–

A vārdā – K. Nordlander, advokat, un A. Robert, avocate,

–

Daniel B, L, B, AFP un UD vārdā – M. Guizard un S. Beaugendre, avocats,

–

Francijas valdības vārdā – A.‑L. Desjonquères, kā arī R. Coesme un E. Leclerc, pārstāvji,

–

Grieķijas valdības vārdā – V. Karra, A. Dimitrakopoulou un E. Tsaousi, pārstāves,

–

Spānijas valdības vārdā – L. Aguilera Ruiz, pārstāvis,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un M. L. Noort, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – F. Thiran, A. Sipos un S. L. Kalėda, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 34. pantu, 85.c pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV 2001, L 311, 67. lpp.), kura grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/62/ES (2011. gada 8. jūnijs) (OV 2011, L 174, 74. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2001/83”), kā arī 3. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV 2000, L 178, 1. lpp.).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp A, saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibinātu sabiedrību, kas pārvalda Nīderlandē reģistrētu aptieku un tīmekļvietni, kura īpaši ir paredzēta klientiem Francijā, no vienas puses, un Daniel B, UD, AFP, B un L (turpmāk tekstā – “Daniel B u.c.”), aptieku pārvaldniekiem un apvienībām, kas pārstāv Francijā reģistrēto farmaceitu profesionālās intereses, no otras puses, saistībā ar to, ka A ir reklamējusi minēto tīmekļvietni daudzveidīgā un plašā reklāmas kampaņā Francijas klientiem.

3

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā (OV 1998, L 204, 37. lpp.), kura ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/48/EK (1998. gada 20. jūlijs) (OV 1998, L 217, 18. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 98/34”), 1. panta pirmās daļas 2. punktā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādus terminus:

[..]

4

Direktīvas 2000/31 18. un 21. apsvērumā ir noteikts:

[..]

5

Šīs direktīvas 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Šī direktīva cenšas veicināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību, nodrošinot brīvu informācijas sabiedrības pakalpojumu apriti starp dalībvalstīm.

2.   Šī direktīva līdz līmenim, kas nepieciešams, lai sasniegtu 1. punktā minēto mērķi, saskaņo konkrētus valsts noteikumus par informācijas sabiedrības pakalpojumiem attiecībā uz iekšējo tirgu, pakalpojumu sniedzēju reģistrācijas vietu, komercziņojumiem, elektroniskajiem kontraktiem, starpnieku saistībām, rīcības kodeksiem, strīdu noregulējumu bez tiesas, sūdzību ierosināšanu tiesā un sadarbību starp dalībvalstīm.”

6

Minētās direktīvas 2. panta a) punktā “informācijas sabiedrības pakalpojumi” ir definēti kā pakalpojumi tādā nozīmē, kā noteikts Direktīvas 98/34 1. panta pirmās daļas 2. punktā.

7

Direktīvas 2000/31 2. panta h) punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā terminiem ir šādas nozīmes:

8

Šīs pašas direktīvas 3. pantā “Iekšējais tirgus” ir paredzēts:

“1.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka informācijas sabiedrības pakalpojumi, ko piedāvā pakalpojumu sniedzējs, kurš reģistrēts tās teritorijā, atbilst valsts noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajā dalībvalstī un ko ietver koordinētā joma.

2.   Dalībvalstis koordinētajā jomā noteiktu iemeslu dēļ nedrīkst ierobežot brīvību piedāvāt informācijas sabiedrības pakalpojumus no citas dalībvalsts.

3.   Uz pielikumā minētajām jomām neattiecas 1. un 2. punkts.

4.   Dalībvalstis var pieņemt pasākumus, lai atkāptos no 2. punkta attiecībā uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu, ja tiek ievēroti šādi noteikumi:

[..]”

9

Minētās direktīvas 8. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka komercziņojumu lietošanu, kas veido informācijas sabiedrības pakalpojumu vai ir daļa no tā un ko piedāvā regulētās profesijas pārstāvis, atļauj saskaņā ar atbilstību profesionālajiem noteikumiem attiecībā jo īpaši uz profesijas neatkarību, cieņu un godu, profesionāliem noslēpumiem un godīgumu pret klientiem un citiem profesijas pārstāvjiem.”

10

Direktīvas 2001/83 85.c pantā, kurš ir ietverts VIIa sadaļā “Tālpārdošana”, ir paredzēts:

“1.   Neskarot dalībvalstu tiesību aktus, kuros ir noteikts aizliegums recepšu zāles piedāvāt tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, dalībvalstis nodrošina, ka zāles iedzīvotājiem piedāvā tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, saskaņā ar Direktīvu [98/34], ievērojot šādus nosacījumus:

[..].

2.   Dalībvalstis var ieviest ar sabiedrības veselības aizsardzību pamatotus nosacījumus zāļu piegādei mazumtirdzniecībā savā teritorijā, lai tās pārdotu iedzīvotājiem tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus.

[..]

6.   Neskarot Direktīvu [2000/31] un šajā sadaļā noteiktās prasības, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka personām, kuras nav minētas 1. punktā, kuras zāles iedzīvotājiem piedāvā tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, un kuras darbojas to teritorijā, tiktu noteikts iedarbīgs, samērīgs un atturošs sods.”

11

Direktīvas 2001/83 VIII sadaļā “Reklāma” un VIIIa sadaļā “Informācija un reklāma” ietilpst attiecīgi šīs direktīvas 86.–88. un 88.a–100. pants.

12

Direktīvas 2001/83 88. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis aizliedz reklamēt iedzīvotājiem zāles, kas:

13

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (OV 2015, L 241, 1. lpp.), tika atcelta un no 2015. gada 7. oktobra aizstāta Direktīva 98/34.

14

Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

15

Saskaņā ar Direktīvas 2015/1535 10. panta otro daļu atsauces uz Direktīvu 98/34 uzskata par atsaucēm uz Direktīvu 2015/1535.

16

Saskaņā ar Sabiedrības veselības kodeksa R. 4235–22. pantu “farmaceitiem ir aizliegts mudināt klientus iegādāties zāles, izmantojot metodes un līdzekļus, kas nav saderīgi ar profesijas cieņu”.

17

Šī kodeksa R. 4235–64. pantā ir paredzēts, ka “farmaceits, izmantojot jebkādas metodes un līdzekļus, nedrīkst mudināt pacientus lietot zāles nepamatoti”.

18

2016. gada 28. novembra Rīkojuma par zāļu izplatīšanas labo praksi aptiekās, uz mutuālisma principa pamata darbojošās aptiekās un rezerves aptiekās, kas minētas Sabiedrības veselības kodeksa L. 5121–5. pantā (JORF, 2016. gada 1. decembris, dokuments Nr. 25; turpmāk tekstā – “Rīkojums par zāļu izplatīšanas labo praksi”), pielikuma 7. iedaļas “Papildu noteikumi, ko piemēro zāļu elektroniskajai tirdzniecībai” 7.1. punktā “Farmaceita konsultācija” ir noteikts:

“Zāļu elektroniskās tirdzniecības tīmekļvietne ir veidota tā, lai nebūtu iespējams izplatīt jebkādas zāles, ja pirms pasūtījuma apstiprināšanas nav nodrošināta interaktīva apmaiņa starp pacientu un attiecīgās aptiekas farmaceitu. Tādējādi ar automatizētu atbildi uz pacienta uzdotu jautājumu nepietiek, lai nodrošinātu attiecīgajam pacienta gadījumam piemērotu informāciju un konsultāciju.

Farmaceitam ir nepieciešami noteikti personas dati par pacientu, lai viņš pārliecinātos, ka pasūtījums atbilst pacienta veselības stāvoklim, un lai viņš varētu atklāt iespējamās kontrindikācijas. Tādējādi pirms pirmā pasūtījuma apstiprināšanas farmaceits tiešsaistē ievieto anketu, kurā ir jānorāda pacienta vecums, svars, augums, dzimums, attiecīgajā brīdī lietotās zāles, iepriekšējās alerģijas, kontrindikācijas un vajadzības gadījumā – pacienta grūtniecības vai barošanas ar krūti statuss. Pacientam ir jāapliecina šīs informācijas patiesums.

Anketa tiek aizpildīta, veicot pirmo pasūtījumu, pasūtījuma apstiprināšanas procesā. Ja anketa nav aizpildīta, nevar saņemt nekādas zāles. Farmaceits pēc tam apstiprina anketu, apliecinot, ka viņš ir iepazinies ar pacienta sniegto informāciju pirms pasūtījuma apstiprināšanas.

Ikreiz, veicot pasūtījumu, tiek piedāvāts aktualizēt informāciju anketā.

[..]”

19

2016. gada 28. novembra Rīkojuma par tehniskajiem noteikumiem, kas jāpiemēro zāļu elektroniskās tirdzniecības tīmekļvietnēm un kas paredzēti Sabiedrības veselības kodeksa L. 5125–39. pantā (JORF, 2016. gada 1. decembris, dokuments Nr. 26; turpmāk tekstā – “Rīkojums par tehniskajiem noteikumiem”), pielikuma 1. iedaļā “Zāļu elektroniskās tirdzniecības tīmekļvietņu funkcijas” ir paredzēts, ka “apmaksātas reklāmas meklētājprogrammās vai cenu salīdzināšanas mājaslapu izmantošana ir aizliegta”.

20

Saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibinātā sabiedrība A ir reģistrēta Nīderlandē aptiekas pārvaldīšanas darbību īstenošanai. Šī sabiedrība arī pārdod zāles tiešsaistē, kā arī paraaptieku preces ar vairāku tīmekļvietņu starpniecību, no kurām viena ir īpaši paredzēta patērētājiem Francijā. Zālēm, kas tiek pārdotas ar šīs tīmekļvietnes starpniecību, Francijā ir tirdzniecības atļauja, un tām nav vajadzīga ārsta recepte.

21

A veica zāļu tirdzniecības tiešsaistē reklāmas kampaņu, kas tādējādi bija paredzēta Francijas patērētājiem. Šī kampaņa ietvēra reklāmas bukletu ievietošanu pakās, kuras nosūtīja citi tālpārdošanas uzņēmumi (tā sauktā asilage metode), kā arī reklāmas vēstuļu nosūtīšanu. A minētajā tīmekļvietnē publicēja arī atlaižu piedāvājumus, ar kuriem tika piešķirtas atlaides visa zāļu pasūtījuma kopējai cenai, ja pasūtījuma apmērs pārsniedza noteiktu summu, kā arī iegādājās apmaksātu reklāmu meklētājprogrammās.

22

Daniel B u.c. cēla prasību pret A tribunal de commerce de Paris [Parīzes Komerclietu tiesā] (Francija), lai citastarp iegūtu atlīdzību par kaitējumu, kas, viņuprāt, tiem bija nodarīts sakarā ar negodīgu konkurenci, kuru A esot īstenojusi, gūstot nepamatotas priekšrocības no Francijas tiesiskā regulējuma attiecībā uz zāļu reklāmu un tirdzniecību tiešsaistē neievērošanas.

23

A savukārt uzskata, ka šis tiesiskais regulējums tai nav piemērojams, jo tā ir likumīgi reģistrēta Nīderlandē aptiekas darbības veikšanai un pārdod savas preces patērētājiem Francijā ar elektroniskās tirdzniecības starpniecību.

24

Ar 2017. gada 11. jūlija spriedumu tribunal de commerce de Paris nosprieda, ka Nīderlandes tiesības reglamentē Francijas klientiem adresētas tīmekļvietnes izveidi. Tomēr šī tiesa uzskata, ka Sabiedrības veselības kodeksa R. 4235–22. un R. 4235–64. pants ir piemērojams citās dalībvalstīs reģistrētām sabiedrībām, kuras pārdod zāles internetā Francijas pacientiem. A, izplatot vairāk nekā trīs miljonus reklāmas lapu ārpus tās aptiekas, esot uzrunājusi Francijas klientus ar farmaceita profesijai necienīgiem līdzekļiem, pārkāpjot šos noteikumus. Tribunal de commerce de Paris secināja, ka minēto noteikumu neievērošana, kas piešķīra A ekonomiskas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem tirgus dalībniekiem, bija uzskatāma par negodīgu konkurenci.

25

A par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību cour d’appel de Paris (Francija), apgalvojot, ka tai nav piemērojams Sabiedrības veselības kodeksa R. 4235–22. un R. 4235–64. pants. Šīs tiesību normas radot šķēršļus izcelsmes valsts tiesību normu piemērošanas principam, kāds ir paredzēts ar Direktīvas 2000/31 3. pantu un Direktīvas 2001/83 85.c pantu, kā arī preču brīvai apritei, kas ir garantēta LESD 34. pantā, un minēto nepamato sabiedrības veselības aizsardzība.

26

Daniel B u.c. lūdz cour d’appel de Paris apstiprināt tribunal de commerce de Paris spriedumu, ciktāl pēdējā minētā tiesa attiecībā uz zāļu tirdzniecības reklāmu piemēroja Francijas tiesības, kvalificējot A veikto masveida reklāmu kā “negodīgas konkurences darbības”, jo tā esot pretēja farmaceita profesijas cieņai, kā arī tās saturs mudina lietot zāles nepamatoti. Daniel B u.c. lūdz pārskatīt šo spriedumu pārējā daļā, norādot, ka Sabiedrības veselības kodekss un Rīkojums par zāļu izplatīšanas labo praksi reglamentējot arī A apmaksātās reklāmas meklētājprogrammās izmantošanu. Šie pēdējie minētie apgalvo, ka reklāmas ierobežojumi zāļu tirdzniecībai tiešsaistē, kas izriet no Sabiedrības veselības kodeksa, ir pamatoti ar mērķi aizsargāt farmaceita profesijas cieņu un godu. Šie ierobežojumi esot samērīgi ar šī mērķa sasniegšanu, kas pats ir saistīts ar sabiedrības veselības aizsardzību.

27

Šajos apstākļos cour d’appel de Paris nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“[..] Vai ar Eiropas tiesisko regulējumu, it īpaši:

[Eiropas] Savienības dalībvalstij ir atļauts savā teritorijā citas Savienības dalībvalsts farmaceitiem paredzēt īpašus noteikumus, kas attiecas uz:

28

Kā izriet no uzdotā jautājuma formulējuma, tas būtībā attiecas uz valsts tiesiskā regulējuma, ko bezrecepšu zāļu tirdzniecības tiešsaistē pakalpojuma galamērķa dalībvalsts piemēro citā dalībvalstī reģistrētam šī pakalpojuma sniedzējam, atbilstību Savienības tiesību aktiem.

29

Lai atbildētu uz šo jautājumu, šajā gadījumā galvenokārt ir jāņem vērā Direktīvas 2000/31 noteikumi.

30

Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 1. un 2. punktu, lasot tos kopā, šīs direktīvas mērķis ir veicināt iekšējā tirgus pareizu darbību, nodrošinot informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvu apriti starp dalībvalstīm, tuvinot, ciktāl nepieciešams, noteiktas valsts tiesību normas, kas piemērojamas šiem pakalpojumiem.

31

Turpinājumā – šīs direktīvas 2. panta a) punktā, lasot to kopā ar Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu, “informācijas sabiedrības pakalpojums” ir definēts kā “jebkāds pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma”, ciktāl, kā minēts Direktīvas 2000/31 18. apsvērumā, šie pakalpojumi ietver plašu tiešsaistē notiekošu ekonomisko darbību spektru, tostarp, piemēram, preču tirdzniecību tiešsaistē.

32

Visbeidzot, runājot, konkrētāk, par zāļu tirdzniecības pakalpojumiem tiešsaistē, no Direktīvas 2000/31 1. panta 5. punkta izriet, ka šāda tirdzniecība nav starp darbībām, kas ir izslēgtas no šīs direktīvas piemērošanas jomas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 2. decembris, Ker‑Optika, C‑108/09, EU:C:2010:725, 27. punkts). Savukārt Direktīvas 2001/83 85.c pantā par zāļu tālpārdošanu sabiedrībai, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, ir atsauce tostarp uz Direktīvas 2000/31 noteikumiem, un tas neaizliedz pamatlietā apskatāmo bezrecepšu zāļu tālpārdošanu.

33

No minētā izriet, ka tāds zāļu tirdzniecības tiešsaistē pakalpojums, kāds ir pamatlietā, var būt uzskatāms par informācijas sabiedrības pakalpojumu Direktīvas 2000/31 2. panta a) punkta izpratnē, un tāpēc tas var ietilpt šīs direktīvas piemērošanas jomā, ciktāl runa ir par šim pakalpojumam piemērojamām prasībām, kas ietilpst “koordinētajā jomā” minētās direktīvas 2. panta h) punkta izpratnē.

34

Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punktu dalībvalstis attiecībā uz konkrēto informācijas sabiedrības pakalpojumu, kurš ietilpst koordinētajā jomā, var pieņemt pasākumus, lai atkāptos no informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvas aprites principa, ja tiek ievēroti divi kumulatīvi nosacījumi, kas ir ietverti šī noteikuma a) un b) apakšpunktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Airbnb Ireland, C‑390/18, EU:C:2019:1112, 83. un 84. punkts). Tādējādi šīs direktīvas 3. panta 4. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru dalībvalstīm saskaņā ar primārajām tiesībām ir atļauts pamatot prasību, kas neatbilst minētajā noteikumā paredzētajiem nosacījumiem, atņemtu šim noteikumam jebkādu lietderīgu iedarbību, galu galā graujot šajā direktīvā paredzēto saskaņošanu šajā jomā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Rina Services u.c., C‑593/13, EU:C:2015:399, 37. punkts). Šādos apstākļos nav jāvērtē pamatlietā apskatāmais tiesiskais regulējums primāro tiesību, tostarp LESD 34. panta, gaismā.

35

No vienas puses, Francijas valdība apgalvo, ka prejudiciālais jautājums nav pieņemams, ciktāl tas attiecas uz Direktīvas 2000/31 noteikumu interpretāciju. Privātpersona horizontālā strīdā nevarot atsaukties uz direktīvas noteikumiem attiecībā pret citu privātpersonu, lai nepieļautu tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošanu, kas nav saderīgs ar šiem noteikumiem. Tāpēc šis uzdotā jautājuma aspekts esot hipotētisks.

36

Šajā ziņā ir jānorāda, ka tikai valsts tiesa, kura iztiesā prāvu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var noteikt, ņemot vērā lietas īpatnības, tostarp, cik piemēroti ir Tiesai uzdotie jautājumi. Līdz ar to Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja šie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju (šajā ziņā skat. spriedumus, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 24. punkts, kā arī 2018. gada 7. februāris, American Express, C‑304/16, EU:C:2018:66, 31. punkts).

37

Uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijai vai spēkā esamības izvērtējumam nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedumi, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 25. punkts, kā arī 2018. gada 7. februāris, American Express, C‑304/16, EU:C:2018:66, 32. punkts).

38

Protams, ir jānorāda – strīda gadījumā starp privātpersonām Tiesa ir konsekventi nospriedusi, ka direktīva pati par sevi nevar uzlikt pienākumus privātpersonām un tāpēc uz to kā tādu nevar atsaukties attiecībā pret privātpersonām. Tomēr Tiesa arī atkārtoti ir nospriedusi, ka no kādas direktīvas izrietošs dalībvalstu pienākums sasniegt tajā paredzēto rezultātu, kā arī to pienākums veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, kas ir piemēroti šī pienākuma izpildes nodrošināšanai, attiecas uz visām dalībvalstu iestādēm, tostarp tiesām atbilstoši to kompetencei (spriedums, 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Līdz ar to, piemērojot valsts tiesības, valsts tiesām, kurām ir lūgts tās interpretēt, tostarp ir jāņem vērā visas šo tiesību normas un jāpiemēro šajās tiesībās atzītās interpretācijas metodes, lai tās interpretētu cik vien iespējams atbilstoši aplūkotās direktīvas tekstam un mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu un tātad panāktu atbilstību LESD 288. panta trešajai daļai (spriedums, 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Šādos apstākļos nav acīmredzami, ka uzdotais jautājums, ciktāl tas attiecas uz Direktīvu 2000/31, izvirza hipotētisku problēmu.

41

No otras puses, A apgalvo, ka Francijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta otrajā ievilkumā paredzēto pienākumu paziņot par pamatlietā apskatāmajiem ierobežojošajiem pasākumiem.

42

Šajā ziņā jānorāda – ja valsts tiesiskais regulējums, kas paredz dažādus informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja uzliktus aizliegumus vai pienākumus, tādējādi ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību, tad attiecīgajai dalībvalstij, piemērojot minēto normu, par savu nodomu pieņemt attiecīgos ierobežojošos pasākumus ir pirms tam jāpaziņo Komisijai un tai dalībvalstij, kuras teritorijā ir reģistrēts attiecīgais pakalpojuma sniedzējs (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Airbnb Ireland, C‑390/18, EU:C:2019:1112, 85. punkts).

43

Turklāt Tiesa jau iepriekš ir nospriedusi, ka šāds paziņošanas pienākums ir būtiska procesuāla prasība, kas pamato aizliegumu attiecībā pret privātpersonām atsaukties uz informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvu apriti ierobežojošiem pasākumiem, kuri nav tikuši paziņoti (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Airbnb Ireland, C‑390/18, EU:C:2019:1112, 94. punkts).

44

Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 37. punktā minētās judikatūras, uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības prezumpcija. Šo prezumpciju nevar atspēkot tikai ar to vien, ka kāda no pamatlietas pusēm apstrīd noteiktu faktu, kura precizitāte ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, nevis Tiesai (šajā ziņā skat. spriedumus, 2006. gada 5. decembris, Cipolla u.c., C‑94/04 un C‑202/04, EU:C:2006:758, 26. punkts, kā arī 2016. gada 14. aprīlis, Polkomtel, C‑397/14, EU:C:2016:256, 38. punkts).

45

No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

46

Ņemot vērā šī sprieduma 28.–34. punktā izklāstītos paskaidrojumus un lai iesniedzējtiesai sniegtu noderīgu atbildi izskatāmajā strīdā, tās jautājums būtībā ir jāsaprot tā, ka ar to tiek vaicāts, vai Direktīva 2000/31 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā liedz bezrecepšu zāļu tirdzniecības tiešsaistē pakalpojuma galamērķa dalībvalstij piemērot šī pakalpojuma sniedzējam, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī, tādu valsts tiesisko regulējumu, kas:

47

Ar jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 2000/31 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj, ka bezrecepšu zāļu tirdzniecības tiešsaistē pakalpojuma galamērķa dalībvalsts piemēro šī pakalpojuma sniedzējam, kas reģistrēts citā dalībvalstī, tādu valsts tiesisko regulējumu, kas aizliedz aptiekām piesaistīt klientus ar noteiktām metodēm un līdzekļiem, jo īpaši tādiem, kas ietver reklāmas vēstuļu un skrejlapu masveida izplatīšanu pa pastu ārpus aptiekas.

48

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā apskatāmais pakalpojumu sniedzējs veic daudzpusīgu un plašu tirdzniecības pakalpojumu tiešsaistē reklāmas kampaņu gan ar fizisko datu nesēju – tādu kā tostarp pasta vai skrejlapu –, gan ar tā tīmekļvietnes starpniecību.

49

Lai atbildētu uz uzdotā jautājuma pirmo daļu, vispirms ir svarīgi atzīmēt, ka nav jāņem vērā Direktīvas 2001/83 VIII un VIIIa sadaļa par zāļu reklāmu.

50

Kā secinājumu 52. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, Direktīvas 2001/83 86.–100. panta, kas veido šīs sadaļas, mērķis ir reglamentēt reklāmas ziņojuma saturu un konkrētu zāļu reklamēšanas kārtību, taču tie nereglamentē zāļu tirdzniecības pakalpojumu tiešsaistē reklāmu.

51

Tāpēc, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai uz reklamēšanu, kāda ir aprakstīta šī sprieduma 48. punktā, attiecas Direktīva 2000/31 atkarībā no tā, vai šī reklamēšana tiek veikta ar fizisko vai elektronisko plašsaziņas līdzekļu starpniecību.

52

Šajā ziņā Direktīvas 2000/31 3. panta 1. punktā ir paredzēts – katra dalībvalsts nodrošina, lai informācijas sabiedrības pakalpojumi, ko piedāvā pakalpojumu sniedzējs, kurš reģistrēts tās teritorijā, atbilstu valsts noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajā dalībvalstī un kas ietilpst “koordinētajā jomā” šīs direktīvas 2. panta h) punkta izpratnē.

53

Saskaņā ar šo pēdējo minēto noteikumu “koordinētā joma” ietver tikai prasības attiecībā uz elektroniski sniegtiem pakalpojumiem un tostarp, kā tas izriet no šīs pašas direktīvas 21. apsvēruma, prasības attiecībā uz tiešsaistes reklamēšanu.

54

Tomēr reklāma, par kuru ir runa pamatlietā, daļēji tiek veikta ar fizisko datu nesēju starpniecību.

55

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānorāda, ka šādas reklāmas mērķis kopumā un neatkarīgi no tā, kādā veidā tā faktiski tiek veikta, ir piesaistīt potenciālos patērētājus aptiekas tīmekļvietnei un veicināt tās produktu pārdošanu tiešsaistē.

56

Šāda pakalpojumu sniedzēja reklāma, šķiet, ir zāļu pārdošanas tiešsaistē pakalpojuma papildinošs un neatņemams elements, kas šai reklāmai piešķir ekonomisku nozīmi.

57

Šādos apstākļos būtu mākslīgi uzskatīt, ka tiešsaistes reklāmas daļa ietilpst “koordinētajā jomā”, un izslēgt no šīs jomas to reklāmas daļu, kas tiek veikta ar fizisko datu nesēju starpniecību.

58

Turklāt šo interpretāciju apstiprina Direktīvas 2000/31 2. panta h) punkta i) apakšpunkts, kurā ir paredzēts, ka “koordinēta joma” attiecas uz prasībām, kas ir piemērojamas informācijas sabiedrības pakalpojuma darbības veikšanai, piemēram, prasībām, kas ir saistītas citastarp ar pakalpojuma sniedzēja uzvedību, prasībām attiecībā uz pakalpojumu kvalitāti vai saturu, “tostarp tā[m], kas piemērojamas reklamēšanai”.

59

No iepriekš minētā izriet, ka tāda reklāmas darbība, kāda ir pamatlietā, neatkarīgi no fiziskā vai elektroniskā datu nesēja, ar kuru tā tiek veikta, ir tirdzniecības tiešsaistē pakalpojuma papildinošs un neatņemams elements un kā tāds tas pilnībā ietilpst “koordinētajā jomā” Direktīvas 2000/31 izpratnē.

60

Šādos apstākļos, otrkārt, ir jāatgādina, ka bezrecepšu zāļu tirdzniecības tiešsaistē pakalpojuma galamērķa dalībvalsts principā nevar attiecībā uz šo darbību saskaņā ar Direktīvas 2000/31 3. panta 2. punktu ierobežot informācijas sabiedrības pakalpojumu no citas dalībvalsts brīvu apriti.

61

Šajā gadījumā tāds dalībvalsts noteikts aizliegums, kāds ir pamatlietā, ir uzskatāms par aizliegumu, kas ierobežo citā dalībvalstī reģistrētas aptiekas iespēju sevi pieteikt potenciālajiem klientiem šajā pirmajā minētajā dalībvalstī un popularizēt produktu, ko tā piedāvā šiem klientiem, tirdzniecības tiešsaistē pakalpojumu.

62

Līdz ar to šāds aizliegums ir jāuzskata par tādu, kurš ietver informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu.

63

Neraugoties uz iepriekš minēto, treškārt, dalībvalstis saskaņā ar Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunktu var attiecībā uz konkrētu informācijas sabiedrības pakalpojumu veikt pasākumus, kas ir uzskatāmi par atkāpi no šī panta 2. punkta, ar nosacījumu – vispirms –, ka šie pasākumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību, sabiedrības veselības aizsardzību, sabiedrības drošību vai patērētāju aizsardzību, turpinājumā – ka šie pasākumi tiek veikti attiecībā pret tādu informācijas sabiedrības pakalpojumu, kas faktiski grauj šos mērķus vai rada nopietnu un ievērojamu risku šiem mērķiem, un – visbeidzot – ka šie pasākumi ir samērīgi ar minētajiem mērķiem.

64

Attiecībā uz nepieciešamības un samērīguma nosacījumiem, kas ir paredzēti Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunktā, ir jāņem vērā, kā secinājumu 122. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, judikatūra, kas attiecas uz LESD 34. un 56. pantu, lai novērtētu attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma atbilstību Savienības tiesību aktiem, ciktāl šie nosacījumi lielā mērā pārklājas ar nosacījumiem, kuru ievērošanai ir pakļauta jebkādu šajos LESD pantos garantēto pamatbrīvību ierobežojumu noteikšana.

65

Šajā ziņā Francijas valdība apgalvo, ka aizliegums aptiekām, kas tiešsaistē pārdod bezrecepšu zāles, piesaistīt sev klientus ar tādām plaši un intensīvi izmantotām metodēm un līdzekļiem kā pamatlietā ir attaisnojams, pamatojoties uz farmaceita profesijas cieņas aizsardzību.

66

Tomēr, ņemot vērā nozīmi uzticības attiecībām, kādām ir jādominē starp veselības aprūpes speciālistu un viņa pacientu, reglamentētās profesijas cieņas aizsardzība, kas ir atspoguļota arī Direktīvas 2000/31 8. panta 1. punktā, ir uzskatāma par primāru vispārējo interešu apsvērumu, kas ietilpst sabiedrības veselības aizsardzībā un kas var attaisnot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 4. maijs, Vanderborght, C‑339/15, EU:C:2017:335, 67. un 68. punkts).

67

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka intensīva reklāmas izmantošana vai agresīvu reklāmas ziņojumu izvēle var kaitēt veselības aizsardzībai un graut veselības aprūpes profesijas cieņu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 4. maijs, Vanderborght, C‑339/15, EU:C:2017:335, 69. punkts).

68

Tā kā pamatlietā aplūkotajam aizliegumam tādējādi ir sabiedrības veselības aizsardzības mērķis, kas minēts Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunktā un arī Direktīvas 2001/83 85.c panta 2. punktā, tad turpinājumā ir jāizvērtē, vai šis aizliegums ir piemērots, lai nodrošinātu šī mērķa sasniegšanu.

69

Šajā ziņā tiesiskais regulējums, kas aizliedz tādu pakalpojumu sniedzējam, kāds ir pamatlietā, veikt plašu un intensīvu reklāmas kampaņu, tostarp ārpus aptiekas, kā arī izmantojot fiziskus un elektroniskus plašsaziņas līdzekļus, šķiet piemērots, lai nodrošinātu farmaceita profesijas cieņas un galu galā sabiedrības veselības aizsardzības mērķa sasniegšanu.

70

Kā pamatoti apgalvo Spānijas valdība, šāda prakse rada risku, ka zāles tiek pielīdzinātas parastajām patēriņa precēm, piemēram, tām, attiecībā uz kurām tiek izmantota asilage [metode]. Turklāt reklāmas skrejlapu plaša izplatīšana rada komerciālu un uz tirgu vērstu farmaceita profesijas tēlu, kas varētu mainīt sabiedrības priekšstatu par šo profesiju.

71

Runājot par tāda aizlieguma nepieciešamību, kāds tiek aplūkots pamatlietā, ir jāatgādina, ka cilvēku veselība un dzīvība ir pirmajā vietā starp LESD aizsargātajām vērtībām un interesēm un ka dalībvalstis pašas var principā izlemt, kādā līmenī tās vēlas nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību, kā arī veidu, kādā šis līmenis ir jāsasniedz. Tā kā šis aizsardzības līmenis dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīgs, dalībvalstīm ir jāpiešķir rīcības brīvība (spriedums, 2019. gada 18. septembris, VIPA, C‑222/18, EU:C:2019:751, 71. punkts).

72

Tomēr Tiesa jau ir nospriedusi, ka, neraugoties uz šo rīcības brīvību, ierobežojums, kas izriet no tādu valsts tiesību aktu piemērošanas, kuri vispārējā veidā un pilnībā aizliedz jebkādu reklāmas veidu, ko veselības aprūpes speciālisti izmanto, lai reklamētu veselības aprūpes darbības, pārsniedz to, kas nepieciešams sabiedrības veselības un reglamentētas profesijas cieņas aizsardzībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 4. maijs, Vanderborght, C‑339/15, EU:C:2017:335, 72. un 75. punkts).

73

Ņemot vērā šo judikatūru, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotais aizliegums nekavē pamatlietā aplūkoto pakalpojumu sniedzēju veikt jebkādu reklāmu ārpus aptiekas neatkarīgi no plašsaziņas līdzekļa veida un reklāmas mēroga. Ja tas tā būtu, šis aizliegums pārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai garantētu izvirzīto mērķu sasniegšanu.

74

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz uzdotā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka Direktīva 2000/31 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neliedz bezrecepšu zāļu tirdzniecības tiešsaistē pakalpojuma galamērķa dalībvalstij piemērot šī pakalpojuma sniedzējam, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī, tādu valsts tiesisko regulējumu, kas aizliedz aptiekām piesaistīt klientus ar noteiktām metodēm un līdzekļiem, jo īpaši tādiem, kas ietver reklāmas vēstuļu un skrejlapu masveida izplatīšanu pa pastu ārpus aptiekas, ar nosacījumu, ka tas tomēr nekavē attiecīgo pakalpojuma sniedzēju veikt jebkādu reklāmu ārpus aptiekas neatkarīgi no plašsaziņas līdzekļa veida un reklāmas mēroga, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

75

Ar jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 2000/31 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj, ka bezrecepšu zāļu tirdzniecības tiešsaistē pakalpojuma galamērķa dalībvalsts piemēro šī pakalpojuma sniedzējam, kas reģistrēts citā dalībvalstī, tādu valsts tiesisko regulējumu, kas aizliedz aptiekām piešķirt atlaižu piedāvājumus, kuri ietver atlaidi zāļu pasūtījuma kopējai cenai, ja ir pārsniegta noteikta summa.

76

Šajā gadījumā tāds aizliegums, kāds ir pamatlietā, kuru nosaka dalībvalsts, ierobežo iespēju citā dalībvalstī reģistrētai aptiekai piesaistīt ieinteresētās personas, kas dzīvo šajā pirmajā dalībvalstī, un padarīt tās piedāvātos tirdzniecības tiešsaistē pakalpojumus pievilcīgākus.

77

No minētā izriet, ka šāds aizliegums ir jāuzskata par ierobežojumu informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas brīvībai Direktīvas 2000/31 3. panta 2. punkta izpratnē.

78

Līdz ar to saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 4. punkta a) apakšpunktu ir jāpārbauda, vai šim aizliegumam ir kāds no šajā noteikumā paredzētajiem mērķiem, vai šis aizliegums ir piemērots šī mērķa sasniegšanai un vai šis aizliegums nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

79

Vispirms – Francijas valdība norāda, ka pamatlietā aplūkotā aizlieguma mērķis ir novērst pārmērīgu vai neatbilstošu zāļu lietošanu.

80

Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka šāds mērķis palīdz sasniegt augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 19. maijs, Apothekerkammer des Saarlandes u.c., C‑171/07 un C‑172/07, EU:C:2009:316, 32.–34. punkts).

81

Turpinājumā – ņemot vērā to, ka tādi atlaižu piedāvājumi kā, piemēram, pamatlietā aplūkotie var mudināt ieinteresētās personas iegādāties un vajadzības gadījumā pārmērīgi lietot zāles, ir jāuzskata, ka šādu piedāvājumu aizliegums ir piemērots sabiedrības veselības aizsardzības mērķa sasniegšanai.

82

Visbeidzot – runājot par šī aizlieguma nepieciešamo raksturu, A uzskata, ka aizliegums faktiski nozīmē, ka jebkura cenu samazināšana tiek uzskatīta par zāļu nepamatotas lietošanas veicināšanu, jo ar šo aizliegumu nav noteikts neviens slieksnis, kuru pārsniedzot atlaides piedāvājums būtu jāuzskata par pārmērīgu patēriņu. Turklāt minētais aizliegums attiecas arī uz parafarmaceitiskajiem produktiem.

83

Šajā ziņā un ciktāl Tiesai nav pietiekamas informācijas par iespējamu precīzāku nosacījumu esamību, kas reglamentē aizlieguma piemērošanu atlaides piedāvājumiem, un it īpaši par to, vai šis aizliegums attiecas tikai uz zāļu vai arī uz parafarmaceitisko produktu atlaidēm, iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, kā attiecīgais aizliegums tiek piemērots praksē un vai šāda piemērošana attiecīgā gadījumā pārsniedz to, kas ir nepieciešams sabiedrības veselības aizsardzībai.

84

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz uzdotā jautājuma otro daļu ir jāatbild, ka Direktīva 2000/31 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neliedz bezrecepšu zāļu tirdzniecības tiešsaistē pakalpojuma galamērķa dalībvalstij piemērot šī pakalpojuma sniedzējam, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī, tādu valsts tiesisko regulējumu, kas aizliedz aptiekām piešķirt atlaižu piedāvājumus, kuri ietver atlaidi zāļu pasūtījuma kopējai cenai, ja ir pārsniegta noteikta summa, tomēr ar nosacījumu, ka šāds aizliegums ir pietiekami ierobežots un jo īpaši paredzēts tikai attiecībā uz zālēm, nevis attiecībā uz vienkāršiem parafarmaceitiskiem līdzekļiem, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

85

Ar jautājuma trešo daļu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 2000/31 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj, ka bezrecepšu zāļu tirdzniecības tiešsaistē pakalpojuma galamērķa dalībvalsts piemēro šī pakalpojuma sniedzējam, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī, tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru aptiekām, kas pārdod šādas zāles, ir noteikts pienākums zāļu pasūtīšanas tiešsaistē procesā iekļaut anketu par veselības stāvokli.

86

Šajā gadījumā attiecīgais valsts tiesiskais regulējums noteic, ka zāļu pirmā pasūtījuma, ko pacients ir veicis aptiekas tīmekļvietnē, apstiprināšana ir atkarīga no tā, vai viņš iepriekš tiešsaistē ir aizpildījis anketu par veselības stāvokli.

87

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/31 2. panta h) punkta i) apakšpunktu “koordinētajā jomā” ietilpst prasības, kas attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu, piemēram, prasības attiecībā uz pakalpojuma saturu, tostarp prasības attiecībā uz līgumiem.

88

Ņemot vērā to, ka pamatlietā aplūkotais pasākums reglamentē nosacījumus, saskaņā ar kuriem var noslēgt līgumu par bezrecepšu zāļu pārdošanu tiešsaistē, kā arī veidu, kādā farmaceitam ir jāveic tirdzniecība un konsultācijas tiešsaistē, šis pasākums ir jāuzskata par tādu, kas ietilpst “koordinētajā jomā” Direktīvas 2000/31 izpratnē.

89

Līdz ar to ir piemērojams Direktīvas 2000/31 3. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru zāļu tirdzniecības tiešsaistē pakalpojuma galamērķa dalībvalsts principā nevar ierobežot informācijas sabiedrības pakalpojumu no citas dalībvalsts sniegšanas brīvību.

90

Tomēr tāds pasākums, kāds ir pamatlietā, acīmredzami var atturēt pacientus, kuri vēlas iegādāties zāles tiešsaistē, un tāpēc tas ir uzskatāms par šādu ierobežojumu.

91

Tāpēc saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 4. punkta a) apakšpunktu ir jāpārbauda, vai šādam pasākumam ir šajā noteikumā paredzētais mērķis, vai šis pasākums ir piemērots šī mērķa sasniegšanai un vai tas nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

92

Vispirms, lai pamatotu minēto pasākumu, Francijas valdība atsaucas uz mērķi nodrošināt pacientam personalizētas konsultācijas, lai viņu pasargātu no neatbilstošas zāļu lietošanas.

93

Šajā ziņā ir jānorāda – Tiesa jau ir atzinusi, ka šāds sabiedrības veselības aizsardzības mērķis ir likumīgs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 11. decembris, Deutscher Apothekerverband, C‑322/01, EU:C:2003:664, 106. punkts).

94

Protams, bezrecepšu zāļu lietošana principā nerada tādus riskus, kas būtu līdzīgi recepšu zāļu lietošanas riskiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 11. jūnijs, ratiopharm, C‑786/18, EU:C:2020:459, 36. punkts). Tomēr nevar izslēgt, ka zināmi riski ir saistīti arī ar bezrecepšu zāļu lietošanu.

95

Līdz ar to pamatlietā aplūkojamā pasākuma mērķis ir aizsargāt sabiedrības veselību, kas ir noteikts Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunktā.

96

Francijas valdība apgalvo, ka tāda medicīniskā anketa, kāda ir pamatlietā, ir nepieciešama tāpēc, ka attiecīgais farmaceits nepieņem pacientu savā aptiekā un tāpēc nevar ar viņu tieši apspriesties. Tādējādi farmaceits pēc savas iniciatīvas nevar sniegt pacientam padomus. Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka šī anketa ļauj viņam labāk iepazīt attiecīgo pacientu un, atklājot visas iespējamās kontrindikācijas, nodrošināt vispiemērotāko zāļu izsniegšanu.

97

Šādi apsvērumi ļauj secināt, ka pamatlietā aplūkotais pasākums spēj aizsargāt pacienta veselību.

98

Visbeidzot, runājot par šāda pasākuma nepieciešamo raksturu, A apgalvo – Rīkojums par zāļu izplatīšanas labo praksi jau nodrošina, ka pacienti var gūt labumu no personalizētām konsultācijām, ciktāl šis rīkojums pieprasa tiešsaistes aptiekām ļaut pacientiem attālināti sazināties ar farmaceitu. Turklāt A arī norāda, ka zāļu daudzums, ko ieinteresētā persona pasūta tīmekļvietnē, tiek pārbaudīts katrā gadījumā atsevišķi, atsaucoties uz dažādiem parametriem, ieskaitot šīs konkrētās personas veikto pasūtījumu vēsturi. Šīs pārbaudes ir pietiekamas, lai novērstu neatbilstošas zāļu lietošanas risku. Tādējādi pamatlietā aplūkotais pasākums pārsniedz nepieciešamo.

99

Tomēr Tiesa jau ir nospriedusi, ka internetā pieejamo interaktīvo elementu pieaugums, kas klientam ir jāizmanto, pirms viņš var iegādāties zāles, ir pieņemams pasākums, kas preču brīvu apriti ietekmē mazāk nekā aizliegums pārdot zāles tiešsaistē un kas tikpat efektīvi ļauj sasniegt mērķi samazināt tiešsaistē iegādāto zāļu neatbilstošas izmantošanas risku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 11. decembris, Deutscher Apothekerverband, C‑322/01, EU:C:2003:664, 112.–114. punkts).

100

Ņemot vērā šo judikatūru un dalībvalstīm piešķirto rīcības brīvību, kas ir atgādināta šī sprieduma 71. punktā, nešķiet, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, pārsniedz to, kas nepieciešams, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu.

101

Turklāt, kā secinājumu 148. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, pacienta iespēja pirms pasūtījuma veikšanas konsultēties ar farmaceitu, pat ja tā ir saistīta ar pacienta iegādātā daudzuma pārbaudi, nav tik efektīvs līdzeklis kā pārbaude, kas tiek veikta, iepriekš iegūstot informāciju no pacienta.

102

No minētā izriet, ka uz uzdotā jautājuma trešo daļu ir jāatbild, ka Direktīva 2000/31 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neliedz bezrecepšu zāļu tirdzniecības tiešsaistē pakalpojuma galamērķa dalībvalstij piemērot šī pakalpojuma sniedzējam, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī, tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru aptiekām, kas pārdod šādas zāles, ir noteikts pienākums zāļu pasūtīšanas tiešsaistē procesā iekļaut anketu par veselības stāvokli.

103

Ar jautājuma ceturto daļu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 2000/31 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā liedz bezrecepšu zāļu tirdzniecības tiešsaistē pakalpojuma galamērķa dalībvalstij piemērot šī pakalpojuma sniedzējam, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī, tādu valsts tiesisko regulējumu, kas aizliedz aptiekām, kuras pārdod šādas zāles, izmantot apmaksātu reklāmu meklētājprogrammās un cenu salīdzināšanas mājaslapas.

104

Šāds tiesiskais regulējums ierobežo aptiekas iespēju sevi pieteikt potenciālajiem klientiem, kuri dzīvo citā dalībvalstī, un reklamēt tās piedāvāto pārdošanas tiešsaistē pakalpojumu.

105

Šādos apstākļos minētais valsts tiesiskais regulējums ir jāuzskata par tādu, kas ietver informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, atkāpjoties no vispārējā aizlieguma, kāds izriet no Direktīvas 2000/31 3. panta 2. punkta.

106

Līdz ar to saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 4. punkta a) apakšpunktu ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotajam aizliegumam ir kāds no šajā noteikumā minētajiem mērķiem, vai šis aizliegums ir piemērots šī mērķa sasniegšanai un vai šis aizliegums nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

107

Kā tas tika norādīts tiesas sēdē Tiesā, Francijas valdība, šķiet, apmaksātas reklāmas meklētājprogrammās un cenu salīdzināšanas mājaslapu izmantošanas aizliegumu pamato ar šādas izmantošanas ietekmes risku uz vienmērīgu aptieku sadalījumu visā valsts teritorijā, jo šāda reklāma meklētājprogrammās varot koncentrēt zāļu tirdzniecību lielajās aptiekās.

108

Šajā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka mērķis nodrošināt drošu un kvalitatīvu zāļu piegādi iedzīvotājiem valsts teritorijā var attaisnot tirdzniecības ierobežojumu starp dalībvalstīm, ciktāl tas veicina cilvēka dzīvības un veselības aizsardzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 18. septembris, VIPA, C‑222/18, EU:C:2019:751, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

109

Tā kā pamatlietā aplūkotajam aizliegumam tātad ir sabiedrības veselības aizsardzības mērķis, kas minēts Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta a) apakšpunktā, ir jāizvērtē, vai tas ir piemērots, lai nodrošinātu šī mērķa sasniegšanu, un vai tas nepārsniedz šim mērķim nepieciešamo.

110

Tiesa jau ir nospriedusi, ka gadījumos, kad pastāv neskaidrības par risku cilvēku veselībai pastāvēšanu vai apmēru, ir svarīgi, lai attiecīgā dalībvalsts varētu veikt aizsardzības pasākumus, negaidot, kamēr šo risku realitāte tiks pilnībā pierādīta. Turklāt attiecīgā dalībvalsts var veikt pasākumus, kas pēc iespējas samazina risku sabiedrības veselībai, tostarp saistībā ar drošu un kvalitatīvu zāļu piegādi iedzīvotājiem (spriedums, 2019. gada 18. septembris, VIPA, C‑222/18, EU:C:2019:751, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

111

Ņemot vērā iepriekš minēto, dalībvalstīm katrā atsevišķā gadījumā tostarp ir jāsniedz pierādījumi par to, ka to pieņemtie pasākumi, kas ierobežo pamatbrīvību, ir piemēroti un nepieciešami (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 18. septembris, VIPA, C‑222/18, EU:C:2019:751, 69. un 70. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

112

Tomēr jāatzīmē, ka Francijas valdība nav iesniegusi nekādus konkrētus pierādījumus, kas pamatotu šī sprieduma 107. punktā minēto vispārējo apgalvojumu. Tādēļ šis apgalvojums neatbilst iepriekšējā punktā izklāstītajām pierādīšanas prasībām.

113

Tāpēc iesniedzējtiesai būs objektīvi jāpārbauda, vai tajā iesniegtie pierādījumi attiecīgajā gadījumā ļauj pamatoti uzskatīt, ka izvēlētie līdzekļi ir piemēroti izvirzīto mērķu sasniegšanai un ka šos mērķus nevar sasniegt ar pasākumiem, kas ir mazāk ierobežojoši (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 18. septembris, VIPA, C‑222/18, EU:C:2019:751, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

114

No minētā izriet, ka uz uzdotā jautājuma ceturto daļu jāatbild, ka Direktīva 2000/31 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā liedz bezrecepšu zāļu tirdzniecības tiešsaistē pakalpojuma galamērķa dalībvalstij piemērot šī pakalpojuma sniedzējam, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī, tādu valsts tiesisko regulējumu, kas aizliedz aptiekām, kuras pārdod šādas zāles, izmantot apmaksātu reklāmu meklētājprogrammās un cenu salīdzināšanas mājaslapas, ja vien iesniedzējtiesa nav guvusi pietiekamus pierādījumus tam, ka šāds tiesiskais regulējums ir piemērots, lai nodrošinātu sabiedrības veselības aizsardzības mērķa sasniegšanu, un ka tas nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

115

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2000/31 ir jāinterpretē tādējādi, ka:

116

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) ir jāinterpretē tādējādi, ka: