1

2015. gada 30. aprīlīJuan Morera Morral iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Kopienas preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) (aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.)).

2

Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir vārdisks apzīmējums “BROWNIE”.

3

Preces un pakalpojumi, attiecībā uz kuriem ir pieteikta reģistrācija, ietilpst 18., 25. un 35. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst tostarp šādam aprakstam:

4

Preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2015. gada 10. jūnijāBulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 106/2015.

5

2015. gada 2. septembrī persona, kas iestājusies lietā, The Guide Association, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 41. pantu (tagad Regulas 2017/1001 46. pants), iesniedza iebildumus pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju, tostarp attiecībā uz šā sprieduma 3. punktā norādītajām precēm un pakalpojumiem.

6

Iebildumi bija balstīti uz agrāku Apvienotās Karalistes vārdisku preču zīmju “BROWNIES”, “BROWNIE”, “Brownies” un “Brownie” virkni (turpmāk tekstā kopā – “agrākā preču zīme”), ar kurām tostarp tiek apzīmētas 6., 18., 25., 26. un 41. klasē ietilpstošās preces un pakalpojumi, kas attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:

7

Iebildumi bija pamatoti ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā (tagad Regulas 2017/1001 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts), kā arī Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punktā (tagad Regulas 2017/1001 8. panta 5. punkts) norādītajiem pamatiem.

8

2016. gada 19. februārī J. Morera Morral lūdza reģistrēt Eiropas Savienības Preču zīmju reģistrā sava Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma nodošanu prasītājai Grupo Textil Brownie, SL.

9

2016. gada 26. augustā prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punktu (tagad Regulas 2017/1001 47. panta 2. un 3. punkts) lūdza, lai persona, kas iestājusies lietā, sniegtu pierādījumus tam, ka agrākā preču zīme ir tikusi faktiski izmantota.

10

2017. gada 18. janvārī persona, kas iestājusies lietā, iesniedza vairākus dokumentus, ko veidoja ar godavārdu apliecināts tās resursu direktora paziņojums (turpmāk tekstā – “ar godavārdu apliecinātais paziņojums”) un pieci pielikumi, – kā agrākās preču zīmes faktiskas izmantošanas pierādījumus (turpmāk tekstā – “otrā dokumentu virkne”).

11

2017. gada 23. oktobrī Iebildumu nodaļa daļēji apmierināja iebildumus attiecībā uz šā sprieduma 3. punktā uzskaitītajām precēm un pakalpojumiem, savukārt pārējā daļā šos iebildumus noraidīja. It īpaši Iebildumu nodaļa secināja, ka persona, kas iestājusies lietā, bija iesniegusi agrākās preču zīmes faktiskas izmantošanas pierādījumus attiecībā uz šā sprieduma 6. punktā norādītajām precēm un pakalpojumiem. Šajā ziņā tā ir balstījusies ne tikai uz dokumentiem, kurus persona, kas iestājusies lietā, bija iesniegusi 2017. gada 18. janvārī tieši kā pierādījumus par agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu (skat. šā sprieduma 10. punktu), bet arī uz dokumentiem, kurus veidoja seši pielikumi un kurus tā bija jau iesniegusi EUIPO2016. gada 14. aprīlī kopā ar faktiem, pierādījumiem un argumentiem savu iebildumu pamatošanai (turpmāk tekstā – “pirmā dokumentu virkne”). Turklāt Iebildumu nodaļa konstatēja, ka starp konfliktējošajām preču zīmēm pastāv sajaukšanas iespēja Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē attiecībā uz šā sprieduma 3. punktā minētajām precēm un pakalpojumiem, kas ir identiski vai līdzīgi precēm un pakalpojumiem, par kuriem persona, kas iestājusies lietā, ir iesniegusi agrākās preču zīmes faktiskas izmantošanas pierādījumus. Savukārt, ņemot vērā līdzības neesamību starp šīm precēm un pakalpojumiem, kas aptverti ar agrāko preču zīmi, un precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem prasītāja ir lūgusi reģistrēt pieteikto preču zīmi, nepastāvot saikne starp konfliktējošajām preču zīmēm saistībā ar pēdējām minētajām precēm un pakalpojumiem, un līdz ar to esot jānoraida Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punktā paredzētais iebildumu pamats.

12

2017. gada 18. decembrī prasītāja saskaņā ar Regulas 2017/1001 66.–71. pantu iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas lēmumu.

13

Ar 2018. gada 4. jūlija lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas otrā padome noraidīja apelācijas sūdzību. It īpaši tā secināja, pirmkārt, ka persona, kas iestājusies lietā, bija sniegusi agrākās preču zīmes faktiskas izmantošanas pierādījumus attiecībā uz šā sprieduma 6. punktā norādītajām precēm un pakalpojumiem (apstrīdētā lēmuma 16.–52. punkts). Otrkārt, tā atzina par pamatotiem Iebildumu nodaļas lēmumā norādītos motīvus, saskaņā ar kuriem būtu jāapmierina iebildumi attiecībā uz šā sprieduma 3. punktā norādītajām precēm un pakalpojumiem (apstrīdētā lēmuma 53. punkts).

14

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

15

EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

16

Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

17

Iesākumā ir jāatgādina, ka aplūkojamajā lietā Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika iesniegts EUIPO2015. gada 30. aprīlī (skat. šā sprieduma 1. punktu). Tātad šis pieteikums tika iesniegts, pirmkārt, pirms Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/2424 (2015. gada 16. decembris), ar ko groza Regulu Nr. 207/2009, Komisijas Regulu (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi, un atceļ Komisijas Regulu (EK) Nr. 2869/95 par maksām, kas jāmaksā Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (OV 2015, L 341, 21. lpp.), spēkā stāšanās datuma, proti, pirms 2016. gada 23. marta (skat. Regulas 2015/2424 4. panta pirmo daļu), un, otrkārt, pirms Regulas 2017/1001 piemērojamības datuma, t.i., pirms 2017. gada 1. oktobra (skat. Regulas 2017/1001 212. panta otro daļu).

18

Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka šo strīdu joprojām reglamentē Regula Nr. 207/2009 redakcijā pirms grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu 2015/2424, vismaz attiecībā uz noteikumiem, kuriem nav strikti procesuāla rakstura (pēc analoģijas skat. rīkojumus, 2013. gada 30. maijs, Shah un Shah/Three‑N‑Products, C‑14/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:349, 2. punkts; 2013. gada 13. jūnijs, DMK Deutsches Milchkontor/ITSB, C‑346/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:397, 2. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu, 2017. gada 2. marts, Panrico/EUIPO, C‑655/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:155, 2. punkts).

19

Turklāt jau ir ticis nospriests, ka, izvērtējot relatīva iebildumu pamata esamību, ir jāaplūko situācija, kas pastāvēja brīdī, kad tika iesniegts Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikums, pret kuru, pamatojoties uz agrāku preču zīmi, tikuši celti iebildumi. Līdz ar to dažādi agrākās preču zīmes aspekti ir jāizvērtē, ņemot vērā to, kādi tie bija laikā, kad tika iesniegts Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikums, pret kuru iebilst, atsaucoties uz šo preču zīmi (spriedums, 2018. gada 17. oktobris, Golden Balls/EUIPO – Les Éditions P. Amaury (GOLDEN BALLS), T‑8/17, nav publicēts, EU:T:2018:692, 76. punkts). Līdz ar to, lemjot par iebildumu iznākumu, principā nav nozīmes apstāklim, ka agrākā preču zīme varētu zaudēt dalībvalstī reģistrētas preču zīmes statusu Regulas Nr. 207/2009 8. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) punkta (tagad Regulas 2017/1001 8. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) punkts) un šīs pašas regulas 42. panta 3. punkta izpratnē pēc tam, kad ir ticis iesniegts Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikums, pret kuru, pamatojoties uz šo agrāko preču zīmi, ir celti iebildumi, tostarp pēc attiecīgās dalībvalsts iespējamās izstāšanās no Eiropas Savienības atbilstoši LES 50. pantam, šajā ziņā nepastāvot konkrētiem noteikumiem, kas būtu paredzēti iespējamajā atbilstoši LES 50. panta 2. punktam noslēgtajā nolīgumā. Tāpat principā nav ietekmēta interese celt prasību Vispārējā tiesā par EUIPO apelācijas padomes lēmumu, ar kuru apmierināti šādi iebildumi, kas balstās uz šādu agrāku valsts preču zīmi, vai ar kuru apstiprināts Iebildumu nodaļas lēmums par iebildumu apmierināšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 8. oktobris, Fuchs/ITSB – Les Complices (Zvaigzne aplī), T‑342/12, EU:T:2014:858, 23.–29. punkts).

20

Prasības pamatojumam prasītāja izvirza vienu vienīgu pamatu, kas, kā prasītāja apgalvo, attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta pārkāpumu. Šajā ziņā tā tikai norāda, ka nav nepieciešams pievērsties jautājumam par konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespējas esamību, jo persona, kas iestājusies lietā, neesot pierādījusi agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu. Kā pamatoti norāda EUIPO un būtībā persona, kas iestājusies lietā, prasītāja tātad neizvirza konkrētus argumentus, kas varētu pamatot ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta pārkāpumu saistīto pamatu.

21

Tomēr, kā to atzīst arī EUIPO un būtībā persona, kas iestājusies lietā, no prasības pieteikuma kopumā nepārprotami izriet, ka prasītāja kritizē Apelācijas padomes vērtējumu, saskaņā ar kuru persona, kas iestājusies lietā, patiešām bija pierādījusi, ka tā ir faktiski izmantojusi agrāko preču zīmi attiecībā uz šā sprieduma 6. punktā norādītajām precēm un pakalpojumiem. Turklāt apstāklis, ka EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, ir aizstāvējuši apstrīdēto lēmumu tostarp šajā ziņā, liecina, ka, iepazīstoties ar prasības pieteikumu, tie varēja saprast, ka prasītāja norāda uz kļūdu, ko Apelācijas padome esot pieļāvusi agrākās preču zīmes faktiskas izmantošanas novērtējumā. Šajos apstākļos būtu nesamērīgi prasīt – kā to ierosina persona, kas iestājusies lietā –, lai prasītāja skaidri minētu konkrētus noteikumus, kas varētu tikt pārkāpti ar šādu kļūdu.

22

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka savas prasības atbalstam prasītāja izvirza vienu vienīgu pamatu, kurš būtībā attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu un ar kuru tā apgalvo, ka Apelācijas padome, atzīstot, ka persona, kas iestājusies lietā, bija pierādījusi agrākas preču zīmes faktisku izmantošanu attiecībā uz šā sprieduma 6. punktā norādītajām precēm un pakalpojumiem, esot pieļāvusi kļūdu. Tiesas sēdē prasītāja apstiprināja, ka prasības pieteikums ir jāsaprot šajā nozīmē.

23

Sava vienīgā pamata atbalstam prasītāja norāda, ka pierādījumi, kurus persona, kas iestājusies lietā, iesniegusi EUIPO, nav pietiekami, lai pierādītu agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu. Šajā ziņā tā būtībā izvirza piecus argumentus.

24

Pirmkārt, vairums personas, kas iestājusies lietā, iesniegto dokumentu neattiecoties uz atbilstošo laikposmu.

25

Otrkārt, neesot ticis pierādīts, ka personas, kas iestājusies lietā, iesniegtie katalogi patiešām ir tikuši pietiekami izplatīti konkrētās sabiedrības daļas vidū. Turklāt neesot pierādīts, ka iesniegto katalogu lappuses patiešām atbilst minēto katalogu vākiem, jo tie neesot tikuši iesniegti pilnā apjomā. Tāpat lietas materiāli neietverot neatkarīgu pierādījumu, kas varētu apliecināt apstākli, ka iesniegtajos katalogos norādītie datumi ir autentiski.

26

Treškārt, daži pierādījumi attiecoties uz apzīmējumu, kas atšķiras no agrākās preču zīmes tik lielā mērā, ka esot mainīta atšķirtspēja. Turklāt šā apzīmējuma lietošana esot bijusi paredzēta dekorēšanai, nevis preču zīmes mērķiem.

27

Ceturtkārt, ar godavārdu apliecinātais paziņojums neesot objektīvs un neesot apstiprināts ar saskanīgiem pierādījumiem. Konkrēti, vienīgais rēķins, kas ticis iesniegts, lai atbalstītu ar godavārdu apliecināto paziņojumu, esot adresēts The Guide Association Scotland, kura ir personas, kas iestājusies lietā, locekle. Tātad šis rēķins attiecoties uz agrākās preču zīmes iekšējo lietošanu, nevis ārēju publisku lietošanu. Turklāt šajā rēķinā norādītie preču kodi neesot tādi paši kā tie, kas minēti personas, kas iestājusies lietā, iesniegtajos katalogos. Tātad neesot iespējams noskaidrot, vai runa ir par vienām un tām pašām precēm.

28

Piektkārt, tā kā personas, kas iestājusies lietā, iesniegtie pierādījumi nevarot pierādīt agrākas preču zīmes faktisku izmantošanu atbilstošajā laikposmā, konkrētajā lietā neesot jāveic šo elementu visaptverošs vērtējums.

29

EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus un uzskata, ka Apelācijas padome personas, kas iestājusies lietā, iesniegto pierādījumu visaptverošā vērtējuma rezultātā pamatoti secināja, ka tie pierāda – persona, kas iestājusies lietā, faktiski izmantoja agrāko preču zīmi atbilstošajā laikposmā.

30

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkta, tos lasot šīs pašas regulas 10. apsvēruma (tagad Regulas 2017/1001 24. apsvērums) gaismā, un no Komisijas Regulas (EK) Nr. 2868/95 (1995. gada 13. decembris), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1995, L 303, 1. lpp.), 22. noteikuma 3. punkta (tagad Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2018/625 (2018. gada 5. marts), ar ko papildina Regulu 2017/1001 un atceļ Deleģēto Regulu (ES) 2017/1430 (OV 2018, L 104, 1. lpp.) 10. panta 3. punkts) izriet, ka prasības, saskaņā ar kuru agrākai preču zīmei ir jābūt faktiski izmantotai, lai to varētu pretstatīt Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumam, ratio legis ir mazināt konfliktus starp divām preču zīmēm, ja vien nepastāv pamatots ekonomisks iemesls agrākās preču zīmes faktiskas izmantošanas neesamībai, kas izriet no preču zīmes faktiskās funkcijas tirgū. Turpretim minētajās normās nav paredzēts ne vērtēt uzņēmuma komercdarbības panākumus, ne kontrolēt tā ekonomisko stratēģiju, ne arī sniegt aizsardzību preču zīmēm tikai tad, ja to komerciālā izmantošana sasniedz kvantitatīvi nozīmīgu apjomu (skat. spriedumu, 2013. gada 17. janvāris, Reber/ITSB – Wedi & Hofmann (“Walzer Traum”), T‑355/09, nav publicēts, EU:T:2013:22, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Preču zīme ir faktiski izmantota, ja tā izmantota atbilstoši tās pamatfunkcijai, proti, garantēt to preču vai pakalpojumu izcelsmes identitāti, attiecībā uz kuriem tā ir reģistrēta, lai radītu vai saglabātu šo preču vai pakalpojumu noietu, izslēdzot simboliska rakstura izmantošanu, kuras vienīgais mērķis ir saglabāt preču zīmes piešķirtās tiesības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2003. gada 11. marts, Ansul, C‑40/01, EU:C:2003:145, 43. punkts). Turklāt nosacījums, kas attiecas uz agrākas preču zīmes faktisku izmantošanu, prasa, lai preču zīme, kāda tā ir aizsargāta konkrētajā teritorijā, būtu izmantota publiski un ārēji (spriedums, 2004. gada 8. jūlijs, Sunrider/ITSB – Espadafor Caba (VITAFRUIT), T‑203/02, EU:T:2004:225, 39. punkts; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2003. gada 11. marts, Ansul, C‑40/01, EU:C:2003:145, 37. punkts).

32

Vērtējums par to, vai preču zīme ir tikusi faktiski izmantota, ir jābalsta uz visu to faktu un apstākļu kopumu, kas ir piemēroti tam, lai noskaidrotu tās komerciālās izmantošanas patiesumu, it īpaši izmantošanu, ko attiecīgajā ekonomiskajā sektorā uzskata par pamatotu, lai uzturētu vai radītu tirgus daļas ar konkrēto preču zīmi aizsargātajām precēm vai pakalpojumiem, šo preču vai pakalpojumu raksturu, tirgus raksturiezīmēm, kā arī preču zīmes izmantošanas apjomu un biežumu (spriedums, 2004. gada 8. jūlijs, VITAFRUIT, T‑203/02, EU:T:2004:225, 40. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2003. gada 11. marts, Ansul, C‑40/01, EU:C:2003:145, 43. punkts).

33

Attiecībā uz apjomu, kādā tikusi izmantota agrākā preču zīme, it īpaši jāņem vērā, no vienas puses, visu izmantošanas darbību komerciālais apjoms un, no otras puses, laikposma, kurā tika veiktas izmantošanas darbības, ilgums, kā arī šo darbību biežums (spriedumi, 2004. gada 8. jūlijs, MFE Marienfelde/ITSB – Vétoquinol (HIPOVITON), T‑334/01, EU:T:2004:223, 35. punkts, un 2004. gada 8. jūlijs, VITAFRUIT, T‑203/02, EU:T:2004:225, 41. punkts).

34

Lai konkrētajā gadījumā pārbaudītu, vai agrākā preču zīme ir faktiski izmantota, ir jāveic visaptverošs vērtējums, ņemot vērā visus faktorus, kuriem ir nozīme izskatāmajā lietā (spriedumi, 2004. gada 8. jūlijs, HIPOVITON, T‑334/01, EU:T:2004:223, 36. punkts, un 2004. gada 8. jūlijs, VITAFRUIT, T‑203/02, EU:T:2004:225, 42. punkts).

35

Pieci prasītājas izvirzītie konkrētie argumenti ir jāvērtē šo principu gaismā (skat. šā sprieduma 24.–28. punktu).

36

Prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka vairums personas, kas iestājusies lietā, iesniegto pierādījumu neattiecoties uz atbilstošo laikposmu.

37

Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punktu redakcijā, kas piemērojama ratione temporis konkrētajā lietā, proti, pirms ar Regulu 2015/2424 ieviestajiem grozījumiem (skat. šā sprieduma 18. punktu), atbilstošais laikposms, attiecībā uz kuru agrākas valsts preču zīmes īpašniekam, kas iebilst pret Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju, ir jāsniedz pierādījumi tam, ka agrākā valsts preču zīme ir faktiski izmantota dalībvalstī, kurā tā ir aizsargāta, ir pieci gadi pirms Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma publicēšanas. Tā kā aplūkojamajā lietā Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2015. gada 10. jūnijā (skat. šā sprieduma 4. punktu), atbilstošais laikposms ir no 2010. gada 10. jūnija līdz 2015. gada 9. jūnijam, kā Apelācijas padome to pareizi konstatējusi apstrīdētā lēmuma 29. punktā.

38

Tā kā prasītāja apgalvo, ka daži pierādījumi neattiecas uz atbilstošo laikposmu, ir jāatzīmē, ka no Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkta nepārprotami izriet, ka atbilstošajā laikposmā ir jānotiek tikai faktiskai izmantošanai. Ciktāl pierādījumi, kas sniegti, lai pierādītu faktisku izmantošanu, attiecas uz izmantošanu atbilstošajā laikposmā, nevar tikt prasīts, lai šie pierādījumi paši tiktu sagatavoti minētajā atbilstošajā laikposmā. Līdz ar to prasītājas arguments, ka daži pierādījumi neattiecoties uz atbilstošo laikposmu tāpēc vien, ka tie esot sagatavoti ārpus minētā laikposma, pats par sevi nevar liegt tiem pierādīšanas spēku no Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkta skatpunkta.

39

Runājot par pirmo dokumentu virkni, Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 33. punktā norādīja, ka 2. pielikumā tostarp ir ietverta personas, kas iestājusies lietā, tīmekļvietnes lapas izdruka, kura tika taisīta 2016. gada 11. aprīlī un kurā ir minēta laikā no 2014. gada janvāra līdz augustam veiktā kampaņa ar nosaukumu The Big Brownie Birthday, un ka 5. pielikumā tostarp ir ietverti divi raksti – ar 2014. gada 18. janvāri datētais raksts South East Brownies celebrate 100th birthday un ar 2014. gada 28. septembri datētais raksts North West Brownies bid for sleepover world record. Kā to būtībā pareizi konstatējusi Apelācijas padome, šie dokumenti patiešām attiecas uz notikumiem, kas risinājās atbilstošajā laikposmā, un prasītāja to turklāt atzīst. Tātad attiecībā uz abiem šiem pielikumiem, ņemot vērā šā sprieduma 38. punktā konstatēto, prasītājas argumentiem trūkst faktiska pamata.

40

Attiecībā uz pirmās dokumentu virknes 4. pielikumu Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 38. punktā norādīja, ka tajā tostarp ir ietverta 2016. gada 13. aprīlī veiktā izdruka no tirgotavas Guides, Brownies & Rainbows tiešsaistes veikala lapas, kurā ir uzskaitīti dažādi apģērbi, kas veido daļu no “Brownies” [visjaunāko gaidu] oficiālās uniformas. Apelācijas padome norādīja arī, ka minētajā pielikumā ir ietvertas citas līdzīgas izdrukas no vairākiem tiešsaistes veikaliem, kuras tika taisītas 2016. gada 13. un 14. aprīlī un kurās ir attēlotas somiņas, tases un apģērbi, kas veido daļu no “Brownies” uniformas.

41

Šajā ziņā Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 39. punktā būtībā pareizi atgādināja, ka pierādījumiem, kas attiecas uz izmantošanu pirms vai pēc atbilstošā laikposma, a priori nevar noliegt nozīmi. Proti, no judikatūras izriet, ka šādu pierādījumu, kas attiecas uz izmantošanu pirms vai pēc atbilstošā laikposma, ņemšana vērā ir iespējama, jo tā ļauj apstiprināt vai labāk novērtēt agrākās preču zīmes izmantošanas tvērumu, kā arī īpašnieka patieso gribu šajā laikposmā. Tomēr šādi pierādījumi var tikt ņemti vērā tikai tad, ja ir tikuši sniegti citi pierādījumi, kas savukārt attiecas uz atbilstošo laikposmu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 27. septembris, El Corte Inglés/ITSB – Pucci International (PUCCI), T‑39/10, nav publicēts, EU:T:2012:502, 25. un 26. punkts; 2015. gada 16. jūnijs, Polytetra/ITSB – EI du Pont de Nemours (POLYTETRAFLON), T‑660/11, EU:T:2015:387, 54. punkts, un 2016. gada 8. aprīlis, Frinsa del Noroeste/EUIPO – Frisa Frigorífico Rio Doce (FRISA), T‑638/14, nav publicēts, EU:T:2016:199, 38. un 39. punkts).

42

Līdz ar to Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 40. punktā varēja pamatoti secināt, ka, lai gan šīs pirmās dokumentu virknes 4. pielikumā ietvertās izdrukas no tiešsaistes veikalu lapām ir vēlākas par atbilstošo laikposmu, tās ir atzīstamas par papildinošiem elementiem, kas apliecina agrākās preču zīmes izmantošanu atbilstošajā laikposmā, ņemot vērā ar tām apliecinātās izmantošanas tuvumu laika ziņā un to, ka tās sniedz pierādījumus par izmantošanas turpinātību laikā. Prasītāja neizvirza nevienu konkrētu argumentu, ar kuru varētu tikt apstrīdēts apstāklis, ka šīs tīmekļvietņu lapu izdrukas tikušas ņemtas vērā kā elementi, kas ļauj apstiprināt vai labāk novērtēt agrākās preču zīmes izmantošanas tvērumu, kā arī īpašnieka patieso gribu šajā laikposmā. Proti, prasītāja vienīgi norāda, ka šīs tīmekļvietņu lapu izdrukas neparāda, ka attiecīgās preces būtu faktiski piedāvātas pārdošanai tiešsaistes veikalos atbilstošajā laikposmā, tomēr Apelācijas padome to arī nav apgalvojusi.

43

Turklāt apstrīdētā lēmuma 40. punktā Apelācijas padome pamatoti norādīja, ka tiešsaistes veikala lapas izdrukā, kurā ir attēlots T‑krekls, uz kura ar stilizētu fontu ir iespiests vārdiskais elements “brownies”, ir skaidri minēts, ka šī prece tur tika pārdota kopš 2015. gada 4. marta, t.i., kopš datuma, kas iekļaujas atbilstošajā laikposmā. Tādējādi prasītāja kļūdaini apgalvo vispārīgā veidā, ka šīs tīmekļvietņu lapu izdrukas nepierāda, ka sabiedrība varēja iegādāties attiecīgās preces atbilstošajā laikposmā.

44

Visbeidzot, runājot par citiem dokumentiem, kas ietilpst pirmajā dokumentu virknē, pietiek konstatēt, ka Apelācijas padome nav balstījusies uz tiem, un līdz ar to prasītājas izteiktā kritika, kas vērsta pret apgalvoto to ņemšanu vērā, katrā ziņā ir neiedarbīga.

45

Attiecībā uz otro dokumentu virkni no apstrīdētā lēmuma 34.–37. punkta izriet, ka Apelācijas padome ir ņēmusi vērā pamatdokumentu, proti, ar godavārdu apliecināto paziņojumu, kas taisīts 2017. gada 12. janvārī“witness statement” (liecinieka paziņojums) formā, kā arī tā 1. un 2. pielikumu, proti, pirmkārt, 2010./2011., 2011./2012., 2012./2013., 2013./2014. un 2014./2015. gada katalogu Guiding Essentials vāku kopijas, kā arī noteiktu to satura lappušu kopijas (1. pielikums) un, otrkārt, ar 2014. gada 6. oktobri datēto rēķinu, kuru ir izsniegusi Guide Association Trading Services Ltd un kurš ir adresēts The Guide Association Scotland (2. pielikums).

46

Kā atzīst pati prasītāja, ar godavārdu apliecinātajā paziņojumā runa ir par faktiem, kas notikuši atbilstošajā laikposmā. Ņemot vērā šā sprieduma 38. punktā konstatēto, šā dokumenta pierādījuma vērtība nevar tikt noliegta tā sagatavošanas datuma dēļ, un tātad tas ir jāņem vērā. Attiecībā uz ar godavārdu apliecinātā paziņojuma 1. un 2. pielikumu ir jākonstatē, ka tie attiecas uz atbilstošajā laikposmā veiktu izmantošanu, un prasītāja to turklāt neapstrīd.

47

Attiecībā uz citiem dokumentiem, kas ietilpst otrajā dokumentu virknē, vēlreiz pietiek konstatēt, ka Apelācijas padome nav balstījusies uz tiem, un līdz ar to iespējamā prasītājas izteiktā kritika, kas vērsta pret to ņemšanu vērā, katrā ziņā ir neiedarbīga.

48

Līdz ar to prasītājas arguments, saskaņā ar kuru Apelācijas padome esot ņēmusi vērā pierādījumus, kas neattiecoties uz atbilstošo laikposmu, ir jānoraida.

49

Otrkārt, prasītāja apgalvo – neesot ticis pierādīts, ka personas, kas iestājusies lietā, iesniegtie katalogi patiešām ir tikuši pietiekami izplatīti konkrētās sabiedrības daļas vidū. Turklāt neesot pierādīts, ka iesniegtās lappuses faktiski atbilst minēto katalogu vākiem, jo tie neesot tikuši iesniegti pilnā apjomā. Lietas materiālos neesot arī nekādu neatkarīgu pierādījumu, kas varētu apstiprināt faktu, ka katalogos norādītie datumi ir autentiski.

50

Šajā ziņā patiešām jau ir ticis nospriests, ka principā ir jāapliecina, ka reklāmas materiāli, kuros minēta agrāka preču zīme, kuras faktiska izmantošana ir jāpierāda, ir tikuši pietiekami izplatīti konkrētās sabiedrības daļas vidū, lai konstatētu attiecīgās preču zīmes izmantošanas faktisko raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 8. marts, Arrieta D. Gross/ITSB – International Biocentric Foundation u.c. (BIODANZA), T‑298/10, nav publicēts, EU:T:2012:113, 68. punkts; 2017. gada 2. februāris, Marcas Costa Brava/EUIPO – Excellent Brands JMI (Cremcaffé by Julius Meinl), T‑686/15, nav publicēts, EU:T:2017:53, 61. punkts, un 2018. gada 7. jūnijs, Sipral World/EUIPO – La Dolfina (DOLFINA), T‑882/16, nav publicēts, EU:T:2018:336, 60. punkts).

51

Tomēr no šā sprieduma 32. un 34. punktā atgādinātās judikatūras tāpat izriet, ka, izvērtējot preču zīmes faktiskas izmantošanas pierādījumus, katrs no pierādījumiem nav jāanalizē atsevišķi, bet tie ir jāanalizē kopā, lai identificētu ticamāko un loģiskāko to nozīmi. Tādējādi, pat ja kāda pierādījuma elementa pierādījuma vērtība ir neliela, jo, to aplūkojot atsevišķi, tas droši neapliecina, vai un kā attiecīgās preces ir tikušas laistas tirgū, un lai gan šis elements tātad pats par sevi nav izšķirošs, tas tomēr var tikt ņemts vērā, veicot konkrētās preču zīmes izmantošanas faktiska rakstura visaptverošu vērtējumu. Tas tā ir, piemēram, gadījumā, ja šis elements ir pievienojams citiem pierādījumiem (spriedumi, 2014. gada 9. decembris, Inter‑Union Technohandel/ITSB – Gumersport Mediterranea de Distribuciones (PROFLEX), T‑278/12, EU:T:2014:1045, 64.–69. punkts, un 2016. gada 7. septembris, Victor International/EUIPO – Ovejero Jiménez un Becerra Guibert (VICTOR), T‑204/14, nav publicēts, EU:T:2016:448, 74. punkts).

52

Konkrētajā gadījumā, kā tas izriet tostarp no šā sprieduma 39., 40., 43. un 45. punkta, katalogi bija tikai daži no vairākiem elementiem, ko persona, kas iestājusies lietā, bija iesniegusi, lai pierādītu faktisku izmantošanu. Tāpēc aplūkojamajā lietā Apelācijas padome pamatoti varēja tos ņemt vērā, veicot personas, kas iestājusies lietā, iesniegto agrākas preču zīmes faktiskas izmantošanas pierādījumu visaptverošu vērtējumu.

53

Runājot par citiem prasītājas izteiktajiem iebildumiem attiecībā uz katalogiem, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, izvērtējot dokumenta pierādījuma vērtību, ir jāpārbauda tajā ietvertās informācijas ticamība un patiesīgums. Tostarp ir jāņem vērā dokumenta izcelsme, tā sagatavošanas apstākļi un tā adresāts un jānoskaidro, vai, ievērojot tā saturu, tas šķiet saprātīgs un uzticams (spriedumi, 2005. gada 7. jūnijs, Lidl Stiftung/ITSB – REWE‑Zentral (Salvita), T‑303/03, EU:T:2005:200, 42. punkts; 2009. gada 23. septembris, Cohausz/ITSB – Izquierdo Faces (acopat), T‑409/07, nav publicēts, EU:T:2009:354, 49. punkts, un 2011. gada 13. janvāris, Park/ITSB – Bae (PINE TREE), T‑28/09, nav publicēts, EU:T:2011:7, 64. punkts).

54

Šajā ziņā Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 37. punktā pamatoti secināja, ka personas, kas iestājusies lietā, iesniegto katalogu lappušu vispārējais stils atbilst personas, kas iestājusies lietā, iesniegto katalogu vāku stilam. Tādējādi a priori ir ticams, ka iesniegto katalogu lappuses patiešām ir izvilkumi no to katalogu satura, par kuriem ticis iesniegts vāks. Šajos apstākļos principā tieši prasītājai ir pienākums izvirzīt pamatotus argumentus, kas varētu atspēkot šo ticamību. Taču konkrētajā lietā prasītāja būtībā tika izsaka pieņēmumus, nesniedzot nekādus konkrētus netiešus pierādījumus, lai pamatotu savu argumentāciju.

55

Proti, pirmkārt, prasītāja norāda – nekas neliecinot, ka vāki atbilst iesniegtajām lappusēm, jo katalogi esot nepilnīgi un nepastāvot nekādi elementi, kas liecinātu par to, ka lappuses atbilst vākos minētajiem gadiem. Ar šo neskaidro argumentu prasītājai tomēr neizdodas atņemt ticamību faktam, ka iesniegtās katalogu lappuses patiešām ir izvilkumi no katalogu satura attiecībā uz iesniegtajos vākos minētajiem gadiem.

56

Otrkārt, prasītāja norāda – izvilkumi no katalogiem liecina, ka tajos minētās preces varētu tikt iegādātas tikai trīs dažādos veidos: tiešsaistē personas, kas iestājusies lietā, tīmekļvietnē, tās veikalos vai pa tālruni. Tātad prasītājas minētais fakts, ka attiecīgās preces tika pārdotas arī citos tiešsaistes veikalos, kuri nav personas, kas iestājusies lietā, veikali (skat. šā sprieduma 40.–43. punktu), ir pretrunā katalogu autentiskumam, vai, otrādi, katalogi ir pretrunā faktam, ka attiecīgās preces tika pārdotas arī citos tiešsaistes veikalos, kuri nav personas, kas iestājusies lietā, veikali. Tomēr, ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, iesniegtos izvilkumus no katalogiem, ir jākonstatē, ka tajos nav teikts, ka prasītājas minētie pārdošanas kanāli ir vienīgie avoti, kur ir iespējams iegādāties preces, uz kurām uzlikta agrākā preču zīme. Proti, iesniegtajos katalogos lietotie formulējumi neizslēdz, ka citi mazumtirgotāji, kuri nav persona, kas iestājusies lietā, arī varētu pārdot šādas preces. Kā pamatoti norāda EUIPO, nav neparasti, ka šie citi mazumtirgotāji nav minēti personas, kas iestājusies lietā, katalogos. Atbildot uz šajā ziņā uzdoto jautājumu tiesas sēdē, prasītājai nav izdevies identificēt konkrētu formulējumu katalogos, kas nepārprotami norādītu uz to, ka katalogos minētie pārdošanas kanāli būtu vienīgie avoti, kur būtu iespējams iegādāties preces, uz kurām uzlikta agrākā preču zīme. Tātad šim prasītājas argumentam trūkst faktiska pamata, un līdz ar to tas nevar tikt atzīts arī par tiešu pierādījumu, kas varētu atņemt ticamību faktam, ka iesniegtās katalogu lappuses patiešām ir izvilkumi no to katalogu satura, kuru vāki ir tikuši iesniegti.

57

Treškārt, prasītāja uzstāj, ka katalogos norādītie preču kodi neatbilst tiem, kas minēti rēķinā, kurš iesniegts kā 1. pielikums ar godavārdu apliecinātajam paziņojumam – otrajā dokumentu virknē. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka vismaz daži no minētajā rēķinā minētajiem preču kodiem atbilst 2014./2015. gada katalogā ietvertajiem, piemēram, preču kodi no 3141 līdz 3146 attiecībā uz T‑krekliem ar īsām piedurknēm, preču kodi no 3148 līdz 3150 attiecībā uz T‑krekliem ar garām piedurknēm, preču kodi no 3156 līdz 3158 attiecībā uz puloveriem ar kapuci un auklu, preču kods 3169 attiecībā uz biksēm, preču kods 2183 attiecībā uz bandanām un preču kods 2187 attiecībā uz kabatas portfeļiem. Atbildot uz šajā ziņā uzdoto jautājumu tiesas sēdē, prasītājai atkal nav izdevies identificēt konkrētus personas, kas iestājusies lietā, iesniegtajos katalogos minētos preču kodus, kas neatbilstu iepriekš minētajā rēķinā norādītajiem kodiem. Tātad ir konstatējams, ka šim prasītājas argumentam trūkst faktiska pamata un ka arī tas nevar atņemt ticamību faktam, ka iesniegtās katalogu lappuses patiešām ir izvilkumi no to katalogu satura, kuru vāki ir tikuši iesniegti.

58

No tā izriet, ka prasītājas otrais arguments arī ir jānoraida.

59

Treškārt, prasītājas ieskatā, daži pierādījumi attiecoties uz apzīmējumu, kas atšķiras no agrākās preču zīmes tik lielā mērā, ka esot mainīta atšķirtspēja. Turklāt šā apzīmējuma izmantošana esot veikta dekorēšanai, nevis preču zīmes mērķiem.

60

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda – kaut arī Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktā redakcijā, kas ratione temporis piemērojama konkrētajā lietā, proti, pirms grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu 2015/2424 (skat. šā sprieduma 18. punktu) (tagad Regulas 2017/1001 18. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkts), ir atsauce vienīgi uz Eiropas Savienības preču zīmes izmantošanu, tomēr tas pēc analoģijas ir jāpiemēro valsts preču zīmes izmantošanai, jo šīs pašas regulas 42. panta 3. punktā ir paredzēts, ka šā panta 2. punkts ir piemērojams šīs regulas 8. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētām agrākām preču zīmēm, “aizvietojot izmantošanu [Savienībā] ar izmantošanu tajā dalībvalstī, kur agrākā [valsts] preču zīme ir aizsargāta” (spriedums, 2014. gada 14. jūlijs, Vila Vita Hotel und Touristik/ITSB – Viavita (VIAVITA), T‑204/12, nav publicēts, EU:T:2014:646, 24. punkts).

61

Otrkārt, runājot par Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkta un šīs pašas regulas 42. panta 2. un 3. punkta tvērumu, ir jāatgādina, ka, abas šīs normas piemērojot kopā, agrākas valsts vai Eiropas Savienības preču zīmes, ar kuru pamatoti iebildumi pret Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, faktiskas izmantošanas pierādījumi ietver arī pierādījumus par agrākās preču zīmes izmantošanu tādā formā, kas atšķiras elementos, kuri nemaina šīs preču zīmes atšķirtspēju formā, kādā tā ir tikusi reģistrēta (skat. spriedumu, 2005. gada 8. decembris, Castellblanch/ITSB – Champagne Roederer (CRISTAL CASTELLBLANCH), T‑29/04, EU:T:2005:438, 30. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Specsavers International Healthcare u.c., C‑252/12, EU:C:2013:497, 21. punkts).

62

Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkta mērķis ir izvairīties no tā, ka tiktu prasīta strikta atbilstība starp izmantoto preču zīmes formu un formu, kādā preču zīme ir reģistrēta, un ļaut šīs preču zīmes īpašniekam, izmantojot apzīmējumu komercdarbībā, veikt apzīmējumā izmaiņas, kas, nemainot šā apzīmējuma atšķirtspēju, dod iespēju labāk pielāgoties attiecīgo preču vai pakalpojumu tirdzniecības un veicināšanas prasībām. Līdzīgās situācijās, kad komercdarbībā izmantotais apzīmējums atšķiras no formas, kādā tas ticis reģistrēts, tikai ar nenozīmīgiem elementiem tādējādi, ka abus apzīmējumus var uzskatīt par būtībā ekvivalentiem, minētajā tiesību normā ir paredzēts, ka reģistrētās preču zīmes izmantošanas pienākumu var izpildīt, iesniedzot pierādījumu par apzīmējuma izmantošanu tādā formā, kādā to izmanto komercdarbībā (spriedums, 2006. gada 23. februāris, Il Ponte Finanziaria/ITSB – Marine Enterprise Projects (BAINBRIDGE), T‑194/03, EU:T:2006:65, 50. punkts).

63

Lai konstatētu preču zīmes, kāda tā ir reģistrēta, atšķirtspējas izmaiņas, ir jāpārbauda pievienoto elementu atšķirtspēja un dominējošais raksturs, pamatojoties uz katram no šiem elementiem raksturīgajām iezīmēm, kā arī dažādo elementu relatīvo izvietojumu preču zīmes konfigurācijā (skat. spriedumu, 2010. gada 10. jūnijs, Atlas Transport/ITSB – Hartmann (ATLAS TRANSPORT), T‑482/08, nav publicēts, EU:T:2010:229, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Tātad aplūkojamajā gadījumā ir jāpārbauda, vai atšķirības starp apzīmējumu formā, kādā tas ticis reģistrēts, un formām, kādās tas ticis izmantots tirgū, maina agrākas preču zīmes atšķirtspēju formā, kāda tā tikusi reģistrēta.

65

Šajā ziņā ir jāatgādina (skat. šā sprieduma 6. punktu), ka agrākā preču zīme, kāda tā ir reģistrēta, ir virkne vārdisku preču zīmju, kas ietver vārdisku apzīmējumu “Brownies”. No apstrīdētā lēmuma 48. punkta un Vispārējai tiesai iesniegtajiem procesa EUIPO lietas materiāliem izriet, ka daļa no personas, kas iestājusies lietā, iesniegtajiem agrākās preču zīmes faktiskas izmantošanas pierādījumiem attiecas uz šīs preču zīmes izmantošanu šādā formā, kas attiecīgā gadījumā ir attēlota neregulāra taisnstūra ietvarā:

66

Kā Apelācijas padome pareizi konstatēja apstrīdētā lēmuma 48. punktā, vārds “brownies” šajā agrākās preču zīmes izmantošanas formā ir skaidri lasāms. Šajā pašā 48. punktā Apelācijas padome tāpat pamatoti atgādināja, ka saskaņā ar judikatūru, ja preču zīme sastāv no vārdiskiem un grafiskiem elementiem, principā vārdiskajiem elementiem piemīt lielāka atšķirtspēja nekā grafiskajiem elementiem, jo vidusmēra patērētājam ir vieglāk atsaukties uz konkrēto preci, pasakot tās nosaukumu, nevis aprakstot preču zīmes grafisko elementu (skat. spriedumu, 2008. gada 22. maijs, NewSoft Technology/ITSB – Soft (Presto! Bizcard Reader), T‑205/06, nav publicēts, EU:T:2008:163, 54. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpat Apelācijas padome nevar tikt kritizēta par to, ka apstrīdētā lēmuma 49. punktā tā secināja, ka šā sprieduma 65. punktā attēlotās preču zīmes grafiskajiem elementiem nav būtiskas nozīmes apzīmējuma radītajā kopējā iespaidā un tiem nav raksturīga semantiska satura, kas preču zīmei radītu atšķirtspēju vai apzīmētu attiecīgās preces. Proti, minētie grafiskie elementi izpaužas vienīgi tādējādi, ka vārds “brownies” ir atveidots ar stilizētu dzeltenas krāsas fontu, ka punktam virs burta “i” ir zieda forma, kā arī – attiecīgā gadījumā – ir attēlots neregulāra taisnstūra ietvars.

67

Tādēļ apstrīdētā lēmuma 50. punktā Apelācijas padome būtībā pareizi uzskatīja, ka atšķirības starp preču zīmi, kas izmantota šā sprieduma 65. punktā atgādinātajā formā, no vienas puses, un agrāko preču zīmi formā, kādā tā ir reģistrēta, no otras puses, nevar mainīt šīs pēdējās minētās preču zīmes atšķirtspēju. Atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkta a) apakšpunktam preču zīmes izmantošana šajā pirmajā formā tātad ir jāatzīst par agrākās preču zīmes izmantošanu.

68

Šajā kontekstā nav nozīmes apstāklim, ka uz dažām no personas, kas iestājusies lietā, iesniegtajos katalogos norādītajām precēm ir vārdi, kas attēloti ar stilizējumu, kurš būtībā ir identisks šā sprieduma 65. punktā atgādinātajam. Šis apstāklis nekādi nemaina faktu, ka vārds “brownies” joprojām ir atšķirtspējīgs elements šādi stilizētajā apzīmējumā un ka līdz ar to preču zīmes izmantošana šajā formā ir uzskatāma par agrākās preču zīmes, kāda tā ir reģistrēta, izmantošanu.

69

Visbeidzot, ciktāl prasītāja apgalvo, ka agrākā apzīmējuma izmantošana šā sprieduma 65. punktā atgādinātajā stilizētajā formā, šķiet, ir veikta dekorēšanai, nevis preču zīmes mērķiem, ir jāatgādina, ka preču zīmes pamatfunkcija ir garantēt to preču vai pakalpojumu izcelsmes identitāti, attiecībā uz kuriem tā ir reģistrēta (skat. šā sprieduma 31. punktu). Ņemot vērā, ka vismaz vārdiskajam elementam “brownie”, kas ietverts šā sprieduma 65. punktā atgādinātajā stilizētajā formā, ir zināma atšķirtspēja, ir jākonstatē, ka agrākā preču zīme, kā tā ir stilizēta, principā spēj pildīt šo pamatfunkciju. Apstāklis, ka, ņemot vērā tās īpašo stilizāciju, grafiska preču zīme, kurai joprojām ir zināma atšķirtspēja, var arī tikt izmantota, lai dekorētu preci, uz kuras tā ir izvietota, neietekmē šādas grafiskas preču zīmes spēju pildīt preču zīmes pamatfunkciju. Tas tā vēl jo vairāk ir apģērbu nozarē, to uztverot plašā nozīmē, jo tajā nav neparasti izvietot stilizētu preču zīmes formu uz attiecīgajām precēm. Tātad, pat ja konkrētajā gadījumā preču zīmes, kā tā ir stilizēta, izvietošana arī var tikt izmantota attiecīgo preču dekorēšanai, tomēr, ņemot vērā tās atšķirtspēju, tā vienlaikus pilda preču zīmes pamatfunkciju.

70

No tā izriet, ka prasītājas trešais arguments ir jānoraida.

71

Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka ar godavārdu apliecinātais paziņojums neesot objektīvs un neesot apstiprināts ar saskanīgiem pierādījumiem. Konkrēti, vienīgais rēķins, kas ticis iesniegts, lai atbalstītu ar godavārdu apliecināto paziņojumu, esot adresēts The Guide Association Scotland, kura ir personas, kas iestājusies lietā, locekle. Tātad šis rēķins attiecoties uz agrākās preču zīmes iekšējo lietošanu, nevis ārēju publisku lietošanu. Turklāt šajā rēķinā norādītie preču kodi neesot tādi paši kā tie, kas minēti personas, kas iestājusies lietā, iesniegtajos katalogos. Tātad neesot iespējams noskaidrot, vai runa ir par vienām un tām pašām precēm.

72

Attiecībā uz ar godavārdu apliecināto paziņojumu ir jāatgādina, ka no Regulas Nr. 207/2009 78. panta 1. punkta f) apakšpunkta (tagad Regulas 2017/1001 97. panta 1. punkta f) apakšpunkts) izriet, ka rakstveida paziņojumi, kas apstiprināti ar zvērestu vai ar līdzīgām sekām atbilstoši tās valsts tiesību aktiem, kurā paziņojums taisīts, ir viens no līdzekļiem, ar kādiem EUIPO var tostarp iegūt pierādījumus.

73

Aplūkojamajā gadījumā ar godavārdu apliecinātais paziņojums ir taisīts “witness statement” (liecinieka paziņojums) formā. Tātad runa ir par formu, kas aprakstīta Anglijā un Velsā piemērojamā Civil Procedure Rules (Civilprocesa likums) 32.4. noteikuma 1. punktā, saskaņā ar kuru “liecinieka paziņojums ir rakstveida paziņojums, kuru ir parakstījusi kāda persona un kurā ir ietverta liecība, ko šai personai būtu tiesības sniegt mutiski”.

74

Tāpat ir jāatgādina judikatūra, saskaņā ar kuru, lai novērtētu dokumenta pierādījuma vērtību, ir jāpārbauda tajā ietvertās informācijas ticamība un patiesīgums. Tostarp ir jāņem vērā dokumenta izcelsme, tā sagatavošanas apstākļi un tā adresāts un jānoskaidro, vai, ievērojot tā saturu, tas šķiet saprātīgs un uzticams (skat. šā sprieduma 53. punktu).

75

Ciktāl prasītāja atsaucas uz EUIPO izskatīšanas pamatnostādnēm, pirmkārt, ir jāatgādina, ka šīs pamatnostādnes nav saistoši tiesību akti Savienības tiesību normu interpretācijas mērķiem (skat. spriedumu, 2019. gada 6. jūnijs, Deichmann/EUIPO, C‑223/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:471, 49. punkts un tajā minētā judikatūra). Otrkārt, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 35. punktā Apelācijas padome ir uzskatījusi, ka pašu ieinteresēto pušu vai to darbinieku sniegto paziņojumu pierādījuma vērtība parasti ir mazāka nekā pierādījumiem, kas nāk no neatkarīga avota, un tas atbilst prasītājas citētajam tekstam no EUIPO izskatīšanas pamatnostādnēm. Līdz ar to šis konkrētais prasītājas arguments katrā ziņā ir neiedarbīgs.

76

Kā to būtībā pamatoti atgādināja Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 35. punktā, kā arī prasītāja, no judikatūras izriet, ja – kā tas ir konkrētajā lietā – paziņojumu Regulas Nr. 207/2009 78. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē ir sagatavojis kāds no puses, kurai jāpierāda agrākas preču zīmes faktiska izmantošana, vadošos amatos strādājošajiem darbiniekiem, šim paziņojumam pierādījuma vērtība var tikt piešķirta tikai tad, ja to apstiprina citi pierādījumi (skat. spriedumu, 2014. gada 9. decembris, PROFLEX, T‑278/12, EU:T:2014:1045, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

77

Izskatāmajā lietā Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 36. punktā ir norādījusi, ka ar godavārdu apliecinātais paziņojums attiecas uz gada apgrozījumu attiecībā uz apģērbu, somām, nozīmītēm, rakstāmlietām, tasēm un atslēgu riņķiem, kas tika pārdoti Apvienotās Karalistes tirgū ar agrāko preču zīmi laikā no 2009. līdz 2016. gadam. Apelācijas padome atzīmēja, ka atbilstoši ar godavārdu apliecinātajam paziņojumam pārdotie daudzumi bija relatīvi lieli. Turklāt no apstrīdētā lēmuma struktūras izriet, ka Apelācijas padome secināja – pierādījumi, kurus tā ir novērtējusi vēlāk, proti, pirmkārt, katalogi, kas iesniegti kā ar godavārdu apliecinātā paziņojuma 1. pielikums (apstrīdētā lēmuma 37. punkts; skat. arī šā sprieduma 50.–57. punktu), otrkārt, pirmās dokumentu virknes 4. pielikumā iekļautās izdrukas no vairāku tiešsaistes veikalu lapām (apstrīdētā lēmuma 38.–40. punkts; skat. arī šā sprieduma 40.–43. punktu) un, treškārt, rēķins, kas iesniegts kā ar godavārdu apliecinātā paziņojuma 2. pielikums (apstrīdētā lēmuma 41.–43. punkts), apstiprina no ar godavārdu apliecinātā paziņojuma izrietošo informāciju.

78

Konkrēti runājot par minēto rēķinu, prasītāja norāda, ka to nevar ņemt vērā, jo tas attiecas uz agrākās preču zīmes iekšējo izmantošanu, nevis ārēju publisku izmantošanu.

79

Šajā ziņā EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, pamatoti atgādina, ka savos procesā Iebildumu nodaļā iesniegtajos 2017. gada 29. jūnija apsvērumos persona, kas iestājusies lietā, ir sniegusi pierādījumus, no kuriem izriet, ka attiecīgā rēķina saņēmējs, t.i., The Guide Association Scotland (kas pazīstams arī ar nosaukumu Girlguiding Scotland), ir neatkarīga Skotijas labdarības organizācija, kurai ir savi statūti un sava valde.

80

Ir taisnība, ka prasītāja pamatoti norāda – rēķina saņēmējs pieder pie globālā tīkla Girlguiding UK, un šo faktu EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, turklāt nenoliedz. Tomēr prasītājas aizstāvētā tēze, ka attiecīgā rēķina saņēmējs ir apvienība, kura ir personas, kas iestājusies lietā, locekle, jo tā ir plašāka apvienība, un ka runa ir par vienu un to pašu organizāciju, ir pretrunā šā sprieduma 79. punktā minētajiem pierādījumiem, ko persona, kas iestājusies lietā, bija iesniegusi procesā EUIPO. Apstāklis, ka divas labdarības organizācijas, kas ir juridiski neatkarīgas viena no otras, sadarbojas tīklā, kurā tās ietilpst, nenozīmē, ka patiesībā runa ir par vienu un to pašu juridisko vienību, kā to apgalvo prasītāja.

81

Tā tas vēl jo vairāk ir aplūkojamā rēķina gadījumā, jo to ir izsniegusi nevis pati persona, kas iestājusies lietā, bet gan tās komerciāla struktūrvienība, proti, atsevišķa sabiedrība Guide Association Trading Services.

82

Šajā kontekstā ir jāatgādina – ja preču zīmes īpašnieks, lai pamatotu apgalvojumu par tās faktisku izmantošanu, atsaucas uz trešās personas veiktām šīs preču zīmes izmantošanas darbībām, tas netieši apgalvo, ka šī izmantošana ir tikusi veikta ar tā piekrišanu atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 15. panta 2. punktam (skat. spriedumu, 2011. gada 13. janvāris, “PINE TREE, T‑28/09, nav publicēts, EU:T:2011:7, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

83

No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, agrākās preču zīmes izmantošana, kas apliecināta ar konkrēto rēķinu, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas izriet no agrākās preču zīmes īpašnieka uzņēmuma vai radusies tās īpašumā vai kontrolē esošajā izplatīšanas tīklā.

84

Tādējādi Apelācijas padome nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, apstrīdētā lēmuma 41. un 42. punktā būtībā uzskatot, ka rēķins attiecas uz publisku un ārēju preču zīmes izmantošanu un ka tādēļ tas ir jāņem vērā, izvērtējot, vai persona, kas iestājusies lietā, patiešām ir pierādījusi, ka tā ir faktiski izmantojusi agrāko preču zīmi.

85

Visbeidzot saistībā ar prasītājas argumentu par to, ka attiecīgajā rēķinā norādītie preču kodi neesot tādi paši kā kodi, kuri ir minēti personas, kas iestājusies lietā, iesniegtajos katalogos, ir jāatsaucas uz šā sprieduma 57. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, no kuriem izriet, ka šis arguments nav pamatots.

86

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina – Apelācijas padome varēja pamatoti secināt, ka katalogi, kas iesniegti kā ar godavārdu apliecinātā paziņojuma 1. pielikums, pirmās dokumentu virknes 4. pielikumā iekļautās izdrukas no vairāku tiešsaistes veikalu lapām un rēķins, kas iesniegts kā ar godavārdu apliecinātā paziņojuma 2. pielikums, ir atzīstami par pierādījumiem, kas apstiprina ar godavārdu apliecināto paziņojumu, un ka līdz ar to minētajam paziņojumam ir jāatzīst pierādījuma vērtība.

87

No tā izriet, ka prasītājas ceturtais arguments ir jānoraida.

88

Piektkārt, prasītāja apgalvo – tā kā personas, kas iestājusies lietā, iesniegtie pierādījumi nevarot pierādīt agrākas preču zīmes faktisku izmantošanu atbilstošajā laikposmā, konkrētajā lietā neesot jāveic šo elementu visaptverošs vērtējums.

89

Ņemot vērā Vispārējās tiesas apsvērumus, kas izklāstīti šā sprieduma 36.–87. punktā, runājot par pirmo līdz ceturto prasītājas argumentu, ir jākonstatē, ka pretēji prasītājas apgalvojumiem persona, kas iestājusies lietā, patiešām ir iesniegusi atbilstošus pierādījumus par agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu atbilstošajā laikposmā un ka Apelācijas padomei bija pamats tos ņemt vērā, veicot visaptverošu vērtējumu. No tā izriet, ka prasītājas piektais arguments ir jānoraida.

90

Katrā ziņā visaptverošajā pierādījumu vērtējumā, ko Apelācijas padome veikusi apstrīdētā lēmuma 51. un 52. punktā, nav pieļauta nekāda kļūda vērtējumā. Proti, Apelācijas padome būtībā uzskatīja, ka ar godavārdu apliecināto paziņojumu apstiprina dažādi katalogi, rēķins, tiešsaistes veikalu lapas, raksti un publikācijas un ka šie pierādījumi pierāda, ka persona, kas iestājusies lietā, ir faktiski izmantojusi agrāko preču zīmi attiecībā uz šā sprieduma 6. punktā minētajām precēm un pakalpojumiem. Kā to pamatoti atgādina EUIPO, personas, kas iestājusies lietā, preces ar agrāko preču zīmi galvenokārt ir paredzētas specifiskai sabiedrībai, proti, meitenēm vecumā no septiņiem līdz desmit gadiem, apvienības Girlguiding UK biedrēm, kuru skaits ir aptuveni 200000 atbilstoši datiem, kas sniegti ar godavārdu apliecinātajā paziņojumā. Šajos apstākļos apgrozījums, par kuru liecina ar godavārdu apliecinātais paziņojums, ir jāuzskata par relatīvi lielu apgrozījumu attiecīgajā nozarē. Ņemot vērā arī to, ka šis apgrozījums palika būtībā nemainīgs visā atbilstošajā laikposmā, Apelācijas padome varēja pamatoti secināt, ka kopumā persona, kas iestājusies lietā, bija pierādījusi, ka tā ir faktiski izmantojusi agrāko preču zīmi.

91

Tādējādi neviens no argumentiem, ko prasītāja ir izvirzījusi prasības pieteikumā sava vienīgā pamata atbalstam, nav pamatots.

92

Ciktāl prasītāja turklāt tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētais lēmums neatbilstot EUIPO apelācijas padomju lēmumpieņemšanas praksei, ir jānorāda, ka prasītāja šādu argumentu nav izvirzījusi prasības pieteikumā, un šo apstākli tā atzina tiesas sēdē.

93

Tajā pašā laikā no judikatūras izriet, ka EUIPO sava kompetence ir jāīsteno atbilstoši vispārējiem Savienības tiesību principiem, tādiem kā vienlīdzīgas attieksmes princips un “labas pārvaldības” princips. Ņemot vērā abus pēdējos minētos principus, EUIPO, izvērtējot pierādījumus, ar kuriem domāts pierādīt agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu, ir jāņem vērā lēmumi, kas jau ir pieņemti attiecībā uz līdzīgiem pieteikumiem, un ar īpašu uzmanību jāapsver, vai būtu vai nebūtu jālemj tāpat. Taču vienlīdzīgas attieksmes princips un “labas pārvaldības” princips ir jāsalāgo ar tiesiskuma ievērošanu. Līdz ar to persona, kas atsaucas uz agrākās preču zīmes, ar kuru tiek pamatoti iebildumi, faktiskas izmantošanas neesamību, nevar uz iespējamu prettiesisku rīcību, no kuras kāda cita persona ir guvusi labumu, atsaukties sev par labu, lai panāktu identisku lēmumu (skat. spriedumu, 2011. gada 10. marts, Agencja Wydawnicza Technopol/ITSB, C‑51/10 P, EU:C:2011:139, 73. un 76. punkts un tajos minētā judikatūra).

94

Izskatāmajā lietā ir izrādījies, ka pretēji tam, kas varēja būt bijis attiecībā uz noteiktiem pierādījumiem, kuri iesniegti EUIPO citos procesos, lai pierādītu agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu, Apelācijas padome pamatoti secināja, ka personas, kas iestājusies lietā, iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai pierādītu, ka tā ir faktiski izmantojusi agrāko preču zīmi.

95

Šajos apstākļos katrā ziņā prasītāja, lai atspēkotu šo secinājumu, nevar lietderīgi atsaukties uz agrākiem EUIPO lēmumiem un tātad nav jālemj par šā argumenta, kas pirmo reizi izvirzīts tiesas sēdē, pieņemamību.

96

Līdz ar to vienīgais prasītājas izvirzītais pamats, tās prasījumi gan saistībā ar atcelšanu, gan grozīšanu, kā arī prasība kopumā ir jānoraida.

97

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar EUIPO un personas, kas iestājusies lietā, prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež: