgāka situācija ar atpakaļejošu spēku, faktiski piemēroto pasākumu neefektivitāte var tikt pārmesta tikai ex ante, proti, ņemot vērā zināšanas, kas kompetento valsts iestāžu rīcībā bija to īstenošanas brīdī. Tomēr citādi ir gadījumā, ja Savienības tiesībās dalībvalstīm obligāti ir noteikts pienākums veikt noteiktus pasākumus. Šādā gadījumā attiecīgā pasākuma efektivitāte būtu jālīdzsvaro jau pašam Savienības likumdevējam, līdz ar to tā neīstenošana vien ir uzskatāma par Savienības tiesību pārkāpumu.

201.

Gan Kopienas Muitas kodeksa 13. panta 2. punktā, gan Savienības Muitas kodeksa 46. panta 2. un 4. punktā, kas ir piemērojami attiecīgi pirms un pēc 2016. gada 1. jūnija, valsts iestādēm ir noteikts pienākums veikt muitas kontroles, kuru pamatā ir “riska analīze”, un piemērot “risku pārvaldību”. Ar Regulu (EK) Nr. 648/2005 ( 132 ) un tās īstenošanas noteikumiem ( 133 ) Savienībā tika izveidota kopīga risku pārvaldības sistēma, saskaņā ar kuru muitas kontroles pamatā tostarp ir riska analīze, izmantojot automatizētas datu apstrādes paņēmienus ( 134 ). Šobrīd risku pārvaldības noteikumi ir paredzēti Savienības Muitas kodeksa 46. pantā, kura 2. punktā būtībā ir pārņemts Kopienas Muitas kodeksa 13. panta 2. punkts. Tajā, kurš tostarp bija piemērojams pārkāpuma laikposma sākumā (proti, no 2011. gada novembra līdz 2016. gada jūnijam), bija paredzēts, ka muitas kontroles, kas nav izlases veida pārbaudes, “balstās uz riska analīzi, izmantojot automatizētas datu apstrādes paņēmienus, lai noteiktu riskus un to apjomu un izstrādātu riska novērtēšanai vajadzīgos pasākumus” ( 135 ). Līdz ar to šajās tiesību normās būtībā dalībvalstīm ir noteikts pienākums ieviest risku pārvaldības sistēmu parasto muitas kontroļu veikšanai ( 136 ).

202.

Riska pārvaldība pasaules mērogā ir kļuvusi par svarīgu līdzekli muitas kontroles jomā ( 137 ), un par to ir veikti vairāki pētījumi ( 138 ). Tā kā šajā jomā nav Kopienu noteikumu, Komisija savā priekšlikumā Regulai (EK) Nr. 648/2005 ( 139 ) pievienoja “risku pārvaldības” jēdziena definīciju, kura ietver “sistemātisku riska apzināšanu [..] un visu to pasākumu īstenošanu, kas vajadzīgi, lai ierobežotu risku”, šim terminam aptverot “datu un informācijas vākšanu, riska analīzi un izvērtēšanu, pasākumu noteikšanu un īstenošanu, kā arī procesa un tā rezultātu regulāru pārraudzību un pārskatīšanu, balstoties uz starptautiskiem, Kopienas un valsts avotiem un stratēģijām [neoficiāls tulkojums]” ( 140 ). Jēdziens “riska analīze” Kopienas Muitas kodeksā tika iekļauts ar Regulu Nr. 648/2005, ar kuru tika grozīts tās 13. pants. Komisija šo pievienošanu izskaidroja kā vajadzību “ieviest dalībvalstīm pienākumu izmantot riska analīzes metodes”, vienlaikus precizējot, ka, “nepastāvot Kopienas vai starptautiskiem kritērijiem, tiek piemēroti valsts kritēriji (kā tas bija šī priekšlikuma pieņemšanas brīdī)” ( 141 ). Ar šo jauno tiesību normu Komisija it īpaši vēlējās izstrādāt “kopējo risku pārvaldības sistēmu”, vienlaikus ļaujot turpināt izmantot valsts riska analīzes sistēmas un valsts kritērijus ( 142 ).

203.

Tādējādi Savienības muitas tiesību sistēmiskā analīze apstiprina secinājumu, kas izriet no Kopienas Muitas kodeksa 13. panta 2. punkta un Savienības Muitas kodeksa 46. panta 2. un 4. punkta gramatiskās interpretācijas un saskaņā ar kuru riska analīzes un novērtēšanas īstenošana, pamatojoties uz dalībvalstu veiktu sistemātisku datu analīzi saskaņā ar Kopienas un Savienības muitas tiesībām, ir pienākums, nevis iespēja. Savukārt īstenotajiem muitas kontroles pasākumiem ir jābalstās uz riska analīzi, un tas nozīmē, ka tie ir jāizvēlas, ņemot vērā riskus, kuri ir identificēti to izvērtēšanas laikā, un tiem ir jāvar tos neitralizēt. Tādējādi, kā jau tika paskaidrots ( 143 ), Kopienas Muitas kodeksa 13. panta 2. punkts un Savienības Muitas kodeksa 46. panta 2. punkts, interpretējot tos LESD 325. panta gaismā, ir jāsaprot tādējādi, ka tajos tostarp ir paredzēts dalībvalstu pienākums pastāvīgi pielāgot riska analīzes instrumentus, lai tie vienmēr attiektos uz muitas kontroļu rezultātā atklātajiem riskiem un lai tajos pastāvīgi tiktu ņemta vērā to attīstība. Tas nozīmē, ka dalībvalstu veiktajai risku analīzei būtu arī jānosaka, kuras preces būtu jākontrolē un ar kādiem līdzekļiem.

204.

No iepriekš minētā izriet, ka šīs lietas kontekstā, sākot no brīža, kad Savienības līmenī bija zināms par būtiska krāpšanas muitas jomā riska esamību visā Savienības muitas teritorijā saistībā ar precēm, kas importētas no Ķīnas, dalībvalstīm tostarp saskaņā ar Kopienas Muitas kodeksa 13. panta 2. punktu (un vēlāk – Savienības Muitas kodeksa 46. panta 2. punktu) bija pienākums pielāgot savas valsts risku pārvaldības metodes muitas jomā. Kā jau tika norādīts ( 144 ), Apvienotās Karalistes muitas iestādes pilnībā zināja par attiecīgo risku, un tas nozīmē, ka tām arī saprātīgā termiņā bija jāpielāgo savas riska analīzes metodes, ņemot vērā pieejamo informāciju un veicot nepieciešamās muitas kontroles ( 145 ). Ņemot vērā, ka no lietas materiāliem izriet, ka Apvienotajai Karalistei bija zināmi fakti saistībā ar krāpšanas muitas jomā shēmu 2007. gadā un ka vēlāk tā regulāri tika informēta par tās attīstību galvenokārt ar Komisijas starpniecību, man šķiet grūti pieņemt atbildētājas argumentu, saskaņā ar kuru riska analīzes mehānisma nepieņemšana un neīstenošana līdz pārkāpuma laikposma sākumam 2011. gada novembrī, t.i., četrus gadus pēc tam, kad minētās valsts iestādes bija saņēmušas attiecīgo informāciju, ir saderīga ar Kopienas Muitas kodeksa 13. panta 2. punktu.

205.

No šiem dokumentiem izriet, ka Apvienotā Karaliste būtībā neapstrīd, ka pārkāpuma laikposmā tā nav izmantojusi riska analīzes metodi, lai atklātu krāpšanu muitas jomā, kas ir saistīta ar pārāk zemu vērtējumu. Tomēr, atbildot uz Komisijas apgalvojumiem, Apvienotā Karaliste paskaidro, ka piemērotas risku analīzes metodes izstrāde prasīja zināmu laiku, tostarp, ņemot vērā aplūkotās krāpšanas sarežģīto raksturu ( 146 ), savukārt OLAF metodoloģija nebija piemērota, ņemot vērā Apvienotās Karalistes īpašo situāciju. Protams, ir taisnība, kā to apgalvo atbildētāja valsts, ka Savienības Muitas kodeksa 3. un 46. pantā (pēdējais minētais atbilst Kopienas Muitas kodeksa 13. pantam) dalībvalstīm nav prasīts, lai tās ieviestu noteikta veida risku novērtēšanas metodes, un tādējādi tiem nekādi nav pretrunā tas, ka dalībvalsts, lai atklātu krāpšanu muitas jomā, kas ir saistīta ar pārāk zemu novērtējumu, nebalstās uz vidējām statistiskām cenām, bet gan izmanto metodi, mērķtiecīgi un konkrēti koncentrējoties uz uzņēmējiem, kuri ir specializējušies šāda veida krāpšanā, kā to galu galā darīja Apvienotās Karalistes muitas iestādes operācijā Swift Arrow. Patiesībā, šādi rīkojoties, Apvienotā Karaliste netieši atzīst, ka tās rīcībā pārkāpuma laikposmā nebija piemērotas metodes riska analīzes veikšanai. Man šķiet, ka šādam pamatojumam nav nozīmes, ņemot vērā Kopienas Muitas kodeksa 13. panta 2. punktā un Savienības Muitas kodeksa 46. panta 2. punktā paredzēto pienākumu.

206.

Šo secinājumu apstiprina to pierādījumu analīze, kas ir ietverti lietas materiālos par Apvienotās Karalistes veiktajām muitas kontroles darbībām pārkāpuma laikposmā, no kuriem it īpaši izriet, ka šīs dalībvalsts iestādes izmantoja riska analīzes instrumentus vienīgi saistībā ar operāciju Snake, kuras operatīvais posms risinājās no 2014. gada 17. februāra līdz 17. martam un kuras ietvaros Komisija ieteica dalībvalstīm kā vienu no pasākumiem piemērot robežvērtības kā riska rādītājus ( 147 ). Nav strīda par to, ka Apvienotā Karaliste piedalījās šajā operācijā, par riska slieksni izmantojot OLAF ieteiktos riska profilus, proti, OLAF metodoloģiju, un šīs operācijas laikā veica atbilstošas kontroles. Tomēr, kā to apgalvo Komisija, un Apvienotā Karaliste to šajā jautājumā nav apstrīdējusi, šie pasākumi ilga tikai vienu mēnesi, proti, minētā procesa operatīvā posma laikā. Citiem vārdiem sakot, izņemot šo operatīvo posmu, Apvienotās Karalistes iestādes neveica kontroli, kas būtu balstīta uz riska analīzi, un šajā laikā importētājus kontrolēja pēc muitošanas, tiem vēlāk iesniedzot pieteikumus ( 148 ).

207.

Turklāt savā aizstāvībā, tostarp atbildot uz Komisijas apgalvojumiem par riska analīzes neveikšanu, Apvienotā Karaliste apgalvo, ka šīs neesamības iemesls tostarp bija tas, ka OLAF metodoloģijā nav ņemtas vērā Apvienotās Karalistes tirgus īpatnības un tās rezultātā liels skaits likumīga importa tika norādīts kā pārāk zemu novērtētas preces ( 149 ). Šajā ziņā ir jānorāda, ka šī kritika ir balstīta uz kļūdainu premisu, atbilstoši kurai pārkāpums saskaņā ar Savienības tiesībām ir radies tādēļ, ka Apvienotā Karaliste nav noteikusi konkrētu Komisijas vai OLAF ieteiktu muitas kontroles veidu ( 150 ). No pārkāpuma, kas ir prasības pieteikuma pirmā pamata priekšmets, apraksta, kā arī no citiem Komisijas dokumentiem izriet, ka Komisija pārmet Apvienotajai Karalistei, ka tā nav izmantojusi nekādu riska analīzes metodi. Kā izriet no iepriekš veiktās analīzes, Savienības Muitas kodeksa 3. pantā un 46. panta 2. punktā, kā arī Kopienas Muitas kodeksa 13. panta 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums muitas kontroļu ietvaros veikt risku analīzi, un tas nozīmē, ka pat tad, ja tai vien zināmu iemeslu dēļ Apvienotā Karaliste nav uzskatījusi par atbilstošu piemērot Komisijas metodi, tas tai neliedza pašai izstrādāt un īstenot muitas kontroles ( 151 ). Līdz ar to uzskatu, ka Apvienotās Karalistes paustajai kritikai attiecībā uz OLAF metodoloģiju kā riska instrumentu nav nozīmes.

208.

To paturot prātā, šo secinājumu pilnīguma labad ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 28. panta 1. punktu Savienība “ietver muitas savienību, kas aptver visu preču tirdzniecību un paredz dalībvalstīm aizliegt savstarpējus ievedmuitas un izvedmuitas nodokļus un visus maksājumus ar līdzvērtīgu iedarbību, kā arī ieviest kopējus muitas tarifus attiecībās ar trešām valstīm” un ka LESD 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēta ekskluzīva kompetence muitas savienības jomā ( 152 ). Šajā ziņā saskaņā ar LESD 2. panta 1. punktu, īstenojot šo kompetenci, Savienības muitas standarti ir kodificēti Savienības Muitas kodeksā (un piemērošanas regulā un īstenošanas regulā) un ir tieši piemērojami dalībvalstīs ( 153 ). Tās saskaņā ar LESD 291. pantu ir kompetentas īstenot šo tiesisko regulējumu ( 154 ). Lai gan muitas nodokļu iekasēšana paliek dalībvalstu ziņā ( 155 ), šī uzdevuma izpildei ir nepieciešama cieša sadarbība starp dalībvalstīm un Savienības iestādēm ( 156 ). Tādējādi, pirmkārt, krāpšanas apkarošanas jomā, pamatojoties uz LESD 325. pantu ( 157 ), Komisijai un tostarp OLAF ir piešķirtas noteiktas kontroles un izmeklēšanas pilnvaras ( 158 ). Otrkārt, it īpaši attiecībā uz risku pārvaldību, Savienība ir izstrādājusi stratēģiju, lai nodrošinātu obligāto standartu ievērošanu risku pārvaldības un kontroles jomā muitas nozarē ( 159 ), paredzot, ka valsts muitas iestādēm ir jāveic pasākumi, lai izmainītu procedūras, metodes un resursus attiecībā uz kontrolēm, kas veiktas precēm ( 160 ). Ņemot vērā iepriekš minētās tiesību normas un Komisijai saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu uzticēto vispārējo interešu uzdevumu ( 161 ), uzskatu, ka Komisijai bija tiesības izstrādāt nesaistošus kritērijus, piemēram, OLAF metodoloģiju, lai ļautu dalībvalstīm veikt riska analīzi to muitas kontroļu ietvaros, vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā lietā attiecīgā krāpšana muitas jomā attiecās uz Savienību kopumā un ka dalībvalstu un Komisijas sadarbības instrumentu katalogs nav ierobežots ( 162 ). To paturot prātā, ir jāuzsver, ka, lai gan Komisija savos paziņojumos ir precizējusi risku pārvaldības mērķus ( 163 ), tā kā nepastāv saskaņoti noteikumi par riska analīzes metodēm ( 164 ), dalībvalstis varēja un var brīvi izvēlēties īpašus risku pārvaldības instrumentus pārkāpuma laikposmā ( 165 ), kā to turklāt atzina arī Komisija savos dokumentos un tiesas sēdē.

209.

Attiecībā uz OLAF metodoloģijas kā risku analīzes instrumenta materiālajiem kritērijiem šajā lietā ir jānorāda, kā tas izriet no Komisijas atbildēm uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem, ka šī metodoloģija kā instruments krāpšanas muitas jomā konstatēšanai tika padziļināti apspriesta dalībvalstīs. Līdz ar to tā kā riska analīzes instrumenta ieviešana esot notikusi, pamatojoties uz to pieņemtu vienprātīgu lēmumu ( 166 ). Komisijas sniegtie paskaidrojumi, saskaņā ar kuriem pārāk zema novērtējuma (minimālā pieņemamā cena) riska sliekšņi katram attiecīgās kombinētās nomenklatūras produktu kodam (astoņu ciparu līmenī) tika aprēķināti, skaitot no vidējās koriģētās cenas, proti, vidējo deklarēto importa vērtību 28 dalībvalstīs katram no minētajiem kodiem četru gadu laikā vidējās aritmētiskās (nesvērtās) vērtības, liecina, ka šī metodoloģija nav patvaļīga. Vēl jo vairāk tāpēc, ka no judikatūras izriet, ka statistikas datu izmantošana, lai apstrīdētu deklarētās muitas vērtības patiesumu, proti, to, ka pastāv deklarētā muitas vērtība, kas ir mazāka par 50 % par vidējo koriģēto cenu, apliecina krāpšanu saistībā ar pārāk zemu novērtējumu, kas var izraisīt aizdomas ( 167 ). Tādējādi man šķiet, ka OLAF metodoloģija kā riska analīzes instruments ir balstīta uz objektīviem un neitrāliem kritērijiem.

210.

Visbeidzot uzskatu, ka ir jānoraida Apvienotās Karalistes arguments, saskaņā ar kuru OLAF metodoloģija izraisa liela skaita likumīga importa konstatēšanu, kas attiecīgajiem uzņēmējiem varētu radīt Hartas 16. un 17. panta, kas ir saistīti attiecīgi ar darījumdarbības brīvību un tiesībām uz īpašumu, pārkāpumu. Šajā ziņā, tā kā Kopienas Muitas kodeksa 13. panta 2. punktā un Savienības Muitas kodeksa 46. panta 2. punktā paredzētā riska analīze ir abstrakta risku pārvaldība, pārbaudot muitas riskus un plānojot nepieciešamos pretpasākumus, proti, rīcības plānu muitas kontroles pasākumu īstenošanai, neredzu, kāpēc šāda pārvaldība varētu apdraudēt šajās Hartas normās paredzētās pamattiesības.

211.

Kopienas Muitas kodeksa 13. panta 1. punktā, kas bija piemērojams pārkāpuma laikposma sākumā, bija paredzēts, ka “muitas dienesti saskaņā ar spēkā esošajos noteikumos paredzētajiem nosacījumiem var veikt jebkādu kontroli, ko uzskata par vajadzīgu” ( 168 ). Tā pēctecī, Savienības Muitas kodeksa 46. panta 1. punkta pirmajā daļā ir līdzīga tiesību norma un otrajā daļā ir pievienots neizsmeļošs to dažādo muitas kontroļu saraksts, kuras dalībvalstis var izmantot. Manuprāt, no šo tiesību normu formulējuma un, precīzāk, no darbības vārda “var” izmantošanas izriet, ka to mērķis nav noteikt prioritāru kārtību starp dažādiem muitas kontroļu veidiem ( 169 ). No tā, manuprāt, izriet, ka ar minētajām tiesību normām valsts muitas iestādēm, veicot muitas kontroles, ir piešķirta zināma rīcības brīvība muitas kontroles noteikumu izvēlē un piemērošanā ( 170 ). Šādu interpretāciju turklāt apstiprina noteikumi par preču izlaišanu ( 171 ).

212.

Tomēr, kā jau tika norādīts iepriekš ( 172 ), attiecībā uz LESD 325. pantā paredzēto pienākumu apmēra interpretāciju dalībvalstu muitas iestāžu rīcības brīvība attiecībā uz muitas kontroles pasākumu izvēli ir ierobežota ar prasību nodrošināt Savienības finanšu interešu efektīvu aizsardzību. Turklāt, kā arī jau tika norādīts, valsts muitas iestādēm, piemērojot Savienības Muitas kodeksa 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ir jāievieš pasākumi, lai “aizsargātu Savienības un tās dalībvalstu finanšu intereses”. Šī mērķa nozīmīgumu Savienības Muitas kodeksā uzsver vieta, kāda šai tiesību normai ir šī kodeksa pašā sākumā, un dalībvalstīm tādējādi ir jānodrošina šī uzdevuma izpilde ( 173 ). Īsumā, lai gan Kopienas Muitas kodeksa 13. panta 1. un 2. punktā un Savienības Muitas kodeksa 46. panta 1. un 2. punktā muitas kontroļu metožu īstenošana un izvēle ir uzticēta dalībvalstu iestādēm, kurām šajā ziņā ir zināma rīcības brīvība, izvēlētie pasākumi nedrīkst būt neefektīvi.

213.

Tāpēc uzskatu, ka Savienības finanšu interešu aizsardzības mērķim atbilst tādas muitas kontroļu metodes kā pamatlietā aplūkotās, kas, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses, ļauj efektīvi pārvaldīt riskus, kuri ir smagi un identificēti noteiktā brīdī un noteiktā telpā, pamatojoties uz šo secinājumu iepriekšējos punktos aprakstīto risku analīzi. Kā vairākkārt tika norādīts pārkāpuma laikposmā, galvenais risks Savienības finanšu interesēm, kas tika identificēts pārkāpuma laikposmā, bija tostarp Ķīnas izcelsmes tekstilizstrādājumu un apavu masveida imports, kurš bija pārāk zemu novērtēts un kuru raksturoja, pirmkārt, sistemātiska un apzināta preču deklarēšana par vērtību, kas bija zemāka par to patieso vērtību, un, otrkārt, tādu iesaistīto sabiedrību uzņēmēju neuzticamība, kuras parasti bija izveidotas vienīgi ar nolūku īstenot šo krāpšanu un kuras tika likvidētas, tiklīdz to iesniegto muitas deklarāciju valsts muitas iestādes apstrīdēja. Līdz ar to šis krāpšanas muitas jomā plāns izpaužas kā būtisks to muitas nodokļu samazinājums, kurus var iekasēt par brīvā apgrozībā laistajām precēm. Apvienotās Karalistes veikto muitas kontroles pasākumu efektivitāte pārkāpuma laikposmā ir jāvērtē, ņemot vērā šo faktisko situāciju, salīdzinot tos ar tiem, kuru neīstenošanu Komisija pārmet šai dalībvalstij.

214.

Šajā ziņā, šķiet, nav strīda, ka līdz operācijas Swift Arrow sākumam 2017. gada oktobrī Apvienotā Karaliste parasti neveica tādus muitas kontroles pasākumus pirms preču izlaišanas kā pārbaudes pirms muitošanas vai paraugu ņemšana, izņemot tās, kas tika īstenotas 2014. gada sākumā operācijas Snake laikā un operācijas Samurai laikā 2016. gada septembrī. Neapšaubot šo faktu, uzskatot, ka OLAF piedāvātā risku novērtējuma metode nebija piemērota, lai atklātu importu, uz kuru attiecas krāpšana saistībā ar pārāk zemu novērtējumu, Apvienotā Karaliste apgalvo, ka tā ir izvēlējusies stratēģiju, kas izpaužas kā muitas kontroļu veikšana a posteriori, un par to galvenokārt liecinot operācija Breach, kura sākās 2015. gadā ( 174 ). A posteriori veikto muitas kontroļu vidū Apvienotā Karaliste uzskaita apmeklējumus saistībā ar aizdomīgiem sūtījumiem, dokumentārās analīzes, revīzijas un pārbaudes, attiecīgo pārdevumu komerciālā rakstura pārbaudi un saiknes starp importētāju, kravu pārvadātājiem un citiem uzņēmumiem pārbaudi, kā arī importētājiem paredzētas izpratnes darbības nolūkā identificēt krāpnieciskas darbības.

215.

Attiecībā uz aizstāvības argumentu, ko Apvienotā Karaliste pamato ar neiespējamību piemērot kontroles pirms preču izlaišanas OLAF metodoloģijas nepiemērotības dēļ, ir jānorāda, kā tas jau ir izklāstīts šajos secinājumos ( 175 ), ka, lai gan dalībvalstīm nav pienākuma ievērot Komisijas piedāvāto riska analīzes metodi, tām tomēr ir Kopienas Muitas kodeksa 13. panta 2. punktā un Savienības Muitas kodeksa 46. panta 2. punktā paredzētais pienākums noteikt kontroles, pamatojoties uz riska analīzi. Līdz ar to, pamatojot kontroļu pirms preču izlaišanas neesamību ar pienācīgas riska analīzes metodes neesamību, Apvienotā Karaliste būtībā atzīst, ka tā nav izpildījusi pienākumu paredzēt šīs kontroles. Turklāt uzskatu, ka ir jāapstiprina Komisijas arguments, saskaņā ar kuru Apvienotās Karalistes uzskaitītos a posteriori pasākumus katrā ziņā nevar uzskatīt par efektīviem. Uzskatu, ka ir grūti saprast, kā šīs valsts vēlāk izvēlētā stratēģija, ņemot vērā Savienības finanšu interešu aizsardzības mērķi, varētu tikt uzskatīta par efektīvu situācijā, kad krāpšana muitas jomā izpaudās kā importēto tekstilizstrādājumu un apavu pārāk zems novērtējums, proti, apzināti tās deklarējot zem to patiesās vērtības. Šķiet neiespējami, ka Apvienotās Karalistes aprakstītie pasākumi ļauj nodrošināt faktiski maksājamo muitas nodokļu piedziņu, ja Apvienotā Karaliste iepriekš nav faktiski noteikusi ievestās preces, kam noteikti ir nepieciešams veikt fiziskas pārbaudes pirms preču muitošanas un izņemt paraugus pirms attiecīgo preču laišanas brīvā apgrozībā ( 176 ). Muitas kontroļu veikšana pirms preču izlaišanas šķiet nepieciešama, ja muitas dienestiem rodas šaubas par muitas deklarācijas pareizību, bet tas vēl jo vairāk ir nepieciešams gadījumos, kad uzņēmēju vienīgais mērķis ir krāpšanas veikšana. Šajā ziņā, kā jau tika pierādīts, Apvienotās Karalistes muitas iestādēm pilnībā bija zināms par krāpšanu saistībā ar pārāk zemu muitas novērtējumu un, piedaloties operācijā Snake, tās turklāt empīriski apstiprināja nepieciešamību veikt efektīvus tās apkarošanas pasākumus (tostarp iepriekšējus pasākumus). No iepriekš minētā izriet, ka Apvienotās Karalistes iestādēm jau kopš pārkāpuma laikposma sākuma bija zināms aplūkotās krāpšanas muitas jomā raksturs, saistībā ar kuru tām bija jārodas nopietnām šaubām par iepriekš minēto a posteriori pasākumu efektivitāti.

216.

Apvienotā Karaliste arī norāda, ka saskaņā ar spriedumu lietā Komisija/Portugāle ( 177 ) Tiesa ir norādījusi, ka muitas iestādēm papildu kontroles ir jāveic vienīgi tad, ja to rīcībā ir “konkrētas norādes” par muitas deklarācijas neprecizitāti. Šis aizstāvības arguments, manuprāt, ir balstīts uz kļūdainu šī sprieduma izpratni. Norādot, ka, “lai nodrošinātu muitas tiesiskā regulējuma pareizu piemērošanu, muitas deklarācija ir jāpārbauda, pārsniedzot [attiecīgo] slieksni, it īpaši, ja muitas iestāžu rīcībā ir konkrētas norādes par šādas deklarācijas nepareizību”, manuprāt, Tiesa nav noteikusi nekādus ierobežojumus informācijas, no kuras izriet muitas deklarācijas neprecizitāte, avotam. Tostarp, ņemot vērā valsts muitas iestāžu uzdevumus saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 3. panta 1. punktu, tām ir pienākums reaģēt uz krāpšanu muitas jomā, pat ja informācija par neprecizitātēm saistībā ar muitas deklarācijām tām tiek sniegta ar Komisijas vai citu dalībvalstu starpniecību. Šo interpretāciju apstiprina šī kodeksa 46. panta 3. punktā paredzētā informācijas apmaiņas starp dalībvalstīm sistēma kā Savienības muitas savienības izpausme ( 178 ). Ņemot vērā šajos secinājumos izklāstīto Apvienotās Karalistes muitas iestāžu informētību par paaugstinātu krāpšanas risku muitas jomā, piekrītu Komisijai, ka Apvienotā Karaliste nevar apgalvot, ka attiecībā uz šajā lietā deklarētajām vērtībām tās muitas iestādēm nebija konkrētu norāžu par deklarācijas neprecizitāti, kādas aplūkotas lietā, kurā ir taisīts spriedums Komisija/Portugāle ( 179 ).

217.

Saskaņā ar Piemērošanas regulas 248. panta 1. punktu un Īstenošanas regulas 244. panta 1. punktu ( 180 ), iesniedzot muitas deklarāciju, piemērojamie nodokļi ir vai nu jāmaksā, vai arī jānodrošina ar galvojumu pirms preču izlaišanas. Tādēļ, ja muitas dienesti uzskata, ka muitas deklarācijas pārbaudē var tikt konstatēts, ka jāmaksā lielāka ievedmuitas (vai, iespējams, citu nodokļu) summa, nekā izriet no muitas deklarācijas ziņām, preču izlaišana tiks atļauta pēc tāda galvojuma iesniegšanas, kas ir pietiekams, lai nosegtu starpību starp šīm summām.

218.

Šajā ziņā attiecībā uz jautājumu, vai Piemērošanas regulas 248. panta 1. punktā ( 181 ) ir prasīts sniegt galvojumu, ir jānorāda, ka manis pārbaudītajās valodu versijās, šķiet, ir norādīts, ka preču izlaišanai obligāti ir jāsniedz galvojums ( 182 ). Īstenošanas regulas 244. panta 1. punkta, kas būtībā atbilst Piemērošanas regulas 248. panta 1. punktam, dažādās valodu versijas atšķiras. Vācu un igauņu valodas versijas ļauj saprast, ka šāda galvojuma sniegšana ir iespēja, savukārt pārējās iepriekš minētās versijas, šķiet, norāda, ka runa ir par pienākumu ( 183 ). Ņemot vērā atšķirības starp Īstenošanas regulas 244. panta 1. punkta dažādajām valodu versijām, tā formulējums, manuprāt, neļauj izdarīt viennozīmīgu secinājumu par to, vai šajā tiesību normā galvojuma sniegšana ir prasīta kā nosacījums preču izlaišanai vai arī dalībvalstu muitas iestādēm ir rīcības brīvība, ņemot vērā katra konkrētā gadījuma īpatnības ( 184 ). Ja Savienības tiesību normas teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo struktūru un mērķi, kurā šī norma ietilpst. Šajā ziņā attiecībā uz iepriekš minēto tiesību normu kontekstu uzskatu, ka, interpretējot Piemērošanas regulas 248. panta 1. punktu un Kopienas Muitas kodeksa 74. panta 1. punktu, ir jāņem vērā, ka “[muitas deklarācijā] ietvertās preces nedrīkst atlaist, ja nav samaksāts muitas parāds vai dots nodrošinājums” ( 185 ). Runājot par Īstenošanas regulas kodeksa 244. pantu, šīs normas 89. pantā un nākamajos pantos ir precizētas dažādas situācijas, kurās ir jāsniedz nodrošinājums, turklāt precizējot gadījumus, kuros šāda sniegšana nedrīkst notikt ( 186 ). Šī pamata vajadzībām no tā izriet, ka, lai gan dalībvalsts muitas iestādēm ir zināma rīcības brīvība, kad tās nolemj pieprasīt galvojuma sniegšanu, manuprāt, to ierobežo prasība par Savienības finanšu interešu efektīvu aizsardzību LESD 325. panta izpratnē, kas jau ir uzsvērta šajos secinājumos ( 187 ). Nepieciešamība aizsargāt Savienības un dalībvalstu finanšu intereses turklāt izriet no Īstenošanas regulas 27. apsvēruma, kurā tostarp ir noteikts, ka, “ņemot vērā nepieciešamību pienācīgi aizsargāt Savienības un dalībvalstu finanšu intereses un garantēt taisnīgus konkurences apstākļus starp uzņēmējiem, ir jānosaka procedūras noteikumi attiecībā uz nodrošinājuma izveidi”, kā arī no Savienības Muitas kodeksa 36. un 37. apsvēruma ( 188 ). Līdz ar to uzskatu, ka ir jāapstiprina Komisijas pieeja, saskaņā ar kuru muitas kontroles pasākumu piemērošana un prasība par galvojuma sniegšanu ir jāvērtē atšķirīgi atkarībā no tā, vai runa ir par atzītiem uzņēmumiem, kuriem ir aktīvi ( 189 ), vai, kā tas ir šajā gadījumā, runa ir par tā sauktajiem “čaulas” uzņēmumiem, kuru vienīgais mērķis ir krāpšanas veikšana un kuri tiek likvidēti, tiklīdz brīvā apritē tiek laistas to deklarētās preces.

219.

Šajā gadījumā pierādījumi par to, ka Apvienotā Karaliste pārkāpuma laikposmā nav piemērojusi nodrošinājumu, jau ir pārbaudīti šajos secinājumos, it īpaši daļā, kas attiecas uz pienākumu veikt riska analīzi un iepriekšējas pārbaudes, tādējādi tie šajā daļā nav jāatkārto ( 190 ).

220.

Turklāt Apvienotā Karaliste apgalvo, ka, pirmkārt, tik vispārīgas koncepcijas kā Komisijas piedāvātā koncepcija pieņemšana attiecībā uz pieprasāmo galvojumu, rada nepieņemamu importētāju mantisko tiesību aizskārumu saskaņā ar Hartas 17. pantu un Pirmā papildu protokola 1. pantu, un ka, otrkārt, Apvienotās Karalistes iestāžu rīcībā nebija nekādu pierādījuma elementu, kas ļautu noteikt aizstājējvērtību, līdz ar to tām nebija pamata pieprasīt galvojuma iesniegšanu, pamatojoties uz šo aizstājējvērtību.

221.

Manuprāt, šie argumenti ir jānoraida.

222.

Attiecībā uz Apvienotās Karalistes argumentu, saskaņā ar kuru tiesības uz īpašumu, kas paredzētas Hartas 17. pantā, neļaujot muitas iestādēm vispārīgi pieprasīt galvojumu importētājiem, norādu, ka šī valsts nepaskaidro precīzus iemeslus, kuru dēļ lūgums sniegt galvojumu būtu šo tiesību pārkāpums. Saskaņā ar teicienu actor incumbit probatio, reus in excipiendo fit actor minētajai dalībvalstij ir jāpierāda savs apgalvojums, ar kuru tiek apstrīdēts pienākums sniegt galvojumu, uz kuru balstās Komisija ( 191 ).

223.

Katrā ziņā man sākotnēji šķiet, ka Apvienotā Karaliste neapgalvo, ka Piemērošanas regulas 248. pants vai Īstenošanas regulas 244. pants pats par sevi būtu pretrunā Hartas 17. pantā nostiprinātajām pamattiesībām. Turklāt īsumā ir jāpārskata kritēriji saistībā ar Pirmā papildu protokola 1. pantu, kādi tie ir aprakstīti Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūrā, kas saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktā paredzēto viendabīguma klauzulu ir jāņem vērā, interpretējot šo 17. pantu ( 192 ). Saskaņā ar šo judikatūru nodokļu uzlikšana principā ir iejaukšanās tiesībās uz īpašumu ( 193 ), bet šī iejaukšanās ir pamatota atbilstoši minētā 1. panta otrajai daļai, kurā ir skaidri paredzēts izņēmums attiecībā uz nodokļu vai citu maksājumu samaksu ( 194 ). Šajā kontekstā ir jāuzsver, ka tad, kad valstis izstrādā un īsteno politiku nodokļu jomā, tām ir plaša rīcības brīvība ( 195 ). Turklāt, kā apgalvo Komisija, muitas galvojuma sniegšanai ir tikai pagaidu raksturs un tas tiek atcelts, tiklīdz ir samaksāts pareizais muitas nodoklis, vai tiklīdz importētājs ir pierādījis, ka nav veikts pārāk zems novērtējums. Man šķiet, ka, apgalvojot, ka muitas iestādes nevar pieņemt tik vispārīgu koncepciju, kādu paredz Komisija attiecībā uz pieprasāmo galvojumu, Apvienotā Karaliste apšauba šīs iestādes ieteiktās administratīvās prakses iespējamo saderību ar pamattiesībām uz īpašumu, kas ir paredzētas Hartas 17. pantā. Taisnība, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras regulē ar Savienības tiesībām, bet ne ārpus šādām situācijām, jo Savienības tiesību īstenošana var ietvert tādu administratīvo praksi ( 196 ) kā šajā lietā aplūkotā ( 197 ). Tomēr šķiet, ka iepriekš minētajam Apvienotās Karalistes izvirzītajam iebildumam šīs lietas apstākļos ir hipotētisks raksturs, jo valsts iestāžu lēmumu un rīcības saderību ar Hartu var novērtēt nevis abstrakti, bet gan tikai konkrēta administratīva akta kontekstā. Tā kā Apvienotā Karaliste nav iesniegusi nevienu konkrētu gadījumu, kurā galvojuma sniegšana saskaņā ar Savienības tiesību normām būtu izraisījusi attiecīgā uzņēmēja Hartā nostiprināto pamattiesību pārkāpumu, manuprāt, šis aizstāvības arguments Tiesai nav jāizskata.

224.

Attiecībā uz Apvienotās Karalistes argumentu, saskaņā ar kuru tās iestādes nevarēja pieprasīt galvojumu, pamatojoties uz to, ka to rīcībā nebija neviena elementa, kas ļautu noteikt importēto preču aizstājējvērtību, man šķiet, ka Apvienotā Karaliste attaisno muitas pasākuma neīstenošanu ar to, ka netika veikts cits pasākums, proti, ka nav veiktas kontroles pirms preču izlaišanas un nav ņemti paraugi. Konkrētāk, šīs bezdarbības sekas bija tādas, ka šī valsts atbilstoši Savienības Muitas kodeksa 70. un 74. pantam nevarēja noteikt attiecīgo preču vērtību, kas tomēr ir nepieciešama galvojuma sniegšanai. Visbeidzot, uzmanība ir jāpievērš nesaskaņotībai Apvienotās Karalistes izvirzītajos aizstāvības pamatos, tai būtībā apgalvojot, ka situācijā, kad tās muitas iestādes nav pareizi piemērojušas Savienības Muitas kodeksa noteikumus par attiecīgo preču muitas vērtības noteikšanu, tomēr, kā Apvienotā Karaliste uzsver ar operāciju Breach ( 198 ), būtu iespējams noteikt atšķirību starp preču vērtību, uz kuras pamata tika iekasēti muitas nodokļi, un to patieso vērtību.

225.

Īsumā ir jānorāda, ka pasākumi, kurus Apvienotā Karaliste ir veikusi attiecībā uz pārkāpuma laikposmu, nevar tikt uzskatīti par efektīviem LESD 325. panta un atvasināto tiesību normu muitas jomā izpratnē. Uzskatu, ka attiecībā uz konkrētajiem produktiem šī valsts pārkāpuma laikposmā nav veikusi muitas kontroles, kas ir balstītas uz riska analīzi, un kontroles pirms preču izlaišanas, kā arī nav pieprasījusi galvojumu pirms to laišanas brīvā apgrozībā. Kontroles pasākumi pēc preču muitošanas saskaņā ar minētajiem noteikumiem nebija ne pietiekami, ne efektīvi. Tādējādi Apvienotās Karalistes veiktie pasākumi acīmredzami nebija efektīvi, ņemot vērā attiecīgās krāpšanas pazīmes un zināšanas, kādas par to varēja būt Apvienotās Karalistes iestāžu rīcībā pārkāpuma laikposmā.

226.

Šāds secinājums izriet arī no Komisijas sniegtajiem statistikas datiem, no kuriem izriet, ka, pamatojoties uz OLAF metodoloģiju, lai gan 32,44 % no importa tika deklarēti zemākā līmenī par 2013. gadā minimālo pieņemamo cenu, šī proporcija 2016. gadā palielinājās līdz 50,50 % ( 199 ). Apvienotā Karaliste atzīst, ka, pamatojoties uz HMRC izstrādāto pieeju, 35,2 % no visa 61.–64. nodaļā ietvertā importa no Ķīnas pārkāpuma laikposmā tika novērtēti pārāk zemu, savukārt, piemērojot OLAF metodoloģiju, šis skaitlis sasniegtu 44,8 % ( 200 ). Tomēr ir jākonstatē, ka abi lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka operācijas Swift Arrow rezultātā tika samazināts pārāk zemu novērtēto preču apjoms, jo 2017. un 2018. gada pirmajā ceturksnī bija norādīti ļoti mazi tāda importa apjomi, kas būtu zemāki par minimālo pieņemamo cenu ( 201 ). Abas lietas dalībnieces arī atzīst, ka šīs operācijas muitas kontroles izpaudās kā kontroles pirms preču izlaišanas, pamatojoties uz riska analīzi, un šīs kontroles tika papildinātas ar paraugu ņemšanu. Šie dati, manuprāt, ļauj secināt, ka pastāv tieša saikne starp krāpšanu saistībā ar pārāk zemu novērtējumu un dalībvalsts izmantotajām muitas kontroles metodēm, un tas nozīmē, ka aplūkotā pārkāpuma laikposmā veiktā masveida krāpšana saistībā ar pārāk zemu novērtējumu nebija nenovēršama. Līdz ar to uzskatu, ka ir jānoraida arguments, kuram ir centrālā vieta Apvienotās Karalistes aizstāvībā un saskaņā ar kuru no operācijas Swift Arrow veiksmīga iznākuma nevarot secināt, ka iepriekš veiktie pasākumi bija acīmredzami neatbilstoši, jo iepriekš pārbaudītie empīriskie dati apstiprina tieši pretējo.

227.

Iepriekš minēto secinājumu attiecībā uz pasākumu, kurus Apvienotā Karaliste bija veikusi pārkāpuma laikposmā, lai apkarotu krāpšanu saistībā ar pārāk zemu vērtējumu, nepietiekamo raksturu neatspēko arguments, kuru tā pamato ar to, ka tā ir piedalījusies visās Komisijas veiktajās operācijās un ka tā pati tās ir sākusi, un ka turklāt šī iestāde ir apstiprinājusi, ka tā ir veikusi visas šajā ziņā vajadzīgās darbības ( 202 ). Kā ir apstiprinājusi pati Apvienotā Karaliste, dalībvalstīm ir jānodrošina Savienības muitas tiesību piemērošana, un tas nozīmē, ka tām ir pienākums veikt atbilstošas muitas kontroles un efektīvi aizsargāt Savienības finanšu intereses. Šī uzdevuma izpildei no šo iestāžu puses ir nepieciešams turpināts, saskaņots un sistēmisks darbs Savienības muitas robežas aizsardzībai, kas nevar aprobežoties ar vienreizēju dalību muitas operācijās, kuru sekas var būt tikai īslaicīgas.

228.

Komisija apgalvo, ka pārkāpuma laikposmā Apvienotā Karaliste ir pieļāvusi turpinātu Savienības Muitas kodeksa 105. panta 3. punkta un tam atbilstošā Kopienas Muitas kodeksa 220. panta 1. punkta pārkāpumu, jo tā nav ņēmusi vērā muitas parādus, kas joprojām ir piedzenami saistībā ar aplūkoto krāpnieciski pārāk zemu novērtēto importu, tiklīdz muitas iestādes uzzināja par situāciju, kuras rezultātā tika konstatēti šie parādi.

229.

Savukārt Apvienotā Karaliste būtībā apgalvo, ka, tā kā tai nav pienākuma nedz pārbaudīt attiecīgās muitas deklarācijas, nedz aprēķināt papildu nodokļus, tai neesot nekāda pienākuma iekļaut kontos attiecīgos muitas parādus.

230.

Vispirms saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 104. panta 1. punktu un tam atbilstošo Kopienas Muitas kodeksa 218. panta 1. punktu muitas iestādes saskaņā ar valsts tiesību aktiem iegrāmato maksājamo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu. Pirmkārt, lai gan šajos noteikumos paredzētā iegrāmatošana izriet no pienākumiem konstatēt un nodot Savienības rīcībā tradicionālos pašu resursus, kas tostarp izriet no Regulas Nr. 1150/2000 un Regulas Nr. 609/2014 noteikumiem, kuri ir izvērtēti šo secinājumu otrajā pamatā ( 203 ), tā notiek neatkarīgi no šiem pienākumiem ( 204 ) un tātad ir jānošķir no tiem ( 205 ). Otrkārt, pienākums iegrāmatot nodokļa summas saskaņā ar iepriekš minētajām tiesību normām šajā lietā ir tiešas un nenovēršamas sekas muitas pasākumu noteikšanai, piemēram, jau izskatītajai riska analīzes veikšanai un muitas kontrolēm pirms preču izlaišanas, tādējādi to neveikšana noteikti nozīmē, ka minētās summas nav iegrāmatotas. Līdz ar to uzskatu, ka iebildums par pienākuma iegrāmatot attiecīgās summas pārkāpumu ir jāizvērtē kopā ar iebildumiem par pienākumu veikt nepieciešamos muitas pasākumus, kuri jau ir tikuši apspriesti šī pamata ietvaros.

231.

Pēc būtības saskaņā ar judikatūru muitas nodokļu summu iegrāmatošanu veido tostarp muitas iestāžu veikta piedzenamās summas ierakstīšana uzskaites dokumentos vai jebkurā citā līdzvērtīgā dokumentā, tiklīdz šīs iestādes var aprēķināt tiesiski maksājamo summu un noteikt parādnieku ( 206 ). Tas nozīmē, ka tad, ja muitas iestāde konstatē, ka muitas parāds pilnībā vai daļēji nav samaksāts un ja tā var aprēķināt no šāda parāda radušos nodokļu summu un noteikt parādnieku, tai ir pienākums iegrāmatot šo summu saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem. Šajā lietā, kā jau tika norādīts, Apvienotā Karaliste apzinājās krāpšanu saistībā ar preču pārāk zemu novērtējumu, un tas nozīmē, ka tās iestādēm ne tikai bija jānosaka pareiza muitas vērtība un jāveic muitas deklarāciju kontrole, bet arī jānosaka ar attiecīgo importu saistītās summas un tās jāiegrāmato saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 105. panta 3. punktu un tam atbilstošo Kopienas Muitas kodeksa 220. panta 1. punktu ( 207 ). Tā kā Apvienotā Karaliste nav veikusi noteikšanu un iegrāmatošanu, iebildums par šīm tiesību normām, kuram patiesībā nav autonoma satura, arī būtu jāuzskata par pamatotu kā iepriekšējos šo secinājumu punktos aplūkoto pārkāpumu tiešas sekas. Tā kā Apvienotā Karaliste nav veikusi iepriekš minētos nepieciešamos pasākumus saskaņā ar atbilstošajiem Kopienas Muitas kodeksa un Savienības Muitas kodeksa noteikumiem, lasot tos LESD 325. pantā paredzētā efektivitātes principa gaismā, tā noteikti nav noteikusi ar attiecīgo importu saistītās summas un nav tās iegrāmatojusi atbilstoši Savienības Muitas kodeksa 105. panta 3. punktam un tam atbilstošajam Kopienu Muitas kodeksa 220. panta 1. punktam.

232.

Šādos apstākļos pirmais pamats ir jāuzskata par pamatotu, ciktāl tas attiecas uz pienākumiem atbilstoši LESD 325. pantam, Kopienas Muitas kodeksa 13. pantam un 220. panta 1. punktam, Savienības Muitas kodeksa 3., 46. pantam un 105. panta 3. punktam, Piemērošanas regulas 248. panta 1. punktam un Īstenošanas regulas 244. pantam.

233.

Komisija uzskata, ka Apvienotā Karaliste nav ievērojusi tiesību aktus par tradicionālajiem pašu resursiem, it īpaši Lēmuma 2007/436 un Lēmuma 2014/335 2. un 8. pantu, kā arī Regulas Nr. 1150/2000 2., 6., 9., 10., 11. un 17. pantu, kuriem atbilst attiecīgi Regulas Nr. 609/2014 2., 6., 9., 10., 12. un 13. pants. Komisija uzskata, ka šī valsts pārkāpuma laikposmā nav veikusi atbilstošas muitas kontroles, līdz ar to krāpnieciski pārāk zemu novērtētās preces netika pareizi deklarētas muitā. Ņemot vērā šo nepareizo novērtējumu, par šīm precēm maksājamie muitas nodokļi neesot tikuši aprēķināti pareizi un neesot aprēķinātas pašu resursu summas, kas atbilst konstatējamajiem nodokļiem, un līdz ar to tās neesot nodotas Savienības budžetam brīdī, kad tās būtu vajadzējis nodot. Komisija pārmet Apvienotajai Karalistei arī to, ka Apvienotās Karalistes iestādes konstatēja un pēc tam atcēla muitas parādus par atsevišķu pārāk zemu novērtētu preču importu, tādējādi pieļaujot administratīvu kļūdu. Īsumā Komisija uzskata, ka Apvienotā Karaliste ir atbildīga par no tā izrietošajiem tradicionālo pašu resursu zaudējumiem.

234.

Pirms šī pamata pamatotības analizēšanas ir jāprecizē tiesiskais režīms saistībā ar tradicionālo pašu resursu nodošanu, lai noteiktu dalībvalstu pienākumus šajā jomā (1. iedaļa). Attiecībā uz šī pamata būtību vispirms ir jāizvērtē Komisijas arguments, saskaņā ar kuru, neveicot atbilstošus pasākumus pēc papildu muitas parāda konstatēšanas par dažām pārāk zemu novērtētām precēm laikposmā no 2011. gada novembra līdz 2014. gada novembrim un atceļot šos konstatētos papildu parādus, Apvienotās Karalistes iestādes esot pieļāvušas administratīvu kļūdu, par kuru Apvienotā Karaliste ir finansiāli atbildīga (2. iedaļa). Pēc tam ir jāanalizē sarežģītā problemātika saistībā ar tradicionālo pašu resursu zaudējumu, kas izriet no apgalvotās pienākumu neizpildes, noteikšanu (3. iedaļa) un, visbeidzot, pakārtoti, Apvienotās Karalistes aizstāvības argumenti par nokavējuma procentiem (4. iedaļa).

235.

Saskaņā ar Lēmuma 2007/436 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu un Lēmuma 2014/335 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu ieņēmumi no kopējā muitas tarifa nodokļiem ir uzskatāmi par Savienības tradicionālajiem pašu resursiem ( 208 ). Pēdējie minētie tiek definēti kā “ieņēmumi, kuri galīgi tiek piešķirti Savienībai tās budžeta finansēšanai un kas tai likumiski pienākas bez turpmāka valsts iestāžu lēmuma pieņemšanas nepieciešamības” ( 209 ). Lai gan dalībvalstīm saskaņā ar minēto lēmumu 8. panta 1. punktu ir pienākums iekasēt Savienības pašu resursus, tām tomēr ir pienākums tos nodot Savienības rīcībā, un tās nevar pret to iebilst ( 210 ).

236.

Obligātais tradicionālo pašu resursu nodošanas Savienības rīcībā raksturs izriet no Regulas Nr. 609/2014 ( 211 ) noteikumiem par tostarp tradicionālo pašu resursu nodošanas kārtību un procedūru ( 212 ). Šajā ziņā saskaņā ar Regulas Nr. 609/2014 ( 213 ) 2. panta 1. punktu Savienības tradicionālo pašu resursu prasījumus nosaka, līdzko ir izpildīti muitas noteikumos paredzētie nosacījumi par prasījumu iekļaušanu kontos un paziņošanu debitoram ( 214 ), un saskaņā ar šīs regulas 13. panta 1. punktu ( 215 ) dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka noteiktajiem prasījumiem atbilstošās summas tiek nodotas Komisijai. Turklāt Tiesa jau ir precizējusi, ka šajā tiesību normā ir īpaši izteiktas no LES 4. panta 3. punkta izrietošās lojālas sadarbības prasības, saskaņā ar kurām dalībvalstīm tostarp ir jāpaziņo Komisijai problēmas, kas ir radušās, piemērojot Savienības tiesības ( 216 ).

237.

Ņemot vērā, ka pašu resursu ieņēmumu deficīts ir jākompensē vai nu no citiem pašu resursiem, vai arī, veicot pielāgojumus izdevumos, dalībvalstīm ir pienākums konstatēt Savienības pašu resursu prasījuma tiesības, lai nepieļautu, ka dalībvalsts rīcība izjauc Savienības finansiālo līdzsvaru ( 217 ). Lai nodotu pašu resursus, Regulas Nr. 609/2014 9. panta 1. punktā ir paredzēts, ka saskaņā ar šīs regulas 10. pantā paredzēto kārtību dalībvalstis pašu resursus ieraksta kredītā kontā, kas šajā nolūkā atvērts Komisijas vārdā ( 218 ). Šajā ziņā Regulas Nr. 609/2014 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pašu resursu kontus pārzina dalībvalsts kase vai dalībvalsts norīkota iestāde. Ja ir izpildīti muitas parāda konstatēšanai izvirzītie nosacījumi, dalībvalstīm tas ir jāiegrāmato kontos saskaņā ar šīs regulas 6. panta 3. punkta pirmo daļu (“A konti”) vai, ja ir izpildīti ad hoc nosacījumi, tas pienācīgi jāiegrāmato minētās regulas 6. panta 3. punkta otrajā daļā paredzētajos kontos (“B kontos”) ( 219 ).

238.

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka Savienības finanšu interešu vispārējā aizsardzība ir autonoms mērķis, kas ir ietverts LESD sestās daļas II sadaļā (finanšu noteikumi), kas ir nošķirta no muitas savienības, kura paredzēta LESD trešās daļas II sadaļas pirmajā nodaļā, kura attiecas uz Savienības politiku ( 220 ). Tomēr, kā norādījusi ģenerāladvokāte V. Trstenjaka ( 221 ), starp muitas noteikumiem un noteikumiem par Savienības pašu resursiem pastāv saikne tādā ziņā, ka kompetentajām valsts muitas iestādēm saskaņā ar muitas noteikumiem ir jāizvērtē, jānosaka un jāiekasē muitas nodokļi kā pašu resursi ( 222 ). Šādā kontekstā Tiesa nosprieda, ka starp pienākumu noteikt Savienības pašu resursus, pienākumu tos noteiktajā termiņā ierakstīt Komisijas kontā un pienākumu samaksāt nokavējuma procentus pastāv nedalāma saikne ( 223 ). Šie procenti turklāt ir maksājami neatkarīgi no iemesla, kādēļ šie resursi Komisijas kontā ir ierakstīti ar nokavējumu ( 224 ).

239.

Tiesa ir īpaši uzmanīga, interpretējot iepriekš minētās tiesību normas, tostarp atgādinot, ka Savienības finanšu tiesību normas ir vienas no Savienības tiesību sistēmas pamatnormām, kuru stingra ievērošana ir nepieciešama, lai nodrošinātu tās efektīvu darbību ( 225 ). Ņemot vērā, ka pašu resursiem ir jābūt pieejamiem Savienībai “ar iespējami labākajiem nosacījumiem” ( 226 ), Tiesa atgādināja, ka dažādu noteikumu par muitas nodokļu piedziņu mērķis ir nodrošināt rūpīgu un vienveidīgu noteikumu muitas jomā piemērošanu, lai ātri un efektīvi varētu nodot Savienības pašu resursus ( 227 ). Līdz ar to no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai gan dalībvalsts muitas iestāžu pieļautas kļūdas dēļ Savienības pašu resursi nav tikuši atgūti, šāda kļūda neietekmē attiecīgās dalībvalsts pienākumu samaksāt noteiktos prasījumus, kā arī nokavējuma procentus ( 228 ). Piemēram, tika noraidīti dalībvalstu izvirzītie pamatojumi, kas ir saistīti ar valsts iestāžu pieļauto kļūdu, veicot iegrāmatošanu ( 229 ), attiecīgās dalībvalsts norādīto nošķiršanu starp materiālu kļūdu un juridisku kļūdu vai arī kavēšanās, ieskaitot summas Komisijas kontā, netīšo raksturu ( 230 ). No tā izriet, ka dalībvalsts, kas nekonstatē Savienības tiesības uz pašu resursiem un atbilstošo summu nenodod Komisijas rīcībā, neizpildot nevienu no Regulas Nr. 609/2014 13. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem, nepilda tai Savienības tiesībās noteiktos pienākumus ( 231 ).

240.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es varu tikai piekrist Komisijas nostājai, saskaņā ar kuru dalībvalstij noteiktā pienākuma – atbilstoši Savienības tiesībām aizsargāt Savienības finanšu intereses un apkarot krāpšanu, kā arī veikt muitas kontroli, pamatojoties uz riska analīzi un galvojuma iesniegšanas pieprasīšanu, – neizpilde, kas ir konstatēta šajos secinājumos, noteikti ir saistīta ar tradicionālo pašu resursu summu, kuras jānodod Savienības budžetā, kļūdainu aprēķinu un šo resursu nekonstatēšanu un nenodošanu brīdī, kad tie bija jānodod.

241.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Apvienotajai Karalistei saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 2. panta 1. punktu, kuram atbilst Regulas Nr. 609/2014 2. panta 1. punkts, bija jākonstatē Savienības pašu resursu esamība un, piemērojot šo abu regulu 6., 9. un 10. pantu, tie jānodod Savienības rīcībā. Prasības pieteikumā ar pirmo iebildumu Komisija būtībā Apvienotās Karalistes iestādēm pārmet, ka tās B kontos ir atcēlušas lielas muitas parādu summas. Šīs summas atbilstot papildu parādiem, kas ir konstatēti pēc 2014. gadā veiktās operācijas Snake un kurus Apvienotās Karalistes iestādes ir paziņojušas, izsniedzot maksājuma paziņojumus C18 Snake, tomēr Apvienotās Karalistes iestādes tos atcēla laikā no 2015. gada jūnija līdz novembrim ( 232 ). Komisija uzskata, ka, neveicot atbilstošus muitas pasākumus pēc papildu muitas parādu konstatēšanas un atceļot šos parādus, šīs iestādes ir pieļāvušas administratīvu kļūdu, par kuru Apvienotajai Karalistei būtu jābūt finansiāli atbildīgai.

242.

Šī valsts šo iebildumu būtībā kritizē divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā apgalvo, ka maksājuma paziņojumu C18 Snake izdošanas brīdī nebija nekādas metodoloģijas, lai varētu a posteriori noteikt muitas vērtību pēc tam, kad pārāk zemu novērtētās preces ir tikušas izlaistas. Otrkārt, Apvienotā Karaliste apgalvo, ka attiecīgās summas esot izrādījušās “neatgūstamas” šo tiesību normu izpratnē tādu iemeslu dēļ, kas nav attiecināmi uz Apvienotās Karalistes iestādēm, jo importētāji, uz kuriem attiecas 23 maksājuma paziņojumi C18 Snake, bija “čaulas” uzņēmumi, proti, uzņēmumi, kas izzūd, tiklīdz preces tiek laistas brīvā apgrozībā. Līdz ar to noteikti neesot bijis iespējams piedzīt attiecīgos nodokļus tādu iemeslu dēļ, kuros to nevar vainot atbilstoši Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktam un Regulas Nr. 609/2014 13. panta 2. punkta b) apakšpunktam. No tā izrietot, ka Apvienotajai Karalistei nebija pienākuma nodot Savienības budžetam summas, kas atbilst konstatētajiem prasījumiem.

243.

Tādējādi saistībā ar šo iebildumu jautājums ir par to, vai, nepiedzenot muitas nodokļus, kuri ir konstatēti maksājuma paziņojumos C18 Snake, Apvienotā Karaliste ir rīkojusies veidā, kas nav saderīgs ar iepriekš minētajiem Regulas Nr. 1150/2000 un Regulas Nr. 609/2014 noteikumiem.

244.

Šajā ziņā saskaņā ar Regulas Nr. 609/2014 13. panta 1. punktu un tam atbilstošo Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 1. punkta noteikumu dalībvalstis veic visus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka noteikto prasījumu summas tiek nodotas Savienības budžetā. Šajā gadījumā ir jāatgādina, ka Apvienotās Karalistes iestādes uzskatīja, ka atsevišķi importa gadījumi, kas tika pārbaudīti operācijā Snake, bija novērtēti pārāk zemu, ka tās iegrāmatoja attiecīgās summas, paziņoja uzņēmējiem 23 maksājuma paziņojumus C18 Snake un konstatēja tiem atbilstošos muitas parādus. Šiem parādiem atbilstošās summas sākotnēji tika ierakstītas B kontos saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 un Regulas Nr. 609/2014 6. panta 3. punktu kā prasījumi, kas ir noteikti, nav piedzīti un par kuriem nav sniegts nekāds galvojums. Pēc tam Apvienotā Karaliste tos atcēla.

245.

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 609/2014 13. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktu dalībvalstis ir atbrīvotas no pienākuma Komisijas rīcībā nodot summas, kas atbilst konstatētajiem prasījumiem, vienīgi tad, ja tie izrādās neatgūstami force majeure apstākļu dēļ vai izrādās, ka tos pilnībā nav iespējams piedzīt tādu iemeslu dēļ, kuros tās nevar vainot. Tāpat ir jāatgādina, ka jēdzienus “force majeure apstākļi” un “citi tādi iemesli [..], kuros tās nevar vainot” Tiesa ir interpretējusi šauri. Piemēram, tā atteicās uzskatīt, ka paredzama streika kustība varētu būt apstāklis, kas attaisno novēlotu resursu iekļaušanu ( 233 ), vai ka dalībvalsts varētu izvērtēt iespēju paātrināti izpildīt pieprasījumu par resursu iekļaušanu ( 234 ). Tiesa turklāt noraidīja dalībvalsts pamatojumu saistībā ar muitas ierēdņu krāpniecisku rīcību ( 235 ).

246.

Ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, man šķiet, ka šajā lietā Apvienotās Karalistes aizstāvības argumenti nevar tikt pieņemti. Pirmkārt, nav strīda par to, ka šī valsts nenorāda uz force majeure, lai pamatotu maksājuma paziņojumu C18 Snake atcelšanu, bet drīzāk vienīgi apgalvo, ka tā nevar tikt uzskatīta par atbildīgu par šajos maksājuma paziņojumos prasīto papildu muitas nodokļu zaudējumu. Lai gan muitas parāda parādnieka maksātnespēja prima facie ir faktors, kas nav atkarīgs no dalībvalsts gribas, ir jāpatur prātā, ka šajā lietā Komisija pārmet Apvienotajai Karalistei, ka tā nav veikusi visus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai Savienības budžetam tiktu nodotas summas, kuras atbilst Savienības tradicionālo pašu resursu prasījuma tiesībām. No lietas dalībnieku dokumentiem izriet, ka tie neapstrīd, ka tika noteikti papildu muitas nodokļi, ņemot vērā, ka Apvienotās Karalistes iestādes identificēja preces, kuru izlaišana jau bija atļauta, ne arī to, ka attiecīgajiem importētājiem netika pieprasīts galvojums, lai nodrošinātu pieprasīto summu pilnīgu piedziņu ( 236 ). Ir svarīgi uzsvērt, ka šajā laikā šīs Apvienotās Karalistes iestādes pilnībā zināja par attiecīgo krāpšanas shēmu, kas tostarp ietvēra visu attiecīgo uzņēmumu darbības izbeigšanu, tiklīdz pirmo reizi tika apstrīdēta muitas deklarācija, kas iesniegta preču importam. Tāpēc uzskatu par nepamatotu Apvienotās Karalistes argumentu, saskaņā ar kuru maksājuma paziņojumā C18 Snake minēto papildu muitas parādu piedziņa būtu bijusi neiespējama, jo šos parādus nevarēja izpildīt. Pēc papildu muitas nodokļu noteikšanas šai valstij saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas Muitas kodeksa un Savienības Muitas kodeksa noteikumiem, tos interpretējot atbilstoši LESD 325. pantā nostiprinātajam Savienības finanšu interešu efektīvas aizsardzības principam, bija jāpieprasa sniegt atbilstošu galvojumu maksājamās summas segšanai ( 237 ). Līdz ar to man šķiet, ka pamatojums, kas balstīts uz Apvienotās Karalistes norādīto muitas parādu parādnieku maksātnespēju, pats par sevi nav iemesls, kas varētu atbrīvot dalībvalsti no šī muitas parāda piedziņas, piemērojot attiecīgās tiesību normas.

247.

Turklāt ir jānoraida Apvienotās Karalistes arguments, saskaņā ar kuru maksājuma paziņojumu C18 Snake atcelšana bija nenovēršama, jo nebija nekādas metodoloģijas, lai pareizi noteiktu preču muitas vērtību. Konkrētāk, šī valsts apgalvo, ka tās iestādes esot atsaukušas maksājuma paziņojumus C18 Snake pēc tam, kad tos bija apstrīdējuši daži uzņēmēji, pamatojoties uz to, ka OLAF metodoloģija, kuru tās izmantoja, lai noteiktu pareizu pārāk zemu novērtētā importa, kas tika apstrīdēts operācijas Snake laikā, muitas vērtību, nebija piemērota, lai veiktu šī importa “pārvērtēšanu”. Apvienotā Karaliste uzskata, ka tās iestādēm bija jāatsauc maksājuma paziņojumi C18 Snake, jo tie bija balstīti vienīgi uz OLAF metodoloģiju.

248.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesiskais regulējums muitas vērtības noteikšanas jomā ir vērsts uz to, lai izveidotu taisnīgu, vienveidīgu un neitrālu sistēmu, kas izslēdz patvaļīgu vai fiktīvu muitas vērtību izmantošanu ( 238 ). Tiesa arī norādīja, ka no Kopienas Muitas kodeksa 29.–31. panta (tagad – Savienības Muitas kodeksa 70.–74. pants) izriet, ka šajās tiesību normās paredzētās muitas vērtības noteikšanas metodes ir noteiktas hierarhiskā secībā un tām ir subsidiaritātes saikne tādējādi, ka tad, ja šādu vērtību nevar noteikt, piemērojot attiecīgo tiesību normu, ir jāņem vērā tiesību norma, kas uzreiz seko pēc tās noteiktā kārtībā ( 239 ). Šajā lietā ir jāatgādina, ka saskaņā ar lietas materiāliem, kā tas izriet no pirmā pamata pārbaudes ( 240 ), OLAF metodoloģiju varēja izmantot tikai kā riska analīzes instrumentu parastajās muitas darbībās. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Apvienotā Karaliste, nevis 2015. gada 20. februāra sanāksmē OLAF pirmoreiz norādīja, ka vidējā koriģētā cena nav jāizmanto“pārvērtēšanas” nolūkā, bet tieši kopš PPD Discount sākuma dalībvalstis tika informētas, ka OLAF metodoloģijas mērķis ir krāpšanas atklāšana. Līdz ar to, tā kā Apvienotās Karalistes iestādes ir izmantojušas vidējās koriģētās cenas, kuru pamatā ir OLAF metodoloģija, lai aprēķinātu papildu muitas nodokļus, kas prasīti maksājuma paziņojumos C18 Snake ( 241 ), tās neizmantoja šo metodoloģiju atbilstoši mērķiem, kuriem tā tika izstrādāta. Līdz ar to piekrītu Komisijas nostājai ( 242 ), saskaņā ar kuru Apvienotās Karalistes iestādēm pēc krāpnieciski pārāk zemu novērtēto preču noteikšanas bija jānosaka to pareiza muitas vērtība atbilstoši Kopienas Muitas kodeksā un Savienības Muitas kodeksā precizētajām secīgajām metodēm, pamatojoties uz iepriekš minētajām noteikšanas metodēm, ņemot vērā faktu, ka runa ir par importētajām precēm, uz kurām attiecas muitas kontroles ( 243 ). Līdz ar to šķiet, ka, neievērojot muitas vērtības noteikšanas posmus saskaņā ar iepriekšējā punktā minētajiem un piemērojamiem muitas noteikumiem precēm, kas operācijā Snake tika identificētas kā pārāk zemu novērtētas, un, piemērojot OLAF metodoloģiju šo normu vietā, Apvienotā Karaliste nav ievērojusi Savienības tiesību aktus muitas jomā, un tā rezultātā summas, kuras ir norādītas maksājuma paziņojumos C18 Snake, neatspoguļoja summas, kas faktiski bija jāmaksā uzņēmējiem.

249.

No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem faktiski izriet, ka Apvienotās Karalistes iestādes pašas saprata kļūdas, ko tās bija pieļāvušas, nosakot papildu summas ( 244 ), bet tā vietā, lai labotu kļūdas un izdotu maksājuma rīkojumus, tās izvēlējās galīgi atcelt maksājuma paziņojumus C18 Snake. Apvienotā Karaliste norāda, ka, nepastāvot pieņemamai metodoloģijai, bija vēlams parādus atcelt ( 245 ). Kā apgalvo Komisija, Apvienotā Karaliste varēja no jauna izdot maksājuma paziņojumus, bet tā izvēlējās to nedarīt.

250.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Apvienotā Karaliste pēc tam, kad bija konstatējusi, iegrāmatojusi un paziņojusi parādniekiem muitas nodokļus, kas prasīti saskaņā ar 23 maksājuma paziņojumiem C18 Snake, neizpildīja Regulas Nr. 609/2014 13. panta 1. punktā un tam atbilstošajā Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 1. punkta noteikumā paredzētos pienākumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstīm ir jāveic visi pasākumi, kas ir vajadzīgi, lai Savienības budžetam tiktu nodotas summas, kuras atbilst noteiktajiem prasījumiem. Šo maksājuma paziņojumu atcelšana, kā arī ar tiem saistītie iepriekšējie lēmumi ir jāuzskata par Apvienotās Karalistes iestāžu administratīvām kļūdām, kuru sekas ir tradicionālo Savienības pašu resursu nepiedzīšana. Turklāt piekrītu Komisijas nostājai, saskaņā ar kuru Apvienotā Karaliste izvēlējās atcelt summas, kas pieprasītas maksājuma paziņojumos C18 Snake un ierakstītas B kontos, nevis ievērot Regulas Nr. 609/2014 13. pantā un tam atbilstošajā Regulas Nr. 1150/2000 17. panta noteikumā paredzēto procedūru, kura ļauj dalībvalstīm tikt atbrīvotām no pienākuma nodot Savienības budžetam summas, kas atbilst prasījumiem, kuri izrādījušies neatgūstami. No tā izriet, ka Apvienotā Karaliste šādos apstākļos nevarēja atsaukties uz Regulas Nr. 609/2014 13. panta 2. punktā un tam atbilstošajā Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punkta noteikumā paredzēto atbrīvojumu, ciktāl šī valsts ir vainojama aprakstītajās administratīvajās kļūdās. No tā izriet, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru ( 246 ) dalībvalsts, kas pēc tam, kad ir konstatējusi Savienības pašu resursu prasījumus, nav nodevusi atbilstošo summu Komisijas rīcībā, neizpildot kādu no iepriekš minētajās tiesību normās paredzētajiem nosacījumiem, nepilda savus Savienības tiesībās paredzētos pienākumus. Līdz ar to ir jāuzskata, ka, tā kā tika atcelti 23 maksājuma paziņojumi C18 Snake un netika nodotas ar tiem saistītās summas, tradicionālie pašu resursi Savienības budžetā ir jāmaksā par laikposmu no 2011. gada novembra līdz 2014. gada novembrim.

251.

Lai novērtētu tradicionālo pašu resursu zaudējumu apmēru Savienības budžetam, kas izriet no Savienības tiesību neievērošanas, kura Apvienotajai Karalistei tiek pārmesta šīs prasības ietvaros, Komisija šajā lietā pamatojās uz OLAF metodoloģiju un tai pieejamajiem datiem. Pamatojoties uz to, tā uzskata, ka attiecībā uz laikposmu no 2011. gada novembra līdz 2017. gada 11. oktobrim Komisijas rīcībā kā tradicionālie pašu resursi esot bijis jānodod summa 2679637088,86 EUR apmērā (bruto summa, no kuras atskaitītas iekasēšanas izmaksas).

252.

Savukārt Apvienotā Karaliste savā aizstāvībā apstrīd gan izmantoto metodoloģiju, gan Komisijas aprēķināto summu. Pamatojoties uz savām aplēsēm, tā noteica to papildu pašu resursu summu, kas ir saistīti ar pārāk zemu novērtētu importu no Ķīnas pārkāpuma laikposmā 217646623 GBP apmērā ( 247 ), šo skaitli tā samazināja savā atbildes rakstā uz repliku, to nosakot 123819268 GBP apmērā. Tādējādi, lai gan šī valsts turpina apstrīdēt tai pārmesto pienākumu neizpildi, manuprāt, patiesībā tā netieši atzīst, ka zināmā mērā tas, ka tā nav īstenojusi efektīvus pasākumus krāpšanas saistībā ar pārāk zemu novērtējumu muitas jomā apkarošanai, Savienības budžetam ir radījis tradicionālo pašu resursu zaudējumus ( 248 ). Līdz ar to galvenais jautājums šajā pamatā ir noskaidrot, kā noteikt attiecīgo zaudējumu apmēru.

253.

Pirms izskatīt šo jautājumu pēc būtības, uzskatu, ka ir jāizsaka apsvērumi par Apvienotās Karalistes izvirzītajiem ievada iebildumiem saistībā ar, pirmkārt, Komisijas un Tiesas kompetences neesamību veikt tradicionālo pašu resursu aplēses un konstatēšanu, jo šī kompetence esot dalībvalstīm (1. iedaļa), un, otrkārt, par šīs prasības raksturu, kas faktiski būtu uzskatāma par prasību par zaudējumu atlīdzību, un līdz ar to Komisijai esot jāpierāda tieša cēloņsakarība starp konkrēto valsts pienākumu neizpildi un tās izraisītajiem zaudējumiem (2. iedaļa).

254.

Apvienotā Karaliste norāda – tā kā nevar piemērot citas metodes, kas tiek izmantotas agrākā stadijā to procedūru virknē, kuras ir paredzētas Savienības Muitas kodeksa 70.–74. pantā ( 249 ), lai noteiktu muitas vērtību ( 250 ), dalībvalsts ekskluzīvā kompetencē ir parastās metodes, kas ir balstīta uz preces darījuma vērtību, vietā izmantot pakārtotu metodi ( 251 ), kura ir paredzēta Savienības Muitas kodeksa 74. panta 3. punktā un Kopienas Muitas kodeksa 31. pantā, un tādējādi noteikt aplūkoto preču muitas vērtību, pamatojoties uz pieejamajiem datiem un piemērojot “pieņemamus līdzekļus” ( 252 ). Šāda noteikšana ietverot vairākus sarežģītus lēmumus un sarežģītas metodoloģiskās izvēles no valsts iestāžu puses, kurām šajā ziņā ir plaša rīcības brīvība.

255.

Nepiekrītu šim aizstāvības argumentam, kas ir balstīts uz muitas noteikumu piemērošanu, jo tāpat kā Komisija uzskatu, ka OLAF metodoloģijas kā instrumenta tradicionālo pašu resursu zaudējumu novērtēšanai mērķis nav noteikt ievesto preču muitas vērtību šo tiesību normu izpratnē, kas ir ekskluzīvā dalībvalstu kompetencē ( 253 ). Proti, saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 69.–74. pantu dalībvalstij ir jānosaka preču muitas vērtība un vajadzības gadījumā, to darot, jāizmanto palīgmetodes ( 254 ). Šajā lietā Apvienotajai Karalistei bija jānosaka muitas vērtība tekstilizstrādājumiem un apaviem no Ķīnas, ņemot vērā konkrētos rādītājus, kas norāda uz to pārāk zemu novērtējumu. Šajā gadījumā, kā tas izriet no šīs prasības pirmā pamata pārbaudes, šāda noteikšana nav notikusi. No tā izriet, ka Komisija nevar aizstāt dalībvalstis, lai veiktu šādu novērtējumu, ja attiecīgā dalībvalsts to nav veikusi atbilstoši iepriekš minētajām metodēm. Šāda noteikšana katrā ziņā vairs nav iespējama. Šis apstāklis ir raksturīgs OLAF metodoloģijas kā tradicionālo pašu resursu zaudējumu aprēķināšanas instrumenta statistikas iedabai – tās mērķis, pamatojoties uz statistikas datiem, ir noteikt to zaudējumu apmēru, kas ir radušies sakarā ar to, ka Apvienotā Karaliste ir pārkāpusi Savienības tiesību normas tradicionālo pašu resursu jomā, jo tās iestādes nav veikušas atbilstošas muitas kontroles attiecībā uz konkrētajām precēm ( 255 ), līdz ar to muitas nodokļi, kuri ir jāmaksā par šīm pēdējām minētajām precēm, nav tikuši pareizi aprēķināti.

256.

No iepriekš minētās pastāvīgās judikatūras ( 256 ) izriet, ka parasti pastāv tieša saikne starp dalībvalstij pārmesto Savienības muitas tiesību pārkāpumu un tradicionālo pašu resursu zaudēšanu, kas no tā izriet Savienības budžetam. Šajā kontekstā Tiesa lietā, kurā tika pasludināts 2020. gada 9. jūlija spriedums Čehijas Republika/Komisija ( 257 ), jau nosprieda, ka Savienības pašu resursu sistēma, kāda tā šobrīd ir paredzēta Savienības tiesībās, ietver Komisijas iespēju prasības sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros nodot Tiesas vērtējumam strīdu starp to un kādu dalībvalsti attiecībā uz tās pienākumu nodot konkrētu Savienības pašu resursu summu šīs iestādes rīcībā ( 258 ).

257.

Šajā gadījumā, ciktāl Apvienotā Karaliste ir nolēmusi argumentētajā atzinumā noteiktajā termiņā nenodot Komisijas rīcībā aplūkoto tradicionālo pašu resursu summu, bet gan vienīgi apstrīd Komisijas nostāju attiecībā uz tās pienākumu nodot šo summu, manuprāt, šī iestāde pamatoti uzskatīja, ka šī valsts nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar tiesisko regulējumu tradicionālo pašu resursu jomā, un tādēļ nolēma celt prasību sakarā ar pienākumu neizpildi. Šādā kontekstā Komisijai ir pienākums pierādīt, ka pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde, un sniegt Tiesai informāciju, kas ir vajadzīga, lai pārbaudītu, vai pastāv šī pienākumu neizpilde, un tā nevar pamatoties uz kādu pieņēmumu ( 259 ). Tādējādi Tiesai ir jāpārbauda, vai Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi pašu resursu zaudējumu apmēru, ko tā pieprasa par pārkāpuma laikposmu. No tā izriet, ka ir jānoraida Apvienotās Karalistes arguments par metodoloģiju izvērtēšanas kārtību, saskaņā ar kuru Tiesai vispirms ir jāizvērtē šīs valsts piedāvātās aplēses.

258.

Apvienotā Karaliste turklāt norāda, ka tad, ja Tiesa vispirms nospriestu, ka Komisija savā prasījumā par pienākumu apkarot krāpšanu ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka pastāv pienākumu neizpilde ( 260 ), vēlāk Komisijai būtu jāpierāda, ka Apvienotās Karalistes piedāvātā metodoloģija, lai noteiktu nododamos papildu pašu resursus, ir balstīta uz tādu pierādījumu izvēli un vērtējumu, kuri ir acīmredzami nepamatoti. Konkrētāk, Apvienotā Karaliste uzskata, ka no LESD 258. un 260. panta saistības izriet, ka, savā prasībā iekļaujot jautājumu par tradicionālo pašu resursu zaudējumu aplēsēm, Komisija pārsniedz prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam robežas, kas attiecas vienīgi uz jautājumu par to, vai dalībvalsts nav izpildījusi Savienības tiesībās paredzētos pienākumus. Šādā gadījumā Komisijai būtu jāsniedz pierādījumi par cita veida prettiesiskumu, proti, par Apvienotās Karalistes īstenotās nesamaksāto nodokļu aplēses acīmredzami nesaprātīgo raksturu.

259.

Šajā ziņā man jānorāda, ka šajā argumentā nav ņemts vērā fakts, ka šīs prasības mērķis ir panākt, lai Tiesa tostarp konstatētu, ka Apvienotā Karaliste nav izpildījusi Savienības tiesībās paredzētos pienākumus pašu resursu jomā, un tas noteikti nozīmē, ka Komisijai ir jāsniedz pierādījumi attiecībā uz šo resursu zaudējumu apmēru un pienākumu neizpildi. Šādas aplēses neietekmē iespējamu procedūras saskaņā ar LESD 260. pantu izmantošanu gadījumā, ja dalībvalsts nebūtu samaksājusi pamatsummu vai procentus pēc iespējama sprieduma, kurā tā tiktu atzīta par vainojamu no pašu resursu režīma izrietošo pienākumu pārkāpumā. Katrā ziņā jautājums par to, vai dalībvalsts ir rīkojusies saprātīgi, “pārvērtējot” pārāk zemu novērtēto importu, šajā gadījumā nerodas. Judikatūra, uz kuru Apvienotā Karaliste atsaucas, lai pamatotu savu tēzi par preču “pārvērtēšanu”, attiecas uz dalībvalsts pienākumiem, ja tā muitas kontroles laikā radušos šaubu gadījumā nosaka importēto preču muitas vērtību ( 261 ). Kā jau tika uzsvērts, Komisija šī otrā pamata ietvaros cenšas noteikt nevis konkrētu preču muitas vērtību, bet gan noteikt tradicionālo pašu resursu zaudējumus, pamatojoties uz statistikas datiem.

260.

Turklāt savos 2018. gada 22. jūnija un 2019. gada 22. marta informācijas pieprasījumos Apvienotā Karaliste tostarp lūdza Komisiju tai sniegt informāciju par pieprasīto pašu resursu zaudējumu aprēķinu 2679637088,86 EUR apmērā, lai varētu šo summu pārrēķināt. Šajā ziņā konstatēju, ka savā replikas rakstā Komisija ir paskaidrojusi, ka šī apmēra aprēķināšanai izmantotā metodoloģija un dati vienmēr ir bijuši zināmi Apvienotajai Karalistei, tostarp runa esot par informāciju, ko ir sniegusi šī pati valsts, izmantojot datubāzi Surveillance 2.

261.

Apvienotā Karaliste norāda, ka Komisijai sava prasība ir jāpamato ar tiesvedības par atbildību noteikumiem, jo tā lūdz Tiesu piespriest šai valstij atlīdzināt zaudējumus. Šajā lietā Komisijai neesot izdevies pierādīt, pirmkārt, konkrētu un aprēķināmu zaudējumu esamību, kā arī, otrkārt, tiešas cēloņsakarības esamību starp Apvienotās Karalistes pieļauto pienākumu neizpildi un šiem zaudējumiem.

262.

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka tiesvedība Tiesā atbilstoši LESD 258. pantam ir tiesvedība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, nevis tiesvedība par atbildību vai zaudējumu atlīdzību. Tādējādi prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi ietvaros Komisijai ir jāpierāda, ka Apvienotā Karaliste nav izpildījusi Savienības tiesībās paredzētos pienākumus ( 262 ). Tā kā šīs prasības mērķis nav panākt, lai Tiesa piespriestu atbildētājai valstij samaksāt zaudējumu atlīdzību, Tiesai nav jāizvērtē Apvienotās Karalistes izvirzītie fakti par zaudējumu esamību un cēloņsakarību starp pienākumu neizpildi muitas jomā un apgalvotajiem zaudējumiem. Katrā ziņā šis Apvienotās Karalistes arguments ir jānoraida, ņemot vērā pastāvīgo Tiesas judikatūru, no kuras izriet, ka prasība sakarā ar pienākumu neizpildi ir objektīva ( 263 ). Ar Savienības tiesību normu uzlikto pienākumu neizpildi pietiek, lai būtu noticis pārkāpums, un tas, ka šādam pārkāpumam nav negatīvu seku, nav svarīgi ( 264 ). Tādējādi uzskatu, ka šīs prasības mērķis tiesvedības sakarā ar pienākumu neizpildi īpašību dēļ nav panākt, lai Tiesa piespriestu atbildētājai dalībvalstij samaksāt zaudējumu atlīdzību.

263.

Tomēr ir jānorāda, ka savā prasības pieteikumā Komisija katrā ziņā nav lūgusi atlīdzināt zaudējumus. Apvienotās Karalistes nostāja, saskaņā ar kuru Komisijai ir jāpierāda to “zaudējumu” esamība, kuru apmēra noteikšana ir iespējama tikai pēc tam, kad iepriekš ir konstatēta cēloņsakarība, kas izriet no dalībvalsts prettiesiskās rīcības, manuprāt, ir balstīta uz kļūdainu prasības pieteikuma un citu aplūkotās tiesvedības dokumentu interpretāciju. Konkrētāk, no pirmā prasījuma trešās daļas izriet, ka Komisija pārmet Apvienotajai Karalistei, ka tā nav nodevusi Savienības budžetam pareizu tradicionālo pašu resursu summu, un tā rezultātā esot pārkāpti noteikumi par šiem resursiem. Kā jau tika norādīts, dalībvalstīm saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 9. un 10. pantu, kuriem atbilst attiecīgi Regulas Nr. 609/2014 9. un 10. pants, lasot tos kopsakarā ar Lēmuma 2007/436 un Lēmuma 2014/335 2. un 8. pantu, ir jānosaka Savienības tiesības attiecībā uz tradicionālajiem pašu resursiem, ja ir izpildīti muitas tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi attiecībā uz nodokļa summas iegrāmatošanu un paziņošanu parādniekam.

264.

Līdz ar to no prasības pieteikuma un tostarp no tajā minētajām Savienības tiesību normām nepārprotami izriet, ka Komisija pārmet Apvienotajai Karalistei, ka tā nav nodevusi Savienībai pareizi aprēķinātus tradicionālos pašu resursus, nevis tai nodarītos zaudējumus. Prasības pieteikuma petitum aprakstītā pienākumu neizpilde (un it īpaši rindkopa “neņemot vērā pareizās muitas nodokļu summas un nenododot pareizu tradicionālo pašu resursu apmēru”) pēc sava rakstura ir prasība konstatēt valsts pienākuma rīkoties neizpildi, proti, tās Savienības tiesībās noteikto pienākumu neizpildi, nevis šīs valsts radītos zaudējumus.

265.

Pēc tam, runājot par Apvienotās Karalistes argumentu par nepieciešamību pierādīt cēloņsakarību starp dalībvalsts konkrēto pienākumu neizpildi un pašu resursu zaudējumiem, Tiesa jau ir uzsvērusi, ka pastāv “tieša saikne” starp ieņēmumu no muitas nodokļiem iekasēšanu un atbilstošo resursu nodošanu Savienības budžetam ( 265 ). Uzskatu, ka no šīs judikatūras izriet, ka, tad ja dalībvalsts muitas iestāžu pieļautas kļūdas dēļ muitas nodokļi netiek iekasēti, tas neietekmē dalībvalsts pienākumu nodot konstatējamās summas un samaksāt nokavējuma procentus. Lai gan pastāv sine qua non saistība starp dalībvalsts pienākumu neizpildi muitas tiesiskā regulējuma jomā, no vienas puses, un pašu resursu summu, kas neesot nodota Savienības budžetam, no otras puses, jo pirmajam neizbēgami ir ietekme uz otro, tas nenozīmē, ka abi šie elementi būtu jāanalizē kā zaudējumi, kurus ir radījusi dalībvalsts kļūdainā rīcība. Ja nav izpildīts neviens no Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktā vai Regulas Nr. 609/2014 13. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem, dalībvalsts, kas nenosaka Savienības pašu resursu prasījumus un atbilstošo summu nenodod Komisijas rīcībā, nepilda pienākumus, kuri tai ir noteikti saskaņā ar Savienības tiesībām, tostarp pienākumus, kas izriet no Lēmuma 2000/597 un Lēmuma 2007/436 2. un 8. panta ( 266 ). Šo secinājumu apstiprina judikatūra, uz ko Apvienotā Karaliste atsaucas savā iebildumu rakstā, no kura izriet, ka muitas iestāžu kļūdainā rīcība attiecībā uz maksājamo muitas nodokļu aprēķinu neizbēgami rada tradicionālo pašu resursu zaudējumus, par kuriem atbildīgas ir dalībvalstis ( 267 ). Šajā kontekstā LESD 340. pantam un ar to saistītajai judikatūrai, uz ko atsaucas Apvienotā Karaliste, nav nozīmes.

266.

Turklāt man šķiet, ka no sprieduma lietā Komisija/Apvienotā Karaliste ( 268 ), uz kuru atsaucas Apvienotā Karaliste un personas, kas ir iestājušās lietā, nevar izdarīt citādu secinājumu, jo šī lieta attiecās uz situāciju, kura atšķiras no šīs tiesvedības pamatā esošās situācijas. Šajā lietā jautājums faktiski bija par Apvienotās Karalistes atbildības noteikšanu sakarā ar to, ka Angiljas [Anguilla] aizjūras zemes un teritorijas (AZT) iestādes, iespējams, bija izsniegušas EXP sertifikātus, tādējādi pārkāpjot tā saukto “AZT” lēmumu. Komisija it īpaši apgalvoja, ka Apvienotajai Karalistei, ņemot vērā īpašās attiecības, kādas tai ir ar savu AZT, kas nav neatkarīga valsts, kā dalībvalstij ir jāuzņemas atbildība par Angiljas iestāžu pieņemtajiem aktiem un pieļauto nolaidību, kas ir pretrunā šim lēmumam. Apvienotā Karaliste uzskatīja, ka neviens Savienības tiesību akts neļauj atzīt Angilju par atbildīgu attiecībā pret Savienību par kļūdām, ko tās iestādes ir pieļāvušas, piemērojot minēto lēmumu, un pašu resursu zaudējumiem, kuri no tā izriet, līdz ar to arī Apvienotā Karaliste nevarēja tikt uzskatīta par atbildīgu par šādām kļūdām tikai tādēļ vien, ka tā ir dalībvalsts, kurai Angilja ir piesaistīta ( 269 ). Tādējādi galvenā problēma minētajā lietā attiecās uz Savienības dalībvalsts atbildību par tādas AZT iestāžu rīcību, ar kuru tai ir īpašas saiknes, proti, rīcību, ar kuru tika pārkāptas Savienības tiesības, kā rezultātā tika zaudēti pašu resursi. Līdz ar to, tā kā šī lieta attiecas uz pašas Apvienotās Karalistes, nevis kādas citas vienības atbildību, minētā sprieduma secinājumi nevar tikt attiecināti uz šo lietu, pretēji tam, ko apgalvo šī valsts.

267.

Visbeidzot, Apvienotā Karaliste iebildes par nepieņemamību veidā izvirza argumentu, saskaņā ar kuru Komisija neesot pierādījusi, ka pasākumi, ko šī valsts bija izvēlējusies, lai apkarotu krāpšanu saistībā ar pārāk zemu novērtējumu, faktiski radīja tradicionālo pašu resursu zaudējumus Savienības budžetam ( 270 ). Tā uzskata, ka Komisijas tēze, saskaņā ar kuru krāpšana saistībā ar pārāk zemu novērtējumu ir turpinājusies tādēļ, ka pirms muitošanas netika veikta riska analīze un efektīva kontrole, obligāti nozīmē, ka, pastāvot šādiem pasākumiem, izzustu tirdzniecība un ar to saistītie tradicionālo pašu resursu zaudējumi. Citiem vārdiem sakot, ja tā būtu ieviesusi pasākumus krāpšanas apkarošanai, kurus Komisija uzskata par piemērotiem, pārāk zemu novērtēto preču imports tiktu izskausts, un no tā izriet, ka Savienības budžetam nebūtu jāmaksā nekāds būtisks papildu muitas nodoklis. Apvienotā Karaliste apgalvo, ka tā būtu jāuzskata par atbildīgu vienīgi par zaudējumiem Savienības budžetam, kas atbilst starpībai starp tradicionālajiem pašu resursiem, kuri būtu radušies tās hipotētiskajā scenārijā, un tradicionālajiem pašu resursiem, ko tā faktiski ir nodevusi.

268.

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka nav nozīmes tam, vai situācijā, kad tradicionālo pašu resursu zaudējumi ir radušies tādu notikumu dēļ, kas ir risinājušies pirms dalībvalsts iestāžu administratīvas kļūdas, būtu bijis iespējams, ka šie notikumi īstenojas, neesot šādai kļūdai, un tādējādi nezaudējot pašu resursus ( 271 ). Pilnības labad ir jānorāda, ka, neņemot vērā konkrētās kontroles ( 272 ), Apvienotā Karaliste pārkāpuma laikposmā praktiski nav veikusi nekādas kontroles. Šādi rīkojoties, tā ir radījusi neatgriezenisku situāciju, kuras rezultātā tika zaudēti ievērojami tradicionālie pašu resursi, kas, manuprāt, ir jākonstatē. Uzskatu, ka šādā kontekstā Tiesai nav jāspekulē par to, kas notiktu, ja Apvienotā Karaliste būtu izpildījusi savus Savienības tiesībās paredzētos pienākumus. Tāda hipotētiska analīze, kādu iesaka Apvienotā Karaliste, nevar likt apšaubīt ne šo zaudējumu esamību, ne arī to, ka tos būtu bijis iespējams novērst, ja Apvienotās Karalistes muitas iestādes būtu veikušas atbilstošas pārbaudes pirms attiecīgo preču laišanas brīvā apgrozībā. Šāds arguments nav pamatots, jo ir jāņem vērā faktiskā situācija, kāda tā bija Savienības tiesību pārkāpumu dēļ, nevis pārāk zemu novērtēto preču apjoms, kas varētu būt importēts, ja dalībvalsts hipotētiski būtu izpildījusi tai Savienības tiesībās paredzētos pienākumus. Līdz ar to uzskatu, ka šāds hipotētisks scenārijs nevar tikt atbalstīts pašu resursu zaudējumu jomā.

269.

Komisija uzskata, ka ir jāveic aplēses, kas ir balstītas uz visu pieejamo informāciju, lai noteiktu tradicionālo pašu resursu zaudējumus, jo vairs nav iespējams noteikt pārāk zemu novērtēto preču pareizu vērtību, piemērojot vienu vai otru no Kopienas Muitas kodeksā un Savienības Muitas kodeksā paredzētajām metodēm. Ņemot vērā, ka Apvienotā Karaliste nesadarbojas, neviens tiešs pierādījums neļautu apstiprināt attiecīgo preču muitas vērtību. Tādējādi Komisija esot nonākusi pie tradicionālo pašu resursu zaudējumu aplēsēm, pamatojoties uz OLAF metodoloģiju, kura ir balstīta uz statistikas datiem un Savienībā importēto attiecīgo preču cenu vidējo koriģēto rādītāju.

270.

Konkrētāk, OLAF metodoloģijas, kas ir metodoloģija tradicionālo pašu resursu zaudējumu apmēra noteikšanai, izmantošana atbilst šādai shēmai. Vispirms par pārāk zemu novērtētu tiek uzskatīts imports, kas ir zemāks par minimālās pieņemamās cenas (lowest acceptable price) slieksni, kurš, atgādinājumam, tiek aprēķināts kā 50 % no vidējās koriģētās cenas Savienībā (cleaned average price). Kā pārāk zemu novērtēts imports tiek iekļauts Kombinētās nomenklatūras 61.–64. nodaļā ietilpstošo produktu kategorijas imports (attiecībā uz katru kombinētās nomenklatūras produktu kodu ar astoņiem cipariem) ( 273 ), kura ikdienas kopējā vērtība (gada vidējā svērtā vērtība) ir zemāka par attiecīgo produktu koda minimālo pieņemamo cenu, pamatojoties uz datiem, kas ir iegūti no datubāzes Surveillance 2 un izmantoti datubāzē Comext ( 274 ). Otrajā posmā pašu resursu zaudējumu apjoms daudzumā, kas tiek uzskatīts par pārāk zemu novērtētu, tiek aprēķināts kā papildu muitas nodokļi, kuri jāmaksā, pamatojoties uz starpību starp deklarēto vērtību un vidējo koriģēto cenu.

271.

Līdz ar to, tā kā nav nekādas tiešas informācijas par attiecīgajā laikposmā Apvienotajā Karalistē pārāk zemu novērtētā importa apjomu un raksturu, pārāk zemu novērtēto preču apjoma novērtējuma, uz kuru balstīta prasība, pamatā principā ir minimālā pieņemamā cena dažādiem produktu kodiem (50 % no vidējās koriģētās cenas) ( 275 ), savukārt pārāk zemu novērtētā daudzuma vērtība tiek aprēķināta, ņemot vērā vidējo koriģēto cenu. Lai gan šādi aprakstītā metodoloģija ir balstīta uz atbilstošajiem datiem, kurus dalībvalstis ir iesniegušas Komisijai, izmantojot iepriekš minētās datubāzes, šādi aprēķinātās summas, pamatojoties uz OLAF metodoloģiju, tādējādi ir zaudējumu Savienības budžetam retrospektīva aplēse, nevis tieši pierādījumi par summām, kas atbilst konstatētajām tiesībām, kuras šai valstij būtu bijis jānodod Savienības budžetam pārkāpuma laikposmā ( 276 ), ja būtu pareizi veiktas atbilstošās kontroles muitošanas laikā.

272.

Apvienotā Karaliste, kuru šajā ziņā atbalsta personas, kas ir iestājušās lietā, apgalvo, ka Komisija nevar izmantot OLAF metodoloģiju tradicionālo pašu resursu zaudējumu aprēķināšanai, uzsverot, ka tā ir tikai riska analīzes instruments. Šajā ziņā Apvienotā Karaliste un personas, kas ir iestājušās lietā, apgalvo, ka Komisija savā prasības pieteikumā ir izmantojusi OLAF metodoloģiju, lai noteiktu pareizu importēto pārāk zemu novērtēto preču muitas vērtību.

273.

Šādu argumentāciju, manuprāt, nevar atbalstīt.

274.

Vispirms, pirmkārt, ņemot vērā importa raksturu un to, ka Apvienotās Karalistes muitas iestādes nav veikušas attiecīgās muitas kontroles, nav šaubu, ka, tiklīdz valsts muitas iestādes ir atļāvušas preces laist brīvā apgrozībā Savienības muitas teritorijā, objektīvi vairs nav iespējams šīs preces atgūt muitas kontroles nolūkā, pat ja vēlāk izrādās, ka muitas kontroles nav veiktas vai ka tās ir kļūdainas. Šķiet, ka šo secinājumu neapstrīd arī Apvienotā Karaliste ( 277 ). Tāpēc varu tikai piekrist Komisijas nostājai, saskaņā ar kuru neviens tiešs pierādījums neļauj apstiprināt attiecīgo preču apjomu vai muitas vērtību. Otrkārt, lai gan ir taisnība, ka OLAF metodoloģiju sākotnēji, savstarpēji vienojoties, bija izstrādājušas un apstiprinājušas dalībvalstis kā riska analīzes instrumentu, lai palīdzētu valsts muitas iestādēm identificēt preces, kas, iespējams, ir deklarētas ar pārāk zemu vērtību, ir arī taisnība, ka tā, pamatojoties uz muitas statistikas datiem, kurus dalībvalstis ir iesniegušas Komisijai, palīdz identificēt importa apjomus, kas ir deklarēti vērtībā, kura ir zemāka par riska slieksni, no vienas puses, un, izmantojot vidējās koriģētās cenas kritēriju attiecīgajām precēm Savienības līmenī, kas ir izstrādāts atbilstoši šai pašai metodoloģijai, ļauj noteikt pašu resursu apmēru, kuru dalībvalstis būtu ieguvušas un nodevušas Savienības budžetam, ja tās būtu izpildījušas savus pienākumus saskaņā ar tiesisko regulējumu par tradicionālajiem pašu resursiem, no otras puses. Līdz ar to uzskatu, ka nav nekādu pretrunu tam, ka OLAF metodoloģija, lai gan tā sākotnēji tika izstrādāta kā muitas risku analīzes instruments, var arī būt pamats tradicionālo resursu zaudējumu apmēra novērtēšanai, ja imports ir laists brīvā apgrozībā Savienības muitas teritorijā, neveicot atbilstošas izlaišanas pārbaudes, kas atspoguļo zaudējumus Savienības budžetam.

275.

Komisija uzskata, ka pieeja, kas ir balstīta uz statistikas datiem un kas ir izstrādāta saistībā ar metodi tradicionālo pašu resursu zaudējumu aprēķināšanai, ir apstiprināta spriedumā Komisija/Portugāle ( 278 ).

276.

Piekrītu Komisijas viedoklim, ka pašu resursu zaudējumu novērtējums, pamatojoties uz statistikas datiem, principā Tiesai nav terra incognita. Lieta, kurā tika pasludināts spriedums Komisija/Portugāle ( 279 ), uz ko atsaucas Komisija, attiecās uz to, kā dažas Portugāles muitas iestādes piemēro režīmu banānu laišanai brīvā apgrozībā. Prasības pieteikumā Komisija lūdza Tiesu konstatēt, ka, tā kā tās muitas iestādes laikā no 1998. līdz 2002. gadam sistemātiski pieņēma muitas deklarācijas par svaigu banānu laišanu brīvā apgrozībā, lai gan tās zināja vai tām saprātīgi bija jāapzinās, ka deklarētais banānu svars neatbilst to faktiskajam svaram, un tādēļ, ka Portugāles iestādes atteicās nodot pašu resursus, kas atbilst zaudētajiem ieņēmumiem un maksājamiem nokavējuma procentiem, Portugāles Republika nav izpildījusi tai Savienības tiesībās noteiktos pienākumus. Tiesa nosprieda – ņemot vērā, ka summas, kas faktiski ir maksājamas atbilstoši Kopienu pašu resursu prasījumiem, varēja tikt noteiktas pareizi jau kopš importa darbību veikšanas un tam sekojošās muitošanas, ja vien valsts iestādes būtu veikušas nepieciešamās pārbaudes, Portugāles Republikai attiecībā uz strīdīgo laikposmu būtu jāpiemēro tāda situācija, kas būtu pielīdzināma situācijai, kurā tā būtu pareizi noteikusi prasījumus un būtu tos iegrāmatojusi ( 280 ).

277.

Jāuzsver, ka Tiesa nepārprotami noraidīja Portugāles Republikas aizstāvības argumentu, saskaņā ar kuru nebija iespējams aprēķināt pašu resursu summu, kas attiecīgajos gados nav pienācīgi konstatēta, norādot, ka neiespējamība veikt pārbaudes attiecīgo preču neesamības dēļ bija nenovēršamas Portugāles iestāžu bezdarbības sekas. Tiesa nosprieda, ka šīs neiespējamības dēļ šajā lietā nebija neatbilstoši pašu resursu summu, kas attiecīgajos gados, proti, no 1998. līdz 2002. gadam, nebija pienācīgi noteikta, aprēķināt, pamatojoties uz to kontroļu rezultātiem, kas tika veiktas pēc šiem gadiem – laikā no 2003. gada 1. augusta līdz 31. oktobrim ( 281 ). Tomēr ir jānorāda, ka Tiesa galu galā noraidīja Komisijas lūgumu noteikt pašu resursu apmēru, kas izriet no nelikumīgās muitas kontroles prakses, ciktāl piedāvātajā statistiskajā metodē tika izmantots nepareizs atskaites punkts šīs noteikšanas veikšanai ( 282 ).

278.

Tādējādi Tiesas izvēlētais risinājums spriedumā Komisija/Portugāle ( 283 ) apstiprina, pirmkārt, ka nav izslēgts, ka Komisija attiecībā uz to, ka dalībvalsts, kurā importētās preces jau ir laistas brīvā apgrozībā Savienības muitas teritorijā, ir pārkāpusi Savienības muitas tiesības, var pamatoties uz noteiktiem statistikas datiem, kas raksturo apgalvoto pienākumu neizpildi, lai tostarp a posteriori noteiktu no tā izrietošo pašu resursu zaudējumu apmēru Savienības budžetam. Otrkārt, ir jākonstatē, ka lieta, kurā tika taisīts šis spriedums, attiecās uz skaidri definētu muitas pārkāpumu, proti, starpības starp deklarēto banānu svaru un faktisko kastes svaru pieņemšanu, attiecībā uz kuru, pamatojoties uz precīziem datiem, kas apkopoti, veicot vēlākas kontroles saistībā ar to pašu pienākumu neizpildi, bija salīdzinoši viegli izdarīt statistiskus secinājumus par iespējamo deklarēto un faktisko svara atšķirību starp pārkāpuma laikposmā ievestajām precēm. Savukārt šajā lietā izmantoto metodoloģiju tradicionālo pašu resursu apmēra aprēķināšanai raksturo daudzveidīgi atbilstošie rādītāji, piemēram, krāpnieciski pārāk zemu novērtētā importa apjoms attiecībā pret visu importu pārkāpuma laikposmā un šim importam piešķiramā muitas “taisnīgā vērtība”. Šie rādītāji tādējādi raksturo krāpšanas saistībā ar preču pārāk zemu novērtējumu ietekmi uz Savienības budžetu un, vispārīgāk, Apvienotajai Karalistei pārmestās pienākumu neizpildes apmēru, vienlaikus sniedzot informāciju saistībā ar tradicionālo pašu resursu zaudējumiem netiešākā veidā nekā aplūkotie statistikas dati lietā, kurā tika taisīts spriedums Komisija/Portugāle ( 284 ).

279.

Komisijas piedāvātā OLAF metodoloģija, lai noteiktu tradicionālo pašu resursu zaudējumu apmēru Savienības budžetam, kā tas izriet no iepriekš veiktās analīzes, šķiet, ir plašāka par juridiskajām problēmām saistībā ar pašu resursu aprēķināšanu, kuras Tiesa līdz šim ir atrisinājusi. Tādējādi, lai noteiktu, vai un kādā mērā Komisijas piedāvātā metodoloģiskā pieeja atbilst kritērijiem, kas attiecas uz prasību sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, uzskatu, ka ir jāņem vērā, pirmkārt, kritēriji attiecībā uz Tiesas judikatūrā noteikto pierādīšanas pienākumu un, otrkārt, šīs metodoloģiskās pieejas būtiskās iezīmes.

280.

LESD 258. pantā paredzētās prasības sakarā ar pienākumu neizpildi mērķis atbilstoši klasiskajai judikatūrai ir panākt dalībvalstu pienākumu neizpildes un tās seku faktisku izskaušanu ( 285 ). Kā jau tika atgādināts šajos secinājumos ( 286 ), saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesvedības saskaņā ar šo tiesību normu pamatā ir objektīvs atzinums, ka dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti LESD vai kādā atvasināto tiesību aktā ( 287 ). Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pasākumu neveikšana pašu resursu jomā arī ir uzskatāma par pienākumu neizpildi minētās tiesību normas izpratnē ( 288 ). Turklāt, kā jau atgādināts, Komisijai, kurai ir jāpierāda apgalvotā pienākumu neizpilde, tiesvedības sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam ietvaros ir jāiesniedz Tiesai pierādījumi, kas ir nepieciešami, lai tā varētu pārbaudīt, vai ir notikusi minētā neizpilde, un Komisija nevar pamatoties ne uz kādiem pieņēmumiem ( 289 ). Vienīgi tad, ja Komisija ir iesniegusi “pietiekamus pierādījumus, lai atklātu noteiktus faktus” saistībā ar atbildētājas dalībvalsts pienākumu neizpildi, tai “pēc būtības un izsmeļoši jāapstrīd iesniegtie dati un no tiem izrietošās sekas” ( 290 ).

281.

Manuprāt, no iepriekš minētā izriet, ka tiesvedībā sakarā ar pienākumu neizpildi, kurā Komisija pārmet dalībvalstij tostarp Savienības tiesību normu par tradicionālo pašu resursu iekasēšanu un tās pienākuma nodot Savienības budžetam noteiktas summas pārkāpumu, Komisijai ir jāiesniedz Tiesai informācija, kas tai ir nepieciešama, lai pārbaudītu, vai pamatots ir iebildums, ka Apvienotā Karaliste nav izpildījusi pienākumu nodot Savienības budžetam noteiktu pašu resursu summu, nepastāvot iespējai, ka Komisija varētu balstīties uz spekulatīvām hipotēzēm. Tas nozīmē arī to, ka, lai noteiktu šo resursu zaudējumu apmēru, Tiesai ir nevis pienākums izvēlēties kādu no dažādiem lietas dalībnieku piedāvātajiem metodoloģiskiem risinājumiem, kā Apvienotā Karaliste, šķiet, ierosina savā iebildumu rakstā, bet vienīgi novērtēt OLAF metodoloģiju, kuru Komisija piedāvā prasības pamatošanai.

282.

Tādējādi, ņemot vērā Apvienotajai Karalistei pārmestā Savienības muitas tiesību pārkāpuma raksturu, kas ir šīs tiesvedības sakarā ar pienākumu neizpildi pirmā pamata priekšmets, Tiesa nevar neņemt vērā lietas faktiskos apstākļus, kuri ir izklāstīti, izskatot šo pamatu ( 291 ), no kā izriet, ka, lai gan tā pilnībā apzinājās, ka pastāv masīva krāpšana saistībā ar tekstilizstrādājumu un apavu no Ķīnas pārāk zemu novērtējumu Savienības muitas robežās, kā arī tās raksturu, Apvienotā Karaliste neveica efektīvus pasākumus šādas krāpšanas muitas jomā apkarošanai pārkāpuma laikposmā, tostarp neveicot riska analīzi, neveicot fiziskas muitas kontroles un nepieprasot nodrošinājumu no importētājiem. Šādi rīkojoties, Apvienotā Karaliste nav ņēmusi paraugus, lai noteiktu pareizu muitas vērtību importam, par kuru ir aizdomas, ka tas ir pārāk zemu novērtēts, saskaņā ar Kopienas Muitas kodeksu un Savienības Muitas kodeksu. Tādējādi to preču daļas noteikšanu, uz kurām attiecas krāpšana saistībā ar pārāk zemu novērtējumu pārkāpuma laikposmā, kā arī to “pareizas” muitas vērtības noteikšanu būtībā apdraud iepriekš aprakstītā pienākumu neizpilde.

283.

Tādējādi Komisija savos procesuālajos rakstos pamatoti uzsver, ka Kopienas Muitas kodeksā un Savienības Muitas kodeksā paredzētās muitas procedūru virknes nepiemērošana ir noteicošais faktors, kas nosaka tradicionālo pašu resursu zaudējumu apmēru Savienības budžetam, pamatojoties uz datu, kuri to netieši raksturo, statistisko analīzi ex post. Līdz ar to nav iespējams atjaunot situāciju, kas ir saderīga ar Savienības muitas tiesībām attiecībā uz konkrētu krāpniecisko importu, tādējādi ne Apvienotās Karalistes, ne Komisijas kompetentajām iestādēm tostarp nav iespējas noteikt pareizu muitas vērtību, piemērojot Savienības muitas tiesību aktos paredzētos novērtēšanas noteikumus. Ciktāl šī situācija objektīvi izriet no pašas dalībvalsts muitas noteikumu neizpildes, tai šīs pienākumu neizpildes konstatēšanas gadījumā ir jāuzņemas zaudējumi Savienības budžetam, kas ir noteikti, pamatojoties vienīgi uz “netiešu” datu analīzi un izmantojot visplašāko iespējamību, kura noteikti ir saistīta ar šo noteikšanu. Līdz ar to uzskatu, ka principā nav izslēgts, ka Komisija tiesvedībā sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam pierāda Savienības pašu resursu prasījumu neizpildes apmēru, izmantojot metodoloģiju, kas ir balstīta uz statistikas datiem, ja neiespējamība veikt pārbaudes ir nenovēršamas sekas dalībvalsts muitas iestāžu bezdarbībai. Šo interpretāciju apstiprina arī dalībvalstu pienākums aizsargāt Savienības finanšu intereses, kas izriet no LESD 325. panta.

284.

Tomēr OLAF metodoloģijas, kas ir balstīta uz statistikas datiem, rakstura dēļ ar to saistītās problēmas attiecībā uz pierādījumu vērtību nevar tikt novērtētas par zemu ( 292 ). Nevar neņemt vērā, ka, lai noteiktu iespējamo budžeta zaudējumu apmēru, var izmantot dažādus metodoloģiskus risinājumus un radīt atšķirīgus rezultātus summu ziņā. Šī lieta īpaši labi ilustrē šo problēmu, ņemot vērā, ka gan prasītājs, gan atbildētāja pauda radikāli atšķirīgu pieeju tradicionālo pašu resursu zaudējumu aprēķināšanai. Pati Komisija nenoliedz šo zaudējumu novērtēšanai iespējami izmantojamo metožu daudzskaitlību, savās atbildēs uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem norādot, ka principā attiecīgās pienākumu neizpildes rezultātu varētu pamatot arī ar citām minēto zaudējumu novērtēšanas metodēm. Lai gan man ir nopietnas šaubas par apgalvotajām OLAF metodoloģijas priekšrocībām, proti, tās “spēcīgumu”, ko Komisija vairākkārt ir norādījusi savos procesuālajos rakstos ( 293 ), tā ir uzskatāma par atbilstošu kritēriju, lai novērtētu statistisko metožu pierādījuma spēku, un ir jāatzīst, ka šādi novērtēto budžeta zaudējumu apmērs lielā mērā ir atkarīgs no izvēlētās īpašās metodes nenoteiktības.

285.

Turklāt ir jāpatur prātā, ka tad, ja tradicionālo pašu resursu zaudējumu aplēses veic, pamatojoties uz informāciju, kas ir ietverta datubāzē Surveillance 2 (dati par preču importu no Ķīnas, uz ko attiecas Kombinētās nomenklatūras 61.–64. nodaļa) un datubāzē Comext (vidējo koriģēto cenu aprēķināšana) un kas pēc sava rakstura ir faktiskie apstākļi, galīgais apmērs ir atkarīgs arī no metodoloģiskajām izvēlēm, piemēram, kritērijiem, kuri attiecas uz pārāk zemu novērtēto preču apmēra noteikšanu un atsauces vērtības noteikšanu šo preču “pārvērtēšanai”. Šī metodoloģiskā izvēle pēc savas būtības ir drīzāk normatīvi kritēriji, jo tie ir atkarīgi no iestādes, kura ir izstrādājusi attiecīgo metodi, izdarītajām izvēlēm. Tādēļ es varu tikai piekrist Apvienotās Karalistes argumentam, ka tehniskais ziņojums, uz kuru ir balstīts OLAF aprēķins, ir pamatots vienīgi Savienības‑28 līmenī iepriekš noteiktas “taisnīgas cenas” (fair price) kontekstā ( 294 ). Problēma saistībā ar novērtēšanas kritēriju izmaiņām un to ietekmi uz zaudējumu apmēra rezultātu tostarp ir uzsvērta Komisijas rakstveida atbildē uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, no kuras izriet, ka galīgā aprēķina rezultāts tostarp atšķiras atkarībā no minimālās pieņemamās cenas (no 10 % līdz 50 % no vidējo cenu līmeņa) ( 295 ) un ka Komisija ir “paredzējusi šādu pieeju”. Lai gan Komisija uzskata, ka Apvienotās Karalistes iestādēm pārmestās pienākumu neizpildes dēļ tradicionālo pašu resursu zaudējumi Savienības budžetam kopumā esot 2092703277,93 EUR, ja minimālā pieņemamā cena tiktu noteikta 10 % apmērā no vidējās koriģētās cenas, šī summa tomēr atbilst 78,1 % no Komisijas prasītās summas šajā lietā, pamatojoties uz minimālo pieņemamo cenu, kas ir noteikta 50 % apmērā no vidējās koriģētās cenas, un tā, manuprāt, nav maza summa. Līdz ar to ir jāatzīst, ka metodoloģijas, kas ir balstīta uz statistikas datiem, izmantošana ir saistīta ar iespēju noteikt atšķirīgus, bet vienlīdz derīgus atsauces punktus, kuri iegūto rezultātu padara atkarīgu no šīs metodoloģijas.

286.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka tiesvedībā sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam nevar tikt izslēgts, ka, lai novērtētu tradicionālo pašu resursu zaudējumus Savienības budžetam sakarā ar attiecīgās dalībvalsts muitas pienākumu neizpildi, ko ir izraisījusi šīs dalībvalsts bezdarbība, nepastāvot tiešiem pierādījumiem, Komisijas prasība ir balstīta uz metodoloģiju, kuras pamatā ir statistikas dati. Tomēr, lai neatkāptos no tiesvedības sakarā ar pienākumu neizpildi mērķiem un nolūka, šādas metodoloģijas piemērošana tradicionālo pašu resursu zaudējumu noteikšanai var tikt pieņemta vienīgi tad, ja konkrētas metodes izvēle ir pamatota, ņemot vērā konkrētā gadījuma īpatnības, jo bāzes atsauces nav ne patvaļīgas, ne neobjektīvas un šādas metodoloģijas izmantošana ir konsekventa kvantitatīva analīze, kas ir balstīta uz visiem pieejamajiem datiem. Turklāt, jo ierobežotāki ir tiešie pierādījumi, kas apstiprina ar aplūkoto metodoloģiju saistītos pamata datus, jo rūpīgākai ir jābūt šajā metodoloģijā izmantoto normatīvo kritēriju izvēlei. Šis aspekts ir vēl jo svarīgāks tāpēc, ka tradicionālo pašu resursu zaudējumu aprēķins tiesvedības sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros atbilstoši LESD 258. pantam ir vērsts uz to, lai dalībvalsts strīdīgajā laikposmā tiktu nostādīta tādā pašā situācijā kā tā, kurā tā būtu pareizi konstatējusi prasījumus un tos būtu iegrāmatojusi ( 296 ). Visbeidzot, tās metodes ticamība, kura ir izvēlēta tradicionālo pašu resursu zaudējumu noteikšanai pārmestās pienākumu neizpildes dēļ, tiek pastiprināta, ja izdarīto metodoloģisko izvēli papildina precizējumi par iespējamām alternatīvām metodēm, rezultātiem, kas ir iegūti to izmantošanas rezultātā, kā arī iemesliem, kuru dēļ Komisija ir izvēlējusies attiecīgo metodoloģiju.

287.

Vispirms ir jānorāda, ka no lietas dalībnieku dokumentiem, kā arī no lietas materiāliem kopumā izriet, ka muitas tiesību normu pārkāpuma rakstura dēļ, lai novērtētu tradicionālo pašu resursu zaudējumu apmēru saistībā ar importu, kas veikts Apvienotajā Karalistē pārkāpuma laikposmā, tika iesniegti nedaudzi tiešie pierādījumi. Konkrētāk, šie pierādījumi būtībā aptvēra vienīgi divpadsmit priekšmetus, kurus Apvienotās Karalistes muitas iestādes analizēja laboratorijās 2017. gadā ( 297 ), un Ķīnas muitas iesniegtos kontroles rezultātus ( 298 ). Šādi pierādījumi nav reprezentatīvi, lai novērtētu pareizu attiecīgā importa muitas vērtību un tradicionālo pašu resursu zaudējumus, kas Savienības budžetam radušies attiecīgā importa krāpnieciski pārāk zemā novērtējuma dēļ ( 299 ). Kā šajos secinājumos jau vairākkārt ir norādīts, neiespējamība aprēķināt šos zaudējumus šajā lietā izriet no objektīviem elementiem, proti, no Apvienotās Karalistes bezdarbības, saskaroties ar tai zināmu risku, ka tiks iesniegtas deklarācijas ar pārāk zemu novērtējumu. Līdz ar to piekrītu Komisijas apgalvojumam, ka, tā kā pārāk zemu novērtētās preces jau ir laistas brīvā apgrozībā Savienības muitas teritorijā, to patiesā vērtība vairs nevar tikt noteikta, līdz ar to tradicionālo pašu resursu zaudējumu summu Savienības budžetam var aprēķināt, vienīgi veicot retrospektīvu novērtējumu stricto sensu. Man šķiet, ka šo sākumpunktu Apvienotā Karaliste patiesībā nav apstrīdējusi, jo gadījumam, ja būtu jāapmierina pienākumu neizpilde, kas tai tiek pārmesta pirmā pamata ietvaros, tā iesniedz pati savu statistikas metodi iespējamo tradicionālo pašu resursu zaudējumu noteikšanai.

288.

Šajā kontekstā ir jānorāda, ka, pamatojoties uz lietas dalībnieku rīcībā esošajiem datiem, tie ir vienisprātis, ka pārkāpuma laikposmā Apvienotās Karalistes teritorijā bija notikusi krāpšana muitas jomā, pārāk zemu novērtējot Ķīnas izcelsmes importētās preces, un ka pārāk zemu novērtētā importa apmērs ievērojami pieauga laikā no 2012. līdz 2016. gadam ( 300 ). Tāpat starp lietas dalībniekiem nav strīda, ka operācijas Swift Arrow ( 301 ) rezultātā, salīdzinot 2017. gada pirmā pusgada un 2018. gada pirmā pusgada datus, ievērojami samazinājās to importēto preču apjoms Apvienotajā Karalistē, kuru muitas vērtība bija krāpnieciski pārāk zemu novērtēta, lai gan likumīgais importa apjoms palika līdzīgā līmenī. Lai gan lietas dalībnieki nav vienisprātis par to, kā šie fakti būtu jāinterpretē, tie atzīst pašu faktu. Lietas dalībnieki ir arī vienisprātis, ka principā ir svarīgi izmantot metodoloģiju, kura ir balstīta uz statistikas datiem, lai novērtētu tradicionālo pašu resursu zaudējumus sakarā ar krāpšanu muitas jomā, kas nozīmē, pirmkārt, ka ir jānosaka pārkāpuma laikposmā krāpnieciski pārāk zemu novērtētā importa apmērs, kā arī ir jānosaka šo preču “pareizā” muitas vērtība. Otrkārt, papildu muitas nodokļa summu aprēķina, pamatojoties uz starpību starp deklarēto vērtību un šo “pareizo” vērtību.

289.

Savukārt lietas dalībnieku vidū valda būtiska nevienprātība par tradicionālo pašu resursu zaudējumu aprēķināšanai izmantotās metodoloģijas pamatelementiem. Pirmkārt, attiecībā uz pārāk zemu novērtēto preču apmēra noteikšanu, kā uzskata Komisija, ir jāņem vērā importa apjoms, kas ir zemāks par minimālo pieņemamo cenu, kura ir noteikta, pamatojoties uz vidējo vērtību Savienības‑28 līmenī, un apkopotie ikdienas dati, kas ir ietverti datubāzē Surveillance 2, savukārt Apvienotā Karaliste uzskata, ka, lai noteiktu šo apjomu, ir jāizmanto “atbilstības slieksnis”, kurš tiek noteikts atkarībā no deklarētajām importa vērtībām vienīgi Apvienotajā Karalistē, kuras nesasniedzot, attiecīgo preču imports var tikt uzskatīts par pārāk zemu novērtētu ( 302 ). Otrkārt, attiecībā uz atsauces vērtību, lai “pārvērtētu” pazemināti novērtētās preces, Komisija uzskata, ka ir jāizmanto starpība starp deklarēto vērtību un vidējo koriģēto cenu Savienībā‑28, savukārt Apvienotā Karaliste uzskata, ka izstrādājumi, kas ir lētāki par “atbilstības slieksni”, var tikt “pārvērtēti”, aprēķinot starpību starp deklarēto vērtību (katram izstrādājumam) un šī paša sliekšņa vērtību. Atšķirības metodoloģiskajās pieejās izraisa milzīgas atšķirības tradicionālo pašu resursu zaudējumu aprēķināšanas rezultātā. Pamatojoties uz OLAF metodoloģiju, Komisija lēš, ka Komisijai kā tradicionālie pašu resursi bija jānodod summa 2679637088,86 EUR apmērā (bruto summa, atskaitot iekasēšanas izmaksas). Apvienotā Karaliste šo summu vispirms novērtē 217646623 GBP apmērā ( 303 ) pirms atskaitījumiem saskaņā ar maksājuma paziņojumiem C18 Breach ( 304 ). Vēlāk tā šo skaitli samazina līdz 143115553 GBP, no kura jāatskaita 44296285 GBP saskaņā ar maksājuma paziņojumiem C18 Breach. Īsumā, viena no svarīgākajām atšķirībām starp lietas dalībnieku izvirzītajām metodēm ir tā, ka, lai gan Komisijas pieeja balstās uz vidējām cenām Savienības līmenī kopumā, Apvienotās Karalistes metode ir balstīta vienīgi uz Apvienotās Karalistes datu izmantošanu.

290.

To paturot prātā, secīgi ir jāizvērtē abi metodoloģijas posmi, uz kuriem pamatojās Komisija, lai noteiktu tradicionālo resursu zaudējumus, proti, pārāk zemu novērtētā importa apjoma noteikšana un atsauces vērtības noteikšana šī importa “pārvērtēšanai”.

291.

Apvienotā Karaliste apgalvo, pirmkārt, ka nav nekāda pārliecinoša pamatojuma izmantot no Savienības‑28 vidējām cenām iegūto minimālo pieņemamo cenu, lai noteiktu pārkāpuma laikposmā pārāk zemu novērtēto preču apjomu. Otrkārt, šī valsts norāda, ka no prasības pieteikuma un Komisijas pirmstiesas procedūrā iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka tradicionālo pašu resursu zaudējumi, kas ir konstatēti laikposmā no 2011. gada novembra līdz 2014. gada novembrim, attiecas vienīgi uz papildu muitas nodokļiem, kurus Apvienotās Karalistes iestādes bija pieprasījušas maksājuma paziņojumos C18 Snake un kuri tika atcelti.

292.

Ņemot vērā iepriekš minētos Apvienotās Karalistes izvirzītos aizstāvības argumentus, lai izpētītu pārāk zemu novērtētā importa apjoma noteikšanas problemātiku pārkāpuma laikposmā, tā ir jāizvērtē divos posmos, vispirms paužot nostāju par laikposmu no 2011. gada novembra līdz 2014. gada novembrim un pēc tam – par Komisijas veiktajām aplēsēm laikposmā no 2015. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 11. oktobrim.

293.

Attiecībā uz pieteikuma priekšmetu par laikposmu no 2011. gada novembra līdz 2014. gada novembrim Komisija, atbildot uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, it īpaši precizēja, ka tā pārmet Apvienotajai Karalistei, ka tā nav izpildījusi pienākumus saistībā ar tradicionālo pašu resursu režīmu, un ka tā šajā ziņā prasa summas, kas ir saistītas ar pārāk zemu novērtēto importu un kas ir noteiktas, pamatojoties uz OLAF metodoloģiju.

294.

Šajā ziņā no Tiesas Reglamenta 120. panta un ar to saistītās judikatūras izriet, ka prasības pieteikumā ir jāietver strīda priekšmets un kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem un argumentiem, turklāt tie ir jānorāda pietiekami skaidri un precīzi, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi. No tā izriet, ka galvenie faktiskie un tiesību apstākļi, ar kuriem ir pamatota prasība, pašā prasības pieteikuma tekstā ir jānorāda loģiskā un saprotamā veidā un ka prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem ir jābūt formulētiem nepārprotami, lai izvairītos no tā, ka Tiesa lemj ultra petita vai arī vispār nelemj par kādu iebildumu ( 305 ). It īpaši Komisijas prasībā ir jābūt loģiski un detalizēti izklāstītiem iemesliem, kas tai ir radījuši pārliecību, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi kādu no Līgumos paredzētajiem pienākumiem. Līdz ar to pretruna tāda pamata izklāstā, ko Komisija ir izvirzījusi savas prasības par valsts pienākumu neizpildi pamatošanai, neatbilst minētajām prasībām ( 306 ).

295.

Šajā gadījumā norādu, ka attiecībā uz prasības pieteikumā ietverto tradicionālo pašu resursu zaudējumu novērtējumu Komisija ir skaidri norādījusi, ka laikposms no 2011. gada novembra līdz 2014. gada novembrim tika “aptverts parādu dēļ, kurus konstatēja un pēc tam atcēla pati Apvienotā Karaliste”. Turklāt prasības pieteikuma daļā, kas attiecas uz pienākumu neizpildes aprakstu, Komisija pauž plašus apsvērumus, lai raksturotu pienākumu neizpildi administratīvās kļūdas dēļ, kura ir pieļauta, atceļot maksājuma paziņojumus C18 Snake ( 307 ). Tā uzskata, ka ar šo administratīvo kļūdu, par kuru Apvienotās Karalistes iestādes ir finansiāli atbildīgas, Apvienotā Karaliste ir radījusi tradicionālo pašu resursu zaudējumus Savienības budžetam. Man šķiet, ka, šādi rīkojoties, prasības pieteikumā ir izdevies pierādīt saikni starp administratīvo kļūdu, kurā ir vainojama Apvienotā Karaliste, no vienas puses, un to tradicionālo pašu resursu zaudējumiem, kas šai valstij būtu jānodod Komisijas rīcībā, no otras puses. Replikā Komisija piebilda, ka “šī prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi attiecas uz muitas parādiem, ko Apvienotā Karaliste ir konstatējusi saistībā ar [operāciju] Snake”.

296.

Līdz ar to man šķiet, ka ar šīm norādēm attiecībā uz šo laikposmu Komisija pati ir ierobežojusi otrā pamata priekšmetu ar tradicionālo pašu resursu zaudējumiem, par kuriem Apvienotā Karaliste esot atbildīga parādu dēļ, ko šī valsts pati ir konstatējusi saistībā ar operāciju Snake, kura tostarp ietver 23 maksājuma paziņojumus C18 Snake, kas tika nosūtīti uzņēmējiem un pēc tam atcelti. Šādu interpretāciju, manuprāt, apstiprina Komisijas brīdinājuma vēstulē un argumentētajā atzinumā formulētie iebildumi. Tādējādi no brīdinājuma vēstules izriet, ka, “pamatojoties uz 24 sākotnējiem un vēlāk atceltiem parādiem, ir jāmaksā summas, kas atbilst pašu resursiem par attiecīgo laikposmu (2011.–2014. gada novembris)” ( 308 ). Tāpat ir jāuzsver, ka argumentētajā atzinumā vispirms ir ietverts tas pats formulējums, kas ir ietverts prasības pieteikumā, un pēc tam nepārprotami ir precizēts, ka, “ciktāl šis Apvienotās Karalistes arguments ir vērsts uz to, lai ierobežotu pārkāpuma piemērojamību laikā, ir jānorāda, ka Komisijas sūdzība par laikposmu no 2011. gada līdz [operācijas] Snake beigām 2014. gadā attiecas uz summām, uz kurām attiecās a posteriori piedziņas rīkojumi, ko Apvienotās Karalistes muita izdeva pēc šīs operācijas un pēc tam atcēla” ( 309 ).

297.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka attiecībā uz laikposmu no 2011. gada novembra līdz 2014. gada novembrim otrā pamata priekšmets ir ierobežots ar to tradicionālo pašu resursu zaudējumu noteikšanu, par kuriem Apvienotā Karaliste ir atbildīga sakarā ar papildu muitas parādiem, kas ir konstatēti saistībā ar operāciju Snake, un tostarp 23 maksājuma paziņojumiem C18 Snake, kuri tika atcelti administratīvu kļūdu, par kurām ir atbildīga šī dalībvalsts, dēļ ( 310 ).

298.

Attiecībā uz laikposmu no 2015. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 11. oktobrim, lai noteiktu tradicionālo pašu resursu zaudējumu apmēru un tostarp pārāk zemu novērtētā importa apjomu, Komisija savā prasības pieteikumā izmanto OLAF metodoloģiju. Komisijas pieeja ir tāda, ka importa, kas ir deklarēts vērtībā, kura ir zemāka par riska slieksni 50 % apmērā no vidējās koriģētās cenas, apmērs ir pamats šo zaudējumu apmēra noteikšanai, kas tādējādi atbilst tradicionālo pašu resursu summai, kuru Apvienotā Karaliste būtu saņēmusi un nodevusi Savienības rīcībā, ja tā būtu izpildījusi savus pienākumus. Apvienotā Karaliste uzskata, ka šī Komisijas izvēle ir patvaļīga. Tādējādi tā apstrīd pieeju, saskaņā ar kuru jebkura preču deklarācija, kas ir zemāka par šo slieksni, automātiski ir uzskatāma par pārāk zemu novērtētu deklarāciju, un uzskata, ka šāds apstāklis vienkārši var būt par pamatu šaubām, kuras var izraisīt papildu kontroli.

299.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija principā piekrīt pieejai, ka visas importētās preces, kuru deklarētā vērtība ir zemāka par vienas un tās pašas kategorijas preču vidējo cenu, principā nevar automātiski tikt uzskatītas par pārāk zemu novērtētām, norādot, ka OLAF metodoloģija netika piemērota visām Apvienotajā Karalistē ievestajām precēm, kas ir deklarētas vērtībā, kura ir zemāka par 50 % slieksni no vidējās koriģētās cenas, bet ka tā izmanto katras dienas pamatrādītājus. Šo katras dienas pamatrādītāju izmantošana izraisot to, ka tad, ja noteiktu preču kravu vērtība ir zemāka par 50 % slieksni no vidējās koriģētās cenas un ja citās kravās vidējais rādītājs var būt virs minimālās pieņemamās dienas cenas Savienības‑28 mērogā, vidējā katras dienas pamatrādītāja vērtība pārsniegtu minimālo pieņemamo cenu, līdz ar to aprēķinātajos resursu zaudējumos netiktu iekļauts katras dienas pamatrādītājs, kas ietver šīs pārāk zemu novērtētās kravas ( 311 ). Šī iestāde apstiprina, ka tad, ja, izmantojot apkopotos dienas datus, pastāv risks, ka importa, kas ir deklarēts zem minimālās pieņemamās cenas, apmērā tiek ietverts zināms likumīgā importa skaits, OLAF metodoloģija izslēdz noteiktu pārāk zemu novērtēto preču daļu. Man šķiet, ka rakstveida atbildēs uz Tiesas jautājumiem Apvienotā Karaliste atsakās no savas iepriekšējās nostājas un patiesībā piekrīt šim Komisijas argumentam, jo tā norāda, ka vienīgais iemesls, kādēļ summa, ko Komisija ir aprēķinājusi kā tradicionālos pašu resursus, ir daudz lielāka nekā summa, kura ir aprēķināta atbilstoši Apvienotās Karalistes metodei, ir tas, ka OLAF metodoloģijā tiek izmantotas daudz augstākas “pārvērtēšanas” cenas ( 312 ).

300.

Noslēgumā, runājot par lietas dalībnieku atšķirīgo pieeju attiecībā uz pārkāpuma laikposmā importēto pārāk zemu novērtēto preču apjomu, kas ir ņemts vērā tradicionālo pašu resursu zaudējumu aprēķinā, to acīmredzami var izskaidrot ar šo lietas dalībnieku izvēlētajiem atšķirīgajiem sliekšņiem. Lai gan OLAF metodoloģija ir balstīta uz minimālo pieņemamo cenu, kas veido 50 % no vidējās koriģētās cenas Savienībā‑28, Apvienotā Karaliste iesaka veikt aprēķinu, pamatojoties uz individuālajām importa deklarācijām, kuras ir apkopojušas Apvienotās Karalistes muitas iestādes, lai noteiktu pārāk zemā novērtējuma slieksni ( 313 ). Ņemot vērā atšķirības starp šiem kritērijiem un to, ka gan OLAF metodoloģijas, gan Apvienotās Karalistes piedāvātās metodoloģijas mērķis ir novērtēt vienus un tos pašus zaudējumus, bet citā līmenī, proti, attiecīgi, no Savienības viedokļa kopumā un no attiecīgās valsts viedokļa, uzskatu, ka šīs pēdējās minētās metodoloģija varētu būt atbilstoša salīdzinājuma bāze, lai kritiski novērtētu pārkāpuma laikposmā pārāk zemu novērtētā importa apmēru, kas ir aprēķināts, pamatojoties uz OLAF metodoloģiju. Atbildot uz Tiesas jautājumiem par to, kāda būtu iespējamā ietekme uz pašu resursu zaudējumu apmēru, ja kā pārāk zemu novērtētā importa atsauces vērtību Komisija būtu izmantojusi Apvienotās Karalistes pārāk zemā novērtējuma robežvērtību, nevis minimālo pieņemamo cenu, Apvienotā Karaliste norādīja, ka, lai gan tā nevar precīzi atkārtot šīs iestādes aprēķinus, aplēstā tradicionālo pašu resursu zaudējumu samazinājuma procentuālā daļa būtu 4,4 vai 4,7 %. Līdz ar to, kā pamatoti norāda Apvienotā Karaliste, uzskatu, ka vērā ņemamā atšķirība starp tradicionālo pašu resursu zaudējumu aprēķinu, ko norādījusi Komisija, un Apvienotās Karalistes atbalstīto aprēķinu šajā lietā, galvenokārt ir izskaidrojama ar atsauces vērtību pārāk zemu novērtēto preču “pārvērtēšanai”, nevis ar apjomu ( 314 ).

301.

No iepriekš minētā izriet, ka atbilstoši Komisijas metodei nav acīmredzami pārāk augstu novērtēts pārāk zemu novērtēto preču apjoms pārkāpuma laikposmā. Ņemot vērā minētā laikposma ilgumu, kā arī attiecīgās krāpšanas raksturu, man šķiet, ka lietas dalībnieku nostājas attiecībā uz šo apstākli būtiski neatšķiras, jo starpība starp novērtējumiem, ko attiecīgi ir veikusi Komisija un Apvienotā Karaliste, mazāk nekā 5 % apmērā joprojām ir saprātīgās robežās. Līdz ar to pārāk zemu novērtētā importa apjoma aplēses ir jāpieņem kā pamats tradicionālo pašu resursu zaudējumu apmēra noteikšanai, kā to savā prasības pieteikumā ir norādījusi Komisija.

302.

Kā jau tika norādīts šajos secinājumos, lietas dalībnieku nostājas galvenokārt atšķiras jautājumā par to, kādā cenu līmenī būtu jāveic preču, kas tiek uzskatītas par pārāk zemu novērtētām, “pārvērtēšana”, lai aprēķinātu papildu muitas nodokli un lai noteiktu tradicionālo pašu resursu zaudējumu apmēru Savienības budžetam. Komisija uzskata, ka šādai korekcijai ir jānotiek vidējo koriģēto cenu līmenī, jo, pirmkārt, tekstilizstrādājumu un apavu cena laika gaitā būtiski neatšķiras un, otrkārt, neveicot fiziskas kontroles un Apvienotās Karalistes muitas iestādēm neizņemot paraugus statistiski reprezentatīvā līmenī, ir jāuzskata, ka pārāk zemu novērtēto preču cena un kvalitāte atbilst to cenu sadalei, uz kurām neattiecas pārāk zemais novērtējums. Apvienotā Karaliste savukārt uzskata, ka šī metodoloģiskā izvēle nav pamatota, jo neviens pierādījums neļauj pamatot pieņēmumu, saskaņā ar kuru ar pārāk zemu vērtību deklarētajām precēm ir tādas pašas cenas un kvalitātes īpašības kā citām no Ķīnas importētajām precēm. Gluži pretēji, savāktie dati šķietami norādot uz to, ka pārāk zemu novērtētais imports attiecās uz Apvienotās Karalistes tirgus zemā līmeņa segmentu.

303.

Šajā ziņā, kā jau esmu uzsvēris, atsauces vērtība kā normatīvais kritērijs nevar būt patvaļīga, un tās mērķis attiecībā uz strīdīgo laikposmu ir radīt dalībvalstij situāciju, kas ir līdzvērtīga tai, kādā tā būtu pareizi konstatējusi prasījumus un tos iegrāmatojusi. Uzskatu, ka atsauces vērtībai būtu jāatbilst visiem attiecīgās pienākumu neizpildes faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, jo runa ir par vienu no pamatkritērijiem tradicionālo pašu resursu zaudējumu apmēra noteikšanā ( 315 ).

304.

Vispirms no Komisijas analīzes, kuru Apvienotā Karaliste turklāt būtībā neapstrīd, izriet, ka Ķīnas izcelsmes tekstilizstrādājumu un apavu pārāk zemu novērtētais imports galvenokārt apjoma ziņā tika veikts atbilstoši 42. muitas procedūrai, proti, tas bija paredzēts citām Savienības muitas teritorijas dalībvalstīm. Piemēram, no OLAF ziņojuma izriet, ka 2016. gadā 87 % no zemas vērtības tekstilizstrādājumu un apavu importa Apvienotajā Karalistē tika veikti saskaņā ar 42. muitas procedūru, lai gan tajā pašā laikposmā 40. muitas procedūra tika izmantota vienīgi 13 % tekstilizstrādājumu un apavu importa no Ķīnas gadījumu. Man šķiet, ka šī atšķirība apstiprina krāpniecisku darbību, kuru mērķis ir citas dalībvalstis, pārvietošanu uz Apvienoto Karalisti ( 316 ). Manuprāt, Komisija arī pamatoti norāda, ka attiecībā uz muitas nodokļu iekasēšanu nav jānošķir preces, uz kurām attiecas šīs divas muitas procedūras, jo atlikušie 13 % importa, kas ir deklarēti saskaņā ar 40. muitas procedūru, varēja tikt pārvietoti uz citām dalībvalstīm pēc muitošanas Apvienotajā Karalistē. No tā izriet, ka lielākā daļa no pārāk zemu novērtētā importa bija tieši vai netieši novirzīta uz tekstilizstrādājumu un apavu tirgu Savienībā kopumā, nevis konkrēti uz Apvienotās Karalistes tirgu, līdz ar to nav nekāda pamatota iemesla to “pārvērtēt”, pamatojoties uz atšķirīgu atsauces vērtību nekā tā, kas raksturo attiecīgo preču cenu Savienībā kopumā.

305.

Turpinot, no dokumentiem izriet, ka Apvienotā Karaliste kritizē atsauces vērtības izmantošanu, kas ir balstīta uz vidējām koriģētajām cenām, kuras ir pamatotas ar vidējām cenām Savienības mērogā, pamatojoties uz to, ka tajā nav ņemta vērā attiecīgo preču kvalitāte un to ievešanas dalībvalsts, vēl jo vairāk tādēļ, ka Komisija nav sniegusi pierādījumus attiecīgo preču vērtībai. Līdz ar to Apvienotās Karalistes datiem būtu jādod priekšroka, salīdzinot ar šo Savienības vidējo koriģēto cenu. Šajā ziņā, kā jau izklāstīts šajos secinājumos ( 317 ), ir grūti pārmest Komisijai, ka tā nav sniegusi tiešos pierādījumus par pārāk zemu novērtētā importa vērtību, jo šī nepaziņošana ir Apvienotās Karalistes muitas iestāžu bezdarbības sekas. Uzskatu, ka, tā kā nav tiešu pierādījumu par attiecīgo preču vērtību, pierādījums, kas ir balstīts uz tādiem statistikas datiem kā pamatlietā aplūkotie, var tikt pieņemts prasībā sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, lai noteiktu pašu resursu zaudējumus Savienības budžetam.

306.

Turklāt attiecībā uz šo kritiku ir jāatgādina, ka pašu resursu zaudējumu apmēra noteikšanai šajā lietā ir jābūt vērstai uz to, lai noteiktu, kādam būtu jābūt attiecīgās dalībvalsts ieguldījumam Savienības budžetā pēc muitas nodokļu iekasēšanas pārkāpuma laikposmā, ja nebūtu šīs prasības pirmajā pamatā aprakstīto pārkāpumu. Ieņēmumi no muitas nodokļiem, kā jau norādīts ( 318 ), ir Savienības tradicionālie pašu resursi, kas dalībvalstīm ir jānodod Savienības rīcībā saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 un Regulas Nr. 609/2014 apvienotajiem noteikumiem ( 319 ). Pirms ievedmuitas nodokļa iekasēšanas tiek noteikta muitas vērtība precēm un tiek aprēķināts ar tām saistītais muitas nodoklis, jo šīs divas sastāvdaļas ir posmi pirms importēto preču laišanas brīvā apgrozībā Savienības muitas teritorijā un pirms to galīgās nodošanas patēriņam. Tādējādi, runājot tostarp par muitas nodokļiem, zaudējumu aplēse Savienības budžetam, kas izriet no muitas kontroles neesamības, nevar tikt pamatota ar attiecīgo preču iespējamo galamērķi dalībvalsts individuālajā tirgū, it īpaši ar šī tirgus zemāko vai augstāko segmentu preču kvalitātes ziņā, kam, nepastāvot tiešiem pierādījumiem, ir spekulatīvs raksturs, ņemot vērā, ka muitas vērtību Savienībā importētajām precēm nosaka kompetentās muitas iestādes. Tādējādi varu tikai piekrist Apvienotās Karalistes argumentam, ka preču muitas vērtība atbilst to iegādes izmaksām eksportētājam, jo šo vērtību nosaka preču veids un kvalitāte, nevis to galamērķis ( 320 ). No tā izriet – lai noteiktu preču muitas vērtību, ievedot tās Savienības teritorijā, galamērķa dalībvalsts identifikācijai nav nozīmes, līdz ar to, lai noteiktu tradicionālo pašu resursu zaudējumu apmēru saistībā ar krāpšanu muitas jomā, ko izraisījis preču pārāk zems novērtējums, Komisija pamatoti nav veikusi nekādu nošķiršanu atkarībā no attiecīgo preču galamērķa Savienībā ( 321 ).

307.

Pilnības labad, runājot par vidējās koriģētās cenas Savienībā‑28 izraudzīšanos par atsauces vērtību, lai novērtētu tradicionālo pašu resursu zaudējumu apmēru Savienības budžetam, kā tas jau ir norādīts šajos secinājumos ( 322 ), pirmkārt, Savienība veido vienotu muitas savienību, tādējādi tiesiskā regulējuma muitas jomā pieņemšana ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē. Otrkārt, to muitas nodokļu iekasēšana, kas ir aprēķināti importam no trešām valstīm, nosaka Savienības budžeta lielumu. No tā secinu, ka tādā gadījumā kā šajā lietā, kad valsts iestāžu bezdarbības dēļ nav tiešu pierādījumu, kas ļautu noteikt pašu resursu zaudējumu apmēru, ir jāapstiprina Komisijas metodoloģiskā pieeja, kura ir balstīta uz kopīgu atsauci, neņemot vērā katras dalībvalsts īpatnības, piemēram, tās iedzīvotāju dzīves līmeni un pirktspēju, kas katrā dalībvalstī individuāli var noteikt attiecīgo produktu pārdošanas cenas. Šo iemeslu dēļ uzskatu, ka ir jāapstiprina Komisijas pieeja par atsauces vērtību izmantot vidējās koriģētās cenas Savienības līmenī, kuras pašas ir balstītas uz vērtībām, ko dalībvalstis ir deklarējušas kopējā datubāzē Surveillance 2 ( 323 ). Tātad šī atsauces vērtība ir tā, ko būtu bijis jāizmanto tradicionālo pašu resursu, kuri ir nodoti Savienības budžetam, aprēķināšanai, ja būtu notikusi pareiza Savienības muitas tiesību piemērošana. Ciktāl šī metodoloģija ir balstīta uz deklarēto cenu vidējo rādītāju, šī vērtība atspoguļo visu pārkāpuma laikposmā importēto preču raksturu un kvalitāti, nepiešķirot nekādu priekšroku tirgus segmentiem, kuros ietilpst attiecīgās preces. Ņemot vērā, ka lietas dalībnieki neapstrīd premisu, saskaņā ar kuru attiecīgie tekstilizstrādājumi un apavi no Ķīnas ir preces, kuru cenas ir diezgan stabilas ( 324 ), manuprāt, ir jāuzskata, ka vidējās koriģētās cenas Savienības līmenī ir atbilstoša un nepatvaļīga atsauces vērtība, lai novērtētu pašu resursu zaudējumus Savienības budžetam ( 325 ).

308.

Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka Komisijas prasības pieteikumā izvirzītie argumenti neļauj Tiesai pārliecinoši lemt par šajā prasībā minēto tradicionālo pašu resursu zaudējumu precīzu apmēru.

309.

Pirmkārt, attiecībā uz laikposmu no 2011. gada novembra līdz 2014. gada novembrim prasības priekšmets, kā tas iepriekš ir izklāstīts šajos secinājumos ( 326 ), ir ierobežots ar parādiem, kas atbilst maksājuma paziņojumiem C18 Snake. Tādējādi tradicionālo pašu resursu zaudējumiem, kuru noteikšanu var prasīt Komisija, loģiski ir jābūt tiem zaudējumiem, kas izriet no šo maksājuma paziņojumu atcelšanas, un tie nevar būt lielāki par tiem. Tomēr savā prasības pieteikumā Komisija ir formulējusi pieprasījumu, kas atbilst Savienības pašu resursu zaudējumiem iepriekš minētajā laikposmā 1001511991,60 EUR ( 327 ) apmērā. Šajā ziņā, kā, manuprāt, pamatoti norāda Apvienotā Karaliste, šī summa neatspoguļo Komisijas argumentāciju, no kuras izriet, ka iepriekš minētajā laikposmā tās prasība ir par summām, uz kurām attiecas Apvienotās Karalistes muitas iestāžu izdotie maksājuma paziņojumi C18 Snake, kas vēlāk tika atcelti. Jāuzsver – lai gan šīs iestādes ir noteikušas muitas vērtību precēm, kuras ir identificētas kā pārāk zemu novērtētas operācijas Snake ietvaros, piemērojot vidējās koriģētās cenas Savienības līmenī, kas bija administratīva kļūda, kurā ir vainojama Apvienotā Karaliste ( 328 ), pašu resursu zaudējumu aplēse saistībā ar maksājuma paziņojumiem C18 Snake nekādā gadījumā nevar pārsniegt 357 miljonus GBP ( 329 ). Turklāt Apvienotā Karaliste uzskata, ka summa, kas izriet no uzņēmējiem paziņotajiem maksājuma paziņojumiem C18 Snake, ir 192568694,30 GBP ( 330 ). Šī pretruna starp summām, kuras ir pieprasītas prasības pieteikuma prasījumos, no vienas puses, un prasības pieteikuma pamatojumu kā pamatu lūgumam konstatēt pašu resursu zaudējumus pārkāpuma laikposmā, manuprāt, ir izskaidrojama vienīgi ar Komisijas veikto kļūdaino atskaites punkta izvēli, kas izpaužas tādējādi, ka tās aprēķinā papildus summām, kuras ir saistītas ar maksājuma paziņojumu C18 Snake piedziņu, tiek iekļauts arī viss minētajā laikposmā veiktais pārāk zemu novērtētais imports, pamatojoties uz statistikas datiem. Šajā lietā, tā kā joprojām pastāv būtiskas neskaidrības attiecībā uz summas, ko Komisija ir pieprasījusi par laikposmu no 2011. gada novembra līdz 2014. gada novembrim, precizitāti saistībā ar pašu resursu zaudējumiem Savienības budžetam, uzskatu, ka tā nav juridiski pietiekami pierādījusi visu šo summu.

310.

Otrkārt, no iepriekš minētā izriet, ka OLAF metodoloģija, ko Komisija izmantoja tradicionālo pašu resursu zaudējumu aplēsēm laikposmā no 2015. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 11. oktobrim, ir atbilstoša un nav patvaļīga, tādējādi to var izmantot, lai noteiktu to preču apjomu, kuras ir pārāk zemu novērtētas pārkāpuma laikposmā, un lai noteiktu atsauces vērtību to “pārvērtēšanas” mērķiem.

311.

Lai gan Tiesa principā var apmierināt Komisijas lūgumu aprēķināt tradicionālo pašu resursu summu attiecībā uz laikposmu no 2015. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 11. oktobrim, tomēr rodas jautājums, vai attiecībā uz laikposmu no 2015. gada 1. maija līdz 2017. gada 11. oktobrim, kas atbilst papildu muitas nodokļiem, uz kuriem attiecas maksājuma paziņojumi C18 Breach, kas ir izdoti, sākot no 2018. gada maija saistībā ar operāciju Breach, šajos maksājuma paziņojumos norādītās summas ir “jāiegrāmato”, aprēķinot summu, kuras norādīšanu pieprasa Komisija. Šajā ziņā Apvienotā Karaliste apgalvo, ka tā no 27 uzņēmējiem pieprasīja muitas nodokli kopumā 25 miljonu GBP apmērā un attiecīgās summas ( 331 ) ierakstīja B kontos ( 332 ). Konkrētāk, Apvienotā Karaliste apgalvo, ka Komisija, lai gan tā par astoņiem no šiem maksājuma paziņojumiem zināja kopš 2018. gada maija ( 333 ), no tās veiktās tradicionālo pašu resursu zaudējumu summas aplēses nav atskaitījusi summas, kas atbilst šiem maksājuma paziņojumiem. Lēmums veikt šo ierakstīšanu neesot ticis apstrīdēts ne argumentētajā atzinumā, ne prasības pieteikumā, lai gan attiecībā uz astoņiem no šiem maksājuma paziņojumiem C18 Breach ieraksti B kontos esot datēti ar 2018. gada maiju, kā rezultātā Komisija par to zināja pirmstiesas periodā. Komisija savukārt iebilst, ka Apvienotā Karaliste visā pirmstiesas un tiesas procesa laikā atteicās paziņot detalizētu informāciju par saviem aprēķiniem (un tostarp norādīt izmantotos “pārvērtēšanas” paziņojumus, apjomus un vērtības), tādējādi tā nevarēja nodalīt šo importu no kopējā importa apjoma, uz kuru attiecas pieeja, kas ir balstīta uz Surveillance 2 ikdienas apkopotajiem datiem.

312.

Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, pamatojoties uz LESD 258. pantu, var tikt celta tikai tad, ja attiecīgā dalībvalsts argumentētajā atzinumā izvirzītās prasības neizpilda tajā noteiktā termiņā ( 334 ). Pienākumu neizpildes esamība līdz ar to ir jāizvērtē, aplūkojot situāciju dalībvalstī, kāda tā bija šī termiņa beigās ( 335 ). Šajā lietā no iebildumu raksta izriet, un Komisija šo faktu neapstrīd, ka Apvienotā Karaliste 2018. gada maijā un tātad pirms 2018. gada 24. septembra argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām ir izdevusi astoņus maksājuma paziņojumus C18 Breach, kuri attiecās uz laikposmu no 2015. gada 1. maija. Tādējādi, ņemot vērā, ka Komisijai par to bija zināms pirms argumentētā atzinuma paziņošanas, tai šajā ziņā summas bija jāiekļauj 2018. gada 24. septembra argumentētajā atzinumā. Līdz ar to, lai aprēķinātu galīgo summu, kas ir jāmaksā par laikposmu no 2017. gada 1. maija līdz 11. oktobrim, Apvienotā Karaliste var pretendēt vienīgi uz astoņu maksājuma paziņojumu C18 Breach atskaitīšanu. Lai noteiktu, vai summas, kas atbilst minētajiem astoņiem maksājuma paziņojumiem, ir jāņem vērā šajā lietā, kā tas vairākkārt ir norādīts šajos secinājumos, ir jāņem vērā Regulas Nr. 609/2014 13. panta 1. punkts un Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 1. punkts, kurā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodot Komisijas rīcībā visas summas, kas atbilst noteiktajiem prasījumiem ( 336 ). No lietas materiāliem neizriet un lietas dalībnieki turklāt neapgalvo, ka aplūkotie astoņi maksājuma paziņojumi C18 Breach būtu kļuvuši neatgūstami saskaņā ar Regulas Nr. 609/2014 13. panta 2. punkta otro un trešo daļu, nedz arī, ka runa ir par prasījumiem, kuriem iestājies noilgums, Savienības Muitas kodeksa 103. panta izpratnē ( 337 ). No tā izriet, ka līdz šai dienai summas, kas atbilst šiem astoņiem maksājuma paziņojumiem, principā būtu jāatskaita no tradicionālo pašu resursu novērtējuma summas par laikposmu no 2015. līdz 2017. gadam vēl jo vairāk tāpēc, ka Apvienotā Karaliste savā rakstveida atbildē uz Tiesas jautājumiem ir sniegusi pierādījumus, lai veiktu šo atskaitīšanu ( 338 ). Tomēr uzskatu, ka tiesvedības sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros atbilstoši LESD 258. pantam Tiesai nav jāaizstāj Komisija, pašai aprēķinot precīzu summu, kas atbilst minētajiem astoņiem maksājuma paziņojumiem C18 Breach, ne arī tie “jāatskaita” no summas, kuru Komisija ir pieprasījusi kā pašu resursu zaudējumus Savienības budžetam.

313.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, secinu, ka otrais pamats ir jāapmierina, ciktāl ar to tiek lūgts konstatēt, ka Apvienotā Karaliste nav izpildījusi iepriekš minētās tiesību normas par pašu resursiem, bet Komisijas lūgums aprēķināt tradicionālo pašu resursu apmēru ir jānoraida.

314.

Tādēļ ierosinu Tiesai konstatēt, ka attiecībā uz laikposmu no 2011. gada novembra līdz 2014. gada novembrim Apvienotā Karaliste nav nodevusi pareizu tradicionālo pašu resursu summu saistībā ar krāpniecisku importu, ko tā konstatēja operācijā Snake un saistībā ar vēlāk atceltajiem maksājuma paziņojumiem C18 Snake, un ka tādējādi tā ir pārkāpusi Lēmuma 2007/436 un Lēmuma 2014/335 2. un 8. pantu, kā arī Regulas Nr. 1150/2000 2., 6., 9., 10., 11. un 17. pantu, kuriem atbilst attiecīgi Regulas Nr. 609/2014 2., 6., 9., 10., 12. un 13. pants. Tomēr ierosinu Tiesai pilnībā noraidīt prasības pieteikuma pirmā prasījuma trešajā daļā ietverto lūgumu, ciktāl tas attiecas uz šo laikposmu, jo Komisija nav pierādījusi tajā minēto summu pareizību.

315.

Attiecībā uz laikposmu no 2015. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 11. oktobrim secinu, ka, nenododot maksājamās summas, Apvienotā Karaliste nav ievērojusi iepriekš minētās tiesību normas. Tomēr, tā kā summa, kas atbilst astoņiem maksājuma paziņojumiem C18 Breach, būtu jāatskaita no tradicionālo pašu resursu summas un tā kā Tiesai nav jāaizstāj Komisija, veicot šo noteikšanu, tradicionālo pašu resursu summa laikposmā no 2015. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 11. oktobrim nevar tikt noteikta šīs prasības ietvaros.

316.

Ja Tiesa sekos manam priekšlikumam attiecībā uz otro pamatu, jautājumam par valūtas maiņas kursu, kas ir jāizmanto, lai aprēķinātu pašu resursu zaudējumu apmēru, vairs nav priekšmeta. Tātad tikai pakārtoti un vienīgi gadījumā, ja Tiesa nolemtu aprēķināt Komisijas pieprasīto summu saistībā ar tradicionālo pašu resursu zaudējumiem, turpinājumā īsumā izvērtēšu šī argumenta pamatotību.

317.

Attiecībā uz Apvienotās Karalistes izvirzīto iebildi par nepieņemamību, saskaņā ar kuru Komisijas secinājums par nokavējuma procentiem atbilstoši Regulas Nr. 609/2014 12. pantam neesot pieņemams, jo savā argumentētajā atzinumā Komisija nav minējusi nekādu pienākumu neizpildi attiecībā uz nokavējuma procentu samaksu, norādu, ka šajā atzinumā ir skaidri minēts tostarp šīs regulas 12. pants ( 339 ), kas atbilst Regulas Nr. 1150/2000 11. pantam. Pretēji tam, ko apgalvo šī valsts, prasības pieteikumā nav paplašināts argumentētajā atzinumā noteiktā strīda apjoms, līdz ar to šī iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

318.

Komisija uzskata – ņemot vērā, ka pastāv nesaraujama saikne starp pienākumu noteikt Savienības pašu resursus un tos ierakstīt Komisijas kontā noteiktajos termiņos, no vienas puses, un, pienākumu samaksāt nokavējuma procentus, no otras puses ( 340 ), Apvienotajai Karalistei bija pienākums samaksāt šos procentus saskaņā ar Regulas Nr. 609/2014 12. pantu. Atsaucoties uz šīs tiesību normas formulējumu, tā uzskata, ka procentu summa tiks aprēķināta tikai pēc tam, kad Apvienotā Karaliste būs nodevusi pamatsummu, tādējādi izbeidzot tās kavēšanos attiecīgo tradicionālo pašu resursu ierakstīšanā šajā kontā. Atbildē Apvienotā Karaliste norāda, ka prasība par nokavējuma procentiem ir nepieņemama, jo ir pāragri formulēt šādu prasību, ņemot vērā, ka šis pienākums maksāt nokavējuma procentus rodoties tikai vēlākā brīdī. Šajā ziņā, kā jau paskaidrots iepriekš ( 341 ), Tiesas judikatūrā ir paredzēta nesaraujamas saiknes esamība starp, pirmkārt, pienākumu konstatēt Savienības pašu resursus un tos ierakstīt Komisijas kontā noteiktajā termiņā un, otrkārt, pienākumu maksāt nokavējuma procentus. Pienākums ierakstīt kontā pašu resursus un pienākums samaksāt nokavējuma procentus par novēlotu ierakstīšanu kontā viens attiecībā pret otru ir kā pamatpienākums attiecībā pret papildpienākumu ( 342 ). No tā izriet – ja Tiesa apmierina otro pamatu un uzskata, ka Apvienotā Karaliste nav izpildījusi savus pienākumus attiecībā uz pašu resursu noteikšanu un ierakstīšanu, tad no tā izriet, ka šai valstij ir pienākums maksāt nokavējuma procentus. Pilnības labad man jānorāda, ka lietas dalībnieki, šķiet, ir vienisprātis, ka tad, kad Apvienotā Karaliste samaksās attiecīgās summas, būs jāpiemēro Regulas 2016/804 1. panta 6. punktā paredzētā robežvērtība 16 % apmērā ( 343 ).

319.

Man šķiet, ka iebildums par LES 4. panta 3. punktā paredzētā lojālas sadarbības pienākuma pārkāpumu ir jāizskata autonomi, ciktāl tas attiecas uz Komisijas apgalvojumiem par informācijas nepaziņošanu ( 344 ). Komisija ar šo iebildumu pārmet Apvienotajai Karalistei, ka tā ir atteikusies tai iesniegt, pirmkārt, juridiskā vērtējuma vai citu norāžu par šī novērtējuma saturu kopiju, un tas lika atcelt maksājuma paziņojumus C18 Snake, un, otrkārt, visus no tiem izrietošos tradicionālo pašu resursu zaudējumu noteikšanai nepieciešamos elementus. Šie apgalvojumi nav atkarīgi no argumenta, ko Komisija ir izvirzījusi pirmajā pamatā, saskaņā ar kuru muitas kontroles pasākumu neveikšana ir muitas iestāžu pienākuma veikt pasākumus Savienības finanšu interešu aizsardzībai neizpilde.

320.

Vispirms ir jāatgādina, ka no LES 4. panta 3. punktā nostiprinātā lojālas sadarbības principa izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu Savienības tiesību piemērojamību un efektivitāti ( 345 ). Jāuzsver, ka dalībvalstīm saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu ir pienākums palīdzēt Komisijai īstenot tās uzdevumu, ko saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu it īpaši veido Līgumu noteikumu, kā arī saskaņā ar Līgumu iestāžu izdoto noteikumu piemērošanas uzraudzība ( 346 ).

321.

Šajā gadījumā, pirmkārt, attiecībā uz pirmo Komisijas pārmetumu ( 347 ) no lietas materiāliem izriet, ka šī iestāde bija lūgusi, lai Apvienotā Karaliste iesniegtu attiecīgā juridiskā vērtējuma kopiju, kas pamatotu maksājuma paziņojumu C18 Snake atcelšanu ( 348 ). Savā 2018. gada 22. jūnija atbildē uz brīdinājuma vēstuli Apvienotā Karaliste norādīja, ka par parādu atcelšanu pilnīgi neatkarīgi lēma revidents ( 349 ), nebalstoties ne uz kādu juridisku vērtējumu, turklāt šī valsts pat apstrīd tāda esamību. Tā vietā valsts iestādes vienīgi iesniedza vairāku izsniegto atcelšanas vēstuļu kopijas. Apvienotā Karaliste uzsver, ka aplūkotais juridiskais vērtējums esot attiecies uz likvidācijas procedūrām, kas bija sāktas pret atsevišķiem uzņēmējiem, bet tā rezultātā netika atcelti maksājuma paziņojumi C18 Snake.

322.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka īpašajā muitas dokumentu publiskošanas kontekstā, lai palīdzētu Komisijai pildīt tās uzdevumu uzraudzīt Līgumu ievērošanu, dalībvalstīm tai ir jāsniedz lietderīga informācija, lai pārliecinātos par regulāru pašu resursu samaksu ( 350 ). No tā, manuprāt, izriet – pat ja attiecīgajam juridiskajam vērtējumam nebija nozīmes, lai izvērtētu revidenta pieņemtā lēmuma par atcelšanu juridisko pamatu, Komisijai bija tiesības pieprasīt, lai dalībvalsts tai iesniegtu šo dokumentu, ja no lietas materiāliem izriet, ka šī valsts ir vairākkārt atzinusi tā esamību ( 351 ). Tāpat ir jāuzsver – lai gan Apvienotās Karalistes sniegto paskaidrojumu dēļ Komisija radīja savu veidu, kā saprast juridisko vērtējumu kā pamatu maksājuma paziņojumu C18 Snake atcelšanai, tieši tādēļ, ka atbilstoši šiem paziņojumiem maksājamās summas netika piedzītas, tā iesniedza savu lūgumu iesniegt attiecīgo dokumentu, ciktāl tie attiecās uz tradicionālajiem Savienības pašu resursiem un tātad uz Savienības budžetu. Apstāklis, ka vēlāk izrādījās, ka maksājuma paziņojumu C18 Snake atcelšanu izraisīja citi iemesli, manuprāt, nekādi nemaina šī Komisijas lūguma pamatotību, kas izriet no tās iepriekš minētā uzdevuma.

323.

Man jānorāda, ka lietas dalībnieki principā neapstrīd, ka Apvienotā Karaliste nav iesniegusi aplūkoto juridisko vērtējumu. Pēdējā minētā, nenoliedzot šo neiesniegšanu, tomēr norāda, ka, pat ja maksājuma paziņojumi C18 Snake tika atcelti, pamatojoties uz aplūkoto juridisko vērtējumu, nevis uz neatkarīgu revidenta lēmumu, šo vērtējumu katrā ziņā aizsargājot dienesta noslēpums un neesot iespējams atkāpties no tā konfidenciālā rakstura pamataizsardzības. Tā uzskata, ka pienākums nodot Komisijai noderīgus dokumentus ir pakļauts “saprātīgiem nosacījumiem” ( 352 ), līdz ar to tai šis dokuments nebija jānosūta Komisijai.

324.

Manuprāt, šo argumentāciju nevar atbalstīt. Šajā ziņā uzskatu, kā to pamatoti ir uzsvērusi Komisija, ka šis pienākums izriet no kļūdainas sprieduma lietā Komisija/Itālija ( 353 ), uz kuru atsaucas Apvienotā Karaliste, interpretācijas. Šķiet, ka šajā lietā Komisija pieprasīja Itālijas Republikai izrakstu, kas pamato visas attiecīgās summas, ieskaitot atsauces uz visiem muitas dokumentiem, kuri bija to pamatā. Atbildot uz šīs dalībvalsts izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru Komisijas iesniegtais pieteikums prasīja “ievērojamu sagatavošanas darbu”, kura dēļ nebija iespējams apmierināt šo lūgumu “noteiktajā termiņā” ( 354 ), Tiesa norādīja, ka tad, kad Komisija pieprasa dokumentus, tai tas ir jādara saprātīgos apstākļos. Līdz ar to man nešķiet, ka šis spriedums attiecas uz šo lietu, un norādīšu, ka tas neattiecas uz problemātiku saistībā ar to dokumentu izpaušanu, uz kuriem attiecas dienesta noslēpums.

325.

Tostarp attiecībā uz Apvienotās Karalistes izvirzīto aizstāvības argumentu, saskaņā ar kuru attiecīgo juridisko vērtējumu aizsargā “dienesta noslēpums”, kas tam piešķir konfidencialitāti, uzskatu, ka šajā lietā tā nav pierādījusi, kādēļ Komisijai nevarēja tikt izpausts dokuments, kuru HMRC dienesti sagatavojuši ar revidenta palīdzību, kurš, šķiet, arī ir piederīgs šai iestādei ( 355 ), pat ja uz to attiektos dienesta noslēpums. Tā kā aplūkotais juridiskais vērtējums bija adresēts vienai un tai pašai iestādei piederošam dienestam, uz to, šķiet, attiecas Tiesas judikatūra par in‑house atzinumiem ( 356 ). Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru dalībvalsts nevar atsaukties uz noteikumiem, praksi vai apstākļiem, kas pastāv valsts tiesību sistēmā, lai pamatotu no Savienības tiesībām izrietošo pienākumu neizpildi ( 357 ). No tā izriet, ka Apvienotā Karaliste, lai pamatotu iepriekš minētā pienākuma sadarboties neizpildi, nevar atsaukties uz šāda veida grūtībām, lai pamatotu savu lēmumu neatklāt Komisijai dokumentus, kas attiecas uz maksājuma paziņojumiem C18 Snake.

326.

Attiecībā uz otro Komisijas formulēto pārmetumu par lojālas sadarbības principa pārkāpumu ( 358 ), saskaņā ar kuru Apvienotā Karaliste nav sniegusi visu informāciju, kas ir vajadzīga, lai noteiktu pašu resursu zaudējumu summas, kuras izriet no maksājuma paziņojumiem C18 Snake, neraugoties uz Komisijas atkārtotajiem lūgumiem, man šķiet, ka šī valsts patiesībā neapstrīd šos apgalvojumus. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka Apvienotā Karaliste uz šiem apgalvojumiem atbildēja tikai tiesvedības laikā. Ņemot vērā šos apstākļus, attiecīgi ir jākonstatē, ka Apvienotā Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai izriet no lojālas sadarbības principa.

327.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka, nepaziņojot Komisijai aplūkoto juridisko vērtējumu un visu informāciju, kas ir vajadzīga, lai noteiktu pašu resursu zaudējumu summas, kuras izriet no maksājuma paziņojumiem C18 Snake, Apvienotā Karaliste nav izpildījusi LES 4. panta 3. punktā paredzētos pienākumus.

328.

Ar trešo pamatu Komisija uzskata, ka Apvienotā Karaliste nav izpildījusi LES 4. panta 3. punktā, LESD 310. panta 6. punktā un 325. pantā, kā arī Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta b) un d) apakšpunktā, 83. pantā, 85.–87. pantā un 143. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētos pienākumus. Šī pamata atbalstam Komisija būtībā apgalvo, ka nepareizas importēto preču, uz kurām attiecas gan 40. muitas procedūra, gan 42. muitas procedūra, muitas vērtības noteikšanas dēļ tika samazināta PVN bāze, līdz ar to Eiropas Savienība nesaņēma daļu no pašas resursiem.

329.

Attiecībā uz 40. muitas procedūru Komisija uzsver, ka, piemērojot Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 85.–87. pantu, PVN ir jāiekasē importa dalībvalstij un ka šī nodokļa bāze ietver muitas vērtību, kā arī muitas nodokļus un papildu izdevumus. Tā uzskata – tā kā PVN netika iekasēts, ņemot vērā pareizu importēto preču muitas vērtību, attiecīgās summas netika ņemtas vērā, nosakot pašu resursu, kas izriet no PVN, bāzi.

330.

Saskaņā ar 42. muitas procedūru Komisija vispirms norāda, ka saskaņā ar OLAF ziņojumu 2016. gadā 87 % preču ar Apvienotās Karalistes starpniecību tika importētas uz citām dalībvalstīm. Turpinājumā tā norāda, ka precēm, uz kurām attiecas 42. muitas procedūra, PVN bāzi atbilstoši Direktīvas 2006/112 83. pantam veido preču vai līdzīgu preču pirkuma cena vai – ja pirkuma cenas nav – pašizmaksa, ko nosaka piegādes brīdī. Visbeidzot tā norāda, ka tad, ja ievesto preču muitas vērtība ir nepareiza, attiecīgi kļūdains ir arī tā PVN aprēķins, kas par tām ir jāiekasē galamērķa vai transportēšanas dalībvalstij.

331.

Komisija no visiem šiem elementiem secina, ka, neveicot pasākumus, lai labotu importēto preču muitas vērtības pārāk zemu novērtējumu, Apvienotā Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas izriet no LES 4. panta 3. punkta, kā arī no LESD 310. panta 6. punkta un 325. panta, un, nenodrošinot pilnīgu PVN ieņēmumu gūšanu, ir liegusi Savienībai daļu no šī nodokļa izrietošajiem pašu resursiem. Konkrētāk, Komisija piebilst, ka Direktīvas 2006/112 143. panta 2. punktā, kurā ir paredzēti nosacījumi, kas ir piemērojami importam, uz kuru attiecas 42. muitas procedūra, dalībvalstīm ir uzlikts pienākums veikt visus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu PVN piedziņu. Līdz ar to, neveicot šādus pasākumus, Apvienotā Karaliste esot apdraudējusi citu dalībvalstu spēju iekasēt PVN, un tā esot jāatzīst par atbildīgu par šo situāciju.

332.

Apvienotā Karaliste savukārt norāda, ka Komisijas sūdzībai nav nekāda juridiska pamata. Šajā ziņā tā norāda, ka ne Direktīvas 2006/112, ne LES 4. panta 3. punkta noteikumi neparedz dalībvalsts atbildību par tradicionālo pašu resursu vai pašu resursu, ko veido PVN, zaudējumiem, kuri radušies citās dalībvalstīs. Tā piebilst, ka Komisija, kas atsaucas tikai uz vispārējiem lojālas sadarbības un krāpšanas apkarošanas pienākumiem, nevar precizēt juridisko pamatu, uz kuru pamatojoties, dalībvalstij būtu pienākums ārpus savām robežām atbildēt par PVN iekasēšanu citā Savienības valstī. Tā arī norāda – ja tiktu atbalstīts Komisijas pieņēmums, nebūtu iespējams noteikt dalībvalsts atbildības pakāpi attiecībā uz pašu resursu zaudējumiem, kas ir radušies citā dalībvalstī tādēļ, ka pēdējā minētā nav izpildījusi savu pirmo pienākumu.

333.

Apvienotā Karaliste turklāt uzsver, ka, piemērojot Direktīvas 2006/112 83. pantu, importētajām precēm, uz kurām attiecas 42. muitas procedūra, noteiktā PVN bāze ir pirkuma cena, par kuru ir izrakstīts rēķins galīgajam pircējam, kas atrodas galamērķa dalībvalstī. Tā norāda, ka šai otrajai valstij ir jāpārbauda un jāgarantē, lai par šīm iegādēm tiktu deklarēts PVN. No tā Apvienotā Karaliste secina, ka iespējamā cēloņsakarība, uz ko atsaucas Komisija, neesot pierādīta. Visbeidzot, Apvienotā Karaliste apgalvo, ka ne no viena Komisijas iesniegtā fakta neizriet, ka tā ar savu rīcību būtu traucējusi citām dalībvalstīm iekasēt PVN.

334.

Ņemot vērā šos argumentus, vispirms ir jāsniedz daži precizējumi par pašu resursu, ko veido PVN, tiesisko režīmu (1. iedaļa), un pēc tam secīgi jāanalizē iebildumi, kuri ir raksturīgi 40. muitas procedūrai (2. iedaļa) un 42. muitas procedūrai (3. iedaļa).

335.

Lai nodrošinātu tāda iekšējā tirgus izveidi, kurā nav izkropļotas konkurences un tiek garantēta preču un pakalpojumu brīva aprite, Savienības likumdevējs ir centies saskaņot noteikumus par apgrozījuma nodokļiem, izmantojot PVN sistēmu, kas ir patēriņa nodoklis, kurš aptver lielāko daļu ekonomikas aspektu. Šādā aspektā Direktīvā 2006/112 ir paredzēts vienots nodokļa bāzes noteikums. Precīzāk, saskaņā ar šīs direktīvas 73. pantu nodokļa bāze, kurai tiek piemērota PVN likme, aptver “summu, kas veido atlīdzību, kuru piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs par šiem darījumiem ir saņēmis vai saņems no pircēja, pakalpojumu saņēmēja vai trešās personas, tostarp subsīdijas, kas tieši ir saistītas ar šo darījumu cenām” ( 359 ). Papildus šim principam nodokļa bāze tiek regulēta ar īpašiem noteikumiem, it īpaši attiecībā uz preču iegādi Kopienas iekšienē ( 360 ) vai preču importu ( 361 ).

336.

Turklāt saskaņā ar Lēmuma 2007/436 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu un Lēmuma 2014/335 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu Savienības pašu resursos papildus tradicionālajiem pašu resursiem ietilpst ieņēmumi, kas rodas, piemērojot vienotu likmi ( 362 ) saskaņotajai PVN bāzei, kura ir noteikta saskaņā ar Savienības tiesību normām. Šī vienotā likme ir šo resursu “piesaistīšanas likme”, nevis nodokļa likme, jo tā nerada nodokļu saistības nodokļu maksātājiem, bet vienīgi uzliek pienākumu dalībvalstīm iekasēt summu, kas tām ir jāmaksā Savienībai, no jebkura sava budžeta avota ( 363 ).

337.

Attiecībā uz šo pašu resursu bāzi, kas atšķiras no Direktīvā 2006/112 paredzētās nodokļa bāzes, Regulas Nr. 1553/89 3. pantā būtībā ir noteikts, ka to resursu bāze, ko veido PVN, tiek iegūta, dalot kopējos PVN neto ienākumus, kurus dalībvalsts ir iekasējusi gada laikā, vai nu ar likmi, pēc kuras šis nodoklis tiek iekasēts tajā pašā gadā, vai ar vidējo svērto PVN likmi, ja dalībvalstī tiek piemērotas vairākas likmes ( 364 ).

338.

Tādējādi šīs pašu resursu sistēmas mērķis attiecībā uz resursiem, kas gūti no PVN, ir radīt dalībvalstīm pienākumu daļu no summām, kuras tās iekasē kā PVN, nodot Savienībai kā pašu resursus ( 365 ).

339.

No tā izriet, ka ir cieša saikne starp ieņēmumu no PVN iekasēšanu, ievērojot piemērojamās Savienības tiesības, un atbilstošo PVN resursu nodošanu Savienības budžetam, jo jebkādi trūkumi pirmo minēto iekasēšanā iespējami izpaužas kā otrā minētā samazinājuma cēlonis ( 366 ). Attiecīgi dalībvalstu pienākums ir nodrošināt Savienības pašu resursu efektīvu iekasēšanu, piedzenot summas, kas atbilst šiem resursiem, kuri krāpšanas dēļ nav tikuši ieskaitīti Savienības budžetā ( 367 ).

340.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka PVN jomā no Direktīvas 2006/112 2. un 273. panta, tos lasot kopā ar LES 4. panta 3. punktu, izriet, ka dalībvalstīm ne tikai ir vispārējs pienākums veikt visus atbilstošos normatīvos un administratīvos pasākumus, lai nodrošinātu PVN iekasēšanu pilnā apjomā tās teritorijā, bet tām arī ir jācīnās pret krāpšanu ( 368 ). Turklāt, kā jau tika uzsvērts ( 369 ), LESD 325. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums apkarot nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses, ar atturošiem un efektīviem pasākumiem, un it īpaši tām ir noteikts pienākums veikt tādus pašus pasākumus, lai apkarotu krāpšanu ( 370 ), kura apdraud Savienības finanšu intereses, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud viņu pašu finanšu intereses ( 371 ).

341.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, man šķiet maz apšaubāmi, ka šajā gadījumā atbilstošu pasākumu, ar kuriem varētu apkarot krāpšanas risku un nodrošināt pareizu importēto preču novērtējumu ( 372 ), neesamība, ņemot vērā pašu resursus, kas izriet no PVN, varētu būt LESD 325. panta, kurā ir konkretizēts LES 4. panta 3. punkts ( 373 ), neizpilde, kura var apdraudēt Savienības finanšu intereses. To paturot prātā, no iepriekš minētās judikatūras izriet, ka saikne starp ieņēmumu no PVN iekasēšanu, ko veic dalībvalsts, un līdzekļu, kuri iegūti no PVN, nodošanu Savienības budžetam ir vienīgi potenciāla. Līdz ar to uzskatu, ka, ņemot vērā katras šajā lietā piemērojamās muitas procedūras normas, ir jāpārbauda, vai tas, ka Apvienotās Karalistes iestādes nav veikušas muitas kontroli, kā tas ir norādīts saistībā ar pirmo pamatu, ir konkrēti atņēmis Savienības budžetam daļu no pašu resursiem, ko veido PVN.

342.

40. muitas procedūra attiecas uz gadījumiem, kad preces, kas ir ievestas no trešās valsts, tiek tieši laistas brīvā apgrozībā ( 374 ). Saskaņā ar Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta d) apakšpunktu preču imports ietilpst darījumos, par kuriem ir jāmaksā PVN. Atbilstoši šīs direktīvas 85. pantam “attiecībā uz preču importu summa, kurai uzliek [PVN], ir muitas vērtība, kas noteikta saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas noteikumiem”. Šo nodokļa bāzi pielāgo saskaņā ar Direktīvas 2006/112 86. un 87. pantā paredzētajiem noteikumiem ( 375 ). Turklāt Savienības Muitas kodeksa 70. panta 1. punktā ( 376 ) ir precizēta preču muitas vērtības definīcija, kas ir “darījuma vērtība, tas ir, cena, kura ir faktiski samaksāta vai maksājama par precēm, pārdodot tās izvešanai uz Savienības muitas teritoriju”. No tā izriet, ka Direktīvas 2006/112 85. panta, lasot to kopā ar Savienības Muitas kodeksa 70. panta 1. punktu, mērķis ir nodokļa bāzē iekļaut visu, kas ir preces vērtība tās galapircējam ( 377 ).

343.

Ņemot vērā šos elementus, ir skaidrs, ka atbilstošu pasākumu neesamība, lai apkarotu krāpšanu muitas jomā, nav ļāvusi Apvienotajai Karalistei piemērot noteikumus par PVN bāzes noteikšanu to preču importam, uz kurām attiecas 40. muitas procedūra. Tomēr vēl ir jānosaka, vai šis apstāklis konkrēti ietekmēja pašu resursus no šī nodokļa. Šajā jautājumā Komisija, kurai ir jāpierāda tās apgalvotā pienākumu neizpilde ( 378 ), vispārīgi apgalvo, ka pašu resursu, kas izriet no PVN, samazināšana ipso facto izriet no importēto preču muitas vērtības pārāk zema novērtējuma.

344.

Tomēr neuzskatu, ka šis arguments ļautu pietiekami konstatēt tiešas saiknes esamību starp Apvienotās Karalistes bezdarbību un iespējamu pašu resursu, ko veido PVN, samazināšanos. Kā jau esmu norādījis ( 379 ), no Regulas Nr. 1553/89 3. panta izriet, ka PVN resursu bāzi aprēķina, ņemot vērā kopējos neto ienākumus no PVN, ko iekasē dalībvalsts, tos dalot ar PVN likmi. Runājot par importētajām precēm, kopējie saņemtie neto ieņēmumi ir atkarīgi ne tikai no preču muitas vērtības, bet arī no pārdošanas cenas, par kuru ir izrakstīts rēķins galīgajam pircējam. Tādējādi no PVN gūto ieņēmumu summa paliek nemainīga, ja gala pircējs ir samaksājis pirkuma cenu, kas ir vienāda ar preces patieso muitas vērtību. No tā izriet, ka importēto preču muitas vērtības pārāk zemas novērtēšanas konstatācija vien automātiski nenozīmē tās bāzes samazinājumu, no kuras tiek aprēķināti pašu resursi, ko veido PVN.

345.

Šādos apstākļos uzskatu, ka vispārīga rakstura argumentācija, uz kuru pamatojas Komisija, lai apgalvotu, ka attiecībā uz preču importu, uz kurām attiecas 40. muitas procedūra, Savienībai tika liegta daļa pašu resursu, ko veido PVN, pati par sevi nevar būt pietiekams pierādījums šī iebilduma esamībai. Līdz ar to ierosinu Tiesai noraidīt Komisijas iesniegto lūgumu par šo prasījumu.

346.

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar OLAF ziņojumu 42. muitas procedūra attiecās uz 87 % no 2016. gadā importēto preču kopējā apjoma ( 380 ).

347.

Kā jau paskaidrots šajos secinājumos, 42. muitas procedūra atbilst gadījumam, kad importēšanas brīdī ir skaidrs, ka importētās preces ir paredzētas citai dalībvalstij ( 381 ). Šādā gadījumā PVN ir jāmaksā preču galamērķa dalībvalstī, nevis importētāja dalībvalstī. Precīzāk, šis atbrīvojums izriet no Direktīvas 2006/112 143. panta 1. punkta d) apakšpunkta, saskaņā ar kuru dalībvalstis atbrīvo no nodokļa to preču importu, kas ir nosūtītas vai transportētas no trešās teritorijas vai trešās valsts uz dalībvalsti, kura nav nosūtīšanas vai transportēšanas galamērķa dalībvalsts, ja saskaņā ar šīs pašas direktīvas 138. pantu šādu preču piegāde, ko veic importētājs, kurš saskaņā ar minētās direktīvas 201. pantu ir noteikts vai atzīts par atbildīgu par PVN samaksu, ir atbrīvota no nodokļa. Citiem vārdiem sakot, Direktīvas 2006/112 143. pantā paredzētais atbrīvojums no PVN ir balstīts uz apstākli, ka importam seko piegāde Kopienas iekšienē, kas pati ir atbrīvota no nodokļa saskaņā ar minētās direktīvas 138. pantu.

348.

Turklāt no Direktīvas 2006/112 68. panta izriet, ka PVN iekasējamības gadījums iestājas brīdī, kad ir veikta iegāde Kopienas iekšienē, proti, saskaņā ar šī panta otro daļu, “kad līdzīgu preču piegādi uzskata par faktiski veiktu [attiecīgajā dalībvalsts teritorijā]”. Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka “preču piegādes” jēdziens neattiecas uz īpašuma nodošanu piemērojamajos valsts tiesību aktos paredzētajos veidos, bet ka tajā ir iekļautas visas darbības, ar kuru palīdzību materiālu īpašumu nodod persona, kas citai personai piešķir tiesības ar to faktiski rīkoties kā šī īpašuma īpašniekam ( 382 ).

349.

Visbeidzot attiecībā uz preču iegādēm Kopienas iekšienē no Direktīvas 2006/112 76. un 83. panta izriet, ka PVN bāzi veido preču vai līdzīgu preču pirkuma cena vai – ja pirkuma cenas nav – pašizmaksa, ko nosaka šā darījuma veikšanas laikā.

350.

Šajā gadījumā man šķiet grūti piekrist Komisijas pieņēmumam, saskaņā ar kuru tas, ka Apvienotā Karaliste nepareizi noteica importēto preču muitas vērtību, ietekmēja pašu resursu, kas izriet no PVN un kas tika nodoti Savienības rīcībā, apmēru. Ņemot vērā iepriekš minētos noteikumus, kas ir piemērojami darbībām, uz kurām attiecas 42. muitas procedūra, šī tiešā saikne, ko Komisija turklāt savos dokumentos nav pamatojusi, man nešķiet pierādīta divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, PVN bāze, kas ir piemērojama precēm, uz kurām attiecas minētais režīms, ir saistīta nevis ar importēto preču muitas vērtību, bet gan ar šo preču pirkuma cenu galamērķa dalībvalstī. Otrkārt, 42. muitas procedūras ietvaros viss PVN ir jāietur un jāsamaksā dalībvalstī, kurā preces galu galā tiek piegādātas.

351.

Piebildīšu, ka 42. muitas procedūras sistēmiskie trūkumi neļauj uzskatīt vienu dalībvalsti par atbildīgu par pašu resursu, kas izriet no PVN, zaudēšanu. Šajā ziņā norādu, ka Revīzijas palāta savā Īpašajā ziņojumā Nr. 13/2011 par kontroli attiecībā uz 42. muitas procedūru konstatēja, ka muitas procedūras piemērošana ir radījusi būtiskus zaudējumus, ko tā novērtēja aptuveni 2200 miljonu EUR apmērā ( 383 ), un tā norādīja uz septiņu dalībvalstu, kuras tika izraudzītas tās pētījumā, nepietiekami veiktajām kontrolēm ( 384 ). Revīzijas palāta tostarp ieteica uzlabot galveno datu paziņošanu dalībvalstīs un to starpā, veicināt automātisku PVN identifikācijas numuru pārbaudi un radīt Savienības mēroga kopējo riska profilu importam, kas ir veikts saskaņā ar 42. muitas procedūru ( 385 ). Savā Īpašajā ziņojumā Nr. 24/2015 par PVN krāpšanas apkarošanu Kopienas iekšienē Revīzijas palāta uzsvēra, ka šīs grūtības turpina pastāvēt, norādot, ka “Komisijas veiktie likumdošanas uzlabojumi attiecībā uz 42. muitas procedūru un īpašā ziņojumā Nr. 13/2011 izklāstīto ieteikumu turpmākā virzība ir pozitīvi elementi, bet [ka] krāpšanas apkarošana tiek kavēta ar viduvēju īstenošanu un neievērošanas gadījumiem, kas dalībvalstīs tika konstatēti audita laikā” ( 386 ). Šajā ziņā Revīzijas palāta arī uzsvēra, pirmkārt, ka lielākā daļa apmeklēto dalībvalstu neveic efektīvas kontrolpārbaudes starp muitas un nodokļu datiem, otrkārt, ka informācijas par PVN, ar kuru ir apmainījušās dalībvalstis, precizitāte, pilnīgums un aktualitāte rada problēmas ( 387 ). Šādi konstatējumi man liek noraidīt arī Komisijas apgalvojumu, ka Apvienotā Karaliste ar savu bezdarbību esot liegusi citām dalībvalstīm pilnībā iekasēt PVN.

352.

Šādos apstākļos un neraugoties uz Apvienotās Karalistes bezdarbību, nosakot attiecīgo preču muitas vērtību, tiešas saiknes neesamības dēļ uz šo valsti nevar attiecināt pašu resursu, ko veido PVN, samazinājumu saistībā ar darbībām, uz kurām attiecas 42. muitas procedūra. Līdz ar to ierosinu Tiesai noraidīt Komisijas iesniegto lūgumu par šo jautājumu.

353.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ierosinu Tiesai noraidīt trešo pamatu gan attiecībā uz iebildumu par pašu resursu, ko veido PVN, atbilstoši 40. muitas procedūrai zaudēšanu, gan par pašu resursu, kurus veido PVN, atbilstoši 42. muitas procedūrai zaudēšanu.

354.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar minētā Reglamenta 138. panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums galvenokārt ir nelabvēlīgs, tad, ņemot vērā lietas apstākļus, jāpiespriež Apvienotajai Karalistei segt pašai savus, kā arī atlīdzināt četras piektdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem. Pēdējā minētā vienu piektdaļu savu tiesāšanās izdevumu sedz pati.

355.

Atbilstoši šī paša Reglamenta 140. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, Beļģijas Karaliste, Igaunijas Republika, Grieķijas Republika, Latvijas Republika, Portugāles Republika un Slovākijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

356.

Šajos secinājumos izklāstīto iemeslu dēļ ierosinu Tiesai nospriest šādi: