—

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 10. jūlija spriedumu lietā T-514/15, Izba Gospodarcza Producentów i Operatorów Urządzeń Rozrywkowych/Komisija;

—

atcelt Eiropas Komisijas 2015. gada 12. jūnija Lēmumu GESTDEM 2015/1291, ar ko apelācijas sūdzības iesniedzējai atteikta piekļuve sīki izstrādātam atzinumam, kuru Eiropas Komisija sniegusi saistībā ar paziņošanas procedūru 2014/537/PL, un Eiropas Komisijas 2015. gada 17. jūlija Lēmumu GESTDEM 2015/1291, ar ko apelācijas sūdzības iesniedzējai atteikta piekļuve sīki izstrādātam atzinumam, kuru sniegusi Maltas Republika saistībā ar paziņošanas procedūru 2014/537/PL, un piespriest Komisijai segt savus un atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesāšanās izdevumus; vai

—

pakārtoti, ja Tiesa neuzskata, ka attiecīgajā tiesvedības stadijā var taisīt galīgo spriedumu, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

—

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, gan 1) kad pārsūdzētā rīkojuma 30. un 32. punktā tā noteica, ka ir maz ticams, ka pārkāpums, uz ko norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, atkārtosies nākotnē, un ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nav intereses celt prasību, un 2) kad tā šajos pašos rīkojuma punktos nosprieda, ka nozīme šajā saistībā ir jautājumam, vai ir ticams, ka nākotnē radīsies situācija, kurā Komisijai tiks paziņots likumprojekts, kurā būs atrisināti Komisijas norādītie problēmjautājumi saistībā ar paziņojošās dalībvalsts spēkā esošo tiesisko regulējumu, uz ko attiecas noritošā paziņošanas procedūra, un kurā Komisija atteiks piekļuvi sīki izstrādātam atzinumam, kurš sniegts, pamatojoties uz Direktīvu 98/34 (1), kas attiecas uz likumprojektu, to pamatojot ar vispārīgu pieņēmumu par neizpaušanu, vadoties no vajadzības aizsargāt šo pārkāpuma procedūru mērķi, lai gan juridiski nozīmīgs ir jautājums nevis par to, vai šāda īpaša situācija var atkārtoties, bet gan par to, vai Komisija nākotnē var piemērot Regulas Nr. 1049/2001 (2) vai Direktīvas 98/34 interpretāciju, uz ko atsaucas Komisija un par ko sūdzas apelācijas sūdzības iesniedzēja.

—

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kad pārsūdzētā rīkojuma 33. punktā tā noteica, ka vajadzība izspriest lietu, kura attiecas uz Komisijas atteikumu publiskot dokumentus saistībā ar apgalvoto “nedalāmo saikni” starp šiem dokumentiem un izskatāmo pārkāpuma procedūru un kurā mutvārdu process tika pabeigts, nevar izrietēt no vajadzības sniegt prasītājam efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un no tā, ka, ja lieta netiek izskatīta, Komisija varēs izvairīties no tā, ka tās lēmums tiek pārbaudīts tiesā, jo citādi jebkurš prasītājs, kura pieteikums par piekļuvi dokumentiem sākotnēji ir ticis noraidīts, varētu mēģināt panākt spriedumu pret Komisiju, pat ja pieprasījums ir ticis apmierināts pēc prasības celšanas Vispārējā tiesā.

—

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kad pārsūdzētā rīkojuma 34. punktā tā noteica, ka, lai arī apelācijas sūdzības iesniedzējas celtā prasība par apstrīdētajiem lēmumiem tika izskatīta gandrīz 3 gadus un bija saistīta ar daudziem procesuālajiem dokumentiem un tiesas sēdi, tiesvedības izbeigšana un prasība apelācijas sūdzības iesniedzējai vai tās locekļiem vēlreiz – šajā gadījumā pret Komisiju celtas prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros – argumentēt, ka apsūdzētais lēmums ir prettiesisks nebūtu neattaisnojams slogs apelācijas sūdzības iesniedzējai vai tās locekļiem.

—

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kad pārsūdzētā rīkojuma 34. punktā tā noteica, ka ir jāizbeidz lieta, pamatojoties uz apelācijas sūdzības iesniedzējas vai tās locekļu prasījumiem par to zaudējumu atlīdzību, kas radīti ar apstrīdētajiem lēmumiem, jau tādēļ vien, ka 1) apelācijas sūdzības iesniedzēja nav precizējusi, vai tā vai tās locekļi “patiešām” plānoja celt šādas prasības, 2) tā nebalstījās uz precīziem, konkrētiem un pārbaudāmiem pierādījumiem par apstrīdēto lēmumu iedarbību un 3) tā nesniedza detalizētu informāciju par notiesājošiem spriedumiem, kas izrietētu no atteikuma piešķirt piekļuvi dokumentiem, un lai arī 4) Vispārējā tiesa vienlaikus piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējai segt savus tiesāšanās izdevumus pašai, kas esot bijuši precīzi un konkrēti zaudējumi, kuri apelācijas sūdzības iesniedzējai radīti ar apstrīdētajiem lēmumiem.

—

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kad pārsūdzētā rīkojuma 34. punkta tā noteica, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai vairs nav intereses celt prasību, kaut gan apstrīdēto lēmumu atcelšana esot vajadzīga, lai atlīdzinātu morālo kaitējumu, kurš apelācijas sūdzības iesniedzējai radīts kā profesionālai organizācijai, un neesot cita veida šāda kaitējuma atlīdzināšanai.