1

Prasības pieteikumā Slovēnijas Republika lūdz Tiesu konstatēt, ka Horvātijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar:

2

Vīnes 1969. gada 23. maija Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (Recueil des traités des Nations unies, 1155. sēj., 331. lpp.; turpmāk tekstā – “Vīnes konvencija”) 60. panta “Līguma darbības pārtraukšana vai apturēšana līguma pārkāpuma rezultātā” 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1.   Divpusēja līguma dalībnieka būtisks līguma pārkāpums piešķir otram dalībniekam tiesības atsaukties uz šo pārkāpumu kā pamatu, lai pārtrauktu vai apturētu līguma darbību kopumā vai daļēji.

[..]

3.   Būtisks līgumu pārkāpums šī panta kontekstā sastāv no:

[..]

[..]”

3

Vīnes konvencijas 65. panta “Procedūra attiecībā uz līguma spēkā neesamību, tā darbības pārtraukšanu, izstāšanos no tā vai tā darbības apturēšanu” 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1.   Dalībniekam, kurš saskaņā ar doto Konvenciju atsaucas uz tā piekrišanas trūkumu līguma saistošajam raksturam vai uz pamatu, lai apstrīdētu līguma spēkā esamību, pārtraucot tā darbību, izstājoties no tā vai apturot tā darbību, jāpaziņo par to citiem dalībniekiem. Paziņojumā jānorāda pasākumi, kurus paredzēts veikt attiecībā uz līgumu, kā arī to pamatojums.

[..]

3.   Ja tomēr ir izteikts kāds iebildums no jebkura cita dalībnieka puses, tad dalībnieki cenšas sasniegt noregulējumu saskaņā ar [1945. gada 26. jūnijā Sanfrancisko parakstīto] Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 33. pantu.”

4

Šķīrējtiesas nolīgums starp Slovēnijas Republiku un Horvātijas Republiku tika parakstīts Stokholmā 2009. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “Šķīrējtiesas nolīgums”).

5

Ar Šķīrējtiesas nolīguma 1. pantu ir izveidota šķīrējtiesa.

6

Šī nolīguma 2. pantā ir paredzēts šķīrējtiesas sastāvs, tostarp tās locekļu iecelšanas un aizstāšanas kārtība.

7

Minētā nolīguma 3. panta “Šķīrējtiesas uzdevums” 1. punktā ir paredzēts, ka šķīrējtiesa nosaka: a) jūras un sauszemes robežas līniju starp Horvātiju un Slovēniju, b) Slovēnijas savienojuma ar atklāto jūru vietu un c) attiecīgo jūras telpu izmantošanas režīmu. Šī paša 3. panta 2. punktā ir noteikta precīza strīda priekšmeta noteikšanas kārtība, tā 3. punktā ir paredzēts, ka šķīrējtiesa pieņem nolēmumu par strīdu, un saskaņā ar tā 4. punktu šai šķīrējtiesai ir pilnvaras interpretēt Šķīrējtiesas nolīgumu.

8

Saskaņā ar Šķīrējtiesas nolīguma 4. panta a) punktu šķīrējtiesa, pieņemot šī nolīguma 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētos lēmumus, piemēro starptautisko tiesību normas un principus. Saskaņā ar minētā nolīguma 4. panta b) punktu šķīrējtiesa, pieņemot tā 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā paredzētos lēmumus, piemēro starptautiskās tiesības, taisnīgumu un labu kaimiņattiecību principu, lai panāktu taisnīgu un vienlīdzīgu rezultātu, ņemot vērā visus nozīmīgos apstākļus.

9

Šķīrējtiesas nolīguma 6. panta 2. punktā ir noteikts – ja nav paredzēts citādi, šķīrējtiesa īsteno procedūru atbilstoši Pastāvīgās arbitrāžas tiesas fakultatīvajam nolikumam par arbitrāžu strīdos starp divām valstīm. Šī nolīguma 6. panta 4. punktā ir paredzēts, ka šķīrējtiesa ar tās locekļu balsu vairākumu pēc apspriešanās ar strīda pusēm iespējami ātri pieņem lēmumu par ikvienu procesuālu jautājumu.

10

Šķīrējtiesas nolīguma 7. panta 1. punktā it īpaši ir noteikts, ka šķīrējtiesa pēc tam, kad tā ir pienācīgi ņēmusi vērā visus nozīmīgos lietas apstākļus, iespējami ātri pieņem savu nolēmumu. Šī nolīguma 7. panta 2. punktā ir noteikts, ka šķīrējtiesas nolēmums ir saistošs strīda pusēm un tas ir galīgais strīda risinājums. Saskaņā ar šī paša nolīguma 7. panta 3. punktu puses veic visus nolēmuma īstenošanai nepieciešamos pasākumus, tostarp, ciktāl nepieciešams, grozot valsts tiesību aktus, sešu mēnešu laikā pēc nolēmuma pieņemšanas.

11

Saskaņā ar Šķīrējtiesas nolīguma 9. panta 1. punktu Slovēnijas Republika atsauc savas atrunas par sarunu par Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai sadaļu atvēršanu un slēgšanu, ja šķērslis ir saistīts ar strīdu.

12

Saskaņā ar Šķīrējtiesas nolīguma 11. panta 3. punktu visi šajā nolīgumā noteiktie procesuālie termiņi ir piemērojami no dienas, kad tiek parakstīts Līgums starp Beļģijas Karalisti, Bulgārijas Republiku, Čehijas Republiku, Dānijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Igaunijas Republiku, Īriju, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti, Francijas Republiku, Itālijas Republiku, Kipras Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Ungārijas Republiku, Maltas Republiku, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku, Polijas Republiku, Portugāles Republiku, Rumāniju, Slovēnijas Republiku, Slovākijas Republiku, Somijas Republiku, Zviedrijas Karalisti un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (Eiropas Savienības dalībvalstīm) un Horvātijas Republiku par Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (OV 2012, L 112, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “Līgums par Horvātijas pievienošanos Savienībai”). Šī parakstīšana notika 2011. gada 9. decembrī.

13

Līgumam par Horvātijas pievienošanos Savienībai pievienotā Akta par Horvātijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumā par Eiropas Savienību, Līgumā par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumā (OV 2012, L 112, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts”) 15. pantā ir noteikts:

“Šā akta III pielikumā uzskaitītos aktus pielāgo, kā paredzēts minētajā pielikumā.”

14

Ar Pievienošanās akta III pielikuma 5. punktu “Zivsaimniecība” ir pielāgota Padomes Regula (EK) Nr. 2371/2002 (2002. gada 20. decembris) par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (OV 2002, L 358, 59. lpp.), minētās regulas I pielikumam pievienojot 11. un 12. punktu, kuru nosaukumi attiecīgi ir “Horvātijas piekrastes ūdeņi” un “Slovēnijas piekrastes ūdeņi”. Zemsvītras piezīmēs, uz kurām ietverta atsauce pēdējos minētajos punktos, ar vienādu formulējumu ir noteikts, ka “[piekļuves Horvātijas un Slovēnijas piekrastes ūdeņiem saskaņā ar kaimiņattiecībām] režīmu piemēro no dienas, kad pilnībā tiek īstenots šķīrējtiesas nolēmums, kas izriet no [Šķīrējtiesas nolīguma]”. Šīs zemsvītras piezīmes būtībā tika pārņemtas Regulā Nr. 1380/2013, ar kuru ir atcelta Regula Nr. 2371/2002.

15

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) 4. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

[..]

[..]

ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.”

16

Atbilstoši Regulas Nr. 1224/2009 1. pantam ar šo regulu izveido Kopienas kontroles, inspekcijas un izpildes sistēmu, lai nodrošinātu kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu ievērošanu.

17

Īstenošanas regulā Nr. 404/2011 ir paredzēti sīki izstrādāti noteikumi šīs kontroles sistēmas īstenošanai.

18

Regulas Nr. 1380/2013 5. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Ievērojot saskaņā ar III daļu pieņemtos pasākumus, Savienības zvejas kuģiem ir vienlīdzīga piekļuve ūdeņiem un resursiem visos Savienības ūdeņos, izņemot tos, kuri minēti 2. un 3. punktā.

2.   Dalībvalstīm ir atļauts [..] līdz 2022. gada 31. decembrim to suverenitātē vai jurisdikcijā esošajos ūdeņos ne vairāk kā 12 jūras jūdžu attālumā no bāzes līnijām ierobežot zveju, atļaujot to veikt tikai zvejas kuģiem, kuri no blakus piekrastē esošām ostām tradicionāli zvejo minētajos ūdeņos, neskarot kārtību, kas saskaņā ar pastāvošajām kaimiņattiecībām starp dalībvalstīm noteikta Savienības zvejas kuģiem, kuri kuģo ar citu dalībvalstu karogiem, un kārtību, kas izklāstīta I pielikumā, kurā katrai dalībvalstij ir noteiktas ģeogrāfiskās zonas citu dalībvalstu piekrastes joslās, kurās tiek veiktas zvejas darbības, un attiecīgās sugas. Dalībvalstis informē Komisiju par ierobežojumiem, kas noteikti saskaņā ar šo punktu.”

19

Šīs regulas I pielikuma “Piekļuve piekrastes ūdeņiem 5. panta 2. punkta nozīmē” 8. un 10. punktā ir paredzēti piekļuves režīmi attiecīgi “Horvātijas piekrastes ūdeņiem” un “Slovēnijas piekrastes ūdeņiem”. Zemsvītras piezīmēs, uz kurām ietverta atsauce šajos punktos, ar vienādu formulējumu ir noteikts, ka “[piekļuves Horvātijas un Slovēnijas piekrastes ūdeņiem saskaņā ar kaimiņattiecībām] režīmu piemēro no dienas, kad pilnībā tiek īstenots šķīrējtiesas nolēmums, kas izriet no [Šķīrējtiesas nolīguma]”.

20

Atbilstoši Direktīvas 2014/89 1. panta 1. punktam ar šo direktīvu izveido jūras telpiskās plānošanas satvaru, kura mērķis ir veicināt jūras nozaru ilgtspējīgu izaugsmi, ilgtspējīgu attīstību jūras teritorijās un jūras resursu ilgtspējīgu izmantošanu.

21

Šīs direktīvas 2. panta “Darbības joma” 4. punktā ir paredzēts:

“Šī direktīva neietekmē dalībvalstu suverēnās tiesības un jurisdikciju pār jūras ūdeņiem, kura izriet no attiecīgajām starptautiskajām tiesībām, jo īpaši [Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas (UNCLOS), kas parakstīta Montegobejā 1982. gada 10. decembrī un stājusies spēkā 1994. gada 16. novembrī (Recueil des traités des Nations unies, 1833., 1834. un 1835. sēj., 3. lpp.)]. Jo īpaši direktīvas piemērošana neietekmē jūras robežu noteikšanu un norobežošanu, ko veic dalībvalstis saskaņā ar UNCLOS attiecīgajiem noteikumiem.”

22

Minētās direktīvas 11. panta “Sadarbība starp dalībvalstīm” 1. punktā ir noteikts:

“Plānošanas un pārvaldības procesā dalībvalstis, kurām ir kopīgi jūras ūdeņi, sadarbojas, lai nodrošinātu, ka jūras telpiskie plānojumi ir saskaņoti un koordinēti attiecīgajā jūras reģionā. Šādā sadarbībā jo īpaši ņem vērā transnacionāla rakstura jautājumus.”

23

Šengenas Robežu kodeksa 4. pantā “Pamattiesības” ir noteikts:

“Piemērojot šo regulu, dalībvalstis pilnībā ievēro attiecīgos Savienības tiesību aktus, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartu [..], atbilstīgos starptautisko tiesību aktus, tostarp 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā pieņemto Konvenciju par bēgļu statusu [(Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954))], saistības attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieejamību, jo īpaši neizraidīšanas principu, un pamattiesības. [..]”

24

Šī kodeksa 13. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Robežuzraudzības galvenais mērķis ir nepieļaut neatļautu robežas šķērsošanu, apkarot pārrobežu noziedzību un veikt pasākumus pret personām, kas robežu šķērsojušas nelikumīgi. Persona, kura ir nelegāli šķērsojusi robežu un kurai nav tiesību uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā, tiek aizturēta, un attiecībā uz šo personu tiek sāktas procedūras saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.)].

2.   Robežsargi robežu uzraudzībai izmanto stacionāras vai mobilas vienības.

Uzraudzību veic tā, lai nepieļautu personu izvairīšanos no pārbaudēm robežšķērsošanas vietās un atturētu no mēģinājumiem to darīt.”

25

Minētā kodeksa 17. panta “Dalībvalstu sadarbība” 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis sniedz savstarpēju palīdzību un uztur ciešu un nepārtrauktu sadarbību, lai saskaņā ar šīs regulas 7. līdz 16. pantu efektīvi īstenotu robežkontroli. Tās apmainās ar visu būtisko informāciju.

2.   Dalībvalstu operatīvo sadarbību ārējo robežu pārvaldības jomā koordinē [Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām].

3.   Neskarot Aģentūras kompetenci, dalībvalstis var turpināt operatīvu sadarbību ar citām dalībvalstīm un/vai trešām valstīm pie ārējām robežām, arī apmainoties ar sadarbības koordinatoriem, ja sadarbība papildina Aģentūras darbību.

Dalībvalstis atturas veikt darbības, kas varētu traucēt Aģentūras darbību vai tās mērķu sasniegšanu.

Dalībvalstis ziņo Aģentūrai par šā punkta pirmajā daļā minēto operatīvo sadarbību.”

26

1991. gada 25. jūnijā Horvātijas Republika un Slovēnijas Republika pasludināja savu neatkarību no Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas. No 1992. līdz 2001. gadam abas šīs valstis divpusējās sarunās mēģināja atrisināt jautājumu par to kopīgās sauszemes un jūras robežas noteikšanu. Šīs sarunas ir izrādījušās nesekmīgas attiecībā uz dažiem šo robežu segmentiem.

27

2004. gada 1. maijā Slovēnijas Republika kļuva par Savienības dalībvalsti.

28

2009. gada 4. novembrī Horvātijas Republika un Slovēnijas Republika parakstīja Šķīrējtiesas nolīgumu, kurš paredzēts, lai atrisinātu starp tām esošo robežstrīdu. Saskaņā ar šo nolīgumu, kas stājās spēkā 2010. gada 29. novembrī, tās apņēmās nodot šo strīdu ar šo nolīgumu izveidotajai šķīrējtiesai, kuras nolēmums būtu tām saistošs.

