–

Ayuntamiento de Pamplona vārdā – A. Lázaro Gogorza, procuradora, un J. L. Guijarro Salvador, abogado,

–

Orange España SAU vārdā – J. Huelin Martínez de Velasco, F. de Vicente Benito, M. Muñoz Pérez un M. García Turrión, abogados,

–

Spānijas valdības vārdā – S. Jiménez García un S. Centeno Huerta, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Nicolae, kā arī J. Rius un G. Braun, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/20/EK (2002. gada 7. marts) par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva) (OV 2002, L 108, 21. lpp.), kas ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/140/EK (2009. gada 25. novembris) (OV 2009, L 337, 37. lpp.) (turpmāk tekstā – “Atļauju izsniegšanas direktīva”), 12. un 13. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Ayuntamiento de Pamplona (Pamplonas pašvaldība, Spānija) un Orange España SAU saistībā ar uzņēmumu, kuri sniedz apgādes pakalpojumus, maksājamo nodevu par pašvaldības publiskā īpašuma zemes dzīļu un zemes, kā arī gaisa telpas virs tās ekskluzīvu izmantošanu vai izmantošanu īpašiem mērķiem (turpmāk tekstā – “nodeva par publiskā īpašuma izmantošanu”), kura bija jāmaksā šai sabiedrībai.

3

Kopējos reglamentējošos noteikumus attiecībā uz elektronisko komunikāciju pakalpojumiem un tīkliem, kā arī ar tiem saistītām iekārtām un pakalpojumiem veido Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV 2002, L 108, 33. lpp.), kas ir grozīta ar Direktīvu 2009/140 (turpmāk tekstā – “Pamatdirektīva”), kā arī četras speciālas direktīvas, tostarp Direktīva 2002/20.

4

Pamatdirektīvas 2. panta “Definīcijas” a) un c) punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

5

Saskaņā ar Atļauju izsniegšanas direktīvas 1. pantu:

“1.   Šīs direktīvas mērķis ir ieviest iekšējo tirgu elektronisko komunikāciju tīklos un pakalpojumos, saskaņojot un vienkāršojot atļauju izsniegšanas noteikumus un nosacījumus, lai veicinātu to sniegšanu visā Kopienā.

2.   Šī direktīva attiecas uz atļauju izsniegšanu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu nodrošināšanai.”

6

Atļauju izsniegšanas direktīvas 2. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Piemēro arī šādu definīciju:

“vispārējā atļauja” ir tiesiskais regulējums, ko saskaņā ar šo direktīvu izveidojusi dalībvalsts, paredzot tiesības nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus vai pakalpojumus un nosakot nozarei specifiskus pienākumus, kas var attiekties uz visiem vai uz atsevišķiem elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu veidiem.”

7

Atļauju izsniegšanas direktīvas 12. pants “Administratīvi maksājumi” ir formulēts šādi:

“1.   Jebkuri administratīvi maksājumi, kas uzlikti uzņēmumiem, kas nodrošina pakalpojumu vai tīklu saskaņā ar vispārējo atļauju izsniegšanu, vai uzņēmumiem, kuriem ir piešķirtas izmantošanas tiesības:

2.   Ja valsts pārvaldes iestādes uzliek administratīvus maksājumus, tās publicē to administratīvo izmaksu un kopējās ievākto [iekasēto] maksājumu summas gada pārskatu. Ņemot vērā atšķirības starp kopējo maksājumu un administratīvo izmaksu summu, veic atbilstīgus koriģējumus.”

8

Atļauju izsniegšanas direktīvas 13. pantā “Maksas par izmantošanas tiesībām un tiesībām uzstādīt iekārtas” ir paredzēts:

“Dalībvalstis var ļaut attiecīgajai iestādei uzlikt tādu maksu par tiesībām izmantot radio frekvences vai numurus vai par tiesībām uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem valsts vai privātā īpašuma, kas atspoguļo nepieciešamību nodrošināt optimālo šo resursu izmantošanu. Dalībvalstis nodrošina to, ka šādas maksas ir objektīvi pamatotas, caurskatāmas, nediskriminējošas un samērīgas attiecībā uz to paredzēto mērķi, un ņem vērā [Pamatdirektīvas] 8. pantā minētos mērķus.”

9

Saskaņā ar 2013. gada 28. novembraOrdenanza Fiscal no 22 del Ayuntamiento de Pamplona, reguladora de las tasas por aprovechamientos especiales del suelo, vuelo y subsuelo del dominio público local por las empresas explotadoras de servicios de suministros (Pamplonas pašvaldības Nodevu noteikumi Nr. 22, kuros ir regulēta nodeva par apgādes pakalpojumu sniedzēju uzņēmumu īstenotu pašvaldības publiskā īpašuma zemes, zemes dzīļu, kā arī gaisa telpas virs tās izmantošanu īpašiem mērķiem; 2013. gada 16. decembra Navarras BO Nr. 240, 12766. lpp.; turpmāk tekstā – “Nodevu noteikumi Nr. 22/2014”) 2. panta pirmo daļu:

“Nodevas iekasējamības gadījums ir pašvaldības publiskā īpašuma zemes dzīļu un zemes, kā arī gaisa telpas virs tās ekskluzīva izmantošana vai izmantošana īpašiem mērķiem, lietojot kabeļus, cauruļvadus un tuneļus, kas paredzēti elektroenerģijas, ūdens, gāzes vai jebkura cita šķidruma, fiksētās telefonijas, mobilo telefonsakaru un citu elektroniskās komunikācijas pakalpojumu pārvadei, tostarp gaisvadu līniju stabus, kabeļus, kronšteinus, kabeļu galu savienojuma kārbas, sadalītājkārbas un ierakstīšanas kārbas, transformatorus, slīdošās daļas, trigerus, antenas, tirdzniecības automātus un citas līdzīgas ierīces, kuras ir saistītas ar pakalpojuma sniegšanu.”

10

Nodevu noteikumu Nr. 22/2014 4. panta 3. punktā ir noteikts:

“Mobilo telefonsakaru operatoriem, kam nepieder tīkli, kurus izmantojot tiek sniegts šis pakalpojums, pat ja tie ir šo tīklu izmantošanas, piekļuves vai savstarpējā savienojuma tiesību īpašnieki, nav pienākuma maksāt šo nodevu.

Citu apgādes pakalpojumu gadījumā nodeva ir jāmaksā gan izmantoto tīklu vai infrastruktūras īpašniekiem, gan šo tīklu vai infrastruktūras izmantošanas, piekļuves vai savstarpējā savienojuma tiesību īpašniekiem.”

11

Nodevu noteikumu Nr. 22/2014 5. panta 1. punktā ir paredzēts, ka gada nodokļa bāzi nosaka bruto ienākumi, kuri izriet no ikgadējā apgrozījuma, ko nodokļu maksātāji gūst pašvaldībā, un ka šīs bāzes noteikšanas kritēriji nav piemērojami “mobilo telefonsakaru operatoriem”.

12

Atbilstoši šo noteikumu 6. pantam maksājuma likme ir noteikta 1,5 % apmērā no bruto ienākumiem no saimnieciskās darbības, par kuriem uzņēmēji izrakstījuši rēķinus.

13

2004. gada 5. martaReal Decreto Legislativo 2/2004, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley Reguladora de las Haciendas Locales (Karaļa Leģislatīvais dekrēts 2/2004, ar kuru tiek apstiprināta Likuma par pašvaldību finansēm pārskatītā redakcija; 2004. gada 9. martaBOE Nr. 59, 10284. lpp.) 24. pantā un 1995. gada 10. martaLey Foral 2/1995 de Haciendas Locales de Navarra (Forālais likums 2/1995 par Navarras pašvaldību finansēm; 1995. gada 20. marta Navarras BO Nr. 36) 105. panta 1. punkta trešajā daļā attiecībā uz uzņēmumu, kuri sniedz pakalpojumus, kas attiecas uz visiem iedzīvotājiem vai lielu to daļu, maksājamām nodevām par pašvaldības koplietošanas ceļu zemes, zemes dzīļu vai gaisa telpas virs tiem ekskluzīvu izmantošanu vai izmantošanu īpašiem mērķiem ir paredzēts, ka šo nodevu apmērs ir 1,5 % no bruto ienākumiem, kas izriet no minēto uzņēmumu apgrozījuma katrā pašvaldībā.

14

Orange España iesniedza Pamplonas pašvaldībai Nodevu noteikumos Nr. 22/2014 paredzētās nodevas par publiskā īpašuma izmantošanu “pašnovērtējumu” attiecībā uz 2014. gada otro ceturksni, pamatojoties uz savu darbību fiksētās telefonijas un interneta piekļuves nodrošināšanas jomā šajā pašvaldībā.

15

Tomēr, uzskatīdama, ka minētais maksājums ir pretrunā Savienības tiesiskajam regulējumam, kurā ir regulēta telekomunikāciju nozare, it īpaši Atļauju izsniegšanas direktīvai, kā to ir interpretējusi Tiesa, Orange España lūdza Pamplonas pašvaldību veikt “pašnovērtējuma” korekciju un atmaksāt pārmaksāto.

16

Pamatojot savu lūgumu veikt korekciju, Orange España vispirms norādīja, ka tā nav Pamplonas pašvaldības teritorijā izmantoto tīklu īpašniece, bet gan izmanto tos saskaņā ar savstarpējā savienojuma tiesībām. Pēc tam tā precizēja, ka uz fiksētās telefonijas un interneta piekļuves pakalpojumiem attiecas Atļauju izsniegšanas direktīvas, kā to ir interpretējusi Tiesa, piemērošanas joma saistībā ar nodevu un maksu piemērošanu uzņēmumiem, kas darbojas mobilo telefonsakaru nozarē. Visbeidzot tā apgalvoja, ka šīs direktīvas 12. un 13. pantam ir pretrunā piemērot nodevu, kuras apmērs tiek noteikts, pamatojoties vienīgi uz fiksētu procentuālu daļu no uzņēmuma bruto ieņēmumiem.

17

Pamplonas pašvaldība šo lūgumu noraidīja, uzskatot, ka attiecībā uz maksājamās nodevas summu nav pieļauta ne kļūda faktos, ne tiesību kļūda. Orange España šo lēmumu pārsūdzēja Juzgado de lo Contencioso-Administrativo no 1 de Pamplona (Pamplonas Administratīvā tiesa Nr. 1, Spānija). Ar 2015. gada 4. decembra spriedumu minētais lēmums tika noraidīts, pamatojoties, pirmkārt, uz to, ka Orange España ir infrastruktūras tīkla īpašniece un līdz ar to nevarēja tikt atbrīvota no nodevas samaksas un, otrkārt, ka nodevas apmērs bija noteikts atbilstoši Forālā likuma 2/1995 105. panta 1. punkta trešajai daļai.

18

Orange España par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Tribunal Superior de Justicia de Navarra (Navarras Augstā tiesa, Spānija). Šī tiesa apstiprināja, ka Orange España kā tīklu un infrastruktūras, kas aizņem pašvaldības publisko īpašumu, īpašniece ir aplūkotās nodevas maksātāja. Tomēr tā daļēji apmierināja prasību, atzīstot, ka šī maksājuma apmēra noteikšanas metode ir pretrunā Atļauju izsniegšanas direktīvas 12. un 13. pantam un ka tāpēc Orange España ir tiesības uz tās “pašnovērtējuma” korekciju. Minētā tiesa uzskatīja, ka šīs nodevas apmērs ir jānosaka no šajos pantos paredzēto objektivitātes un samērīguma principu viedokļa, nevis pamatojoties uz uzņēmuma bruto ieņēmumiem vai apgrozījumu, jo šajā gadījumā iegūtā summa pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu ierobežoto resursu optimālu izmantošanu.

19

Pamplonas pašvaldība iesniedza Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) kasācijas sūdzību, kurā tā apgalvo, ka Tribunal Superior de Justicia de Navarra (Navarras Augstā tiesa) nav ievērojusi Tiesas judikatūru, kas piemērojama mobilo telefonsakaru operatoriem un izriet no 2012. gada 12. jūlija sprieduma Vodafone España un France Telecom España (C‑55/11, C‑57/11 un C‑58/11, EU:C:2012:446), to attiecinot arī uz operatoriem, kuri sniedz fiksētās telefonijas un interneta piekļuves pakalpojumus. Savai aizstāvībai Orange España apgalvo, ka Atļauju izsniegšanas direktīvā neesot nošķirti mobilo telefonsakaru pakalpojumu un fiksētās telefonijas pakalpojumu operatori. Tādējādi šīs direktīvas 13. panta interpretācija, ko minētajā spriedumā ir veikusi Tiesa, esot attiecināma uz jebkuru situāciju, kurā elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem tiek piemērotas nodevas, lai tie varētu izmantot radiofrekvences vai numurus vai uzstādītu iekārtas. Orange España turklāt uzsver, ka Tiesa minētajā spriedumā nav lēmusi par šādas nodevas apmēra aprēķina metodi.

20

Šādos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Atļauju izsniegšanas direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir piemērojama uzņēmumiem, kas sniedz fiksētās telefonijas un interneta piekļuves pakalpojumus.

22

No Atļauju izsniegšanas direktīvas 1. panta 2. punkta izriet, ka tā attiecas uz “atļauju izsniegšanu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu nodrošināšanai”.

23

Atļauju izsniegšanas direktīvas 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šajā direktīvā “piemēro [Pamatdirektīvas] 2. pantā minētās definīcijas”.

24

Līdz ar to, lai noteiktu Atļauju izsniegšanas direktīvas piemērošanas jomu, ir jāatsaucas uz Pamatdirektīvā ietverto formulējumu “elektronisko komunikāciju tīkli” un “elektronisko komunikāciju pakalpojumi” definīcijām.

25

Pamatdirektīvas 2. panta a) punktā “elektronisko sakaru tīkls” tiek definēts kā “pārraides sistēma un, attiecīgos gadījumos, komutācijas vai maršrutizācijas ierīces un citi resursi, tostarp tīkla pasīvie elementi, kas ļauj signālus pārraidīt pa vadiem, pa radio, ar optiskiem vai citiem elektromagnētiskiem līdzekļiem, ietverot satelīta tīklus, fiksētus (ķēdes un pakešu tīklu, tostarp internetu) un mobilo zemes sakaru tīklus, elektrības kabeļu sistēmas, ciktāl tās ir izmantotas, lai pārraidītu signālus, tīklus, ko izmanto radio un televīzijas apraidei, un kabeļu televīzijas tīklus, neatkarīgi no pārraidīt[ā]s informācijas tipa”.

26

Saskaņā ar Pamatdirektīvas 2. panta c) punktu “elektronisko komunikāciju pakalpojums” ir “pakalpojum[s], ko parasti nodrošina par atlīdzību un kas pilnīgi vai galvenokārt sastāv no signālu pārraidīšanas elektronisko komunikāciju tīklos, ietverot telekomunikāciju pakalpojumus un pārraidīšanas pakalpojumus tīklos, ko izmanto apraidei”.

27

Šajā gadījumā pamatlietā runa ir par interneta piekļuves un fiksētās telefonijas pakalpojumu sniegšanu, izmantojot kabeļu tīklus un citas tehniskas iekārtas.

28

No iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka šajā direktīvā, definējot jēdzienu “elektronisko komunikāciju pakalpojumi”, nav nošķirti fiksētās telefonijas pakalpojumi un mobilo telefonsakaru pakalpojumi. Kā ir konstatēts ģenerāladvokāta secinājumu 26. punktā, Pamatdirektīvas 10. apsvērumā, nekādi nenošķirot fiksēto telefoniju un mobilos telefonsakarus, ir norādīts, ka “balss telefona un elektroniskā pasta pārraides pakalpojumi ir iekļauti šajā direktīvā”.

29

Attiecībā uz piekļuvi internetam Pamatdirektīvas 2. panta a) punktā uz to ir tieša atsauce, un, kā ir konstatēts arī ģenerāladvokāta secinājumu 27. punktā, šīs direktīvas 10. apsvērumā ir precizēts, ka “piekļuve internetam” ir elektronisko komunikāciju pakalpojums.

30

Tātad ir jākonstatē, ka “elektronisko komunikāciju pakalpojumi” Pamatdirektīvas izpratnē ir pakalpojumi, kas izpaužas kā signālu pārraidīšana elektronisko komunikāciju tīklos neatkarīgi no tā, vai šie tīkli ir fiksēti vai mobili, un ka tajos ir ietverti fiksētās telefonijas vai mobilo telefonsakaru pakalpojumi, kā arī interneta piekļuves pakalpojumi. Tā kā Atļauju izsniegšanas direktīvas piemērošanas joma ir noteikta, pamatojoties uz Pamatdirektīvas definīcijām, no iepriekš minētā izriet, ka Atļauju izsniegšanas direktīva ir piemērojama atļaujām, kas attiecas uz tīklu, kā arī interneta piekļuves un fiksētās telefonijas pakalpojumu nodrošināšanu.

31

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Atļauju izsniegšanas direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir piemērojama arī uzņēmumiem, kas sniedz fiksētās telefonijas un interneta piekļuves pakalpojumus.

32

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiktu sniegta apstiprinoša atbilde, Atļauju izsniegšanas direktīvas 12. un 13. pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru uzņēmumiem, kam pieder elektroniskajām komunikācijām nepieciešamā infrastruktūra vai tīkli un kas tos izmanto, lai sniegtu fiksētās telefonijas un interneta piekļuves pakalpojumus, tiek piemērota nodeva, kuras apmērs tiek noteikts vienīgi atkarībā no ikgadējiem bruto ieņēmumiem, ko šie uzņēmumi ir guvuši attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

33

Saskaņā ar tās 1. panta 2. punktu Atļauju izsniegšanas direktīva attiecas uz atļauju izsniegšanu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu nodrošināšanai (skat. spriedumu, 2015. gada 17. decembris, Proximus, C‑517/13, EU:C:2015:820, 25. punkts).

34

Atļauju izsniegšanas direktīvā ir paredzēti ne tikai noteikumi par vispārējo atļauju vai tiesību izmantot radio frekvences vai numurus piešķiršanas procedūrām un to saturu, bet arī noteikumi par tādu maksājumu raksturu un apmēru, kas ir saistīti ar minētajām procedūrām un ko dalībvalstis var piemērot elektronisko komunikāciju pakalpojumu nozarē strādājošajiem uzņēmumiem (spriedumi, 2014. gada 4. septembris, Belgacom un Mobistar, C‑256/13 un C‑264/13, EU:C:2014:2149, 29. punkts; 2015. gada 6. oktobris, Base Company, C‑346/13, EU:C:2015:649, 15. punkts, kā arī 2015. gada 17. decembris, Proximus, C‑517/13, EU:C:2015:820, 26. punkts).

35

Kā izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, Atļauju izsniegšanas direktīvas kontekstā dalībvalstis nevar iekasēt citas nodevas vai maksas par elektronisko komunikāciju tīklu nodrošināšanu un pakalpojumu sniegšanu kā vien tās, kas ir paredzētas šajā direktīvā (spriedums, 2015. gada 17. decembris, Proximus, C‑517/13, EU:C:2015:820, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

No tā izriet, ka, lai Atļauju izsniegšanas direktīvas normas būtu piemērojamas tādam maksājumam kā pamatlietā aplūkotais, nodevas iekasējamības gadījumam ir jābūt saistītam ar vispārējās atļaujas izsniegšanas procedūru, kas saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu garantē tiesības nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus vai pakalpojumus (spriedums, 2015. gada 17. decembris, Proximus, C‑517/13, EU:C:2015:820, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka valsts regulatīvās darbības finansēšanai paredzētie administratīvie maksājumi, kurus dalībvalstis saskaņā ar Atļauju izsniegšanas direktīvas 12. pantu var piemērot uzņēmumiem, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus vai pakalpojumus, pamatojoties uz vispārējo atļauju, vai uzņēmumiem, kam ir piešķirtas izmantošanas tiesības, ir jāizmanto vienīgi mērķim segt vispārējās administratīvās izmaksas, kuras ir saistītas ar šīs direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajām darbībām (spriedums, 2018. gada 30. janvāris, X un Visser, C‑360/15 un C‑31/16, EU:C:2018:44, 64. punkts).

38

Piedevām Tiesa jau ir norādījusi, ka Atļauju izsniegšanas direktīvas 13. pantā nav minētas visas maksas, kas tiek piemērotas infrastruktūrai, kura ļauj nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus (spriedumi, 2014. gada 4. septembris, Belgacom un Mobistar, C‑256/13 un C‑264/13, EU:C:2014:2149, 34. punkts, kā arī 2015. gada 17. decembris, Proximus, C‑517/13, EU:C:2015:820, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Šis pants attiecas uz kārtību, kādā tiek piemērotas maksas par tiesībām izmantot radio frekvences vai numurus vai tiesībām uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem publiskā vai privātā īpašuma (spriedums, 2015. gada 17. decembris, Proximus, C‑517/13, EU:C:2015:820, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Šajā gadījumā Nodevu noteikumu Nr. 22/2014 2. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka “nodevas iekasējamības gadījums ir pašvaldības publiskā īpašuma zemes dzīļu, zemes, kā arī gaisa telpas virs tās ekskluzīva izmantošana vai izmantošana īpašiem mērķiem, lietojot kabeļus, cauruļvadus un tuneļus, kas paredzēti elektroenerģijas, ūdens, gāzes vai jebkura cita šķidruma, fiksētās telefonijas, mobilo telefonsakaru un citu elektroniskās komunikācijas pakalpojumu pārvadei [..]”. Piedevām saskaņā ar šo noteikumu 4. panta 3. punktu minētā nodeva ir jāmaksā gan izmantoto tīklu vai infrastruktūras īpašniekiem, gan minēto izmantošanas, piekļuves vai savstarpējā savienojuma tiesību īpašniekiem, kas nav mobilo telefonsakaru operatori.

41

Runājot par Atļauju izsniegšanas direktīvas 12. panta interpretāciju, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, kā arī no pušu sniegtajām atbildēm uz jautājumu, ko Tiesa uzdeva tiesas sēdē, izriet, ka nodeva par publiskā īpašuma izmantošanu neietilpst šī panta piemērošanas jomā, jo tās mērķis nav segt ar valsts regulatīvās iestādes darbību saistītās vispārējās administratīvās izmaksas. Tādējādi to nevar kvalificēt kā “administratīvu maksājumu” minētā panta izpratnē.

42

Līdz ar to Atļauju izsniegšanas direktīvas 12. pantam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta šāda nodeva.

43

Runājot par šīs direktīvas 13. panta interpretāciju, Tiesa ir atzinusi, ka tajā izmantotie formulējumi “iekārtas” un “uzstādīt” ir norādes attiecīgi uz fizisku infrastruktūru, kas ļauj nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus, un fizisku to uzstādīšanu uz vai virs attiecīgā publiskā vai privātā īpašuma (spriedums, 2015. gada 17. decembris, Proximus, C‑517/13, EU:C:2015:820, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Tomēr, kā norādīts šī sprieduma 38. punktā, Atļauju izsniegšanas direktīvas 13. pantā nav minētas visas maksas, kas tiek piemērotas infrastruktūrai, kura ļauj nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus (spriedums, 2014. gada 4. septembris, Belgacom un Mobistar, C‑256/13 un C‑264/13, EU:C:2014:2149, 34. punkts).

45

Kā izriet no šī sprieduma 40. punkta, nodevas par publiskā īpašuma izmantošanu iekasējamības gadījums ir publiskā īpašuma zemes dzīļu, zemes, kā arī gaisa telpas virs tās ekskluzīva izmantošana vai izmantošana īpašiem mērķiem, lietojot dažādu infrastruktūru, un šīs nodevas maksātāji tādējādi ir tīklu operatori vai elektroenerģijas, ūdens, gāzes vai jebkura cita šķidruma pārvades operatori, kā arī fiksētās telefonijas, mobilo telefonsakaru un citu elektroniskās komunikācijas pakalpojumu sniedzēji, kuri izmanto šo infrastruktūru.

46

Turklāt Nodevu noteikumu Nr. 22/2014 4. panta 3. punktā ir paredzēts, ka minētā nodeva ir jāmaksā ne tikai personām, kurām ir izmantoto tīklu vai infrastruktūras izmantošanas, piekļuves vai savstarpējā savienojuma tiesības, bet arī šo tīklu vai infrastruktūras īpašniekiem un tātad tostarp arī tiem, kuri šos tīklus vai infrastruktūru paši neizmanto.

47

No tā izriet, ka nodevas par publiskā īpašuma izmantošanu piemērošanas joma attiecas ne tikai uz operatoriem, kuri nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus vai pakalpojumus, vai tiem, kam ir Atļauju izsniegšanas direktīvas 13. pantā paredzētās tiesības, bet tas tomēr būs jāpārbauda iesniedzējtiesai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, Belgacom un Mobistar, C‑256/13 un C‑264/13, EU:C:2014:2149, 36. punkts).

48

Piedevām, runājot par publiskā īpašuma elementu ekskluzīvu izmantošanu un izmantošanu īpašiem mērķiem, lietojot dažādu infrastruktūru, Nodevu noteikumos Nr. 22/2014 nekādā ziņā nav paredzēts, ka šajā nolūkā būtu jānoskaidro fiziskā vai juridiskā persona, kas ir uzstādījusi šādu infrastruktūru, kā tas obligāti izriet no Atļauju izsniegšanas direktīvas 13. panta.

49

Tādējādi nodeva par publiskā īpašuma izmantošanu, kas tiek piemērota ar šiem Nodevu noteikumiem, nevar tikt uzskatīta par tādu, ko piemēro uzņēmumiem, kuri nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus, pretī saņemot tiesības uzstādīt iekārtas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 17. decembris, Proximus, C‑517/13, EU:C:2015:820, 35. punkts).

50

Līdz ar to, tā kā nodevas par publiskā īpašuma izmantošanu iekasējamības gadījums saskaņā ar minētajiem nodevu noteikumiem ir saistīts ar tādu iekārtu izmantošanas tiesību piešķiršanu, kas ir uzstādītas uz vai zem pašvaldības publiskā īpašuma, tas nav atkarīgs no šī sprieduma 43. punktā atgādinātajām tiesībām uzstādīt šādas iekārtas Atļauju izsniegšanas direktīvas 13. panta izpratnē.

51

No tā izriet, ka Nodevu noteikumos Nr. 22/2014 paredzētā nodeva neietilpst Atļauju izsniegšanas direktīvas 13. panta piemērošanas jomā.

52

Līdz ar to Atļauju izsniegšanas direktīvas 13. pantam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta tāda nodeva kā nodeva par publiskā īpašuma izmantošanu.

53

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Atļauju izsniegšanas direktīvas 12. un 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru uzņēmumiem, kam pieder elektroniskajām komunikācijām nepieciešamā infrastruktūra vai tīkli un kas tos izmanto, lai sniegtu fiksētās telefonijas un interneta piekļuves pakalpojumus, tiek piemērota nodeva, kuras apmērs tiek noteikts vienīgi atkarībā no ikgadējiem bruto ieņēmumiem, ko šie uzņēmumi ir guvuši attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

54

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: