This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62019CC0152
Opinion of Advocate General Saugmandsgaard Øe delivered on 9 September 2020.#Deutsche Telekom AG v European Commission.#Appeal – Competition – Article 102 TFEU – Abuse of dominant position – Slovak market for broadband internet access services – Regulatory obligation on the part of operators with significant market power to grant access to the local loop – Conditions laid down by the incumbent operator for unbundled access by other operators to the local loop – Indispensability of the access – Imputability of a subsidiary’s conduct to the parent company – Rights of the defence.#Case C-152/19 P.
Ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes [H. Saugmandsgaard Øe] secinājumi, 2020. gada 9. septembris.
Deutsche Telekom AG pret Eiropas Komisiju.
Apelācija – Konkurence – LESD 102. pants – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Slovākijas platjoslas interneta piekļuves pakalpojumu tirgus – Operatoru, kuriem ir būtiska ietekme, tiesību normās paredzēts pienākums nodrošināt piekļuvi vietējai sakaru līnijai – Vēsturiskā operatora noteikti nosacījumi citu operatoru atsaistītai piekļuvei vietējai sakaru līnijai – Piekļuves nepieciešamība – Mātesuzņēmuma vainojamība meitasuzņēmuma pārkāpjošā rīcībā – Tiesības uz aizstāvību.
Lieta C-152/19 P.
Ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes [H. Saugmandsgaard Øe] secinājumi, 2020. gada 9. septembris.
Deutsche Telekom AG pret Eiropas Komisiju.
Apelācija – Konkurence – LESD 102. pants – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Slovākijas platjoslas interneta piekļuves pakalpojumu tirgus – Operatoru, kuriem ir būtiska ietekme, tiesību normās paredzēts pienākums nodrošināt piekļuvi vietējai sakaru līnijai – Vēsturiskā operatora noteikti nosacījumi citu operatoru atsaistītai piekļuvei vietējai sakaru līnijai – Piekļuves nepieciešamība – Mātesuzņēmuma vainojamība meitasuzņēmuma pārkāpjošā rīcībā – Tiesības uz aizstāvību.
Lieta C-152/19 P.
Court reports – general – 'Information on unpublished decisions' section
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2020:678
Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES
[HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE]
SECINĀJUMI,
sniegti 2020. gada 9. septembrī (1)
Lietas C‑152/19 P un C‑165/19 P
Deutsche Telekom AG (C‑152/19 P),
Slovak Telekom a.s. (C‑165/19 P)
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – Konkurence – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Slovākijas platjoslas interneta pakalpojumu tirgus – Vēsturiskā operatora noteikti nosacījumi citu operatoru atsaistītai piekļuvei vietējo sakaru līnijai – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 102. panta un EEZ līguma 54. panta pārkāpums – Tiesiskajā regulējumā paredzēts pienākums nodrošināt piekļuvi – Judikatūra “Bronner” – Nepiemērojamība – Mātesuzņēmuma vainojamība meitasuzņēmuma rīcībā – Jēdziens “ekonomiska vienība” – Izšķiroša ietekme – Faktiska īstenošana – Savstarpēji atbilstošu pierādījumu kopums
I. Ievads
1. Izskatāmajās lietās Tiesa tiek aicināta no jauna precizēt sprieduma Bronner (2) tvērumu no LESD 102. panta normatīvā skatpunkta. Minētajā lietā runa bija par dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma atteikumu nodot tam piederošu infrastruktūru konkurējošu uzņēmumu rīcībā.
2. Būtībā apelācijas sūdzību iesniedzējas Deutsche Telekom AG (turpmāk tekstā – “DT”) lietā C‑152/19 P un Slovak Telekom, a.s. (turpmāk tekstā – “ST”) lietā C‑165/19 P rosina piemērot minētā sprieduma 41. punktā paredzētos nosacījumus, it īpaši to, kas attiecas uz nepieciešamību, netiešiem piekļuves atteikumiem, kuri izrietot nevis no tieša piekļuves atteikuma no dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma puses, bet gan no netaisnīgiem līguma noteikumiem.
3. Turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ es ieteikšu Tiesai noraidīt šo “netieša piekļuves atteikuma” jēdzienu un uzsvērt sprieduma Bronner ierobežoto tvērumu. Manā ieskatā spriedums Bronner ir un tam ir jāpaliek par īpašu gadījumu no LESD 102. panta normatīvā skatpunkta.
4. Es arī ieteikšu Tiesai noraidīt otro un trešo pamatu, kurus DT izvirzījusi lietā C‑152/19 P. Šo pamatu izvērtējums ļaus Tiesai atgādināt principus par mātesuzņēmuma (DT) vainojamību meitasuzņēmuma (ST) rīcībā, paturot prātā, ka šā mātesuzņēmuma dalība meitasuzņēmuma kapitālā ir pārāk neliela, lai uz to varētu attiecināt prezumpciju “Akzo Nobel” (3).
II. Strīdu faktiskie apstākļi un tiesiskais regulējums
5. Strīdu faktiskie apstākļi ir tikuši norādīti Vispārējās tiesas sprieduma Deutsche Telekom/Komisija (turpmāk tekstā – “spriedums DT”) (4) 1.–11. punktā, kā arī Vispārējās tiesas sprieduma Slovak Telekom/Komisija (turpmāk tekstā – “spriedums ST”) (5) 1.–11. punktā. Tos var rezumēt šādi.
6. DT un ST ir vēsturiskie telekomunikāciju operatori attiecīgi Vācijā un Slovākijā. No 2000. gada 4. augusta un visā ar strīdīgo lēmumu aptvertajā laikposmā, proti, no 2005. gada 12. augusta līdz 2010. gada 31. decembrim, DT piederēja 51 % ST kapitāldaļu.
7. Saistībā ar piekļuves internetam nodrošināšanu vietējā sakaru līnija nozīmē vītā pāra kabeļa fizisku shēmu (sauktu arī par “līniju”), kas savieno tīkla pieslēgumpunktu abonenta telpās, no vienas puses, ar galveno komutatoru vai jebkuru citu ekvivalentu iekārtu fiksētā publiskajā telefonsakaru tīklā, no otras puses.
8. Atsaistīta piekļuve vietējai sakaru līnijai ļauj jaunienācējiem, parasti sauktiem par “alternatīvajiem operatoriem”, izmantot jau pastāvošo telekomunikāciju infrastruktūru, kas pieder vēsturiskajiem operatoriem, dažādu pakalpojumu sniegšanai galalietotājiem, tādējādi konkurējot ar vēsturiskajiem operatoriem.
9. Atsaistīta piekļuve vietējai sakaru līnijai Eiropas Savienības līmenī it īpaši ir tikusi ieviesta ar Regulu (EK) Nr. 2887/2000 (6) un Direktīvu 2002/21/EK (7).
10. Būtībā ar šo tiesisko regulējumu tika noteikts pienākums operatoram, kuru valsts regulatīvā iestāde ir identificējusi kā operatoru “ar būtisku ietekmi tirgū”, piešķirt alternatīvajiem operatoriem atsaistītu piekļuvi savām vietējām sakaru līnijām un saistītajiem pakalpojumiem ar pārredzamiem, godīgiem un nediskriminējošiem nosacījumiem, kā arī regulāri atjaunināt standartpiedāvājumu šādai atsaistītai piekļuvei.
11. Veicot sava valsts tirgus analīzi, Slovākijas telekomunikāciju regulatīvā iestāde 2005. gada 8. martā pieņēma lēmumu, kurā ST bija norādīta kā operators ar būtisku ietekmi atsaistītas piekļuves vietējai sakaru līnijai vairumtirdzniecības tirgū Regulas Nr. 2887/2000 izpratnē. Šo lēmumu, kuru ST bija apstrīdējusi, ar 2005. gada 14. jūnija lēmumu atstāja spēkā šīs iestādes priekšsēdētājs.
12. Izpildot šo lēmumu, 2005. gada 12. augustā ST publicēja savu standartpiedāvājumu attiecībā uz atsaistīto piekļuvi. Šajā dokumentā, kurš laikposmā no minētā datuma līdz 2010. gada beigām tika grozīts deviņas reizes, bija noteikti līgumiskie un tehniskie nosacījumi atsaistītai piekļuvei ST vietējai sakaru līnijai.
13. ST piedāvājums aptvēra 75,7 % Slovākijas mājsaimniecību, kā arī visas vietējās sakaru līnijas, kas varēja tikt izmantotas platjoslas signāla pārraidīšanai. Tomēr laikposmā no 2005. gada līdz 2010. gadam atsaistīta piekļuve tika piešķirta tikai dažām atsevišķām ST vietējo sakaru līnijām, sākot no 2009. gada 18. decembra, un tās izmantoja tikai viens alternatīvais operators, lai sniegtu ļoti ātrdarbīgas platjoslas mazumtirdzniecības pakalpojumus uzņēmumiem.
III. Strīdīgais lēmums
14. 2014. gada 15. oktobrī Eiropas Komisija pieņēma lēmumu, ar kuru DT un ST tika piemērots sods par LESD 102. panta un EEZ līguma 54. panta pārkāpumu (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”) Slovākijas platjoslas interneta pakalpojumu tirgū (8).
15. Strīdīgajā lēmumā Komisija konstatēja, ka uzņēmums, kuru veido DT un ST, ir izdarījis vienotu un turpinātu LESD 102. panta un EEZ līguma 54. panta pārkāpumu laikposmā no 2005. gada 12. augusta līdz 2010. gada 31. decembrim attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem ST ir piedāvājusi atsaistītu piekļuvi tās vietējai sakaru līnijai.
16. Konkrētāk, Komisijas konstatēto pārkāpumu veidoja šādas darbības:
– tādas informācijas par tīkliem, kas nepieciešama, lai atsaistīti piekļūtu vietējām sakaru līnijām, slēpšana no alternatīvajiem operatoriem;
– ST pienākumu piemērošanas jomas samazināšana attiecībā uz atsaistītu piekļuvi vietējām sakaru līnijām;
– netaisnīgu noteikumu un nosacījumu iekļaušana ST standartpiedāvājumā attiecībā uz atsaistīto piekļuvi saistībā ar kopvietošanu, kvalifikāciju, prognozēm, remontdarbiem un bankas garantijām, un
– netaisnīgu tarifu piemērošana, kas tikpat efektīvam operatoram, kurš savā darbībā paļaujas uz vairumtirdzniecības piekļuvi atsaistītām ST vietējām sakaru līnijām, neļauj bez zaudējumiem piedāvāt tādus pašus mazumtirdzniecības pakalpojumus kā ST sniegtie.
17. Komisija uzlika DT un ST solidāri naudas sodu 38 838 000 EUR apmērā, kā arī DT – naudas sodu 31 070 000 EUR apmērā.
IV. Tiesvedības Vispārējā tiesā un pārsūdzētie spriedumi
A. Spriedums DT
18. Prasības Vispārējā tiesā pamatojumam DT izvirzīja piecus pamatus attiecīgi par:
– tiesību kļūdām un kļūdām faktos, piemērojot LESD 102. pantu attiecībā uz ST ļaunprātīgu rīcību, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpumu;
– tiesību kļūdām un kļūdām faktos attiecībā uz ST ļaunprātīgās rīcības ilgumu;
– tiesību kļūdām un kļūdām faktos, vainojot DT par ST ļaunprātīgo rīcību, jo Komisija neesot pierādījusi DT izšķirošas ietekmes uz ST faktisku īstenošanu;
– jēdziena “uzņēmums” Savienības tiesību izpratnē un sodu individualizācijas principa pārkāpumu, kā arī pamatojuma nesniegšanu, un
– kļūdām, aprēķinot DT un ST uzliktā naudas soda apmēru.
19. Ar spriedumu DT Vispārējā tiesa strīdīgo lēmumu atcēla daļēji. Pēc tam tā noteica naudas soda, kas DT jāmaksā solidāri, summu 38 061 963 EUR apmērā un naudas soda summu, kas ir jāmaksā tikai DT, 19 030 981 EUR apmērā. Tā noraidīja DT prasību pārējā daļā.
B. Spriedums ST
20. Pamatojot savu prasību Vispārējā tiesā, ST izvirzīja piecus pamatus attiecīgi par:
– acīmredzamām kļūdām vērtējumā un tiesību kļūdām, piemērojot LESD 102. pantu;
– tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu saistībā ar tādas prakses vērtējumu, kuras rezultātā ir notikusi maržu saspiešana;
– kļūdām, kas pieļautas maržu saspiešanas konstatēšanā;
– acīmredzamām kļūdām vērtējumā un tiesību kļūdām, Komisijai secinot, ka ST un DT veidoja vienu vienotu uzņēmumu un ka tās abas ir atbildīgas par konkrēto pārkāpumu;
– pakārtoti, kļūdām naudas soda apmēra noteikšanā.
21. Ar spriedumu ST Vispārējā tiesa strīdīgo lēmumu atcēla daļēji. Pēc tam tā noteica naudas soda, kas ST jāmaksā solidāri, summu 38 061 963 EUR apmērā. Pārējā daļā tā ST prasību noraidīja.
V. Par Tiesai iesniegtajām apelācijas sūdzībām
A. Apelācijas sūdzība, ko DT iesniegusi par spriedumu DT
22. Apelācijas sūdzības par spriedumu DT lietā C‑152/19 P pamatojumam DT izvirza četrus pamatus, kas attiecīgi ir saistīti ar:
– tāda principa kļūdainu interpretāciju un piemērošanu, saskaņā ar kuru, lai piekļuves atteikumu varētu uzskatīt par LESD 102. panta pārkāpumu, pieprasītajai piekļuvei jābūt nepieciešamai tādai darbībai, kas tiek veikta lejupējā tirgū;
– tāda principa kļūdainu interpretāciju un piemērošanu, saskaņā ar kuru, lai mātesuzņēmumu varētu vainot par meitasuzņēmuma izdarītu LESD 102. panta pārkāpumu, mātesuzņēmuma izšķirošai ietekmei uz tā meitasuzņēmumu ir jābūt faktiski īstenotai;
– tāda principa kļūdainu piemērošanu, saskaņā ar kuru, lai mātesuzņēmumu varētu vainot par meitasuzņēmuma izdarītu LESD 102. panta pārkāpumu, meitasuzņēmumam būtībā ir jābūt piemērojušam mātesuzņēmuma dotos norādījumus, un
– tiesību tikt uzklausītai administratīvā procesa laikā pārkāpumu.
23. Turklāt DT lūdz, lai, ja Tiesa to apmierinātu, uz DT tiktu attiecināts apelācijas sūdzības pamats, ko ST izvirzījusi lietā C‑165/19 P, kura priekšmets esot identisks DT Vispārējā tiesā izvirzītā pirmā pamata trešās daļas priekšmetam, proti, ilgtermiņa vidējo robežizmaksu aprēķinam, kas ir pamats konstatējumam par ļaunprātīgu tarifu šķēru esamību.
24. Apelācijas sūdzības nobeigumā DT lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to ir noraidīta tās prasība;
– pilnībā vai daļēji atcelt strīdīgo lēmumu, ciktāl tas attiecas uz DT, un, pakārtoti, atcelt vai samazināt tai uzliktos naudas sodus;
– pakārtoti, nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo tiesvedību un tiesvedību Vispārējā tiesā.
25. Komisija lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest DT atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
B. Apelācijas sūdzība, ko ST iesniegusi par spriedumu ST
26. Apelācijas sūdzības par spriedumu ST lietā C‑165/19 P pamatojumam ST izvirza trīs pamatus, kas attiecīgi ir saistīti ar:
– tiesību kļūdām, konstatējot ļaunprātīgu rīcību LESD 102. panta izpratnē, ko veido atteikums slēgt līgumu;
– tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, novērtējot maržu saspiešanu, un
– tiesību kļūdām, novērtējot maržu saspiešanas esamību.
27. Turklāt ST lūdz, lai, ja Tiesa to apmierinātu, uz ST tiktu attiecināts apelācijas sūdzības pamats, ko DT izvirzījusi lietā C‑152/19 P, kura priekšmets esot identisks ST Vispārējā tiesā izvirzītajam ceturtajam pamatam, proti, saistībā ar Komisijas konstatējumu, ka DT un ST veidoja vienu vienotu uzņēmumu un ka tās abas ir atbildīgas par apgalvoto ST pārkāpumu.
28. Apelācijas sūdzības nobeigumā ST lūdz Tiesu:
– pilnībā vai daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– pilnībā vai daļēji atcelt strīdīgo lēmumu;
– pakārtoti, atcelt vai vēl vairāk samazināt tai uzliktā naudas soda apmēru, un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo tiesvedību un tiesvedību Vispārējā tiesā.
29. Komisija lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest ST atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
VI. Par tiesvedībām Tiesā
30. Lietā C‑152/19 P DT apelācijas sūdzību par spriedumu DT iesniedza 2019. gada 21. februārī. Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.
31. Lietā C‑165/19 P ST apelācijas sūdzību par spriedumu ST iesniedza 2019. gada 22. februārī. Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.
32. Komisija, DT un ST piedalījās 2020. gada 17. jūnija tiesas sēdē kopīgai mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai abās lietās, lai paustu savus apsvērumus.
VII. Vērtējums
33. Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos uzmanība tiks pievērsta pirmajiem trīs pamatiem, kurus DT izvirzījusi lietā C‑152/19 P, un ST izvirzītajam pirmajam pamatam lietā C‑165/19 P.
A. Par DT pirmo pamatu un ST pirmo pamatu
34. Gan pirmais DT pamats, gan pirmais ST pamats ir saistīti ar tiesību kļūdām, kuras Vispārējā tiesa esot pieļāvusi attiecībā uz spriedumā Bronner iedibināto nosacījumu par nepieciešamību, lai novērtētu ļaunprātīgas rīcības esamību LESD 102. panta izpratnē.
35. Šie divi pamati lielā mērā pārklājas, tāpat kā sprieduma DT (86.–116. punkts) un sprieduma ST (92.–154. punkts) atbilstošās rindkopas, no kā izriet, ka tos ir lietderīgi izvērtēt kopā.
36. Pirms uzsāku DT un ST izvirzīto argumentu pārbaudi, uzskatu par lietderīgu atgādināt konkrēto darbību saturu.
37. No sprieduma DT 92.–94. punkta, kā arī sprieduma ST 113. un 114. punkta izriet, ka DT un ST nav apstrīdējušas strīdīgā lēmuma septītajā daļā Komisijas konstatēto darbību esamību (turpmāk tekstā – “konkrētā prakse”), proti:
– informācijas par ST tīklu, kas nepieciešama atsaistītai piekļuvei šā operatora vietējām sakaru līnijām, slēpšana no alternatīvajiem operatoriem;
– ST veiktā no piemērojamā tiesiskā regulējuma izrietošo atsaistīšanas pienākumu samazināšana un
– ST veiktā vairāku netaisnīgu noteikumu un nosacījumu ietveršana savā standartpiedāvājumā attiecībā uz atsaistīto piekļuvi.
38. Šie fakti Vispārējā tiesā nav tikuši apstrīdēti, un tātad tie ir jāuzskata par galīgi nodibinātajiem šīs tiesvedības ietvaros.
1. DT un ST izvirzīto argumentu kopsavilkums
39. DT un ST būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini nospriedusi, ka Komisijai, lai konkrēto praksi kvalificētu kā LESD 102. panta “vienotu un turpinātu pārkāpumu”, nebija jāpierāda, ka piekļuve vietējai sakaru līnijai sprieduma Bronner izpratnē bija nepieciešama konkurējošo pakalpojuma sniedzēju darbībai masveida mazumtirdzniecības tirgū, ņemot vērā tiesiskajā regulējumā paredzēto pienākumu nodrošināt piekļuvi.
40. Skaidrības labad es izmantošu ST izvirzītā pirmā pamata struktūru, kas ir iedalīta piecās daļās.
41. Pirmā pamata pirmajā daļā ST apgalvo, pirmkārt, ka sprieduma ST 151. un 152. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini secinājusi, ka spriedumā Bronner izvirzītie nosacījumi LESD 102. panta piemērošanai nav piemērojami, ja pastāv tiesiskajā regulējumā ex ante paredzēts piekļuves nodrošināšanas pienākums. Šajā secinājumā neesot ņemts vērā tas, ka ex post pārbaude saskaņā ar LESD 102. pantu būtiski atšķiras no regulatīvajām pārbaudēm, ko ex ante veic Slovākijas telekomunikāciju regulatīvā iestāde (9).
42. Otrkārt, ST apgalvo, ka sprieduma ST 121. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka Komisijai nebija jāpārbauda, vai spriedumā Bronner paredzētais nosacījums par “nepieciešamību” ir izpildīts, jo ex ante regulējumā jau bija atzīta piekļuves apelācijas sūdzības iesniedzējas vietējai sakaru līnijai “nepieciešamība”. Proti, atbilstoši tiesiskajam regulējumam veiktais “nepieciešamības” vērtējums būtiski atšķiroties no “nepieciešamības” vērtējuma, kas tiek veikts saskaņā ar LESD 102. pantu.
43. Līdzīgi DT apgalvo, ka sprieduma DT 101. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini nospriedusi, ka tiesiskajā regulējumā noteiktais pienākums nodrošināt piekļuvi aizstāj piekļuves nepieciešamību sprieduma Bronner izpratnē. Tiesiskajā regulējumā ex ante noteikts pienākums nodrošināt piekļuvi un prasība pēc nepieciešamības sprieduma Bronner izpratnē, kas tiek pārbaudīta ex post, taču atbilstot fundamentāli atšķirīgiem apsvērumiem.
44. Vēl DT kritizē sprieduma DT 97. punktā esošo atsauci uz spriedumu lietā Deutsche Telekom/Komisija (10), jo pēdējais minētais spriedums neattiecoties uz saistību starp tiesiskajā regulējumā noteikto pienākumu nodrošināt piekļuvi un nepieciešamību sprieduma Bronner izpratnē.
45. Otrajā daļā ST apgalvo, ka sprieduma ST 126. un 127. punktā Vispārējā tiesa no sprieduma TeliaSonera Sverige (11) ir kļūdaini secinājusi, ka Bronner nosacījumi nav piemērojami. ST uzsver, ka sprieduma TeliaSonera Sverige 55.–58. punktā runa bija par maržu saspiešanas praksi, savukārt šai sabiedrībai tiek pārmests par atteikumu slēgt līgumu ar alternatīvajiem operatoriem. ST uzskata, ka šāds atteikums ir jāvērtē, ņemot vērā judikatūru par atteikumu slēgt līgumu, kurā ietilpst spriedums Bronner.
46. DT ir paudusi līdzīgu argumentu, apgalvojot, ka sprieduma DT 109. punktā ir pieļauta tiesību kļūda.
47. Trešajā daļā ST apgalvo, ka sprieduma ST 138. un 139. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka Vispārējās tiesas spriedumam Clearstream/Komisija (12) nav nozīmes, novērtējot ST rīcību, jo šajā pēdējā lietā nepastāvēja tiesiskajā regulējumā noteikts pienākums sniegt attiecīgo pakalpojumu un dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums nebija izveidojis savu stāvokli tirgū atbilstoši likumīgam monopolam.
48. Ceturtajā daļā ST apgalvo, ka sprieduma ST 133. un 134. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini apstiprinājusi, ka, lai tiešs vai kategorisks atteikums slēgt līgumu tiktu atzīts par “ļaunprātīgu” LESD 102. panta izpratnē, tam ir jāatbilst striktajiem spriedumā Bronner paredzētajiem nosacījumiem, savukārt šie nosacījumi nav piemērojami netieša atteikuma slēgt līgumu gadījumā. Šāda Vispārējās tiesas nostāja novedot pie tā, ka pret smagāku nodarījumu (tiešs atteikums slēgt līgumu) tiek izrādīta labvēlīgāka attieksme nekā pret mazāk smagu nodarījumu (netiešs atteikums slēgt līgumu). ST uzskata, ka Vispārējās tiesas spriedumā šajā ziņā nav norādīts arī pamatojums.
49. DT ir izvirzījusi līdzīgu argumentu saistībā ar sprieduma DT 111. punktu, kritizējot atšķirīgu attieksmi pret tādu tiešu piekļuves atteikumu kā tas, kurš aplūkots spriedumā Bronner, un netiešu piekļuves atteikumu, kurš tiek aplūkots izskatāmajā lietā.
50. Piektajā un pēdējā daļā ST norāda, ka sprieduma ST 153. un 154. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka ST agrākais valsts monopols ir juridiskais pamats Bronner nosacījumu nepiemērošanai. ST apgalvo, ka vienīgais Vispārējās tiesas šajā ziņā minētais spriedums, proti, spriedums Post Danmark (13), nekādi nepamato šādu nostāju. ST piebilst, ka spriedumā Bronner ir prasīts novērtēt nepieciešamību apgalvotās ļaunprātīgās rīcības brīdī, tādēļ likumīga monopola esamībai pagātnē neesot nozīmes.
2. Atbilde uz DT un ST izvirzītajiem argumentiem
51. Visi DT un ST izvirzītie argumenti ir balstīti uz pieņēmumu, proti, ka konkrētās prakses ļaunprātīgais raksturs nevarēja tikt konstatēts, nepārbaudot nepieciešamību sprieduma Bronner izpratnē.
52. Citiem vārdiem sakot, ja spriedums Bronner nav uzskatāms par autoritatīvu avotu, kuram ir nozīme, novērtējot šīs prakses ļaunprātīgo raksturu, visi DT un ST argumenti būtu jānoraida kā nepamatoti vai neiedarbīgi.
53. Es būtībā esmu pārliecināts, ka spriedumam Bronner izskatāmajā lietā nav nozīmes tālāk izklāstīto iemeslu dēļ.
54. Vispārīgāk runājot, šī lieta dod Tiesai iespēju izskaidrot sprieduma Bronner tvērumu, par kuru tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai tika uzdoti daudzi jautājumi.
55. Būtībā turpinājumā es parādīšu, ka spriedums Bronner ir īpašs gadījums no LESD 102. panta normatīvā skatpunkta. Šā gadījuma tvērums ir jāinterpretē šauri, lai saglabātu LESD 102. panta lietderīgo iedarbību (14). Citiem vārdiem sakot, princips ir tāds, ka Bronner nosacījumi nav piemērojami, lai novērtētu LESD 102. panta pārkāpuma esamību.
a) Par spriedumā “Bronner” paredzēto gadījumu un nosacījumiem
56. Gadījums, ko Tiesa aplūkoja spriedumā Bronner, ir skaidri identificēts minētā sprieduma 37. punktā: būtībā Tiesa pārbaudīja, vai par “ļaunprātīgu rīcību” LESD 102. panta izpratnē var tikt atzīts “tas, ka vienīgās dalībvalsts teritorijā esošas valsts mēroga sūtījumu piegādes mājās sistēmas īpašnieks, kurš izmanto šo sistēmu savu laikrakstu izplatīšanai, liedz tai piekļuvi konkurējoša laikraksta izdevējam”.
57. Citiem vārdiem sakot, spriedumā Bronner paredzētais gadījums ir gadījums, kad dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums atsakās nodot tam piederošu infrastruktūru – šajā gadījumā sūtījumu piegādes mājās sistēmu – viena vai vairāku konkurējošu uzņēmumu rīcībā. Vienkāršības labad tālāk šajos secinājumos es izmantošu vārdkopu “atteikums nodot rīcībā”, lai atsauktos uz šādu gadījumu.
58. Šis principiālais jautājums būtiski neatšķiras no jautājuma par ierobežojumiem, kas saskaņā ar LESD 102. pantu var tikt noteikti intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam savu ekskluzīvo tiesību īstenošanai. Tas izskaidro daudzās atsauces spriedumā Bronner uz spriedumu RTE un ITP/Komisija, kas saukts par “spriedumu Magill” (15).
59. Sprieduma Bronner 41. punktā Tiesa ir noteikusi vairākus nosacījumus, kuriem ir jābūt izpildītiem, lai atteikumu nodot rīcībā varētu uzskatīt par ļaunprātīgu rīcību LESD 102. panta izpratnē. Pārņemot Tiesas lietoto formulējumu, šajā nolūkā ir “jābūt ne tikai tā, ka pakalpojuma, ko veido piegāde mājās, atteikums ir tāds, kas var izslēgt jebkādu konkurenci laikrakstu tirgū no pakalpojuma pieprasītāja puses un kas nevar tikt objektīvi pamatots, bet arī tā, lai pakalpojums kā tāds būtu nepieciešams viņa darbībai tādā ziņā, ka nepastāv nekāda reāla vai potenciāla minētās piegādes mājās sistēmas aizstāšanas iespēja”.
60. Lasot sprieduma Bronner 41. punktu, es secinu, ka ir jābūt izpildītiem trim nosacījumiem, lai atteikums nodot rīcībā varētu tikt kvalificēts kā “ļaunprātīgs” (turpmāk tekstā – “Bronner nosacījumi”):
– atteikumam nodot rīcībā ir jābūt tādam, kas izslēdz jebkādu konkurējošā uzņēmuma konkurenci konkrētajā tirgū;
– šis atteikums nav objektīvi pamatots;
– attiecīgajai infrastruktūrai ir jābūt nepieciešamai konkurējošā uzņēmuma darbībai tādā ziņā, ka nepastāv nekāda reāla vai potenciāla tās aizstāšanas iespēja.
b) Par izskatāmās lietas problēmjautājumiem saistībā ar konkurences politiku Savienībā
61. DT un ST uzskata, ka konkrētā prakse var tikt atzīta par “ļaunprātīgu” LESD 102. panta izpratnē tikai tad, ja Bronner nosacījumi tiek izpildīti kumulatīvi. Turpretim Komisija norāda, ka judikatūra Bronner šādai rīcībai nav piemērojama.
62. Šajā stadijā es vēlos uzsvērt izskatāmās lietas problēmjautājumus, kas ievērojami pārsniedz vienkāršu strīdu starp šiem lietas dalībniekiem.
63. Saskaņā ar Bronner nosacījumiem ļaunprātīgas rīcības konstatēšanai tiek izvirzīts īpaši augsts juridiskais standarts. Tie zināmā mērā veido LESD 102. panta normatīvā skatpunkta “virsotni”.
64. Tādējādi jebkāda Bronner judikatūras tvēruma paplašināšana loģiski nozīmē LESD 102. panta lietderīgās iedarbības samazināšanos un vienlaikus arī Komisijas pilnvaru cīnīties pret ļaunprātīgu rīcību vājināšanu. Praksē tas nozīmētu, ka Komisijai būtu jāiesniedz ievērojami spēcīgāki pierādījumi, lai konstatētu ļaunprātīgas rīcības esamību. Attiecīgi, dominējošā stāvoklī esošajiem uzņēmumiem būtu lielākas manevrēšanas iespējas, jo to rīcība tiktu sodīta tikai tad, ja būtu izpildīti visi Bronner nosacījumi.
65. Tēlaini runājot, jebkāda Bronner judikatūras paplašināšana nozīmētu to, ka aizliegta būtu vienīgi dominējoša stāvokļa “super‑ļaunprātīga izmantošana”, proti, ļaunprātīga rīcība, kas atbilst Bronner nosacījumiem. Turpretim vairs netiktu sodīta jebkāda dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcība, kas atbilst vienam no šādiem trim gadījumiem:
– ar to netiek likvidēta nekāda konkurējošā uzņēmuma konkurence konkrētajā tirgū (pirmais Bronner nosacījums apvērstā veidā);
– tā ir objektīvi pamatota (otrais Bronner nosacījums apvērstā veidā), vai
– tā neattiecas uz precēm vai pakalpojumiem, kas ir nepieciešami konkurējošā uzņēmuma darbības nodrošināšanai (trešais Bronner nosacījums apvērstā veidā).
c) Par “Bronner” nosacījumu pastāvēšanas iemeslu
66. Kad nu izskatāmās lietas problēmjautājumi ir izklāstīti, ir jāapskata Bronner nosacījumu, kuri kā tādi LESD 102. panta tekstā nav paredzēti, pastāvēšanas iemesls.
67. Kādēļ Tiesa ir noteikusi augstāku juridisko standartu, lai novērtētu atteikuma nodot rīcībā ļaunprātīgo raksturu, lai gan cita dominējošā stāvoklī esošu uzņēmumu rīcība – piemēram, netaisnīgas cenas (16), tarifu šķēres (17) vai citu netaisnīgu līguma noteikumu paredzēšana (18) – tiek pārbaudīta, nekad nepiemērojot Bronner nosacījumus?
68. Manā ieskatā atbilde uz šo jautājumu ir skaidri izklāstīta ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa [F. G. Jacobs] secinājumos lietā Bronner (19). Būtībā pastāv fundamentāla atšķirība starp sodīšanu par līguma noteikumiem, it īpaši nolīgto cenu, pamatojoties uz to, ka šie noteikumi rada priekšrocības uzņēmumam, kurš sava dominējošā stāvokļa dēļ nav pakļauts tirgus disciplīnai, no vienas puses, un sodīšanu par atteikumu nodot rīcībā, no otras puses. Sodīšana par atteikumu nodot rīcībā, kā rezultātā uzņēmumam tiek likts noslēgt līgumu, ievērojami vairāk aizskar uzņēmumu brīvību.
69. Tieši šī atšķirība raksturā attaisno augstāko spriedumā Bronner noteikto juridisko standartu. Tāds ir arī pamata infrastruktūras doktrīnas (essential facilities) pastāvēšanas iemesls Amerikas Savienoto Valstu konkurences tiesībās, kuru ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss detalizēti izklāstījis secinājumu lietā Bronner 45. un nākamajos punktos. Viņš ir arī izskaidrojis šo atšķirību raksturā, uzsverot, ka pastāv divkārša līdzsvarošana.
70. Pirmā līdzsvarošana notiek starp pamattiesībām un brīvu konkurenci.
71. Tā secinājumu 56. punktā ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss ir paskaidrojis, ka “tiesības izvēlēties savus līgumpartnerus un brīvi rīkoties ar savu īpašumu ir dalībvalstu tiesību sistēmās vispārēji nostiprināti principi, kuriem dažkārt piemīt konstitucionāls raksturs. Šo tiesību aizskārumi ir ļoti rūpīgi jāpamato”.
72. Kopš tā laika Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. un 17. pantā attiecīgi ir nostiprināta darījumdarbības brīvība, kas ietver līgumu slēgšanas brīvību (20), un tiesības uz īpašumu.
73. Pienākums, kas var tikt uzlikts dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam saskaņā ar LESD 102. pantu, proti, nodot tam piederošu infrastruktūru konkurējošu uzņēmumu rīcībā, nozīmē būtisku un konkrētu šā uzņēmuma līgumu slēgšanas brīvības un tiesību uz īpašumu aizskārumu.
74. Tieši šā būtiskā un konkrētā iepriekš minētā pamattiesību aizskāruma dēļ Tiesa šādiem gadījumiem pamatoti ir izvirzījusi papildu nosacījumus LESD 102. panta piemērošanai. Šādi rīkojoties, Tiesa ir izsvērusi – smagāku – dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma pamattiesību aizskārumu, ko veido pienākums nodot rīcībā tā īpašumu, no vienas puses, un šādā gadījumā – stingrākus – LESD 102. panta piemērošanas nosacījumus, proti, Bronner nosacījumus, no otras puses.
75. Otra līdzsvarošana notiek starp īstermiņa un ilgtermiņa ieguvumiem konkurencei, kā arī, in fine, patērētājiem.
76. Šajā ziņā secinājumu 57. punktā ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss norāda, ka “no konkurences politikas viedokļa, attaisnojot iejaukšanos dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma brīvībā slēgt līgumus, bieži vien ir rūpīgi jālīdzsvaro atšķirīgi apsvērumi. Ilgtermiņā konkurencei parasti ir labvēlīgi – un tas ir arī patērētāju interesēs – ļaut kādai sabiedrībai rezervēt tās pašas izmantošanai infrastruktūru, ko tā ir attīstījusi savas darbības vajadzībām. [..] Turklāt dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma motivācija ieguldīt efektīvā infrastruktūrā pazeminātos, ja tā konkurenti pēc pieprasījuma varētu pretendēt uz dalīšanos ar šo labumu”.
77. Secinājumu 62. punktā ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss pauž līdzīgus apsvērumus saistībā ar atteikumu piešķirt licenci attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām: “šādu ekskluzīvu tiesību piešķiršana uz noteiktu laiku pati par sevi nozīmē, ka tiek līdzsvarotas brīvas konkurences intereses un intereses veicināt pētniecību un attīstību, kā arī radošumu. Tādējādi Tiesa pamatoti ir nospriedusi, ka, nepastāvot citiem faktoriem, atteikums piešķirt licenci pats par sevi nav ļaunprātīga izmantošana”.
78. Tādējādi augstāka juridiskā standarta noteikšana, lai izvērtētu atteikuma nodot rīcībā ļaunprātīgumu, ir pamatota arī ar ekonomiskiem apsvērumiem, kuru mērķis ir saglabāt ilgtermiņa ieguvumus no konkurences darbības ieguldījumu un jaunrades veidā.
79. Rezumējot, šī divkāršā līdzsvarošana, pirmā – starp pamattiesībām un brīvu konkurenci, un otrā – starp īstermiņa un ilgtermiņa ieguvumiem no konkurences darbības, izskaidro atšķirību raksturā starp sodīšanu par līguma noteikumiem un sodīšanu par atteikumu nodot rīcībā. Tieši šī atšķirība raksturā izskaidro augstāka juridiskā standarta piemērošanu spriedumā Bronner, lai izvērtētu, vai atteikums nodot rīcībā ir ļaunprātīgs.
d) Par jēdziena “netiešs piekļuves atteikums” maldinošo raksturu
80. Viens no DT un ST izvirzītajiem argumentiem par labu Bronner nosacījumu piemērošanai attiecībā uz konkrēto praksi ir saistīts ar jēdzienu “netiešs piekļuves atteikums”. DT un ST ieskatā Bronner judikatūra būtu jāpiemēro ne tikai tieša piekļuves atteikuma gadījumā, kā to ir paredzējusi Tiesa sprieduma Bronner 37. punktā, bet arī tad, ja pastāv netaisnīgi līgumiski noteikumi, kurus noteicis dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums un kuri de facto izraisa tādu pašu rezultātu, proti, netieša piekļuves atteikuma.
81. Es varu saprast “netieša piekļuves atteikuma” jēdziena pievilcību, jo dažu netaisnīgu līguma noteikumu dēļ noteiktos gadījumos var tikt izslēgta līguma noslēgšanas iespēja. Tomēr uzreiz uzsvēršu, ka mākslīga koncentrēšanās uz šo dažu līguma noteikumu iedarbību izraisītu to, ka netiktu ņemts vērā plašākais analīzes ietvars, uz kuru ir balstīts spriedums Bronner, un it īpaši divkāršā līdzsvarošana, kuras būtību es tikko atgādināju.
82. Dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma, kādu veidoja DT un ST, stratēģiskās intereses virzīt šādu argumentāciju ap “netieša atteikuma” jēdzienu ir acīmredzamas. Kā esmu izskaidrojis šo secinājumu 62.–65. punktā, Bronner nosacījumu paplašināšana attiecībā uz jaunām darbībām ļautu vienlaikus samazināt LESD 102. panta lietderīgo iedarbību, sašaurināt Komisijas pilnvaras un palielināt dominējošā stāvoklī esošu uzņēmumu manevrēšanas iespējas.
83. Turpretī man drīzāk ir grūti saprast Komisijas uzstājību izmantot šo nošķīrumu – vai nu šādā formā, vai arī izmantojot atšķirīgu terminoloģiju –, pretstatot kategorisku piekļuves atteikumu un netiešu piekļuves atteikumu. Vairākkārt iztaujātai par šo jautājumu tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, Komisijai bija grūtības paskaidrot, kādu iemeslu dēļ konkrētā prakse nevarētu tikt kvalificēta kā “netiešs piekļuves atteikums”.
84. Patiesībā šo grūtību cēlonis ir paša “netiešā piekļuves atteikuma” jēdziena maldinošais raksturs. Proti, šim jēdzienam, kuram nav nekāda pamatojuma ne spriedumā Bronner, ne ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa secinājumos minētajā lietā, ir potenciāli neierobežots elastīgs tvērums. Piemēram, vai netaisnīgas cenas noteikšana nav netiešs piekļuves atteikums?
85. Beigu beigās varētu rasties jautājums, vai jebkāda ļaunprātīga rīcība zināmā mērā nav netiešs piekļuves atteikums, jo jebkuri dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma radīti apgrūtinājumi var atturēt potenciālos klientus izmantot tā piedāvātās preces un pakalpojumus.
86. Tomēr ir jākonstatē, ka Bronner nosacījumus vai līdzvērtīgu juridisku kritēriju Tiesa nekad nav piemērojusi attiecībā uz netaisnīgiem līguma noteikumiem. Šī Bronner nosacījumu neattiecināšana ir īpaši pārsteidzoša attiecībā uz cenu noteikšanas praksi, kas – ja tāds jēdziens pastāvētu – būtu uzskatāma par ideālo netiešu piekļuves atteikuma piemēru, ņemot vērā cenu izšķirošo ietekmi uz konkurenci. Tomēr savā ļoti senajā judikatūrā par netaisnīgajām cenām Tiesa nav izmantojusi nekādu juridisko kritēriju, kas būtu līdzvērtīgs Bronner nosacījumiem (21).
87. Nesen Tiesa arī nav piemērojusi Bronner nosacījumus divos spriedumos par autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju cenu noteikšanas praksi, lai gan var saprātīgi pieņemt, ka to pakalpojumi ir nepieciešami noteiktām vēlāk veicamām darbībām (22). Tiesa arī ir noraidījusi sprieduma Bronner nozīmīgumu attiecībā uz maržu saspiešanas gadījumiem, kas ir specifiska ļaunprātīgas cenu noteikšanas prakses kategorija, spriedumos TeliaSonera Sverige (23), kā arī Telefónica un Telefónica de España/Komisija (24).
88. Rezumējot, Tiesa nekad nav piemērojusi Bronner nosacījumus ļaunprātīgai cenu noteikšanas praksei, lai gan šī prakse būtu bijusi ideāls netieša piekļuves atteikuma piemērs.
89. Līdz ar to, šodien šādu praksi pielīdzināt netiešiem piekļuves atteikumiem nozīmētu pilnībā mainīt veselas sadaļas judikatūrā par ļaunprātīgām darbībām un ievietot Bronner nosacījumus pašā LESD 102. panta kodolā. Spriedums Bronner kļūtu par principu un ne vairs par īpašu gadījumu, un tas nonāktu pretrunā pašam LESD 102. panta formulējumam, kura tvērums nav ierobežots ar ļaunprātīgām darbībām, kas attiecas uz “nepieciešamām” precēm vai pakalpojumiem minētā sprieduma izpratnē.
90. Lai ierobežotu šā “netiešā atteikuma” jēdziena tvērumu, kāds varētu atrast par iespējamu to attiecināt tikai uz vissmagāko ļaunprātīgo rīcību. Piemēram, tikai ļoti netaisnīga cena tiktu kvalificēta kā “netiešs piekļuves atteikums”, kas pamatotu Bronner nosacījumu piemērošanu, bet nedaudz netaisnīgas cenas paliktu kā “vienkārša” ļaunprātīga rīcība.
91. Manā ieskatā, izvēloties šādu ceļu, tiktu pieļauta nopietna kļūda. Tās rezultātā tiktu iedibināts ievērojams patvaļības avots konkurences tiesību pašā kodolā, proti, jomā, kurā uzņēmumiem pati galvenā ir tiesiskā drošība. Proti, robežlīnija starp netiešu piekļuves atteikumu un vienkāršu ļaunprātīgu rīcību var būt vienīgi patvaļīga (25).
92. Turklāt šāda smagākās ļaunprātīgas rīcības pārkvalificēšana par “netiešu piekļuves atteikumu” izraisītu, pats mazākais, paradoksālu situāciju. Proti, tās rezultātā Bronner nosacījumi tiktu piemēroti vissmagākajai ļaunprātīgajai rīcībai – kas tiktu kvalificēta kā “netiešs piekļuves atteikums” – un līdz ar to apgrūtinātu sodīšanu par to. Citiem vārdiem sakot, smagākā ļaunprātīgā rīcība (piemēram, ļoti netaisnīga cena) būtu pakļauta mazāk stingram tiesiskajam regulējumam nekā mazāk smaga ļaunprātīga rīcība (piemēram, nedaudz netaisnīga cena).
93. Tādējādi pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācijai, kas apkopota šo secinājumu 48. un 49. punktā, tieši pats “netieša piekļuves atteikuma” jēdziens noved pie labvēlīgākas attieksmes pret vissmagāko rīcību.
94. Šajā ziņā es atgādinu, ka dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcības smagums nav atbilstošs kritērijs, lai novērtētu LESD 102. panta pārkāpuma esamību, kā to pamatoti ir norādījusi Komisija. Smagumam ir nozīme tikai naudas soda apmēra noteikšanas stadijā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu (26).
95. Visbeidzot, Bronner nosacījumu pastāvēšanas iemesls, kas atgādināts šo secinājumu 66.–79. punktā, slēpjas atšķirīgajā raksturā starp sodīšanu par līguma noteikumiem un sodīšanu par atteikumu nodot rīcībā. Ņemot vērā šo pastāvēšanas iemeslu, manā ieskatā nevar būt nekādu šaubu, ka Bronner nosacījumi nav piemērojami attiecībā uz netaisnīgiem līguma noteikumiem.
96. Ņemot vērā iepriekš minēto, man šķiet, ka “netieša piekļuves atteikuma” jēdziens saistībā ar LESD 102. pantu ir obligāti noraidāms gan pasludināmajā spriedumā, gan jebkādā citā kontekstā.
e) Par “Bronner” nosacījumu nepiemērojamību konkrētajai praksei
97. Kad nu esmu uzsvēris izskatāmās lietas problēmjautājumus, Bronner nosacījumu pastāvēšanas iemeslu un “netieša piekļuves atteikuma” jēdziena maldinošo raksturu, atliek izvērtēt, vai uz konkrēto praksi attiecas spriedumā Bronner paredzētais gadījums, kāds tas ir atgādināts šo secinājumu 56. un 57. punktā.
98. Tas ir gadījums, kad dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums atsakās nodot tam piederošu infrastruktūru viena vai vairāku konkurējošu uzņēmumu rīcībā.
99. Taču konkrētā prakse, kas aprakstīta šo secinājumu 37. punktā, neatbilst šim gadījumam, kā Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu, ir norādījusi sprieduma DT 98. un 99. punktā, kā arī sprieduma ST 118. un 119. punktā.
100. Proti, ST nav atteikusi atsaistītu piekļuvi tai piederošajai vietējai sakaru līnijai, bet, kā to pamatoti uzsvēra Komisija, izvirzījusi netaisnīgus nosacījumus uzņēmumiem, kas vēlējās tai piekļūt.
101. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka ST ir bijusi spiesta sniegt piekļuvi vietējai sakaru līnijai tiesiskajā regulējumā paredzēto pienākumu dēļ. Secinājums būtu tāds pats, ja ST būtu brīvi izvēlējusies sniegt piekļuvi vietējai sakaru līnijai. Vienīgais elements, kam ir nozīme, lai izslēgtu sprieduma Bronner attiecināmību, ir tas, ka ST nav atteikusi piekļuvi tai piederošai infrastruktūrai.
102. Pretēji tam, ko apgalvo DT un ST, šādu interpretāciju apstiprina spriedums TeliaSonera Sverige (27), kā to pamatoti ir norādījusi Vispārējā tiesa sprieduma DT 106.–110. punktā, kā arī sprieduma ST 123.–127. punktā.
103. Sprieduma TeliaSonera Sverige (28) 55. punktā Tiesa būtībā ir atgādinājusi, ka Bronner nosacījumi, it īpaši nepieciešamības prasība, nav piemērojami, lai novērtētu “ļaunprātīgo rīcību, kas izpaužas kā tādu nosacījumu izvirzīšana pakalpojumu sniegšanai vai preču pārdošanai, kas ir neizdevīgi vai par kuriem pircējs varētu nebūt ieinteresēts”.
104. Turklāt minētā sprieduma 58. punktā Tiesa ir norādījusi – ja sprieduma Bronner tvērums tiktu attiecināts uz jebkādu dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcību saistībā ar tā tirdzniecības nosacījumiem, tas nozīmētu, ka “vienmēr būtu jāpieprasa, lai ir izpildīti [Bronner] nosacījumi [..], kas nepamatoti pavājinātu LESD 102. panta lietderīgo ietekmi”.
105. Šādi rīkodamās, Tiesa minētajā lietā atteicās piekrist ģenerāladvokāta J. Mazaka [J. Mazák] viedoklim. Proti, viņš bija izteicies par labu netieša piegādes atteikuma teorijai un attiecīgajam pienākumam pārbaudīt ražošanas faktoru nepieciešamo raksturu atbilstoši TeliaSonera Sverige uzturētajai argumentācijai, kuru Tiesa galu galā pamatoti noraidīja (29).
106. Tāpat sprieduma Telefónica un Telefónica de España/Komisija (30) 96. punktā Tiesa ir atgādinājusi, ka tarifu šķēres ir autonoma ļaunprātīgas izmantošanas forma, kura atšķiras no atteikuma sniegt pakalpojumu un kurai nav piemērojami Bronner nosacījumi.
107. Tādējādi abos šajos spriedumos ir apstiprināts sprieduma Bronner ierobežotais tvērums, kas ir īpašs gadījums no LESD 102. panta normatīvā skatpunkta.
108. Pēc šā precizējuma DT un ST kritika par atsaucēm spriedumā DT un spriedumā ST uz spriedumu Deutsche Telekom/Komisija (31) un spriedumu Post Danmark (32), kā arī uz Vispārējās tiesas spriedumu lietā Clearstream/Komisija (33) ir jānoraida kā nepamatota. Proti, šie argumenti ir vērsti uz to, lai kritizētu argumentāciju, kuras rezultātā Vispārējā tiesa šo lietu apstākļos ir izslēgusi sprieduma Bronner attiecināmību. Tomēr, kā es tikko precizēju, Vispārējā tiesa šajā ziņā nav pieļāvusi nekādas tiesību kļūdas.
109. Visbeidzot, es izvērtēšu pēdējo DT un ST izvirzīto argumentu, kas īsumā izklāstīts šo secinājumu 41.–44. punktā. Šis arguments it īpaši attiecas uz sprieduma DT 101. punktu un sprieduma ST 121. punktu, kuri ir formulēti identiski:
“Tādējādi, ņemot vērā, ka attiecīgajā tiesiskajā regulējumā ir skaidri atzīta nepieciešamība piekļūt [ST] vietējai sakaru līnijai, ļaujot rasties un attīstīties efektīvai konkurencei Slovākijas platjoslas interneta pakalpojumu tirgū, nav nepieciešams, lai Komisija pierādītu, ka šāda piekļuve patiešām ir nepieciešama saskaņā ar pēdējo nosacījumu, kas minēts [sprieduma Bronner] 41. punktā.”
110. DT un ST uzskata, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi par līdzvērtīgiem, pirmkārt, nepieciešamības izvērtējumu, ko ex ante ir veikusi valsts regulatīvā iestāde atbilstoši tiesiskajam regulējumam, un, otrkārt, nepieciešamā rakstura izvērtējumu, kas ir jāveic Komisijai ex post, piemērojot LESD 102. pantu, kā tas interpretēts spriedumā Bronner.
111. Es labprāt atzīstu, ka man šķiet grūti pielīdzināt šos divus izvērtēšanas veidus atbilstoši tam, ko ir apgalvojušas DT un ST. Tomēr to arguments ir neiedarbīgs, jo tas izriet no kļūdainas pārsūdzēto spriedumu interpretācijas.
112. Proti, pretēji DT un ST apgalvotajam Vispārējā tiesa ir nevis savstarpēji pielīdzinājusi šos divus izvērtējuma veidus, bet gan – pamatoti – ir nospriedusi, ka Bronner nosacījumi nav piemērojami izskatāmo lietu apstākļos.
113. Šī interpretācija izriet, pirmkārt, no sprieduma DT 101. punktā un sprieduma ST 121. punktā, kuru teksts ir citēts iepriekš, lietotā formulējuma, kas nenodibina šo divu izvērtējuma veidu līdzvērtību. Otrkārt, šie punkti ir daļa no plašākas argumentācijas, kura ir izklāstīta sprieduma DT 97.–105. punktā un sprieduma ST 117.–122. punktā un kuras noslēgumā Vispārējā tiesa ir pamatoti secinājusi, ka Bronner nosacījumi šajos apstākļos vienkārši nav piemērojami.
114. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nekādas tiesību kļūdas. Kā es to esmu atgādinājis šo secinājumu 101. punktā, noteicošais elements, lai izslēgtu sprieduma Bronner attiecināmību, ir tas, ka ST nav atteikusi piekļuvi tai piederošai infrastruktūrai.
115. Turklāt sprieduma DT 97. punktā un sprieduma ST 117. punktā Vispārējā tiesa pamatoti ir atgādinājusi – tā kā tiesiskais regulējums, kas attiecas uz telekomunikāciju nozari, nosaka tai piemērojamo juridisko ietvaru un līdz ar to zināmā mērā nosaka konkurences apstākļus, kuros uzņēmums veic savu uzņēmējdarbību konkrētajos tirgos, tas ir nozīmīgs faktors LESD 102. panta piemērošanā saistībā ar šā uzņēmuma rīcību, gan nosakot attiecīgos tirgus, gan novērtējot šādas rīcības ļaunprātīgo raksturu, gan arī nosakot naudas sodu apmēru (34).
116. Izskatāmajā lietā netiek apstrīdēts, ka tiesiskajā regulējumā ST bija noteikts pienākums nodrošināt piekļuvi, kā to sprieduma DT 99. un 100. punktā, kā arī sprieduma ST 119. un 120. punktā ir norādījusi Vispārējā tiesa.
117. No iepriekš minētā izriet, ka DT pirmais pamats un ST pirmais pamats ir noraidāmi kā nepamatoti.
B. Par DT otro pamatu
1. “DT” izvirzīto argumentu kopsavilkums
118. Savā otrajā pamatā DT apgalvo, ka spriedumā DT ir pieļautas tiesību kļūdas attiecībā uz principa, saskaņā ar kuru mātesuzņēmumam ir jābūt faktiski īstenojušam izšķirošu ietekmi uz meitasuzņēmumu, piemērošanu. DT norāda, ka sprieduma DT 230. punktā Vispārējā tiesa pareizi esot atgādinājusi šo principu, tomēr esot pieļāvusi divu veidu kļūdas minētā principa piemērošanā.
119. Otrā pamata pirmajā daļā DT apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka fakti, no kuriem izriet iespēja īstenot izšķirošu ietekmi, arī var tikt izmantoti kā netieši pierādījumi par šīs izšķirošās ietekmes faktisku īstenošanu.
120. DT uzskata, ka fakti, no kuriem izriet vienīgi iespēja īstenot izšķirošu ietekmi, nevar tikt izmantoti, lai pierādītu izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu. Jebkāda cita interpretācija dzēšot nošķīrumu starp īstenošanas iespēju un faktisku īstenošanu un novedot pie pieņēmuma, kas ir piemērojams attiecībā uz pilnībā piederošiem meitasuzņēmumiem, prettiesiskas paplašināšanas (35).
121. DT uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi šo kļūdu vairākās sprieduma DT vietās, uzskatot, ka netieši pierādījumi, kas pierāda tikai iespēju īstenot izšķirošu ietekmi, pierādot šādas ietekmes faktisku īstenošanu:
– 233. punktā attiecībā uz amata savienošanu meitasuzņēmumā un mātesuzņēmumā;
– 249. un nākamajos punktos par apelācijas sūdzības iesniedzējas augstākā līmeņa darbinieku klātbūtni ST valdē;
– 280. un nākamajos punktos par to, ka DT nodeva līdzstrādniekus noteiktu darbību veikšanai ST, un
– 294. punktā attiecībā uz ST veikto ziņojumu iesniegšanu par tās komercpolitiku.
122. Otrā pamata otrajā daļā DT apgalvo, ka, juridiski kvalificējot faktus, uz kuriem ir balstījusies Komisija, Vispārējā tiesa esot kļūdaini piemērojusi principu, saskaņā ar kuru izšķirošai ietekmei ir jābūt tikušai faktiski īstenotai.
123. Tā, pārsūdzētā sprieduma 262., 273., 274. un 278. punktā Vispārējā tiesa esot secinājusi, ka ir konstatējama izšķirošas ietekmes faktiska īstenošana, pamatojoties tikai uz šādas īstenošanas iespēju un atsevišķi neizvērtējot minētās faktiskās izmantošanas esamību.
2. Atbilde uz “DT” izvirzītajiem argumentiem
124. Vispirms atgādināšu, ka vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt faktus un – principā – pārbaudīt pierādījumus, ar kuriem tā ir pamatojusi šos faktus. Tādēļ šāds izvērtējums, ja vien šie pierādījumi nav tikuši sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas pats par sevi būtu pakļauts kontrolei Tiesā (36).
125. Aplūkojamajā gadījumā DT nav apgalvojusi, ka būtu notikusi Vispārējās tiesas pārbaudīto pierādījumu sagrozīšana. Tādēļ Tiesai, lemjot apelācijas tiesvedībā, nav atkārtoti jāizvērtē DT otrajā pamatā minēto netiešo pierādījumu par faktiem pierādījuma spēks.
126. Lai precīzi identificētu DT argumentācijas apjomu, es uzskatu par lietderīgu to aplūkot Tiesas judikatūras, kas attiecas uz mātesuzņēmuma vainojamību meitasuzņēmuma rīcībā, kontekstā, paturot prātā, ka šā mātesuzņēmuma dalība meitasuzņēmuma kapitālā ir pārāk maza, lai uz to attiektos prezumpcija “Akzo Nobel” (37). Proti, šajās lietās aplūkotajā laikposmā DT piederēja 51 % ST kapitāldaļu (38).
127. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “uzņēmuma” jēdziens ietver jebkādu struktūru, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs struktūras juridiskā statusa un finansēšanas veida. Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka, pirmkārt, “uzņēmuma” jēdziens, aplūkojot to šajā kontekstā, nozīmē ekonomisku vienību, pat ja no juridiskā skatupunkta šo ekonomisku vienību veido vairākas fiziskās vai juridiskās personas, un, otrkārt, līdzko šāda ekonomiska vienība pārkāpj konkurences noteikumus, tai atbilstoši personiskās atbildības principam ir jāatbild par šādu pārkāpumu (39).
128. Tā, meitasuzņēmuma rīcībā mātesuzņēmumu var vainot tostarp tad, ja, neskatoties uz to, ka šis meitasuzņēmums ir atsevišķa juridiskā persona, tas tirgū rīkojas nevis patstāvīgi, bet gan būtībā piemēro mātesuzņēmuma dotus norādījumus, ievērojot it īpaši ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saites, kas vieno šīs abas juridiskās personas (40).
129. Proti, šādā situācijā mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums ir vienas ekonomiskas vienības daļas un tātad veido vienu uzņēmumu iepriekš minētās judikatūras izpratnē. Tādējādi tas, ka mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums ir uzskatāms par vienu uzņēmumu, ļauj Komisijai adresēt mātesuzņēmumam lēmumu, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, un neliek prasīt pierādīt mātesuzņēmuma personisku iesaisti pārkāpumā (41).
130. Saistībā ar šo konkurences tiesību sasaisti ar “uzņēmuma” ekonomisko jēdzienu Tiesa ir precizējusi, ka, lai noteiktu, vai mātesuzņēmums var īstenot izšķirošu ietekmi uz sava meitasuzņēmuma rīcību tirgū, ir jāņem vērā visi atbilstošie fakti, kas attiecas uz ekonomiskām, organizatoriskām un juridiskām saitēm, kuras vieno meitasuzņēmumu un mātesuzņēmumu, un tādējādi ir jāņem vērā ekonomiskā situācija (42).
131. Šajā ziņā Tiesa ir piebildusi, ka Komisija nevar aprobežoties vien ar konstatējumu, ka mātesuzņēmums ir spējīgs īstenot izšķirošu ietekmi uz sava meitasuzņēmuma rīcību, bet tai ir arī jāpārbauda, vai šī ietekme patiešām ir tikusi faktiski īstenota (43).
132. Citiem vārdiem sakot, Komisijai, pamatojoties uz faktisko apstākļu kopumu, kuru vidū it īpaši figurē iespējamās vadības pilnvaras, kas ir vienai no šīm vienībām attiecībā pret otru vienību, ir jāpierāda, ka mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz savu meitasuzņēmumu (44).
133. Attiecībā uz pierādīšanas veidu Tiesa ir precizējusi, ka izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu var izsecināt no savstarpēji saskanīgu pierādījumu kopuma, pat ja neviens no šiem pierādījumiem, aplūkots atsevišķi, nav pietiekams, lai pierādītu šādas ietekmes esamību (45).
134. Tieši šajā posmā pieslēdzas argumenti, kurus DT ir norādījusi savā otrajā pamatā.
135. DT apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka fakti, no kuriem izriet tikai iespēja īstenot izšķirošu ietekmi, var tikt izmantoti arī kā netieši pierādījumi par šīs izšķirošās ietekmes faktisku īstenošanu.
136. Citiem vārdiem sakot, DT cenšas veselu netiešo pierādījumu par faktiem kategoriju, proti, tos, no kuriem izriet iespēja īstenot izšķirošu ietekmi, izslēgt no tiem pierādījumiem, kurus Komisija varētu izmantot, lai pierādītu šādas ietekmes faktisku īstenošanu.
137. Manā ieskatā šī argumentācija nav pamatota vismaz triju iemeslu dēļ.
138. Pirmkārt, šāds ierobežojums nekādi neizriet no manis iepriekš apkopotās Tiesas judikatūras par mātesuzņēmuma vainojamību meitasuzņēmuma rīcībā.
139. Konkrētāk, no šīs judikatūras skaidri izriet, ka izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu var izsecināt no savstarpēji atbilstošu pierādījumu kopuma, pat ja neviens no šiem pierādījumiem, aplūkots atsevišķi, nav pietiekams, lai pierādītu šādas ietekmes esamību (46). Šajā ziņā Tiesa nav noteikusi nekādus ierobežojumus vai kritērijus attiecībā uz to, kādus atbilstošus pierādījumus Komisija ir tiesīga izmantot.
140. Otrkārt, es nesaskatu nevienu loģisku iemeslu, lai izslēgtu to, ka viens un tas pats netiešais pierādījums par faktiem varētu vienlaicīgi pierādīt izšķirošas ietekmes iespēju, no vienas puses, un šīs ietekmes faktisku īstenošanu, no otras puses.
141. Saprotams, ka netiešo pierādījumu kopumam, kas pierāda faktisku īstenošanu, ir jābūt spēcīgākam, detalizētākam nekā netiešo pierādījumu kopumam, kas pierāda tikai iespēju. Tomēr vienu un to pašu netiešo pierādījumu par faktiem var derīgi izmantot gan vienā, gan otrā kontekstā.
142. Treškārt, manā ieskatā DT argumentācija praksē izraisītu to, ka Komisijas iespējami izmantojamie faktiskie apstākļi tiktu ierobežoti tikai ar tādiem “acīmredzamiem” (47) pierādījumiem kā, piemēram, rakstveida paziņojumu, kas ietver mātesuzņēmuma norādījumus, ar kuriem meitasuzņēmumam tiek uzdots mainīt savu cenu politiku.
143. Tomēr Komisijas rīcībā reti ir šādi acīmredzami pierādījumi. Tātad, lai nodrošinātu Komisijas rīcības efektivitāti konkurences jomā, ir absolūti nepieciešams, lai tā būtu tiesīga pamatoties uz jebkādiem netiešiem pierādījumiem par faktiem, ņemot vērā, ka šo netiešo pierādījumu par faktiem kopumam, aplūkojot tos kopā, ir jāpierāda izšķirošas ietekmes faktiska īstenošana.
144. Kā to uzsvērusi Komisija, ja piekristu DT argumentācijai, noteiktu faktu un netiešo pierādījumu par faktiem izmantojamība būtu atkarīga no formāliem un uzņēmumu ekonomiskajai situācijai neatbilstošiem kritērijiem.
145. No iepriekš minētā izriet, ka pieņēmums, uz kura ir balstīts DT otrais pamats, ir kļūdains, tādēļ šis pamats ir pilnībā noraidāms.
C. Par DT trešo pamatu
1. “DT” izvirzīto argumentu kopsavilkums
146. Trešajā pamatā DT apgalvo, ka spriedumā DT ir pieļautas tiesību kļūdas, piemērojot principu, saskaņā ar kuru meitasuzņēmumam būtībā ir jāpiemēro mātesuzņēmuma dotie norādījumi.
147. DT uzskata, ka kopš sprieduma Imperial Chemical Industries/Komisija (48) no pastāvīgās judikatūras izriet, ka mātesuzņēmuma vainojamības meitasuzņēmuma rīcībā priekšnoteikums ir četru kumulatīvu nosacījumu izpilde:
– mātesuzņēmumam ir bijis jāspēj īstenot izšķirošu ietekmi;
– mātesuzņēmums ir faktiski īstenojis šādu izšķirošu ietekmi;
– šā iemesla dēļ meitasuzņēmums savu rīcību tirgū nav noteicis patstāvīgi, un
– meitasuzņēmums būtībā ir piemērojis mātesuzņēmuma dotus norādījumus.
148. Ceturtais nosacījums, proti, ka meitasuzņēmums būtībā ir sekojis mātesuzņēmuma dotajiem norādījumiem, esot vērsts uz to, lai pārbaudītu mātesuzņēmuma īstenotās izšķirošās ietekmes nozīmīgumu.
149. DT uzskata, ka Vispārējā tiesa šajā ziņā ir tik vien kā konstatējusi, pirmkārt, ka zināma meitasuzņēmuma autonomija nav pretrunā apstāklim, ka šis meitasuzņēmums pieder pie tās pašas ekonomiskās vienības, kurai ir piederīgs tās mātesuzņēmums (sprieduma DT 470. punkts), un, otrkārt, ka ST vispārējo stratēģiju tirgū ir noteikusi DT (sprieduma DT 471. punkts).
150. Attiecībā uz otro konstatējumu DT precizē, ka to nepamato sprieduma DT 237.–464. punkts, uz kuriem Vispārējā tiesa ir atsaukusies minētā sprieduma 471. punktā. DT uzskata, ka minētajos punktos Vispārējā tiesa ir uzskaitījusi vairākus netiešus pierādījumus tam, ka DT ir īstenojusi izšķirošu ietekmi pār ST, tomēr nekonstatējot, ka pastāv konkrēti norādījumi, ko DT būtu sniegusi ST.
151. Līdz ar to un a fortiori Vispārējā tiesa nevarēja konstatēt, ka ST būtībā ir sekojusi DT norādījumiem. DT piebilst, ka šajā ziņā spriedumā DT nav norādīts pamatojums.
2. Atbilde uz “DT” izvirzītajiem argumentiem
152. DT trešajam pamatam ir tāds pats nelabojams trūkums kā tās pirmajam un otrajam pamatam, proti, kļūdains pieņēmums.
153. Proti, pretēji tam, ko apgalvo DT, Tiesa nekad nav nospriedusi, ka mātesuzņēmuma vainojamība meitasuzņēmuma rīcībā ir atkarīga no četru šo secinājumu 147. punktā minēto nosacījumu izpildes.
154. Šajā ziņā faktiski pastāv tikai viens atbilstošs kritērijs, proti, mātesuzņēmuma un meitasuzņēmuma veidotas ekonomiskas vienības, citiem vārdiem – uzņēmuma – esamība, kā to pamatoti ir norādījusi Komisija. Tikai šādā gadījumā Komisijai ir atļauts vainot mātesuzņēmumu meitasuzņēmuma rīcībā vai, citiem vārdiem sakot, “pacelt korporatīvo plīvuru” starp atsevišķām juridiskajām struktūrām, lai paaugstinātu konkurences tiesību efektivitāti (49).
155. Tieši paturot prātā šos principus, ir jāizprot DT minēto četru nosacījumu statuss.
156. Manā ieskatā šajā savas judikatūras attīstības stadijā Tiesa ir identificējusi divus pierādīšanas līdzekļus, kas ļauj Komisijai konkrēti konstatēt ekonomiskas vienības esamību starp mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumu:
– Komisija, pirmkārt, var pierādīt, ka mātesuzņēmums ir spējīgs īstenot izšķirošu ietekmi uz meitasuzņēmuma rīcību un ka šādu ietekmi tas turklāt ir faktiski īstenojis (50);
– otrkārt, tā var pierādīt, ka attiecīgais meitasuzņēmums savu rīcību tirgū nenosaka patstāvīgi, bet būtībā izpilda mātesuzņēmuma dotos norādījumus, it īpaši ņemot vērā starp abām šīm juridiskajām personām pastāvošās saimnieciskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes (51).
157. Ar DT argumentāciju šie divi pierādīšanas līdzekļi būtībā tiek apvienoti, pieprasot Komisijai sniegt divkāršus pierādījumus: tai vienlaikus esot jāpierāda mātesuzņēmuma izšķirošas ietekmes faktiskā īstenošana un tādu norādījumu esamība, kurus būtībā piemēro meitasuzņēmums.
158. Manā ieskatā nav nekādu šaubu, ka šāda argumentācija ir pilnībā nepamatota gan no judikatūras, gan no loģikas viedokļa.
159. No judikatūras viedokļa – ne no viena Tiesas sprieduma neizriet, ka Komisijai būtu jāsniedz tādi divkārši pierādījumi.
160. No loģikas viedokļa šiem abiem pierādīšanas līdzekļu veidiem ir viens un tas pats mērķis, proti, pierādīt ekonomiskas vienības (vai uzņēmuma) esamību, ko veido mātesuzņēmums un meitasuzņēmums. Tādēļ būtu lieki prasīt Komisijai, lai tā vienlaicīgi ietu šos abus ceļus. Kā to ir precizējusi Komisija, šie abi pierādīšanas līdzekļi ir jāuzskata par līdzvērtīgiem.
161. Sprieduma DT 471. punktā Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka, ņemot vērā minētā sprieduma 237.–464. punktā norādītos faktus, kas pierāda izšķirošo ietekmi, kādu DT ir faktiski īstenojusi pār ST, Komisija ir pamatoti secinājusi, ka šīs abas juridiskās personas ir veidojušas vienu ekonomisku vienību.
162. Līdz ar to un pretēji tam, ko apgalvo DT, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka Komisijai nebija papildus jāpierāda, ka ST būtībā ir sekojusi DT norādījumiem.
163. Precizēšu arī, ka atbilstoši pastāvīgās judikatūras prasībām (52) Vispārējās tiesas sprieduma pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jānorāda tās argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt pieņemtā nolēmuma pieņemšanas iemeslus un lai Tiesa varētu veikt savu tiesas kontroli.
164. Sprieduma DT 237.–473. punktā taču ir skaidri, nepārprotami un detalizēti izklāstīti iemesli, kuru dēļ Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka DT un ST ir veidojušas vienu ekonomisku vienību.
165. No iepriekš minētā izriet, ka arī DT trešais pamats ir pilnībā noraidāms.
VIII. Secinājumi
166. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un neskarot citu apelācijas sūdzību pamatu pamatotību, ierosinu Tiesai noraidīt pirmos trīs pamatus, ko Deutsche Telekom AG izvirzījusi lietā C‑152/19 P, kā arī Slovak Telekom, a.s. izvirzīto pirmo pamatu lietā C‑165/19 P.
1 Oriģinālvaloda – franču.
2 Spriedums, 1998. gada 26. novembris (C‑7/97, turpmāk tekstā – “spriedums Bronner”, EU:C:1998:569).
3 Skat. it īpaši spriedumus, 2009. gada 10. septembris, Akzo Nobel u.c./Komisija (C‑97/08 P, EU:C:2009:536, 60. un 63. punkts), un 2017. gada 27. aprīlis, Akzo Nobel u.c./Komisija (C‑516/15 P, EU:C:2017:314, 54. punkts).
4 Spriedums, 2018. gada 13. decembris (T‑827/14, EU:T:2018:930).
5 Spriedums, 2018. gada 13. decembris (T‑851/14, EU:T:2018:929).
6 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2000. gada 18. decembris) par neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai (OV 2000, L 336, 4. lpp.). Šī regula ir tikusi atcelta ar 4. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/140/EK (2009. gada 25. novembris), ar ko izdara grozījumus Direktīvā 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem, Direktīvā 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu un Direktīvā 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu.
7 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (OV 2002, L 108, 33. lpp.).
8 Lēmums C(2014) 7465 final (Lieta AT.39523 – Slovak Telekom). Šis lēmums tika labots ar Komisijas 2014. gada 16. decembra Lēmumu C(2014) 10119 final un Komisijas 2015. gada 17. aprīļa Lēmumu C(2015) 2484 final.
9 Skat. šo secinājumu 11. punktu.
10 Spriedums, 2010. gada 14. oktobris (C‑280/08 P, EU:C:2010:603).
11 Spriedums, 2011. gada 17. februāris (C‑52/09, EU:C:2011:83).
12 Spriedums, 2009. gada 9. septembris (T‑301/04, EU:T:2009:317).
13 Spriedums, 2012. gada 27. marts (C‑209/10, EU:C:2012:172, 23. punkts).
14 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 17. februāris, TeliaSonera Sverige (C‑52/09, EU:C:2011:83, 58. punkts).
15 Spriedums, 1995. gada 6. aprīlis (C‑241/91 P un C‑242/91 P, EU:C:1995:98).
16 Skat. it īpaši spriedumus, 1975. gada 13. novembris, General Motors Continental/Komisija (26/75, EU:C:1975:150, 11. un 12. punkts); 1986. gada 11. novembris, British Leyland/Komisija (226/84, EU:C:1986:421, 27.–30. punkts); 1989. gada 13. jūlijs, Tournier (395/87, EU:C:1989:319, 38. punkts); 2001. gada 17. maijs, TNT Traco (C‑340/99, EU:C:2001:281, 46. un 47. punkts); 2008. gada 11. decembris, Kanal 5 un TV 4 (C‑52/07, EU:C:2008:703, 28. un 29. punkts); 2009. gada 16. jūlijs, Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija (C‑385/07 P, EU:C:2009:456, 141. un 142. punkts); 2014. gada 27. februāris, OSA (C‑351/12, EU:C:2014:110, 87. un 88. punkts), un 2017. gada 14. septembris, Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra – Latvijas Autoru apvienība (C‑177/16, EU:C:2017:689, 35.–51. punkts).
17 Spriedumi, 2011. gada 17. februāris, TeliaSonera Sverige (C‑52/09, EU:C:2011:83, 54. un 55. punkts), un 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija (C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 75. punkts).
18 Skat. it īpaši Vispārējās tiesas spriedumu, 2001. gada 22. novembris, AAMS/Komisija (T‑139/98, EU:T:2001:272, 76. punkts), un rīkojumu, 2006. gada 28. septembris, Unilever Bestfoods/Komisija (C‑552/03 P, EU:C:2006:607, 137. punkts).
19 C‑7/97, EU:C:1998:264.
20 Saskaņā ar Paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007 C 303, 17. lpp.), Pamattiesību hartas 16. pants it īpaši ir balstīts uz Tiesas judikatūru par līgumu slēgšanas brīvības principu.
21 Skat. it īpaši spriedumus, 1975. gada 13. novembris, General Motors Continental/Komisija (26/75, EU:C:1975:150, 11. un 12. punkts); 1986. gada 11. novembris, British Leyland/Komisija (226/84, EU:C:1986:421, 27.–30. punkts); 1989. gada 13. jūlijs, Tournier (395/87, EU:C:1989:319, 38. punkts); 2001. gada 17. maijs, TNT Traco (C‑340/99, EU:C:2001:281, 46. un 47. punkts); 2008. gada 11. decembris, Kanal 5 un TV 4 (C‑52/07, EU:C:2008:703, 28. un 29. punkts), un 2009. gada 16. jūlijs, Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija (C‑385/07 P, EU:C:2009:456, 141. un 142. punkts).
22 Skat. spriedumus, 2014. gada 27. februāris, OSA (C‑351/12, EU:C:2014:110, 87. un 88. punkts), un 2017. gada 14. septembris, Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra – Latvijas Autoru apvienība (C‑177/16, EU:C:2017:689, 35.–51. punkts).
23 Spriedums, 2011. gada 17. februāris (C‑52/09, EU:C:2011:83, 55.–58. punkts).
24 Spriedums, 2014. gada 10. jūlijs (C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 96. punkts).
25 Piemēram, no kāda sliekšņa netaisnīga cena ir uzskatāma par netiešu piekļuves atteikumu? Ja šī cena pārsniedz 200 % no dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma izmaksām? Vai arī 175 % no šīm izmaksām? Ja vien tā nepārsniedz 150 % no vidējās piekoptās cenas līdzvērtīgos tirgos? Uzsvēršu, ka šādu nošķiršanu man šķiet esam vēl grūtāk veikt attiecībā uz nosacījumiem, kas nav saistīti ar cenu noteikšanu.
26 Padomes Regula (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.). Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu “nosakot soda naudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu”.
27 Spriedums, 2011. gada 17. februāris (C‑52/09, EU:C:2011:83).
28 Spriedums, 2011. gada 17. februāris (C‑52/09, EU:C:2011:83).
29 Skat. secinājumus lietā TeliaSonera Sverige (C‑52/09, EU:C:2010:483, 11.–32. punkts un it īpaši 11. un 16. punkts).
30 Spriedums, 2014. gada 10. jūlijs (C‑295/12 P, EU:C:2014:2062).
31 Spriedums, 2010. gada 14. oktobris (C‑280/08 P, EU:C:2010:603).
32 Spriedums, 2012. gada 27. marts (C‑209/10, EU:C:2012:172, 23. punkts).
33 Spriedums, 2009. gada 9. septembris (T‑301/04, EU:T:2009:317).
34 Spriedums, 2010. gada 14. oktobris, Deutsche Telekom/Komisija (C‑280/08 P, EU:C:2010:603, 224. punkts).
35 Skat. it īpaši spriedumus, 2000. gada 16. novembris, Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (C‑286/98 P, EU:C:2000:630, 29. punkts); 2009. gada 10. septembris, Akzo Nobel u.c./Komisija (C‑97/08 P, EU:C:2009:536, 60. un 63. punkts), un 2017. gada 27. aprīlis, Akzo Nobel u.c./Komisija (C‑516/15 P, EU:C:2017:314, 54. punkts).
36 Skat., piemēram, spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija (C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Skat. 3. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
38 Skat. šo secinājumu 6. punktu.
39 Skat. it īpaši spriedumus, 2011. gada 29. marts, ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ ArcelorMittal Luxembourg u.c. (C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190, 95. punkts); 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija (C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 53. punkts), un 2017. gada 26. oktobris, Global Steel Wire u.c./Komisija (C‑457/16 P un no C‑459/16 P līdz C‑461/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:819, 81. un 82. punkts).
40 Skat. it īpaši spriedumus, 2009. gada 10. septembris, Akzo Nobel u.c./Komisija (C‑97/08 P, EU:C:2009:536, 58. punkts); 2014. gada 10. aprīlis, Areva u.c./Komisija (C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2014:257, 30. punkts), un 2015. gada 24. jūnijs, Fresh Del Monte Produce/Komisija un Komisija/ Fresh Del Monte Produce (C‑293/13 P un C‑294/13 P, EU:C:2015:416, 75. punkts).
41 Skat. it īpaši spriedumus, 2009. gada 10. septembris, Akzo Nobel u.c./Komisija (C‑97/08 P, EU:C:2009:536, 59. punkts); 2013. gada 26. septembris, The Dow Chemical Company/Komisija (C‑179/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:605, 53. punkts), un 2017. gada 27. aprīlis, Akzo Nobel u.c./Komisija (C‑516/15 P, EU:C:2017:314, 53. punkts).
42 Skat. it īpaši spriedumus, 2015. gada 24. jūnijs, Fresh Del Monte Produce/Komisija un Komisija/ Fresh Del Monte Produce (C‑293/13 P un C‑294/13 P, EU:C:2015:416, 76. punkts), un 2017. gada 18. janvāris, Toshiba/Komisija (C‑623/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:21, 46. punkts).
43 Skat. it īpaši spriedumus, 2013. gada 26. septembris, The Dow Chemical Company/Komisija (C‑179/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:605, 55. punkts), un 2013. gada 26. septembris, EI du Pont de Nemours/Komisija (C‑172/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:601, 44. punkts). Šo prasību ir regulāri apstiprinājusi arī Vispārējā tiesa: skat. it īpaši spriedumus, 2015. gada 15. jūlijs, Socitrel un Companhia Previdente/Komisija (T‑413/10 un T‑414/10, EU:T:2015:500, 200. punkts); 2015. gada 9. septembris, Toshiba/Komisija (T‑104/13, EU:T:2015:610, 95. punkts), un 2018. gada 12. jūlijs, The Goldman Sachs Group/Komisija (T‑419/14, EU:T:2018:445, 84. punkts).
44 Skat. it īpaši spriedumus, 2013. gada 26. septembris, EI du Pont de Nemours/Komisija (C‑172/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:601, 47. punkts); 2013. gada 26. septembris, The Dow Chemical Company/Komisija (C‑179/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:605, 67. punkts), un 2017. gada 18. janvāris, Toshiba/Komisija (C‑623/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:21, 48. punkts).
45 Skat. it īpaši spriedumus, 2015. gada 24. jūnijs, Fresh Del Monte Produce/Komisija un Komisija/Fresh Del Monte Produce (C‑293/13 P un C‑294/13 P, EU:C:2015:416, 77. punkts), un 2017. gada 18. janvāris, Toshiba/Komisija (C‑623/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:21, 47. punkts).
46 Skat. šo secinājumu 133. punktu un tajā minēto judikatūru.
47 “Flagrant” [vārds franču valodā, kas atbilst vārdam “acīmredzams”] ir aizguvums no klasiskās latīņu valodas vārda flagrans (‘degošs’, ‘aizdedzies’), kas tiek izmantots pārnestā nozīmē (‘pamanāms un tūlītējs kā uguns’) viduslaiku latīņu juridiskajā valodā idiomā flagranti crimine (nozieguma vietā). Īpašības vārds attiecas uz to, kas, ja runa ir par noziegumu, tiek pastrādāts tās personas acu priekšā, kura to konstatē, no kurienes arī radies apzīmējums “nozieguma vietā”. Skat. Rey, A., Dictionnaire historique de la langue française, Le Robert, Parīze, 2016.
48 Spriedums, 1972. gada 14. jūlijs (48/69, EU:C:1972:70, 137. punkts).
49 Skat. šo secinājumu 127. punktu un tajā minēto judikatūru.
50 Skat. šo secinājumu 130.–132. punktu un tajos minēto judikatūru.
51 Skat. it īpaši spriedumus, 2009. gada 10. septembris, Akzo Nobel u.c./Komisija (C‑97/08 P, EU:C:2009:536, 57. punkts); 2017. gada 27. aprīlis, Akzo Nobel u.c./Komisija (C‑516/15 P, EU:C:2017:314, 52. punkts), un 2017. gada 26. oktobris, Global Steel Wire u.c./Komisija (C‑457/16 P un no C‑459/16 P līdz C‑461/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:819, 83. punkts).
52 Skat. it īpaši spriedumus, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija (C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 81. punkts); 2017. gada 25. oktobris, PPG un SNF/ECHA (C‑650/15 P, EU:C:2017:802, 44. punkts), un 2019. gada 19. decembris, HK/Komisija (C‑460/18 P, EU:C:2019:1119, 38. punkts).