1

Apelācijas sūdzībā Changmao Biochemical Engineering Co. Ltd lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 3. maija spriedumu Distillerie Bonollo u.c./Padome (T‑431/12, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”EU:T:2018:251), ar ko Vispārējā tiesa atcēla Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 626/2012 (2012. gada 26. jūnijs), ar ko groza Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 349/2012, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vīnskābes importam (OV 2012, L 182, 1. lpp., turpmāk tekstā – “strīdīgā regula”).

2

Pretapelācijas sūdzībā Eiropas Komisija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu vai, pakārtoti, atcelt to, ciktāl Vispārējā tiesa noteica Eiropas Savienības Padomei veikt pasākumus šī sprieduma izpildei, lai gan izpildes pilnvaras ietilpst Komisijas ekskluzīvajā kompetencē.

3

Padomes Regulas (EK) Nr. 1225/2009 (2009. gada 30. novembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 2009, L 343, 51. lpp., kā arī labojumi OV 2010, L 7, 22. lpp. un OV 2016, L 44, 20. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatregula”), kas stājās spēkā strīdīgās regulas pieņemšanas dienā, 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šajā regulā ar terminu “[Savienības] ražošanas nozare” saprot līdzīgo preču ražotāju kopumu [Savienībā] vai arī tos ražotājus, kuru kopējais saražoto līdzīgo preču apjoms veido lielāko daļu no šo preču kopējā saražotā apjoma [Savienībā], kā teikts 5. panta 4. punktā [..].”

4

Saskaņā ar šīs regulas 5. panta 4. punktu:

“Izmeklēšanu neuzsāk, ievērojot 1. punktu, ja vien, pamatojoties uz pārbaudi par to, kādā mērā tiek atbalstīta vai noraidīta [Savienības] līdzīgās preces ražotāju izteiktā sūdzība, netiek konstatēts, ka sūdzību ir iesniegusi [Savienības] ražošanas nozare vai tā ir iesniegta nozares vārdā. Uzskata, ka sūdzību ir iesniegusi [Savienības] ražošanas nozare vai tā ir iesniegta nozares vārdā, ja šo sūdzību atbalsta tie [Savienības] ražotāji, kuru kopējā saražotā produkcija veido vairāk nekā 50 % no kopējo saražoto līdzīgo preču apjoma, ko saražojusi tā [Savienības] ražošanas nozares daļa, kura vai nu atbalsta, vai noraida sūdzību. Taču neuzsāk nekādu izmeklēšanu, ja tie [Savienības] ražotāji, kuri nepārprotami atbalsta sūdzību, ražo mazāk nekā 25 % no kopējā saražoto līdzīgo preču apjoma, ko saražojusi [Savienības] ražošanas nozare.”

5

Minētās regulas 6. panta 5. punktā ir paredzēts:

“Ieinteresētās puses, kas ir informējušas par sevi saskaņā ar 5. panta 10. punktu, uzklausa, ja tās Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētajā paziņojumā norādītajā termiņā ir iesniegušas rakstisku lūgumu tikt uzklausītām, parādot, ka tās ir ieinteresētās puses, kuras, iespējams, ietekmēs lietas izskatīšanas rezultāti un kurām ir konkrēti iemesli, kādēļ tās būtu jāuzklausa.”

6

Šīs pašas regulas 9. panta 4. punkts ir formulēts šādi:

“Ja fakti galīgi pierāda dempinga un tā radīto zaudējumu esamību un [Savienības] interesēs ir iejaukties saskaņā ar 21. pantu, tad Padome pēc Komisijas iesniegta priekšlikuma un konsultācijām ar Padomdevēju komiteju nosaka galīgo antidempinga maksājumu. Padome priekšlikumu pieņem viena mēneša laikā pēc tam, kad Komisija to ir iesniegusi, ja vien Padome ar vienkāršu balsu vairākumu priekšlikumu nenoraida. Ja spēkā ir pagaidu maksājumi, tad priekšlikumu galīgajai rīcībai iesniedz vismaz vienu mēnesi pirms šādu maksājumu termiņa beigām. Antidempinga maksājumu apmērs nepārsniedz konstatēto dempinga starpību, bet tam vajadzētu būt mazākam par dempinga starpību, ja ar to pietiek, lai novērstu zaudējumus [Savienības] ražošanas nozarei.”

7

Pamatregulas 9. panta 4. punkts, kas grozīts ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 37/2014 (2014. gada 15. janvāris), ar ko attiecībā uz konkrētu pasākumu pieņemšanas procedūrām groza konkrētas regulas saistībā ar kopējo tirdzniecības politiku (OV 2014, L 18, 1. lpp.), ir formulēts šādi:

“Ja galīgi konstatētie fakti apliecina dempinga un tā radītā kaitējuma esību un saskaņā ar 21. pantu Savienības interesēs ir nepieciešams iejaukties, Komisija saskaņā ar 15. panta 3. punktā minēto pārbaudes procedūru nosaka galīgo antidempinga maksājumu. Ja spēkā ir pagaidu maksājumi, tad Komisija minēto procedūru sāk ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms šādu maksājumu termiņa beigām. Antidempinga maksājuma apmērs nepārsniedz konstatēto dempinga starpību, bet tam vajadzētu būt mazākam par dempinga starpību, ja ar to pietiek, lai novērstu kaitējumu Savienības ražošanas nozarei.”

8

Šī tiesību norma ar identisku formulējumu ir pārņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 2016/1036 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (OV 2016, L 176, 21. lpp.), ar ko ir kodificēta grozītā Pamatregula, 9. panta 4. punktā.

9

Saskaņā ar Pamatregulas 11. panta 9. punktu:

“Visos pārskatos un izmeklēšanās par atmaksāšanu, kuras, ievērojot šo pantu, veic Komisija ar noteikumu, ka apstākļi nav mainījušies, izmanto tās pašas metodes, kas tika izmantotas izmeklēšanā, kuras rezultātā tika ieviests maksājums, attiecīgi ņemot vērā 2. pantu un jo īpaši tā 11. un 12. punktu, kā arī 17. pantu.”

10

Šīs regulas 21. pantā “[Savienības] intereses” bija noteikts:

“1.   Konstatējumu par to, vai iejaukšanās ietilpst [Savienības] interesēs, pamato ar dažādu interešu novērtēšanu kopumā, ietverot vietējo ražotāju, lietotāju un patērētāju intereses, un konstatējumus, ievērojot šo pantu, var izdarīt tikai tad, ja visām pusēm ir bijusi iespēja darīt zināmus savus viedokļus, ievērojot 2. punktu. Šādā pārbaudē īpaši apsver nepieciešamību likvidēt zaudējumus radošā dempinga izkropļojošo ietekmi uz tirdzniecību un atjaunot efektīvu konkurenci. Pasākumus, ko nosaka, pamatojoties uz konstatēto dempingu un zaudējumiem, nedrīkst piemērot, ja iestādes, atsaucoties uz visu iesniegto informāciju, var izdarīt nepārprotamus secinājumus, ka [Savienības] interesēs nav piemērot šādus pasākumus.

2.   Lai iestādes varētu ņemt vērā visus viedokļus un informāciju, pieņemot lēmumu par to, vai pasākumu ieviešana ir vai nav [Savienības] interesēs, paziņojumā par antidempinga izmeklēšanas sākšanu noteiktajā termiņā sūdzību iesniedzēji, importētāji un to pārstāvības apvienības, reprezentatīvie lietotāji un pārstāvības patērētāju organizācijas var informēt par sevi un iesniegt informāciju Komisijai. Šādu informāciju vai attiecīgu tās kopsavilkumu dara pieejamu pārējām šajā pantā minētajām pusēm, un tām ir tiesības atbildēt uz šo informāciju.

[..]”

11

Vīnskābi izmanto tostarp vīna un citu dzērienu ražošanā, pārtikas piedevās, kā arī kā nedegošu vielu ģipsī. Gan Eiropas Savienībā, gan Argentīnā L+ vīnskābi iegūst no vīna ražošanas blakusproduktiem, sauktiem par vīna nogulsnēm. Ķīnā L+ vīnskābi un DL vīnskābi ražo no benzola. Ķīmiskās sintēzes ceļā ražotajai vīnskābei ir tās pašas fizikālās un ķīmiskās īpašības, un tās galvenie izmantošanas veidi ir tādi paši kā vīnskābei, kas iegūta no vīna ražošanas blakusproduktiem.

12

Changmao Biochemical Engineering ir Ķīnas vīnskābes ražotājs eksportētājs. Distillerie Bonollo SpA, Industria Chimica Valenzana (ICV) SpA, Distillerie Mazzari SpA, Caviro Distillerie Srl un Comercial Química Sarasa SL ir Savienībā dibināti vīnskābes ražotāji.

13

Pēc tam kad vairāki Savienībā dibināti ražotāji, tostarp Industria Chimica Valenzana (ICV), Distillerie Mazzari un Comercial Química Sarasa2004. gada 24. septembrī vērsās Eiropas Komisijā ar sūdzību par dempingu vīnskābes nozarē, Komisija 2004. gada 30. oktobrī publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī paziņojumu par antidempinga procedūras sākšanu attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vīnskābes importu (OV 2004, C 267, 4. lpp.).

14

2005. gada 27. jūlijā Komisija pieņēma Regulu (EK) Nr. 1259/2005, ar ko piemēro antidempinga pagaidu maksājumu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vīnskābes importam (OV 2005 L 200, 73. lpp.).

15

Padome 2006. gada 23. janvārī pieņēma Regulu (EK) Nr. 130/2006, ar kuru nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu par Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vīnskābes importu (OV 2006, L 23, 1. lpp.).

16

Ar šo regulu Padome, pirmkārt, apstiprināja tirgus ekonomikas režīmu (TER), kas ar Regulu Nr. 1259/2005 bija piešķirts Changmao Biochemical Engineering un Ninghai Organic Chemical Factory, vienam citam Ķīnas vīnskābes ražotājam eksportētājam, atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 384/96 (1995. gada 22. decembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.), kas grozīta ar padomes Regulu (EK) Nr. 2117/2005 (2005. gada 21. decembris) (OV 2005, L 340, 17. lpp.), 2. panta 7. punkta c) apakšpunktam, kas tiem ļāva piemērot individuālo režīmu atbilstoši tās 9. panta 5. punktam. Līdz ar to attiecīgo preču normālā vērtība tika aprēķināta, pamatojoties uz to attiecīgajām faktiskajām iekšzemes pārdošanas cenām.

17

Otrkārt, attiecībā uz citiem Ķīnas ražotājiem eksportētājiem, kam nebija piemērots TER statuss, normāla vērtība tika aprēķināta, pamatojoties uz analogas atsauces valsts, proti, Argentīnas ražotāju faktiskajām iekšzemes pārdošanas cenām.

18

Piemērojot šīs aprēķina metodes, Changmao Biochemical Engineering un Ninghai Organic Chemical Factory ražotajām precēm tika noteikts antidempinga maksājums attiecīgi 10,1 % un 4,7 %, taču citiem Ķīnas ražotājiem tika noteikts antidempinga maksājums 34,9 %.

19

Pēc 2010. gada 4. augustā publicētā Paziņojuma par konkrētu antidempinga pasākumu gaidāmajām termiņa beigām (OV 2010, C 211, 11. lpp.) Komisija 2010. gada 27. oktobrī saņēma lūgumu veikt šo pasākumu pārskatīšanu, ko iesniedza pieci Savienības vīnskābes ražotāji, prasītāji pirmajā instancē. 2011. gada 26. janvārī Komisija publicēja Paziņojumu par minēto pasākumu termiņbeigu pārskatīšanas sākšanu (OV 2011, C 24, 14. lpp.).

20

Šie ražotāji 2011. gada 9. jūnijā iesniedza lūgumu veikt daļēju starpposma pārskatīšanu attiecībā uz diviem Ķīnas ražotājiem eksportētājiem, Changmao Biochemical Engineering un Ninghai Organic Chemical Factory, atbilstoši Pamatregulas 11. panta 3. punktam. Komisija 2011. gada 29. jūlijā publicēja Paziņojumu par daļējas starpposma pārskatīšanas sākšanu šajā ziņā (OV 2011, C 223, 16. lpp.).

21

Padome 2012. gada 16. aprīlī pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 349/2012, ar ko pēc termiņbeigu pārskatīšanas atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 1225/2009 11. panta 2. punktam nosaka galīgo antidempinga maksājumu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vīnskābes importam (OV 2012, L 110, 3. lpp.), ar ko tika atstāti spēkā Regulā Nr. 130/2006 noteiktie antidempinga maksājumi.

22

Šajā pašā dienā Komisija prasītājiem pirmajā instancē izsniedza galīgās informācijas dokumentu, kurā bija ietverti būtiski fakti un apsvērumi, pamatojoties uz kuriem tā bija paredzējusi ieteikt spēkā esošo antidempinga pasākumu grozīšanu. Tajā pašā dienā šie lietas dalībnieki nosūtīja lūgumu sniegt skaidrojumu attiecībā uz normālās vērtības aprēķinu, uz ko minētā iestāde atbildēja ar 2012. gada 19. aprīļa vēstuli.

23

Minētie lietas dalībnieki 2012. gada 25. aprīlī nosūtīja Komisijai komentārus par galīgās informācijas dokumentu, it īpaši kritizējot iespējamo metodoloģijas, kas tika izmantota normālās vērtības aprēķināšanai, maiņu. Tie turklāt lūdza veikt uzklausīšanu ar Komisijas pārstāvjiem, kas notika 2012. gada 10. maijā, kuras laikā tie varēja izteikt savus iebildumus. Tie arī iesniedza papildu rakstveida apsvērumus 2012. gada 16. maijā un 7. jūnijā.

24

2012. gada 26. jūnijā pēc šī sprieduma 20. punktā minētās daļējas starpposma pārskatīšanas procedūras beigām tika pieņemta strīdīgā regula. Ar šo regulu Padome atteicās piemērot Changmao Biochemical Engineering un Ninghai Organic Chemical Factory TER statusu, kas tiem bija iepriekš, un pēc tam, kad tā bija noteikusi normālo vērtību, pamatojoties uz informāciju, ko bija iesniedzis analogās valsts, proti, Argentīnas, ražotājs, piemēroja šo divu Ķīnas ražotāju eksportētāju ražotajiem produktiem antidempinga maksājumu ar likmi attiecīgi 13,1 % un 8,3 %.

25

Uzskatot, ka šādi uzliktie antidempinga maksājumi nebija pietiekami lieli, lai mazinātu minēto Ķīnas ražotāju eksportētāju dempinga apmēru un līdz ar to novērstu Eiropas ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, prasītāji pirmajā instancē cēla prasību Vispārējā tiesā atcelt strīdīgo regulu, par ko tā lēma pārsūdzētajā spriedumā.

26

Savukārt Changmao Biochemical Engineering, uzskatīdams, ka ar strīdīgo regulu noteiktie antidempinga maksājumi bija pārāk lieli, arī cēla prasību Vispārējā tiesā, lai atceltu šo regulu, ciktāl tā uz to attiecas. Vispārējā tiesa ar 2017. gada 1. jūnija spriedumu Changmao Biochemical Engineering/Padome (T‑442/12, EU:T:2017:372) apmierināja Changmao Biochemical Engineering izvirzīto prasības piekto pamatu, kas bija procesuāla rakstura. Līdz ar to Vispārējā tiesa atcēla strīdīgo regulu, ciktāl tā attiecās uz Changmao Biochemical Engineering, pamatojoties uz to, ka Padome un Komisija, atsakoties tam sniegt informāciju par atšķirībām DL vīnskābes un L+ vīnskābes cenās – atšķirība, kas bija viens no galvenajiem DL normālās vērtības aprēķina elementiem, bija pārkāpusi tiesības uz aizstāvību, kā arī pamatregulas 20. panta 2. punktu. Šis Vispārējās tiesas spriedums netika pārsūdzēts.

27

Komisija paziņojumā par šo spriedumu (OV 2017, C 296, 16. lpp., turpmāk tekstā – “2017. gada 7. septembra paziņojums”) saistībā ar dempinga procedūras atsākšanas tvērumu, pirmkārt, norādīja, ka “[strīdīgās regulas] pamatā esošo procedūru drīkst[ēja] atsākt tajā posmā, kurā notikusi nelikumība. Tāpēc Komisija, pildot Vispārējās tiesas 2017. gada 1. jūnija spriedumu, var[ēja] labot procedūras aspektus, kuru dēļ regula tika atcelta, un atstāt negrozītas tās daļas, uz kurām spriedums neattiecas”. Otrkārt, tā precizēja, ka “[strīdīgajā] regulā gūtie konstatējumi, kurus neapstrīdēja vai kurus apstrīdēja, bet ar Vispārējās tiesas spriedumu nenoraidīja, vai kurus Vispārējā tiesa neizskatīja un kuri tādējādi neizraisīja [strīdīgās] regulas atcelšanu, paliek spēkā”. Šī iestāde turklāt norādīja, ka “[a]tsākšana attiec[ās] uz Vispārējās tiesas sprieduma izpildi attiecībā uz Changmao Biochemical Engineering Co Ltd. Atsākšana neattiecas uz citām izmeklēšanām. Tādējādi [..] Īstenošanas regula [Nr. 349/2012] joprojām ir piemērojama attiecībā uz attiecīgo ražotāju eksportētāju”.

28

Paralēli Komisija atbilstoši Pamatregulas 11. panta 2. punktam veica jaunas darbības, kā rezultātā tika pieņemta Īstenošanas regula (ES) Nr. 2018/921 (2018. gada 28. Jūnijs), ar ko pēc termiņbeigu pārskatīšanas, kas veikta atbilstīgi Regulas (ES) Nr. 2016/1036 11. panta 2. punktam, nosaka galīgo antidempinga maksājumu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vīnskābes importam (OV 2018, L 164, 14. lpp.). Ar šo regulu Komisija tostarp saglabāja Changmao Biochemical Engineering ar Regulu Nr. 349/2012 noteikto antidempinga maksājumu ar likmi 10,1 %. Tā turklāt minētās regulas 2.1.4. daļas attiecībā uz Changmao Biochemical Engineering dempinga starpības aprēķinu 58. punktā precizēja, ka “tā kā vēl nav beidzies termiņš apelācijas sūdzības iesniegšanai pret šo spriedumu, tad pašlaik galīgos konstatējumus nevar izdarīt”.

29

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 28. septembrī, prasītāji pirmajā instancē cēla prasības atcelt strīdīgo regulu.

30

Ar atsevišķu dokumentu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 29. jūnijā, Padome cēla iebildi par nepieņemamību, kas balstīta uz to, ka prasītājiem pirmajā instancē nebija locus standi un intereses celt prasību, kura ar Vispārējās tiesas 2016. gada 20. jūlija rīkojumu tika pievienota lietai.

31

Ar 2016. gada 9. septembra lēmumu un 2016. gada 15. septembra rīkojumu Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētājs apmierināja attiecīgos Komisijas un Changmao Biochemical Engineering pieteikumus par iestāšanos lietā, precizējot, ka, tā kā viņu pieteikums par iestāšanos lietā tika iesniegts pēc šajā ziņā noteiktā termiņa, tiem tika atļauts iesniegt apsvērumus mutvārdu procesā, pamatojoties uz ziņojumu tiesas sēdē, kas tiem tika paziņots.

32

Prasības pamatojumam prasītāji pirmajā instancē izvirzīja piecus pamatus, no kuriem pirmais attiecās uz Pamatregulas 11. panta 9. punkta pārkāpumu, metodoloģijas, kas tika izmantota normālās vērtības aprēķināšanai, maiņas dēļ, otrais līdz ceturtais – uz kļūdainu saliktās normālās vērtības izmantošanu un nepareizu šīs vērtības noteikšanas metodi, un, visbeidzot, piektais – uz tiesību uz aizstāvību un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

33

Ar pirmo pamatu prasītāji pirmajā instancē apgalvoja, ka Padome, mainot normālās vērtības aprēķināšanai izmantoto metodoloģiju bez pamatojuma, kas būtu balstīts uz apstākļu maiņu, proti, “nosakot” normālo vērtību, kas tika izmantota, lai aprēķinātu divu Ķīnas ražotāju eksportētāju, uz kuriem attiecās termiņbeigu pārskatīšanas izmeklēšana, dempinga starpību, nevis izmantojot “faktiskās iekšzemes cenas analogā valstī”, kā tā bija rīkojusies attiecībā uz citiem ražotājiem, kam nebija TER statusa sākotnējā procedūrā, esot pārkāpusi 11. panta 9. punktu.

34

Noraidījusi Padomes izvirzīto iebildi par nepieņemamību, Vispārējā tiesa apmierināja pirmo pamatu un atcēla strīdīgo regulu ar šādu pamatojumu, nelemjot par citiem pamatiem.

35

Pēc prasītāju pirmajā instancē lūguma tā atstāja spēkā ar strīdīgo regulu noteikto antidempinga maksājumu, ciktāl tas attiecās uz Ninghai Organic Chemical Factory, līdz Komisija un Padome pieņems pasākumus, lai izpildītu pārsūdzēto spriedumu. Attiecībā uz Changmao Biochemical Engineering Vispārējā tiesa būtībā nosprieda, ka šis maksājums nevarēja tikt atstāts spēkā attiecībā uz šo sabiedrību, tādēļ, ka ar 2017. gada 1. jūnijā pasludināto spriedumu Changmao Biochemical Engineering/Padome (T‑442/12, EU:T:2017:372) strīdīgā regula tika atcelta.

36

Apelācijas sūdzībā Changmao Biochemical Engineering lūdz Tiesu:

37

Distillerie Bonollo, Industria Chimica Valenzana (ICV), Distillerie Mazzari un Caviro Distillerie (turpmāk tekstā kopā – “Distillerie Bonollo u.c.”) lūdz Tiesu:

38

Padome lūdz Tiesu:

39

Komisija lūdz Tiesa:

40

Pretapelācijas sūdzībā Komisija, ko atbalsta Padome, lūdz Tiesu:

41

Changmao Biochemical Engineering lūdz Tiesu:

42

Distillerie Bonollo u.c. lūdz Tiesu:

43

Komisijas iesniegtās pretapelācijas sūdzības mērķis ir, galvenokārt, apstrīdēt prasības pirmajā instancē pieņemamību, kas ir jautājums, kurš jānoskaidro pirms lemšanas par galvenajā apelācijas sūdzībā izvirzītajiem jautājumiem pēc būtības. Tāpēc tas ir jāizskata pirmkārt.

44

Pretapelācijas sūdzības pamatojumam Komisija, ko atbalsta Padome, izvirza divus pamatus. Pirmais pamats, kas izvirzīts galvenokārt, attiecas, pirmkārt, uz Vispārējās tiesas pieļauto tiesību kļūdu, jo tā par pieņemamiem atzina prasītāju pirmajā instancē pēc būtības izvirzītos četrus pamatus, un līdz ar to arī visu prasību kopumā, un, otrkārt, uz Komisijas lūgumu noraidīt kā nepamatotu piekto pamatu, kas bija procesuāla rakstura un ko tie bija izvirzījuši Vispārējā tiesā. Otrais pamats, kurš izvirzīts pakārtoti, attiecas uz Vispārējās tiesas pieļauto tiesību kļūdu, jo tā ar pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktā izmantoto formulējumu piešķīra Padomei pilnvaras veikt pasākumus šī sprieduma izpildei, lai gan Komisijai šajā ziņā bija ekskluzīva kompetence.

45

Šim pamatam ir divas daļas. Tā pirmajā daļā Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa esot plaši interpretējusi LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto nosacījumu par to, lai prasītāju varētu uzskatīt par “tieši skartu” ar aktu, kura atcelšanu tas lūdz. Šī pamata otrajā daļā Komisija būtībā apgalvo, ka prasītāju pirmajā instancē Vispārējā tiesā izvirzītais prasības piektais pamats, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un pamatojuma neesamību, ir jānoraida kā nepamatots.

46

Šī pamata, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 51.–73. pantu, pirmajā daļā Komisija būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā uzskatīja, ka strīdīgā regula prasītājus pirmajā instancē skāra tieši LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

47

Pirmkārt, Komisija norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 51. punktā ietvertais Vispārējās tiesas vērtējums, saskaņā ar kuru “pretēji Padomes un Komisijas norādītajam, prasītāju tiesiskās situācijas tieša skāruma prasības šaura interpretācija nav pieņemama”, ir jāaplūko saistībā ar šī sprieduma 93. punktā ietverto vērtējumu, atbilstoši kuram nosacījums, saskaņā ar kuru persona var celt prasību par regulu tikai tad, ja tā to skar ne tikai tieši, bet arī individuāli, “ir jāinterpretē efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa kontekstā”. No šo punktu kopīgas interpretācijas izriet, ka Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz pēdējām minētajām tiesībām, lai nosacījumu par “tiešu skārumu” interpretētu plaši. Šāda interpretācija, pirmkārt, būtu pretrunā Tiesas judikatūrai pieņemamības jomā, it īpaši 2013. gada 3. oktobra spriedumam Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome (C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 97. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra) un, otrkārt, radītu izmaiņas LESD 263. panta ceturtajā daļā, kas būtu pretrunā ekskluzīvajai kompetencei, kura šajā ziņā piešķirta Savienībai. Turklāt, pēc Komisijas domām, Tiesas interpretācija apvienotajās lietās, kurās pasludināts 2018. gada 6. novembra spriedums Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873), attiecībā uz nosacījumu par tiešu skārumu nevar tikt pārņemta šajā lietā, galvenokārt, tādēļ, ka starp valsts atbalsta jomu un antidempinga jomu, par ko attiecīgi ir runa šajā abās lietās, pastāv būtiskas atšķirības.

48

Otrkārt, Komisija uzskata, ka nosacījums par “tiešu skārumu” neesot jāmīkstina, lai pieprasītu to, ka prasītāju akts, kura atcelšanu tas lūdz, skartu vienīgi faktiski. Līdz ar to būtu jāņem vērā pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru ir pieprasīts, lai apstrīdētais Savienības akts radītu sekas attiecībā uz prasītāja juridisko stāvokli. Pēc tās domām, lai strīdīgo regulu varētu uzskatīt par tādu, kas rada sekas attiecībā uz prasītāju pirmajā instancē juridisko stāvokli, ar to pēdējiem minētajiem jābūt piešķirtām materiālajām tiesībām subjektīvu tiesību veidā uz antidempinga maksājumu noteikšanu konkrētā līmenī. Šajā ziņā Komisija uzskata, ka pārsūdzētajā spriedumā esot pretrunas pamatojumā, jo Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 63. punktā atzina, ka prasītājiem pirmajā instancē nebija subjektīvu tiesību uz antidempinga maksājumu noteikšanu konkrētā līmenī, vienlaikus balstot pēc būtības izvirzīto pamatu pieņemamību uz šī sprieduma 59. punktā minēto konstatējumu, ka tie vēlējās panākt, lai Komisija un Padome pieņemtu atbilstošus pasākumus, lai neitralizētu dempingu, kas tiem radījis kaitējumu.

49

Pēc Komisijas domām, šo konstatējumu var interpretēt divējādi. Pirmkārt, Vispārējā tiesa varēja pieņemt, ka prasītājiem pirmajā instancē bija materiālās tiesības sagaidīt konkrētus izmeklēšanas rezultātus tarifu veidā aizsardzības noteiktā līmenī, lai gan pamatregulas 21. pantā šādas tiesības nekādi nav paredzētas.

50

Otrkārt, šo konstatējumu varētu interpretēt tādējādi, ka no tā izriet, ka Vispārējā tiesa pieņēma, ka prasītājiem pirmajā instancē bija plašākas materiālās tiesības attiecībā uz to, lai Pamatregulas tiesību normas tiktu pareizi piemērotas ne tikai procesuālā ziņā, bet arī pēc būtības, ciktāl varētu tikt uzskatīts, ka tika skartas to pašu intereses. Tomēr pēc Komisijas domām, neesot neviena iemesla, lai Savienības vīnskābes ražošanas nozarei piešķirtu šādas materiālās tiesības uz pareizu Pamatregulas piemērošanu, lai tiktu aizsargātas to intereses, jo ar šo regulu konkrētas kategorijas tirgus dalībniekiem nav garantētas tiesības uz noteiktu rezultātu.

51

Treškārt un visbeidzot, Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 59. punktā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka strīdīgā regula tieši skāra prasītājus pirmajā instancē, jo daļējas starpposma pārskatīšanas procedūras iznākumā pieņemtie pasākumi bija paredzēti, lai neitralizētu “tiem kā ražotājiem konkurentiem, kas darbojas tajā pat tirgū [..] [nodarīto] kaitējumu”, lai gan strīdīgajā regulā nav neviena secinājuma par Savienības ražošanas nozarei radīto kaitējumu. Secinājumi par šo kaitējumu ir iekļauti nevis strīdīgajā regulā, bet gan Regulā Nr. 349/2012, kas šajā strīdā netika izvērtēta. Pēc Komisijas domām, jautājums par to, vai ar strīdīgo regulu ir tieši skarta prasītāju pirmajā instancē juridiskā situācija, bija jāizvērtē, ņemot vērā pašas strīdīgās regulas juridiskās sekas un nevis agrāko tiesību aktu, kam ir saikne ar šo regulu, juridiskās sekas. Nolemjot citādi, tiktu radīta “tieša skāruma prezumpcija” attiecībā uz visiem tiesību aktiem, kas ir saistīti, lai gan šāda prezumpcija LESD nav paredzēta.

52

Padome un Changmao Biochemical Engineering piekrīt Komisijas argumentācijai. Padome turklāt norāda, ka regula, ar ko ārpus Savienības dibinātajiem ražotājiem eksportētājiem ir noteikts antidempinga maksājums, nevar radīt juridiskas sekas Savienības ražotājiem, jo tie nemaksā antidempinga maksājumu.

53

Distillerie Bonollo u.c. uzskata, ka šī pamata pirmā daļa nav pamatota.

54

Ir jāatgādina, ka tādas prasības pieņemamība, kuru fiziska vai juridiska persona atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai cēlusi par tiesību aktu, kura adresāte tā nav, ir pakārtota nosacījumam, ka šai personai ir jāatzīst locus standi, kas notiek divos gadījumos. Pirmkārt, šādu prasību var celt ar nosacījumu, ka šis akts to skar tieši un individuāli. Otrkārt, šāda persona var celt prasību par reglamentējošu aktu, kas neietver īstenošanas pasākumus, ja tas šo personu skar tieši (spriedums, 2018. gada 18. oktobris, Internacional de Productos Metálicos/Komisija, C‑145/17 P, EU:C:2018:839, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Šajā tiesību normā paredzētie pieņemamības nosacījumi ir jāinterpretē, ņemot vērā pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kādas apstiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, tomēr neizslēdzot nosacījumus, kas tieši paredzēti LESD (spriedums, 2015. gada 28. aprīlis, T & L Sugars un Sidul Açúcares/Komisija, C‑456/13 P, EU:C:2015:284, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Pēc tam kad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 47.–93. punktā bija izvērtējusi, vai prasītājiem pirmajā instancē saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu bija locus standi attiecībā uz strīdīgo regulu, tā 94. punktā uzskatīja, ka šī regula tos skāra tieši un individuāli.

57

Ar pretapelācijas sūdzības pirmo pamatu Komisija būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka prasītāju pirmajā instancē celtā prasība bija pieņemama, jo, pēc tās domām, minētā regula šos lietas dalībniekus neskāra tieši.

58

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums par to, ka fiziskai vai juridiskai personai ir jābūt tieši skartai ar apstrīdēto pasākumu, prasa, lai tiktu izpildīti divi kumulatīvi kritēriji, proti, lai apstrīdētais pasākums, pirmkārt, tieši ietekmētu indivīda juridisko situāciju un, otrkārt, nepieļautu nekādu rīcības brīvību adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (spriedums, 2019. gada 5. novembris, ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c., C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923, 103. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

59

Šajā lietā, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 50. punkta, dalībvalstīm, kurām ir pienākums piemērot strīdīgo regulu, nebija nekādas rīcības brīvības attiecībā uz šajā regulā noteiktā antidempinga maksājuma likmi un šīs likmes piemērošanu attiecīgajiem produktiem. Tādējādi Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja, ka otrais kritērijs ir izpildīts.

60

Izvērtējot pirmo kritēriju, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 55.–58. punktā atgādināja atbilstošo Tiesas judikatūru, tostarp, 1985. gada 20. marta spriedumu Timex/Padome un Komisija (264/82, EU:C:1985:119), kas attiecās uz līdzīgu situāciju kā pamatlietā un kurā Tiesa nosprieda, ka prasītāju minētajā lietā, proti, Eiropas ražotājs, kurš uzskatīja, ka tā konkurentiem noteiktais antidempinga maksājums nebija pietiekami liels, regula, kuras atcelšanu tas lūdza, skāra tieši. Pārsūdzētā sprieduma 59. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka “[strīdīgā] regula izbeidz daļējas starpposma pārskatīšanas procedūru, kas uzsākta pēc [prasītāju pirmajā instancē] lūguma, mainot divu Ķīnas ražotāju eksportētāju importam piemērojamo antidempinga maksājumu. Iesniedzot savu pieteikumu veikt daļēju starpposma pārskatīšanu atbilstoši Pamatregulas 11. panta 3. punktam, [prasītāji pirmajā instancē] centās panākt, lai Komisija un Padome veiktu atbilstošus pasākumus tiem kaitējumu radošā dempinga neitralizēšanai. Tā kā [prasītāji pirmajā instancē] ir iesākuši daļējas starpposma pārskatīšanas procedūru un šīs procedūras iznākumā pieņemtie pasākumi bija paredzēti, lai neitralizētu tiem kā ražotājiem eksportētājiem, kas darbojas šajā pašā tirgū, kaitējumu radošo dempingu, [strīdīgā] regula tos skar tieši”.

61

Attiecībā uz prasītāju pirmajā instancē norādītā kaitējuma vērtējumu Vispārējā tiesa precizēja, ka Īstenošanas regulā Nr. 349/2012 ir minēta Savienības ražotāju tirgus daļas samazināšanās par vairāk nekā 7 procentpunktiem laikā no 2007. līdz 2010. gadam, kā arī darba vietu samazināšanās par 28 % tajā pašā laikposmā. Turklāt tā konstatēja, ka no šīs regulas preambulas 62.–80. apsvēruma skaidri izriet, ka konkrētās preces apjoms, ko Savienībā importēja Ķīnas ražotāji eksportētāji, kuriem tika piemēroti antidempinga pasākumi, 2010. gadā sasniedza tirgus daļu vairāk kā 12 % apmērā, kas ir nozīmīgi, un ka Savienības nozare joprojām ir neaizsargāta pret kaitējumu, ko nodara dempings. Visbeidzot, pēc tam, kad Vispārējā tiesa norādīja, ka Padome pati tai bija atzinusi, ka tas, ka ar strīdīgo regulu nevarēja apšaubīt Īstenošanas regulā Nr. 349/2012 ietvertos konstatējumus attiecībā uz būtisko kaitējumu, ko cietusi Savienības ražošanas nozare, kā arī cēloņsakarību starp importu no Ķīnas, tostarp, divu attiecīgo Ķīnas ražotāju eksportētāju importu, un minēto kaitējumu, tā uzskatīja, ka nevarēja noliegt, ka dempinga prakse, kuras izbeigšana ir strīdīgās regulas mērķis, radīja būtiskas negatīvas sekas Savienības ražotājiem – prasītājiem pirmajā instancē.

62

Jautājums par prasības pieņemamību, ko Komisija izvirzījusi pretapelācijas sūdzības pirmā pamata pirmajā daļā, ir jāizvērtē ar Pamatregulu ieviestās sistēmas un tajā paredzēto antidempinga pasākumu gaismā, ņemot vēra LESD 263. panta ceturtās daļas noteikumus.

63

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai gan regulām, ar kurām kādam ražojumam tiek noteikti antidempinga maksājumi, to veida un piemērojamības dēļ ir normatīvs raksturs, jo tās ir piemērojamas lielākajai daļai attiecīgo saimnieciskās darbības veicēju, nav izslēgts, ka tās dažus no tiem var skart tieši un individuāli, proti, noteiktos apstākļos – it īpaši minētā ražojuma ražotājus un eksportētājus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 30. septembris, Eurocoton u.c./Padome, C‑76/01 P, EU:C:2003:511, 73. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā ir jāizvērtē ražotāja prasītāja loma antidempinga procedūrā un tā stāvoklis tirgū, uz ko attiecas apstrīdēta regula (spriedums, 1985. gada 20. marts, Timex/Padome un Komisija, 264/82, EU:C:1985:119, 12. punkts).

64

Tiesa turklāt nosprieda, ka šādas regulas var arī tieši un individuāli skart tos ražotājus un eksportētājus uzņēmumus, kuri spēj pierādīt, ka tie Komisijas vai Padomes tiesību aktos ir identificēti vai ka uz tiem attiecas sagatavošanas izmeklēšana (spriedums, 2001. gada 15. februāris, Nachi Europe, C‑239/99, EU:C:2001:101, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka antidempinga maksājuma apmērs ir jāaprēķina, atsaucoties uz secinājumiem, kurus Komisija vai Padome ir izdarījušas pēc pārbaudes par kaitējuma esamību Pamatregulas 3. panta 6. un 7. punkta izpratnē. Šis secinājums ir apstiprināts, kā Tiesa jau ir nospriedusi, šīs regulas 9. panta 4. punktā, jo tā pirmajā teikumā ir minēts “dempings un no tā izrietošais kaitējums” (spriedums, 2019. gada 27. marts, Canadian Solar Emea u.c./Padome, C‑236/17 P, EU:C:2019:258, 169. un 170. punkts).

66

Tādējādi, lai noteiktu antidempinga maksājumu, Komisija, piemērojot iepriekšējā punktā minēto tiesību normu, nosaka ne tikai dempinga starpību, bet arī kaitējuma starpību, kas tiek aprēķināta salīdzinājumā ar tādu antidempinga maksājuma apmēru, kas varētu izbeigt Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu. Šis aprēķins ļauj noteikt antidempinga maksājumu, pamatojoties nevis uz dempinga starpību, bet Savienības ražošanas nozarei nodarītā kaitējuma starpību – ja pēdējā minētā ir mazāka par pirmo – atbilstoši mazāka maksājuma noteikumam, uz ko ģenerāladvokāts atsaucas secinājumu 93. punktā.

67

Kā norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 98. punktā, tiklīdz ir noteikts dempinga maksājuma apmērs, ir jāizvērtē, vai šāda maksājuma noteikšana ir pamatota ar Savienības interesēm. Saskaņā ar Pamatregulas 9. panta 4. punktu, ja fakti galīgi pierāda dempinga un tā radītā kaitējuma esamību un Savienības interesēs ir iejaukties saskaņā ar šīs regulas 21. pantu, tad tiek noteikts galīgais antidempinga maksājums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 30. septembris, Eurocoton u.c./Padome, C‑76/01 P, EU:C:2003:511, 90. punkts).

68

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka minētās regulas 21. panta 1. punktā Savienības iestādēm ir uzdots noteikt, vai Savienības interesēs ir pieņemt vai pagarināt antidempinga pasākumus, novērtēt visas esošās, tajā skaitā valsts ražošanas, kā arī lietotāju un patērētāju intereses kopumā, īpašu uzmanību pievēršot nepieciešamībai samazināt kaitīga dempinga tirdzniecību izkropļojošās sekas un atjaunot efektīvu konkurenci. Šāds konstatējums var tikt izdarīts tikai tad, ja visām pusēm atbilstoši 2. punktam ir bijusi iespēja darīt zināmu savu viedokli (spriedums, 2017. gada 15. jūnijs, T.KUP, C‑349/16, EU:C:2017:469, 42. punkts).

69

Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi 1983. gada 4. oktobra sprieduma Fediol/Komisija (191/82, EU:C:1983:259) 25. un 31. punktā, ka regulā par aizsardzību pret dempinga darbībām un subsīdiju piešķiršanu, kas aplūkota lietā, kurā pasludināts minētais spriedums, bija atzītas Savienības ražotāju likumīgās intereses antidempinga maksājumu noteikšanā un šajā regulā to labā bija paredzētas noteiktas precīzas procesuālā rakstura tiesības. Līdz ar to, ja tiem ir kaitējusi to valstu dempinga prakse, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis, minētajiem ražotājiem ir likumīgas intereses, lai Savienība veiktu aizstāvības darbības, un tādējādi tiem ir jāatzīst tiesības celt prasību, pamatojoties uz tiesisko statusu, kas tiem ir noteikts ar šo regulu.

70

Turklāt no judikatūras attiecībā uz tiesvedību par tādas regulas, ar kuru tiek noteikts antidempinga maksājums, spēkā esamību kā strīdīga regula izriet, ka Tiesa jau ir norādījusi, ka ir jāuzskata – principā ieinteresētība strīda atrisināšanā ir ne tikai uzņēmumiem, kuriem ir uzlikts īpašs antidempinga maksājums un tiem, kuri ir importējuši minētajā regulā ietverto preci un kuriem šajā ziņā ir jāmaksā noteikts antidempinga maksājums, bet arī uzņēmumiem, kurus Komisija uzskata par tādiem, kas ir daļa no Savienības ražošanas nozares, kas ņemta vērā regulā, ar ko noteikts galīgais antidempinga maksājums, un kuri faktiski piedalījās administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemta šī regula. Ciktāl šāda regula ir pieņemta pēc tam, kad konstatēts kaitējums Savienības ražošanas nozarei, ir jāuzskata, ka šos uzņēmumus var skart iespējamā attiecīgās regulas atcelšana (pēc analoģijas skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2016. gada 13. oktobris, Komisija/Xinyi PV Products (Anhui) Holdings, C‑301/16 P, nav publicēts, EU:C:2016:796, 12. un 13. punkts).

71

Šajā lietā saskaņā ar šī sprieduma 63. punktā atgādināto judikatūru, pirmkārt, ir jāņem vērā tas, ka prasītājiem pirmajā instancē bija būtiska loma visos administratīvā procesa, kā rezultāta tika pieņemta strīdīgā regula, posmos. Kā izriet no šī sprieduma 13.–24. punkta, šie lietas dalībnieki iesniedza gan sākotnējo sūdzību Komisijai, kritizējot dempinga darbības vīnskābes jomā, gan lūgumus veikt antidempinga pasākumu, kas piemērojami Ķīnas tautas Republikas izcelsmes vīnskābes importam, termiņa beigu pārskatīšanu un daļēju starpposma pārskatīšanu attiecībā uz Changmao Biochemical Engineering un Ninghai Organic Chemical Factory, kā rezultātā attiecīgi tika pieņemta Regula Nr. 349/2012 un strīdīgā regula. Turklāt, kā norādīts šī sprieduma 22. un 23. punktā, pēc šo pārskatīšanas lūgumu iesniegšanas Komisijas uzsāktajās izmeklēšanās minētie lietas dalībnieki Savienības ražotāju statusā tika uzklausīti gan rakstveida, gan mutvārdu apsvērumos, un tie saņēma paskaidrojumus no Komisijas saistībā ar to lūgumu sniegt skaidrojumus par normālās vērtības aprēķinu.

72

Šādā kontekstā attiecībā uz lietas dalībnieku pirmajā instancē stāvokli strīdīgajā regulā minētajā tirgū, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 87. punkta, tie ir Savienības ražošanas nozares pārstāvji Pamatregulas 4. panta 1. punkta un 5. panta 4. punkta izpratnē. Turklāt to vidū ir galvenais Savienības vīnskābes ražotājs, proti, Distillerie Mazzari. Tādējādi ir jānorāda, ka uz šiem pašiem lietas dalībniekiem attiecās sagatavošanas izmeklēšanas šī sprieduma 63. punktā minētās judikatūras izpratnē, to būtiskās dalības administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemta strīdīgā regula, dēļ.

73

Otrkārt, no strīdīgās regulas 2. apsvēruma izriet, ka prasītāji pirmajā instancē šajā regulā ir identificēti pēc to nosaukuma kā Savienības ražotāji, kuri iesnieguši lūgumu veikt daļēju starpposma pārskatīšanu. Lielākā to daļa turklāt šādi bija identificēti no pašas procedūras sākuma, kā izriet no Regulas Nr. 1259/2005 1. un 8. apsvēruma. Turklāt ir jākonstatē – kā izriet no pēdējās minētās regulas 1.2. punkta –, ka šie lietas dalībnieki bija kvalificēti kā “personas, uz kurām attiecas procedūra” vai “ieinteresētās personas”. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Pamatregulas 6. panta 5. punktu minētie lietas dalībnieki pēc pieprasījuma var tikt uzklausīti, ar nosacījumu, ka tie pierāda, ka tie patiesi ir ieinteresētās puses, kuras var ietekmēt lietas izskatīšanas rezultāti, un kurām ir konkrēti iemesli, kādēļ tās būtu jāuzklausa. Šajā lietā, kā norādīts šī sprieduma 71. punktā, tā kā prasītāji pirmajā instancē tika uzklausīti administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemta strīdīgā regula, tie tika uzskatīti par pusēm, kuras var ietekmēt lietas izskatīšanas rezultāti.

74

Treškārt, ir jānorāda, ka uz šīm pašām pusēm attiecās sagatavošanas izmeklēšana šī sprieduma 64. punktā minētās judikatūras izpratnē, arī tādēļ, ka ar šo regulu ieviestais antidempinga maksājums tika noteikts, atsaucoties uz to īpašo situāciju regulā minētajā tirgū un kaitējumu, ko tām izraisījusi dempinga prakse, kuras izbeigšana ir strīdīgās regulas mērķis.

75

Kā izriet no Regulas Nr. 1259/2005 53.–82. apsvēruma, kuru secinājumi ir apstiprināti Regulas Nr. 130/2006 27. apsvērumā, pēc izmeklēšanas attiecībā uz importa par dempinga cenām ietekmi uz Savienības ražošanas nozari tika secināts, ka minētajai ražošanas nozarei ir nodarīts būtisks kaitējums Pamatregulas 3. punkta izpratnē. Pēc tam Komisija Regulas Nr. 1259/2005 115.–118. apsvērumā atzina, ka pagaidu pasākumu ieviešana bija nepieciešama, lai novērstu turpmāku kaitējumu, ko Savienības ražošanas nozarei rada attiecīgais imports par dempinga cenām, un ka šie pasākumi bija jāievieš pietiekamā līmenī, lai likvidētu kaitējumu radošā dempinga ietekmi. Padome šos apsvērumus apstiprināja Regulas Nr. 130/2006 39. punktā.

76

Tā kā attiecīgais dempinga maksājums tika noteikts, pamatojoties uz kaitējuma starpību, ko attiecīgais imports par dempinga cenām bija radījis Savienības ražošanas nozarei, kuras pārstāvji bija prasītāji pirmajā instancē, un ka šīm pusēm dempinga darbības, kuru izbeigšana bija strīdīgās regulas mērķis, radīja būtiskas negatīvas sekas, ir jāuzskata, ka šīm pusēm bija likumīgas intereses šī sprieduma 69. punktā minētās judikatūras izpratnē sākt Savienības aizstāvības darbības un ka tām līdz ar to ir tiesības celt prasību, pamatojoties uz Pamatregulā piešķirto tiesisko stāvokli.

77

Līdz ar to Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 49.–59. punktā atzina, ka, tā kā prasītāji pirmajā instancē ir iesākuši daļējas starpposma pārskatīšanas procedūru un šīs procedūras iznākumā pieņemtie pasākumi bija paredzēti, lai neitralizētu tiem kā Savienības ražotājiem eksportētājiem, kas darbojas šajā pašā tirgū kā divi strīdīgajā regulā minētie Ķīnas ražotāji eksportētāji, kaitējumu radošo dempingu, minētā regula radīja tiešas sekas to tiesiskajai situācijai.

78

Šo vērtējumu nevar apšaubīt ar tādiem Komisijas un Padomes izvirzītajiem argumentiem, kuri atspoguļoti šī sprieduma 47.–52. punktā.

79

Pirmkārt, attiecībā uz Komisijas argumentu par to, ka Vispārējā tiesa esot balstījusies uz efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, lai paplašinātu nosacījumu par “tiešu skārumu” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, pietiek konstatēt, ka Vispārējā tiesa tikai pakārtoti atsaucās uz šo principu pārsūdzētā sprieduma 93. punktā.

80

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru argumenti, kas vērsti pret pārsūdzētā sprieduma pamatu, kam ir papildu raksturs, pat pieņemot, ka tie ir pamatoti, nevar izraisīt šī sprieduma atcelšanu (spriedums, 2007. gada 19. aprīlis, ITSB/Celltech, C‑273/05 P, EU:C:2007:224, 56. punkts).

81

No tā izriet, ka pirmais arguments ir jānoraida kā neiedarbīgs.

82

Otrkārt, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka strīdīgā regula tieši skāra lietas dalībniekus pirmajā instancē tikai tā iemesla dēļ, ka šī regula radīja sekas to materiālajam stāvoklim, ir jāatgādina, kā tika norādīts šī sprieduma 71.–77. punktā, ka minētā regula šīs puses skar ne tikai to materiālā stāvokļa dēļ, bet arī to tiesiskā stāvokļa dēļ tās procedūras ietvaros, kuras rezultāta tika pieņemta strīdīgā regula.

83

Tāpēc šis arguments ir jānoraida kā nepamatots.

84

Turklāt, ņemot vērā to, ka, pirmkārt, šajā lietā kritērijs par “tiešu skārumu” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē tika saprasts ar Pamatregulu ieviestās sistēmas un tajā paredzēto antidempinga pasākumu gaismā, kā izriet no šī sprieduma 62.–77. punkta, Komisijas argumentācija par Tiesas pieejas attiecībā uz šo kritēriju 2018. gada 6. novembra spriedumā Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci (C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873), kurš tika pieņemts valsts atbalsta jomā, iespējamo pārnešanu uz antidempinga jomu, katrā ziņā ir neiedarbīga.

85

Otrkārt, tā kā tika konstatēts, kā izriet no šī sprieduma 71.–77. un 82. punkta, ka strīdīgā regula skar tieši prasītāju pirmajā instancē tiesisko situāciju, kā neiedarbīga ir arī jānoraida gan Komisijas argumentācija attiecībā uz apgalvoto nepieciešamību, lai ar šo regulu minētajām pusēm būtu piešķirtas materiālas tiesības subjektīvu tiesību uz antidempinga maksājumu noteikšanu konkrētā līmenī veidā, gan Padomes arguments, saskaņā ar kuru minētā regula nevarot ietekmēt minēto pušu tiesisko situāciju, jo tās nemaksā antidempinga maksājumu par attiecīgo produktu.

86

Treškārt, Komisija kļūdaini uzskatīja, ka prasītājiem pirmajā instancē nodarītais kaitējums tika izvērtēts nevis strīdīgajā regulā, bet gan Regulā Nr. 349/2012, kura netika izskatīta šajā tiesvedībā. Pietiek konstatēt, ka no pārsūdzētā sprieduma 86.–89. punkta izriet, ka Padome tiesvedībā Vispārējā tiesā atzina, ka strīdīgajā regulā, kas tika pieņemta divus mēnešus pēc Regulas Nr. 349/2012, netika apšaubīti šajā regulā izdarītie secinājumi gan attiecībā uz Savienības ražošanas nozarei nodarīto būtisko kaitējumu, gan cēloņsakarību starp importu no Ķīnas, tostarp no diviem attiecīgajiem Ķīnas ražotājiem eksportētājiem, un minēto kaitējumu.

87

Līdz ar to šis Komisijas arguments ir jānoraida kā nepamatots.

88

Ņemot vērā minētos apsvērumus, pretapelācijas sūdzībā izvirzītā Komisijas pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā daļēji neiedarbīga un daļēji nepamatota.

89

Pirmā pamata otrajā daļā Komisija, ko atbalsta Padome un Changmao Biochemical Engineering, būtībā apgalvo, ka gadījumā, ja Tiesa nolemtu pieņemt šī pretapelācijas sūdzības pamata pirmo daļu un atcelt pārsūdzēto spriedumu ar šādu pamatojumu, kā nepamatots būtu jānoraida prasītāju pirmajā instancē Vispārējā tiesā izvirzītais piektais pamats, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un pamatojuma neesamību.

90

Distillerie Bonollo u.c. apstrīd Komisijas lūgumu noraidīt kā nepamatotu Vispārējā tiesā izvirzīto piekto pamatu.

91

Šajā ziņā pietiek konstatēt, kā norādīts šī sprieduma 89. punktā, ka Komisija pretapelācijas sūdzības pirmā pamata otro daļu izvirzīja tikai pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa nolemtu pieņemt šī pretapelācijas sūdzības pamata pirmo daļu un atcelt pārsūdzēto spriedumu ar šādu pamatojumu.

92

Līdz ar to, kā izriet no šī sprieduma 88. punkta, tā kā šī pretapelācijas sūdzības pamata pirmā daļa netika pieņemta, šī pamata otrā daļa ir jānoraida kā katrā ziņā neiedarbīga.

93

Otrajā pamatā, kas izvirzīts pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa nolemtu neatcelt pārsūdzēto spriedumu, Komisija, kuru atbalsta Padome un Changmao Biochemical Engineering, apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktā nolemjot atstāt spēkā strīdīgās regulas sekas līdz brīdim, kad ne tikai Komisija, bet arī Padome veiks pasākumus minētā sprieduma izpildei. Tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, piešķirot šajā punktā Padomei pilnvaras pieņemt antidempinga pasākumus, esot pārkāpusi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu Nr. 37/2014 (2014. gada 15. janvāris) (OV 2014, L 18, 1. lpp.), ar ko Komisijai esot piešķirta ekskluzīva kompetence šajā jomā, tostarp, ja antidempinga pasākumi attiecās uz maksājumu, ko sākotnēji bija noteikusi Padome pirms šīs regulas spēkā stāšanās, un kas pēc tam tika ieviesti no jauna pēc izmeklēšanas atsākšanas, lai izpildītu Savienības tiesas spriedumu, ar ko atcelts šis maksājums.

94

Distillerie Bonollo u.c. apstrīd šo argumentāciju. Tie norāda – ja Regula Nr. 37/2014 būtu radījusi pilnvaru nodošanu Komisijai attiecībā uz galīgo antidempinga maksājuma pieņemšanu, pieteikuma par lietas ierosināšanu iesniegšanas dienā šajā lietā, proti, 2012. gada 28. septembrī, šādas pilnvaras bija Padomei, kura turklāt bija strīdīgās regulas “sākotnējā autore”. Distillerie Bonollo u.c. šajā ziņā atgādina, ka saskaņā ar LESD 266. pantu iestādei, kura ir izdevusi pārsūdzēto aktu, ir jāveic pasākumi, lai izpildītu Savienības tiesas spriedumus, precizējot, ka tā tas vairs nevar būt šajā lietā. Līdz ar to tie uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktā faktiski centās atrisināt šo kompetenču nodošanas jautājumu. Līdz ar to šis punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka Komisija katrā ziņā nav atbrīvota no tai šajā ziņā paredzētajām īstenošanas pilnvarām.

95

Ir jānorāda, kā ģenerāladvokāts konstatējis secinājumu 127. punktā, ka ar Regulas Nr. 37/2014 1. pantu ir grozīts Pamatregulas 9. panta 4. punkts, tādējādi, ka galīgo antidempinga maksājumu, ko agrāk noteica Padome, turpmāk uzliek Komisija.

96

Lai arī pirms grozījumiem, kas tika izdarīti ar Regulas Nr. 37/2014 stāšanos spēkā, Pamatregulas 9. panta 4. punktā Padomei bija piešķirtas pilnvaras noteikt antidempinga maksājumu, šajā Pamatregulas tiesību normā, kas grozīta ar Regulu N. 37/2014 un pēc tam pārņemta Regulā Nr. 2016/1036, ir paredzēts, ka tad, ja galīgi konstatētie fakti apliecina dempinga un tā radītā kaitējuma esību un saskaņā ar 21. pantu Savienības interesēs ir nepieciešams iejaukties, Komisija nosaka galīgo antidempinga maksājumu.

97

Šajā ziņā Tiesa jau būtībā ir nospriedusi, ka šī tiesību norma, kā tā tika grozīta, skatot to kopsakarā ar Pamatregulas 14. panta 1. punktu, veido juridisko pamatu, ar ko Komisija ir pilnvarota ne tikai uzlikt antidempinga maksājumu, izmantojot regulu, bet arī atkārtoti noteikt šādu maksājumu pēc tāda sprieduma pasludināšanas, ar ko atcelta regula, ar kuru nosaka antidempinga maksājumus (spriedums, 2019. gada 19. jūnijs, C & J Clark International, C‑612/16, nav publicēts, EU:C:2019:508, 42. un 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

98

Šajā lietā, kā norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 128. punktā, pasākumi pārsūdzētā sprieduma izpildei varēja tikt pieņemti tikai pēc šī sprieduma pasludināšanas, proti, pēc 2018. gada 3. maija. Tādējādi, tā kā šie pasākumi varēja tikt pieņemti tikai pēc Regulas Nr. 2016/1036 stāšanās spēkā, proti, 2016. gada 20. jūlijā, tiem ir jābūt pamatotiem ar šīs regulas 9. panta 4. punktu, skatot to kopsakarā ar tās 14. panta 1. punktu. No tā izriet, ka vienīgi Komisijai ir pilnvaras pieņemt šādus pasākumus.

99

Līdz ar to ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, ciktāl tā pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktā nosprieda, ka ne tikai Komisijai, bet arī Padomei bija pienākums pieņemt pasākumus šī sprieduma izpildei.

100

Šo vērtējumu nevar apšaubīt ar Distillerie Bonollo u.c. argumentāciju, kas attiecas uz Padomes kā iestādes, kura pieņēmusi strīdīgo regulu, pienākumiem atbilstoši LESD 266. pantam.

101

Saskaņā ar šo tiesību normu Savienības iestādei, kura pieņēmusi Tiesas vai Vispārējās tiesas atcelto tiesību aktu, ir jāveic pasākumi tā sprieduma izpildei, ar ko pasludināta šī akta atcelšana (spriedums, 2016. gada 14. jūnijs, Komisija/McBride u.c., C‑361/14 P, EU:C:2016:434, 35. punkts, kā arī 2019. gada 19. jūnijs, C & J Clark International, C‑612/16, nav publicēts, EU:C:2019:508, 37. punkts).

102

Tomēr, pirms iestāde, kuras akts ticis atcelts, veic šādus pasākumus, rodas jautājums par šīs iestādes kompetenci, jo Savienības iestādes var rīkoties vienīgi tām piešķirtās kompetences robežās (spriedums, 2016. gada 14. jūnijs, Komisija/McBride u.c., C‑361/14 P, EU:C:2016:434, 36. punkts). Institucionālā līdzsvara un kompetenču piešķiršanas principi, kādi paredzēti LES 13. panta 2. punktā, faktiski nozīmē, ka katra iestāde darbojas saskaņā ar tām līgumos noteiktajām pilnvarām, atbilstīgi izklāstītajām procedūrām, nosacījumiem un mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūlijs, Padome/Komisija, C‑660/13, EU:C:2016:616, 31. un 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

103

Lai gan LESD 266. pantā ir noteikts pienākums attiecīgajai iestādei rīkoties, šī tiesību norma pati par sevi nav iestādes kompetences avots, ne arī ļauj tai balstīties uz juridisko pamatu, kurš starplaikā ticis atcelts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. jūnijs, C & J Clark International, C‑612/16, nav publicēts, EU:C:2019:508, 39. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt saskaņā ar judikatūru, pirmkārt, tiesību normai, kas ir akta juridiskais pamats un kas pilnvaro Eiropas Savienības iestādi pieņemt attiecīgo aktu, ir jābūt spēkā šā akta pieņemšanas brīdī, un, otrkārt, procesuālās normas parasti ir piemērojamas no to spēkā stāšanās brīža (spriedums, 2011. gada 29. marts, ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, C‑352/09 P, EU:C:2011:191, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

104

Šādos apstākļos ir jāpieņem pretapelācijas sūdzības otrais pamats, ciktāl tas attiecas uz Vispārējās tiesas pieļauto kļūdu rezolutīvās daļas 2. punktā, kura izriet no tā, ka Padomei ir pienākums veikt pasākumus, lai izpildītu pārsūdzēto spriedumu. Līdz ar to ir jāatceļ pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punkts, ciktāl Vispārējā tiesa ar to noteica Padomei pienākumu veikt pasākumus šī sprieduma izpildei un jānoraida pretapelācijas sūdzība pārējā daļā.

105

Apelācijas sūdzībā Changmao Biochemical Engineering izvirza vienu vienīgu pamatu, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 130., 133., 134., 136., 137. un 139.–141. punktu un ar ko tas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas analīzē, ko tā veica attiecībā uz pirmo pamatu, ko tajā bija izvirzījuši prasītāji pirmajā instancē.

106

Padome norāda, ka apelācijas sūdzība nav pieņemama, jo pārsūdzētais spriedums Changmao Biochemical Engineering neietekmējot tieši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrās daļas otrā teikuma izpratnē.

107

Komisija, kā arī Distillerie Bonollo u.c. galvenokārt atbalsta Padomes argumentāciju.

108

Padome apgalvo, ka pārsūdzētais spriedums apelācijas sūdzības iesniedzēju neietekmējot tieši, jo strīdīgā regula jau bija atcelta, ciktāl tā uz to attiecās, ar 2017. gada 1. jūnija spriedumu Changmao Biochemical Engineering/Padome (T‑442/12, EU:T:2017:372). Līdz ar to saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrās daļas nosacījumiem tas nevarot iesniegt šo apelācijas sūdzību.

109

Pirmām kārtām, Padome norāda, ka, pirmkārt, šis spriedums kļuva galīgs pirms pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas. Otrkārt, tā apgalvo, ka ar 2017. gada 1. jūnija spriedumu Changmao Biochemical Engineering/Padome (T‑442/12, EU:T:2017:372) pasludinātā strīdīgās regulas atcelšana attiecībā uz Changmao Biochemical Engineering nostādīja to atpakaļ situācijā, kādā tas bija pirms šīs regulas pieņemšanas, proti, situācijā, kāda bija reglamentēta ar Regulu Nr. 349/2012. Šī iemesla dēļ bija jāuzskata, ka Vispārējās tiesas veiktā strīdīgās regulas atcelšana ar pārsūdzēto spriedumu un tās seku saglabāšana attiecībā uz Ninghai Organic Chemical Factory nevar radīt juridiskas sekas Changmao Biochemical Engineering tiesiskajai situācijai.

110

Līdz ar to, tā kā starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un Ninghai Organic Chemical Factory nepastāv nekāda juridiska saikne, pienākums kompetentajām iestādēm saskaņā ar LESD 266. pantu veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu pārsūdzēto spriedumu, attiecās tikai uz pēdējā minētā uzņēmuma produktiem.

111

Līdz ar to Padome uzskata, ka tās Changmao Biochemical Engineering personas statuss, kura iestājusies lietā pirmajā instancē, tam nepiešķīra tiesības iesniegt šo apelācijas sūdzību.

112

Otrām kārtām, Padome uzskata, ka Changmao Biochemical Engineering jauc 2017. gada 1. jūnija sprieduma Changmao Biochemical Engineering/Padome (T‑442/12, EU:T:2017:372) juridiskās sekas ar pārsūdzētā sprieduma sekām. Pretēji tā argumentācijai, saskaņā ar kuru pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktā faktiski Komisijai bija noteikts palielināt šiem produktiem piemērojamā antidempinga maksājuma līmeni Regulas Nr. 2018/921 55.–57. apsvērumā atspoguļotajā veidā, minētais līmenis attiecībā uz Changmao Biochemical Engineering importētajiem produktiem varēja tikt mainīts tikai pēc procedūras, ko Komisija bija uzsākusi ar 2017. gada 7. septembra paziņojumu. Turklāt no Regulas Nr. 2018/921 58. apsvēruma izriet, ka Changmao Biochemical Engineering pārsūdzētais spriedums ietekmēja tieši, tātad šo spriedumu nevarētu interpretēt tādējādi, ka ar to tam šajā apelācijas tiesvedībā ir piešķirts locus standi.

113

Trešām kārtām, Padome apgalvo, ka Changmao Biochemical Engineering neesot nekādas intereses iesniegt apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu, jo tā atcelšana minētajam nesniegtu nekādu labumu.

114

Ceturtām kārtām, Padome uzskata, ka šīs apelācijas sūdzības nepieņemamība neietekmējot Changmao Biochemical Engineering tiesības vērsties tiesā saistībā ar tiesību aktiem, kas to skar tieši. Ja šī sabiedrība nebūtu apmierināta ar tādas izmeklēšanas attiecībā uz tās produktiem iznākumu, kura tika veikta pēc tam, kad Komisija no jauna atsāka antidempinga procedūru, tā varētu celt prasību Vispārējā tiesā par Komisijas lēmumu, ar ko noteikts atsākt šo procedūru, proti, lēmumu, kas Komisijai būtu jāpieņem pēc 2017. gada 7. septembra paziņojuma.

115

Komisija, kā arī Distillerie Bonollo u.c. atbalsta šo argumentāciju.

116

Komisija arī atgādina, ka ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott] secinājumu apvienotajās lietās Fresh Del Monte Produce/Komisija un Komisija/Fresh Del Monte Produce (C‑293/13 P un C‑294/13 P, EU:C:2014:2439) 52. un 57. punktā norādīja, ka “[Eiropas Savienības Tiesas] statūtu 56. panta otrās daļas otrā teikuma izpratnē apelācijas sūdzības iesniedzējs vai pretapelācijas sūdzības iesniedzējs ir ietekmēts tieši, ja pārsūdzētais spriedums negatīvi ietekmē tā tiesisko stāvokli vai tā ekonomiskās vai abstraktās intereses [un šim] spriedumam ir jāizraisa tam negatīvas materiālas sekas”. Komisija tomēr uzskata, ka šajā lietā, tā kā strīdīgā regula ar 2017. gada 1. jūnija spriedumu Changmao Biochemical Engineering/Padome (T‑442/12, EU:T:2017:372) tika atcelta, ciktāl tā attiecās uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, pārsūdzētais spriedums, ar ko Vispārējā tiesa atcēla šo regulu, mainīja tikai Ninghai Organic Chemical Factory tiesisko situāciju un tas nekādi neietekmēja Changmao Biochemical Engineering tiesisko situāciju.

117

Komisija turklāt norāda, ka lēmums, kas izriet no 2017. gada 7. septembra paziņojuma, atsākt antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz Ķīnas izcelsmes vīnskābes importu, kā rezultātā tika pieņemta strīdīgā regula, ciktāl tā attiecas uz Changmao Biochemical Engineering, un atsākt to no brīža, kurā pārkāpums parādījās, ir tikai sagatavojošs tiesību akts un tas nevar mainīt no pārsūdzētā sprieduma, kas turklāt tika pasludināts pēc šī sagatavojošā tiesību akta, rezolutīvās daļas un pamatojuma izrietošās juridiskās sekas.

118

Distillerie Bonollo u.c. apgalvo, ka Changmao Biochemical Engineering ar savu argumentāciju maina personu, kuras iestājušās lietā un kuras nav Eiropas Savienības dalībvalstis un Savienības iestādes, celto apelācijas sūdzību pieņemamības nosacījumu, kas paredzēts Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrā punkta otrajā daļā par tā Vispārējās tiesas nolēmuma “tiešu ietekmi”, kura atcelšanu tās lūdz, tādējādi, ka šīm pusēm varētu būt tiesības iesniegt apelācijas sūdzību, ja Vispārējās tiesas nolēmuma rezultātā varētu tikt pieņemts tiesību akts, kura sekas vēl nav iestājušās un kas līdz ar to tās varētu ietekmēt tikai nākotnē. Distillerie Bonollo u.c. uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs tikai preventīvā veidā atsaucas uz atsevišķu un nākotnes tiesību aktu, proti, jaunu īstenošanas regulu, kas kompetentajām Savienības iestādēm būtu jāpieņem, lai izpildītu pārsūdzēto spriedumu, un kas varētu likt šīm iestādēm noteikt lielāku dempinga starpību attiecībā uz vīnskābi. Tomēr apelācijas sūdzības iesniegšanas dienā šī argumentācija bija balstīta uz pilnīgi hipotētiskiem apsvērumiem.

119

Apelācijas sūdzības iesniedzējs pilnībā apstrīd šos argumentus. Lai pierādītu, ka pārsūdzētais spriedums Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrās daļas otrā teikuma izpratnē to ietekmē tieši, Changmao Biochemical Engineering apgalvo, ka Savienības iestādēm saskaņā ar šī sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktu būtu jāpieņem antidempinga pasākumi, kas balstīti uz produktu vērtības citu aprēķina metodi, nevis to, kura paredzēta strīdīgajā regulā. Tādējādi šajā regulā “noteiktā” vērtības aprēķināšanas metode esot aizstāta ar “ražotāju faktiskajām iekšzemes pārdošanas cenām analogā valstī”, proti, Argentīnā. Dempinga starpības jaunās aprēķināšanas, kāda noteikta saskaņā ar pēdējo minēto metodi, sekas būtu tādas, ka tās produktu eksportam uz Savienību tiktu uzlikts acīmredzami lielāks antidempinga maksājumus nekā strīdīgajā regulā paredzētie 13,1 % vai arī Īstenošanas regulā Nr. 349/2012 noteiktie un, visbeidzot, ar Īstenošanas regulu Nr. 2018/921 apstiprinātie 10,1 %.

120

Changmao Biochemical Engineering uzskata, ka no šīs informācijas skaidri izrietot, ka pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punkts to ietekmē tieši.

121

Apelācijas sūdzības iesniedzējs piebilst, ka katrā ziņā tas esot izpildījis arī pieņemamības kritērijus, kas paredzēti 2003. gada 2. oktobra spriedumā International Power u.c./NALOO (C‑172/01 P, C‑175/01 P, C‑176/01 P un C‑180/01 P, EU:C:2003:534), kurā Tiesa atzina, ka Vispārējās tiesas spriedums “tieši ietekmē” personas, kas iestājušās lietā pirmajā instancē, kurām varētu rasties risks, ka tām ir jāceļ prasība par zaudējumu atlīdzību valsts tiesās Komisijas pieņemto pasākumu, kuru mērķis ir izpildīt šo nolēmumu, dēļ. Tas apgalvo, ka tam šajā lietā pastāv šāds risks.

122

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrās daļas otro teikumu apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas nolēmumu persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē un kas nav dalībvalsts vai Savienības iestāde, var iesniegt tikai tad, ja šis nolēmums to ietekmē tieši.

123

Šajā lietā, kā apgalvo Padome, Komisija un Distillerie Bonollo u.c., strīdīgā regula, ciktāl tā attiecas uz šo apelācijas sūdzības iesniedzēju, tika atcelta ar 2017. gada 1. jūnija spriedumu Changmao Biochemical Engineering/Padome (T‑442/12, EU:T:2017:372), kas bija kļuvis galīgs. Tātad apelācijas sūdzības iesniedzējs tika nostādīts situācijā, kādā tas atradās pirms šīs regulas spēkā stāšanās, proti, situācijā, kāda bija reglamentēta Īstenošanas regulā Nr. 349/2012, kurā attiecībā uz Changmao Biochemical Engineering produktiem bija paredzēts antidempinga maksājums 10,1 % apmērā.

124

Ņemot vērā, kā Komisija apstiprināja Tiesas sēdē, ka pārskatīšanas izmeklēšana, kura tika sākta pēc 2017. gada 7. septembra paziņojuma, tika apturēta, gaidot spriedumu, kas šajā tiesvedībā bija jāpasludina Tiesai, apelācijas sūdzības pieņemamība ir atkarīga vienīgi no jautājuma, vai pārsūdzētais spriedums tieši ietekmē Changmao Biochemical Engineering Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrās daļas otrā teikuma izpratnē.

125

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu atcēla strīdīgo regulu, pamatojoties uz to, ka atteikuma turpināt Changmao Biochemical Engineering un Ninghai Organic Chemical Factory piemērot TER statusu dēļ, to produktu normālā vērtība netika noteikta daļējā starpposma pārskatīšanas procedūrā, “pamatojoties uz pārdošanas cenām Argentīnas iekšzemes tirgū”, kā tas bija to ražotāju eksportētāju gadījumā, kuriem nebija TER statusa sākotnējās procedūras laikā, bet tas tika “noteikts, pamatojoties uz ražošanas izmaksām Argentīnā”. Šo metodoloģijas maiņu salīdzinājumā ar aprēķinu, kas tika veikts sākotnējā procedūrā attiecībā uz ražotājiem eksportētājiem, kam nebija TER statusa, Vispārējā tiesa uzskatīja par Pamatregulas 11. panta 9. punkta pārkāpumu, jo tā nebija balstīta uz apstākļu maiņu. Vispārējā tiesa turklāt pārsūdzētā sprieduma 134. punktā norādīja, ka, pat ja no strīdīgās regulas izrietēja, ka šādi izmantotās metodoloģijas maiņas pamatā bija atšķirības starp vīnskābes ražošanas procesiem Argentīnā un Ķīnā, proti, attiecīgi dabīgais un sintētiskais process, šīs atšķirības sākotnējās izmeklēšanas stadijā jau pastāvēja un bija zināmas.

126

Vispirms ir jānorāda, ka Changmao Biochemical Engineering apgalvojumu, saskaņā ar kuru tādas normālās vērtības, kāda tika aprēķināta, nevis “pamatojoties uz ražošanas izmaksām Argentīnā”, bet balstoties uz Argentīnas iekšzemes pārdošanas cenām, sekas bija tādas, ka tika noteikts būtiski lielāks maksājums nekā ar strīdīgo regulu noteiktais maksājums 13,1 % apmērā, neapstrīd neviens no lietas dalībniekiem, kas piedalījās šajā tiesvedībā. Līdz ar to, kā izriet no lietas, kurā pasludināts 2003. gada 2. oktobra spriedums International Power u.c./NALOO (C‑172/01 P, C‑175/01 P, C‑176/01 P un C‑180/01 P, EU:C:2003:534, 52. punkts), uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzējs, patiesi pastāv risks, ka pasākumi, ko Komisija veikusi pārsūdzētā sprieduma izpildei, ir nelabvēlīgi Changmao Biochemical Engineering un ka tas var tik pakļauts būtiski lielākam antidempinga maksājuma riskam nekā ar strīdīgo regulu noteiktais.

127

Turklāt, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. punkta, strīdīgā regula ir atcelta pilnībā un nevis attiecībā uz noteiktu ražotāju eksportētāju.

128

No tā izriet, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 152. un 153. punktā, ka Komisijai, izpildot šo spriedumu, būs jāpārrēķina normālā vērtība, balstoties uz Argentīnas iekšzemes pārdošanas cenām ne tikai attiecībā uz Ninghai Organic Chemical Factory, bet arī attiecībā uz Changmao Biochemical Engineering.

129

Līdz ar to ir jāuzskata, ka Changmao Biochemical Engineering pārsūdzētais spriedums Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrās daļas otrā punkta izpratnē ietekmē tieši un ka līdz ar to tā prasība ir jāatzīst par pieņemamu.

130

Padomes argumentiem attiecībā uz 2017. gada 7. septembra paziņojumu šajā ziņā nav nozīmes attiecībā uz šīs apelācijas sūdzības pieņemamības vērtējumu.

131

Tas pats attiecas uz Distillerie Bonollo u.c. argumentāciju, saskaņā ar kuru Changmao Biochemical Engineering tieši ietekmējot nevis pārsūdzētais spriedums, bet gan pasākumi, ko Savienības iestādes vēlāk pieņems šī sprieduma izpildei. Tie apgalvo, ka tikai pēc šo pasākumi pieņemšanas varētu uzskatīt, ka minētais spriedums apelācijas sūdzības iesniedzēju Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrās daļas otrā teikuma izpratnē skar tieši.

132

Šajā ziņā pietiek konstatēt, kā ģenerāladvokāts norāda secinājumu 162. punktā, ka, tā kā ar Vispārējās tiesas spriedumu atceltais tiesību akts ir regula, Komisijas pienākums veikt nepieciešamos pasākumus sprieduma izpildei rodas tikai šīs apelācijas tiesvedības beigās.

133

Ņemot vērā visus iepriekšējos apsvērumus, ir jānoraida Padomes izvirzītā iebilde par nepieņemamību un jāatzīst šī apelācijas sūdzība par pieņemamu.

134

Apelācijas sūdzības vienīgajam pamatam ir trīs daļas. Ar šī pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka Padome mainīja metodoloģiju, lai noteiktu attiecīgo produktu normālo vērtību, pārkāpjot Pamatregulas 11. panta 9. punktu. Minētā pamata otrā daļa izriet no tā, ka ražotāji eksportētāji, kas sadarbojās, nav nošķirti no tiem, kuri nesadarbojās. Visbeidzot, ar minētā pamata trešo daļu tas apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā esot pieļautas kļūdas vērtējumā attiecībā uz normālo vērtību valstīs, kurās nav tirgus ekonomikas.

135

Šī pamata pirmajā daļā Changmao Biochemical Engineering apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka Padome, pārkāpjot Pamatregulas 11. panta 9. punktu, daļējā pārskatīšanas procedūrā, kā rezultātā tika pieņemta strīdīgā regula, bija izmantojusi citu normālās vērtības aprēķina metodi nekā tā, kas tika izmantota sākotnējā procedūrā. Tas uzskata, ka esot tikusi izmantota viena un tā pati metode. Atšķirīgais rezultāts izrietot no šīs lietas īpašajiem apstākļiem un – it īpaši – būtiskajām atšķirībām vīnskābes ražošanā Argentīnā un Ķīnā.

136

Turklāt, pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja domām, tas, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka saliktās normālās vērtības izmantošana un nevis normālās vērtības, kas balstīta uz faktiskām pārdošanas cenām analogā atsauces valstī, izmantošana, kas ir aizliegta saskaņā ar Pamatregulas 11. panta 9. punktu, nozīmēja nepamatoti samazināt Savienības iestāžu rīcības brīvību noteikt salikto normālo vērtību.

137

Apelācijas sūdzības iesniedzējs piebilst, ka, pat pieņemot ka šāda metodes maiņa būtu notikusi, tā būtu pamatota ar būtiskām izmaiņām apstākļos starpposma pārskatīšanas procedūrā dēļ, kas ietekmēja Ķīnas eksportētāju darījumus un kā rezultātā tam vairs nebija piemērojams TER statuss, uz ko tam bija tiesības sākotnējā procedūrā. Tas uzskata, ka Vispārējā tiesa kļūdaini neesot kvalificējusi šī statūta zaudēšanu par izmaiņām apstākļos Pamatregulas 11. panta 9. punkta izpratnē. Padome pārskatīšanas procedūrā esot izmantojusi salikto normālo vērtību, kas noteikta, pamatojoties uz ražošanas izmaksām atsauces analogā valstī šī statusa zaudēšanas dēļ.

138

Komisija apgalvo, ka ir jānosaka, vai Pamatregulas 11. panta 9. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams šauri, kā to ieteicis apelācijas sūdzības iesniedzējs, proti, “katram uzņēmumam atsevišķi” vai plaši, kā rīkojusies Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā un kas būtībā nozīmē “katras izmeklēšanas” salīdzināšanu.

139

Komisija uzskata, ka ir jāņem vērā Vispārējās tiesas interpretācija. Pēc tās domām, no Pamatregulas 11. panta 9. punkta vispārējā konteksta var secināt, ka šīs tiesību normas mērķis ir nodrošināt tiesisko drošību visiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas antidempinga pasākumi. Līdz ar to Komisija apgalvo, ka šo tiesību normu – tādās pārskatīšanas procedūrās kā daļējā starpposma pārskatīšanas procedūra, kuras rezultātā pieņemta strīdīgā regula –, var uzskatīt par vispārīgā vienlīdzīgas attieksmes principa, kas tagad ir paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pantā, izpausmi. Vispārējās tiesas argumentācija pārsūdzētajā spriedumā esot saderīga ar šo interpretācijas virzienu.

140

Līdz ar to apelācijas sūdzības vienīgā pamata pirmā daļa, kā arī apelācijas sūdzība kopumā būtu jānoraida kā nepamatotas.

141

Distillerie Bonollo u.c. izvirza iebildi par apelācijas sūdzības vienīgā pamata nepieņemamību attiecībā uz visām tā daļām, jo Changmao Biochemical Engineering lūdzot Tiesai pārbaudīt Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu vai arī vienīgi atkārtojot argumentus, kurus Padome un Komisija jau bija izvirzījušas tiesvedībā pirmajā instancē. Turklāt prasītāji pirmajā instancē uzskata, ka šis vienīgais pamats katrā ziņā esot jānoraida kā nepamatots.

142

Saskaņā ar Pamatregulas 11. panta 9. punktu visās pārskatīšanās, kuras veic Komisija, ar noteikumu, ka apstākļi nav mainījušies, izmanto tās pašas metodes, kas tika izmantotas izmeklēšanā, kuras rezultātā tika ieviests attiecīgais antidempinga maksājums, it īpaši, ņemot vērā šīs regulas 2. panta tiesību normas.

143

Saskaņā ar judikatūru izņēmums, kas ļauj iestādēm izmeklēšanas procedūrā piemērot citu metodi nekā sākotnējā izmeklēšanā izmantotā, ja ir mainījušies apstākļi, katrā ziņā ir jāinterpretē šauri, jo atkāpe vai izņēmums no vispārējā noteikuma ir jāinterpretē šauri (spriedums, 2013. gada 19. septembris, Dashiqiao Sanqiang Refractory Materials/Padome, C‑15/12 P, EU:C:2013:572, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

144

Prasība pēc šauras interpretācijas tomēr nevar ļaut minētajām iestādēm interpretēt un piemērot šo tiesību normu neatbilstoši tās tekstam un mērķim (spriedums, 2013. gada 19. septembris, Dashiqiao Sanqiang Refractory Materials/Padome, C‑15/12 P, EU:C:2013:572, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

145

Šajā lietā, pirmkārt, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 129. punkta, izmeklēšanā, kuras rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 130/2006, Changmao Biochemical Engineering un Ninghai Organic Chemical Factory, kam bija TER statuss, attiecīgo produktu normālā vērtība tika noteikta, pamatojoties uz to faktiskajām iekšzemes pārdošanas cenām atbilstoši Pamatregulas 2. panta 1.–6. punktam, lai gan ražotāju eksportētāju, kuriem nav TER statusa, produktu normālā vērtība tika aprēķināta, balstoties uz iekšzemes pārdošanas cenām analogā valstī, proti, Argentīnā, saskaņā ar šīs regulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu.

146

Otrkārt, no pārsūdzētā sprieduma 131. punkta izriet, ka izmeklēšanā, kuras rezultātā tika pieņemta strīdīgā regula, Changmao Biochemical Engineering un Ninghai Organic Chemical Factory attiecīgo produktu normālā vērtība tika aprēķināta, balstoties uz ražošanas izmaksām analogā valstī, proti, Argentīnā, saskaņā ar Pamatregulas 2. panta 7. punktu.

147

Šajā ziņā, kā būtībā norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 174. punktā, tā kā šiem diviem Ķīnas ražotājiem eksportētājiem tika atteikts TER statuss tās izmeklēšanas laikā, kuras rezultātā tika pieņemta strīdīgā regula, normālā vērtībā vairs nevarēja tikt noteikta saskaņā ar Pamatregulas 2. panta 1.–6. punktu.

148

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 132. punktā nosprieda, ka tas, ka divu Ķīnas ražotāju eksportētāju normālā vērtība tika noteikta, balstoties uz ražošanas izmaksām Argentīnā un nevis noteikta, pamatojoties uz iekšzemes pārdošanas cenām šajā valstī, ir uzskatāma par metodoloģijas maiņu Pamatregulas 11. panta 9. punkta izpratnē. Tā šajā pašā punktā pamatoti norāda, ka “sākotnējās izmeklēšanas laikā attiecībā uz ražotājiem eksportētājiem, kuriem nebija [TER] statusa, normālā vērtība tika aprēķināta, pamatojoties uz Argentīnas iekšējām pārdošanas cenām, lai gan pārskatīšanas izmeklēšanā attiecībā uz diviem Ķīnas ražotājiem eksportētājiem, kuriem vairs nevarēja būt [TER] statusa”. Tāpat arī Vispārējā tiesa pamatoti norādīja, ka tā kā Pamatregulas 11. panta 9. punkta formulējumā, kurā ir atsauce uz vienas un tās pašas metodes piemērošanu sākotnējā izmeklēšanā un pārskatīšanas izmeklēšanā, šajā tiesību normā nav pieprasīts vienīgi tas, lai viena un tā pati metode tiktu piemērota vienai un tai pašai ekonomiskajai vienībai.

149

Turklāt, lai arī, kā izriet no Pamatregulas 11. panta 9. punkta, Savienības iestādēm ir pienākums tiem ražotājiem eksportētājiem, kuriem nav TER statusa, normālās vērtības aprēķinam piemērot vienādu metodi sākotnējā izmeklēšanā un pārskatīšanas izmeklēšanā, ja vien nav mainījušies apstākļi, Changmao Biochemical Engineering veltīgi pārmet Vispārējai tiesai, kā tā nav pamatojusi metodoloģijas maiņu šajā lietā ar izmaiņām apstākļos. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 134. punktā konstatēja, ka “[strīdīgajā] regulā nav norādes uz apstākļu maiņu”, Padomes pamatojums, kas atspoguļots šīs regulas 27. apsvērumā attiecībā uz atšķirībām starp ražošanas procesiem Argentīnā un Ķīnā, nevar raksturot izmaiņas apstākļos, jo “šīs atšķirības sākotnējās izmeklēšanas stadijā jau pastāvēja un bija zināmas”.

150

Turklāt ir jāprecizē, ka uzņēmuma TER statusa zaudēšana nevar tikt uzskatīta par izmaiņām apstākļos Pamatregulas 11. panta 9. punkta izpratnē, kas ļautu pārskatīšanas procedūrā piemērot atšķirīgu metodi nekā tajā procedūrā piemēroto, kuras rezultāta tika noteikts attiecīgais antidempinga maksājums.

151

Jebkāda cita interpretācija nozīmētu padarīt atkarīgu šīs tiesību normas piemērošanu attiecībā uz uzņēmumiem no valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas, un kuriem ir ticis piešķirts TER statuss, no šo uzņēmumu labās gribas vai tiem sniegtās iespējas turpināt darboties tirgus ekonomikas apstākļos.

152

Visbeidzot, attiecībā uz Changmao Biochemical Engineering argumentu, kāds norādīts šī sprieduma 136. punktā un kas attiecas uz Savienības iestāžu rīcības brīvību aprēķināt normālo vērtību, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka izvēle starp dažādām dempinga starpības aprēķina metodēm, kā arī preces normālās vērtības novērtēšana ir saistīta ar sarežģītu ekonomisko situāciju izvērtēšanu, kuras ietvaros šīm iestādēm ir plaša rīcības brīvība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 27. septembris, Ikea Wholesale, C‑351/04, EU:C:2007:547, 40. un 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

153

Tomēr ir jāprecizē, ka, tā kā Savienības likumdevējs vēlējās ierobežot minēto rīcības brīvību, ņemot vērā Pamatregulas 11. panta 9. punktu, Padomei izmeklēšanā, kuras rezultātā tika pieņemta strīdīgā regula, nepastāvot izmaiņām apstākļos, bija jāpiemēro tā pati metode kā tā, ko Padome bija piemērojusi procedūrā, kuras rezultātā tika uzlikts attiecīgais antidempinga maksājums.

154

Līdz ar to apelācijas sūdzības vienīgā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

155

Vienīgā pamata otrajā un trešajā daļā Changmao Biochemical Engineering apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 139.–141. punktā esot pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, kas galvenokārt izrietēja no tā, ka ražotāju eksportētāju kategorija, kas sadarbojās, netika nošķirta no kategorijas, kas nesadarbojās, un no tā, ka visiem ražotājiem eksportētājiem, kam atteikts TER statuss, tika piemērota viena normālā vērtība.

156

Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Vispārējā tiesa, nosakot normālo vērtību, kas tika izmantota dempinga starpības aprēķināšanai, kļūdaini neesot ņēmusi vērā šo nošķiršanu. Changmao Biochemical Engineering šajā ziņā norāda, ka, lai arī dempinga starpības aprēķins attiecībā uz to ražotāju eksportētāju kategoriju, kuri nesadarbojās, tika veikts, pamatojoties uz “labākajiem pieejamajiem faktiem” no analogas valsts saskaņā ar Pamatregulas 18. pantu, to ražotāju eksportētāju kategorijas, kas sadarbojās, antidempinga starpības aprēķins, tika balstīts uz datiem, ko tie paši iesniedza Savienības iestādēm to sadarbības ar pēdējām minētajām ietvaros. Nekādi nenošķirot šīs abas ražotāju kategorijas, Vispārējā tiesa tās kļūdaini esot nostādījusi vienādā situācijā, un ražotājus eksportētājus, kas sadarbojās, pakļāvusi tiem pašiem normālās vērtības aprēķina noteikumiem kā tie, kas piemērojami ražotājiem eksportētājiem, kas nesadarbojās, proti, tiem, kas balstīti uz “labākajiem pieejamajiem faktiem” saskaņā ar Pamatregulas 18. pantu.

157

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāatzīst, ka pastāv trešā ražotāju eksportētāju kategorija, kurā tas pats ietilpa pēc TER statusa zaudēšanas, proti, to Ķīnas ražotāju eksportētāju kategorija, kuriem vairs nebija TER statusa, bet kuri bija sadarbojušies daļējā starpposma pārskatīšanas izmeklēšanā. Tas uzskata, ka šai ražotāju eksportētāju kategorijai nevar tikt piemērots Pamatregulas 11. panta 9. punkts. Attieksme pret ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās un kuriem bija TER statuss sākotnējās procedūras laikā, nevarētu nozīmēt, ka šī tiesību norma ir jāpiemēro šiem pašiem ražotājiem eksportētājiem, kuri, lai arī bija sadarbojušies daļējā starpposma pārskatīšanas izmeklēšanā, kuras rezultāta tika pieņemta strīdīgā regula, tomēr netika uzskatīti par tādiem, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos.

158

Changmao Biochemical Engineering uzskata, ka Savienības iestādēm katrā ziņā būtu jābūt brīvām piemērot Pamatregulas 2. pantu šai ražotāju eksportētāju kategorijai, ņemot vērā gan jaunos apstākļus, kas bija saistīti ar TER statusa zaudēšanu, gan to, ka šie ražotāji pilnībā sadarbojās ar minētajām iestādēm.

159

Komisija apgalvo, ka nošķiršanai starp ražotājiem eksportētājiem, kuri sadarbojās, un tiem, kuri nesadarbojās, esot nozīme tikai tad, ja atsauces tiesiskais regulējums ir pamatots ar pieeju “katram uzņēmumam atsevišķi”, ko Changmao Biochemical Engineering neesot izdevies pierādīt. Turklāt pēdējā minētā izdarītās atsauces, pirmkārt, uz Pamatregulas 18. pantu un, otrkārt, uz diskriminācijas risku, neesot iedarbīgas.

160

Distillerie Bonollo u.c. uzskata, ka vienīgā apelācijas pamata otrā un trešā daļa ir jānoraida kā nepieņemamas.

161

Changmao Biochemical Engineering izvirzītā argumentācija sava vienīgā pamata otrās un trešās daļas pamatojumam izriet no pārsūdzētā sprieduma kļūdainas interpretācijas. Vispārējā tiesa 139. pantā uzskatīja, ka “atšķirībā no citiem ražotājiem eksportētājiem, kuri nebija sadarbojušies, [Changmao Biochemical Engineering un Ninghai Organic Chemical Factory] tika aprēķināts individuāls antidempinga maksājums, pamatojoties uz viņu attiecīgajām eksporta cenām”. Šajā nolūkā tā norādīja, ka no strīdīgās regulas 22. apsvēruma izriet, ka pret šiem diviem ražotājiem eksportētājiem, kuri sadarbojās, bija individuāla attieksme saistībā ar to attiecīgo produktu normālās vērtības aprēķināšanu.

162

Līdz ar to vienīgā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

163

Runājot par apgalvotajām Vispārējās tiesas kļūdām attiecībā uz vienas un tās pašas normālās vērtības piemērošanu visiem ražotājiem eksportētājiem, kuriem tika atteikts TER statuss, Vispārējā tiesa vispirms pārsūdzētā sprieduma 140. punktā norādīja, ka no judikatūras izriet, ka “saskaņā ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu individuālo antidempinga maksājumu parasti aprēķina, salīdzinot normālo vērtību, kas ir piemērojama visiem ražotājiem eksportētājiem, ar konkrētā ražotāja individuālo eksporta cenu”. Pēc tam tā pārsūdzētā sprieduma 141. punktā norādīja, ka viena normālā vērtība tika ņemta vērā attiecībā uz ražotājiem eksportētājiem, kuri nesadarbojās un kuriem tika atteikts TER statuss, “jo šādā situācijā normālās vērtības aprēķins ir balstīts uz analogās valsts datiem un tātad ir neatkarīgs no viņu attiecīgajiem datiem”. Vispārējā tiesa turklāt šajā jautājumā piebilda, ka “šajā pēdējā gadījumā ražotājs eksportētājs vienmēr var lūgt piemērot individuālu pieeju, kas nozīmē, ka tiks aprēķināta individuāla dempinga starpība, salīdzinot normālo vērtību, kas ir vienāda visiem, ar viņa paša eksporta cenām, nevis salīdzinot normālo vērtību ar ražošanas nozares eksporta cenām”.

164

Nevar tikt atbalstīts Changmao Biochemical Engineering apgalvojums, saskaņā ar kuru Savienības iestādēm būtu jābūt brīvām piemērot Pamatregulas 2. pantu ražotājiem eksportētājiem, kuri sadarbojās, jo šajā tiesību normā ražotājam eksportētājam, kam nav tiesību uz TER statusu un kurš ir sadarbojies, nav piešķirtas tiesības uz labvēlīgāku attieksmi saistībā ar normālās vērtības noteikšanu. Turklāt ir jākonstatē, ka katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, kādā veidā nošķiršana starp ražotājiem eksportētājiem, kuri sadarbojās, un tiem, kuri nesadarbojās, likumīgi ļautu Padomei pāriet no faktisko cenu analogā valstī izmantošanas, kā tas bija sākotnējās procedūras ietvaros Ķīnas ražotāju eksportētāju, kuriem nav tiesību uz TER statusu, gadījumā, uz saliktās normālās vērtības izmantošanu.

165

Šādos apstākļos vienīgā pamata trešā daļa ir jāatzīst par nepamatotu un šis pamats ir jānoraida.

166

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida.

167

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota vai ja tā ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

168

Šī reglamenta 138. panta, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, 1. punktā ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar 138. panta 2. punktu, ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali.

169

Tā kā šajā lietā Changmao Biochemical Engineering galvenā apelācijas sūdzība ir noraidīta, un Distillerie Bonollo u.c., kā arī Padome un Komisija ir prasījuši piespriest Changmao Biochemical Engineering atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, pēdējam minētajam ir jāsedz savi, kā arī jāatlīdzina Distillerie Bonollo u.c., kā arī Padomes un Komisijas tiesāšanās izdevumi galvenajā apelācijas tiesvedībā.

170

Tā kā Komisijai spriedums attiecībā uz pretapelācijas sūdzību ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savi, kā arī atlīdzināt četras piektdaļas no Distillerie Bonollo u.c. tiesāšanās izdevumiem saistībā ar pretapelācijas sūdzību.

171

Changmao Biochemical Engineering un Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pretapelācijas sūdzību paši.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: