1

Ar apelācijas sūdzību thyssenkrupp Electrical Steel GmbH un thyssenkrupp Electrical Steel Ugo lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 2. jūlija rīkojumu thyssenkrupp Electrical Steel un thyssenkrupp Electrical Steel Ugo/Komisija (T‑577/17, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2018:411), ar kuru tā noraidīja to prasību atcelt Eiropas Komisijas secinājumus, kas ietverti 2017. gada 2. maija Muitas ekspertu grupas nodaļas “Īpašās procedūras, izņemot tranzītu” sestās sanāksmes protokolā, ciktāl, piešķirot Euro‑Mit Staal BV (turpmāk tekstā – “EMS”) lūgto atļauju ievest pārstrādei atsevišķus teksturēta elektrotehniskā tērauda produktus, nepastāvot risks, ka Eiropas Savienības ražotāju būtiskās intereses varētu tikt nelabvēlīgi ietekmētas.

2

Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2700/2000 (2000. gada 16. novembris) (OV 2000, L 311, 17. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2913/92”), 130.–136. pants attiecās uz pārstrādes muitas kontrolē procedūru.

3

Regulas Nr. 2913/92 130. pantā bija noteikts:

“Pārstrāde muitas kontrolē ļauj Kopienas muitas teritorijā izmantot ārpuskopienas preces, nepiemērojot tām ievedmuitu vai tirdzniecības politikas pasākumus, darbībās, kas maina to raksturu vai stāvokli, un šādu darbību rezultātā radušos produktus laist brīvā apgrozībā ar tiem atbilstošu ievedmuitas nodokļa likmi. Šādi produkti saucami par pārstrādes produktiem.”

4

Atbilstoši šīs regulas 132. pantam:

“Atļauju pārstrādāt muitas kontrolē izsniedz pēc tās personas pieprasījuma, kura pārstrādi izdara vai organizē.”

5

Minētās regulas 133. pantā bija paredzēts:

“Atļauju izsniedz:

[..]

6

Saskaņā ar šīs pašas regulas 247.–249. pantu Komisijai palīdzēja komiteja.

7

Regula Nr. 2913/92 tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 450/2008 (2008. gada 23. aprīlis), ar ko izveido Kopienas Muitas kodeksu (Modernizētais muitas kodekss) (OV 2008, L 145, 1. lpp.), kura savukārt ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV 2013, L 269, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”).

8

Komisijas Regulas (EEK) Nr. 2454/93 (1993. gada 2. jūlijs), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2913/92 (OV 1993, L 253, 1. lpp.), kas grozīta ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 993/2001 (2001. gada 4. maijs) (OV 2001, L 141, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2454/93”), 502. panta 1. punktā bija paredzēts:

“Izņemot gadījumus, kad saskaņā ar 3., 4. vai 6. nodaļu tiek uzskatīts, ka saimnieciskie [ekonomiskie] nosacījumi ir izpildīti, atļauju nedod, iekams muitas dienesti nav saimnieciskos [ekonomiskos] nosacījumus pārbaudījuši.”

9

Šīs regulas 503. pantā bija noteikts:

“Saimniecisko [Ekonomisko] nosacījumu pārbaude ar Komisijas līdzdalību var notikt:

10

Saskaņā minētās regulas 504. panta 1. un 4. punktu:

“1.   Ja uzsākta pārbaude saskaņā ar 503. pantu, lieta nosūtāma Komisijai. Tajā ir jau izdarītās pārbaudes rezultāti.

[..]

4.   Komitejas slēdzienu ņem vērā attiecīgie muitas dienesti un citi muitas dienesti, kuri nodarbojas ar līdzīgām atļaujām vai pieteikumiem.”

11

Regula Nr. 2454/93 tika atcelta ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2016/481 (2016. gada 1. aprīlis) (OV 2016, L 87, 24. lpp.).

12

Muitas kodeksa 5. panta “Definīcijas” 39. punktā ir norādīts, ka jēdziens “lēmums” šī kodeksa izpratnē ir jāsaprot kā “jebkāds muitas dienestu akts attiecībā uz tiesību aktiem muitas jomā, ar kuru tiek pieņemts nolēmums par konkrētu gadījumu un kurš izraisa juridiskas sekas attiecīgajai personai vai personām”.

13

Šī kodeksa 22. pantā “Pēc pieteikuma saņemšanas pieņemtie lēmumi” ir noteikts:

“1.   Ja kāda persona iesniedz pieteikumu saņemt lēmumu, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, minētā persona sniedz visu informāciju, ko kompetentie muitas dienesti pieprasa, lai tie varētu pieņemt attiecīgu lēmumu.

[..]

2.   Muitas dienesti nekavējoties un vēlākais 30 dienu laikā no brīža, kad saņemts pieteikums lēmumam, pārbauda, vai ir izpildīti visi šā pieteikuma pieņemšanas nosacījumi.

Ja muitas dienesti secina, ka pieteikumā ir visa informācija, kas ir vajadzīga, lai tie spētu pieņemt lēmumu, tie pieteikuma iesniedzējam pirmajā daļā minētajā termiņā paziņo, ka pieteikums ir pieņemts.

3.   Kompetentais muitas dienests pieņem lēmumu, kā minēts 1. punktā, [..] un par to paziņo pieteikuma iesniedzējam nekavējoties un vēlākais 120 dienu laikā no pieteikuma pieņemšanas dienas, ja vien nav paredzēts citādi.

[..]

6.   Pirms tāda lēmuma pieņemšanas, kas nelabvēlīgi ietekmētu pieteikuma iesniedzēju, muitas dienesti pieteikuma iesniedzējam dara zināmu pamatojumu, kādēļ tie ir paredzējuši pieņemt šo lēmumu, kā arī dod viņam iespēju noteiktā laikposmā no dienas, kurā viņš saņēmis minēto paziņojumu vai kad uzskata, ka viņš to ir saņēmis, izteikt savu viedokli. Pēc šā laikposma beigām pieteikuma iesniedzējam piemērotā veidā paziņo par lēmumu.

[..]

7.   Lēmumā, kas nelabvēlīgi ietekmē pieteikumu iesniedzēju, sniedz tā pamatojumu un norāda uz pārsūdzības tiesībām, kas paredzētas 44. pantā.”

14

Minētās regulas 44. panta “Pārsūdzības tiesības” 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Ikvienai personai, kuru tieši un individuāli skar muitas dienestu lēmums, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, ir tiesības šo lēmumu pārsūdzēt.

Pārsūdzības tiesības ir arī ikvienai personai, kura ir pieprasījusi muitas dienestu lēmumu un pēc minētā pieteikuma iesniegšanas nav to saņēmusi 22. panta 3. punktā noteiktajā termiņā.

[..]

3.   Pārsūdzību iesniedz tajā dalībvalstī, kurā lēmums tika pieņemts vai pieprasīts.”

15

Šī paša kodeksa 211. pantā ir paredzēts:

“1.   Muitas dienestu atļauja ir vajadzīga:

[..].

4.   Izņemot gadījumus, kad noteikts citādi, un papildus 3. punktam, 1. punktā minēto atļauju piešķir tikai tad, ja ir izpildīti visi turpmāk norādītie nosacījumi:

5.   Uzskata, ka Savienības ražotāju būtiskās intereses nav nelabvēlīgi ietekmētas, kā minēts 4. punkta b) apakšpunktā, izņemot gadījumus, kad ir pierādījumi par pretējo vai kad ekonomiskie nosacījumi ir uzskatāmi par izpildītiem.

6.   Ja ir pierādījumi, ka, iespējams, var tikt nelabvēlīgi ietekmētas Savienības ražotāju būtiskās intereses, Savienības līmenī veic ekonomisko nosacījumu izpēti.”

16

Muitas kodeksa 213. panta “Īstenošanas pilnvaru piešķiršana” pirmajā daļā ir paredzēts:

“Komisija ar īstenošanas aktiem precizē procedūras noteikumus 211. panta 6. punktā minēto ekonomisko nosacījumu izpētei.”

17

Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2015/2446 (2015. gada 28. jūlijs), ar ko papildina Regulu Nr. 952/2013 attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem, kuri attiecas uz dažiem Savienības Muitas kodeksa noteikumiem (OV 2015, L 343, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Deleģētā regula”), 166. panta 1. punktā ir paredzēts vispārīgs noteikums, saskaņā ar kuru Muitas kodeksa 211. panta 4. punkta b) apakšpunktā paredzētais nosacījums nav piemērojams atļaujām “ievešana pārstrādei”, vienlaikus paredzot trīs izņēmumus no šī noteikuma.

18

Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2015/2447 (2015. gada 24. novembris), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus Regulā Nr. 952/2013 (OV 2015, L 343, 558. lpp.; turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”), 259. pants “Ekonomisko nosacījumu izpēte” ir formulēts šādi:

“1.   Ja pēc pieteikuma atļaujas saņemšanai, kā minēts [Muitas kodeksa] 211. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ir vajadzīga ekonomisko nosacījumu izpēte saskaņā ar [šā kodeksa] 211. panta 6. punktu, tā muitas dienesta muitas administrācija, kuras kompetencē ir pieņemt lēmumu par pieteikumu, nekavējoties nosūta datni Komisijai, pieprasot šādu izpēti.

[..]

4.   Komisija izveido ekspertu grupu, kurā ietilpst dalībvalstu pārstāvji un kura sniedz konsultācijas Komisijai par to, vai ir izpildīti ekonomiskie nosacījumi.

5.   Attiecīgais muitas dienests un visi citi muitas dienesti, kuri nodarbojas ar līdzīgiem pieteikumiem vai atļaujām, ņem vērā secinājumu par ekonomiskajiem nosacījumiem.

Iegūtajos secinājumos par ekonomiskajiem nosacījumiem var norādīt, ka izpētāmais gadījums ir unikāls, tāpēc to nevar izmantot par precedentu citiem pieteikumiem vai atļaujām.

[..]”

19

Komisijas 2016. gada 30. maija Lēmuma, ar ko nosaka horizontālus noteikumus attiecībā uz Komisijas ekspertu grupu izveidi un darbību (C(2016) 3301 final), 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka šīs grupas sniedz Komisijai konsultācijas un ekspertīzi tostarp par tiesību aktu īstenošanu, kā arī par koordināciju un sadarbību ar dalībvalstīm. Saskaņā ar šī lēmuma 5. pantu ekspertu grupas pilnvarojumam ir jābūt skaidri noteiktam un tās uzdevumiem ir jābūt noteiktiem cik vien iespējams precīzi.

20

Muitas ekspertu grupa tika izveidota, piemērojot Īstenošanas regulas 259. panta 4. punktu, un uz to attiecas šā sprieduma iepriekšējā punktā minētie horizontālie noteikumi. Saskaņā ar 2016. gada 3. maijā pieņemtajiem “Statūtiem” (Ares (2016) 2109319) 2. panta g) punktu šīs grupas uzdevums ir konsultēt Komisiju un tās dienestus saistībā ar izpēti, lai noteiktu, vai ekonomiskie nosacījumi ir izpildīti.

21

Tiesvedības priekšvēsture ir ietverta pārsūdzētā rīkojuma 1.–8. punktā, un šīs tiesvedības vajadzībām to var apkopot šādi.

22

2017. gada 21. februārī EMS Nīderlandes muitas iestādei saskaņā ar Muitas kodeksa 211. panta 1. punkta a) apakšpunktu iesniedza pieteikumu atļaut ievest pārstrādei atsevišķus Japānas izcelsmes teksturēta elektrotehniskā tērauda produktus.

23

2017. gada 27. februārī šī iestāde saskaņā ar Īstenošanas regulas 259. panta 1. punktu lietas materiālus nodeva Komisijai, lūdzot to veikt ekonomisko nosacījumu izpēti.

24

2017. gada 2. maijā Muitas ekspertu grupas sestās sanāksmes laikā iedaļā “Īpašas procedūras, izņemot tranzītu” tika apspriests jautājums par ekonomiskajiem nosacījumiem un pēc tam tika veikts labvēlīgs balsojums. Pamatojoties uz to, Komisija secināja, ka ir izpildīti atļaujas ievešanai pārstrādei ekonomiskie nosacījumi (turpmāk tekstā – “strīdīgie secinājumi”).

25

Tajā pašā dienā Nīderlandes muitas dienests EMS izsniedza ievešanas pārstrādei atļauju laika posmam no 2017. gada 2. maija līdz 2020. gada 1. maijam.

26

2017. gada 12. jūlijā apelācijas sūdzības iesniedzējas šim dienestam iesniedza iebildumus pret šīs atļaujas piešķiršanu EMS.

27

Nīderlandes muitas dienests savos 2017. gada 11. decembra preliminārajos nolēmumos par šiem iebildumiem ir paziņojis, ka tam esot “pienākums” (verplicht) piešķirt pieprasītās atļaujas, jo tam esot bijis “jāņem vērā strīdīgie secinājumi”.

28

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 25. augustā, apelācijas sūdzības iesniedzējas cēla prasību, lūdzot atcelt strīdīgos secinājumus.

29

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 6. novembrī, Komisija saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 130. pantu izvirzīja iebildi par nepieņemamību, kas galvenokārt pamatota ar apstrīdama akta neesamību LESD 263. panta izpratnē un – pakārtoti – ar to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav tieši un individuāli skartas LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

30

Lemjot par iebildi par nepieņemamību, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka strīdīgie secinājumi nav apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē, un līdz ar to noraidīja prasību kā nepieņemamu, nelemjot par jautājumu par apelācijas sūdzības iesniedzēju tiešu un individuālu skārumu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

31

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

32

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

33

Ar 2019. gada 7. marta rīkojumu thyssenkrupp Electrical Steel un thyssenkrupp Electrical Steel Ugo/Komisija (C‑572/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:188) Tiesas priekšsēdētājs noraidīja EMS iesniegto pieteikumu par iestāšanos lietā Komisijas prasījumu atbalstam, pamatojoties uz to, ka EMS nebija ieinteresēta strīda atrisināšanā.

34

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza piecus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu, jo tā uzskatīja, ka Muitas kodeksā, kā arī Deleģētajā regulā un Īstenošanas regulā Komisijai neesot piešķirtas pilnvaras pieņemt lēmumus, kas būtu saistoši valsts muitas dienestiem procedūrā par atļaujas piešķiršanu ievešanai pārstrādei. Otrais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu, jo tā ir nospriedusi, ka Komisijas lomai ekonomisko nosacījumu izpētē ir vienīgi procesuāls raksturs. Trešais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu, jo tā uzskatīja, ka 2006. gada 11. maija spriedums Friesland Coberco Dairy Foods (C‑11/05, turpmāk tekstā – “spriedums Friesland Coberco, EU:C:2006:312) ir juridiski saistošs Īstenošanas regulas 259. panta 5. punkta interpretācijai. Ceturtais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu, jo tā kā pierādījumu par strīdīgo secinājumu saistošo raksturu nav ņēmusi vērā 2016. gada 5. augusta dokumentu “Administratīvā prakse attiecībā uz ekonomisko nosacījumu izpēti saskaņā ar [Muitas kodeksa] 211. panta 6. punktu un [Īstenošanas regulas] 259. pantu” (Administrative practice regarding the examination of the economic conditions in accordance with Articles 211(6) [Union Customs Code (UCC)] and 259 [UCC Implementing Act (IA UCC)]) (Ares (2016) 4155451; turpmāk tekstā – “Administratīva vienošanās”). Piektais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu, jo tā nav uzskatījusi, ka strīdīgie secinājumi apelācijas sūdzības iesniedzējas skar tieši un individuāli.

35

Vispirms ir jānorāda, ka atbildes rakstā Komisija, formāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību, ir norādījusi, ka gadījumā, ja apelācijas sūdzības iesniedzējas nebūtu sākušas tiesvedības pret to, ka Nīderlandes muitas iestāde ir noraidījusi to iebildumus pret EMS piešķirto atļauju ievešanai pārstrādei, šī atļauja būtu kļuvusi galīga, līdz ar to tās nepamatojot interesi uzturēt apelācijas sūdzību.

36

Tomēr replikas rakstā apelācijas sūdzības iesniedzējas ir apstiprinājušas, ka tās ir sākušas šādas tiesvedības Nīderlandes tiesās, ko arī Komisija ir atzinusi savā atbildes rakstā uz repliku.

37

Līdz ar to ir jānoraida Komisijas argumenti par to, ka nav pamatojuma interesei uzturēt apelācijas sūdzību.

38

Ar šiem pamatiem, kas, ņemot vērā to saistību, ir jāizskata kopā, apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, izvērtējot jautājumu, vai strīdīgie secinājumi ir apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē, ir pieļāvusi trīs tiesību kļūdas saistībā ar, pirmkārt, Muitas kodeksa, Deleģētās regulas un Īstenošanas regulas par ekonomisko nosacījumu izpētes procedūru noteikumu interpretāciju un piemērošanu un, otrkārt, Administratīvo vienošanos.

39

Pirmā pamata, kas vērsts pret pārsūdzētā rīkojuma 48. punktu, pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Komisija saskaņā ar savām īstenošanas pilnvarām ir ieviesusi procedūru, kurā jautājums par to, vai ekonomiskie nosacījumi ir izpildīti, ir jāizvērtē Savienības līmenī, jo valsts muitas dienestiem nav piešķirta nekāda kompetence izpētīt šos nosacījumus. Šādas procedūras ieviešana iezīmē atšķirību no Regulas Nr. 2913/92, ko Tiesa ir interpretējusi spriedumā Friesland Coberco.

40

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka, tā kā atļaujas ievešanai pārstrādei piešķiršana ir pakļauta ekonomisko nosacījumu izpildei un valsts muitas dienestiem nav pilnvaru pārbaudīt šo jautājumu, Komisijas secinājumi šajā jomā šīm iestādēm noteikti ir saistoši. Šo secinājumu apstiprinot Administratīvā vienošanās, kā arī Nīderlandes muitas dienesta 2017. gada 11. decembra preliminārie nolēmumi par apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumiem.

41

Apelācijas sūdzības iesniedzējas arī apgalvo, ka Komisijas pilnvaras pieņemt saistošus lēmumus pēc ekonomisko nosacījumu izpētes nevar tikt apšaubītas ne tādēļ, ka Īstenošanas regulas 259. pantā ir apzīmēts akts, kas izriet no šīs “secinājumu” pārbaudes, ne tādēļ, ka šai iestādei palīdz Muitas ekspertu grupa. Šajā ziņā tās uzsver, ka veids, kādā akts ir pieņemts, nevar mainīt tā būtību un ka šīs grupas atzinumiem ir tikai konsultatīva vērtība.

42

Lai pamatotu otro pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā rīkojuma 49. un 50. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka neviena Muitas kodeksa, Deleģētās regulas vai Īstenošanas regulas tiesību norma neierobežo Komisijas lomu pieņemt dalībvalstu pārstāvju Muitas ekspertu grupā balsis un veikt nodoto balsu skaitīšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka, tā kā Komisijai nav pienākuma sekot šīs ekspertu grupas padomiem, tai esot jābūt “juridiski atbildīgai” par saviem secinājumiem par ekonomiskajiem nosacījumiem.

43

Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka šādi secinājumi ir akts, kura mērķis ir radīt saistošas tiesiskās sekas, un līdz ar to tie var būt prasības atbilstoši LESD 263. pantam priekšmets.

44

Lai pamatotu ceturto pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā rīkojuma 66. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, izvērtējot Komisijas secinājumu par ekonomiskajiem nosacījumiem apjomu, jo tā nav ņēmusi vērā Administratīvo vienošanos kā pierādījumu šo secinājumu saistošajam raksturam, lai gan šīs vienošanās 3. punkta pirmajā daļā ir precizēts, ka “Komisijas secinājumi ir saistoši kompetentajiem muitas dienestiem un [..] tie nevar no tiem atkāpties”. Turklāt Nīderlandes muitas dienests paziņoja, ka tam saskaņā ar strīdīgajiem secinājumiem bija “pienākums” (verplicht) piešķirt pieprasīto atļauju.

45

Komisija apstrīd šīs argumentācijas pamatotību.

46

Visupirms ir jāatgādina, ka par “apstrīdamiem tiesību aktiem” LESD 263. panta izpratnē tiek uzskatīti visi tie Savienības iestāžu pieņemtie noteikumi neatkarīgi no to formas, kuru mērķis ir radīt saistošas tiesiskas sekas, kas var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 37. punkts, kā arī 2016. gada 20. septembris, Mallis u.c./Komisija un ECB, no C‑105/15 P līdz C‑109/15 P, EU:C:2016:702, 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

47

Savukārt LESD 263. pantā paredzētā pārbaude tiesā neattiecas ne uz vienu tādu aktu, kas nerada saistošas tiesiskas sekas, piemēram, uz sagatavojošiem aktiem un vienkāršiem izpildes aktiem, vienkāršiem ieteikumiem un atzinumiem, kā arī principā iekšējiem norādījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 12. septembris, Reynolds Tobacco u.c./Komisija, C‑131/03 P, EU:C:2006:541, 55. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2018. gada 20. februāris, Beļģija/Komisija, C‑16/16 P, EU:C:2018:79, 27. punkts).

48

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai noskaidrotu, vai apstrīdētais akts rada saistošas tiesiskas sekas, minētās sekas, paturot prātā šā akta būtību, ir jāizvērtē atbilstoši tādiem objektīviem kritērijiem kā šā akta saturs, vajadzības gadījumā ņemot vērā tā pieņemšanas kontekstu, kā arī to izdevušās iestādes pilnvaras (spriedumi, 2018. gada 20. februāris, Beļģija/Komisija, C‑16/16 P, EU:C:2018:79, 32. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2020. gada 9. jūlijs, Čehijas Republika/Komisija, C‑575/18 P, EU:C:2020:530, 47. punkts).

49

Citādi ir tikai tad, ja akti, kas pieņemti sagatavošanas procedūras laikā, paši par sevi ir īpašas procedūras – kas atšķiras no tās, kurā attiecīgajai iestādei ir jāļauj izlemt lietu pēc būtības, – galīgais iznākums (spriedums, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 11. punkts).

50

Katrā ziņā, lai gan par pasākumiem, kam ir vienīgi sagatavojošs raksturs, nevar celt prasību atcelt tiesību aktu, uz iespējamiem pārkāpumiem, kas tajos varētu būt, var atsaukties, pamatojot prasību, kas vērsta pret galīgo aktu, kura izstrādes stadija tie ir (spriedums, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 12. punkts).

51

Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa vispirms pārsūdzētā rīkojuma 48. punktā norādīja, ka nedz Muitas kodekss, nedz Deleģētā regula, nedz Īstenošanas regula nepiešķir Komisijai pilnvaras pieņemt lēmumus un vēl jo mazāk saistošus lēmumus valsts muitas dienestiem ekonomisko nosacījumu izpētes ietvaros.

52

Turpinājumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 49. punktā norādīja, ka Muitas kodekss neuzliek Komisijai pienākumu pašai izpētīt ekonomiskos apstākļus, un aprakstīja šīs iestādes lomu sadarbībā starp to un dalībvalstu ekspertiem, no vienas puses, un ieinteresētajiem muitas dienestiem, no otras puses, kā tīri procesuālu. Taču Vispārējās tiesas ieskatā šādu sadarbību nedrīkst jaukt ar noteikumiem par lēmumu pieņemšanu Savienības līmenī, saskaņā ar kuriem neformālā kontekstā sniegti secinājumi dalībvalstīm būtu saistoši.

53

Visbeidzot Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 50. punktā uzsvēra, ka no procedūras, kuru Komisija ir izveidojusi saskaņā ar Muitas kodeksa 213. pantā paredzētajām īstenošanas pilnvarām, neizrietot, ka šai iestādei būtu jāizsaka savs viedoklis vai jāizmanto novērtējuma brīvība jautājumā par to, vai ir izpildīti ekonomiskie nosacījumi.

54

Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 66. punktā konstatēja, pirmkārt, ka ar Administratīvo vienošanos tikai tika aizstāts agrāks administratīvais dokuments par Regulas Nr. 2454/93 attiecīgo noteikumu piemērošanu un, otrkārt, ka, tā kā šajā dokumentā nebija izdarīti secinājumi no sprieduma Friesland Coberco, tas nevar būt likumīgs pamats Administratīvās vienošanās satura interpretācijai.

55

Saistībā ar pirmo un otro apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā uzskata, ka Muitas kodeksa, Deleģētās regulas un Īstenošanas regulas atbilstošās tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka ekonomisko nosacījumu izpētes procedūra, ko Savienības līmenī veic Komisija sadarbībā ar Muitas ekspertu grupu, ir autonoma un nodalāma no procedūras “ievešana pārstrādei”.

56

Tomēr, pirmkārt, Komisijas secinājumi par tādiem ekonomiskiem nosacījumiem kā strīdīgie secinājumi ietilpst atļaujas ievešanai pārstrādei procedūrā, kuras ietvaros saskaņā ar Muitas kodeksa 211. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ja precēm tiek piemērota ievešanas pārstrādei procedūra, tā ir pakārtota valsts muitas dienestu atļaujai, tādējādi tie šajā procedūrā ekskluzīvi īsteno galīgo lēmumu pieņemšanas pilnvaras.

57

Šo konstatējumu apstiprina Muitas kodeksa 22. panta noteikumi. Proti, saskaņā ar šī panta 3. punktu kompetentajam muitas dienestam lēmums ir jāpieņem pēc lūguma piemērot muitas tiesību aktus un likumā noteiktajos termiņos jāpaziņo šis lēmums pieteikuma iesniedzējam. Savukārt minētā panta 6. punktā ir noteikts, ka muitas dienestiem pirms tāda lēmuma pieņemšanas, kas var nelabvēlīgi ietekmēt pieteikuma iesniedzēju, ir jādara zināms viņam pamatojums, kādēļ tie ir paredzējuši pieņemt šo lēmumu, dodot iespēju pieteikuma iesniedzējam izteikt savu viedokli par šo pamatojumu. Visbeidzot saskaņā ar šī paša panta 7. punktu lēmumā, kas nelabvēlīgi ietekmē pieteikuma iesniedzēju, ir jāsniedz tā pamatojums un jānorāda uz “pārsūdzības tiesībām, kas paredzētas [Muitas kodeksa] 44. pantā”, un pārsūdzībai saskaņā ar šī pēdējā minētā panta 3. punktu ir jābūt iesniegtai “dalībvalstī, kurā lēmums ir pieņemts vai pieprasīts”.

58

Attiecībā uz Muitas kodeksa 5. panta 39. punktu, kurā jēdziens “lēmums” ir definēts kā “jebkāds muitas dienestu akts attiecībā uz tiesību aktiem muitas jomā, ar kuru tiek pieņemts nolēmums par konkrētu gadījumu un kurš izraisa juridiskas sekas attiecīgajai personai vai personām”, šī tiesību norma neatstāj nekādas šaubas par to, ka valsts muitas dienestiem ir pilnvaras pieņemt aktus, kuriem ir lēmuma raksturs, piemērojot šo kodeksu.

59

Protams, kā viens no kumulatīvajiem nosacījumiem, kas nepieciešami, lai saņemtu atļauju ievešanai pārstrādei, Muitas kodeksa 211. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir prasīts, lai ekonomiskie nosacījumi būtu izpildīti, un tā 6. punktā ir paredzēts, ka gadījumos, kad ir nepieciešama šo nosacījumu izpēte, tā tiek veikta “Savienības līmenī”. Tomēr, lasot kopsakarā šī kodeksa 211. panta 1. punkta a) apakšpunktu, 211. panta 4. punkta b) apakšpunktu un 211. panta 6. punktu, no tiem izriet, ka šāda izpēte ietilpst procedūrā, kuras rezultātā pēc lūguma sniegt atļauju šajā ziņā tiek pieņemts valsts muitas dienestu galīgais lēmums, un tā ir tikai šīs procedūras starpposms.

60

Tādējādi, lai gan Muitas kodeksa 211. panta 1. punkta a) apakšpunktā valsts muitas dienestiem ir skaidri piešķirtas lēmumpieņemšanas pilnvaras ievešanas pārstrādei procedūras jomā, šī kodeksa 211. panta 4. punkta b) apakšpunktā un 6. punktā savukārt nav piešķirtas nekādas lēmumpieņemšanas pilnvaras, kas piemīt Savienības struktūrai ekonomisko nosacījumu izpētes ietvaros.

61

Šo konstatējumu apstiprina fakts, ka atšķirībā no Muitas kodeksa 22. pantā un 44. panta 3. punktā paredzētā attiecībā uz lēmumiem, ko kompetentais muitas dienests ir pieņēmis pēc pieteikuma iesniegšanas, nevienā šī kodeksa normā Savienības struktūrai, kurai ir jāizpēta ekonomiskie nosacījumi, nav noteikts pienākums paziņot pieteikuma iesniedzējam šīs izpētes rezultātu vai pat nosūtīt tam pamatojumu, un tas noveda pie šāda rezultāta. Turklāt šajā kontekstā neviena tiesību norma nedod pieteikuma iesniedzējam tiesības celt prasību tiesā par šādu rezultātu.

62

Turklāt pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, no Muitas kodeksa noteikumiem neizriet, ka kompetento muitas dienestu loma būtu ierobežota ar Savienības līmenī veiktā ekonomisko nosacījumu izpētes beigās iegūtā rezultāta īstenošanu. Proti, šis kodekss, it īpaši tā 211. pants, Savienības struktūrai, kurai ir jāveic ekonomisko nosacījumu izpēte, nepiešķir pilnvaras veikt citu pasākumu, kas nav tikai pagaidu un sagatavojošs pasākums.

63

Otrkārt, attiecībā uz procesuālajiem noteikumiem, kas ir piemērojami ekonomisko nosacījumu izpētei Savienības līmenī Muitas kodeksa 211. panta 6. punkta izpratnē, protams, no Īstenošanas regulas 259. panta 1. un 4. punkta, lasot tos kopsakarā, izriet, ka tad, ja šāda izpēte ir nepieciešama, tā ir jāveic Komisijai sadarbībā ar ekspertu grupu, ko veido dalībvalstu pārstāvji, pamatojoties uz informāciju, kuru tās rīcībā ir nodevis kompetentais muitas dienests. Turklāt no Īstenošanas regulas 259. panta 5. punkta izriet, ka Komisija fiksē Savienības līmenī veiktās ekonomisko nosacījumu izpētes rezultātus “secinājumos” un ka tos “ņem vērā” kompetentais muitas dienests un jebkura cita muitas iestāde, kas nodarbojas ar līdzīgām atļaujām vai atļauju pieteikumiem.

64

Tādējādi Īstenošanas regulas 259. pantā ir apstiprināts konstatējums, ka secinājumi, kurus Komisija izdara pēc ekonomisko nosacījumu izpētes, ir vienkāršs starppasākums, kura mērķis ir sagatavot muitas iestāžu galīgo lēmumu par pieteikumu atļaujas ievešanai pārstrādei saņemšanai.

65

Proti, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 52. punktā, Īstenošanas regulas 259. panta 5. punkta pirmajā daļā ietvertā frāze “ņem vērā”, ņemot vērā tās ierasto nozīmi ikdienas valodā, liek domāt, ka kompetentajam muitas dienestam ir zināma novērtējuma brīvība attiecībā uz veidu, kādā tiks ievēroti Komisijas secinājumi par ekonomiskajiem nosacījumiem. Šī frāze līdz ar to nozīmē, ka kompetentais muitas dienests izvērtē Komisijas sniegtos secinājumus un gadījumā, ja tas tiem nepiekrīt, sniedz sava lēmuma tos neievērot pamatojumu (pēc analoģijas skat. spriedumu Friesland Coberco, 27. punkts).

66

Ir taisnība, kā to uzsver apelācijas sūdzības iesniedzējas, ka saskaņā ar Īstenošanas regulas 259. panta 1. punktu kompetentajam muitas dienestam, kuram ir iesniegts pieteikums par atļaujas ievešanai pārstrādei saņemšanu, ja ekonomisko nosacījumu izpēte Savienības līmenī ir nepieciešama saskaņā ar Muitas kodeksa 211. panta 6. punktu, ir jānosūta lietas materiāli Komisijai, lūdzot to veikt minēto izpēti.

67

Tomēr, tāpat kā Tiesa būtībā ir nospriedusi sprieduma Friesland Coberco 28. un 29. punktā attiecībā uz Regulu Nr. 2913/92, kompetentajam muitas dienestam pienākums noteiktos apstākļos nosūtīt lietas materiālus Komisijai nenozīmē, ka šim dienestam ir pienākums ievērot šīs iestādes izdarītos secinājumus. Kā Vispārējā tiesa pamatoti ir uzsvērusi pārsūdzētā rīkojuma 53. un 54. punktā, kas šajā apelācijas sūdzībā nav kritizēti, apstāklis, ka secinājumus par ekonomiskajiem nosacījumiem turpmāk sniegs Komisija, nevis, kā tas bija saskaņā ar Regulu Nr. 2913/92, ar pēdējo minēto regulu izveidotā komiteja, nevar atspēkot šo secinājumu. Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 64. punktā, minētās izpētes mērķis joprojām ir identisks, jo ir mainījies tikai tās autors.

68

Turklāt valsts muitas dienestiem uzliktais pienākums, ja tās vēlas atkāpties no Komisijas secinājumiem, pamatot savus lēmumus šajā sakarā apstiprina konstatējumu, ka šie secinājumi nerada saistošas tiesiskas sekas, kas var būtiski mainīt prasītāja tiesisko stāvokli. Proti, kā secinājumu 70. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, ja šis pienākums norādīt pamatojumu atklāj, ka pastāv noteiktas tiesiskas sekas, ko rada Komisijas secinājumi, šīs sekas nevar būt pietiekamas, lai šiem secinājumiem piešķirtu apstrīdama tiesību akta raksturu LESD 263. panta izpratnē.

69

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, kas balstīts uz Īstenošanas regulas 259. panta 5. punkta otrās daļas formulējumu – kurā Komisijai ir paredzēta iespēja savos secinājumos precizēt, ka izskatāmais gadījums ir unikāls, tāpēc to nevar izmantot par precedentu citiem pieteikumiem vai atļaujām –, no šīs tiesību normas arī neizriet, ka Komisijai būtu tiesības pieņemt aktus, kas rada saistošas tiesiskās sekas, kuras var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli. Proti, pat šādā gadījumā attiecīgās valsts muitas dienesti var atkāpties no šiem secinājumiem, ja vien tie pamato savus lēmumus šajā ziņā.

70

Visbeidzot, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas savas nostājas pamatojumam atsaucas uz Administratīvo vienošanos, saskaņā ar kuru Komisijas secinājumi par ekonomiskajiem nosacījumiem ir apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē, kā Vispārējā tiesa to pamatoti ir atgādinājusi pārsūdzētā rīkojuma 67. punktā – un tas ir punkts, kas šajā apelācijas sūdzībā nav apstrīdēts –, lai gan administratīvā prakse var tikt uzskatīta par likumīgu pamatu, lai interpretētu šādu secinājumu raksturu, tai nav tiesiski saistoša spēka un tādējādi tā nevar grozīt tā akta piemērojamību, uz kuru tie atsaucas.

71

Ņemot vērā Īstenošana regulas 259. panta interpretāciju, kas izklāstīta šī sprieduma 63.–69. punktā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 68. punktā arī pamatoti ir noraidījusi interpretāciju, ko ietver Administratīvā vienošanās, kā tādu, kas neatbilst pašiem Īstenošanas regulas noteikumiem.

72

Šādos apstākļos ar Administratīvo vienošanos nevar apstrīdēt Muitas kodeksa un Īstenošanas regulas noteikumu interpretāciju, kas ir izklāstīta šī sprieduma 56.–69. punktā, līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, kas balstīts uz šo vienošanos, nevar tikt atbalstīts. Apstāklis, ka izskatāmajā lietā kompetentais muitas dienests ir pieņēmis savu lēmumu, uzskatot, ka strīdīgie secinājumi tam ir saistoši, kā to savu secinājumu 61. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, nenozīmē, ka šie secinājumi ir tiesiski saistošs akts.

73

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija, kuras mērķis ir pierādīt, ka Vispārējā tiesa, izvērtējot jautājumu, vai strīdīgie secinājumi ir apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē, ir pieļāvusi trīs tiesību kļūdas attiecībā, pirmkārt, uz Muitas kodeksa, Deleģētās regulas un Īstenošanas regulas noteikumu par ekonomisko nosacījumu izpētes procedūru interpretāciju un piemērošanu un, otrkārt, Administratīvo vienošanos, nevar tikt atbalstīta.

74

Tādēļ pirmais, otrais un ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

75

Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu pārsūdzētā rīkojuma 60. un 61. punktā, nospriežot, ka Regulas Nr. 2454/93 504. panta 4. punkta interpretācijai, ko Tiesa izmantoja spriedumā Friesland Coberco, joprojām ir nozīme Īstenošanas regulas 259. panta 5. punkta interpretācijā, kas ir piemērojama izskatāmajā lietā. Tās apstrīd Vispārējās tiesas secinājumu, ka šie divi noteikumi “var tikt atzīti par līdzvērtīgiem”.

76

Iebilstot pret šo konstatējumu, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pārstrādes muitas kontrolē procedūra, kas tika aplūkota lietā, kurā tika pasludināts spriedums Friesland Coberco, Muitas kodeksā vairs nav minēta. Turklāt šis grozījums esot izraisījis izmaiņas jēdziena “ekonomiskie nosacījumi” definīcijā. Turklāt ar Regulu Nr. 2913/92 izveidotajai komitejai vairs neesot nekādas lomas ekonomisko nosacījumu izpētē, jo secinājumus par šiem nosacījumiem pašlaik sniedz Komisija.

77

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzsver arī atšķirību formulējumos starp Regulas Nr. 2454/93 502. panta 1. punktu, no vienas puses, un Muitas kodeksa 211. panta 6. punktu, kā arī Īstenošanas regulas 259. panta 1. punktu, no otras puses. Līdz ar to Īstenošanas regulas 259. panta 5. punktā ietvertais formulējums “ņem vērā” esot jāsaprot tādējādi, ka Komisijas secinājumi par ekonomiskajiem nosacījumiem ir saistoši valsts muitas dienestiem.

78

Komisija apstrīd šā pamata pamatotību.

79

Ar šo pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā rīkojuma 60. un 61. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, ņemot vērā to grozījumu apjomu, kas muitas tiesiskajā regulējumā ir izdarīti kopš Regulu Nr. 2913/92 un Nr. 2454/93 interpretācijas, kas tika veikta spriedumā Friesland Coberco, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka Regulas Nr. 2454/93 504. panta 4. punkts un Īstenošanas regulas 259. panta 5. punkta pirmā daļa ir līdzvērtīgi noteikumi, un šādi rīkojoties, veica otrās tiesību normas interpretāciju, kas ir identiska tai, kuru Tiesa minētajā spriedumā veica attiecībā uz pirmo tiesību normu, tādējādi, ka ar Regulu Nr. 2913/92 izveidotās komitejas secinājumi neesot saistoši valsts muitas dienestiem.

80

Šajā ziņā pietiek norādīt, ka, ņemot vērā šī sprieduma 56.–69. punktā izklāstītos apsvērumus, Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, pārsūdzētā rīkojuma 60. un 61. punktā ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 2454/93 504. panta 4. punkta interpretācija, ko Tiesa ir sniegusi spriedumā Friesland Coberco, joprojām ir atbilstoša Īstenošanas regulas 259. panta 5. punkta pirmās daļas interpretācijai, ņemot vērā, ka pirmā un otrā tiesību norma abas var tikt kvalificētas par līdzvērtīgām.

81

Šādos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija, kas vērsta uz to, lai pierādītu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka Regulas Nr. 2454/93 504. panta 4. punkta interpretācija, ko Tiesa ir sniegusi spriedumā Friesland Coberco, joprojām ir atbilstoša Īstenošanas regulas 259. panta 5. punkta interpretācijai, kas ir piemērojama šajā lietā, arī nevar tikt atbalstīta.

82

No tā izriet, ka arī trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

83

Ar šo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nekonstatējot, ka strīdīgie secinājumi apelācijas sūdzības iesniedzējas skar tieši un individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

84

Komisija uzskata, ka šis pamats ir neefektīvs un katrā ziņā tas ir nepamatots.

85

Tā kā Vispārējā tiesa ir pamatoti nospriedusi, ka strīdīgie secinājumi nav apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē, tai nevar pārmest, ka tā būtu pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā nav pārbaudījusi, vai šāds akts apelācijas sūdzības iesniedzējas skar tieši un individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Proti, tā kā apelācijas sūdzība nav vērsta pret apstrīdamu tiesību aktu, tā varēja vienīgi tikt noraidīta kā nepieņemama, pat pieņemot, ka strīdīgie secinājumi, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, tās skar tieši un individuāli.

86

Šajos apstākļos piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

87

Tā kā neviens no pieciem apelācijas sūdzības pamatiem nav ticis apmierināts, tā ir jānoraida pilnībā.

88

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

89

Atbilstoši šā reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šā paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

90

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tām spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējām segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: