1.

Šīs Tiesas jaunākā judikatūra sniedz plašus pierādījumus tam, ka attiecības starp dalībvalstīm un Savienību saistībā ar tādu starptautisku nolīgumu noslēgšanu, kas saista abas puses, var radīt dažus no visgrūtākajiem un sarežģītākajiem Eiropas Savienības tiesību jautājumiem. Dalībvalstu un Savienības attiecīgo kompetenču (un to savstarpējās mijiedarbības) noteikšana nenovēršami ietver sarežģītus kvalifikācijas jautājumus, kas bieži prasa detalizētu un rūpīgu starptautiskā nolīguma analīzi, kurš ne vienmēr ir ticis izstrādāts, paturot prātā Eiropas Savienības institucionālās uzbūves (un tās kompetenču sadales) smalkos sarežģījumus.

2.

Tas diemžēl attiecas arī uz starptautisko nolīgumu, proti, 2011. gada 7. aprīlī Eiropas Padomes Ministru komitejas pieņemto Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk tekstā – “Stambulas konvencija”), kas ir šī lūguma sniegt atzinumu atbilstoši LESD 218. panta 11. punktam priekšmets. Lai gan šīs konvencijas mērķis ir panākt cēlsirdīgo un vēlamo mērķi apkarot vardarbību pret sievietēm un bērniem, jautājums par to, vai tieši šīs konvencijas noslēgšana ir saderīga ar Savienības līgumiem, rada samērā jaunus sarežģītus juridiskus jautājumus, kas, saprotams, atdalīti un bezkaislīgi ir jāizvērtē no juridiskā viedokļa. Šī problēma ir radusies šādi.

3.

1979. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija pieņēma Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (turpmāk tekstā – “CEDAW”). Šī konvencija tika papildināta ar ieteikumiem, kurus izstrādājusi CEDAW komiteja, tostarp 1992. gada Vispārējo ieteikumu Nr. 19 par vardarbību pret sievietēm, kas savukārt tika atjaunots ar 2017. gada Vispārējo ieteikumu Nr. 35 par vardarbību pret sievietēm dzimuma dēļ. Šajos ieteikumos ir precizēts, ka ar dzimumu saistīta vardarbība ir diskriminācija CEDAW izpratnē.

4.

Eiropas Padome šīs organizācijas locekļiem adresētajā rekomendācijā pirmo reizi Eiropā piedāvāja visaptverošu stratēģiju vardarbības pret sievietēm novēršanai un cietušo aizsardzībai visās Eiropas Padomes dalībvalstīs.

5.

2008. gada decembrī Eiropas Padome izveidoja ekspertu komiteju, sauktu par Ekspertu grupu vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai (turpmāk tekstā – “Grevio”). Šai struktūrai, kuru veido Eiropas Padomes dalībvalstu valdību pārstāvji, tika uzdots izstrādāt vienu vai vairākus saistošus juridiskus instrumentus, “lai novērstu un apkarotu vardarbību ģimenē, tostarp īpašas vardarbības pret sievietēm formas, citus vardarbības pret sievietēm veidus, kā arī aizsargātu un atbalstītu šādas vardarbības upurus un sauktu pie kriminālatbildības nodarījumu izdarītājus”.

6.

Grevio tikās deviņas reizes un pabeidza konvencijas projekta tekstu 2010. gada decembrī. Savienība sarunās nepiedalījās ( 2 ).

7.

Eiropas Padomes Ministru komiteja Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk tekstā – “Stambulas konvencija”) pieņēma 2011. gada 7. aprīlī. 2011. gada 11. maijā tā tika atvērta parakstīšanai Ministru komitejas 121. sēdē Stambulā ( 3 ).

8.

2014. gada 5. un 6. jūnijā Eiropas Savienības Padome tās tieslietu un iekšlietu sastāvā pieņēma secinājumus, aicinot dalībvalstis parakstīt, noslēgt un ieviest šo konvenciju.

9.

Pēc tam Komisija 2016. gada 4. martā iesniedza Eiropas Savienības Padomei priekšlikumu Padomes lēmumam par Stambulas konvencijas parakstīšanu Eiropas Savienības vārdā. Priekšlikumā ir precizēts, ka šīs konvencijas noslēgšana ietilpst gan Savienības, gan dalībvalstu kompetencē. Attiecībā uz Savienību Komisijas priekšlikumā bija paredzēts parakstīt Stambulas konvenciju, izmantojot vienotu lēmumu, kurš ir balstīts uz LESD 82. panta 2. punktu un 84. pantu.

10.

Kopā ar šo priekšlikumu Padomes lēmumam, ar kuru tiek atļauts Savienības vārdā parakstīt Stambulas konvenciju, Komisija iesniedza Padomei priekšlikumu Padomes vienotam lēmumam, ar kuru tiktu atļauts noslēgt šo konvenciju Savienības vārdā. Komisijas piedāvātais juridiskais pamats bija tas pats, kas tika norādīts Komisijas priekšlikumā par parakstīšanu, proti, arī par tā pamatu izmantojot LESD 82. panta 2. punktu un 84. pantu.

11.

Apspriežot lēmuma projektu Padomes sagatavošanas struktūrās, atklājās, ka Stambulas konvencijas noslēgšana Savienībā attiecībā uz noteiktām Komisijas piedāvātām jomām negūtu Padomes locekļu vajadzīgā kvalificētā vairākuma atbalstu. Tādējādi tika nolemts samazināt piedāvāto Stambulas konvencijas noslēgšanas Savienībā apmēru, to attiecinot vienīgi uz tām kompetencēm, kuras šīs sagatavošanas struktūras uzskatīja par tādām, kas ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē. Līdz ar to priekšlikuma juridiskie pamati tika grozīti, svītrojot atsauci uz LESD 84. pantu un LESD 82. panta 2. punktam pievienojot LESD 83. panta 1. punktu un 78. panta 2. punktu. Tāpat tika nolemts sadalīt divās daļās Komisijas priekšlikumu Padomes lēmumam par Stambulas konvencijas parakstīšanu un pieņemt divus lēmumus, lai ņemtu vērā Īrijas un Apvienotās Karalistes īpašos apstākļus, kas paredzēti LES un LESD pievienotajā 21. protokolā.

12.

Minētos grozījumus, kas tika veikti 2017. gada 26. aprīļa Pastāvīgo pārstāvju komitejas (COREPER) sanāksmē, apstiprināja Komisija.

13.

2017. gada 11. maijā Padome pieņēma divus atsevišķus lēmumus par Stambulas konvencijas parakstīšanu, proti:

14.

Abu lēmumu 5.–7. apsvērumā ir noteikts:

15.

Saskaņā ar Lēmuma 2017/865 10. apsvērumu “Īrijai un Apvienotajai Karalistei ir saistošas [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/36/ES (2011. gada 5. aprīlis) par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI (OV 2011, L 101, 1. lpp.)] un [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/93/ES (2011. gada 13. decembris) par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI (OV 2011, L 335, 1. lpp.)], un tādēļ tās piedalās šā lēmuma pieņemšanā”.

16.

Atbilstoši Lēmuma 2017/866 10. apsvērumam “saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, minētās dalībvalstis nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un tām šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro”.

17.

Abu lēmumu 11. apsvērumā ir noteikts, ka “saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro”.

18.

Saskaņā ar abiem iepriekš minētajiem lēmumiem par Stambulas konvencijas parakstīšanu šī konvencija Savienības vārdā tika parakstīta 2017. gada 13. jūnijā ( 4 ). Tomēr netika pieņemts lēmums par Stambulas konvencijas noslēgšanu.

19.

2019. gada 9. jūlijā Eiropas Parlaments saskaņā ar LESD 218. panta 11. punktu lūdza Tiesu sniegt atzinumu par Eiropas Savienības pievienošanos Stambulas konvencijai. Lūgums sniegt atzinumu ir formulēts šādi ( 5 ):

“[1. a]   Vai LESD 82. panta 2. punkts un 84. pants ir piemērots juridiskais pamats Padomes aktam, ar ko Savienības vārdā noslēdz Stambulas konvenciju, vai arī minētajam aktam vajadzētu būt balstītam uz LESD 78. panta 2. punktu, 82. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu[?]

[1. b]   Vai ir nepieciešams vai iespējams šīs juridiskā pamata izvēles rezultātā lēmumus par konvencijas parakstīšanu un noslēgšanu sadalīt divos lēmumos?

[2.]   Vai tas, ka Savienība noslēdz Stambulas konvenciju saskaņā ar LESD 218. panta 6. punktu, ir saderīgi ar Līgumiem, ja nav visu dalībvalstu kopīgas vienošanās, ar ko tās sniedz savu piekrišanu tam, ka minētā konvencija tām ir saistoša[?]”

20.

Ir divi galvenie veidi, kā Savienības noslēgtus starptautiskos nolīgumus var nodot Tiesas izvērtēšanai. Pirmais ir tad, kad Tiesa izvērtē starptautisku nolīgumu, īstenojot savu vispārējo tiesas kompetenci, piemēram, veicot pārbaudi tiesā, izskatot prasības par izpildi vai prejudiciālā nolēmuma tiesvedībās. Otrais, kam ir nozīme šajā lietā, notiek saskaņā ar LESD 218. panta 11. punktā paredzēto procedūru, saskaņā ar kuru, pamatojoties uz dalībvalsts, Eiropas Parlamenta, Padomes vai Komisijas lūgumu, Tiesa ir īpaši pilnvarota sniegt atzinumu par starptautiska nolīguma, kura noslēgšanu ir paredzējusi Savienība, saderību ar Līgumiem ( 6 ).

21.

LESD 218. pantā ir paredzēta vispārpiemērojama procedūra attiecībā uz to starptautisko nolīgumu apspriešanu un noslēgšanu, kurus Savienība ir kompetenta noslēgt tās darbības jomās ( 7 ). Pēdējais punkts – LESD 218. panta 11. punkts – paredz svarīgo ex ante mehānismu piedāvātā nolīguma konstitucionālajai uzraudzībai. Šis mehānisms ir svarīgs no juridiskā viedokļa, jo saskaņā ar LESD 216. panta 2. punktu Savienības noslēgtie starptautiskie nolīgumi ir saistoši Savienības iestādēm un tās dalībvalstīm un tādējādi principā var noteikt šo iestāžu pieņemto aktu tiesiskumu. Politiskajā ziņā šāds mehānisms ir nozīmīgs arī tādēļ, ka lūguma sniegt atzinumu iesniegšana pati par sevi rada iespējamus šķēršļus formālai nolīguma noslēgšanai ( 8 ).

22.

Lai gan LESD 218. panta 11. punkta procedūra tiek izmantota salīdzinoši reti, Tiesas atzinumiem, kas balstīti uz šo tiesību normu, tomēr parasti ir bijusi ievērojama praktiskā nozīme, it īpaši precizējumu dēļ, kas tajos ir sniegti attiecībā uz Savienības kompetenču apjomu starptautisko tiesību, starptautisko nolīgumu un ar tiem saistītajās jomās. Attiecīgi Tiesas atzinumos ir izklāstīti ārējo attiecību pamatprincipi, sākot no Savienības kompetenču ekskluzivitātes līdz autonomijas principam un tā piemērošanai tieši starptautisko strīdu izšķiršanas gadījumos. Dažos Tiesas atzinumos ir noteikti nozīmīgi konstitucionālie principi, kas pārsniedz uzdoto jautājumu vai pat Savienības ārējo attiecību tiesību robežas ( 9 ).

23.

Procedūras jēgu Tiesa ir skaidri izskaidrojusi atzinumā 1/75 ( 10 ), proti:

“[..] novērst sarežģījumus, kas izrietētu no apstrīdēšanas tiesā saistībā ar [ES] noslēgto starptautisko nolīgumu saderīgumu ar Līgumiem. Faktiski, eventuāls Tiesas nolēmums, ka šāds nolīgums, vai nu ņemot vērā tā saturu vai tā noslēgšanai pieņemto procedūru, nav saderīgs ar Līgumu noteikumiem, ne tikai [ES] kontekstā, bet arī starptautisko attiecību līmenī radītu nopietnas grūtības un varētu nodarīt kaitējumu visām ieinteresētajām pusēm, tostarp trešām valstīm.

Lai izvairītos no šādiem sarežģījumiem, Līgumā ir izmantota izņēmuma procedūra, pirms nolīguma noslēgšanas vispirms vēršoties Tiesā, lai noskaidrotu, vai nolīgums ir saderīgs ar Līgumu.”

24.

Kā Tiesa ir norādījusi ( 11 ), Tiesas nolēmums, ar kuru pēc Savienībai saistoša starptautiska nolīguma noslēgšanas eventuāli tiktu konstatēts, ka, ņemot vērā tā saturu vai tā noslēgšanai izraudzīto procedūru, šāds nolīgums nav saderīgs ar Līgumu noteikumiem, ne tikai Savienības iekšienē, bet arī starptautisko attiecību līmenī tik tiešām radītu nopietnas juridiskas un praktiskas grūtības un varētu nodarīt kaitējumu visām ieinteresētajām pusēm, tostarp trešām valstīm.

25.

Atzinums, kuru Tiesai tiek lūgts sniegt šajā lietā, liek tai apsvērt svarīgas ievada problēmas saistībā ar jautājumu, kas Tiesai uzdoti šīs izņēmuma procedūras ietvaros, pieņemamību.

26.

Lūguma sniegt atzinumu pieņemamību vairākos aspektos ir apšaubījuši dažādi lietas dalībnieki.

27.

Vispirms, attiecībā uz pirmā jautājuma a) daļu, Padome, kā arī Īrijas un Ungārijas valdības apgalvo, ka tas ir nepieņemams, jo esot iesniegts novēloti. Tās apgalvo – tā kā Parlaments varēja apstrīdēt lēmumus par Stambulas konvencijas parakstīšanu un, vajadzības gadījumā, pieņemto juridisko pamatu spēkā esamību, tas vairs nevarot vērsties Tiesā, jo tas nozīmētu, ka tiktu apieti noteikumi par termiņiem prasības atcelt tiesību aktu celšanai, un tādējādi tiktu sagrozīts atzinuma tiesvedības priekšmets.

28.

Attiecībā uz pirmā jautājuma b) daļu Padome apstrīd tā pieņemamību, ciktāl tas attiecas uz Stambulas konvencijas parakstīšanu, pamatojoties uz to, ka lēmumi par parakstīšanu ir kļuvuši galīgi.

29.

Padome arī norāda uz otrā jautājuma nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka tas esot hipotētisks. Papildus tam, ka šis jautājums ir formulēts vispārīgi, tas esot arī balstīts uz pieņēmumu, ka Padome ir rīkojusies saskaņā ar pašas noteiktu kārtību, proti, jaukta nolīguma gadījumā gaidīt, līdz šo nolīgumu noslēdz visas dalībvalstis, un tikai pēc tam to noslēdz Savienība, lai gan Parlaments šādu rīcības kārtību nav noteicis.

30.

Vispārīgāk – Padome, kā arī Spānijas un Ungārijas valdības apstrīd lūguma pieņemamību kopumā. Tās vispirms norāda, ka lēmuma pieņemšanas process vēl ir sagatavošanas stadijā un, it īpaši, ka tas nav sasniedzis stadiju, kad Padomei jāpanāk Parlamenta piekrišana. Tā kā Parlamentam tādējādi joprojām būs iespēja iesniegt savus apsvērumus par Stambulas konvencijas noslēgšanas lēmuma projektu, lūgums sniegt atzinumu esot nepieņemams kā priekšlaicīgs.

31.

Turklāt Padome uzskata, ka Parlaments patiesībā iebilst pret to, ka noslēgšanas procedūra ir bijusi lēna. Tādā gadījumā Parlamentam esot vajadzējis celt prasību sakarā ar bezdarbību atbilstoši LESD 265. pantam. Tā kā atzinuma tiesvedībai ir cits mērķis un to nevar izmantot, lai piespiestu citu iestādi rīkoties, arī šī pamata dēļ lūgums esot jānoraida kā nepieņemams. Šim viedoklim piekrīt Spānijas, Ungārijas un Slovākijas valdības.

32.

Visbeidzot – Padome, kā arī Bulgārijas valdība, Īrija un Grieķijas, Spānijas, Ungārijas un Polijas valdības apgalvo, ka, iesniedzot lūgumu sniegt atzinumu, Parlaments patiesībā vēlas apstrīdēt Padomes lēmumu ierobežot Stambulas konvencijas noslēgšanu Savienības vārdā vienīgi ar tiem noteikumiem, kas ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē, un līdz ar to apstrīdēt precīzu kompetenču sadalījumu starp Savienību un dalībvalstīm. Tā kā atzinuma tiesvedība var attiekties vienīgi uz lēmuma par noslēgšanu spēkā esamību, lūgums sniegt atzinumu tādējādi esot jānoraida kā nepieņemams.

33.

Vispirms ir jānorāda, ka, ņemot vērā iepriekš aprakstīto LESD 218. panta 11. punktā paredzētās procedūras juridisko un politisko nozīmi, atzinuma tiesvedībai principā būtu jāpiedēvē relatīvi plašs tvērums ( 12 ).

34.

Jautājumi, kas var tikt uzdoti Tiesai šīs tiesvedības ietvaros, tādējādi var attiekties gan uz lēmuma par nolīguma noslēgšanu materiālo, gan formālo spēkā esamību ( 13 ), un tie, manuprāt, ir pakļauti trīs ierobežojumiem, kuru mērķis būtībā ir nodrošināt, ka Tiesa neatbild uz jautājumu, kam nav konkrētas nozīmes, noslēdzot attiecīgo nolīgumu ( 14 ).

35.

Pirmkārt, uzdotajiem jautājumiem noteikti ir jāattiecas uz starptautisku nolīgumu, kura noslēgšanai, lai tiktu uzsākta 218. panta 11. punkta procedūra, ir jābūt tūlītējai un saprātīgi paredzamai ( 15 ). Tas izriet no paša LESD 218. panta 11. punkta formulējuma, kurā ir runa par to, vai “paredzētais nolīgums” ir saderīgs ar Līgumiem. Tādējādi Parlamentam (vai šajā ziņā jebkuram citam 218. panta 11. punktā minētam attiecīgi kvalificētam iesniedzējam), piemēram, nebūtu tiesību atsaukties uz LESD 218. panta 11. punktā paredzēto procedūru, lai, pamatojoties vienīgi uz abstraktu vai pilnībā hipotētisku pamatu, lūgtu Tiesai lemt, vai konkrēta starptautiskā nolīguma noslēgšana būtu pretrunā Savienības tiesībām, ja šī nolīguma noslēgšana nekad nav bijusi paredzēta vai Savienība ir skaidri norādījusi, ka tā nolīgumu nenoslēgs.

36.

Uzdotie jautājumi principā tomēr var attiekties uz jebkuru iespējamu gadījumu saistībā ar paredzētā nolīguma noslēgšanu, ciktāl tiesvedības mērķis ir novērst sarežģījumus, kas var rasties no starptautiska nolīguma noslēgšanas akta atzīšanas par spēkā neesošu ( 16 ). Tā kā šī tiesvedība nav balstīta uz sacīkstes principu un tiek īstenota, pirms Savienība ir noslēgusi piedāvāto nolīgumu, ir acīmredzams, ka nav piemērojama judikatūra, kurā Tiesai tiek ieteikts atturēties no konsultatīvu atzinumu sniegšanas par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem ( 17 ). Tā kā šāds ex ante pārbaudes veids noteikti ietver kādu hipotētisku elementu, jebkurš pretējs secinājums atņemtu LESD 218. panta 11. punktam tā vispārējo “effet utile”. Tikai konkrētā gadījumā, kad vēl nav zināmi noteikti apstākļi, kas ir nepieciešami, lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, lūgumu uzdoto jautājumu, manuprāt, var atzīt par nepieņemamu, tomēr nevis tāpēc, ka tas ir hipotētisks, bet drīzāk tāpēc, ka Tiesa faktiski nespēj uz to atbildēt, ņemot vērā sarunu vai procesa stadiju.

37.

Otrkārt, lūgumā ir jāapšauba šāda nolīguma noslēgšanas saderīgums ar Līgumiem ( 18 ). Ņemot vērā šīs tiesvedības mērķa nozīmīgumu, proti, novērst sarežģījumus, kas var izrietēt no starptautiska nolīguma noslēgšanas akta atzīšanas par spēkā neesošu, paša noteikuma interpretācijas nolūkos ( 19 ) uzdotajam jautājumam tādējādi ir jāattiecas vienīgi uz apstākļiem, kas var ietekmēt noslēgšanas akta spēkā esamību ( 20 ). Tiesa 1975. gada 11. novembra atzinumā 1/75 (ESAO vienošanās – Noteikumi par vietējiem izdevumiem) (EU:C:1975:145) noteica, ka atzinuma tiesvedībai “jābūt [..] pieejamai visiem attiecīgajiem jautājumiem [..], ja šādi jautājumi rada šaubas par [lēmuma, ar ko atļauj Savienības vārdā noslēgt starptautisku] nolīgumu materiālo vai formālo spēkā esamību atbilstoši Līgumam” ( 21 ). Tomēr, lai gan lūgums sniegt atzinumu var attiekties uz jautājumu, vai nolīgums ir jānoslēdz vienīgi dalībvalstīm, Savienībai vai abām kopā, Tiesai atzinuma tiesvedībā nav jālemj par katrai no tām piederošo kompetenču precīzu norobežošanu. 2001. gada 6. decembra atzinumā 2/00 (Kartahenas protokols par bioloģisko drošību) (EU:C:2001:664) Tiesa nosprieda, ka tad, ja vienā un tajā pašā jomā ir pierādīta gan Savienības, gan dalībvalstu kompetenču esamība, to piemērojamība pati par sevi nevar ietekmēt pašu Savienības kompetenci noslēgt protokolu vai, vispārīgāk, protokola materiāltiesisko vai procesuālo spēkā esamību atbilstoši Līgumam ( 22 ).

38.

Papildus šiem diviem materiāltiesiskajiem nosacījumiem ir jāņem vērā arī formāla nosacījuma esamība. Ja ir nolīguma projekts un Tiesai ir jālemj par paredzētā nolīguma noteikumu saderību ar Līguma noteikumiem, Tiesas rīcībā, lai tā varētu efektīvi pildīt savu lomu, ir jābūt pietiekamai informācijai par šī nolīguma faktisko saturu ( 23 ). Līdz ar to lūgums, kurā nav ietverts vajadzīgais informācijas par starptautiskā nolīguma raksturu un saturu apmērs, ir jāatzīst par nepieņemamu ( 24 ).

39.

Lietas dalībnieku izvirzītās dažādās iebildes par nepieņemamību tagad ir jāizvērtē minēto principu gaismā.

40.

Attiecībā uz pirmajām divām iebildēm par nepieņemamību, kas attiecīgi ir pamatotas ar to, ka, pirmkārt, Parlaments parakstīšanas stadijā nav apstrīdējis LESD 78. panta 2. punkta, 82. panta 2. punkta un 83. panta 1. punkta izraudzīšanos par juridisko pamatu, un, otrkārt, ar iespēju uzdot Tiesai jautājumu par to lēmumu spēkā esamību, ar kuriem Savienības vārdā ir atļauts parakstīt Stambulas konvenciju, manuprāt, atzinuma tiesvedībā pēc analoģijas ir pilnībā pārņemami apsvērumi, kuri bija pamatā spriedumam, kas 1994. gada 9. martā pieņemts lietā TWD Textilwerke Deggendorf (C‑188/92, EU:C:1994:90), ciktāl tie attiecas uz vispārējo tiesiskās drošības principu ( 25 ). Tādējādi, tā kā Parlaments nav apstrīdējis lēmumu par parakstīšanu spēkā esamību, kā tas būtu varējis darīt, un līdz ar to tie ir kļuvuši galīgi, šī iestāde nevar izmantot atzinuma tiesvedību, lai apietu prasības atcelt tiesību aktu termiņus. Līdz ar to, manuprāt, pirmā jautājuma b) daļa būtu jāatzīst par nepieņemamu, bet tikai tiktāl, cik tā attiecas uz lēmumiem par Stambulas konvencijas parakstīšanu.

41.

Šādi spriežot, ņemu vērā faktu, ka Tiesa 1995. gada 24. marta atzinumā 2/92 (Trešais pārskatītais ESAO lēmums par valsts režīmu) (EU:C:1995:83) nosprieda, ka “tas, ka zināmus jautājumus var atrisināt ar citiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, it īpaši ar prasību atcelt tiesību aktu [..], nav arguments, kas izslēgtu iespēju saņemt Tiesas atzinumu saskaņā ar [LESD 218. panta 11. punktu]” ( 26 ). Tas tomēr nenozīmē, ka pašu LESD 218. panta 11. punktā paredzēto procedūru var izmantot, lai aizstātu prasību atcelt tiesību aktu attiecībā uz lēmumiem par parakstīšanu, jo šie lēmumi ir kļuvuši galīgi un attiecīgi jebkura parastā prasība tiesā būtu lielā mērā novēlota.

42.

Tomēr, kā jau esmu norādījis, attiecībā uz šo lūgumu sniegt atzinumu novēlots ir lēmums par parakstīšanu, kas atšķiras no lēmuma par nolīguma noslēgšanu. Tiesa jau ir norādījusi, ka lēmums, kas pilnvaro parakstīt starptautisku nolīgumu, un lēmums, ar kuru tas tiek noslēgts, ir divi dažādi tiesību akti, kas ieinteresētajām personām rada pēc būtības dažādus tiesiskus pienākumus, un otro lēmumu nekādā ziņā nevar uzskatīt par pirmā lēmuma apstiprinājumu ( 27 ). Katrā ziņā to paredz starptautisko līgumu tiesību pamatprincipi. Līdz ar to ikviens lēmums, ar kuru ir atļauts Savienības vārdā noslēgt Stambulas konvenciju, joprojām ir apstrīdams.

43.

Izvirzītā trešā iebilde attiecas uz to, ka otrais jautājums ir balstīts uz nepareizu pieņēmumu – Padome esot kļūdaini uzskatījusi, ka tai bija pienākums sagaidīt, kamēr visas dalībvalstis noslēdz Stambulas konvenciju, pirms tai tiek atļauts to noslēgt. Tiek apgalvots, ka LESD 218. panta 11. punktā paredzētās procedūras izmantošana šajā nolūkā tādējādi esot balstīta uz nepamatotu pieņēmumu un līdz ar to lūgums esot jānoraida kā nepieņemams.

44.

Šajā ziņā, kā paskaidrots iepriekš, ir jānorāda, ka Tiesai lūguma sniegt atzinumu ietvaros uzdotie jautājumi var attiekties uz jebkuru iespējamu gadījumu saistībā ar paredzētā nolīguma noslēgšanu, ciktāl procedūras mērķis ir novērst sarežģījumus, kas var rasties no starptautiska nolīguma noslēgšanas akta atzīšanas par spēkā neesošu.

45.

Jāpiekrīt, ka prasības atcelt tiesību aktu ietvaros pamats, kurš balstīts uz Līgumu pārkāpumu, kas izriet no prakses, var izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu vienīgi tad, ja prasītājs var pierādīt, ka lēmuma pieņēmējs uzskatīja, ka apgalvotā prakse tam nosaka saistības, vai, alternatīvi, uzskatīja, ka tā ir saistoša, un ka līdz ar to šī prakse bija iemesls šī lēmuma pieņemšanai vai bija tā pamatā ( 28 ). Tomēr lūguma sniegt atzinumu ietvaros dalībvalstij vai iestādei, kas lūdz šo atzinumu, nav noteikts nekāds pierādīšanas pienākums un var tikt uzdots jebkurš jautājums, ciktāl tas attiecas uz situācijām, kas varētu rasties ( 29 ). Atzinuma tiesvedības mērķis pēc savas būtības ir noskaidrot Tiesas nostāju par hipotētiskām situācijām, jo tā principā var attiekties vienīgi uz lēmumu par nolīguma noslēgšanu, kas vēl nav ticis pieņemts. Tādējādi tas, ka Parlaments nav pierādījis, ka Padome būtu uzskatījusi attiecīgo praksi par sev saistošu, nav pamats, lai otro jautājumu atzītu par nepieņemamu.

46.

Attiecībā uz ceturto iebildi par lūguma sniegt atzinumu priekšlaicīgo raksturu ir jāatgādina, ka LESD 218. panta 11. punktā šajā ziņā nav paredzēts nekāds termiņš ( 30 ). Vienīgais šajā tiesību normā paredzētais laika nosacījums ir tāds, ka ir jāparedz nolīguma noslēgšana. No tā izriet, ka dalībvalsts, Parlaments, Padome vai Komisija var saņemt Tiesas atzinumu par visiem jautājumiem saistībā ar starptautiskā nolīguma noslēgšanai pieņemamā lēmuma saderību ar Līgumiem, ja vien Savienība plāno noslēgt šo nolīgumu ( 31 ), un tik ilgi, kamēr Savienība vēl nav noslēgusi šo nolīgumu. Tā kā lūgums sniegt atzinumu ir jāuzskata par pieņemamu pat tad, ja process, kura rezultātā tiek pieņemts lēmums par šī nolīguma noslēgšanu, vēl atrodas sagatavošanas stadijā, šī iebilde par nepieņemamību nevar tikt apmierināta.

47.

Attiecībā uz piekto iebildi – Padomes argumentu, ka Parlamentam esot bijusi jāceļ prasība sakarā ar bezdarbību, nevis lūgums sniegt atzinumu, ir jāuzsver, ka LESD 265. pantā paredzētās procedūras mērķis ir panākt, lai Eiropas iestāde tiktu sodīta par prettiesisku bezdarbību no Savienības tiesību viedokļa. Šajā lietā, lai arī Tiesas lietas materiālos patiešām ir elementi, kas ļauj uzskatīt, ka Parlaments vēlas paātrināt Stambulas konvencijas procesa noslēgšanu, tomēr neviens no Parlamenta uzdotajiem jautājumiem neattiecas uz iespējamu bezdarbību. Tādējādi šis lūgums sniegt atzinumu nevar tikt atzīts par nepieņemamu šāda iemesla dēļ ( 32 ).

48.

Saistībā ar sesto iebildi par nepieņemamību, kas izvirzīta, pamatojoties uz to, ka uzdotie jautājumi patiesībā attiecas uz kompetenču sadalījumu starp Savienību un dalībvalstīm, ir jānorāda, ka šī konkrētā iebilde attiecas vienīgi uz pirmā jautājuma a) daļu. Tā ir balstīta uz pieņēmumu, ka, tā kā atbilde, ko Tiesa sniegs uz šo jautājumu, nekādā gadījumā nevar attiekties uz lēmuma noslēgt konvenciju spēkā esamību, tā mērķis patiesībā esot noteikt precīzu kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm un Savienību.

49.

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā Tiesa to ir vairākkārt uzsvērusi, ka atsevišķi pārkāpumi saistībā ar atbilstoša juridiskā pamata izvēli ne vienmēr izraisa attiecīgā tiesību akta spēkā neesamību. Drīzāk ir jāpierāda, ka minētie trūkumi var ietekmēt piemērojamo likumdošanas procedūru ( 33 ) vai Savienības kompetenci ( 34 ).

50.

Piemēram, tās 2014. gada 18. decembra spriedumā Apvienotā Karaliste/Padome (C‑81/13, EU:C:2014:2449, 67. punkts) Tiesa nosprieda, ka “kļūda apstrīdētā lēmuma pamata norādē” (viena no juridiskajiem pamatiem neminēšana) ir tikai formāla rakstura trūkums, kas neietekmē aplūkotā lēmuma spēkā esamību. Līdzīgi 2017. gada 25. oktobra spriedumā Komisija/Padome (PRK‑15) (C‑687/15, EU:C:2017:803), lai arī Tiesa uzsvēra juridisko pamatu konstitucionālo nozīmību ( 35 ), tā pārliecinājās, ka šīs lietas apstākļos attiecīgais pārkāpums varēja ietekmēt Komisijas un Padomes pilnvaras, kā arī to attiecīgās lomas apstrīdētā akta pieņemšanas procedūrā ( 36 ). Konkrētāk, lai arī minētā sprieduma 55. un 56. punktā Tiesa nosprieda, ka ar to, ka nav nekādu atsauču uz juridisko pamatu, pietiek, lai pamatotu attiecīgā tiesību akta atcelšanu pamatojuma neesamības dēļ, tā tomēr norādīja, ka atsauces neesamība uz konkrētu Līguma noteikumu, ja ir minēti citi pamati, atsevišķos gadījumos var nebūt būtisks trūkums.

51.

Taisnība, ka šajā lietā dažādajos juridiskajos pamatos, kas minēti pirmā jautājuma a) daļā, proti, LESD 78. panta 2. punktā, 82. panta 2. punktā, 83. panta 1. punktā un 84. pantā, ir paredzēta parastās likumdošanas procedūras piemērošana un to visu rezultātā lēmums par nolīguma noslēgšanu tiktu pieņemts, balstoties uz vienu un to pašu procedūru, proti, LESD 218. panta 6. punkta a) apakšpunkta v) punktā un 8. punktā paredzēto procedūru.

52.

Protams, no vienas puses, LESD 82. panta 3. punktā un 83. panta 3. punktā ir paredzēta iespēja dalībvalstij, kura uzskata, ka tiesību akts, uz kuru attiecas šie juridiskie pamati, ietekmē tās tiesību sistēmas pamatprincipus, vērsties Eiropadomē. No otras puses – šie pamati ietilpst jomā, kurā var piemērot 21. un 22. protokolu, kas pievienoti LES un LESD.

53.

Tomēr, pirmkārt, tā kā vēršanās Eiropadomē vienīgi aptur likumdošanas procedūru, šī dalībvalstīm sniegtā iespēja ar jautājumu vērsties Eiropadomē nešķiet tāda, kas nebūtu savienojama ar LESD 78. un 84. pantā paredzētajām procedūrām. Otrkārt, Tiesa jau ir nospriedusi, ka 21. un 22. protokols nekādā ziņā nevar ietekmēt jautājumu par atbilstošo juridisko pamatu piemērošanu ( 37 ). Šo viedokli attiecībā uz 22. protokolu Tiesa nesen atkārtoti apstiprināja 2017. gada 26. jūlija atzinumā 1/15 (ES un Kanādas PDR līgums) (EU:C:2017:592) ( 38 ).

54.

Tādējādi būtībā, lai gan šie protokoli noteikti var ietekmēt balsošanas noteikumus, kas jāievēro Padomē saistībā ar attiecīgā tiesību akta pieņemšanu, tie neietekmē tā juridisko pamatu izvēli ( 39 ). Apstākļa, ka uz kādu tiesību akta daļu attiecas LESD Trešās daļas V sadaļa, sekas noteikti ir tādas, ka attiecīgie šī akta noteikumi, izņemot īpašus gadījumus, nav saistoši ne Īrijai, ne Dānijas Karalistei. Tomēr tas pats par sevi nenozīmē, ka joma, uz kuru attiecas šī tiesību akta noteikumi, kuri ietilpst LESD Trešās daļas V sadaļā, būtu jāuzskata par dominējošu, kā rezultātā atbilstošo juridisko pamatu norādīšana būtu obligāta. Tas nozīmē tikai to, ka, pieņemot attiecīgos noteikumus, būs jāievēro šajos protokolos paredzētie balsošanas noteikumi Padomē, pat ja nav minēts neviens juridiskais pamats, kas attiektos uz LESD Trešās daļas V sadaļu.

55.

Šajā kontekstā līdz ar to var pamatoti uzdot jautājumu, vai pirmā jautājuma a) daļas mērķis patiesībā ir noteikt precīzu Savienības un dalībvalstu kompetenču robežpunktu. Ja atbilde uz šo jautājumu būtu apstiprinoša, tas nozīmētu, ka daļa no jautājuma atrastos ārpus atzinuma tiesvedības, kas pamatota ar LESD 218. panta 11. punktu, piemērošanas jomas.

56.

Tomēr var norādīt, ka, lai atbildētu uz pirmā jautājuma a) daļu, būs jāizvērtē ne tikai juridiskie pamati, kurus Parlaments minējis savā jautājumā, bet arī tas, vai lēmumā par nolīguma noslēgšanu būs jāiekļauj kāds cits juridiskais pamats vai pamati. Tā kā nav izslēgts, ka par atbilstošu var tikt uzskatīts kāds cits juridiskais pamats, kuru Parlaments nav minējis, tāpat nevar arī izslēgt, ka Tiesas atbilde uz uzdotajiem jautājumiem var ietekmēt lēmuma atļaut Savienībai noslēgt Stambulas konvenciju spēkā esamību ( 40 ). Tādējādi, manuprāt, nav pamata pirmā jautājuma a) daļu uzskatīt par nepieņemamu tādēļ, ka tā skar jautājumus, kuri nav saistīti ar lēmuma par Stambula konvencijas noslēgšanu spēkā esamību.

57.

Attiecībā uz pirmā jautājuma b) daļu un otro jautājumu, papildus tam, ka šiem jautājumiem nav nekādas saistības ar kompetenču sadalījumu starp Savienību un dalībvalstīm, manuprāt, jebkurā gadījumā un ņemot vērā, ka Tiesa nekad nav veikusi padziļinātu pārbaudi par jautājumu, vai šie pienākumi var ietekmēt lēmuma noslēgt starptautisku nolīgumu saturu, uz šiem jautājumiem ir jāsniedz atbilde – tieši tāpēc, lai lemtu par šiem jautājumiem ( 41 ).

58.

Tomēr pretēji tam, ko apgalvo atsevišķi lietas dalībnieki, otro jautājumu nevar interpretēt tādējādi, ka tas attiektos vienīgi uz jautājumu, vai Padomei ir tiesības gaidīt, līdz visas dalībvalstis ir noslēgušas Stambulas konvenciju ( 42 ). Pat pieņemot, ka šāda prakse būtu jāuzskata par nesaderīgu ar Līgumiem, šis apstāklis neizraisītu lēmuma noslēgt šo konvenciju spēkā neesamību, jo, atkārtošos, kavēšanās šajā jomā principā nav spēkā neesamības pamats. Lai izpildītu šo pieņemamības kritēriju, šis jautājums noteikti ir jāsaprot tieši tā, kā tas ir formulēts, proti, kā tāds, kas attiecas uz jautājumu, vai lēmums noslēgt Stambulas konvenciju būtu saderīgs ar Līgumiem, ja tas tiktu pieņemts, pirms šo konvenciju ir noslēgušas visas dalībvalstis.

59.

Tāpēc uzskatu, ka visi Tiesai uzdotie Parlamenta jautājumi ir jāuzskata par pieņemamiem, izņemot pirmā jautājuma b) daļu, bet tikai tiktāl, cik tas attiecas uz lēmumu parakstīt Stambulas konvenciju.

60.

Ar pirmā jautājuma a) daļu Parlaments lūdz Tiesu nospriest, vai LESD 82. panta 2. punkts un 84. pants ir atbilstošie juridiskie pamati Padomes lēmumam par Stambulas konvencijas noslēgšanu Savienības vārdā vai arī šim aktam ir jābūt pamatotam ar LESD 78. panta 2. punktu, 82. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu.

61.

Parlaments norāda, ka Komisijas lēmuma priekšlikumā atļaut Savienības vārdā parakstīt Stambulas konvenciju un tās lēmuma priekšlikumā atļaut Savienībai noslēgt Stambulas konvenciju LESD 218. pants ir minēts kā procesuālais juridiskais pamats un LESD 82. panta 2. punkts un 84. punkts – kā materiālais juridiskais pamats. Tomēr, kad Padome pieņēma lēmumu atļaut parakstīt Stambulas konvenciju, Padome grozīja šos materiālos juridiskos pamatus, atsaucoties uz LESD 78. panta 2. punktu, 82. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu.

62.

Ņemot vērā Stambulas konvencijas mērķus, kas – kā izriet no tās 1., 5. un 7. panta, kā arī no tās III un IV nodaļas – ir aizsargāt sievietes, kuras ir cietušas no vardarbības, un novērst šādu vardarbību, Parlaments jautā, vai Komisijai bija pamats LESD 82. panta 2. punktu un 84. pantu identificēt kā divus šīs konvencijas galvenos elementus. Parlaments tādējādi vēlas noskaidrot, vai Padomei būtu tiesību atteikties no LESD 84. panta kā materiālā juridiskā pamata, tā vietā pievienojot LESD 78. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu, kā tā darīja, pieņemot lēmumu atļaut parakstīt Stambulas konvenciju.

63.

Parlaments it īpaši šaubās par LESD 78. panta 2. punktu, jo šis juridiskais pamats attiecas vienīgi uz Stambulas konvencijas 60. un 61. pantu. Tas jautā, vai šīs abas tiesību normas var tikt uzskatītas par šīs konvencijas autonomu un dominējošu elementu, vai arī ar šīs konvencijas 60. un 61. pantu konkrētajā patvēruma jomā vienkārši tiek transponētas vispārējās rūpes aizsargāt visas sievietes, kas cietušas no vardarbības. Šādā gadījumā šīm abām Stambulas konvencijas normām būtu papildu raksturs un nebūtu nepieciešams pievienot īpašu juridisko pamatu.

64.

Attiecībā uz LESD 83. panta 1. punktu Parlaments norāda, ka ar šo tiesību normu Savienībai ir piešķirta kompetence krimināltiesībās tikai dažās jomās, kas neietver pašu vardarbību pret sievietēm. Tātad kriminālatbildība par šādu vardarbību Savienības līmenī varētu tikt noteikta, ja tā būtu saistīta ar cilvēku tirdzniecību, sieviešu un bērnu seksuālu izmantošanu, kā arī organizēto noziedzību, kas ir pašas Stambulas konvencijas galvenais akcents. Turklāt, tā kā dalībvalstis ir saglabājušas savu kompetenci lielākajā daļā no materiālajām krimināltiesībām, uz kurām attiecas Stambulas konvencija, un šķiet, ka elementi, kas ir Savienības kompetencē, pēc sava rakstura ir sekundāri, īpaša ar krimināltiesībām saistīta juridiskā pamata pievienošana nebūtu nepieciešama.

65.

Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka pirmais jautājums attiecas uz juridisko pamatu izvēli, nevis, kā to var noprast no dažu lietas dalībnieku argumentiem, uz to, vai Savienībai ir vai nav ekskluzīva kompetence noslēgt Stambulas konvenciju. Līdz ar to tas, vai atsevišķas kompetences ir vai nav ekskluzīvas, ir jāizvērtē, tomēr vienīgi, ciktāl tas ir nepieciešams, lai atbildētu uz šo jautājumu. Šajā saistībā, pirms tiek pārbaudīts Stambulas konvencijas saturs, var būt lietderīgi izteikt dažas piezīmes par metožu izvēli.

66.

Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru Savienības tiesību akta, tostarp tā, kas pieņemts starptautiska nolīguma noslēgšanas nolūkā, juridiskā pamata izvēle ir jābalsta uz objektīviem elementiem, kurus var pārbaudīt tiesā, tostarp uz tiesību akta mērķi un saturu ( 43 ).

67.

Ja analīzē par kādu Savienības tiesību aktu atklājas, ka tam ir divi mērķi vai divas sastāvdaļas, un ja vienu no šiem mērķiem vai sastāvdaļām var atzīt par galveno, bet otram ir tikai palīgraksturs, tad tiesību akts ir jāpamato tikai ar vienu juridisko pamatu, proti, ar to, ar kuru ir saistīts galvenais vai izšķirošais mērķis vai sastāvdaļa ( 44 ).

68.

Izņēmuma kārtā, ja ir pierādīts, ka tiesību aktam vienlaicīgi ir vairāki mērķi vai vairākas sastāvdaļas, kas ir nesaraujami saistītas un kam attiecībā pret citām nav palīgrakstura, līdz ar ko ir piemērojamas dažādas Līguma tiesību normas, šāds pasākums ir pamatojams ar atbilstošajiem dažādajiem juridiskajiem pamatiem ( 45 ). Tomēr divu juridisko pamatu norādīšana nav pieļaujama, ja procedūras, kas ir paredzētas vienam vai otram juridiskajam pamatam, nav savstarpēji saderīgas ( 46 ).

69.

Tādējādi tiesību akta juridisko pamatu – vai atsevišķos gadījumos vairākus tā juridiskos pamatus – nosaka tiesību akta mērķi un sastāvdaļas, nevis Savienības kompetenču ekskluzīvais vai dalītais raksturs attiecībā uz šo aktu ( 47 ). Kā vēlāk ierosināšu paskaidrot, ir taisnība, ka šo kompetenču ekskluzīvais vai dalītais raksturs no Savienības tiesību viedokļa noteikti var ietekmēt starptautiska nolīguma noslēgšanas apjomu un tādējādi ierobežot pieejamos juridiskos pamatus. Tomēr tas, kuru no īstenotajām kompetencēm atbilstošajiem juridiskajiem pamatiem izvēlēties, būs atkarīgs vienīgi no attiecīgā akta mērķiem un satura.

70.

Kā ir norādījusi ģenerāladvokāte J. Kokote, šāda pieeja nav jāpiemēro kompetences, kas attiecīgi ir Savienībai un dalībvalstīm, noteikšanai. “Ja [..] [Savienības] kompetencē ietilpst tikai atsevišķas paredzētās darbības sastāvdaļas, bet pārējās ir dalībvalstu kompetencē, [Savienība] pamatojoties uz galvenā uzdevuma izvērtējumu, nevar vienkārši paziņot par savu vispārējo kompetenci. Pretējā gadījumā tā neievērotu pilnvaru piešķiršanas principu.” ( 48 )

71.

Līdzīgas bažas varētu rasties saistībā ar to, kā starp Savienības kompetencēm noteikt tās, ar kurām ir jāpamato attiecīgā tiesību akta pieņemšana, un līdz ar to noteikt atbilstošos juridiskos pamatus tiesību akta pieņemšanai. Atbilstoši “smaguma centra” testam procedūra, kas piemērojama akta pieņemšanai, tiek noteikta, balstoties tikai uz vienu galveno juridisko pamatu. Līdz ar to šāda pieeja pievērš uzmanību vienīgi galvenās(-o) kompetences(-ču) īstenošanai. Attiecīgi ir būtiski, lai nevarētu apiet ar citām kompetencēm saistītas procesuālās garantijas, piemēram, vienprātīgu balsojumu Padomē. Lai gan tiesību norma, iespējams, būtu obligāti jāpieņem, pamatojoties uz konkrētu juridisko pamatu, ja tā būtu vienīgā tiesību norma kādā tiesību aktā, tad, ja tā tiek iekļauta tiesību aktā kopā ar citām normām, šo tiesību normu var pieņemt uz cita juridiskā pamata, kurā, piemēram, tiek paredzēts atšķirīgs balsošanas noteikums. Tā rezultātā faktiski tiktu izmantotas “Trojas zirga” (cavalier législatif) [ar tiesību akta mērķi nesaistīta norma] ieviešanas stratēģijas ( 49 ).

72.

Tiesa tomēr savā judikatūrā sistemātiski atsaucas uz “dominējošo mērķu un sastāvdaļu” testu (dēvētu arī par “smaguma centra testu”). Piemēram, Tiesa savā 2018. gada 4. septembra spriedumā Komisija/Padome (Nolīgums ar Kazahstānu) (C‑244/17, EU:C:2018:662, 38. punkts) atkārtoti norādīja, ka tad, ja “lēmumam ir vairākas sastāvdaļas vai vairāki mērķi, no kuriem uz dažiem attiecas [kopējā ārpolitika un drošības politika], tā pieņemšanai piemērojamā balsošanas kārtība ir jānosaka atkarībā no tā galvenā vai izšķirošā mērķa vai sastāvdaļas”. Tā rezultātā, lai gan tiesību aktam var būt vairāki mērķi un tam var būt nepieciešams “mobilizēt” dažādas kompetences, juridiskais pamats, kas ir tā pieņemšanas pamatā, neatspoguļos visas kompetences, kas tiek īstenotas šī akta pieņemšanai, bet vienīgi to vai tās, kas atbilst tiesību akta galvenajam mērķim vai mērķiem vai sastāvdaļai vai sastāvdaļām ( 50 ). Turklāt dažu iepriekš minēto procesuālo noteikumu apiešanas risks ir ticis samazināts kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā, ar kuru būtiski tika samazinātas atsevišķu procedūru īpatnības.

73.

Atsevišķos spriedumos, sākot ar 2006. gada 10. janvāra spriedumu Komisija/Padome (C‑94/03, EU:C:2006:2, 55. punkts), Tiesa, protams, ir uzsvērusi, ka juridiskais pamats var tikt izmantots ne tikai, lai noteiktu piemērojamo procedūru un pārbaudītu, vai Savienībai vismaz daļēji ir kompetence parakstīt attiecīgo nolīgumu, bet arī, lai informētu trešās personas par īstenotās Savienības kompetences apjomu ( 51 ) un attiecīgā akta tvērumu ( 52 ). Līdz ar to var rasties vēlme no šī judikatūras virziena secināt, ka, lai uzņemtos šādu lomu, tiesību akta juridiskajiem pamatiem ir jāatspoguļo visas kompetences, ko Savienība īsteno, lai pieņemtu attiecīgo tiesību aktu. Konkrētāk, šāda pieeja var šķist pamatota, ja starptautisks nolīgums ietilpst vairākās Savienības un dalībvalstu dalītajās kompetencēs, jo Savienība varētu nolemt neīstenot kādu no savām kompetencēm, kas līdz ar to nozīmētu, ka dalībvalstīm būs jāīsteno šī nolīguma atbilstošais noteikums vai noteikumi ( 53 ).

74.

Šāda pieeja tomēr būtu pretrunā pieejai, ko Tiesa līdz šim ir izmantojusi, lai izvairītos no jebkāda juridisko pamatu konflikta ( 54 ). Piemēram, 2017. gada 26. jūlija atzinumā 1/15 (ES un Kanādas PDR nolīgums) (EU:C:2017:592), kurā Tiesa nosprieda, ka lēmumam atļaut Savienībai noslēgt attiecīgo starptautisko nolīgumu ir jābūt diviem juridiskajiem pamatiem, Tiesa vēlreiz atsaucās uz iepriekš minēto judikatūru ( 55 ).

75.

Turklāt, lai arī šie jautājumi, protams, ir būtiski svarīgi Savienības iekšējai kārtībai (un Savienības un tās dalībvalstu kompetenču dalījumam), tomēr tiem nav nekādas tiešas nozīmes attiecībā uz trešām valstīm, jo saskaņā ar Vīnes 1969. gada 23. maija Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (Recueil des traités des Nations unies, 1155. sēj., 331. lpp.) – līguma, kurā ir kodificētas starptautiskās paražu tiesības attiecībā uz starptautiskiem nolīgumiem un kurš ir saistošs Eiropas Savienībai ( 56 ), – 27. pantu starptautiska nolīguma puses neatkarīgi no tā, vai tās ir valsts vai starptautiska organizācija, nevar atsaukties uz nacionālo tiesību normu prasībām, lai attaisnotu līguma neizpildi ( 57 ).

76.

Attiecībā uz dalībvalstīm, lai gan viņu interesēs ir pilnībā apzināties Savienības īstenotās kompetences līguma slēgšanas brīdi, šī informācija neizriet vienīgi no juridiskā pamata. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. panta 2. punktā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir izvērtējams, ņemot vērā tiesību akta saturu kopumā ( 58 ), īpaši tā apsvērumus ( 59 ). Līdz ar to, lai gan ir svarīgi, ka dalībvalstis var noteikt, kāda ir Savienības īstenotā kompetence, kad tā noslēdz konkrētu nolīgumu, fakts, ka šo informāciju nav iespējams izsecināt no juridiskajiem pamatiem, kas faktiski ir izmantoti, lai pamatotu tā lēmuma pieņemšanu, ar kuru tiek atļauta šāda nolīguma noslēgšana, nešķiet noteicošs.

77.

Lai gan šajā kontekstā ir daudz ko teikt par apgalvojumu, ka tiesību akta juridiskajam pamatam ir ticami jāatspoguļo kompetences, ko Savienība ir izmantojusi, lai pieņemtu šo tiesību aktu, tomēr var norādīt, ka šāda pieeja nebūtu pilnā mērā atbilstoša judikatūrai ( 60 ).

78.

Tādējādi pārējā šo secinājumu daļā es ierosinu ievērot Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru, ja tiesību aktam ir vairāki mērķi vai vairākas sastāvdaļas, šis tiesību akts principā ir jābalsta tikai uz vienu juridisko pamatu un – izņēmuma kārtā – uz vairākiem šādiem pamatiem. Šiem juridiskajiem pamatiem ir jābūt tādiem, ko prasa dominējošais vai vismaz galvenais starptautiskā nolīguma mērķis vai sastāvdaļa. No tā izriet, ka nav nozīmes, vai attiecīgā akta pieņemšanā tika īstenotas citas kompetences, ja vien šīs citas kompetences attiecas uz mērķiem vai sastāvdaļām, kurām būtībā ir papildinošs vai gadījuma raksturs.

79.

Tāpat ir jānorāda, ka saskaņā ar iepriekš norādīto Tiesas judikatūru vērā ņemamie mērķi un sastāvdaļas ir attiecīgā Savienības tiesību akta mērķi un sastāvdaļas. Tātad attiecībā uz starptautiska nolīguma noslēgšanu izšķiroša nozīme, nosakot izmantojamos juridiskos pamatus, ir lēmuma atļaut šādu noslēgšanu, nevis paša starptautiskā nolīguma, mērķiem un precīzam saturam.

80.

Taisnība, ka praksē šī lēmuma mērķis un saturs galvenokārt būs tāds pats kā paredzētajam nolīgumam, jo šāds akts pēc sava rakstura ir paredzēts, lai norādītu uz Savienības piekrišanu uzņemties saistības ar šo nolīgumu ( 61 ). Tomēr tas ne vienmēr tā ir. Proti, ir jāpatur prātā, ka šajā ziņā pastāv būtiska atšķirība starp starptautisko tiesību un Savienības tiesību nostāju, kam šajā lietā ir noteicoša nozīme.

81.

No starptautisko tiesību viedokļa jauktu nolīgumu gadījumā tiek uzskatīts, ka Savienība un dalībvalstis tiem ir pievienojušās kopīgi, nevis paralēli ( 62 ). Attiecīgi, ja vien nav izdarīta atruna par kompetenču sadali – kas nozīmē, ka nolīgums neizslēdz šādu iespēju –, nolīguma noslēgšana Savienībai uzliek pienākumu to piemērot kopumā ( 63 ). Tādi jautājumi kā juridiskais pamats, kas izvēlēts šāda nolīguma noslēgšanai, vai nolīguma jauktais raksturs tiek uzskatīti par iekšējiem Eiropas Savienības tiesību sistēmas jautājumiem ( 64 ), kas paši par sevi nevar būt par šķērsli starptautiskai atbildībai nepamatotas neizpildes gadījumā ( 65 ).

82.

Tomēr no Savienības tiesību viedokļa raugoties, Savienībai pievienojoties starptautiskai konvencijai, tā to dara kompetenču, kas īstenotas, lai pieņemtu lēmumu noslēgt šo nolīgumu, apmērā ( 66 ). Tik tiešām, tai ir jāīsteno savas ekskluzīvās ārējās kompetences, tomēr saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru, noslēdzot nolīgumu, Savienībai nav pienākuma īstenot tās dalītās kompetences ( 67 ). Attiecīgi, atkarībā no dalītajām kompetencēm, kuras Savienība izvēlēsies īstenot šajā gadījumā, var mainīties lēmuma par nolīguma noslēgšanu“smaguma centrs”, mainot arī piemērojamos juridiskos pamatus. Juridisko pamatu, kas atspoguļo, piemēram, ekskluzīvo kompetenci, zināmā mērā līdz ar to var pārspēt cits juridiskais pamats, kas atspoguļo dalīto kompetenci, kuru Savienība ir izvēlējusies īstenot.

83.

Tā kā lēmumam, ar kuru ir atļauts Savienības vārdā noslēgt starptautisku nolīgumu, varētu būt ierobežojošāks mērķis un saturs nekā šim nolīgumam, šis lēmums varētu būt jāpieņem, pamatojoties tikai uz vienu juridisko pamatu, savukārt, piemēram, ja Savienība būtu īstenojusi visas kompetences, ko tā līdz šim bija dalījusi ar dalībvalstīm, varētu būt nepieciešams izmantot divus vai vairāk juridiskos pamatus, jo šis lēmums tādējādi varētu aptvert citus svarīgus mērķus un sastāvdaļas.

84.

Turklāt gadījumos, kad Savienība izvēlas neīstenot kompetences, kas aptvertu attiecīgā starptautiskā nolīguma galvenos mērķus un sastāvdaļas, atsevišķi mērķi un sastāvdaļas, kas citādi būtu bijušas papildinošas, lēmuma, ar kuru tiek atļauts noslēgt šo nolīgumu, kontekstā kļūst par dominējošiem. Tādēļ, manuprāt, ir svarīgi līguma mērķi un sastāvdaļas nodalīt no, iespējams, šaurākā lēmuma, ar kuru tiek atļauts noslēgt starptautisku nolīgumu.

85.

Tā ir šīs lietas pamatproblēma, jo ir skaidrs, ka Padome uzskata, ka Savienībai Stambulas konvencija būtu jānoslēdz tikai daļēji. Tādēļ ir jāņem vērā nevis Stambulas konvencija kopumā, bet gan drīzāk tās šīs konvencijas daļas, kas no Savienības tiesību viedokļa būs saistošas Savienībai.

86.

Prasības atcelt tiesību aktu ietvaros šis jautājums nerada īpašas grūtības, jo Tiesa veiks ex post pārbaudi, tiklīdz būs pieņemts attiecīgais leģislatīvs akts un līdz ar to – tiklīdz būs zināmas īstenotās kompetences.

87.

Tomēr lūguma sniegt atzinumu ietvaros, kad – kā tas ir šajā lietā – lēmuma projekta vēl nav, apstāklis, ka Padome var īstenot lielāku vai mazāku dalītās kompetences apmēru, varētu sarežģīt juridiskā pamata noteikšanu vai pat to padarīt par neiespējamu, jo Tiesai tiek lūgts izskatīt šo jautājumu perspektīvā veidā.

88.

Jāatzīst, ka varētu šķist lietderīgi sākt ar to, ka attiecībā uz katru nolīguma daļu tiek izvērtēts, vai tā ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē, ciktāl Savienībai šīs kompetences noteikti būs jāīsteno. Tomēr kā – tiklīdz šī analīze ir pabeigta – var noteikt, kāds būs lēmuma noslēgt šo nolīgumu smaguma centrs, ja, kā tika izklāstīts iepriekš, šis centrs būs atkarīgs arī no grozītās dalītās kompetences, ko Savienība brīvprātīgi izvēlēsies īstenot? Ja vien Padome jau nav balsojusi par lēmuma projektu un Tiesai jautājums netiek uzdots vienlaikus ar šī projekta nodošanu Parlamentam, īstenoto dalīto kompetenču apjomu nevar uzskatīt par noteiktu ( 68 ).

89.

Manuprāt, šajā ļoti specifiskajā gadījumā, kas attiecas uz jautājumu, kuru Tiesa nekad iepriekš nav izskatījusi, no lūguma (vai vismaz no lietas apstākļiem) ir jāsecina, kādas konkrētās dalītās kompetences Savienība, visticamāk, īstenos. Pretējā gadījumā, kā esmu paskaidrojis šo secinājumu daļā par pieņemamību, es nesaprotu, kā Tiesa varētu lemt par to – kā to lūdz Parlaments –, kādam vajadzētu būt lēmuma noslēgt Stambulas konvenciju juridiskajam pamatam ( 69 ). Tomēr šajos apstākļos Tiesas formulētā atbilde tādējādi būs derīga vienīgi tad, ja faktiski īstenosies paredzētais scenārijs.

90.

Šajā gadījumā no Parlamenta uzdotā jautājuma formulējuma skaidri izriet, ka tas ir balstīts uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru, pieņemot lēmumu, ar ko Savienības vārdā tiek atļauts noslēgt Stambulas konvenciju, Savienība, kā minimums, īstenos savas kompetences, pirmkārt, tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā un, otrkārt, patvēruma un imigrācijas jomā. Šī pieņēmuma atbilstību turklāt apstiprina to lēmumu saturs, ar kuriem Savienības vārdā tiek atļauts parakstīt Stambulas konvenciju, kas, neraugoties uz šo secinājumu 42. punktā minēto judikatūru, var tikt uzskatīts par kompetenču, kuras tiks īstenotas minētās noslēgšanas brīdī, zināmā mērā paredzēšanu.

91.

Tomēr šādam pieņēmumam ir jābūt vismaz saderīgam ar pašreizējo kompetenču sadalījumu. Tam ir nepieciešams izvērtēt, vai papildus šīm kompetencēm nolīgums attiecas uz citām Savienības kompetencēm, kas ir jāīsteno, jo tās ir ekskluzīvas. Kā esmu paskaidrojis, tas nozīmē, ka ir jāņem vērā ne tikai kompetences, kuras Savienība vēlas īstenot, bet arī kompetences, kuras, ņemot vērā to ekskluzīvo piederību Savienībai, ir obligāti jāīsteno, ja tā vēlas noslēgt šo nolīgumu.

92.

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka LESD 3. panta 1. punktā ir noteikts to kompetenču saraksts, kuras pēc savas būtības ir ekskluzīvas. Papildus šim sarakstam LESD 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka “Savienības ekskluzīvā kompetencē ir arī noslēgt starptautisku līgumu, ja tā slēgšana ir paredzēta Savienības leģislatīvajā aktā vai ja tas ir nepieciešams, lai ļautu Savienībai īstenot tās iekšējo kompetenci, vai ciktāl līguma slēgšana ietekmē Savienības kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu” ( 70 ).

93.

Kā skaidri izriet no Tiesas judikatūras, pastāv risks, ka starptautiskās saistības var kaitēt Savienības kopīgiem noteikumiem vai grozīt to darbības jomu, kas attaisno Savienības ekskluzīvo ārējo kompetenci, ja šie noteikumi ir piemērojami šīm saistībām ( 71 ).

94.

Šāda riska konstatējums nenozīmē, ka jābūt pilnīgai saskaņai starp to jomu, uz kuru attiecas starptautiskās saistības, un to, kura regulēta ar Savienības noteikumiem ( 72 ). It īpaši šādas starptautiskas saistības var ietekmēt Savienības kopīgos noteikumus vai manīt to darbības jomu tad, ja šīs saistības ietilpst nozarē, kura lielākoties jau tiek regulēta ar šiem noteikumiem ( 73 ).

95.

Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, no Tiesas judikatūras nevar secināt, ka būtu jāizmanto visaptveroša pieeja, lai noteiktu, vai jomās, uz kurām attiecas nolīgums, Savienībai ir ekskluzīva vai dalīta kompetence. Gluži pretēji, tā kā Savienībai ir tikai piešķirtās kompetences, tad jebkuras – īpaši ekskluzīvas – kompetences esamībai ir jābūt pamatotai ar secinājumiem, kas ir izdarīti, visaptveroši un detalizēti analizējot attiecības starp paredzēto starptautisko nolīgumu un spēkā esošajām Savienības tiesībām ( 74 ).

96.

Lai noteiktu, vai nolīgums var apdraudēt dažu Savienības kopīgo noteikumu vienveidīgu un saskaņotu piemērošanu un ar tiem izveidotās sistēmas pienācīgu darbību, šajā analīzē ir jāņem vērā jomas, uz kurām attiecas Savienības tiesību normas un paredzētā nolīguma noteikumi, kas būs saistoši Savienībai, jo tie atbilst kompetencei, kuru Savienība ir izvēlējusies īstenot, pieņemdama lēmumu noslēgt minēto konvenciju, kā arī jāņem vērā šo normu un noteikumu attīstība paredzamā nākotnē ( 75 ).

97.

Attiecībā uz šiem jautājumiem Īrija apgalvo, ka Parlaments savā lūgumā nav veicis pilnīgu un detalizētu Stambulas konvencijas ietekmes uz Savienības atvasinātajām tiesībām analīzi ( 76 ). Tiesa ir nospriedusi, ka šādas analīzes veikšanai attiecīgajam lietas dalībniekam ir jāiesniedz pierādījumi Savienības ārējās kompetences ekskluzīvajam raksturam, uz kuru tas vēlas atsaukties ( 77 ).

98.

Tomēr ir būtiski, ka šī judikatūras virziena pamatojums bija ietverts spriedumos, kas pasludināti saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu. Šajās lietās Tiesai ir jālemj, pamatojoties uz procesuālajiem rakstiem, ar kuriem ir apmainījušies lietas dalībnieki. Šāda prasība nav piemērojama lūguma sniegt atzinumu procedūrai, kuru raksturo Tiesas, citu Savienības iestāžu un dalībvalstu sadarbības gars un kuras mērķis ir novērst turpmākus sarežģījumus ( 78 ). Tā kā šī procedūra ir ex ante un nav balstīta uz sacīkstes principu, argumenti, kuru pamatā ir uz sacīkstes principu balstīta ex post pārbaudes sistēma, kas ietverta prasībā atcelt tiesību aktu, šajā kontekstā ir maznozīmīgi. Līdz ar to uzskatu, ka tam, ka Parlaments nav veicis pilnīgu un detalizētu konvencijas ietekmes uz Savienības atvasinātajām tiesībām analīzi, pašam par sevi nav nozīmes un šāds vērtējums ir jāveic Tiesai.

99.

Tomēr jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru starptautiska nolīguma pieņemšana neietekmēs kopīgos noteikumus, ja gan Savienības tiesību normas, gan aplūkojamais starptautiskais nolīgums nosaka minimālas prasības ( 79 ). Tādējādi, pat ja starptautisks nolīgums attiecas uz tām pašām jomām kā Savienības kopīgie noteikumi, šī judikatūra liek domāt, ka Tiesa nekonstatēs, ka Savienības noteikumi – un tātad dalītā kompetence – tiek ietekmēti, ja abos tiek noteikti minimālie standarti ( 80 ).

100.

Stambulas konvencijas 73. pantā ir paredzēts, ka “šīs Konvencijas noteikumi neskar tos valsts tiesību aktus un saistošos starptautiskos instrumentus, kuri ir spēkā vai var stāties spēkā un kuros ir vai var tikt piešķirtas labvēlīgākas tiesības personām, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē”.

101.

Tādējādi šajā kontekstā, lai Savienības un dalībvalstu dalītā kompetence varētu tikt uzskatīta par ekskluzīvo kompetenci (proti, tādu, kas būs jāīsteno Padomei), būtu jāpierāda, ka Savienība jau ir pieņēmusi kopīgus noteikumus šajā jomā, ar kuriem, pirmkārt, nav paredzēti minimālie standarti un, otrkārt, kurus varētu ietekmēt Stambulas konvencijas noslēgšana.

102.

Attiecībā uz abiem lēmumiem, kas pilnvaro Savienības vārdā parakstīt Stambulas konvenciju, var rasties šaubas par to, vai Padome ir pamatoti uzskatījusi, ka Savienībai būs jāīsteno šīs kompetences saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktā minēto trešo gadījumu.

103.

Pirmkārt, kā to ir uzsvērusi Polijas Republika, LESD 82. panta 2. punktā un 83. panta 1. punktā, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, ir paredzēta vienīgi minimālo noteikumu pieņemšana. Līdz ar to šajā jomā pieņemtajos kopīgajos noteikumos var likumīgi noteikt tikai minimālos standartus.

104.

Otrkārt, attiecībā uz LESD 78. panta 2. punktu, ar kuru Savienībai ir piešķirta kompetence patvēruma un imigrācijas jomā, sākotnēji šķiet, ka Savienības pieņemtajos kopīgajos noteikumos patvēruma un imigrācijas politikas jomā ir paredzēti tikai minimālie noteikumi vai arī jomās, kur tas tā nav, šos noteikumus, manuprāt, Stambulas konvencijas normas nevar ietekmēt.

105.

Šajā sakarā tik tiešām jānorāda, ka Stambulas konvencijā ir ietvertas trīs tiesību normas, kurām var būt nozīme patvēruma un imigrācijas politikas jomā, proti, šīs konvencijas 59.–61. pants, kas veido tās VII nodaļu.

106.

Runājot pat Stambulas konvencijas 59. pantu, kas ir saistīts ar sieviešu, kuras cietušas no vardarbības, uzturēšanās statusu, Savienības noteikumos attiecībā uz uzturēšanos ir paredzētas vienīgi minimālās prasības ( 81 ). Konkrētāk, kā ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot] minējis lietā Rahman u.c. (C‑83/11, EU:C:2012:174, 64. punkts), ar Direktīvu 2004/38 ( 82 ) ir ieviesta minimāla saskaņošana, jo tās mērķis it īpaši ir atzīt uzturēšanās tiesības Savienības pastāvīgā iedzīvotāja ģimenes loceklim noteiktās situācijās, neizslēdzot, ka uzturēšanās tiesības var tikt piešķirtas arī citos gadījumos.

107.

Tāpat ir taisnība, ka atsevišķi spriedumi attiecībā uz Direktīvu 2004/38, piemēram, NA ( 83 ) vai Diallo ( 84 ), varēja radīt šaubas par dažu šajā direktīvā ietverto prasību minimālo raksturu. Tomēr šie lēmumi ir jāaplūko to īpašajā kontekstā. Tik tiešām, tā kā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesai nav kompetences ne interpretēt valsts tiesības, ne piemērot Savienības tiesības konkrētam gadījumam, pieņemot nolēmumu, tā vienmēr lemj, atsaucoties uz uzdotajā jautājumā vai jautājumos paredzēto situāciju, kas var attiekties tikai uz noteiktiem strīda aspektiem. Līdz ar to, ja Tiesai tiek lūgts interpretēt kādu konkrētu direktīvas normu, pat ja šajā direktīvā ir paredzēts, ka tā nosaka tikai minimālos standartus, Tiesa atkarībā no tā, kā ir uzdots jautājums par interpretāciju, kas jāsniedz aplūkotajai tiesību normai, visbiežāk izvēlēsies sniegt atbildi neatkarīgi no dalībvalsts iespējas pieņemt augstākus standartus ( 85 ). Tādējādi šāda veida situācijā sniegtā atbilde neietekmē valstu iespēju, pamatojoties vienīgi uz savām valsts tiesībām, piešķirt ieceļošanas un uzturēšanās tiesības ar labvēlīgākiem nosacījumiem ( 86 ). Attiecīgi, pārņemot NA ( 87 ) vai Diallo ( 88 ) noteiktos risinājumus prejudiciālā nolēmuma mehānisma kontekstā, tie ir jāsaprot nevis kā tādi, kas aizliedz dalībvalstīm izsniegt uzturēšanās atļauju minētajos gadījumos, bet gan drīzāk kā tādi, kas neuzliek dalībvalstīm pienākumu to darīt ( 89 ).

108.

Runājot par Stambulas konvencijas 60. pantu, tajā ir paredzēts, ka konvencijas dalībvalstis būtībā atzīst, ka ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm var tikt atzīta par vajāšanu 1951. gada Konvencijas par bēgļa statusu izpratnē un par būtisku kaitējumu, kas ir pamats papildu aizsardzībai.

109.

Arī šai ziņā atsevišķās direktīvās – pamatā tajās, kuras tiek dēvētas par “pirmās paaudzes direktīvām”, – tiek konkretizēts, ka tajās tiek paredzēti vienīgi minimālie noteikumi ( 90 ). Protams, nesenākās direktīvās ir precizēts, ka dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt labvēlīgākus noteikumus vienīgi, “ciktāl šie standarti ir saderīgi ar [šīm direktīvām]”, kas varētu likt domāt, ka nevar pieņemt labvēlīgākus standartus attiecībā uz konkrētiem noteikumiem ( 91 ). Tomēr šajās direktīvās ir piešķirtas tiesības vai procesuālās garantijas vai, alternatīvi, dalībvalstīm ir noteikts pienākums ņemt vērā konkrētus apstākļus, neizslēdzot iespēju, ka var tikt noteikti vai ņemti vērā arī citi apstākļi. Konkrētāk, nešķiet, ka kāds no šajos instrumentos paredzētajiem iemesliem bēgļa statusa liegšanai vai alternatīvās aizsardzības izbeigšanai vai atcelšanai būtu pretrunā Stambulas konvencijas noteikumiem.

110.

Protams, Savienības tiesībās zināmā mērā ir saskaņoti nosacījumi trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, lai tie varētu pretendēt uz bēgļa statusu vai tādas personas statusu, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, kā arī šāda statusa saturs ( 92 ). Tomēr šie nosacījumi ir tādi, ka, šķiet, tos ir iespējams piemērot saskaņā ar Stambulas konvencijas 60. pantu. It īpaši attiecībā uz bēgļa statusu man jānorāda, ka Direktīvas 2011/95 ( 93 ) 2. panta d) punktā jēdziens “bēglis” ir definēts kā trešās valsts valstspiederīgais, kas pamatoti baidās no vajāšanas dažādu iemeslu, tostarp “piederības kādai noteiktai sociālai grupai” dēļ – šis jēdziens ļoti plaši ir definēts šīs pašas direktīvas 10. pantā kā tāds, kas attiecas uz jebkuru grupu, ja “šīs grupas dalībniekiem piemīt kopīgas iedzimtas pazīmes” ( 94 ). Tajā arī ir norādīts, ka “ar dzimumu saistītus aspektus, tostarp dzimuma identitāti, pienācīgi ņem vērā, lai noteiktu piederību īpašai sociālai grupai vai identificētu šādas grupas pazīmes”.

111.

Visbeidzot, attiecībā uz Stambulas konvencijas 61. pantu var norādīt, ka tajā ir paredzēts, ka pusēm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai ievērotu neizraidīšanas principu, kas ir Savienības tiesībās jau paredzēts pienākums ( 95 ).

112.

Jebkurā gadījumā šajā lietā, manuprāt, nav nepieciešams galīgi izlemt to, vai Savienībai, kā to uzskata Padome, ir ekskluzīva kompetence noslēgt Stambulas konvenciju šajās divās jomās saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu, un attiecīgi – vai Savienībai ir jāīsteno minētās kompetences. Pat ja izrādītos, ka, nepastāvot nekādam riskam, ka Stambulas konvencijas noslēgšana ietekmēs Savienības kopīgos noteikumus, šīs kompetences joprojām būs dalītas, Padome tomēr tās varēs īstenot, kā tas principā arī notiks ( 96 ). Kā esmu iepriekš minējis – Parlamenta uzdotais jautājums tik tiešām ir netieši balstīts uz pieņēmumu, ka Savienība, kā minimums, īstenos savas kompetences patvēruma un imigrācijas jomā un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā.

113.

Saskaņā ar Stambulas konvencijas preambulu tās mērķis ir “izveidot tādu Eiropu, kurā nebūtu vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē”. Kā norādīts šīs konvencijas 1. pantā, šāda mērķa īstenošana ir sadalīta piecos apakšmērķos, proti:

114.

Runājot par Stambulas konvencijas saturu – tajā ir 81 pants, un tie ir sadalīti šādās 12 nodaļās:

115.

Stambulas konvencijas I nodaļā ir ietverti noteikumi par šīs konvencijas mērķiem un definīcijām un saistību ar vienlīdzību un diskriminācijas aizliegumu, kā arī vispārēji pienākumi. Tajā ir definēta visā tiesību aktā izmantotā galvenā terminoloģija ( 97 ) un noteikts pienākums pusēm sodīt visa veida diskrimināciju, nodrošinot vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm piemērošanu savās tiesību sistēmās, precizējot, ka var tikt īstenota pozitīva rīcība ( 98 ). Visām konvencijas dalībvalstīm ir arī jānodrošina, lai valsts struktūras atturētos iesaistīties jebkādos pret sievietēm vērstas vardarbības aktos un izrādītu rūpību, lai vardarbības akti, kuru izraisītāji nav valsts varas pārstāvji, tiktu novērsti, izmeklēti un sodīti un lai tiktu paredzēta atlīdzība par šādiem aktiem ( 99 ). Visbeidzot, šajā nodaļā ir noteikts, ka konvencijas dalībvalstīm inter alia jāveicina sieviešu un vīriešu vienlīdzības politika un sieviešu iespēju paplašināšanas politika ( 100 ).

116.

II nodaļā konvencijas dalībvalstīm tiek noteikts pienākums īstenot visaptverošu politiku, lai novērstu vardarbību pret sievietēm, izveidojot efektīvu sadarbību starp visām attiecīgajām institūcijām, iestādēm un organizācijām, atbilstošos gadījumos iesaistot visus attiecīgos dalībniekus, piemēram, valsts iestādes, valstu, reģionu un vietējos parlamentus un iestādes, valstu cilvēktiesību institūcijas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas ( 101 ). Konvencijas dalībvalstīm ir arī jāievāc attiecīgie grupētie statistikas dati un regulāri jāveic sabiedrības aptaujas par visa veida vardarbību, uz ko attiecas Stambulas konvencija ( 102 ).

117.

III nodaļā ir izklāstīti konvencijas dalībvalstu pienākumi novēršanas jomā. Būtībā pusēm ir pienākums nodrošināt daudzpusīgu pieeju, kas nozīmē izpratnes veidošanu, dzimumu līdztiesības un vardarbības problēmas iekļaušanu izglītības sistēmā visos līmeņos, izmantojot piemērotus izglītības materiālus un izglītības programmas un paplašinot nevardarbības un dzimumu līdztiesības vērtību veicināšanu neformālajā izglītībā, sportā, kultūrā, izklaides jomā un plašsaziņas līdzekļos ( 103 ). Konvencijas dalībvalstīm ir jānodrošina, ka profesiju pārstāvji, kas strādā ar vardarbības upuriem un vardarbības izdarītājiem, tiek pienācīgi apmācīti ( 104 ). Jāveic arī pasākumi, lai nodrošinātu preventīvo iesaistīšanos un rehabilitācijas programmas ( 105 ), kā arī jāmudina privātais sektors piedalīties šīs politikas izstrādē un īstenošanā un materiāltiesisku un brīvprātīgu standartu sagatavošanā ( 106 ).

118.

IV nodaļā ir noteikti konvencijas dalībvalstu pienākumi attiecībā uz cietušo aizsardzību un atbalstu ( 107 ). Šie pienākumi ietver pienācīgas un savlaicīgas informācijas sniegšanu par pieejamajiem atbalsta pakalpojumiem un tiesiskajiem pasākumiem viņiem saprotamā valodā ( 108 ), kā arī vispārēju atbalsta pakalpojumu, piemēram, veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu, juridisko un psiholoģisko konsultāciju, finansiālās palīdzības, pajumtes, izglītības, apmācības un palīdzības darba meklējumos pieejamības nodrošināšanu ( 109 ), kā arī speciālistu pakalpojumu, tostarp patversmju, vienmēr sasniedzamu bezmaksas tālruņu līniju, īpašas medicīniskās apskates un tiesu ekspertīzes seksuālās vardarbības upuriem un bērnu, kas ir liecinieki, vajadzību ņemšanas vērā nodrošināšanu ( 110 ). Turklāt jāievieš pasākumi, lai veicinātu to, ka vardarbības akta liecinieks vai persona, kurai ir pamatots iemesls uzskatīt, ka šāds akts var tikt izdarīts vai ka var tikt izdarīti atkārtoti vardarbības akti, ziņo par to, kā arī noteikumi, saskaņā ar kuriem attiecīgo profesiju pārstāvjiem būtu pienākums ziņot par vardarbības aktiem vai potenciālajiem vardarbības aktiem, nepārkāpjot savu vispārējo pienākumu saglabāt konfidencialitāti ( 111 ).

119.

V nodaļā par materiālajām tiesībām ir ietverti visdetalizētākie noteikumi. Pirmkārt, tajā ir pieprasīts, lai konvencijas dalībvalstis nodrošinātu atbilstošus civiltiesiskās aizsardzības līdzekļus pret fiziskas vai psiholoģiskas vardarbības izdarītāju, tostarp kompensāciju; nodrošināt iespēju apstrīdēt, anulēt vai šķirt piespiedu laulības, neuzliekot vardarbības upurim pārmērīgu finansiālu vai administratīvu slogu, kā arī pārliecināties, lai, lemjot par bērnu aizgādību un saskarsmes tiesībām, tiktu ņemti vērā vardarbības gadījumi, uz kuriem attiecas Stambulas konvencija ( 112 ). Otrkārt, šajā nodaļā ir uzskaitītas darbības, kas ir jāatzīst par krimināli sodāmām, proti, psiholoģiska vardarbība, izmantojot piespiešanu vai draudus, vajāšana, fiziskā vardarbība, seksuālā vardarbība, tostarp izvarošana, piespiedu laulības, sieviešu dzimumorgānu kropļošana, piespiedu aborts vai sterilizācija, kā arī seksuāla rakstura aizskārums ( 113 ). Šajā nodaļā konvencijas dalībvalstīm ir arī noteikts pienākums atzīt par noziedzīgu nodarījumu tīšu palīdzību, atbalstīšanu vai tīšus mēģinājumus izdarīt nodarījumus, kā arī trešās personas uzkūdīšanu izdarīt šādus nodarījumus ( 114 ). Treškārt, V nodaļā ir noteikts, ka konvencijas dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu to, ka “gods” nevar tikt izmantots par attaisnojumu šo noziedzīgo nodarījumu izdarīšanai ( 115 ), un ka nodarījumi, kas noteikti šajā konvencijā, ir noziedzīgi nodarījumi neatkarīgi no tā, kādas ir vardarbības upura un vardarbības izdarītāja attiecības ( 116 ). Ceturtkārt, tajā konvencijas dalībvalstīm ir noteikts pienākums pieņemt normatīvos aktus vai veikt citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai noteiktu savu jurisdikciju attiecībā uz visiem šajā konvencijā definētajiem nodarījumiem, līdzko šie nodarījumi ir saistīti ar to teritoriju vai kādu no to valstspiederīgajiem ( 117 ). Piektkārt, tajā konvencijas dalībniekiem ir noteikts pienākums paredzēt piemērotus un preventīvus sodus ( 118 ), kā arī saraksts ar situācijām, kas jāuzskata par atbildību pastiprinošiem apstākļiem ( 119 ). Visbeidzot, V nodaļā konvencijas dalībvalstīm tiek atļauts, nosakot sodu, ņemt vērā citas konvencijas dalībvalsts piespriesto sodu par šajā konvencijā noteiktajiem nodarījumiem ( 120 ), un ar to ir aizliegts noteikt obligātus alternatīvus strīdu izšķiršanas procesus ( 121 ).

120.

VI nodaļa attiecas uz procesuālajām tiesībām un aizsardzības pasākumiem izmeklēšanas un tiesvedības laikā ( 122 ). Konvencijas dalībvalstīm tostarp ir pienākums nodrošināt, ka tiesībsargājošās iestādes sniedz tūlītēju aizsardzību vardarbības upuriem, tostarp vāc pierādījumus ( 123 ), un veic letalitātes riska un situācijas nopietnības novērtējumu ( 124 ). Īpaša uzmanība jāpievērš jautājumam par vardarbības izdarītāju piekļuvi ieročiem. Tiesību sistēmām ir jānodrošina iespēja pieņemt ārkārtas aizliegumu tuvoties un ierobežojošus rīkojumus vai aizsardzības rīkojumus, neradot vardarbības upurim lieku finansiālo vai administratīvo slogu ( 125 ). Šo rīkojumu pārkāpšanas gadījumos ir jāpiemēro efektīvi, samērīgi un preventīvi kriminālsodi vai citas tiesiskas sankcijas. Konvencijas dalībvalstīm ir jānodrošina, lai pierādījumi saistībā ar vardarbības upura seksuālo pagātni un uzvedību būtu pieļaujami vienīgi tad, ja tie ir svarīgi un nepieciešami ( 126 ), un lai vissmagākie nodarījumi nebūtu atkarīgi vienīgi no vardarbības upura iesniegtā pieteikuma vai sūdzības ( 127 ). Konvencijas dalībvalstīm ir arī jānodrošina iespēja valsts un nevalstiskajām organizācijām un konsultantiem vardarbības ģimenē jautājumos pēc vardarbības upuru lūguma tiem palīdzēt un/vai tos atbalstīt izmeklēšanas un tiesvedības laikā attiecībā uz nodarījumiem, kuri noteikti Stambulas konvencijā. Šajā konvencijas nodaļā ir iekļauts neizsmeļošs tādu pasākumu saraksts, kuru mērķis ir visos izmeklēšanas un tiesvedības posmos aizsargāt vardarbības upuru tiesības un intereses, tostarp to kā liecinieku vajadzības. It īpaši jāņem vērā no vardarbības cietušo bērnu un liecinieku, kas ir bērni, īpašās vajadzības ( 128 ). Visbeidzot, konvencijas dalībvalstīm ir jānodrošina tiesības uz juridisko palīdzību ( 129 ) un noilguma iestāšanās periods ir jānosaka tā, lai vissmagāko nodarījumu gadījumos varētu efektīvi uzsākt tiesvedību, kad cietušais ir sasniedzis pilngadību ( 130 ).

121.

VII nodaļā ir paredzēts, ka konvencijas dalībvalstis veic vajadzīgos likumdošanas pasākumus, lai izvairītos no tā, ka pasākumi cīņai pret vardarbību ietekmē vardarbības upuru uzturēšanās statusu ( 131 ), un nodrošina, ka ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm kā vajāšana un būtiska kaitējuma veids būtu par pamatu papildu aizsardzībai Konvencijas par bēgļa statusu, kas parakstīta 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā, nozīmē ( 132 ). Turklāt konvencijas dalībvalstīm ir jāievieš dzimumu līdztiesības principam atbilstošas bēgļu uzņemšanas programmas. Šīs nodaļas mērķis ir arī nodrošināt, lai visos gadījumos personām, kas cietušas no vardarbības pret sievietēm, tiktu piemērots neizraidīšanas princips ( 133 ).

122.

VIII nodaļa ir veltīta starptautiskajai sadarbībai starp konvencijas dalībvalstīm, īstenojot Stambulas konvenciju. Tostarp konvencijas dalībvalstīm ir jānodrošina, ka par noziegumiem, kas izdarīti citas šīs konvencijas dalībvalsts teritorijā, vardarbības upuris var iesniegt sūdzību savā dzīvesvietas valstī ( 134 ). Konvencijas dalībvalstīm būtu jāinformē vienai otru situācijās, kad personai draud tūlītējs vardarbības risks, lai varētu veikt aizsardzības pasākumus ( 135 ). Turklāt tajā it īpaši ir noteiktas tiesības personai, kas iesniegusi pieprasījumu, saņemt informāciju par to, kāds ir saskaņā ar šo nodaļu veiktās darbības iznākums, organizējot šajā ziņā informācijas apmaiņu starp šīs konvencijas dalībvalstīm ( 136 ).

123.

Ar IX nodaļu ir ieviests Stambulas konvencijas īstenošanas uzraudzības mehānisms, tās ieviešana ir uzticēta Grevio.

124.

X nodaļā ir precizēts, ka Stambulas konvencija neskar konvencijas dalībvalstu saistības, kas izriet no citiem starptautisko tiesību aktiem, un ka konvencijas dalībvalstis var noslēgt citus starptautiskus nolīgumus attiecībā uz šajā konvencijā aplūkotajiem jautājumiem, lai pastiprinātu šīs konvencijas noteikumus.

125.

XI nodaļā ir izklāstīta procedūra Stambulas konvencijas grozīšanai.

126.

XII nodaļā iekļauti noslēguma noteikumi. Tajā īpaši norādīts, ka Stambulas konvenciju var parakstīt Eiropas Savienība ( 137 ). Šajā nodaļā ir arī precizēts, ka atrunas ir iespējamas tikai ierobežotos gadījumos un ar zināmiem nosacījumiem ( 138 ).

127.

Kā Komisija ir norādījusi savā priekšlikumā Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ( 139 ), Savienības veiktā Stambulas konvencijas noslēgšana var attiekties uz lielu skaitu kompetenču, kas tai ir vienai pašai vai kopā ar dalībvalstīm. Tādējādi teorētiski var būt nozīmīgs ievērojams LESD juridisko pamatu skaits – tostarp “16. pants (datu aizsardzība), 19. panta 1. punkts (diskriminācija dzimuma dēļ), 23. pants (konsulārā aizsardzība citas dalībvalsts pilsoņiem), 18., 21., 46. un 50. pants (pilsoņu brīva pārvietošanās, darba ņēmēju brīva pārvietošanās un brīvība veikt uzņēmējdarbību), 78. pants (patvērums, papildu un pagaidu aizsardzība), 79. pants (imigrācija), 81. pants (tiesu iestāžu sadarbība civillietās), 82. pants (tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās), 83. pants (ES līmeņa noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšana attiecībā uz īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju), 84. pants (noziedzības novēršanas pasākumi bez dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanas) un 157. pants (vienlīdzīgas iespējas un attieksme pret vīriešiem un sievietēm darba attiecību un profesionālo darbību jomā)” –, tiem, lai arī Komisija tos nemin, var pievienot LESD 165. pantu (pilnvērtīgas izglītības attīstība), LESD 166. pantu (arodapmācību politikas īstenošana) vai LESD 336. pantu (Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība) ( 140 ).

128.

Tomēr, kā esmu paskaidrojis, tiesību akta juridiskais pamats vai pamati nav domāti tam, lai atspoguļotu visas tā pieņemšanai izmantotās kompetences. Lēmums atļaut Savienībai noslēgt Stambulas konvenciju būtu jāpamato tikai ar vienu vai vairākiem juridiskajiem pamatiem, kas atbilst tam, kas būs šī lēmuma smaguma centrs.

129.

Ja atbilde uz pirmā jautājuma a) daļu būtu atkarīga tikai no Stambulas konvencijas mērķiem un satura, būtu pietiekami norādīt, ka, lai gan šai konvencijai ir vairākas sastāvdaļas, nenoliedzami galvenais mērķis un sastāvdaļa ir diskriminācijas dzimuma dēļ novēršana ( 141 ). Kā norādīts konvencijas Paskaidrojošajā ziņojumā, konvencijas mērķis, kā izriet no tās preambulas, ir noteikt “saikni starp vardarbības pret sievietēm izskaušanu un dzimumu līdztiesības juridisku un faktisku panākšanu” ( 142 ). Tajā arī noteikts, ka “termina “vardarbība pret sievietēm” definīcijā paskaidrots, ka konvencijā ar šo terminu saprot cilvēktiesību pārkāpumu un sieviešu diskrimināciju” ( 143 ). Tādējādi, nepastāvot specifiskākam juridiskajam pamatam, atbilstīgais juridiskais pamats, šķiet, ir LES 3. panta 3. punkts, kurš, lasot to kopā ar LESD 19. pantu, Savienībai piešķir kompetenci “paredzēt attiecīgus pasākumus, lai cīnītos pret diskrimināciju dzimuma dēļ”.

130.

Tomēr, kā minēts iepriekš, lai noteiktu juridisko pamatu, kuru var izmantot par pamatu lēmumam atļaut noslēgt Stambulas konvenciju Savienības vārdā, ir jāņem vērā ne tikai šīs konvencijas mērķi un sastāvdaļas, bet arī tie mērķi un sastāvdaļas, kas īpaši attiecas uz pašu šo lēmumu.

131.

Šajā lietā vairāk vai mazāk tiek pieņemts, ka Padome nevēlas, lai Savienība īstenotu citas kompetences kā vien tās, kas atbilst Parlamenta jautājumā minētajām tiesību normām, kurās turklāt nav ietverts LES 3. panta 3. punkts vai LESD 19. pants.

132.

Tādējādi lēmumu atļaut noslēgt Stambulas konvenciju Savienības vārdā var pamatot ar šīm tiesību normām vienīgi tad, ja – kā minimums – izrādās, ka Savienībai noteikti ir jāīsteno attiecīgā ārējā kompetence.

133.

Šajā sakarā ir jānorāda, ka dzimumu diskriminācijas izskaušana nav viena no LESD 3. panta 1. punktā uzskaitītajām jomām, kurā Savienībai ir tieši nodota ekskluzīva kompetence. Runājot par dažādajiem LESD 3. panta 2. punktā paredzētajiem ārējās ekskluzīvās kompetences gadījumiem, šķiet, ka nozīme attiecībā uz pēdējā minētā noteikumiem, kas var ietekmēt Savienības kopīgos noteikumus, ir vienīgi šīs tiesību normas otrajā daļā paredzētajam trešajam gadījumam (proti, Savienībai ir ekskluzīva ārējā kompetence starptautiska nolīguma noslēgšanā).

134.

Kā iepriekš tika paskaidrots, tā kā Stambulas konvencijā ir paredzēti tikai minimālie noteikumi, lai Savienībai tiktu piešķirta ekskluzīva kompetence tādēļ, ka pastāv kopīgi noteikumi, kurus var ietekmēt šīs konvencijas noslēgšana, ir nepieciešams, lai šie kopīgie noteikumi nebūtu ierobežoti ar minimālo standartu noteikšanu. Tomēr kopējos noteikumos, kas pieņemti cīņas pret diskrimināciju dzimuma dēļ jomā, kas izriet no Direktīvas 2000/78 ( 144 ), Direktīvas 2004/113 ( 145 ), Direktīvas 2006/54 ( 146 ) vai Direktīvas 2010/41 ( 147 ), ir paredzēti vienīgi minimālie noteikumi, jo tajos visos ir precizēts, ka dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt labvēlīgākus noteikumus.

135.

Ņemot vērā kopīgo noteikumu cīņai pret diskrimināciju dzimuma dēļ pašreizējo saturu, ir jākonstatē, ka Savienībai šajā jomā nav ārējas ekskluzīvas kompetences. Tādējādi Savienībai, noslēdzot Stambulas konvenciju, nav pienākuma īstenot savu kompetenci cīņā pret diskrimināciju dzimuma dēļ ( 148 ). Ciktāl uzdotais jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru Savienība principā neīstenos citu kompetenci kā vien to, kas attiecas uz patvērumu un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, LES 3. panta 3. punkts vai LESD 19. pants nav atbilstošs juridiskais pamats, lai pieņemtu lēmumu noslēgt Stambulas konvenciju Savienības vārdā.

136.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tagad piedāvāju izvērtēt, vai pastāv juridiskie pamati, kuri, lai gan tie pilnā mērā neaptver minēto konvenciju, tomēr var attiekties uz nozīmīgām tās daļām, vienlaicīgi atbilstot kompetencei, kāda Savienībai būs vai ko tā plāno īstenot šīs konvencijas noslēgšanas brīdī. Ar to, ka Savienībai ir jāīsteno vēl citas, Parlamenta uzdotajos jautājumos neminētas kompetences, vien nepietiek, lai šīs kompetences šajā ziņā tiktu ņemtas vērā; ir arī nepieciešams, lai šīs kompetences aptvertu tikpat nozīmīgus Stambulas konvencijas elementus, uz kuriem attiecas Parlamenta minētie juridiskie pamati.

137.

Šajā nolūkā sākšu ar pārbaudi, vai papildus Parlamenta jautājumā norādītajām kompetencēm ir kādas citas kompetences, kuras šķiet pietiekami nozīmīgas un kuras Savienībai būs jāīsteno, lai noslēgtu Stambulas konvenciju.

138.

No šo secinājumu 127. punktā norādītajām dažādajām kompetencēm, uz kurām var attiekties Stambulas konvencija, tikai četras šķiet pietiekami nozīmīgas, lai tās aplūkotu detalizētāk, proti, LESD 165. pants (pilnvērtīgas izglītības attīstība), LESD 166. pants (arodapmācību politikas īstenošana), LESD 81. pants (tiesu sadarbība civillietās) un 336. pants (Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība).

Par Stambulas konvencijas aspektiem attiecībā uz izglītību un arodmācībām

139.

Saskaņā ar LESD 6. pantu Savienībai ir vienīgi atbalsta kompetence izglītības un arodmācību jomā. Šādu kompetenci pēc savas būtības Savienība nevar izmantot, un no tā izriet, ka Savienībai nekad nav pienākuma to īstenot.

Par Stambulas konvencijas aspektiem saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās

140.

Saskaņā ar LESD 81. panta 1. punktu tiesu iestāžu sadarbība civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, ietilpst kompetencēs, ko Savienība dala ar dalībvalstīm. Šīs tiesību normas otrajā teikumā ir precizēts, ka šāda sadarbība var ietvert pasākumu noteikšanu dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanai ( 149 ). LESD 81. panta 2. punktā ir izsmeļoši uzskaitīti mērķi, kādi var būt Savienības varbūtēji noteiktajiem pasākumiem.

141.

Pamatojoties uz šo tiesību normu, Savienība ir pieņēmusi dažādus noteikumus. Dažos, piemēram, Padomes Direktīvā 2003/8/EK, kuras mērķis ir uzlabot tiesu pieejamību pārrobežu strīdos, ir paredzēti vienīgi minimālie standarti ( 150 ). Līdzīgi – Direktīvas 2008/52 ( 151 ) 1. panta 2. punktā ir precizēts, ka šī direktīva nav piemērojama tādām tiesībām un pienākumiem, ko puses nevar izmantot saskaņā ar attiecīgajiem piemērojamajiem tiesību aktiem. Līdz ar to šī direktīva neizslēdz iespēju, ka dalībvalstis var aizliegt izmantot mediāciju noteiktās jomās ( 152 ).

142.

Tomēr citos dokumentos var būt ietverti noteikumi, ar kuriem neapšaubāmi nav noteiktas vienīgi minimālās prasības ( 153 ). Konkrēti, attiecībā uz tiesu nolēmumu atzīšanas mehānismu ieviešanu Tiesa jau ir nospriedusi, ka Savienība ir ieguvusi ārējo kompetenci ( 154 ).

143.

Tā kā Stambulas konvencijas 62. pantā ir paredzēts, ka konvencijas dalībvalstis sadarbojas, lai izpildītu konvencijas dalībvalstu tiesu pieņemtos spriedumus civillietās un komerclietās, tostarp aizsardzības rīkojumus, Savienībai visbeidzot būs jāīsteno sava ekskluzīvā ārējā kompetence attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās saistībā ar dažiem konvencijas noteikumiem, piemēram, 62. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

Par konvencijas aspektiem saistībā ar tās ierēdņu un darbinieku nodarbināšanas kārtību

144.

Atbilstoši LESD 336. pantam Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot regulas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, pēc apspriešanās ar pārējām attiecīgām iestādēm pieņem Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību.

145.

Protams, Savienības visu darbinieku nodarbināšanas kārtība neattiecas uz jomām, kas minētas LESD 3. un 6. pantā. Līdz ar to Savienība saskaņā ar LESD 4. panta 1. punktu šo kompetenci dala ar dalībvalstīm. Tomēr ir jānorāda, ka šī kompetence tika noteikta iepriekš, pieņemot Regulu Nr. 31 (EEK), 11 (EAEK), ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas Civildienesta noteikumus un pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību ( 155 ), un ka tādējādi ir jāuzskata, ka Savienība saskaņā ar LES 3. panta 2. punktu ir ieguvusi ekskluzīvu ārējo kompetenci šajā jomā.

146.

No tā izriet, ka papildus Parlamenta minētajiem juridiskajiem pamatiem ir jāpārbauda arī LESD 81. pants un 336. pants, lai noteiktu, ar kādu juridisko pamatu vai pamatiem būtu jāpieņem lēmums atļaut Savienības vārdā noslēgt Stambulas konvenciju.

147.

Attiecībā uz citām kompetencēm, papildus četrām iepriekš pārbaudītajām, kā arī Parlamenta jautājumā norādītajām kompetencēm, manuprāt, pat ja arī Stambulas konvencijas atsevišķas normas ietilpst šajās kompetencēs, šīs tiesību normas, visticamāk, neietekmēs Savienības lēmuma noslēgt šo konvenciju smaguma centru manis tikko izklāstīto iemeslu dēļ. Tas ir tādēļ, ka Savienībai nav jāīsteno šīs kompetences vai arī attiecīgās tiesību normas šajos apstākļos pēc sava rakstura var tikt uzskatītas par papildinošām.

148.

Man šķiet svarīgi vispirms vēlreiz uzsvērt to, kas šo lietu padara par tik īpašu, proti, ka Savienība neīstenos visas kompetences, ko tā dala ar dalībvalstīm. It īpaši šķiet, ka Savienībai nebūs jāīsteno kompetence, kas tiktu uzskatīta par tādu, kura aptver Stambulas konvencijas svarīgākos mērķus un daļas, proti, cīņu pret diskrimināciju dzimuma dēļ ( 156 ).

149.

Līdz ar to var kļūt nozīmīgi citi iespējamie juridiskie pamati, kam citādi būtu bijusi papildu nozīme. Tomēr ir jāatceras, ka tie vienīgi daļēji attiecas uz Stambulas konvencijas mērķiem un sastāvdaļām. Tādējādi, kā esmu izskaidrojis, tas, kurš ir atbilstošais juridiskais pamats vai pamati, ir jānosaka, to salīdzinot ar citiem iespējamiem pamatiem, nevis absolūtā veidā.

150.

Ar savu jautājumu Parlaments vaicā, vai lēmums atļaut noslēgt Stambulas konvenciju var tikt likumīgi pamatots, kā to ir paredzējusi Padome, atsaucoties uz LESD 82. panta 2. punktu un 84. pantu, vai arī tam drīzāk ir jābūt pamatotam ar LESD 78. panta 2. punktu, 82. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu. Papildus šiem juridiskajiem pamatiem, kuri ir jāuzskata par atbilstošiem tām kompetencēm, kuras Savienība ir izvēlējusies īstenot, iepriekš minēto iemeslu dēļ ir jāņem vērā arī LESD 81. pants un 336. pants. Ierosinu sākt ar 82. panta 2. punktu, 83. panta 1. punktu un 84. pantu, kas visi ir iekļauti LESD Trešās daļas V sadaļas 4. nodaļā un attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kā arī ar LESD 81. panta 1. punktu.

151.

Vispirms ir jānorāda, ka ar LESD 82. panta 2. punktu Savienībai ir piešķirta kompetence noteikt minimālos noteikumus, lai veicinātu tiesas spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu krimināllietās, kā arī policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kam ir pārrobežu aspekts. Tomēr šīs tiesību normas otrajā daļā ir precizēts, ka, nepastāvot jebkādiem citiem īpašiem kriminālprocesa aspektiem, ko Padome iepriekš precizējusi ar lēmumu, šie pasākumi attiecas uz pierādījumu savstarpēju pieņemamību dalībvalstu starpā, personas tiesībām kriminālprocesā vai nozieguma upuru tiesībām ( 157 ).

152.

Kā jau minēju, Stambulas konvencijas VIII nodaļas mērķis ir izveidot starptautisku tiesu sadarbību, kas vērsta uz krimināltiesību jomu. Tādējādi šajā nodaļā ietvertie noteikumi var ietilpt LESD 82. panta 2. punkta piemērošanas jomā ( 158 ). Ņemot vērā faktu, ka dalībvalstis lielā mērā ir saglabājušas ekskluzīvu kompetenci krimināltiesību jomā, uzskatu, ka no iespējamajiem juridiskajiem pamatiem 82. panta 2. punkts – salīdzinoši un nepastāvot nekādai vēlmei no Savienības puses īstenot kompetenci, kas tai piemīt vienlīdzīgas attieksmes jomā, – ir tas juridiskais pamats, kas var aptvert juridisko smaguma centru lēmumam, ar kuru Savienības vārdā tiks atļauts noslēgt Stambulas konvenciju. Šajā ziņā, iespējams, ir nozīme tam, ka trīs iestādes, kas iesniegušas rakstveida apsvērumus, proti, Eiropas Parlaments, Padome un Komisija, ir vienisprātis, uzskatot, ka LESD 82. panta 2. punkts ir viens no atbilstošajiem būtiskajiem juridiskajiem pamatiem, pieņemot lēmumu, ar kuru Savienībai tiek atļauts noslēgt Stambulas konvenciju.

153.

Šādos apstākļos, manuprāt, 81. panta 1. punkts nevar būt viens no lēmuma, ar kuru Savienības vārdā atļauts noslēgt Stambulas konvenciju, juridiskajiem pamatiem. No šīs konvencijas vispārējās sistēmas izriet, ka tās mērķi un sastāvdaļas, kas var tikt attiecinātas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, papildina starptautiskās sadarbības krimināllietās ieviešanu. Proti, no šīs konvencijas VIII nodaļas noteikumiem (62.–65. pants), kā arī vispārējās sistēmas izriet, ka tās mērķis ir prioritāri noteikt, lai vardarbība pret sievietēm tiktu risināta ar krimināltiesību palīdzību, un ka paredzētajai starptautiskajai sadarbībai vispirms ir krimināltiesisks raksturs. Šādos apstākļos uzskatu, ka Stambulas konvencijas noteikumiem par tiesu iestāžu sadarbības izveidošanu civiltiesību jomā galvenokārt ir pakārtots raksturs salīdzinājumā ar sadarbību krimināllietās, ko ir paredzēts ieviest ar šo pašu konvenciju.

154.

Runājot par LESD 83. panta 1. punktu, ar šo tiesību normu Savienībai ir piešķirta kompetence paredzēt noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju noteikšanai attiecībā uz īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju, kas saistīta ar šādu nodarījumu būtību vai ietekmi vai ar nepieciešamību tos apkarot kopīgi. Otrajā daļā tomēr izsmeļoši ir uzskaitīts attiecīgo jomu saraksts, proti, terorisms, cilvēku tirdzniecība un sieviešu un bērnu seksuāla izmantošana, nelegāla narkotiku tirdzniecība, nelegāla ieroču tirdzniecība, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana, korupcija, maksāšanas līdzekļu viltošana, datornoziegumi un organizētā noziedzība. Lai gan trešajā daļā ir paredzēts, ka Padome var pieņemt lēmumu, paplašinot šo sarakstu, nešķiet, ka līdz šim tā būtu izmantojusi šo iespēju ( 159 ).

155.

Ņemot vērā to jomu sarakstu, uz kurām pašlaik attiecas LESD 83. panta 1. punkts, šķiet, ka materiālās krimināltiesību normas, kas ietvertas Stambulas konvencijā, neietilpst Savienības kompetencē, bet tās ir saglabājušas dalībvalstis. Manuprāt, ar to vien, ka dažos gadījumos šajā konvencijā paredzētā vardarbība var attiekties uz cilvēku tirdzniecību vai sieviešu un bērnu seksuālo izmantošanu, pašu par sevi nepietiek, lai uzskatītu, ka noteiktas Stambulas konvencijas normas var ietilpt kompetencē, kas Savienībai izriet no LESD 83. panta 1. punkta. Tādējādi man šķiet, ka jebkāda atsauce uz šo juridisko pamatu katrā ziņā ir izslēgta.

156.

Runājot par LESD 84. pantu, šīs tiesību normas mērķis ir ļaut Savienībai noteikt pasākumus, lai veicinātu un atbalstītu dalībvalstu rīcību noziedzīgu nodarījumu novēršanas jomā, neiekļaujot normatīvo aktu tuvināšanu. Tātad rodas jautājums, vai ar Stambulas konvenciju Savienībai, ja tā šo konvenciju noslēgtu, tiks noteikts pienākums veikt papildu pasākumus.

157.

Šajā ziņā minētajā konvencijā tās dalībvalstīm ir paredzēti vairāki pienākumi veikt virkni profilakses un aizsardzības darbību, kuras ir tieši saistošas konvencijas dalībvalstīm. Tomēr, manuprāt, LESD 84. pants nebūtu jāsaprot pārāk ierobežojošā nozīmē – ka tas ļauj veikt vienīgi pasākumus, kuru adresāti ir dalībvalstis, bet gan kā tāds, kas, kā izriet no tā formulējuma, ļauj arī veikt pasākumus, lai atbalstītu valsts rīcību, proti, pasākumus papildus valsts veiktajiem pasākumiem, tomēr neizslēdzot iespēju, ka tie varētu tieši skart fiziskas personas.

158.

Attiecībā uz to Stambulas konvencijas mērķu un sastāvdaļu nozīmi, kas ir saistīti ar noziedzības novēršanu – kā jau esmu paskaidrojis, ņemot vērā, ka Savienība neīstenos visas savas kompetences un it īpaši savu kompetenci cīņā pret diskrimināciju dzimuma dēļ, juridiskā pamata būtiskā rakstura novērtēšana kļūst relatīva. Citiem vārdiem sakot, atsevišķu attiecīgo mērķu un sastāvdaļu dominējošais vai galvenais raksturs ir jāvērtē, tos salīdzinot ar pārējiem Stambulas konvencijas mērķiem un sastāvdaļām, kas, ņemot vērā Savienības izvēli īstenot atbilstošo kompetenci, būs saistošas Savienībai.

159.

Šādos apstākļos, tā kā Padome vēlas ierobežot juridisko saistību tvērumu, kuras uzņēmusies Savienība, noslēdzot Stambulas konvenciju, manuprāt, lēmuma atļaut Savienībai noslēgt šo konvenciju, uz kuru, visticamāk, attieksies LESD 84. pants, mērķi un sastāvdaļas ir tikpat dominējoši kā tie, kas ir paredzēti LESD 82. panta 2. punktā. Turklāt gan tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās, gan vardarbības pret sievietēm novēršanai katrai ir veltīta vesela šīs konvencijas nodaļa.

160.

Runājot par LESD 78. panta 2. punktu, tajā ir atsauce uz Savienības kompetenci ieviest kopējo patvēruma sistēmu. Ir taisnība, kā uzsver Parlaments, ka Stambulas konvencijā ir ietverti tikai trīs panti saistībā ar migrāciju un patvērumu. Šīs konvencijas 59. pantā konvencijas dalībvalstīm ir noteikts pienākums savos valsts tiesību aktos paredzēt iespēju migrējošām sievietēm iegūt patstāvīgu rezidenta statusu, savukārt attiecīgi 60. un 61. pantā būtībā ir paredzēts, ka puses atzīst vardarbību pret sievietēm kā vajāšanas veidu un izskata pieteikumus bēgļa statusa piešķiršanai, pamatojoties uz dzimumu līdztiesību un ievērojot pret sievietēm vērstas vardarbības upuru neizraidīšanas principu.

161.

Tomēr ir jānorāda, ka, pirmkārt, šīs trīs tiesību normas tomēr veido atsevišķu nodaļu, kas pierāda, ka Stambulas konvencijā šiem jautājumiem ir piešķirta tikpat liela nozīme kā tiesu iestāžu sadarbībai vai preventīviem pasākumiem. Otrkārt, šīs tiesību normas atšķirībā no lielākās daļas tiesību normu, attiecībā uz kurām Savienībai ir kompetence, neatbilst pašlaik Savienībā spēkā esošajām tiesībām. Pašreizējā attīstības stadijā Savienības tiesībās vispārīgi nav paredzēts, ka pienākums ņemt vērā vardarbību pret sievietēm kā vienu no vajāšanas veidiem var būt par pamatu bēgļa statusa piešķiršanai, un šāda tieša pienākuma noteikšanai varētu būt nozīmīgas praktiskas sekas. Treškārt un galvenokārt, ir jāatceras – tā kā Padome paredzēja noslēgt konvenciju vienīgi attiecībā uz konkrētām kompetencēm, ļoti daudzi Stambulas konvencijas noteikumi no Savienības tiesību viedokļa tai nebūs saistoši.

162.

Šajā kontekstā uzskatu, ka LESD 78. panta 2. punktam būtu jābūt vienam no lēmuma noslēgt Stambulas konvenciju Savienības vārdā juridiskajiem pamatiem, jo tas attiecas uz mērķiem un sastāvdaļām, kas, vismaz salīdzinot ar citiem šī lēmuma mērķiem un sastāvdaļām, būtu jāuzskata par dominējošiem. Pat pieņemot, ka daži šīs konvencijas mērķi vai sastāvdaļas varētu ietilpt Savienības ekskluzīvajā kompetencē, kuru neesmu minējis, tiem labākajā gadījumā varētu būt vienīgi papildinošs raksturs.

163.

Visbeidzot, attiecībā uz visa Savienības personāla nodarbināšanas kārtību, man šķiet acīmredzami, ka parasti ar to vien, ka starptautisks nolīgums var skart arī Savienības darbiniekus, nepietiek, lai kā juridisko pamatu varētu pieminēt LESD 336. pantu: ir nepieciešams, lai šī nolīguma piemērošana minētajiem darbiniekiem būtu lēmuma noslēgt šo nolīgumu galvenais mērķis vai sastāvdaļa.

164.

Savukārt šajā gadījumā, tā kā Savienība nevēlas īstenot savu kompetenci cīņā pret diskrimināciju dzimuma dēļ, norādīšu, ka pārējie izmantotie juridiskie pamati vien daļēji attieksies uz minēto nolīgumu. Būtiska daļa no Stambulas konvencijas mērķiem un sastāvdaļām, it īpaši tās, kas vērstas uz kriminālatbildības noteikšanu par noteiktām darbībām, ietilps dalībvalstu ekskluzīvajā kompetencē. Pienākumi, kas Savienībai būs jāuzņemas, ja tā ievēros savu nodomu veikt ierobežotu pievienošanos, faktiski būs diezgan ierobežoti. Šādos apstākļos man šķiet, ka šīs konvencijas mērķi un sastāvdaļas, kas var ietilpt LESD 336. panta piemērošanas jomā, no Savienības viedokļa salīdzinoši būs tikpat svarīgi kā mērķi un sastāvdaļas, uz kuriem attiecas LESD 78. panta 2. punkts, 82. panta 2. punkts un 84. pants. Tik tiešām, Savienības pievienošanās Stambulas konvencijai pilnībā attieksies uz tās darbiniekiem. Tādējādi līdz ar šīs konvencijas ratifikāciju uzņemto Savienības saistību pret tās darbiniekiem tvērums pēc būtības būs plašākas par tām saistībām, kādas, īstenojot Savienības pārējās kompetences, tai ir jāuzņemas pret saviem pilsoņiem. Šādos apstākļos, manuprāt, ierobežota pievienošanās rada īpašu situāciju, kurā civildienesta aspekts nevar tikt uzskatīts par papildinājumu citām kompetencēm.

165.

Ir taisnība, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru tiesību akta pieņemšanai principā ir jābūt balstītai tikai uz vienu juridisko pamatu. Kā tika izskaidrots iepriekš, tiklīdz Savienība nolemj izvēlēties ierobežotu pievienošanos, atsakoties no savas kompetences cīņas pret diskrimināciju dzimuma dēļ jomā, juridisko pamatu uzkrāšanās šķiet nenovēršama citu kompetenču sadrumstalotības dēļ ( 160 ). Turklāt visos šajos juridiskajos pamatos ir paredzēta viena un tā pati procedūra attiecībā uz iekšējo pilnvaru īstenošanu, proti, parastā likumdošanas procedūra, kurā ārējo pilnvaru īstenošanas gadījumā saskaņā ar LESD 218. pantu tiek piemēroti vieni un tie paši balsošanas noteikumi. Tādējādi šie juridiskie pamati un Savienības ārējās kompetences īstenošana ir pilnībā saderīga.

166.

Tādējādi iepriekš minēto apsvērumu gaismā es ierosinu Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt, ka, ņemot vērā Padomes paredzētās noslēgšanas apmēru, lēmumam, ar kuru Savienībai tiek atļauts veikt šādu noslēgšanu, ir jābūt pamatotam ar LESD 78. panta 2. punktu, 82. panta 2. punktu, 84. pantu un 336. pantu.

167.

Parlamenta uzdotā pirmā jautājuma b) daļa būtībā attiecas uz to, vai gadījumā, ja tostarp juridisko pamatu izvēles dēļ atļauja Savienībai noslēgt Stambulas konvenciju būtu jāpiešķir, izmantojot divus atsevišķus lēmumus, šāda atļauja savukārt nebūtu spēkā.

168.

Parlaments norāda, ka iemesls, kādēļ parakstīšanas stadijā tika pieņemti divi atsevišķi lēmumi, bija tas, ka Stambulas konvencijas 60. un 61. pants ietilpst LESD 78. pantā paredzētajā kopējas patvēruma, papildu aizsardzības un pagaidu aizsardzības politikas jomā. Tas būtu radījis īpašas grūtības attiecībā uz 21. protokola piemērošanu, ciktāl tajā ir paredzēts, ka Īrijai nav saistoši šajā jomā veiktie pasākumi un tie tai nav piemērojami, līdz ar to tā nepiedalās to pieņemšanā, izņemot gadījumus, kad tā piekrīt šādai dalībai. Parlaments tomēr uzskata, ka attiecībā uz 21. protokolu izteiktās bažas nav pamatotas, jo gadījumā, ja Savienība noslēgtu Stambulas konvenciju, Īrijai šī noslēgšana būtu saistoša attiecībā uz visām kompetencēm, kuras Savienība īstenotu ar šīs konvencijas palīdzību. Es tomēr tam nevaru piekrist, jo ar šo argumentu tiktu apgalvots, ka gadījumā, ja tas tā būtu, 21. protokola iespējamā ietekme izzustu, jo šīs konvencijas normas lielā mērā attiecas uz kopīgiem noteikumiem, kuriem Īrija ir piekritusi.

169.

Vispirms jānorāda, ka šis Parlamenta uzdotais jautājums attiecas uz lēmuma noslēgt Stambulas konvenciju formālu spēkā esamību nākotnē.

170.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no LESD 263. panta izriet, ka akta formālo spēkā esamību var apstrīdēt tikai būtisku procedūras noteikumu pārkāpuma gadījumā. Līdz ar to var jautāt – kas tiek uzskatīts par būtisku formas prasību šajā nolūkā?

171.

Kā esmu izskaidrojis iepriekš, šo prasību skaitā ir procesuālās un formas prasības, kas var ietekmēt attiecīgā akta saturu ( 161 ) vai, ņemot vērā pienākumu norādīt pamatojumu, radīt apjukumu attiecībā uz apstrīdētā akta raksturu vai piemērojamību ( 162 ). Tādējādi, lai tas, ka tiek pieņemti divi atsevišķi lēmumi, nevis viens vienīgs, būtu pretrunā Savienības tiesībām, vispirms ir jāpārbauda, vai tas, ko varētu kvalificēt kā “sadalošo procesu”, ir pretrunā noteikumam vai principam un, otrkārt, vai šo noteikumu vai principu šajā ziņā var uzskatīt par “būtisku”.

172.

Attiecībā uz šāda noteikuma vai principa esamību ir jānorāda, ka nevienā no Līgumos vai Padomes reglamentā paredzētajiem noteikumiem nav paredzēta prasība, ar kuru būtu aizliegts lēmumu atļaut starptautiska nolīguma noslēgšanu sadalīt divos atsevišķos lēmumos.

173.

Protams, LESD 218. panta 6. punktā attiecībā uz nolīguma noslēgšanas procedūru ir atsauce uz to, ka Padome pieņem lēmumu par šāda nolīguma slēgšanas atļaušanu. Tomēr nav šaubu par to, ka nenoteiktā artikula “a” [angļu val.] izmantošana norāda uz vispārēju “lēmuma” jēdzienu, kas apzīmē ierasto formu, kāda ir Padomes vai Komisijas aktam, kurš nav vispārpiemērojams dokuments. Tādējādi tas neattiecas uz civiltiesību valstīs izmantoto instrumentum (forma) jēdzienu, kas ir pretējs negotium (būtība) jēdzienam. Tātad, lasot to konkrētajā kontekstā, ir jāapšauba, vai izstrādātāji, tikai tādēļ, ka tie ir izmantojuši nenoteikto artikulu, ir vēlējušies izslēgt iespējamību, ka šāds lēmums varētu tikt pieņemts divu atsevišķu tiesību aktu formā.

174.

Ir arī grūti saprast, kā, sadalot lēmumu, ar kuru atļauts noslēgt starptautisku nolīgumu, divos dažādos aktos, varētu tikt pārkāpts LES 17. panta 2. punkts vai LESD 293. pants. Lai gan abas tiesību normas attiecas tikai uz likumdošanas procedūru ( 163 ), no LESD 218. panta atrašanās vietas šajā līgumā – šī tiesību norma atrodas Piektās daļas V sadaļā (kas ir veltīta Savienības ārējai darbībai), nevis Sestās daļas I sadaļas 2. nodaļas 2. iedaļā kā likumdošanas procedūra kopā ar šīs tiesību normas saturu – izriet, ka starptautisko nolīgumu noslēgšanas procedūra ir specifiska un īpaša. Faktiski, atšķiras ne tikai dažādu iestāžu prerogatīvas katrā no šīm procedūrām, bet arī Līgumos izmantotā terminoloģija. Piemēram, LESD 218. panta 3. punktā ir paredzēts, ka procedūra attiecībā uz starptautiska nolīguma parakstīšanu sākas ar “ieteikumu”, savukārt LESD 294. panta 2. punktā ir minēts, ka procedūra likumdošanas procedūrā sākas ar “priekšlikumu” ( 164 ).

175.

Turklāt, pat ja pieņemtu, ka kādu no šīm tiesību normām var uzskatīt par tādu, kurā ir ietverta prasība, man nešķiet, ka tā varētu tikt uzskatīta par “būtisku” LESD 263. panta izpratnē.

176.

Šajā kontekstā vienīgais noteikums vai princips, kas var veidot būtisku procedūras vai formas prasību – līdz ar to liedzot Padomei sadalīt lēmumu, ar kuru atļauts noslēgt starptautisku nolīgumu, divos dažādos tiesību aktos –, ir noteikums par citu iestāžu un dalībvalstu prerogatīvu, kā arī piemērojamo balsošanas noteikumu ievērošanu ( 165 ), jo šie noteikumi nav pašu iestāžu rīcībā ( 166 ).

177.

Attiecīgi, piemēram, Tiesa savā spriedumā Komisija/Padome ( 167 ), parasti sauktā par “hibrīdakta spriedumu”, ir nospriedusi, ka Padome un dalībvalstu valdību pārstāvji tiesību aktu, kas atļauj parakstīt nolīgumu starp Savienību un trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām, un tiesību aktu par to, kā dalībvalstis provizoriski piemēro šo nolīgumu, nevar apvienot vienā lēmumā. Kā norādījusi Tiesa, tas ir tādēļ, ka dalībvalstu kompetencē nav pieņemt pirmo lēmumu un otrādi – Padomei kā Savienības iestādei nav nekādas lomas, pieņemot tiesību aktu par jauktā nolīguma provizorisku piemērošanu dalībvalstīs. Pēdējais minētais akts ir katras šīs valsts nacionālo tiesību kompetencē ( 168 ). Turklāt Tiesa norādīja, ka šī prakse varētu būt ietekmējusi piemērotos balsošanas noteikumus, jo pirmais akts saskaņā ar LESD 218. panta 8. punktu būtu jāpieņem ar kvalificētu balsu vairākumu Padomē, savukārt jaukta nolīguma provizoriska piemērošana dalībvalstīs, tā kā tā ir katras šīs valsts nacionālo tiesību kompetence, pieprasa šo valstu pārstāvju konsensu un līdz ar to vienprātīgu piekrišanu ( 169 ).

178.

Tomēr šajā lietā Stambulas konvencijas noslēgšana, izmantojot divus lēmumus viena vietā, nešķiet tāda, kas radītu tādas pašas bažas kā tās, kuras Tiesa ir identificējusi “hibrīdakta” spriedumā.

179.

Pirmkārt, netiek apstrīdēts, ka neatkarīgi no pieņemamo lēmumu skaita to pieņemšana pilnībā ietilps Savienības kompetencē.

180.

Otrkārt, attiecībā uz balsošanas noteikumiem ir jānorāda, ka lēmuma sadalīšana divos atsevišķos aktos varētu padarīt starptautiska nolīguma noslēgšanu par spēkā neesošu, ja pirmais pieņemamais akts tiktu pieņemts saskaņā ar noteiktu balsošanas noteikumu, bet otrais tiktu pieņemts saskaņā ar citu balsošanas noteikumu apstākļos, kad, ja būtu bijis jāpieņem tikai viens tiesību akts, tiktu piemērots tikai viens noteikums ( 170 ). Tomēr, kā tas ir šajā lietā, visu to iemeslu dēļ, kurus esmu iepriekš izklāstījis, izvērtējot pieņemamību, visi attiecīgie juridiskie pamati liek piemērot vienu un to pašu procedūru.

181.

No atbildes uz pirmā jautājuma a) daļu izriet, ka Savienības veikta Stambulas konvencijas parakstīšana un – attiecīgā gadījumā – galīgā noslēgšana nozīmēja un nozīmē to, ka Savienība īstenos noteiktas kompetences, uz kurām attiecas LESD Trešās daļas V sadaļa. No tā tādējādi izriet, ka lēmuma, ar kuru Savienībai ir atļauts noslēgt šo konvenciju, pieņemšana, kādu to paredzējis Parlaments, ir jāuzskata par tādu, kas ietilpst Savienības kompetencēs, uz kurām attiecas 21. un 22. protokols. Tomēr pretēji tam, ko apgalvo Parlaments, sadalot šīs konvencijas noslēgšanu divos atsevišķos aktos, rezultātā drīzāk tiks ievēroti, nevis pārkāpti piemērojamie balsošanas noteikumi un Īrijas īpašais stāvoklis, kas nostiprināts 21. protokolā ( 171 ).

182.

Šajā ziņā ir acīmredzami, ka gadījumā, ja tiesību aktam ir vairāki mērķi vai vairākas sastāvdaļas, no kurām vienai attiecībā pret otru nav palīgrakstura, un šie dažādie pamati nav savstarpēji nesavienojami, jo to rezultātā tiek piemēroti dažādi balsošanas noteikumi, ir nepieciešams pieņemt divus lēmumus ( 172 ). Manuprāt, ir tiesa, ka dažādu atšķirīgu tiesību aktu pieņemšana būs nepieciešama arī tad, ja atsevišķas tiesību akta daļas ietver elementus, kas, vismaz daļēji, var ietilpt 21. un 22. protokola piemērošanas jomā, bet citas ne. Īrija 21. protokola dēļ nepiedalās Padomes LESD Trešās daļas V sadaļas ietvaros piedāvāto pasākumu noteikšanā, izņemot gadījumu, ja šī dalībvalsts pauž savu vēlmi piedalīties ( 173 ). Saskaņā ar 22. protokolu Dānijas Karaliste nepiedalīsies Padomes saskaņā ar LESD Trešās daļas V sadaļu piedāvāto pasākumu noteikšanā un šie pasākumi tai nav saistoši, izņemot, ja pēc to noteikšanas tā nolemj tos īstenot ( 174 ).

183.

Ņemot vērā, ka Dānijas Karaliste nepiedalās nekādā Padomes pasākumu, uz kuriem attiecas LESD Trešās daļas V sadaļa, pieņemšanā un Īrija piedalās vienīgi tad, ja tā skaidri izsaka savu nodomu to darīt, ikreiz, kad Savienības tiesību akts ir jāpieņem, pamatojoties uz vairākiem juridiskiem pamatiem, no kuriem daži attiecas uz LESD Trešās daļas V sadaļu un pārējie – uz citiem Līguma noteikumiem, varētu būt nepieciešams šo tiesību aktu sadalīt vairākos lēmumos.

184.

Šajā lietā, protams, visas Savienības īstenotās vai paredzamās kompetences ietilpst LESD Trešās daļas V sadaļā. Līdz ar to Dānijas Karalistei nebūs saistošs neviens no šiem lēmumiem un tā nepiedalīsies balsošanā par neviena no šiem abiem lēmumiem pieņemšanu. Tādējādi 22. protokols negrozīs piemērojamos balsošanas noteikumus.

185.

Attiecībā uz Īrijas situāciju Parlaments uzskata, ka, tā kā uz nolīgumu lielā mērā attiektos kopīgie noteikumi, kuriem Īrija būtu piekritusi, šai dalībvalstij noteikti būtu saistošs topošais nolīgums un līdz ar to tai būtu jāpiedalās balsošanā.

186.

Kā jau norādīju, es tomēr nevaru tam piekrist. Proti, ne tikai no atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka Savienības atvasinātās tiesības pilnībā neattiecas uz jomām, kas atbilst kompetencēm, kuras Savienībai būs jāīsteno, lai noslēgtu attiecīgo konvenciju, un kompetencēm, ko Parlaments ir paredzējis savā lūgumā, bet, manuprāt, tas, ka Īrija jau ir piekritusi piedalīties dažu Savienības tiesību elementu pieņemšanā, neuzliek tai pienākumu to darīt attiecībā uz starptautiska nolīguma noslēgšanu, kam būtu tāds pats priekšmets. Tas, manuprāt, izriet no 21. protokola 4.a panta, kurā ir paredzēts, ka protokola noteikumus “piemēro arī saistībā ar pasākumiem, ko ierosina vai pieņem saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību Trešās daļas V sadaļu un ar ko groza spēkā esošu pasākumu, kurš tām uzliek saistības” ( 175 ). Attiecīgi, ciktāl Stambulas konvencijas noslēgšana varētu ietekmēt noteiktus esošus pasākumus patvēruma jomā, kā tas ir norādīts, pārbaudot pirmā jautājuma a) daļu, šķiet acīmredzams, ka saskaņā ar 21. protokolu Īrija varēja nolemt, ka tai nav saistošs lēmums atļaut pieņemt Stambulas konvenciju un tādējādi tā varētu nepiedalīties balsošanā šajā jautājumā.

187.

Taisnība, ka atzinumā 1/15 Tiesa nosprieda, ka 21. un 22. protokola piemērošana neietekmē balsošanas noteikumus Padomē ( 176 ). Tomēr minētajā lietā izmantotā argumentācija ir jāsaprot, atsaucoties uz attiecīgajā lietā aplūkotajiem apstākļiem. Minētajā lietā Īrija un Apvienotā Karaliste bija paziņojušas savu vēlmi piedalīties atbilstošā lēmuma pieņemšanā, līdz ar to saskaņā ar 21. protokola 3. pantu nebija jāpiemēro minētā protokola 1. pantā paredzētie balsošanas noteikumi. Attiecībā uz 22. protokolu Tiesa būtībā nosprieda, ka, ņemot vērā paredzētā nolīguma saturu, Dānijas Karalistei nebūtu saistoši šī nolīguma noteikumi un ka līdz ar to, lai kāds arī būtu pieņemtais juridiskais pamats, Dānijas Karaliste nepiedalīsies šī lēmuma pieņemšanā ( 177 ).

188.

Šajā ziņā var norādīt, ka pretēji tam, ko tiesas sēdē apgalvoja Komisija, tas, ka Savienībai ir ekskluzīva kompetence šajā situācijā saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu, nevar izslēgt 21. protokola piemērošanu. Ja tas tā būtu, 21. protokola 4.a pantam tiktu atņemta jebkāda reāla nozīme, tādēļ ka, manuprāt, šīs tiesību normas mērķis ir tieši precizēt, ka šis protokols ir piemērojams arī tad, ja Savienībai ir ekskluzīva kompetence, jo paredzētais akts var grozīt pastāvošos leģislatīvos aktus.

189.

Pat attiecībā uz tiem Stambulas konvencijas noteikumiem, kas nemaina esošo pasākumu, manuprāt, Īrijas piekrišana joprojām ir nepieciešama. Lai gan 21. protokola 4.a pantā ir atsauce uz aktu, kura rezultātā tiek grozīts pastāvošs tiesību akts, tomēr, kā to uzsver vārda “arī” izmantošana, pat ja ar pasākumu netiks grozīts pastāvošs tiesību akts, protokola 1. pants tomēr ir piemērojams, ja paredzētais tiesību akts satur noteikumus, uz kuriem attiecas LESD Trešās daļas V sadaļa.

190.

Protams, ciktāl Īrija ir piekritusi, ka tai ir saistoši noteikti Savienības tiesību akti, tā nevarētu noslēgt konvenciju vai citu starptautisku nolīgumu, kas apdraudētu šī paša tiesību akta iedarbību. Tomēr nevar būt pretēji. Tas, ka tā ir piekritusi uzskatīt par saistošiem šos Savienības tiesību instrumentus, nenozīmē, ka Īrijai būtu pienākums piedalīties tāda akta pieņemšanā, ar kuru tiek noslēgta konvencija par jomu, uz kuru attiecas LESD Trešās daļas V sadaļa. Šāds secinājums būtu pretrunā 21. protokola skaidrajam formulējumam.

191.

Lai gan ir skaidrs, ka gadījumā, ja Stambulas konvencija stātos spēkā Savienībā, tā ietekmēs Savienības tiesību aktus patvēruma jomā, 21. protokola sekas ir tādas, ka, spriežot no Savienības tiesību viedokļa, Īrijai šī konvencija nebūs saistoša attiecībā uz visām kompetencēm, ko tā īstenos šīs konvencijas noslēgšanas laikā, ja vien tā arī neizrādīs vēlmi to uzskatīt par saistošu. Tādējādi, ja Īrija piekrīt, ka tai ir saistošs Savienības lēmums atļaut noslēgt Stambulas konvenciju vienīgi saistībā ar konkrētiem šīs konvencijas noteikumiem, attiecīgi būs nepieciešams pieņemt divus atsevišķus lēmumus.

192.

Turklāt apstāklis, ka Īrija jau ir noslēgusi Stambulas konvenciju, pēc manām domām, nevar likt apšaubīt iepriekš minēto analīzi ( 178 ). Tā tas ir tādēļ, ka no šīs noslēgšanas izrietošās sekas nav tādas pašas kā tad, ja Īrija piekristu, ka tai ir saistošs Savienības lēmums noslēgt šo konvenciju. Konkrētāk, ja Īrija piekristu, ka tai ir saistoša Savienības pievienošanās šai konvencijai, tas nozīmētu, pirmkārt, ka, pat ja šai dalībvalstij būtu jādenonsē šī konvencija atbilstoši tās 80. pantam, tā tai joprojām būtu saistoša jautājumos, kas ietilpst Savienības kompetencē. Turklāt šī dalībvalsts nevar izteikt vēlmi, lai tai būtu saistošs lēmums, kas jāpieņem Savienībai, jo atkarībā no pievienošanās apmēra šis lēmums varētu prevalēt pār šīs dalībvalsts paustajām atrunām.

193.

Šādos apstākļos atkarībā no Īrijas iecerēm divu lēmumu pieņemšana ne tikai ir spēkā esoša, bet šāda pieeja būtu piemērota un tā pat varētu būt juridiski nepieciešama.

194.

Šādos apstākļos ierosinu Tiesai atbildēt Parlamentam, ka tas, ka Savienība noslēdz Stambulas konvenciju, pieņemot divus atsevišķus tiesību aktus, nevar izraisīt šo aktu spēkā neesamību.

195.

Ar otro jautājumu Parlaments jautā, vai Savienības lēmums noslēgt Stambulas konvenciju būtu spēkā, ja tas tiktu pieņemts bez visu dalībvalstu kopējas vienošanās, ka tās piekrīt tam, ka šī konvencija tām ir saistoša.

196.

Šajā ziņā Parlaments atzīst, ka ir svarīgi nodrošināt ciešu sadarbību starp dalībvalstīm un Savienības iestādēm starptautiska nolīguma apspriešanas, noslēgšanas un īstenošanas procesā. Tomēr tas uzskata, ka gadījumā, ja Padomei būtu jāsagaida, kamēr visas dalībvalstis ir noslēgušas šo nolīgumu, pirms to dara Savienība (prakse, kuru Parlaments sauc par “kopējas vienošanās” praksi), tas pārsniegtu šo sadarbību. Parlaments apgalvo, ka praksē tas nozīmētu, ka Padomē tiek prasīta vienprātība, lai pieņemtu starptautisku nolīgumu, neraugoties uz to, ka pastāv noteikums par kvalificētu balsu vairākumu. Turklāt šāda prakse nozīmētu, ka lēmums atļaut Savienībai noslēgt starptautisku nolīgumu tiktu pārveidots par hibrīdaktu.

197.

Tiesas sēdē Padome, šķiet, atzina, ka jaukta nolīguma gadījumā tās vispārējā prakse pārsvarā ir sagaidīt, kamēr dalībvalstis noslēdz šo nolīgumu (vai vismaz, kamēr tās apstiprina, ka tās noslēgs minēto nolīgumu), pirms tā lēmumu, ar kuru Savienībai atļauj minēto nolīgumu noslēgt, nodod balsošanai. Padome tomēr apgalvo, ka tā neuzskata, ka šī prakse tai būtu saistoša, bet ka šāda nogaidoša pozīcija ir pilnīgi pamatota Stambulas konvencijas noslēgšanas gadījumā.

198.

Šajā kontekstā vispirms ir jāatgādina, ka tad, ja Eiropas Savienība nolemj īstenot savu kompetenci, šāda īstenošana ir jāveic, ievērojot starptautiskās tiesības ( 179 ).

199.

Starptautiskajās tiesībās tas, ka subjekts ir parakstījis starptautisku nolīgumu, principā nepierāda tā piekrišanu tikt saistītam un līdz ar to principā tam neuzliek pienākumu noslēgt minēto nolīgumu un pat ne uzsākt savu konstitucionālo procedūru (piemēram, mēģinot panākt atbilstošu leģislatīvu vai parlamentāru piekrišanu), kas atļautu šādu noslēgšanu. Vienīgais šīm pusēm noteiktais pienākums ir paredzēts 1969. gada 23. maija Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 18. pantā ( 180 ), proti, pienākums rīkoties labā ticībā un atturēties no rīcības, kas ir vērsta pret līguma objektu un mērķi.

200.

No Savienības tiesību viedokļa, ja vien nav noteikts citādi, iestādēm nav pienākuma pieņemt vispārpiemērojamu aktu. Tām nav arī pienākuma to darīt noteiktā termiņā. Starptautiska nolīguma noslēgšanas gadījumā, tā kā Līgumos nav paredzēts nekāds termiņš Padomes lēmuma pieņemšanai šajā ziņā un tā kā šai iestādei, manā ieskatā, ir plaša rīcības brīvība pieņemt šo lēmumu ( 181 ) – pat ja Savienība jau ir parakstījusi šo nolīgumu –, Padome, manuprāt, var atlikt savu lēmumu tik ilgi, cik tā uzskata par nepieciešamu, lai pieņemtu uz informāciju balstītu lēmumu.

201.

Pretēji tam, ko apgalvo Parlaments, gaidīšana, kamēr visas dalībvalstis būs noslēgušas attiecīgo jaukto nolīgumu, nav pielīdzināma to noteikumu grozīšanai, kas reglamentē lēmumu, ar kuru Savienībai tiek atļauts noslēgt šo nolīgumu, un ar to arī pieņemamais lēmums netiek pārveidots par hibrīdaktu. Šāda rīcība nenozīmē, ka gadījumā, ja dalībvalsts visbeidzot izlemj nenoslēgt minēto nolīgumu, Savienība to nenoslēgs. Attiecīgi – šādu praksi nekādā ziņā nevar pielīdzināt valsts procedūras starptautiskā nolīguma noslēgšanai apvienošanai ar LESD 218. pantā paredzēto procedūru.

202.

Faktiski, lai gan Tiesai nav jālemj par šādas rīcības atbilstību, šāda prakse šķiet pilnībā leģitīma. Kā jau esmu paskaidrojis, tiklīdz Savienība un dalībvalstis noslēdz jauktu nolīgumu, no starptautisko tiesību viedokļa tās ir līdzatbildīgas par jebkādu nepamatotu nolīguma neizpildi ( 182 ). Attiecībā uz Stambulas konvenciju tostarp vairākas dalībvalstis ir norādījušas, ka tās ir sastapušās ar nopietnām grūtībām attiecībā uz noslēgšanu valsts līmenī.

203.

Protams, ja Savienība paredz noslēgt jauktu nolīgumu, dalībvalstīm ir pienākumi gan attiecībā uz sarunu un noslēgšanas procesu, gan uzņemto saistību izpildes procesu, un šie pienākumi izriet no prasības par vienotību Savienības starptautiskajā pārstāvībā ( 183 ). Tomēr šādi pienākumi nenozīmē, ka dalībvalstīm tomēr ir pienākums noslēgt minēto nolīgumu. Ar šādu pieeju patiešām tiktu pārkāpts LES 4. panta 1. punktā paredzētais kompetenču sadales princips.

204.

Šādā gadījumā Savienība var, augstākais, autonomi noteikt atturēšanās pienākumu ( 184 ). Katrā ziņā, tā kā lojālas sadarbības pienākums attiecas arī uz dalībvalstīm, jo tas uzliek Savienībai pienākumu ievērot dalībvalstu kompetences ( 185 ), Savienība nevar pamatoties uz to, lai noteiktu dalībvalstīm pienākumu noslēgt starptautisku nolīgumu.

205.

Šajā kontekstā, Savienībai noslēdzot jauktu nolīgumu, tā rezultātā tā atbilstoši starptautiskajām tiesībām var būt atbildīga par atsevišķu dalībvalstu rīcību, lai arī pēdējās minētās šādos apstākļos rīkotos savu ekskluzīvo kompetenču ietvaros. Tomēr tās ir nenovēršamas sekas principam par kompetenču sadalījumu atbilstoši Savienības konstitucionālajām tiesībām.

206.

Ciktāl tas attiecas uz šo lietu, nav strīda par to, ka, lai noslēgtu Stambulas konvenciju, Savienība neīstenos konkrētu dalītu kompetenci, īpaši to, kas attiecas uz cīņu pret diskrimināciju dzimuma dēļ. Tā rezultātā ievērojams skaits no šīs konvencijas izrietošo pienākumu būs dalībvalstu kompetencē. Tostarp vairākas dalībvalstis ir norādījušas, ka tās ir sastapušās ar nopietnām grūtībām attiecībā uz noslēgšanu valsts līmenī. Tas viss nozīmē, ka Padomei ir tiesības pieņemt piesardzīgu un rūpīgu nostāju attiecībā uz šā nolīguma noslēgšanu.

207.

Šajā ziņā dažkārt ir ticis apgalvots – neesot juridiski pieņemams, ka Padomei būtu jāgaida dalībvalstu “kopējā vienošanās” noslēgt jauktu nolīgumu, jo Savienība varot atrisināt visas radušās grūtības, vienkārši iesniedzot atrunu saistībā ar kompetenču sadalījumu starp Savienību un dalībvalstīm. Tomēr īpašajā Stambulas konvencijas gadījumā tās 78. panta 1. punktā ir paredzēts, ka nav atļautas nekādas atrunas, izņemot 78. panta 2. vai 3. punktā uzskaitītos gadījumus. Nevienā no šīm divām tiesību normām Savienībai nav paredzēta iespēja iesniegt kompetences deklarāciju, šajā ziņā izmantojot atrunu.

208.

Vairāki lietas dalībnieki tomēr apgalvo, ka, neņemot vērā konvencijas noteikumus, Savienība varētu iesniegt kompetences deklarāciju, jo, kā tie apgalvo, tā faktiski nebūtu uzskatāma par atrunu starptautisko tiesību izpratnē. Šie lietas dalībnieki uzskata, ka šāda kompetences deklarācija nebūtu jāuzskata par atrunu, jo tai ir cits mērķis. Viņuprāt, paziņojums vienīgi atspoguļo objektīvu juridisko situāciju, proti, ka starptautiska nolīguma dalībniekam nav pilnīgas iespējas to noslēgt, savukārt atruna liecinot par šīs līgumslēdzējas puses subjektīvu izvēli pilnībā neiestāties šajā nolīgumā. Līdz ar to deklarāciju var iesniegt pat tad, ja attiecīgais nolīgums izslēdz atrunas.

209.

Es tam tomēr nevaru piekrist. No Vīnes konvencijas ( 186 ) 2. panta 1. punkta d) apakšpunkta skaidri izriet, ka atruna ir vienpusējs paziņojums jebkādā formulējumā, ko veic valsts, parakstot, ratificējot, pieņemot, apstiprinot vai pievienojoties līgumam, tādējādi izsakot nodomu izslēgt vai mainīt konkrētu līguma noteikumu tiesiskās sekas un to piemērošanu attiecīgā valstī ( 187 ).

210.

Tādējādi šķiet, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām deklarācijas mērķis nav būtisks, nosakot, vai tā ir vai nav pielīdzināma atrunai. Vienīgais jautājums, kas rodas, ir par to, vai attiecīgās deklarācijas mērķis ir izslēgt vai grozīt dažu Līguma noteikumu tiesiskās sekas ( 188 ).

211.

Šajā kontekstā var atgādināt, ka viens no galvenajiem principiem, kas regulē starptautiskos līgumus, kā ir noteikts Vīnes konvencijas 27. pantā, kā arī Vīnes 1986. gada 21. marta Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām starp valstīm un starptautiskām organizācijām vai starp starptautiskām organizācijām 27. pantā ( 189 ), ir tāds, ka dalībnieks nevar atsaukties uz nacionālo tiesību normu prasībām, lai attaisnotu līguma neizpildi. Tomēr tieši tāds būtu kompetences deklarācijas mērķis, ja tā tiktu izmantota, lai ierobežotu Savienības atbildības iestāšanās risku gadījumā, ja dalībvalsts nav izpildījusi jauktu nolīgumu ( 190 ). Tādējādi tā būtu jāuzskata par “atrunu” Vīnes konvencijas 2. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē.

212.

No tā izriet, ka starptautisko tiesību izpratnē deklarācija par kompetenču sadalījumu starp starptautisku organizāciju un tās dalībniekiem ir jāuzskata par atrunu ( 191 ) un tādējādi to var izteikt vienīgi tad, ja to pieļauj attiecīgā nolīguma norma, kā tas bija, piemēram, ANO Jūras tiesību konvencijas IX pielikuma 2. panta gadījumā, kas tika aplūkota MOX Plant lietā ( 192 ).

213.

Praksē daudzas konvencijas, kuru puse ir Savienība, paredz iespēju izteikt atrunas vai pat pieprasa, lai starptautiskās organizācijas, kas noslēdz šīs konvencijas, sniegtu kompetences deklarāciju ( 193 ). Vislabāk zināmais piemērs konvencijai, kurā ir paredzēts šāds pienākums, ir ANO Jūras tiesību konvencijas IX pielikuma 2. pants ( 194 ).

214.

Tomēr, tā kā Stambulas konvencijā pusei nav ļauts izteikt atrunas attiecībā uz noteikumiem par jurisdikciju, jebkuru deklarāciju, ko šajā ziņā sniegtu Savienība, varētu uzskatīt par tādu, kurai nav juridisku seku starptautisko tiesību izpratnē. 2020. gada 6. oktobra tiesas sēdē Komisija sākotnēji izvirzīja iespēju izmantot deklarāciju par jurisdikciju. Tomēr, kad uz to tika izdarīts spiediens, tā galu galā atzina, ka no starptautisko tiesību viedokļa šādai deklarācijai nebūtu nekāda juridiska spēka, bet vienīgi informatīva vērtība ( 195 ).

215.

Manā ieskatā, šādu pieeju (ar visu cieņu) var vienīgi uzskatīt par neapmierinošu. Šādam apgalvojumam ne tikai nebūtu nozīmes no starptautisko tiesību viedokļa, bet, no šāda viedokļa raugoties, to varētu uzskatīt arī par maldinošu. Līdz ar to, manuprāt, Savienībai būtu jāatturas no šādas kompetences deklarācijas iesniegšanas, ja attiecīgā konvencija neļauj izdarīt atrunas ( 196 ).

216.

Tādā pašā veidā varētu norādīt, ka nebūtu jēgas gaidīt, jo Stambulas konvencijas 77. pantā ir paredzēts, ka ikviena valsts vai Eiropas Savienība, parakstot šo konvenciju vai deponējot tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanos tai instrumentu, var noteikt teritoriju vai teritorijas, kurās šī konvencija ir piemērojama. Tomēr, manuprāt, būtībā ir divi iemesli, kuru dēļ Savienībai nebūtu faktiski iespējams mēģināt balstīties uz šo tiesību normu, lai ierobežotu Savienības atbildību. Pirmkārt, jebkurš mēģinājums ierobežot nolīguma teritoriālo piemērojamību ar konkrētām dalībvalstīm būtu pretrunā būtiskai Savienības tiesību vienotībai Savienībā un vienlīdzīgas attieksmes principam. Kā liecina pats 20., 21. un 32. protokols, atkāpe no šīs būtiskās vienotības un Savienības tiesību kohēzijas parasti ir skaidri paredzēta Līguma līmenī. Otrkārt, Stambulas konvencijas 77. pantu praktiski varētu īstenot vienīgi kopš brīža, kad ir zināma visu dalībvalstu nostāja. Līdz ar to, pat ja varētu atzīt, ka atsauce uz šo tiesību normu patiešām bija iespējama, pastāv spēcīgi praktiski un juridiski iemesli, kas liecina par labu “kopējās vienošanās” praksei.

217.

Visbeidzot, tas, ka attiecīgā konvencija tika pieņemta Eiropas Padomes aizbildnībā – kura pilnībā apzinās noteikumu, kas reglamentē kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm un Savienību, sarežģīto raksturu – neattaisno to, ka Savienība, noslēdzot šo konvenciju, neņemtu vērā starptautisko tiesību normas. Pirmkārt, starptautisko tiesību normas ir piemērojamas visiem starptautiskajiem līgumiem bez izņēmuma. Otrkārt, no Stambulas konvencijas teksta izriet, ka tās autori, to izstrādājot, acīmredzami ir domājuši par Savienības īpašo situāciju, tomēr tie – pieļauju, apzināti – izslēdza iespēju izteikt atrunas par kompetenci ( 197 ).

218.

Šādā kontekstā Savienībai ne tikai nav tūlītēja pienākuma noslēgt konvenciju noteiktā termiņā, bet, kā esmu tikko izskaidrojis, pastāv nopietni praktiski iemesli sagaidīt, kamēr to noslēdz visas dalībvalstis. Ja viena vai vairākas dalībvalstis atteiktos noslēgt Stambulas konvenciju, Padome varētu vēlēties nolemt, ka Savienībai ir jāīsteno vairāk no sākotnēji paredzētās dalītās kompetences, lai samazinātu pievienošanās apjomu, kas ietilpst dalībvalstu kompetencē ( 198 ).

219.

Attiecībā uz Stambulas konvenciju šāda pieeja šķiet vēl jo vairāk atbilstoša tāpēc, ka Padome un Parlaments, iespējams, no grūtībām atsevišķās dalībvalstīs noslēgt šo konvenciju, varēja secināt, ka pastāv īpaša nepieciešamība cīnīties pret noteiktām darbībām LESD 83. panta 1. punkta izpratnē, kas tiem saskaņā ar šī panta trešo daļu ļautu paplašināt dalīto kompetenci jomās, uz kurām attiecas krimināltiesības.

220.

Tomēr, lai gan Parlaments savā lūgumā atbilstoši LESD 218. pantam ir kritizējis kavēšanos Stambulas konvencijas noslēgšanā, tas savu jautājumu ir formulējis kā tādu, kas attiecas uz jautājumu, vai lēmums noslēgt Stambulas konvenciju būtu spēkā tad, ja tas tiktu pieņemts, nesagaidot dalībvalstu kopējo vienošanos, ka šī konvencija tām ir saistoša.

221.

Šajā ziņā Tiesa jau ir norādījusi, ka iespējamās grūtības, kas varētu rasties attiecīgo nolīgumu pārvaldībā, nav kritērijs, kas ļautu novērtēt lēmuma atļaut noslēgt nolīgumu spēkā esamību ( 199 ).

222.

Līdz ar to neuzskatu, ka Padomei būtu pienākums iegūt apstiprinājumu no dalībvalstīm tam, ko tās gatavojas noslēgt, lai ļautu Savienībai noslēgt šādu nolīgumu ( 200 ). Pirmkārt, šāds pienākums nav minēts Līgumos. Otrkārt, lai gan Savienībai un dalībvalstīm ir jānodrošina vienota starptautiska pārstāvība, kā norādīts, Savienībai ir arī jānodrošina, lai tiktu ievērotas dalībvalstu kompetences. Turklāt tas, ka dalībvalsts nav noslēgusi līgumu, neliedz tai ievērot Savienības tiesību principu par vienotību starptautiskajā pārstāvībā, ciktāl ar to šai valstij vienīgi ir noteikts pienākums atturēties no darbībām, kas ir acīmredzami pretējas Savienības pieņemtajām nostājām.

223.

Tas viss liek man secināt, ka Padomei nav pienākuma gaidīt dalībvalstu kopējo vienošanos, kā arī tai nav pienākuma starptautisku nolīgumu, kāda ir Stambulas konvencija, noslēgt tūlīt pēc tā parakstīšanas. Drīzāk tai ir jāizvērtē, kāds ir vislabākais risinājums, ņemot vērā tādus faktorus kā to, cik lielā mērā pastāv risks, ka dalībvalsts nepamatoti neizpilda attiecīgo jaukto nolīgumu, vai kāda ir iespējamība iegūt nepieciešamo balsu vairākumu šajā iestādē, lai tā visu dalīto kompetenci, kas attiecas uz minēto nolīgumu, īstenotu viena pati.

224.

Visbeidzot, lai arī nav nepieciešams to darīt, ierosinu aplūkot tiesas sēdē minēto situāciju, proti, kas notiktu, ja dalībvalsts denonsētu minēto konvenciju pēc tam, kad to būs noslēgušas dalībvalstis un Savienība.

225.

Šādos apstākļos, lai gan lojālas sadarbības pienākums neapšaubāmi attiecīgajai dalībvalstij uzliek pienākumu vispirms par to informēt Savienību, tas tomēr nevar liegt dalībvalstij izstāties no starptautiska nolīguma. Kompetences piešķiršanas principa loģiskas un nenovēršamas sekas ir tādas, ka dalībvalsts var izstāties no jaukta nolīguma, ja kāda nolīguma daļa vēl ietilpst dalībvalstu kompetencē vai nu tāpēc, ka Savienība vēl nav īstenojusi visas dalītās kompetences, vai arī tāpēc, ka atsevišķas nolīguma daļas ietilpst dalībvalstu ekskluzīvajā kompetencē. Šī iespēja tomēr neuzliktu pienākumu arī Savienībai atstāt nolīgumu. Arī šajā gadījumā, manuprāt, Padomei vajadzības gadījumā vienkārši būtu jāizvērtē kompromiss starp attiecīgā nolīguma nozīmīgumu un riskiem, ko rada tas, ka Savienība un dalībvalstis to noslēdz nepilnīgi.

226.

Attiecīgi ierosinu uz otro jautājumu atbildēt vispirms, ka Savienības lēmums noslēgt Stambulas konvenciju būtu saderīgs ar Līgumiem, ja tas tiktu pieņemts bez visu dalībvalstu kopīgas vienošanās par to, ka tās piekrīt uzņemties saistības ar šo konvenciju. Tomēr arī tas, ja tā tiktu pieņemta tikai pēc šīs kopējās vienošanās noslēgšanas, būtu saderīgi ar Līgumiem. Vienīgi Padome var izlemt, kurš no šiem abiem risinājumiem ir vēlamāks.

227.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es tādējādi ierosinu Tiesai uz Parlamenta uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Ja Padomes nodomi attiecībā uz dalītās kompetences apjomu, kas jāīsteno pēc Stambulas konvencijas noslēgšanas, paliek nemainīgi, lēmums atļaut šādu noslēgšanu Savienības vārdā būtu jāpamato, par materiālo juridisko pamatu izmantojot LESD 78. panta 2. punktu, 82. panta 2. punktu, 84. pantu un 336. pantu.

Apstāklis, ka Savienība noslēdz Stambulas konvenciju ar diviem atsevišķiem tiesību aktiem, nevar padarīt šos aktus par spēkā neesošiem.

Savienības lēmums noslēgt Stambulas konvenciju būtu saderīgs ar Līgumiem, ja tas tiktu pieņemts bez visu dalībvalstu kopējās vienošanās par to, ka tās piekrīt uzņemties saistības ar šo konvenciju. Tomēr saderīgi ar Līgumiem būtu arī tas, ja šis lēmums tiktu pieņemts tikai pēc šīs kopējās vienošanās noslēgšanas. Vienīgi Padome var izlemt, kurš no šiem abiem risinājumiem ir vēlamāks.