29

Pēc tam, kad visas līgumslēdzējas valstis saskaņā ar savām attiecīgajām konstitucionālajām prasībām bija ratificējušas Līgumu par Horvātijas pievienošanos Savienībai, tas stājās spēkā 2013. gada 1. jūlijā. Tajā pašā dienā Horvātijas Republika kļuva par Savienības dalībvalsti.

30

No šīs lietas materiāliem izriet, ka šķīrējtiesas procesā šķīrējtiesā ir radies procesa jautājums neoficiālas saziņas dēļ starp Slovēnijas Republikas ieceltu šķīrējtiesnesi un šīs valsts pārstāvi šķīrējtiesā, kas notikusi šīs tiesas apspriežu laikā. Pēc atsevišķu rakstu publicēšanas presē, kuros tika atspoguļots šīs saziņas saturs, attiecīgais šķīrējtiesnesis un pārstāvis atkāpās no saviem attiecīgajiem amatiem.

31

Ar 2015. gada 24. jūlija vēstuli Horvātijas Republika nosūtīja šķīrējtiesai izvilkumus no minētās saziņas un, ņemot vērā, ka šīs valsts ieskatā šī saziņa esot izraisījusi fundamentālu uzticības pārraušanu, pieprasīja šai šķīrējtiesai apturēt šķīrējtiesas procesu.

32

Ar 2015. gada 30. jūlija verbālnotu Horvātijas Republika informēja Slovēnijas Republiku, ka tās skatījumā Slovēnijas Republika esot atbildīga par vienu vai vairākiem būtiskiem Šķīrējtiesas nolīguma pārkāpumiem Vīnes konvencijas 60. panta 1. un 3. punkta izpratnē un ka līdz ar to Horvātijas Republikai ir tiesības pārtraukt Šķīrējtiesas nolīguma darbību. Tā precizēja, ka šī nota veido paziņojumu atbilstoši Vīnes konvencijas 65. panta 1. punktam, ar kuru tā ierosina nekavējoties pārtraukt Šķīrējtiesas nolīguma darbību. Horvātijas Republika paskaidroja, ka, tās ieskatā, šķīrējtiesas procesa objektivitāte un integritāte esot nenovēršami sabojātas ar šī sprieduma 30. punktā minēto neoficiālo saziņu, kā rezultātā acīmredzami esot tikušas pārkāptas tās tiesības.

33

Šajā pašā dienā Horvātijas Republikas ieceltais šķīrējtiesas loceklis atkāpās no sava amata.

34

Ar 2015. gada 31. jūlija vēstuli Horvātijas Republika informēja šķīrējtiesu par savu lēmumu pārtraukt Šķīrējtiesas nolīguma darbību un paziņoja tai šīs pārtraukšanas iemeslus.

35

2015. gada 13. augustā Slovēnijas Republika informēja šķīrējtiesu par to, ka tā izvirza iebildumu pret Horvātijas Republikas paziņojumu par savu lēmumu pārtraukt Šķīrējtiesas nolīguma darbību, un pauda viedokli, ka šķīrējtiesai ir tiesības un pienākums turpināt procesu.

36

2015. gada 25. septembrī šķīrējtiesas priekšsēdētājs iecēla divus jaunus šķīrējtiesnešus abos vakantajos amatos atbilstoši Šķīrējtiesas nolīguma 2. pantā paredzētajai šķīrējtiesneša aizstāšanas procedūrai.

37

Ar 2015. gada 1. decembra vēstuli šķīrējtiesa aicināja abas strīda puses iesniegt jaunus procesuālos rakstus “attiecībā uz jautājumu, kurus ir izvirzījusi Horvātijas [Republika] savās 2015. gada 24. un 31. jūlija vēstulēs, tiesiskajām sekām” un 2016. gada 17. martā noturēja šķīrējtiesas sēdi par šo jautājumu. Tikai Slovēnijas Republika atbildēja uz šķīrējtiesas aicinājumu un piedalījās minētajā sēdē.

38

2016. gada 30. jūnijā šķīrējtiesa ar daļēju nolēmumu lēma par procesa jautājumu. Tā it īpaši uzskatīja, ka, izveidojot neoficiālus kontaktus ar šķīrējtiesnesi, kuru sākotnēji bija iecēlusi Slovēnijas Republika, šī valsts ir pārkāpusi Šķīrējtiesas nolīguma noteikumus. Šķīrējtiesa tomēr uzskatīja, ka, ņemot vērā vēlāk veiktos korektīvos pasākumus, šie pārkāpumi nav ietekmējuši šķīrējtiesas iespēju tās grozītajā sastāvā neatkarīgi un objektīvi pieņemt galīgo nolēmumu par strīdu starp šīm pusēm atbilstoši piemērojamajām normām un ka tādējādi minēto pārkāpumu dēļ Šķīrējtiesas nolīgumam nav zudis nedz tā priekšmets, nedz mērķis. Šķīrējtiesa secināja, ka Horvātijas Republika nav tiesīga pārtraukt Šķīrējtiesas nolīguma darbību atbilstoši Vīnes konvencijas 60. panta 1. punktam un ka līdz ar to Šķīrējtiesas nolīgums joprojām ir spēkā.

39

2017. gada 29. jūnijā šķīrējtiesa pieņēma šķīrējtiesas nolēmumu, ar kuru tā ir noteikusi jūras un sauszemes robežu starp Horvātijas Republiku un Slovēnijas Republiku.

40

Ar 2017. gada 29. decembra vēstuli Slovēnijas Republika vērsa Komisijas uzmanību uz to, ka Horvātijas Republika ir noraidījusi šķīrējtiesas nolēmumu, un uzsvēra, ka minētās dalībvalsts atteikums īstenot šo nolēmumu liedz Slovēnijas Republikai iespēju īstenot savu suverenitāti jūras un sauszemes teritorijās, kas atbilstoši starptautiskajām tiesībām ir tās teritorijas daļa. Šajos apstākļos Slovēnijas Republika norādīja, ka tai nav iespējams ievērot gan savu no starptautiskajām tiesībām izrietošo pienākumu īstenot šķīrējtiesas nolēmumu, gan no Līgumiem izrietošo pienākumu īstenot savā teritorijā Savienības tiesības. Ņemot vērā šīs situācijas radītus draudus Savienības vērtībām un Savienības tiesību ievērošanai, Slovēnijas Republika aicināja Komisiju nekavējoties rīkoties, lai nodrošinātu, ka Horvātijas Republika izbeidz Šķīrējtiesas nolīguma un šķīrējtiesas nolēmuma pārkāpumu, norādot, ka šis pārkāpums esot jāaplūko tādējādi, ka pēdējā minētā dalībvalsts nav ievērojusi tai ar Līgumiem noteiktos pienākumus.

41

Pēc vairākiem jūras starpgadījumiem ūdeņos, kas ar šķīrējtiesas nolēmumu ir noteikti par labu Slovēnijas Republikai, šī dalībvalsts ar 2018. gada 16. marta vēstuli uzsāka procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi pret Horvātijas Republiku, vēršoties pie Komisijas saskaņā ar LESD 259. panta otro daļu.

42

2018. gada 17. aprīlī Horvātijas Republika iesniedza Komisijai rakstveida apsvērumus. Abas puses ir piedalījušās Komisijas organizētajā uzklausīšanā.

43

Komisija nav sniegusi argumentētu atzinumu LESD 259. panta ceturtajā daļā paredzētajā trīs mēnešu termiņā.

44

Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 13. jūlijā, Slovēnijas Republika cēla šo prasību.

45

Ar atsevišķu 2018. gada 21. decembra dokumentu Horvātijas Republika saskaņā ar Tiesas Reglamenta 151. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par šīs prasības nepieņemamību.

46

Slovēnijas Republika uz šo iebildi atbildēja 2019. gada 12. februārī.

47

Ar 2019. gada 21. maija lēmumu Tiesa nodeva šo lietu virspalātai, lai tā lemtu par iebildi par nepieņemamību.

48

Ar atsevišķu dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 31. maijā, Horvātijas Republika atbilstoši Reglamenta 151. pantam lūdza izņemt [no lietas materiāliem] Komisijas iekšējo darba dokumentu, kas attiecas uz tās Juridiskā dienesta atzinumu un kas ir ietverts Slovēnijas Republikas atbildes uz iebildi par nepieņemamību C.2. pielikuma 38.–45. lappusē (turpmāk tekstā – “strīdīgais dokuments”).

49

Ar Tiesas kancelejas 2019. gada 3. un 12. jūnija vēstulēm lietas dalībnieki Reglamenta 62. panta 1. punktā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros tika aicināti tiesas sēdē, kas tiks rīkota, atbildēt uz vienu jautājumu un iesniegt noteiktus dokumentus. Lietas dalībnieki pienācīgi iesniedza šos dokumentus.

50

Ar Tiesas kancelejas 2019. gada 7. jūnija vēstuli Tiesa aicināja Komisiju atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. panta otrajai daļai rakstveidā vai attiecīgā gadījumā tiesas sēdē atbildēt uz jautājumiem par Regulas Nr. 1380/2013 normām.

51

2019. gada 11. jūnijā Slovēnijas Republika iesniedza savus apsvērumus par Horvātijas Republikas lūgumu izņemt strīdīgo dokumentu no lietas materiāliem.

52

Ar Tiesas kancelejas 2019. gada 20. jūnija vēstuli Tiesa aicināja Komisiju iesniegt savus apsvērumus par šo pašu lūgumu.

53

2019. gada 28. jūnijā Komisija iesniedza savus apsvērumus par šo jautājumu. Atsevišķā tās pašas dienas vēstulē tā atbildēja uz jautājumiem, kurus Tiesa tai bija uzdevusi 2019. gada 7. jūnija vēstulē.

54

Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai saistībā ar iebildi par nepieņemamību notika 2019. gada 8. jūlijā, piedaloties Horvātijas Republikai un Slovēnijas Republikai.

55

Horvātijas Republika lūdz Tiesu izņemt no šīs lietas materiāliem strīdīgo dokumentu.

56

Pamatojot savu lūgumu, Horvātijas Republika norāda, ka strīdīgais dokuments esot Komisijas Juridiskā dienesta iekšējais atzinums, kurš tika sagatavots šīs procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas stadijā un kuru Komisija nekad neesot publiskojusi. Šī dokumenta saglabāšana lietas materiālos ne tikai negatīvi ietekmētu Komisijas pienācīgu darbību, bet arī būtu pretrunā prasībām par lietas taisnīgu izskatīšanu.

57

Slovēnijas Republika lūdz noraidīt Horvātijas Republikas lūgumu.

58

Pirmkārt, Slovēnijas Republika norāda, ka tā esot piekļuvusi strīdīgajam dokumentam, izmantojot hipersaiti, kas bija ietverta kāda Vācijas nedēļas izdevuma tīmekļvietnē publicētā rakstā, un uzsver, ka gan šis raksts, gan Komisijas Juridiskā dienesta atzinums joprojām esot pieejams tiešsaistē. Tādējādi fakts, ka tā ir piekļuvusi minētajam dokumentam, neesot pretrunā Regulai Nr. 1049/2001, jo šis dokuments esot publiskots.

59

Otrkārt, Slovēnijas Republika uzsver, ka Horvātijas Republika, kas nav strīdīgā dokumenta autors, neesot tiesīga rīkoties Komisijas vietā, lai aizstāvētu Komisijas intereses, pieprasot izņemt šo dokumentu no lietas materiāliem.

60

Treškārt, Slovēnijas Republika apgalvo, ka nekādas norādes attiecībā uz konkrēto lietu nevar tikt izsecinātas no 2008. gada 1. jūlija sprieduma Zviedrija un Turco/Padome (C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374) un 2019. gada 14. maija rīkojuma Ungārija/Parlaments (C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438), ņemot vērā, ka lietās, kurās taisīts minētais spriedums un rīkojums, tika apstrīdēta neatļauta dokumentu izmantošana strīdos, kuros bija iesaistīta šo dokumentu izdevēja iestāde. Šajā tiesvedībā runa esot par citu gadījumu, jo Komisija, kas ir strīdīgā dokumenta autore, tajā nepiedalās atbildētājas statusā.

61

Katrā ziņā Slovēnijas Republika uzsver, ka strīdīgā dokumenta iesniegšana nevar kaitēt ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu aizsargātajām interesēm un ka Horvātijas Republika nav norādījusi, kādā mērā šī dokumenta saglabāšana lietas materiālos tām kaitētu.

62

Ceturtkārt, Slovēnijas Republika apgalvo – pat ja tiktu pieņemts, ka Komisija iestājas šajā lietā vai ka Tiesa aicina to iesniegt apsvērumus, strīdīgā dokumenta izpaušanai nebūtu nekādas ietekmes pēc būtības uz apsvērumiem, ko Komisija iesniegtu Tiesai. Proti, esot paredzams, ka šādā gadījumā Komisija principā sekos sava Juridiskā dienesta vērtējumam.

63

Savukārt Komisija uzskata, ka strīdīgais dokuments, kas ir iekšējais darba dokuments, kurš attiecas uz tās Juridiskā dienesta atzinumu, būtu jāizņem no lietas materiāliem. Šī iestāde norāda, ka minētais dokuments nebija paredzēts sabiedrībai un ka tā nav to darījusi pieejamu sabiedrībai, nedz arī atļāvusi tā iesniegšanu Tiesā izskatāmajā lietā. Tā piebilst, ka Tiesa tāpat nav izdevusi rīkojumu par tā iesniegšanu.

64

Ir jākonstatē, ka strīdīgais dokuments ir Komisijas Juridiskā dienesta sagatavots iekšējais dienesta raksts saistībā ar Slovēnijas Republikas atbilstoši LESD 259. pantam ierosināto pirmstiesas procedūru, kurš ir adresēts šīs iestādes priekšsēdētāja biroja vadītājam un kurā ir ietverts atbilstošo tiesību jautājumu juridiskais vērtējums. Līdz ar to šis dokuments nenoliedzami ietver juridisku atzinumu.

65

Nav strīda par to, ka, pirmkārt, Slovēnijas Republika nav lūgusi Komisijai atļauju iesniegt minēto dokumentu Tiesā, otrkārt, Tiesa nav uzdevusi tā iesniegšanu šajā tiesvedībā un, treškārt, Komisija nav darījusi to zināmu saistībā ar kādu pieteikumu par publisku piekļuvi iestāžu dokumentiem atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 normām.

66

Taču no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pieļaut, ka tiesvedībā Tiesā varētu tikt iesniegti šādi iekšējie dokumenti, ja attiecīgā iestāde nav atļāvusi tos iesniegt un to nav uzdevusi tiesa, būtu pretēji sabiedrības interesēm, kuras paredz, ka iestādes var saņemt savu juridisko dienestu pilnīgi neatkarīgi sniegtus atzinumus (rīkojums, 2019. gada 14. maijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438, 8. punkts un tajā minētā judikatūra).

67

Šīs intereses ir atspoguļotas Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā, kura 2. punktā ir paredzēts, ka “iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt [..] tiesvedības un juridisku konsultāciju aizsardzībai [..], ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm”. Lai gan šī tiesību norma nav piemērojama šajā tiesvedībā, jo Slovēnijas Republika bez Komisijas atļaujas ir pievienojusi strīdīgo dokumentu savai atbildei attiecībā uz iebildi par nepieņemamību, tomēr tai ir zināma indikatīva vērtība, veicot interešu izsvēršanu, kas nepieciešama, lai lemtu par lūgumu izņemt minēto dokumentu [no lietas materiāliem] (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 14. maijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438, 9., 12. un 13. punkts).

68

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, saistībā ar šo atbilstoši LESD 259. pantam celto prasību sakarā ar pienākumu neizpildi atsaucoties uz Komisijas Juridiskā dienesta izdotu juridisku atzinumu, kas sagatavots pēc vēršanās Komisijā un kas ietver atbilstošo tiesību jautājumu juridisku vērtējumu, Slovēnijas Republika šo atzinumu domā pretstatīt Horvātijas Republikas un attiecīgā gadījumā arī Komisijas nostājai šajā tiesvedībā. Ja tiktu atļauts saglabāt šo atzinumu lietas materiālos, lai gan Komisija nav atļāvusi tā izpaušanu, tas nozīmētu, ka Slovēnijas Republikai tiktu ļauts apiet piekļuves šādam dokumentam pieprasīšanas procedūru, kas noteikta ar Regulu Nr. 1049/2001 (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 14. maijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438, 14. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Tas apstāklis vien, ka Slovēnijas Republika tiesvedībā Tiesā atsaucas uz strīdīgo dokumentu attiecībā pret lietas dalībnieku, kas nav šajā dokumentā ietvertā atzinuma izdevēja iestāde, neietekmē iestāžu publisko ieinteresētību iespējā saņemt pilnīgi neatkarīgus sava juridiskā dienesta atzinumus un tātad neatņem jēgu interešu izsvēršanai, kas nepieciešama, lai lemtu par lūgumu izņemt šo dokumentu no lietas materiāliem (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2002. gada 23. oktobris, Austrija/Padome, C‑445/00, EU:C:2002:607, 12. punkts).

70

Konkrētajā gadījumā ir paredzams risks – kas nemaz nav hipotētisks –, ka Komisija, kura nav sniegusi argumentētu atzinumu par Slovēnijas Republikas izvirzītajiem iebildumiem atbilstoši LESD 259. panta trešajai daļai, nedz arī darījusi zināmu savu nostāju par šiem iebildumiem, iestājoties lietā Tiesā, lai atbalstītu kādas no lietas pusēm prasījumus, uzskata, ka tā, ņemot vērā neatļautu strīdīgā dokumenta iesniegšanu šajā tiesvedībā, ir spiesta publiski ieņemt kādu nostāju saistībā ar atzinumu, kurš acīmredzami bija paredzēts iekšējai lietošanai. Šāda perspektīva neizbēgami radītu negatīvas sekas attiecībā uz Komisijas interesi lūgt juridiskos atzinumus un saņemt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 42. punkts, kā arī rīkojumu, 2019. gada 14. maijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438, 16. punkts).

71

Runājot par sevišķu sabiedrības interešu esamību, kas pamatotu strīdīgā dokumenta saglabāšanu šīs lietas materiālos, papildus faktam, ka šajā dokumentā ietvertais juridiskais atzinums neattiecas uz likumdošanas procedūru, attiecībā uz kuru tiek prasīta lielāka pārskatāmība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 46., 47., 67. un 68. punkts), ir jānorāda, ka Slovēnijas Republikas interesi šajā saglabāšanā veido iespēja atsaukties uz šo juridisko atzinumu, lai pamatotu savu atbildi uz Horvātijas Republikas izvirzīto iebildi par nepieņemamību. Šajos apstākļos ir konstatējams, ka minētā juridiskā atzinuma iesniegšanu virza pašas Slovēnijas Republikas interese atbalstīt tās atbildē uz iebildi par nepieņemamību iekļauto argumentāciju, nevis kādas sevišķas sabiedrības intereses (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 14. maijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438, 18. punkts).

72

Apstāklis, ka – atbilstoši Slovēnijas Republikas norādītajam – tā esot piekļuvusi strīdīgajam dokumentam, izmantojot kāda nedēļas izdevuma tīmekļvietni, kurā parādījies raksts, kas ar hipersaiti ir atsaucies uz minēto atzinumu, nevar atspēkot iepriekš izklāstītos apsvērumus, jo runa ir par neatļautu šī atzinuma publikāciju (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2019. gada 14. maijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438, 17. punkts).

73

Šajos apstākļos ir jāapmierina Horvātijas Republikas lūgums izņemt strīdīgo dokumentu no lietas materiāliem.

74

Horvātijas Republika lūdz Tiesu pilnībā noraidīt šo prasību kā nepieņemamu. Šajā ziņā tā tostarp izvirza trīs iebildumus par kompetences neesamību.

75

Pirmām kārtām, Horvātijas Republika norāda, ka Slovēnijas Republikas apgalvojumiem, ka Horvātijas Republika esot pārkāpusi tai ar Savienības tiesībām noteiktos pienākumus, ir pakārtots raksturs salīdzinājumā ar tā strīda risinājumu, kas attiecas uz Šķīrējtiesas nolīguma un šķīrējtiesas nolēmuma spēkā esamību un tiesisko iedarbību. Taču, kā esot ticis nospriests 2010. gada 30. septembra spriedumā Komisija/Beļģija (C‑132/09, EU:C:2010:562), Tiesas kompetencē neesot lemt par to pienākumu neievērošanu, kuri izriet no Savienības tiesībām, ja šiem pienākumiem ir pakārtots raksturs salīdzinājumā ar kāda cita strīda, kas neietilpst Tiesas kompetencē, iepriekšēju izšķiršanu.

76

Otrām kārtām, Horvātijas Republika apgalvo, ka strīda starp divām valstīm faktiskais priekšmets attiecas, pirmkārt, uz Šķīrējtiesas nolīguma, kas nav Savienības tiesību neatņemama sastāvdaļa, spēkā esamību un tiesisko iedarbību un, otrkārt, šķīrējtiesas nolēmuma, kurš vēl nav ticis īstenots, iespējamajām tiesiskajām sekām. Tātad šāds strīds esot jāatrisina, piemērojot starptautisko tiesību normas, un tā risinājums neesot atkarīgs no Savienības tiesību piemērošanas.

77

Trešām kārtām, Horvātijas Republika uzskata, ka Tiesas kompetencē atbilstoši LESD 259. pantam nav lemt ne par Šķīrējtiesas nolīguma spēkā esamību un tā sekām, jo tas ir starptautisks nolīgums, kurš nav Savienības tiesību neatņemama sastāvdaļa, ne arī par šķīrējtiesas nolēmuma, kas pieņemts, pamatojoties uz šo nolīgumu, spēkā esamību un sekām. Šķīrējtiesas nolīgums taču veidojot pašu pamatu Savienības tiesību pārkāpumiem, uz kuriem atsaucas Slovēnijas Republika.

78

Slovēnijas Republika lūdz noraidīt Horvātijas Republikas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, ciktāl Horvātijas Republika lūdz atzīt, ka Tiesas kompetencē nav lemt par šo prasību.

79

Pirmām kārtām, Slovēnijas Republika uzskata, ka ar šo argumentāciju Horvātijas Republika mēģina vienpusēji sagrozīt prasības priekšmetu.

80

Šajā ziņā, pirmkārt, Slovēnijas Republika uzsver, ka savā prasības pieteikumā tā norāda vienīgi uz Savienības primāro un atvasināto tiesību pārkāpumu.

81

Otrkārt, Slovēnijas Republika uzskata, ka Tiesas kompetence atbilstoši LESD 259. pantam nav izslēgta, ja uz faktiem, uz kuriem ir balstīti apgalvojumi par Savienības tiesību pārkāpumu, attiecas gan Savienības tiesības, gan starptautiskās tiesības. Šajā ziņā svarīgi esot tikai tas, ka šie fakti attiecas uz Savienības tiesībās noteikto pienākumu neizpildi. Tomēr tas neliedzot Tiesai ņemt vērā materiālās starptautisko tiesību normas, kuras ir iekļautas Savienības tiesībās vai kuras bijis paredzēts iekļaut tās tiesību sistēmā.

82

Treškārt, Slovēnijas Republika, pamatojoties uz 2006. gada 12. septembra spriedumu Spānija/Apvienotā Karaliste (C‑145/04, EU:C:2006:543), norāda – tas, ka pastāv divpusējs strīds attiecībā uz starptautiska tiesību akta, kas piemērojams attiecībās starp procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi dalībniekiem, interpretāciju, neizslēdz Tiesas kompetenci lemt šīs procedūras ietvaros.

83

Ceturtkārt, lai lemtu par Tiesas kompetenci atbilstoši LESD 259. pantam, nozīme esot tikai tam, vai prasības pieteikumā ietverto prasījumu pamatojums atbilst “Līgumos paredzētiem pienākumiem”.

84

Slovēnijas Republika uzskata, ka tās prasības pieteikums atbilst nosacījumiem, kas ir nepieciešami, lai veiktu pārbaudi atbilstoši LESD 259. pantam. Proti, no minētajā prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem un tā atbalstam izvirzītajiem pamatiem izrietot, ka tajā norādītie iebildumi attiecas uz Savienības primārajām tiesībām, kā arī atvasināto tiesību aktu kopumu. Slovēnijas Republika precizē, ka prasības pieteikumā ietvertajos prasījumos tā nelūdz Tiesu konstatēt Horvātijas Republikai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām noteikto pienākumu neizpildi. Prasības pieteikumā ietvertā atsauce uz šķīrējtiesas nolēmumu esot uztverama tikai kā faktiskais elements, kuram ir nozīme Savienības tiesību interpretācijā, lai aprakstītu teritoriju, kurā dalībvalstīm ir jāpilda tām Savienības tiesībās noteiktie pienākumi.

85

Otrām kārtām, Slovēnijas Republika aplūko Horvātijas Republikas izvirzītos iebildumus par kompetences neesamību.

86

Konkrētāk – runājot par kompetences neesamības iebildumu, kas attiecas uz apgalvoto Savienības tiesību pārkāpumu pakārtoto raksturu, Slovēnijas Republika norāda, ka, ņemot vērā, ka Horvātijas Republikas un Slovēnijas Republikas attiecīgās teritorijas ir noteiktas ar robežu, kas fiksēta atbilstoši starptautiskajām tiesībām, konkrētajā gadījumā – ar šķīrējtiesas nolēmumu, Tiesai netiek lūgts nedz konstatēt starptautisko tiesību pārkāpumu, nedz lemt par starptautisko strīdu. Slovēnijas Republika uzsver, ka robeža starp abām dalībvalstīm, kā tās līnija tikusi noteikta šķīrējtiesas nolēmumā, ir fakts, ko Tiesa var ņemt vērā un kas tai jāņem vērā, nevis juridisks jautājums, par kuru Tiesa varētu lemt. Katrā ziņā Tiesai esot jāievēro un jāpiemēro starptautiskās tiesības, ciktāl tas ir vajadzīgs, lai interpretētu vai piemērotu Savienības tiesības.

87

Saistībā ar kompetences neesamības iebildumiem, kas attiecas, pirmkārt, uz to, ka faktiskais strīda priekšmets ir starptautisko tiesību interpretācija un piemērošana, un, otrkārt, to, ka Tiesas kompetencē neesot lemt par tāda starptautiska nolīguma spēkā esamību un sekām, kas nav daļa no Savienības tiesībām, Slovēnijas Republika uzsver, ka jautājums par Šķīrējtiesas nolīguma spēkā esamību un šķīrējtiesas nolēmuma spēkā esamību un tiesiskajām sekām nav Tiesā izskatāmā strīda priekšmets, neietilpst tās kompetencē un katrā ziņā ir ticis atrisināts daļējā šķīrējtiesas 2016. gada 30. jūnija nolēmumā. Tas, ka Horvātijas Republika nepiekrīt šķīrējtiesas nolēmumā noteiktajam, nevarot nozīmēt, ka pastāv neatrisināts robežstrīds vai ka Tiesai būtu jālemj par šo jau atrisināto jautājumu.

88

Visbeidzot, Slovēnijas Republika norāda, ka Horvātijas Republikas arguments, ka šķīrējtiesas nolēmums neesot tieši piemērojams, attiecas nevis uz kompetences pārbaudi, bet gan uz izskatīšanu pēc būtības. Katrā ziņā šis arguments esot kļūdains, jo šis nolēmums esot saistošs atbilstoši starptautiskajām tiesībām un tādējādi ar to esot galīgi noteikta robeža starp šīm divām dalībvalstīm.

89

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 259. panta pirmo daļu “dalībvalsts, kas uzskata, ka cita dalībvalsts nav izpildījusi kādu Līgumos paredzētu pienākumu, var griezties Eiropas Savienības Tiesā”.

90

Konkrētajā gadījumā no prasības pieteikumā ietverto prasījumu formulējuma izriet, ka Slovēnijas Republika savu prasību sakarā ar pienākumu neizpildi pamato ar to, ka Horvātijas Republika neesot izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti, pirmkārt, ar LES 4. panta 3. punktu, otrkārt, LES 2. pantu, treškārt, Regulas Nr. 1380/2013 5. panta 2. punktu, to aplūkojot kopsakarā ar šīs regulas I pielikumu, ceturtkārt, Regulā Nr. 1224/2009 un Īstenošanas regulā Nr. 404/2011 paredzēto kontroles, inspekcijas un noteikumu izpildes sistēmu, piektkārt, Šengenas Robežu kodeksa 4. un 17. pantu, tos lasot kopā ar šī kodeksa 13. pantu, kā arī, sestkārt, Direktīvas 2014/89 2. panta 4. punktu un 11. panta 1. punktu.

91

Tāpat ir jāatgādina, ka, izskatot kādu prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, Tiesa jau ir nospriedusi, ka tās kompetencē nav lemt par tāda starptautiska nolīguma interpretāciju, kuru ir noslēgušas dalībvalstis un kura priekšmets neietilpst Savienības kompetences jomās, kā arī par saistībām, kas šīm dalībvalstīm izriet no šāda nolīguma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 30. septembris, Komisija/Beļģija, C‑132/09, EU:C:2010:562, 44. punkts).

92

No šīs judikatūras izriet, ka Tiesas kompetencē nav lemt par prasību sakarā ar pienākumu neizpildi neatkarīgi no tā, vai tā ir celta atbilstoši LESD 258. pantam vai LESD 259. pantam, ja Savienības tiesību normu pārkāpumam, uz ko atsaucas, lai pamatotu šo prasību, ir pakārtots raksturs salīdzinājumā ar apgalvoto no šāda nolīguma izrietošo saistību neievērošanu.

93

Tātad, lai precīzi noteiktu apgalvotās pienākumu neizpildes raksturu un tvērumu, prasības pieteikumā ietvertie prasījumi ir jālasa Slovēnijas Republikas izvirzīto iebildumu, kādi tie izklāstīti prasības pieteikuma motīvu daļā, gaismā.

94

Taču no šīs motīvu daļas izriet, ka ar savu pirmo iebildumu, kas attiecas uz LES 2. panta pārkāpumu, Slovēnijas Republika vēlas panākt konstatējumu, ka, vienpusēji neizpildot apņemšanos – kuru Horvātijas Republika ir uzņēmusies pievienošanās Savienībai procesā – ievērot gaidāmo šķīrējtiesas nolēmumu, robežu, kas noteikta šķīrējtiesas nolēmumā, kā arī citus pienākumus, kuri izriet no šī nolēmuma, Horvātijas Republika atsakās ievērot šajā tiesību normā nostiprināto tiesiskuma principu un līdz ar to pārkāpj lojālas sadarbības un res judicata principus.

95

Ar otro iebildumu, kas attiecas uz LES 4. panta 3. punktā nostiprinātā lojālas sadarbības principa pārkāpumu, Slovēnijas Republika apgalvo, ka, atsakoties atzīt un ievērot ar šķīrējtiesas nolēmumu noteikto robežu, Horvātijas Republika apdraud Savienības mērķu sasniegšanu un traucē Slovēnijas Republikai visā Slovēnijas Republikas teritorijā īstenot Savienības tiesības, kuru piemērošana ir atkarīga no dalībvalstu teritoriju noteikšanas.

96

Ar trešo un ceturto iebildumu Slovēnijas Republika apgalvo, ka, nerespektējot ne Slovēnijas teritoriju, ne tās robežas, kādas tās ir tikušas noteiktas ar šķīrējtiesas nolēmumu, Horvātijas Republika pārkāpj Savienības tiesības kopējās zivsaimniecības politikas jomā.

97

It īpaši runājot par trešo iebildumu, Slovēnijas Republika norāda, ka, apstrīdot robežu, kāda tā ir noteikta šķīrējtiesas nolēmumā, kā arī iebilstot pret tās demarkāciju un šīs robežas īstenošanu, Horvātijas Republika pārkāpj Slovēnijas Republikas ekskluzīvās tiesības uz saviem teritoriālajiem ūdeņiem, traucē tai izpildīt pienākumus, kuri tai ir uzlikti saskaņā ar Regulu Nr. 1380/2013, un ar vienpusēju rīcību, kas esot uzskatāma par acīmredzamu Šķīrējtiesas nolēmuma pārkāpumu, liedz piemērot piekļuves Horvātijas un Slovēnijas piekrastes ūdeņiem saskaņā ar kaimiņattiecībām režīmu, kas ieviests ar minēto regulu, kura ir piemērojama abām šīm dalībvalstīm kopš 2017. gada 30. decembra, proti, no nākamās dienas pēc tam, kad bija beidzies Šķīrējtiesas nolīguma 7. panta 3. punktā paredzētais sešu mēnešu termiņš šķīrējtiesas nolēmuma īstenošanai.

98

Runājot par ceturto iebildumu, Slovēnijas Republika tajā apgalvo, ka Horvātijas Republika pārkāpj Kopienas kontroles sistēmu, kas, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem, ir ieviesta ar Regulu Nr. 1224/2009 un Īstenošanas regulu Nr. 404/2011, jo pēdējā minētā dalībvalsts, ņemot vērā, ka tā neievēro šo dalībvalstu kopīgo robežu, kāda tā tikusi noteikta šķīrējtiesas nolēmumā, pirmkārt, traucē Slovēnijas Republikai pildīt pienākumus, kas tai ir uzlikti minētās kontroles sistēmas ietvaros, un, otrkārt, Slovēnijas ūdeņos prettiesiski īsteno tiesības, kas ir Slovēnijas Republikai kā piekrastes valstij.

99

Ar piekto iebildumu Slovēnijas Republika apgalvo, ka, tā kā robeža starp Horvātijas Republiku un Slovēnijas Republiku, kāda tā tikusi noteikta šķīrējtiesas nolēmumā, ir ārējā robeža, uz kuru attiecas Šengenas Robežu kodeksa normas par ārējām robežām, Horvātijas Republika pārkāpj gan minētajā kodeksā noteiktos pienākumus attiecībā uz kontroli pie šīs robežas, gan pienākumu attiecībā uz šīs robežas uzraudzību. Turklāt tā neesot izpildījusi pienākumu pilnībā ievērot atbilstošās piemērojamo starptautisko tiesību normas, kā ir paredzēts minētajā kodeksā, jo tā atsakoties atzīt šķīrējtiesas nolēmumu.

100

Ar sesto iebildumu Slovēnijas Republika apgalvo, ka Horvātijas Republika, atsacīdamās atzīt šķīrējtiesas nolēmumu, kurā ir veikta teritoriālo ūdeņu robežu noteikšana starp šīm abām dalībvalstīm, un it īpaši iekļaudama Slovēnijas teritoriālos ūdeņus savas jūras telpiskajā plānojumā, pārkāpj Direktīvu 2014/89. Šādi rīkodamās, Horvātijas Republika padarot arī par neiespējamu jebkādu minētajā direktīvā paredzēto sadarbību.

101

No iepriekš minētā izriet, ka apgalvotie Savienības primāro tiesību pārkāpumi, kādi tie ir izklāstīti pirmajā un otrajā iebildumā, kā atzīst pati Slovēnijas Republika, ir konstatējami tāpēc, ka Horvātijas Republika it kā nav ievērojusi pienākumus, kas izriet no Šķīrējtiesas nolīguma un uz tā pamata pieņemta šķīrējtiesas nolēmuma, tostarp pienākumu respektēt minētajā nolēmumā noteikto robežu. Tāpat, runājot par apgalvotajiem Savienības atvasināto tiesību pārkāpumiem, kādi tie ir izklāstīti trešajā līdz sestajā iebildumā, ir jānorāda, ka tie ir balstīti uz premisu, ka sauszemes un jūras robeža starp Horvātijas Republiku un Slovēnijas Republiku ir tikusi noteikta atbilstoši starptautiskajām tiesībām, proti, ar šķīrējtiesas nolēmumu. Līdz ar to šīs pirmās dalībvalsts atteikums izpildīt minēto nolēmumu traucējot otrajai dalībvalstij visā savā teritorijā īstenot attiecīgās Savienības atvasināto tiesību normas, kā arī izmantot tiesības, kas tai esot piešķirtas ar šīm tiesību normām, un liedzot strīdīgajās jūras teritorijās piemērot Savienības atvasināto tiesību normas, kurās esot ietverta atsauce uz tā šķīrējtiesas nolēmuma pilnīgu īstenošanu, kurš izriet no Šķīrējtiesas nolīguma.

102

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šķīrējtiesas nolēmumu ir pieņēmusi starptautiska tiesa, kas izveidota saskaņā ar divpusēju šķīrējtiesas nolīgumu, kuru reglamentē starptautiskās tiesības, kura priekšmets neietilpst LESD 3.–6. pantā paredzētajās Savienības kompetences jomās un kurā Savienība nav dalībniece. Ir taisnība, ka Savienība abām robežstrīda pusēm ir piedāvājusi savu vidutājas atbalstu šī strīda risināšanā un Padomes prezidentūra ir parakstījusi Šķīrējtiesas nolīgumu Savienības vārdā – liecinieces statusā. Turklāt pastāv saistība starp šī nolīguma noslēgšanu, kā arī uz tā pamata veikto šķīrējtiesas procedūru, no vienas puses, un sarunu procesu un Horvātijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai procesu, no otras puses. Tomēr ar šādiem apstākļiem nepietiek, lai konstatētu, ka Šķīrējtiesas nolīgums un šķīrējtiesas nolēmums ir neatņemama Savienības tiesību sastāvdaļa.

103

It īpaši apstāklis, ka ar Pievienošanās akta III pielikuma 5. punktu Regulas Nr. 2371/2002 I pielikumam tika pievienots 11. un 12. punkts un ka zemsvītras piezīmēs, uz kurām atsaucas šie punkti, ar neitrālu formulējumu ir minēts uz Šķīrējtiesas nolīguma pamata pieņemtais šķīrējtiesas nolēmums, lai noteiktu piekļuves Horvātijas un Slovēnijas piekrastes ūdeņiem saskaņā ar kaimiņattiecībām režīma piemērojamības datumu, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka ar šo pievienošanās aktu Savienības tiesībās tiktu iekļautas starptautiskās saistības, ko atbilstoši minētajam nolīgumam uzņēmušās Horvātijas Republika un Slovēnijas Republika, tostarp pienākums respektēt minētajā nolēmumā noteikto robežu.

104

Līdz ar to apgalvotajiem Savienības tiesību pārkāpumiem ir pakārtots raksturs salīdzinājumā ar apgalvoto Horvātijas Republikai pārmesto tādu pienākumu neievērošanu, kas izriet no divpusējā starptautiskā nolīguma, kurā Savienība nav dalībniece un kura priekšmets neietilpst Savienības kompetences jomās. Tā kā saskaņā ar LESD 259. pantu celtas prasības sakarā ar pienākumu neizpildi priekšmets var būt tikai no Savienības tiesībām izrietošo pienākumu neizpilde, saistībā ar šo prasību Tiesas kompetencē, kā atgādināts šā sprieduma 91. un 92. punktā, nav lemt par apgalvoto tādu saistību neizpildi, kuras izriet no Šķīrējtiesas nolīguma un šķīrējtiesas nolēmuma, uz kuriem balstīti Slovēnijas Republikas iebildumi saistībā ar apgalvotajiem Savienības tiesību pārkāpumiem.

105

Turklāt šajā ziņā ir jāprecizē – tā kā Līgumos nav precīzāk definētas dalībvalstu suverēnās teritorijas, katrai dalībvalstij pašai ir jānosaka savas teritorijas plašums un robežas, ievērojot starptautisko publisko tiesību normas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 29. marts, Aktiebolaget NN,C‑111/05, EU:C:2007:195, 54. punkts). Proti, Līgumu teritoriālā piemērošanas joma LES 52. panta un LESD 355. panta izpratnē ir noteikta, atsaucoties uz valstu teritorijām. Turklāt LESD 77. panta 4. punktā ir atgādināts, ka dalībvalstu kompetencē ir noteikt savas ģeogrāfiskās robežas saskaņā ar starptautiskajām tiesību normām.

106

Konkrētajā gadījumā Šķīrējtiesas nolīguma 7. panta 3. punktā ir noteikts, ka puses veiks visus pasākumus, kas nepieciešami, lai īstenotu šķīrējtiesas nolēmumu, tostarp, ciktāl nepieciešams, grozot valsts tiesību aktus, sešu mēnešu laikā pēc šī nolēmuma pieņemšanas. Turklāt zemsvītras piezīmēs, kas attiecas uz Regulas Nr. 1380/2013 I pielikuma 8. un 10. punktu, saistībā ar Horvātijas Republiku un Slovēnijas Republiku ir precizēts, ka piekļuves šo dalībvalstu piekrastes ūdeņiem saskaņā ar kaimiņattiecībām režīmu, kas noteikts šīs regulas I pielikumā, “piemēro no dienas, kad pilnībā tiek īstenots šķīrējtiesas nolēmums”. Taču, kā to arī savu secinājumu 164. punktā norādījis ģenerāladvokāts, ir skaidrs, ka šķīrējtiesas nolēmums nav ticis izpildīts.

107

Šajos apstākļos Tiesai – nepārkāpjot tai ar Līgumiem piešķirtās kompetences robežas un neiejaucoties kompetencē, kas rezervēta dalībvalstīm to robežu ģeogrāfiskās noteikšanas jomā, – saistībā ar šo atbilstoši LESD 259. pantam celto prasību nav jāizvērtē jautājums par attiecīgo Horvātijas Republikas un Slovēnijas Republikas teritoriju plašumu un robežām, tieši piemērojot ar šķīrējtiesas nolēmumu noteikto robežu, lai pārbaudītu, vai patiešām ir notikuši attiecīgie Savienības tiesību pārkāpumi.

108

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka Tiesas kompetencē nav lemt par šo prasību sakarā ar pienākumu neizpildi.

109

Šis secinājums neskar jebkādu pienākumu, kas katrai no abām attiecīgajām dalībvalstīm – ne tikai to savstarpējās attiecībās, bet arī attiecībās ar Savienību un pārējām dalībvalstīm – izriet no LES 4. panta 3. punkta, lai lojāli darbotos nolūkā atbilstoši starptautiskajām tiesībām rast galīgu juridisku risinājumu, tādu kā Pievienošanās aktā paredzētais, kas nodrošinātu Savienības tiesību efektīvu un netraucētu piemērošanu attiecīgajos apgabalos, un lai izbeigtu to strīdu, izmantojot vienu vai otru strīda risināšanas veidu, tostarp attiecīgā gadījumā iesniedzot šo strīdu izskatīšanai Tiesā saskaņā ar īpašu vienošanos atbilstoši LESD 273. pantam.

110

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

111

Tā kā Horvātijas Republika ir prasījusi piespriest Slovēnijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Slovēnijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: