1.

Šajā lietā strīds ir radies saistībā ar Sicīlijas reģiona 1989. gadā pieņemtu likumdošanas aktu, kurā ir noteikts, ka dzīvnieku, kas ir nokauti tos skārušu noteiktu slimību dēļ, īpašniekiem maksā kompensāciju. Gadiem ejot, šīs kompensācijas tika vairākkārt izmaksātas saskaņā ar Sicīlijas reģiona pieņemtiem likumdošanas aktiem. Sicīlijas lopu ganāmpulku audzētājs AU vērsās valsts tiesās par minētās kompensācijas saņemšanu, pamatojoties uz 2005. gada reģionālo tiesību aktu, kas ir pēdējais no tiem aktiem, kuros ir noteikta šīs kompensācijas finansēšana. Tiesā izskatāmais jautājums ir par to, vai šī kompensācija ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un, ja tā ir, vai tas ir sniegts, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu.

2.

Grūtības rada tas, ka par sākotnējo 1989. gada tiesisko regulējumu un vairākiem finansēšanas aktiem ir pieņemts Komisijas lēmums par atļaujas sniegšanu, bet tā tas nav 2005. gada likuma gadījumā. Tātad rodas jautājums, vai uz pēdējo likumdošanas aktu attiecas Komisijas atļauja, kas ir sniegta saistībā ar iepriekšējo finansēšanas tiesisko regulējumu.

3.

Tādējādi šajā lietā Tiesai ir iespēja sniegt norādes par jēdzienu “jauns valsts atbalsts”, par ko pirms tā sniegšanas ir jāpaziņo Komisijai, un par jēdzienu “pastāvošs valsts atbalsts”, uz kuru šī prasība neattiecas vai nu tādēļ, ka tas jau ir bijis atļauts, vai (inter alia) tādēļ, ka ar to tiek ierobežotā apjomā grozīts jau atļautais valsts atbalsts.

4.

Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai ( 2 ), 1. pantā ir noteikts:

“Šajā regulā:

[..]

[..].”

5.

Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 12/1989 ( 3 ) 1. pantā ir noteikts:

“1.   Lai veiktu rehabilitācijas pasākumus liellopu saimniecībās, kuras ir skārusi tuberkuloze, bruceloze un leikoze, kā arī aitu un kazu saimniecībās, kuras skārusi bruceloze, saskaņā ar 1964. gada 9. jūnija likumu Nr. 615, 1968. gada 23. janvāra likumu Nr. 33 un 1968. gada 23. janvāra likumu Nr. 34, ar turpmākiem grozījumiem un papildinājumiem, kompensācijas tiek piešķirtas liellopu, kas ir nokauti un/vai izbrāķēti, jo tos ir skārusi tuberkuloze, bruceloze un leikoze, īpašniekiem, un aitu un kazu, kuras ir nokautas un/vai izbrāķētas, jo tās ir skārusi bruceloze, īpašniekiem, papildus tai kompensācijai, kas ir noteikta spēkā esošajos valsts noteikumos, atbilstoši tam, kas ir norādīts tabulā šī likuma pielikumā.

[..]

4.   To pašu iemeslu dēļ, kas ir norādīti iepriekšējā punktā, un lai atbalstītu rehabilitācijas pasākumus lopkopības saimniecībās, atlīdzība 2000 ITL apmērā, papildus spēkā esošajos valsts noteikumos noteiktajai, tiek izmaksāta pašnodarbinātiem profesionāliem veterinārārstiem, kuriem ir atļauts piedalīties darbībās, kas ir norādītas 1968. gada 1. jūnija un 1968. gada 3. jūnija ministra dekrētā, par katru pārbaudīto liellopu. Katrā ziņā kopējais kompensācijas apmērs nepārsniedz 3000 ITL.

5.   Šajā pantā norādītajiem mērķiem tekošajā finanšu gadā ir atļauts izdot 7000 miljonus ITL un pa 6000 miljoniem ITL 1990. finanšu gadā un 1991. finanšu gadā.”

6.

Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 ( 4 ) 25. panta 16. punktā ir noteikts:

“Lai sasniegtu mērķus, kas ir paredzēti [Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 12/1989] 1. pantā, un ievērojot 2000. gada 23. decembra Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 32134. pantā paredzēto regulējumu, ir atļauts izlietot 20000000 EUR, lai samaksātu summas, kuras Sicīlijas vietējām veselības aizsardzības struktūrvienībām ir jāmaksā nokauto dzīvnieku, kas bija inficēti ar infekcijas slimībām laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam, īpašniekiem, kā arī, lai izmaksātu par šo pašu laikposmu atlīdzības pašnodarbinātiem profesionāliem veterinārārstiem, kas piedalījās rehabilitācijas pasākumos. Šajā punktā norādītajiem mērķiem 2005. finanšu gadā ir atļauts izlietot 10000000 EUR (UPB 10.3.1.3.2, 417702. nodaļa). Attiecībā uz nākamajiem finanšu gadiem ir jārīkojas saskaņā ar 1999. gada 27. aprīļa reģionālā likuma Nr. 10, ar vēlākiem grozījumiem un papildinājumiem, 3. panta 2. punkta i) apakšpunktu.”

7.

Ganāmpulku audzētājs AU prasīja samaksāt kompensāciju, kas sākotnēji bija paredzēta Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 12/1989 1. pantā un pēc tam – Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktā tiem lopkopības nozares audzētājiem, kuri bija spiesti nokaut ar brucelozi inficētos dzīvniekus.

8.

AU vērsās Giudice unico del Tribunale di Catania (Viena tiesneša reģiona tiesa, Katānija, Itālija) ar prasību izdot rīkojumu, ar ko uzdots Azienda Sanitaria Provinciale di Catania [Katānijas provinces Veselības aizsardzības struktūrvienībai] (turpmāk tekstā – “VAS”) izmaksāt 11930,08 EUR kā kompensāciju par inficēto dzīvnieku nokaušanu. Giudice unico del Tribunale di Catania (Viena tiesneša reģiona tiesa, Katānija) ar rīkojumu Nr. 81/08 apmierināja šo prasību.

9.

2008. gada 21. aprīlī VAS vērsās Giudice unico del Tribunale di Catania (Viena tiesneša reģiona tiesa, Katānija), lai atceltu rīkojumu Nr. 81/08. Giudice unico del Tribunale di Catania (Viena tiesneša reģiona tiesa, Katānija) ar 2011. gada 3./8. jūnija spriedumu Nr. 2141/2011 apmierināja šo prasību un atcēla rīkojumu Nr. 81/08.

10.

2012. gada 23. jūlijā AU iesniedza apelācijas sūdzību Corte d’appello di Catania (Apelācijas tiesa, Katānija, Itālija) par sprieduma Nr. 2141/2011 atcelšanu. Ar 2013. gada 24. jūlija spriedumu Nr. 1469/2013 Corte d’appello di Catania (Apelācijas tiesa, Katānija) apmierināja apelācijas sūdzību un atcēla spriedumu Nr. 2141/2011, noraidot VAS pieteikumu par rīkojuma Nr. 81/08 atcelšanu.

11.

Veselības aizsardzības struktūrvienība Corte d’appello di Catania (Apelācijas tiesa, Katānija) it īpaši apgalvoja, ka Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktā paredzētā kompensācija ir valsts atbalsts, ko nevar sniegt, pirms Komisija to ir atzinusi par saderīgu ar iekšējo tirgu, ko tā nav izdarījusi. Corte d’appello di Catania (Apelācijas tiesa, Katānija) šo argumentu noraidīja, pamatojot, ka, pirmkārt, 2002. gada 11. decembra lēmumā ( 5 ) Komisija ir novērtējusi, ka ar iekšējo tirgu ir saderīgi reģionālie likumi, saskaņā ar kuriem vairāku gadu garumā un līdz 1997. gadam ir finansēts Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 12/1989 1. panta materiāltiesiskajā normā noteiktais pasākums, proti, Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 40/1997 ( 6 ) 11. pants un Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 22/1999 ( 7 ) 7. pants; un, otrkārt, Komisijas šajā lēmumā konstatētais, ka šādi reģionālie likumi ir saderīgi ar iekšējo tirgu, ir jāattiecina uz Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktu, ar ko arī tiek finansēts Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 12/1989 1. pantā noteiktais pasākums.

12.

2014. gada 7. martā VAS iesniedza apelācijas sūdzību par Corte d’appello di Catania (Apelācijas tiesa, Katānija) spriedumu Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija).

13.

Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

14.

Rakstveida apsvērumus iesniedza VAS, Itālijas valdība un Eiropas Komisija. Covid‑19 pandēmijas dēļ 2020. gada 30. aprīlī paredzētā tiesas sēde tika atcelta. Tā vietā jautājumi, uz kuriem bija paredzēts sniegt mutvārdu atbildi, kas tika nosūtīti pusēm pirms tiesas sēdes, tika pārveidoti par jautājumiem, uz kuriem nepieciešams sniegt rakstveida atbildes, kas tika nosūtīti Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētajām ieinteresētajām personām. Turklāt Reglamenta 62. panta 1. punktā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Itālijas Republika tika lūgta atbildēt uz papildu jautājumiem. VAS, Itālijas Republika un Komisija uz šiem jautājumu atbildēja Tiesas noteiktajā termiņā.

15.

Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa Tiesai būtībā jautā, vai kompensācija nokauto dzīvnieku, kuri bija inficēti ar noteiktām infekcijas slimībām, īpašniekiem, kas ir noteikta Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 12/1989 1. pantā (turpmāk tekstā – “konkrētā kompensācija”) un kas tiek finansēta saskaņā ar Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktu, ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

16.

Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punkts ir jāuzskata par “saderīgu ar [LESD 107. un 108. pantu] – ņemot vērā apsvērumus, kuri lika [Komisijai] ar [2002. gada lēmumu] [..] atzīt līdzīga satura tiesību normas, kas ir iekļautas Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 40/1997 11. pantā un Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 22/1999 7. pantā, par saderīgām ar [LESD 107. un 108.] pantu” ( 9 ).

17.

Atbilstoši Tiesas lūgumam šajos secinājumos iztirzāšu tikai otro prejudiciālo jautājumu. Tādējādi argumentācijas labad es pieņemšu, ka konkrētā kompensācija ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

18.

Komisija apgalvo, ka otrais prejudiciālais jautājums ir nepieņemams, jo Tiesai nav kompetences spriest par valsts atbalsta pasākumu saderīgumu ar iekšējo tirgu.

19.

Uzskatu, ka Tiesas kompetencē ir atbildēt uz otro jautājumu.

20.

Tā tas ir, ka atbilstoši pastāvīgai judikatūrai Tiesas kompetencē nav lemt par valsts atbalsta vai atbalsta shēmas saderību ar iekšējo tirgu, jo šīs saderības izvērtēšana ir ekskluzīvā Komisijas, kuras darbību kontrolē Eiropas Savienības tiesas, kompetencē ( 10 ).

21.

Tomēr, manuprāt, iesniedzējtiesa ar savu otro jautājumu, kas ir minēts šo secinājumu 16. punktā, nejautā Tiesai, vai konkrētā kompensācija ir saderīga ar iekšējo tirgu. Uzvēršu, ka iesniedzējtiesa rīkojumā par prejudiciālu jautājumu pati norāda, ka “valsts tiesa nav kompetenta lemt par [konkrētās kompensācijas] saderību ar iekšējo tirgu, jo [..] šī vērtējuma veikšana [..] ir ekskluzīvs Komisijas uzdevums”.

22.

Ņemot vērā atsauci otrajā jautājumā uz 2002. gada lēmumu, manuprāt, iesniedzējtiesa drīzāk vēlas pārliecināties, vai 2002. gada lēmums attiecas uz Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktu tādējādi, ka tā rezultātā par šo pasākumu nebija jāpaziņo Komisijai, un tam nebija vajadzīga Komisijas atļauja pirms tā īstenošanas.

23.

Šajā ziņā norādīšu, ka valsts atbalsta kontroles sistēmas ietvaros process atšķiras atkarībā no tā, vai atbalsts ir “pastāvošs valsts atbalsts” – kas, kā to paskaidrošu turpmāk, ir konkrētās kompensācijas gadījumā, ja uzskata, ka uz to attiecas 2002. gada lēmums,– vai “jauns valsts atbalsts”. Proti, atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam par jaunu valsts atbalstu ir savlaicīgi jāpaziņo Komisijai un to nevar īstenot, pirms Komisija nav pieņēmusi galīgo lēmumu, savukārt pastāvošu valsts atbalstu var tiesiski īstenot saskaņā ar LESD 108. panta 1. punktu, kamēr Komisija nav konstatējusi tā nesaderību. Tādējādi atšķirībā no jauna atbalsta par pastāvošu atbalstu nav jāpaziņo Komisijai ( 11 ).

24.

Līdz ar to, manuprāt, otrajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai, ņemot vērā to, ka ar 2002. gada lēmumu ir atļauti līdzīgi noteikumi, Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punkts ir pastāvošs valsts atbalsts Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta nozīmē.

25.

Pretēji tam, ko norāda Komisija, no judikatūras izriet, ka Tiesa ir kompetenta iesniedzējtiesai sniegt Savienības tiesību interpretācijai vajadzīgos norādījumus, lai tā varētu noteikt, vai valsts pasākums ir pastāvošs vai jauns valsts atbalsts ( 12 ).

26.

Secinu, ka Tiesas kompetencē ir atbildēt uz otro prejudiciālo jautājumu.

27.

Turpmāk pārbaudīšu, pirmkārt, vai ar Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktu ir noteikts pastāvošs valsts atbalsts, par ko nav jāziņo pirms tā īstenošanas. Otrkārt, tā kā manuprāt tas tā nav, pārliecināšos, vai atbilstoši tam, ko apgalvo Itālijas valdība, uz pasākumu tomēr var neattiekties LESD 108. panta 3. punktā paredzētā paziņošanas prasība, pamatojot ar to, ka uz to attiecas Komisijas Regulas (ES) Nr. 702/2014 ( 13 ) noteiktais grupu atbrīvojums, vai arī, kā ierosina Komisija, šī prasība uz šo kompensāciju neattiecas, jo tas ir de minimis atbalsts Komisijas Regulas (ES) Nr. 1408/2013 ( 14 ) izpratnē.

28.

VAS apgalvo, ka Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punkts neatbilst LESD 107. un 108. pantam. VAS uzskata, ka tā tas ir, jo, pirmkārt, par šo pasākumu nav paziņots Komisijai; otrkārt, Komisija 2002. gada lēmumā ir atzinusi, ka līdzīgi pasākumi ir īstenoti, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu; un, treškārt, 2002. gada lēmums ir valsts tiesām saistošs.

29.

Itālijas valdība norāda, ka Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punkts ir jāatzīst par atbilstošu LESD 107. un 108. pantam. Itālijas valdība uzskata, ka ar šo tiesību aktu tiek izpildīts Regulas Nr. 702/2014 26. pants, un tādējādi uz to neattiecas LESD 108. panta 3. punktā paredzētā paziņošanas prasība. Šis tiesību akts esot jāatzīst par saderīgu ar iekšējo tirgu, ņemot vērā, ka Komisijas konstatētais 2002. gada lēmumā, ka uz līdzīgiem pasākumiem attiecas LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta piemērošanas joma. Šis konstatējums ir jāapstiprina attiecībā uz Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktu.

30.

Komisija nesniedz apsvērumus par otrā prejudiciālā jautājuma, kuru tā uzskata par nepieņemamu, būtību.

31.

Uzskatu, ka pasākumi, kas ir izvērtēti 2002. gada lēmumā, ir pastāvošais valsts atbalsts, taču ar Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktu šie pasākumi tiek izmainīti tā, ka tās nav tikai formālas vai administratīvas izmaiņas, kā rezultātā tie ir jāatzīst par jaunu valsts atbalstu, un tātad – par tiem ir jāpaziņo pirms īstenošanas.

32.

Atbilstoši šo secinājumu 23. punktā minētajam ir vispāratzīts, ka valsts pasākuma kvalificēšanai par pastāvošu vai par jaunu valsts atbalstu ir būtiskas sekas procesuālās kārtības ziņā.

33.

Saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu par jaunu valsts atbalstu ir jāpaziņo Komisijai un ir jāsaņem tās atļauja pirms šī atbalsta īstenošanas. Jauns valsts atbalsts, kas ir piešķirts bez Komisijas atļaujas, ir nelikumīgs. Šādā gadījumā Komisijai ir jāpārbauda, vai konkrētais valsts atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu un gadījumā, ja tā secina, ka nav, Komisijai ir jāuzdod tā atgūšana, izņemot, ja tas ir pretrunā Savienības tiesību vispārējam principam ( 15 ). Savukārt valsts tiesām LESD 108. panta 3. punkta neievērošanas gadījumā saskaņā ar savas valsts tiesībām ir jāizdara visi secinājumi gan attiecībā uz atbalsta pasākumu īstenošanas aktu spēkā esamību, gan attiecībā uz pretēji šai tiesību normai piešķirtā finansiālā atbalsta atgūšanu ( 16 ).

34.

Attiecībā uz pastāvošu valsts atbalstu no LESD 108. panta 1. punkta izriet, ka gadījumā, ja Komisija uzskata, ka pastāvoša valsts atbalsta shēma nav vai vairs nav saderīga ar iekšējo tirgu, Komisija attiecīgajai dalībvalstij piedāvā atbilstošus pasākumus, piemēram, šīs shēmas grozīšanu vai atcelšanu. Ja šī dalībvalsts piekrīt šiem pasākumiem, tās pienākums ir tos īstenot. Ja konkrētā dalībvalsts nepiekrīt piedāvātajiem pasākumiem, Komisija var uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru ( 17 ). No tā izriet, ka par pastāvošu valsts atbalstu nav jāpaziņo un to var tiesiski īstenot līdz brīdim, kad Komisija konstatē, ka tas nav saderīgs ar iekšējo tirgu ( 18 ).

35.

Lai gan pastāvoša valsts atbalsta jēdziens ir minēts LESD 108. panta 1. punktā, tas tajā netiek definēts. Tādējādi ir jāatsaucas uz definīcijām sekundārajos likumdošanas aktos, konkrēti, Regulā Nr. 659/1999.

36.

Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punktu “pastāvošais atbalsts”, inter alia, ir “atļauts atbalsts”, proti, “atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, ko atļāvusi Komisija vai Padome” (šī punkta ii) apakšpunkts) ( 19 ).

37.

Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punktu “jauns atbalsts” ir “atbalsts [..], kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp pastāvoša atbalsta grozījumi”. Izmaiņas pastāvošā atbalstā ir definētas Komisijas Regulas (EK) Nr. 794/2004 4. panta 1. punktā ( 20 ) kā “jebkādas pārmaiņas, izņemot pilnībā formāla vai administratīva rakstura izmaiņas, kas nevar ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderību ar [iekšējo] tirgu”.

38.

Regulas (EK) Nr. 794/2004 4. panta 1. punkta otrajā teikumā ir noteikts, ka “esošas atbalsta shēmas sākotnējā budžeta palielinājumu par summu līdz 20 % apmērā neuzskata par esoša atbalsta izmaiņām”. Saskaņā ar šīs regulas 4. panta 2. punktu atļautas atbalsta shēmas sākotnējā budžeta palielinājums par vairāk nekā 20 % ir izmaiņas, par ko ir jāpaziņo Komisijai.

39.

Judikatūrā šādi pasākumi ir atzīti par tādām pastāvoša valsts atbalsta izmaiņām, kas nav pilnībā formāla vai administratīva rakstura izmaiņas, un tādēļ tie ir jauns valsts atbalsts: saskaņotas atbalsta shēmas saņēmēju loka paplašināšana (vai ierobežošana); šīs atbalsta shēmas termiņa pagarināšana; vai (izņemot iepriekšējā punktā minēto 20 % robežu) atbalsta shēmai piešķirtā budžeta palielinājums ( 21 ).

40.

Attiecībā uz saskaņota valsts atbalsta saņēmējiem Tiesa par jaunu atbalstu ir atzinusi: izmaiņas kritērijos, kas izmantoti, lai identificētu enerģijas nodokļa atmaksas saņēmējus (pirms tam tikai uzņēmumi, kas nodarbojas ar preču ražošanu, un pēc tam arī pakalpojumu sniedzēji) ( 22 ); pastāvošas atbalsta shēmas, kas paredz atbrīvojumu no sociālā nodrošinājuma maksājumiem Mecodžorno [Mezogiorno] (Itālija), attiecināšana arī uz Venēcijas un Kiodžas [Chioggia] (Itālija) teritorijā esošiem uzņēmumiem ( 23 ); un profesionālajiem sporta klubiem piemērojamā nodokļu režīma ratione personae piemērošanas jomas ierobežojums (pirms – visiem tādiem klubiem, pēc tam – tikai četriem profesionāliem sporta klubiem, kuriem iepriekšējā finanšu gada laikā ir pozitīvs finanšu atlikums) ( 24 ).

41.

Attiecībā uz apstiprinātas atbalstu shēmas termiņa pagarinājumiem var atsaukties, piemēram, uz spriedumu, 2009. gada 9. septembris, Diputación Foral de Álava u.c./Komisija (no T‑227/01 līdz T‑229/01, T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01, EU:T:2009:315, 232.–234. punkts), kas tika atstāts spēkā apelācijā ( 25 ), kurā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka jauns valsts atbalsts ir izmaiņas, pirmkārt, pastāvošo nodokļa atlaižu ilgumā, otrkārt, to saņemšanas nosacījumos (un tātad – saņēmēju sastāvā), un, treškārt, nodokļa bāzē un šo atlaižu procentuālajā apmērā. Tāpat arī Tiesa par jaunu valsts atbalstu atzina 14 mēnešus ilgu pagarinājumu, kas radās valsts tiesas starplēmuma rezultātā, elektrības piegādes labvēlīga tarifa piemērošanai ( 26 ).

42.

Attiecībā uz apstiprinātās atbalstu shēmas budžeta palielinājumu ir jāmin, ka atbilstoši judikatūrai “atbalsta shēmas sākotnējais budžets” Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punkta izpratnē nevar tikt uztverts tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz faktiski piešķirto atbalsta summu. Šis jēdziens, gluži pretēji, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz budžeta dotāciju, proti, summām, kas ir struktūras, kura ir atbildīga par attiecīgā atbalsta piešķiršanu, rīcībā atbilstoši tam, ko konkrētā dalībvalsts ir paziņojusi Komisijai, un kam Komisija ir piekritusi ( 27 ).

43.

Proti, Tiesa ir atzinusi, ka ar šādiem pasākumiem tiek veiktas izmaiņas, kas nav pilnībā formāla vai administratīva rakstura izmaiņas: pastāvoša atbalsta shēmai piešķirtas budžeta dotācijas palielinājums, kas pārsniedz 50 % (apvienojumā ar šīs shēmas termiņa pagarinājumu par diviem gadiem) ( 28 ); budžeta 10 miljonu EUR apmērā, par ko tika paziņots atļautas valsts atbalsta shēmas ietvaros, palielinājums par 10 miljoniem EUR ( 29 ); palielinājums nodokļu ieņēmumos, no kā tiek finansētas vairākas atbalsta shēmas, salīdzinājumā ar aplēsēm, par ko tika paziņots Komisijai (izņemot, ja šis palielinājums nepārsniedza 20 % robežu, kas ir paredzēta Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punktā) ( 30 ). Turpretī izmaiņas dalībvalsts sabiedriskās raidorganizācijas finansēšanā, kas ietvēra to, ka audiovizuālās licences maksas apliekamības pamats, pamatojoties uz valdījumā esošu uztvērējaparatūru, tika aizstāts ar pamatu, pamatojoties uz apdzīvotu mājokli vai komerctelpām, netika atzītas par pastāvoša atbalsta grozīšanu. Tiesa norādīja, ka audiovizuālās licences aizstāšana ar audiovizuālo iemaksu neizraisīja būtisku sabiedrisko raidorganizāciju saņemtās kompensācijas pieaugumu ( 31 ).

44.

Izskatāmajā lietā, kā tas ir minēts šo secinājumu 11. punktā, Komisija 2002. gada lēmumā nolēma neiebilst pret Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 40/1997 11. pantu vai Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 22/1999 7. pantu (turpmāk tekstā – “1997. un 1999. gada pasākumi”).

45.

Jāpaskaidro, ka 1997. un 1999. gada pasākumu mērķis bija finansēt Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 12/1989 1. pantā paredzēto kompensāciju. Šajos pasākumos ir tieša atsauce uz šo tiesību normu. Šajā sakarā Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 40/1997 11. pantā tika atļauts izdot 16 miljardu Itālijas liru (ITL) par kompensācijām, kas bija jāmaksā saistībā ar 1993., 1994., 1995., 1996. un 1997. gadā nokautajiem lopiem ( 32 ). Ar Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 22/1999 7. pantu šim pašam mērķim tika atļauts papildu maksājums 20 miljardu ITL apmērā ( 33 ). Uzsvēršu, ka, pamatojoties uz Tiesai pieejamajiem dokumentiem, 1997. un 1999. gada pasākumiem, šķiet, nebija nekādas ietekmes uz Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 12/1989 1. pantā noteiktajām tiesībām uz kompensāciju vai šīs kompensācijas iezīmēm.

46.

2002. gada lēmumā Komisija atzina, ka 1997. un 1999. gada pasākumi ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr šis atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu, jo atbilst četriem nosacījumiem, kas ir noteikti Kopienas pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu lauksaimniecības nozarē 11.4.2.–11.4.5. punktā ( 34 ). Pirmkārt, saskaņā ar 2002. gada lēmumā minēto Itālijas iestādes apgalvoja, ka par slimībām, attiecībā uz kurām tika veikti 1997. un 1999. gada pasākumi, proti, tuberkulozi, brucelozi un leikozi, rūpējās valsts iestādes, un tās bija ietvertas valsts tiesiskajā regulējumā, kura mērķis ir šo slimību profilakse, kontrole un izskaušana. Otrkārt, 2002. gada lēmumā ir noteikts, ka saskaņā ar Itālijas iestāžu teikto, 1997. un 1999. gada pasākumiem bija gan profilaktiski, gan kompensējoši mērķi. Treškārt, šajā lēmumā ir norādīts, arī atbilstoši Itālijas iestāžu teiktajam, ka 1997. un 1999. gada pasākumi bija saderīgi ar ES veterināro noteikumu normām un mērķiem. Ceturtkārt, atbilstoši 2002. gada lēmumā minētajam Itālijas iestādes bija uzsvērušas, ka 1997. un 1999. gada pasākumu ietvaros piešķirtais atbalsts sedz 50 % no lopkopības audzētāju ciestajiem zaudējumiem, savukārt pārējie 30 % (attiecībā uz liellopiem) vai 50 % (attiecībā uz aitām un kazām) tiek segti ar kompensācijām valsts, nevis reģionālā līmeņa pasākumu ietvaros. Līdz ar to zaudējumi liellopu īpašniekiem tiek segti 80 % un aitu un kazu īpašniekiem – 100 % apmērā. 2002. gada lēmumā turklāt ir norādīts, ka Itālijas iestādes uzskatīja, ka kompensācijas pārmaksas risks rodas tikai attiecībā uz vecākiem dzīvniekiem ar nelielu ģenētisko vērtību. Komisija šajā sakarā norādīja, ka zināms kompensācijas pārmaksas līmenis ir pieņemams atsevišķos gadījumos, ja šī pārmaksa ir radusies administratīvās vienkāršošanas prasību rezultātā, ņemot vērā, ka ir jāizskata tūkstošiem atsevišķu pieteikumu.

47.

Līdz ar to Komisija, lai gan nožēloja, ka 1997. un 1999. gada pasākumi ir īstenoti, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu ( 35 ), secināja, ka uz tiem attiecas LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta piemērošanas joma, un tādējādi tie ir saderīgi ar iekšējo tirgu.

48.

Tādējādi 1997. un 1999. gada pasākumi ir jāuzskata par atļautu valsts atbalsta shēmu un līdz ar to – par pastāvošu valsts atbalstu Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta ii) apakšpunkta izpratnē.

49.

Tātad ir jāpārbauda, vai Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktā tiek noteiktas 1997. un 1999. gada pasākumu izmaiņas, kurām nav pilnībā formāls vai administratīvs raksturs Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punkta un Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punkta izpratnē.

50.

Jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Komisijas lēmumi par valsts atbalsta shēmas atbalstu kā atkāpes no LESD 107. panta 1. punktā paredzētā vispārējā principa par valsts atbalsta nesaderību ar iekšējo tirgu ir jāinterpretē šauri ( 36 ).

51.

Manuprāt, ar Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktu 2002. gada lēmumā atļautajā valsts atbalsta shēmā tiek noteiktas izmaiņas, kas nav pilnībā formāla vai administratīva rakstura.

52.

Tas tā ir tādēļ, ka ar Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktu tiek finansēta kompensācija, kas ir noteikta Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 12/1989 1. pantā, uz kuru tajā ir tieša atsauce. Šim mērķim tajā tiek atļauts izdot 20 miljonus EUR saistībā ar dzīvniekiem, kas ir nokauti laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam. Lai gan tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, tomēr šķiet, ka, tāpat kā 1997. un 1999. gada pasākumu gadījumā ( 37 ), arī ar Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktu nekādi netiek ietekmētas ne tiesības uz konkrēto kompensāciju, ne tās iezīmes.

53.

Līdz ar to Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punkta vienīgais mērķis ir, pirmkārt, paplašināt konkrēto kompensāciju (kura pienākas dzīvnieku, kas ir nokauti laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam, īpašniekiem, savukārt 1997. un 1999. gada pasākumi bija piemērojami tikai attiecībā uz dzīvniekiem, kas bija nokauti laikposmā no 1993. līdz 1997. gadam), un, otrkārt, palielināt šai kompensācijai piešķirto budžeta dotāciju (uz 20 miljoniem EUR, savukārt 1997. un 1999. gada pasākumiem bija atļauts izdot 36 miljardus ITL, proti, aptuveni 18592448 EUR) ( 38 ).

54.

Valsts atbalsta shēmai piešķirtās budžeta dotācijas palielinājums, salīdzinājumā ar 2002. gada lēmumu tādējādi, šķiet, ievērojami pasniedz Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. un 2. punktā noteikto 20 % robežu ( 39 ). Tas, protams, ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Ja iesniedzējtiesa apstiprinātu, ka šāds pieaugums pārsniedz 20 % robežu, tad no tā izrietētu, ka ar Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktu netiek noteiktas pilnībā formāla vai administratīvā rakstura izmaiņas 2002. gada lēmumā atļautajā atbalsta shēmā. Tas vēl jo vairāk būtu tiesa, ņemot vērā, ka pastāvošai valsts atbalsta shēmai piešķirtās dotācijas pieaugums ir apvienots ar šīs shēmas pagarinājumu uz sešiem gadiem. Tas arī izriet no šo secinājumu 41.–43. punktā minētās judikatūras.

55.

Turklāt norādīšu, ka Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktam, kā arī 1997. un 1999. gada pasākumiem līdzīgi pasākumi, proti, pasākumi, kuru mērķis ir Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 12/1989 1. pantā paredzētās kompensācijas finansēšana, tika paziņoti Komisijai, kura nolēma necelt par tiem iebildumus. Saskaņā ar 2002. gada lēmumā ietverto informāciju ( 40 ), kā to Itālijas valdība apstiprina rakstveida atbildē procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, tā tas bija gadījumā ar, pirmkārt, Sicīlijas reģionālo likumu Nr. 5/1993 ( 41 ), kurā tika atļauts izdot 10 miljardus ITL (aptuveni 5 miljonus EUR) un kurš tika apstiprināts ar 1993. gada 2. aprīļa lēmumu ( 42 ), un, otrkārt, Sicīlijas reģionālo likumu Nr. 28/1995 ( 43 ), ar ko tika atļauts izdot 16 miljardus ITL (aptuveni 9.7 miljoni EUR) un kas tika apstiprināts ar 1995. gada 15. septembra lēmumu ( 44 ). Šādi tiek pamatots mans secinājums, ka Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punkts, tāpat kā citi finanšu pasākumi, ir jauns valsts atbalsts, par ko pirms tā īstenošanas ir jāpaziņo Komisijai.

56.

Jānorāda, ka tieši par Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 12/1989 1. pantu, kas, šķiet, ir materiāltiesiskā norma, ar ko ir pamatota konkrētā kompensācija ( 45 ), ir pieņemts Komisijas lēmums necelt iebildumus (turpmāk tekstā – “1989. gada lēmums”) ( 46 ). Šajā sakarā uzsvēršu, ka jautājums par to, vai Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punkts ir jāatzīst par pilnībā formāla vai administratīva rakstura izmaiņām pastāvošā valsts atbalstā, ir novērtējams, ņemot vērā 2002. gada lēmumu, nevis 1989. gada lēmumu. Tās tā ir tādēļ, ka izmaiņas it īpaši skar budžeta dotāciju, kura ir piešķirta atļautai valsts atbalsta shēmai, kas ir vairākos gadījumos palielināta, un kuras pēdējais palielinājums ir atļauts ar 2002. gada lēmumu.

57.

Secinu, ka tāds valsts pasākums, kāds ir noteikts Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktā, kura vienīgais mērķis ir palielināt budžeta dotāciju atļautai valsts atbalsta shēmai un pagarināt šo shēmu uz sešiem gadiem, ir pastāvošā valsts atbalsta izmaiņas Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punkta izpratnē, izņemot, ja šis palielinājums nesasniedz 20 % robežu, kas ir noteikta Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punktā, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

58.

No tā izriet, ka par Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktu pirms tā īstenošanas bija jāpaziņo Komisijai saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu.

59.

Nav strīda par to, ka par Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktu Komisijai nav paziņots.

60.

Taču, kā tiek minēts šo secinājumu 27. punktā, paziņošanas prasība tomēr nebūtu attiekusies uz Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktu tādā gadījumā, ja, kā to apgalvo Itālijas valdība, uz to būtu attiecies Regulā Nr. 702/2014 noteiktais grupu atbrīvojums, vai arī tad, ja, kā to ierosina Komisija, tas būtu bijis de minimis atbalsts Regulas Nr. 1408/2013 izpratnē. Tagad pārbaudīšu, vai tas tā ir.

61.

Jautājumā par Regulu Nr. 702/2014 norādīšu, ka rakstveida apsvērumos Itālijas valdība apgalvoja, ka uz Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktu attiecas Regulas Nr. 702/2005 piemērošanas joma. Tā uzskata, ka regula šajā lietā ir piemērojama ratione temporis saskaņā ar tās 51. pantu, un, kā ir minēts šo secinājumu 29. punktā, Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punkts atbilst Regulas Nr. 702/2014 26. panta nosacījumiem.

62.

Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Tiesa ieinteresētajām personām, kuras ir norādītas Tiesas statūtu 23. pantā, uzdeva jautājumu, vai Regula Nr. 702/2014 ir piemērojama ratione temporis šajā lietā un vai Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punkts atbilsts šīs regulas 26. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

63.

Uz šiem jautājumiem VAS atbildēja, ka Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punkts atrodas ārpus Regulas Nr. 702/2014 piemērošanas jomas, kas ir noteikta tās 1. pantā. Katrā ziņā šis reģionālais tiesību akts neatbilstot Regulas Nr. 702/2014 26. pantā noteiktajiem nosacījumiem.

64.

Itālijas valdība pastāvēja uz savu nostāju, kas ir apkopota šo secinājumu 61. punktā.

65.

Komisija norādīja, ka Regula Nr. 702/2014 ir piemērojama ratione temporis, bet, ka, visticamāk, Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punkts neatbilst šīs regulas 26. panta nosacījumiem.

66.

Lai gan, ņemot vērā ierobežoto informāciju, kas ietverta lietas materiālos, nevarēšu noteikt, vai šajā lietā tiek izpildīti Regulas Nr. 702/2014 nosacījumi. Tomēr centīšos sniegt dažas norādes iesniedzējtiesai.

67.

Pirmām kārtām, kā to norāda Itālijas valdība un Komisija, Regula Nr. 702/2014, šķiet, ir piemērojama ratione temporis šajā lietā.

68.

Regula Nr. 702/2014 stājās spēkā 2014. gada 1. jūlijā ( 47 ), proti, visdrīzāk ( 48 ), pēc tam, kad AU tika samaksāta konkrētā kompensācija ( 49 ).

69.

Taču Regulas Nr. 702/2014 51. panta 1. punktā ir noteikts, ka to piemēro “individuālajam atbalstam, kas piešķirts pirms [tās] spēkā stāšanās”, ja individuālais atbalsts atbilst šīs regulas nosacījumiem.

70.

Tādējādi, ja tiek izpildīti šie nosacījumi, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, šī regula ir piemērojama izskatāmajā lietā ( 50 ).

71.

Otrām kārtām, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 702/2014 3. pantu atbalsta shēmu ietvaros piešķirts individuālais atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu un ir atbrīvots no Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punktā noteiktās paziņošanas prasības, ja tas atbilst šīs regulas I nodaļā paredzētajiem nosacījumiem, kā arī īpašiem nosacījumiem attiecīgajam atbalsta veidam šīs regulas III nodaļā.

72.

Attiecībā uz Regulas Nr. 702/2014 I nodaļā noteiktajiem nosacījumiem, norādīšu it īpaši, ka, šķiet, nav piemērojama neviena no šīs regulas 4. pantā minētajiem robežām paziņošanas prasībai; konkrētā kompensācija atbilst atklātuma prasībai, jo tā ir piešķirta dotācijas veidā (skat. 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu); un, ja vien ar to ir paredzēts kompensēt nokauto dzīvnieku īpašnieku ciestos zaudējumus, netiek prasīts pierādījums par veicinošu ietekmi (skat. 6. panta 5. punkta d) apakšpunktu).

73.

Attiecībā uz Regulas Nr. 702/2014 III nodaļā noteiktajiem nosacījumiem, attiecīgā atbalsta kategorija ir tā, kas ir definēta šīs regulas 26. pantā, kas attiecas inter alia uz atbalstu dzīvnieku slimību profilakses, kontroles un izskaušanas izmaksu segšanai un atbalstu šādu slimību radīta kaitējuma atlīdzināšanai.

74.

Pirmkārt, Itālijas valdība šajā sakarā norāda, ka Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punkts ir daļa no valsts programmas konkrēto dzīvnieku slimību profilaksei, kontrolei un izskaušanai, atbilstoši Regulas Nr. 702/2014 26. panta 2. punktā prasītajam. Norādīšu, atbalstot Itālijas valdības apgalvojumu, ka Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 12/1989 1. pantā, 2002. gada lēmumā un VAS atbildēs uz Tiesas rakstveida jautājumiem ir atsauce uz citu kompensāciju, kas ir noteikta valsts, nevis reģionālajos tiesību aktos, un ar ko tiek papildināta konkrētā kompensācija ( 51 ).

75.

Otrkārt, dzīvnieku slimības, par kurām kompensācija ir piešķirta saskaņā ar Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktu, proti, tuberkuloze un leikoze (liellopiem) un bruceloze (liellopiem, aitām un kazām) ir minētas Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas sagatavotajā dzīvnieku slimību sarakstā ( 52 ), atbilstoši Regulas Nr. 702/2014 26. panta 4. punktā prasītajam.

76.

Treškārt, Komisija apgalvo, ka Regulas Nr. 702/2014 26. panta 6. punktā izvirzītais nosacījums, ka atbalsts ir jāizmaksā četru gadu laikā pēc radīto izmaksu vai zaudējumu rašanās dienas, izskatāmajā lietā nav izpildīts. Šajā sakarā norādīšu, ka konkrētā kompensācija AU varēja tikt izmaksāta ne agrāk kā 2008. gadā ( 53 ) un ka saskaņā ar VAS rakstveida apsvērumos norādīto tā attiecās uz dzīvniekiem, kas tika nokauti, sākot ar 2003. gadu. Ja tas tā būtu, tad vismaz daļa no AU samaksātās konkrētās kompensācijas, ir samaksāta, pārkāpjot Regulas Nr. 702/2014 26. panta 6. punktu. Arī tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

77.

Ceturtkārt, VAS apgalvo, ka konkrētā kompensācija neatbilst Regulas Nr. 702/2014 26. panta 7. un 8. punktā paredzētajam nosacījumam, jo tās mērķis ir nevis segt šajās tiesību normās uzskaitītās attiecināmās izmaksas, bet gan vienīgi atlīdzināt lopkopjiem nodarītos zaudējumus. Turklāt VAS uzskata, ka konkrētās kompensācijas aprēķins, atsaucoties uz dzīvnieku sugu, dzimumu un vecumu, neatbilst šīs pašas regulas 26. panta 9. punktā paredzētajam nosacījumam, kurā ir prasīts aprēķina pamatam izmantot nokauto dzīvnieku tirgus vērtību.

78.

Manuprāt, VAS argumentācija ir nepārliecinoša. Neatkarīgi no tā, ko norāda Itālijas valdība, par to, ka konkrētajai kompensācijai ir gan profilaktisks, gan kompensējošs raksturs, tomēr norādīšu, ka Regulas Nr. 702/2014 26. panta izpratnē atbalsta vienīgais mērķis var būt samaksāt kompensāciju lopkopjiem par nokautajiem dzīvniekiem. Tas tā ir tāpēc, ka šis pants atbilstoši tā 1. punktam attiecas ne tikai uz atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai “kompensēt[u] [dzīvnieku slimību] profilakses, kontroles un izskaušanas izmaksas”, bet arī, lai “šādiem uzņēmumiem kompensēt[u] minēto dzīvnieku slimību [..] radītos zaudējumus” ( 54 ). Turklāt uzskatu, ka Regulas Nr. 702/2014 26. panta 7., 8. un 9. punkts attiecas uz dažādiem pasākumiem. 26. panta 7. punkts attiecas uz “profilaktiskiem pasākumiem”, savukārt 26. panta 8. punkts attiecas uz “kontroles un izskaušanas pasākumiem”, un 26. panta 9. punkts ir piemērojams ‘atbalsta[m] [, kura] mērķis ir atlīdzināt kaitējumu, ko izraisījušas dzīvnieku slimības”. Tādējādi gadījumā, ja Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punkta vienīgais mērķis, kā to norāda VAS, ir samaksāt lopkopjiem par nokautajiem dzīvniekiem, tad kompensācija, kura ir piešķirta saskaņā ar šādu tiesību aktu, ir jāaprēķina veidā, kas atbilst Regulas Nr. 702/2014 26. panta 9. punktam, proti, atsaucoties uz “to dzīvnieku tirgus vērtību, kas nogalināti”, un uz attiecīgo “ienākumu zaudējumu”. Tādā gadījumā 26. panta 7. un 8. punktā uzskaitītās attiecināmās izmaksas nevar tikt ņemtas vērā, jo šie punkti ir piemērojami cita veida atbalsta pasākumiem. Visbeidzot, nesaskatu, kāpēc gan, kā to norāda VAS, nokauto dzīvnieku suga, dzimums un vecums nebūtu jāuzskata par vērā ņemamiem faktoriem šo dzīvnieku tirgus vērtības noteikšanā.

79.

Piektkārt, iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai, kā to apgalvo VAS, nav bijis oficiāls atzinums par slimības uzliesmojumu atbilstoši Regulas Nr. 702/2014 26. panta 10. punktā prasītajam.

80.

Sestkārt, norādīšu, ka 2002. gada lēmumā Komisija bija piekāpīga attiecībā uz Regulas Nr. 702/2014 26. panta 13. punktā noteikto prasību ( 55 ), ka saskaņā ar 26. pantu piešķirtais atbalsts “un visi citi maksājumi saņēmējam” nepārsniedz 100 % no attiecināmajām izmaksām (šajā gadījumā, 100 % no tirgus vērtības un saistītā ienākumu zaudējuma). Atbilstoši šo secinājumu 46. punktā norādītajam Komisija pieļāva, ka administratīvās vienkāršības dēļ zināma pārmaksa var būt atsevišķos gadījumos.

81.

Tādējādi, ja iesniedzējtiesa uzskatīs, ka izskatāmajā lietā Regulas Nr. 702/2014 I nodaļā un 26. pantā uzskaitītie nosacījumi ir izpildīti, tad no tā izrietēs, ka Itālijas iestādes, nepaziņojot par Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktu pirms tā īstenošanas, nav pārkāpušas LESD 108. panta 3. punktu.

82.

Turpretī, ja iesniedzējtiesa uzskatīs, it īpaši, ņemot vērā šo secinājumu 76. punktu, ka šie nosacījumi nav izpildīti, tad šis tiesību akts ir īstenots, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu. Taču atbilstoši šo secinājumu 60. punktā norādītajam Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punkts tādā gadījumā tomēr būtu īstenots atbilstoši šim [LESD] pantam, ja tas, kā Komisija to ir minējusi savā atbildē uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, ir de minimis atbalsts Regulas Nr. 1408/2013 izpratnē.

83.

Šajā sakarā norādīšu, ka, lai gan šī regula stājās spēkā 2014. gada 1. janvārī ( 56 ), tā tomēr, šķiet, ir piemērojama ratione temporis saskaņā ar tās 7. panta 1. punktu. Šajā tiesību normā, tāpat kā Regulas Nr. 702/2014 51. panta 1. punktā, ir noteikts, ka Regulu Nr. 1408/2013 “piemēro atbalstam, kas piešķirts pirms tās stāšanās spēkā, ja tas atbilst šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem”. Šajā sakarā apsvērumus, kas ir secināti attiecībā uz Regulu Nr. 702/2014, var secināt arī attiecībā uz Regulu Nr. 1408/2013 ( 57 ).

84.

Saskaņā ar Regulas 1408/2013 3. panta 1. punktu “atbalsta pasākumus, kas atbilst šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem, uzskata par tādiem, kuri neatbilst visiem [LESD 107. panta 1. punkta] kritērijiem un tādējādi ir atbrīvoti no [LESD 108. panta 3. punktā] noteiktās paziņošanas prasības”.

85.

AU piešķirtā kompensācija 11930,08 EUR nepārsniedz de minimis robežlielumu, kurš ir noteikts Regulas Nr. 1408/2013 3. panta 2. punktā (pieņemot, ka triju finanšu gadu garumā AU netika piešķirts papildu atbalsts, kas apvienojumā ar iepriekš minēto atbalstu pārsniegtu de minimis robežlielumu). Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai kumulatīvā de minimis atbalsta summa, kura ir piešķirta lauksaimniecības uzņēmumiem Itālijā, nepārsniedz valsts maksimālo apjomu apmērā, kas ir noteikts šīs regulas 3. panta 3. punktā un tās pielikumā.

86.

Secinu, ka uz tādu valsts pasākumu, kāds ir noteikts Sicīlijas reģionālā likuma Nr. 19/2005 25. panta 16. punktā, var neattiekties LESD 108. panta 3. punktā paredzētā paziņošanas prasība, ja tiek izpildīti Regulas Nr. 702/2014 I nodaļā un 26. pantā paredzētie nosacījumi, it īpaši nosacījums šīs regulas 26. panta 6. punktā, ka atbalsts ir jāizmaksā četru gadu laikā pēc dzīvnieku slimības radīto izmaksu vai zaudējumu rašanās dienas, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Uz šādu pasākumu turklāt var neattiekties paziņošanas prasība, ja pasākums atbilst Regulā Nr. 1408/2013 noteiktajiem nosacījumiem, un arī tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

87.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) uzdoto otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: