1

Apelācijas sūdzībā Hércules Club de Fútbol SAD (turpmāk tekstā – “Hércules CF”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2018. gada 22. marta rīkojumu Hércules Club de Fútbol/Komisija (T‑766/16 R, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2018:170), ar kuru viņš noraidījis tā pieteikumu apturēt Komisijas Lēmuma (ES) 2017/365 (2016. gada 4. jūlijs) par valsts atbalstu SA.36387 (2013/C) (ex 2013/NN) (ex 2013/CP), ko Spānija sniegusi Valencia Club de Fútbol [SAD], Hércules Club de Fútbol [SAD] un Elche Club de Fútbol [SAD] (OV 2017, L 55, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), piemērošanu.

2

Apelācijas sūdzības iesniedzējs Hércules CF ir 1922. gadā dibināts profesionāls futbola klubs, kas spēlē Spānijas futbola līgas otrajā B divīzijā.

3

2012. un 2013. gadā Eiropas Komisijas tika brīdināta, ka Generalitat Valenciana [Valensijas autonomās kopienas pārvalde] varētu būt sniegusi valsts atbalstu bankas aizdevumu garantiju veidā trim futbola klubiem Valensijas autonomajā kopienā, to skaitā Hércules CF.

4

2016. gada 4. jūlijā Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu. Šā lēmuma 1. pantā tā būtībā ir konstatējusi, ka Spānijas Karaliste ir nelikumīgi piešķīrusi ar iekšējo tirgu nesaderīgu valsts atbalstu, tostarp Fundación Hércules Club de Fútbol (turpmāk tekstā – “Fundación Hércules”) 6143000 EUR apmērā kā Instituto Valenciano de Finanzas [Valensijas Finanšu iestādes], Generalitat Valenciana finanšu iestādes, piešķirtu valsts garantiju, lai segtu Fundación Hércules piešķirtu bankas aizdevumu Hércules CF akciju parakstīšanai šīs pēdējās kapitāla palielināšanai. Strīdīgā lēmuma 2.–4. pantā Komisija uzdeva Spānijas Karalistei nekavējoties un faktiski atgūt no Hércules CF konkrēto atbalstu, ieskaitot procentus no brīža, kad atbalsts tika nodots šī pēdējā rīcībā, un darīt Komisijai zināmu ar šā lēmuma īstenošanu saistīto informāciju.

5

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2016. gada 7. novembrī, apelācijas sūdzības iesniedzējs cēla prasību, būtībā lūdzot atcelt strīdīgo lēmumu.

6

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts tajā pašā dienā, apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lūdzot, apturēt strīdīga lēmuma 2. panta piemērošanu, ciktāl Komisija tajā ir uzdevusi no tā atgūt konkrēto valsts atbalstu.

7

2016. gada 9. novembrī Vispārējās tiesas priekšsēdētājs lūdza apelācijas sūdzības iesniedzēju rakstveidā atbildēt uz jautājumiem, uz kuriem tas atbildēja tajā pašā dienā.

8

Ar 2016. gada 11. novembra rīkojumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs atbilstoši Reglamenta 157. panta 2. punktam noteica piemērošanas apturēšanu līdz rīkojuma par pagaidu noregulējuma tiesvedības pabeigšanu izdošanai.

9

2017. gada 11. decembrī Vispārējās tiesas priekšsēdētājs aicināja apelācijas sūdzības iesniedzēju “iesniegt aktuālo informāciju par tā finansiālo situāciju, ko pamato atbilstoši dokumentāri pierādījumi, tostarp pēdējais auditētais finanšu pārskats, kā arī jebkāda cita veida nozīmīgu informāciju par notikušajām izmaiņām laikā kopš pieteikuma par pagaidu noregulējumu iesniegšanas”. Apelācijas sūdzības iesniedzējs šo lūgumu izpildīja 2017. gada 21. decembrī. 2018. gada 18. janvārī Komisija pauda nostāju par apelācijas sūdzības iesniedzēja sniegtajām atbildēm.

10

2018. gada 22. martā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs izdeva pārsūdzēto rīkojumu, ar kuru viņš noraidīja pieteikumu par pagaidu noregulējumu.

11

Šajā nolūkā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs vispirms izvērtēja, vai ir izpildīts ar steidzamību saistītais nosacījums. Šajā ziņā pārsūdzētā rīkojuma 33. punktā viņš arī ir atgādinājis, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumā, kad ir iesniegts pieteikums par kāda Savienības tiesību akta piemērošanas apturēšanu, lūgtā pagaidu pasākuma noteikšana ir attaisnota vienīgi tad, ja konkrētais akts ir apgalvotā būtiskā un neatgriezeniskā kaitējuma galvenais iemesls. Minētā rīkojuma 35. punktā viņš ir piebildis, ka gadījumā, kad norādītajam kaitējumam ir finansiāls raksturs, lūgtie pagaidu pasākumi ir attaisnojami attaisnoti tad, ja ir jākonstatē, ka bez šiem pasākumiem lietas dalībnieks, kas tos lūdz, varētu nonākt situācijā, kas var apdraudēt tā finansiālo dzīvotspēju, vēl pirms lietā tiek pieņemts galīgais nolēmums pēc būtības, vai ja būtiski izmainītos tā tirgus daļas, jo īpaši raugoties no tā uzņēmuma lieluma un apgrozījuma, kā arī attiecīgā gadījumā grupas, kurā tas ietilpst, raksturīgās iezīmes.

12

No pārsūdzētā rīkojuma 41. punkta izriet, ka nolūkā pierādīt lūgtās piemērošanas apturēšanas steidzamību apelācijas sūdzības iesniedzējs ir norādījis, pirmkārt, ka konkrētās summas tūlītēja atgūšana apdraudētu tā finansiālo dzīvotspēju, izraisot tā likvidāciju, un, otrkārt, ka tā likvidācijai būtu nemantiska rakstura sekas, jo tas vairs nevarētu piedalīties sporta sacensībās, kas radītu negatīvas sekas kā sacensību organizētājiem, tā arī spēlējošajiem klubiem, un ka tā izzušana izraisītu sociālus konfliktus un ekonomiskus zaudējumus reģionā.

13

Šajā ziņā pārsūdzētā rīkojuma 42. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir konstatējis, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja norādītajam kaitējumam ir mantisks raksturs.

14

Izvērtējot apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegtos pierādījumus, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārsūdzētā rīkojuma 48.–53. punktā būtībā uzskatīja, ka, ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzēja sniegtās informācijas nepietiekamību, viņš nevar novērtēt, vai steidzamas izskatīšanas nolūkos viņš varētu izvērtēt tikai apelācijas sūdzības iesniedzēja situāciju atsevišķi vai arī viņam būtu jāņem vērā iespējamais trešo personu vai tā akcionāru finansiāls atbalsts. Tādējādi Vispārējās tiesas priekšsēdētājs secināja, ka, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs nav sniedzis ticamu un visaptverošu priekšstatu par tā finansiālo situāciju, viņš nevar secināt, ka pastāvētu risks tā finansiālajai dzīvotspējai.

15

Līdz ar to Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja pieteikumu par pagaidu noregulējumu un atcēla savu 2016. gada 11. novembra rīkojumu.

16

Apelācijas sūdzībā norādītie apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai būtībā ir šādi:

17

Ar atsevišķu dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 27. jūnijā, apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu.

18

Tā kā Tiesas priekšsēdētāja vietnieks un pirmās palātas priekšsēdētājs bija aizņemti, par pagaidu noregulējuma tiesneša pilnvaru īstenotāju saskaņā ar Reglamenta 13. pantu 2018. gada 4. jūnijā tika nozīmēts Tiesas otrās palātas priekšsēdētājs.

19

Savā atbildes rakstā uz apelāciju, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 20. jūnijā, Komisija lūdz:

20

Ar Tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2018. gada 5. jūlija rīkojumu Hércules Club de Fútbol/Komisija (C‑334/18 P(R)‑R, nav publicēts, EU:C:2018:548), kas saskaņā ar Reglamenta 160. panta 7. punktu tika izdots, neuzklausot citus lietas dalībniekus, strīdīgā lēmuma piemērošana tika apturēta vai nu līdz rīkojuma par pagaidu noregulējuma procedūras izbeigšanu izdošanai, vai līdz rīkojuma, ar kuru tiek izlemta izskatāmā apelācijas sūdzība, izdošanai atkarībā no tā, kurš no tiem tiek izdots ātrāk.

21

Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējs ir lūdzis, lai strīdīgā lēmuma piemērošanas tiktu apturēta, neuzklausot pretējo pusi tiesvedībā.

22

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 160. panta 4. punktu tāds pieteikums ir iesniedzams kā atsevišķs dokuments, turklāt, kā tas norādīts šā rīkojuma 17. punktā, tādu dokumentu ir jāiesniedz Tiesas kancelejā.

23

Attiecīgi, tā kā minētais pieteikums ir ticis ietverts apelācijas sūdzībā, tas ir nepieņemams (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1965. gada 21. janvāris, Merlini/Augstā iestāde, 108/63, EU:C:1965:4, 12. lpp., un 1965. gada 17. jūnijs, Itālija/Komisija, 32/64, EU:C:1965:61, 484. lpp., kā arī Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojumu, 2016. gada 16. jūnijs, ICA Laboratories u.c./Komisija, C‑170/16 P(R), nav publicēts, EU:C:2016:462, 21.–24. punkts).

24

Komisija apstrīd apelācijas sūdzības pieņemamību, ar kuru, tās ieskatā, tiek mēģināts panākt Vispārējās tiesas konstatēto faktu pārvērtēšanu.

25

Šajā ziņā norādāms, ka pirmajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvo, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs kļūdaini ir pieņēmis, pirmkārt, ka uzņēmuma finansiālās situācijas izvērtēšanas nolūkos ir jāņem vērā iespējamais trešo personu vai mazākuma akcionāru brīvprātīgs finansiālais atbalsts un, otrkārt, ka aplūkojamajā gadījumā tādu personu sniegtais finansiālais atbalsts varētu būt sasniedzis rīkojumā par atgūšanu minēto summu.

26

Ar tādu pamatu būtībā tiek apšaubīts, cik pamatots ir konstatējums, kurš izdarīts pārsūdzētā rīkojuma 49. punktā, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcībā būtu bijis trešās personas finansiālais atbalsts, ar ko segt tā no rīkojuma par atgūšanu izrietošās finansiālās saistības.

27

Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājums par to, vai Vispārējās tiesas priekšsēdētāja rīkojums ir nepietiekami pamatots, ir tiesību jautājums, kurš tādēļ var tikt norādīts apelācijas stadijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Siemens u.c./Komisija, C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866, 67. punkts).

28

Otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs neesot ievērojis tiesības uz aizstāvību, savu konstatējumu par ticama un visaptveroša priekšstata nesniegšanu par tā finansiālo situāciju balstot uz apgalvotām izmaiņām apelācijas sūdzības iesniedzēja akcionāru sastāvā, uz kurām tiesvedībā Vispārējā tiesā nekādi nebija ticis norādīts.

29

Tomēr iespējama tiesību uz aizstāvību neievērošana Vispārējā tiesā ir tiesību jautājums, kas ir pieņemams apelācijas stadijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūnijs, Marchiani/Parlaments, C‑566/14 P, EU:C:2016:437, 38. punkts).

30

No minētā izriet, ka apelācijas sūdzība ir pieņemama.

31

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza divus pamatus.

32

Pirmajā pamatā, kas ir vērsts pret pārsūdzētā rīkojuma 49. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējās tiesas priekšsēdētājam, ka savu secinājumu, ka tā sniegtā informācija nav ne pilnīga, ne ticama, viņš ir balstījis uz dubultu pieņēmumu. Proti, šis pēdējais kļūdaini esot pieņēmis, pirmkārt, ka, lai novērtētu uzņēmuma finansiālo situāciju, ir ņemams vērā hipotētisks trešo personu vai mazākuma akcionāru brīvprātīgi sniegts finansiālais atbalsts un ka tādējādi ir secināms, ka personas, kuras ir spējīgas uzņēmumam sniegt pieticīgus līdzekļus, kontrolē to vai sastāv vienā grupā ar to. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka, pat pieņemot, ka tāda pieņēmuma izdarīšana nav uzskatāma par kļūdu tiesību piemērošanā, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs kļūdaini esot aprobežojies ar pieņēmumu, ka tādu personu sniegtais finansiālais atbalsts varētu būt sasniedzis rīkojumā par atgūšanu minēto summu.

33

Komisija apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentāciju. Tā uzskata, ka Vispārējā tiesa, lai novērtētu apelācijas sūdzības iesniedzēja materiālo stāvokli, pamatoti ir ņēmusi vērā līdzekļus, kādi kopumā ir tās grupas rīcībā, kuras sastāvā šis pēdējais ietilpst. Tas tā jo īpaši esot gadījumā ar futbola klubu, kura sportisko aktivitāšu saglabāšanā ieinteresēti esot ne vien akcionāri, bet arī kluba locekļi un atbalstītāji.

34

Pārsūdzētā rīkojuma 28. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs tostarp ir atgādinājis, pirmkārt, ka piemērošanas apturēšanu un citus pagaidu pasākumus pagaidu noregulējuma tiesnesis var piemērot, ja ir noskaidrots, ka to noteikšana pirmšķietami faktiski un juridiski ir attaisnojama (fumus boni juris) un ka tie ir steidzami tajā ziņā, ka, lai novērstu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu tos lūgušajam lietas dalībniekam, ir nepieciešams, lai tie tiktu pielemti un lai to iedarbība izpaustos vēl pirms nolēmuma pamatlietā pieņemšanas, un, otrkārt, ka šie nosacījumi ir kumulatīvi un ka tādēļ pieteikumi par pagaidu noregulējumu ir jānoraida, ja kāds no šiem nosacījumiem nav izpildīts. Savukārt pārsūdzētā rīkojuma 38. punktā viņš ir uzsvēris, ka pagaidu noregulējuma tiesneša rīcībā ir jābūt konkrētām un precīzām norādēm, kuras apstiprina detalizēti un pārbaudīti dokumentāri pierādījumi, kas parāda situāciju, kādā atrodas lietas dalībnieks, kurš lūdz noteikt pagaidu pasākumus, un kas ļauj novērtēt sekas, kādas drošticami varētu rasties bez lūgtajiem pasākumiem, kas principā no minētā lietas dalībnieka, tostarp, kad tas norāda uz finansiāla kaitējuma iestāšanos, paģēr kopā ar pamatojošiem dokumentiem sniegt ticamu un visaptverošu priekšstatu par tā finansiālo situāciju.

35

Turpinājumā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir izvērtējis, vai ir ticis izpildīts nosacījums par steidzamību.

36

Šajā ziņā pārsūdzētā rīkojuma 44.–47. punktā viņš ir atgādinājis, ka, lai novērtētu kādas sabiedrības materiālo stāvokli, tostarp tās finansiālo dzīvotspēju, ir jāņem vērā grupas, kurai tā ir piederīga ar tās akcionāriem, raksturīgās iezīmes un jo īpaši līdzekļi, kādi kopumā ir šīs grupas rīcībā, kas pagaidu noregulējuma tiesnesim var likt uzskatīt, ka nosacījums par steidzamību nav izpildīts, lai gan ir paredzama prasītājas sabiedrības nonākšana maksātnespējas stāvoklī, apskatot to atsevišķi. Tādēļ viņš ir uzsvēris, ka apgalvotā kaitējuma būtiskums ir jānovērtē grupas, ko veido fiziskās vai juridiskās personas, kuras to kontrolē vai kuras ir tās sastāvā, līmenī un ka konkrētās sabiedrības un šo personu interešu sakritība pamato to, ka šīs sabiedrības intereses turpināt savu darbību nav novērtējamas atsevišķi no minēto personu interesēm attiecībā uz tās turpināšanos. Viņš ir piebildis, ka šī judikatūra ir piemērojama ne vien attiecībā uz juridiskajām personām, bet arī attiecībā uz konkrēto sabiedrību kontrolējošajām fiziskajām personām.

37

Saistībā ar šīs judikatūras piemērošanu apelācijas sūdzības iesniedzēja materiālajam stāvoklim pārsūdzētā rīkojuma 48. un 49. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir norādījis:

38

Šeit vietā ir atgādināt, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Vispārējās tiesas nolēmumiem ir jābūt pietiekami pamatotiem, lai Tiesa varētu īstenot pārbaudi tiesā. Šajā ziņā pietiek ar to, ka argumentācija ir skaidra un saprotama un turklāt tā pamato apsvērumu, kuru tā tiecas atbalstīt (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2002. gada 18. oktobris, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑232/02 P(R), EU:C:2002:601, 56. punkts, un Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojumu, 2013. gada 19. decembris, Komisija/Vācija, C‑426/13 P(R), EU:C:2013:848, 66. punkts).

39

Turklāt no Tiesas pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka tā no Vispārējas tiesas neprasa sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un pa vienam būtu aplūkoti visi lietas dalībnieku paustie argumenti, un ka Vispārējās tiesas pamatojums līdz ar to var būt netiešs, ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām saprast, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav pieņēmusi to argumentus, un Tiesai iegūt pietiekami daudz informācijas, lai īstenotu pārbaudi (Tiesas priekšsēdētāja rīkojums, 2016. gada 14. jūnijs, Chemtura Netherlands/EPNI, C‑134/16 P(R), nav publicēts, EU:C:2016:442, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Aplūkojamajā gadījumā, kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzējs, no pārsūdzētā rīkojuma 48. punkta izriet, ka tā 2017. gada 21. decembra procesuālajā rakstā tas pēc šā rīkojuma 9. punktā minētā Vispārējās tiesas priekšsēdētāja aicinājuma viņam ir norādījis, ka, ņemot vērā apstākli, ka atsevišķu spēlētāju atalgojums pārsniedza apelācijas sūdzības iesniedzēja ienākumus, tā prezidents bija apņēmies segt iegrāmatoto iztrūkumu no privātpersonu finansiālā atbalsta.

41

Lai gan, protams, kā pārsūdzētā rīkojuma 49. punktā būtībā norādījis Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, šis apelācijas sūdzības iesniedzēja prezidenta paziņojums liecina par to, ka šīs pēdējās rīcībā ierobežotā apmērā varētu būt privātpersonu finansiālais atbalsts, ar ko segt minētajā paziņojumā norādīto iztrūkumu kasē, tas pats par sevi un iztrūkstot citam pamatojumam šajā ziņā neļauj secināt, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja pārsūdzētā rīkojuma 44.–47. pantā norādīto judikatūru, kas atgādināta šā rīkojuma 36. punktā, lai novērtētu apelācijas sūdzības iesniedzēja materiālo stāvokli, tāds finansiālais atbalsts ir jāuzskata par nākušu no sabiedrību grupas, kurai apelācijas sūdzības iesniedzējs ir piederīgs ar tā akcionāriem, turklāt Vispārējās tiesas priekšsēdētājs šajā ziņā ir skaidri uzsvēris, ka te ir runa par “trešo personu” sniegtu finansiālo atbalstu.

42

Papildus tam ar šādu paziņojumu, kā to pamatoti norādījis apelācijas sūdzības iesniedzējs, pašu par sevi un iztrūkstot citam pamatojumam, šajā ziņā nevar pamatot secinājumu, ka tāds privātpersonu sniegts finansiālais atbalsts, kas ir ierobežots ar iztrūkumu kasē, kurš radies, izmaksājot atalgojumu Spānijas futbola līgas otrajā B divīzijā spēlējoša kluba sporta personālam, varētu sasniegt aplūkojamajā rīkojumā par atgūšanu minēto summu.

43

Līdz ar to ir jāuzskata, ka pārsūdzētais rīkojums šajā ziņā nav pietiekami pamatots.

44

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības pirmais pamats ir pamatots.

45

Otrajā pamatā, kas ir vērsts pret pārsūdzētā rīkojuma 50. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, savu secinājumu par iespējami notikušajām izmaiņām apelācijas sūdzības iesniedzēja akcionāru sastāvā balstīdams uz Vispārējās tiesas lietas materiālos neiekļautu informāciju, par kuras nozīmību lietas dalībnieki neesot tikuši uzklausīti, ir pārkāpis tā tiesības uz aizstāvību.

46

Komisija apstrīd sūdzības iesniedzēja argumentāciju. Lietā neesot strīda par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs Vispārējās tiesas priekšsēdētājam nav darījis zināmas notikušās izmaiņas tā akcionāru sastāvā. Šā faktora ņemšanai vērā apelācijas sūdzības iesniedzēja finanšu dzīvotspējas izvērtējumā šajā ziņā neesot nozīmes.

47

Sacīkstes princips ir daļa no tiesībām uz aizstāvību. Tas ir piemērojams ikvienā procesā, kura rezultātā kāda Savienības iestāde var pieņemt lēmumu, kas var būtiski ietekmēt personas intereses. Savienības tiesas nodrošina, lai sacīkstes princips tiktu ievērots gan tajās notiekošajās tiesvedībās, gan arī lai tās pašas to ievērotu (spriedums, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 50. un 51. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

48

Tiesa jau ir atzinusi, ka tiktu pārkāpts tiesību pamatprincips, ja tiesas nolēmums tiktu pamatots ar faktiem un dokumentiem, attiecībā uz kuriem lietas dalībnieki vai viens no viņiem nav varējuši paust savu nostāju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

49

Aplūkojamajā gadījumā saistībā ar to, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir ņēmis vērā eventuālas izmaiņas apelācijas sūdzības iesniedzēja akcionāru sastāvā, pārsūdzētā rīkojuma 50.–52. punktā ir norādīts:

50

Šajā ziņā no pārsūdzētā rīkojuma 50. punkta un jo īpaši no formulējuma “šķiet” izriet, ka savu konstatējumu par iespējami notikušām izmaiņām apelācijas sūdzības iesniedzēja akcionāru sastāvā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir balstījis uz informāciju, kas nav iekļauta Vispārējās tiesas lietas materiālos, savukārt Komisija šajā ziņā savā iebildumu rakstā ir norādījusi, ka šīs izmaiņas akcionāru sastāvā bija tikušas “tolaik minētas presē”.

51

Papildus tam ir pilnīgi skaidrs, ka, lai gan tāda informācija ir bijusi pamatā Vispārējās tiesas priekšsēdētāja secinājumam, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav sniedzis ticamu un visaptverošu priekšstatu par tā finansiālo situāciju, lietas dalībniekiem nav tikusi dota iespēja paust nostāju par tādas informācijas patiesumu un nozīmību, pārkāpjot sacīkstes principu.

52

No tā izriet, ka arī apelācijas sūdzības otrais pamats ir pamatots.

53

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ.

54

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja strīds ir izskatāmā stāvoklī, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā. Šī tiesību norma ir piemērojama arī attiecībā uz apelācijas sūdzībām, kas iesniegtas saskaņā ar šo statūtu 57. panta otro daļu (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojumi, 2015. gada 23. aprīlis, Komisija/Vanbreda Risk & Benefits, C‑35/15 P(R), EU:C:2015:275, 59. punkts, un 2016. gada 18. oktobris, EMA/Pari Pharma, C‑406/16 P(R), nav publicēts, EU:C:2016:775, 49. punkts).

55

Tā kā lieta nav izskatāmā stāvoklī, tā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantu ir nododama atpakaļ nolēmuma taisīšanai Vispārējai tiesai.

Ar šādu pamatojumu pagaidu noregulējuma tiesnesis izdod rīkojumu: