–

Slovākijas valdības vārdā – B. Ricziová un M. Kianička, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek, J. Pavliš un J. Vláčil, kā arī L. Dvořáková, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin, A. Tokár un B.‑R. Killmann, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp., labojums – OV 2004, L 200, 1. lpp.) 1. panta w) punktu un 4. un 5. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 34. panta 1. un 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp UB un Generálny riaditel’ Sociálnej poist’ovne Bratislava (Bratislavas sociālās apdrošināšanas ģenerāldirektors, Slovākija) par tāda lēmuma tiesiskumu, ar kuru pirmajai minētajai personai tika atteikts piešķirt pabalstu, ko maksā noteiktiem augstas klases sportistiem.

3

Regulas Nr. 883/2004 1. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā regulā:

[..]

[..].”

4

Šīs regulas 3. pantā “Jomas, uz kurām attiecas šī regula” ir noteikts:

“1.   Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

[..]

3.   Šī regula attiecas arī uz īpašiem naudas pabalstiem, kas nav balstīti uz iemaksām un uz kuriem attiecas 70. pants.

[..]”

5

Minētās regulas 4. pants “Vienlīdzīga attieksme” ir izteikts šādi:

“Ja šajā regulā nav noteikts citādi, personām, uz ko attiecas šī regula, pienākas tādi paši pabalsti un ir tādi paši pienākumi kā tie, ko kādas dalībvalsts tiesību paredz akti tās piederīgajiem.”

6

Šīs pašas regulas 5. pantā “Vienlīdzīga attieksme pret pabalstiem, ienākumiem, faktiem vai notikumiem” ir noteikts:

“Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, ņemot vērā izklāstītos īpašos īstenošanas noteikumus, piemēro šādus noteikumus:

7

Regulas Nr. 883/2004 III sadaļā ietilpst 9. nodaļa “Īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti”. Šajā nodaļā ir ietverts viens pants, proti, šīs regulas 70. pants “Vispārīgi noteikumi”, kura 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Šo pantu piemēro īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem, ko nodrošina saskaņā ar tiesību aktiem, kuriem aptvertā personu loka, mērķu un/vai tiesību nosacījumu dēļ ir gan 3. panta 1. punktā minēto sociālā nodrošinājuma tiesību aktu, gan sociālās palīdzības īpašības.

2.   Šajā nodaļā “īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti” ir tie, kas:

8

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (OV 2011, L 141, 1. lpp.) 7. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts valstspiederīgais, citā dalībvalstī valstspiederības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.

2.   Šādam darba ņēmējam ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.”

9

Zákon č. 112/2015 Z.z. o príspevku športovému reprezentantovi a o zmene a doplnení zákona č. 461/2003 Z.z. o sociálnom poistení v znení neskorších predpisov (Likums Nr. 112/2015 par pabalstiem valsts izlašu sportistiem un grozījumiem Likumā Nr. 461/2003 par sociālo apdrošināšanu), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 112/2015”), 1. pantā ir noteikts:

“Šis likums reglamentē pabalsta valsts izlašu sportistiem (turpmāk tekstā – “pabalsts”) piešķiršanu valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta statusā, kura mērķis ir finansiāli nodrošināt sportistu, kas kā Čehoslovākijas Republikas, Čehoslovākijas Sociālistiskās Republikas, Čehoslovākijas Federatīvās Republikas, Čehu un Slovāku Federatīvās Republikas vai Slovākijas Republikas sporta pārstāvis ir saņēmis medaļu olimpiskajās spēlēs, paraolimpiskajās spēlēs, nedzirdīgo olimpiskajās spēlēs, pasaules čempionātos vai Eiropas čempionātos.”

10

Šā likuma 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Uz pabalstu tiesības ir fiziskai personai, kura:

11

Minētā likuma 3. pantā ir noteikts:

“Pabalsta summa ir starpība:

12

UB, Čehijas pilsonis, kas 52 gadus dzīvo pašreizējās Slovākijas teritorijā, 1971. gadā ieguva zelta medaļu Eiropas hokeja čempionātā un sudraba medaļu Pasaules hokeja čempionātā kā Čehoslovākijas Sociālistiskās Republikas valsts izlases komandas dalībnieks.

13

Kad 1992. gada 31. decembra pusnaktī beidza pastāvēt Čehijas un Slovākijas Federatīvā Republika, UB izvēlējās Čehijas pilsonību. Tomēr viņš turpināja dzīvot Slovākijas teritorijā. Tiesas sēdē Slovākijas valdība turklāt precizēja, ko citas ieinteresētās personas neapstrīdēja, ka 2004. gada 1. maijā, kad Slovākijas Republika un Čehijas Republika pievienojās Eiropas Savienībai, UB strādāja pamatskolā un turpināja strādāt šajā darbā vismaz līdz 2006. gadam.

14

2015. gada 17. decembrī UB lūdza piešķirt pabalstu sporta jomas pārstāvjiem, kas paredzēts Likumā Nr. 112/2015 (turpmāk tekstā – “pabalsts sporta jomas pārstāvjiem”). Konstatējusi, ka ieinteresētā persona neatbilst šī likuma 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam par Slovākijas pilsonības esamību, Bratislavas sociālā apdrošināšana šo lūgumu noraidīja.

15

UB par šo lēmumu cēla prasību Krajský súd v Košiciach (Košices apgabaltiesa, Slovākija), apgalvojot, ka, ņemot vērā Savienības tiesības, Slovākijas tiesiskais regulējums ir diskriminējošs pilsonības dēļ un ka tajā nav ņemts vērā fakts, ka viņš Slovākijā dzīvo 52 gadus.

16

Tā kā šī prasība tika noraidīta, UB iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

17

Šī tiesa, iepazīstoties ar Likuma Nr. 112/2015 sagatavošanas dokumentiem, konstatē, ka Slovākijas likumdevējs savu izvēli pamatlietā aplūkojamā pabalsta saņemšanu saistīt ar Slovākijas pilsonību ir pamatojis ar to, ka šis pabalsts ir valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, nevis vecuma pabalsts, un tā mērķis ir veicināt tādu augstas klases sportistu finansiālo drošību, kuri kā Slovākijas pilsoņi ir pārstāvējuši Slovākijas Republiku vai tās juridiskās priekšteces nozīmīgās starptautiskās sporta sacensībās. Turklāt šo likumu neesot paredzēts piemērot sporta pārstāvjiem, kas ir citu valstu pilsoņi.

18

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka, pirmkārt, pabalstam sporta pārstāvjiem nav tikai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta raksturs, ņemot vērā, ka tas tiek maksāts regulāri un vienlaikus ar vecuma pabalstu, lai šī vecuma pabalsta summa sasniegtu minētā likuma 3. panta a)–c) punktā paredzētās summas. Otrkārt, pret UB kā komandu sporta veida sporta pārstāvi attieksme bija citāda nekā pret viņa komandas biedriem tikai tāpēc, ka viņš nav Slovākijas pilsonis, lai gan arī viņš ar savām spējām un pūlēm ir devis ieguldījumu valsts izlases komandas sasniegtajā kopīgajā rezultātā.

19

Šādos apstākļos Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkojamie Regulas [Nr. 883/2004] par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 1. panta w) punktu, 4. pantu un 5. pantu, kopsakarā ar tiesībām uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un uz sociālajiem atvieglojumiem, kas noteiktas [Hartas] 34. panta 1. un 2. punktā, var interpretēt tādējādi, ka tie liedz piemērot tādu valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru Slovākijas sociālā nodrošinājuma iestāde ņem vērā pieteikuma iesniedzēja pilsonību kā pamatnosacījumu, lai nolemtu, vai valsts sporta jomu pārstāvošām personām ir tiesības uz pabalstu, ko izmaksā papildus vecuma pensijai, kaut gan valsts tiesību normā ir vienlīdz iekļauta cita juridiskā prasība, proti, ka attiecīgajai personai ir bijis jābūt Slovākijas Republikas juridisko priekšteču, ieskaitot Čehoslovākijas Sociālistisko Republiku, valsts izlašu sastāvā?”

20

Uzdodot prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 883/2004 1. panta w) punkts un 4. un 5. pants, lasot tos kopā ar Hartas 34. panta 1. un 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā pabalsta piešķiršana noteiktiem augstas klases sportistiem, kas ir pārstāvējuši šo dalībvalsti vai tās juridiskos priekštečus starptautiskās sporta sacensībās, tostarp ir saistīta ar nosacījumu, ka pieteikuma iesniedzējam ir minētās dalībvalsts pilsonība.

21

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāpārbauda, vai šāds pabalsts kā pamatlietā aplūkotais ietilpst Regulas Nr. 883/2004 materiālās piemērošanas jomā.

22

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atšķirība starp pabalstiem, kuri ietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā, un pabalstiem, kuri ir no tās izslēgti, galvenokārt balstās uz katra pabalsta būtiskajām pazīmēm, it īpaši uz tā mērķiem un piešķiršanas nosacījumiem, nevis uz to, vai pabalsts valsts tiesību aktā ir vai nav kvalificēts par sociālā nodrošinājuma pabalstu (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, A (Palīdzība personai ar invaliditāti), C‑679/16, EU:C:2018:601, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Tādējādi pabalstu var uzskatīt par sociālā nodrošinājuma pabalstu, pirmkārt, ja tas saņēmējiem tiek piešķirts neatkarīgi no jebkādiem individuāliem un diskrecionāriem personīgo vajadzību novērtējumiem, pamatojoties uz tiesību aktos definētu situāciju, un, otrkārt, ja tas attiecas uz kādu no riskiem, kas ir tieši uzskaitīti Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punktā (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, A (Palīdzība personai ar invaliditāti), C‑679/16, EU:C:2018:601, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Ņemot vērā iepriekšējā punktā minēto abu nosacījumu kumulatīvo raksturu, ja viens no tiem nav izpildīts, sekas ir tādas, ka attiecīgais pabalsts neietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, A (Palīdzība personai ar invaliditāti), C‑679/16, EU:C:2018:601, 33. punkts).

25

It īpaši attiecībā uz otro nosacījumu ir jāpārbauda, vai tāds pabalsts kā pamatlietā aplūkotais attiecas uz kādu no riskiem, kas ir tieši uzskaitīti Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punktā.

26

It īpaši attiecībā uz sociālā pabalsta kvalifikāciju par vecuma pabalstu šīs regulas 3. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē Tiesa ir precizējusi, ka par šādu pabalstu var tikt kvalificēts papildu pabalsts, kas tiek maksāts tikai vecuma un/vai apgādnieka zaudējuma pensijas saņēmējiem, kuru finansēšanas avoti ir tādi paši kā tie, kas paredzēti vecuma un apgādnieka zaudējuma pensiju finansēšanai, un kas papildina vecuma pensiju, ļaujot saņēmējiem sevi uzturēt un nodrošinot tiem papildu finansējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 20. janvāris, Noteboom, C‑101/04, EU:C:2005:51, 25.–29. punkts, un 2015. gada 16. septembris, Komisija/Slovākija, C‑361/13, EU:C:2015:601, 56. punkts).

27

Šajā gadījumā vispirms ir jānorāda, ka, pat ja viens no pabalsta sporta jomas pārstāvjiem mērķiem ir “finansiāli nodrošināt sportistus”, kā tas ir tieši noteikts Likuma Nr. 112/2015 1. pantā, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka šī pabalsta nolūks galvenokārt ir atzīt ļoti nelielu skaitu augstas klases sportistu, kas ir pielikuši īpašas pūles un sasnieguši izcilus rezultātus dažās starptautiskās sporta sacensībās. Līdz ar to minētā pabalsta galvenais mērķis ir atalgot tā saņēmējus par sasniegumiem sporta jomā, pārstāvot savu valsti.

28

Turpinot –, šo galveno mērķi atspoguļo pirmkārt, tas, ka minēto pabalstu ārpus sociālā nodrošinājuma valsts sistēmas finansēšanas avotiem un neatkarīgi no šo saņēmēju veiktajām iemaksām tieši finansē valsts, un, otrkārt, ka to maksā nevis visiem sportistiem, kas ir piedalījušies šādās sacensībās, bet gan tikai ļoti nelielam skaitam šo sportistu, kuri šajās sacensībās ir ieguvuši noteiktas medaļas.

29

Visbeidzot, pat ja pamatlietā aplūkotā pabalsta maksimālā summa tiek ierobežota, atsaucoties uz iespējamo vecuma pensiju, ko saņēmējs saņemtu papildus, šī pabalsta izmaksa ir atkarīga nevis no pabalsta saņēmēja tiesībām saņemt šādu pensiju, bet gan tikai no tā, vai viņš ir iesniedzis attiecīgu pieteikumu.

30

No tā izriet, ka tāds pabalsts kā pamatlietā nevar tikt uzskatīts par vecuma pabalstu un tādējādi tas nav saistīts ne ar vienu no Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punktā tieši uzskaitītajiem riskiem.

31

No minētā izriet, ka šī sprieduma 23. punktā minētais otrais nosacījums nav izpildīts.

32

Turklāt, tā kā šis pabalsts nenodrošina pret riskiem, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punktā minētās sociālā nodrošinājuma jomas, tā kā tas nav paredzēts vienīgi tam, lai nodrošinātu īpašu aizsardzību invalīdiem un tā kā katrā ziņā tas nav minēts šīs regulas X pielikumā, to arī nevar uzskatīt par īpašu naudas pabalstu, kurš nav balstīts uz iemaksām minētās regulas 70. panta izpratnē.

33

Ņemot vērā iepriekš minēto, tāds pabalsts kā pamatlietā aplūkotais neietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā.

34

Šādos apstākļos uzdotais jautājums nav jāizskata saistībā ar Hartas 34. panta 1. un 2. punktu.

35

To paturot prātā, ir jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu noteiktās valstu tiesu un Tiesas sadarbības ietvaros Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo lietu. Tālab Tiesai attiecīgajā gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi. Tiesas uzdevums ir interpretēt visas Savienības tiesību normas, kas valsts tiesām ir vajadzīgas, lai tās varētu izskatīt attiecīgās lietas, pat ja šīs normas nav tieši norādītas jautājumos, ko tai ir iesniegušas šīs tiesas. Lai to īstenotu, Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas, tostarp no nolēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pamatojuma, ir tiesības nošķirt tās Savienības tiesību normas un principus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā pamatlietas priekšmetu (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, Abcur, C‑544/13 un C‑545/13, EU:C:2015:481, 33. un 34. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

36

Šajā gadījumā, lai gan iesniedzējtiesa ir formāli jautājusi Tiesai tikai par Regulas Nr. 883/2004 interpretāciju, ir jāpārbauda, kā to ierosināja Komisija, vai Regula Nr. 492/2011, it īpaši tās 7. panta 2. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais.

37

Kā norādīts šī sprieduma 13. punktā, Slovākijas valdība, atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu tiesas sēdē, precizēja, ka Slovākijas Republikas un Čehijas Republikas pievienošanās brīdī Eiropas Savienībai UB strādāja pamatskolā un turpināja strādāt šajā darbā vismaz līdz 2006. gadam.

38

Saskaņā ar LESD 45. panta 2. punktu darba ņēmēju brīva aprite nozīmē to, ka tiek novērsta jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem (spriedums, 2016. gada 15. decembris, Depesme u.c., no C‑401/15 līdz C‑403/15, EU:C:2016:955, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

Turklāt Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts ir LESD 45. panta 2. punktā noteiktā vienlīdzīgas attieksmes principa īpaša izpausme sociālo priekšrocību piešķiršanas speciālajā jomā, un tas ir jāinterpretē tādā pašā veidā kā pēdējā minētā tiesību norma (spriedums, 2016. gada 15. decembris, Depesme u.c., no C‑401/15 līdz C‑403/15, EU:C:2016:955, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

40

Saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktu darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts valstspiederīgais, citās dalībvalstīs ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.

41

Tiesa uzskatīja, ka šī tiesību norma ir piemērojama bez atšķirības gan migrējošiem darba ņēmējiem, kas dzīvo kādā uzņemošajā dalībvalstī, gan pārrobežu darba ņēmējiem, kuri, kaut arī strādā algotu darbu pēdējā minētajā dalībvalstī, dzīvo citā dalībvalstī (spriedumi, 2016. gada 15. decembris, Depesme u.c., no C‑401/15 līdz C‑403/15, EU:C:2016:955, 37. punkts, kā arī 2019. gada 10. jūlijs, Aubriet, C‑410/18, EU:C:2019:582, 24. punkts).

42

Tāpat Tiesa jau ir nospriedusi, ka darba ņēmējs, kas veica algotu darbu uzņēmējā dalībvalstī laikā, kad viņa piederības dalībvalsts pievienojās Savienībai, un turpināja veikt šo darbu pēc šīs pievienošanās, no minētās pievienošanās dienas var atsaukties uz Padomes Regulas (EEK) Nr. 1612/68 (1968. gada 15. oktobris) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV 1968, L 257, 2. lpp.) 7. panta 2. punktu, kura formulējums ir pārņemts Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā, ja vien pārejas noteikumos, kas paredzēti pievienošanās aktā, nav noteikts citādi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1989. gada 27. septembris, Lopes da Veiga, 9/88, EU:C:1989:346, 9., 10. un 19. punkts).

43

Šajā ziņā kopš Slovākijas Republikas un Čehijas Republikas pievienošanās Savienībai 2004. gada 1. maijā darba ņēmēju brīva pārvietošanās principā pilnībā attiecas uz Čehijas pilsoņiem, kuri strādā Slovākijā, atbilstoši 24. pantam Aktā par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.), kā arī šī akta V pielikuma 1.1. punktam, ievērojot minētā pielikuma 1.2. līdz 1.14. punktā paredzētos pārejas noteikumus. Uz Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu šādi pagaidu noteikumi neattiecas, jo šī tiesību norma minētajiem Čehijas pilsoņiem ir piemērojama no 2004. gada 1. maija (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1989. gada 27. septembris, Lopes da Veiga, 9/88, EU:C:1989:346, 9. punkts).

44

Līdz ar to Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts ir piemērojams arī tādam darba ņēmējam kā UB, kurš, kaut arī nav pārcēlis savu dzīvesvietu, saistībā ar viņa pilsonības valsts, kurā viņš bija deklarējis savu dzīvesvietu, pievienošanos Savienībai, atradās migrējoša darba ņēmēja situācijā.

45

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai tāds pabalsts sporta jomas pārstāvjiem kā pamatlietā ietilpst jēdzienā “sociāla priekšrocība” Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta izpratnē.

46

Šajā ziņā minētajā tiesību normā iekļauto norādi uz sociālām priekšrocībām nevar interpretēt šauri (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1975. gada 30. septembris, Cristini, 32/75, EU:C:1975:120, 12. punkts, un 1986. gada 17. aprīlis, Reed, 59/85, EU:C:1986:157, 25. punkts).

47

No Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā paredzētā vienlīdzīgas attieksmes mērķa izriet, ka jēdziens “sociāla priekšrocība”, kas šajā tiesību normā ir attiecināts uz darba ņēmējiem, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi, ietver visas priekšrocības, kuras neatkarīgi no tā, vai tās ir saistītas darba līgumu, vispārīgi ir atzītas valsts darba ņēmējiem galvenokārt viņu darba ņēmēju statusa dēļ vai vienkārši tādēļ, ka viņu dzīvesvieta ir valsts teritorijā, un kuru attiecināšana uz darba ņēmējiem, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi, tādēļ varētu sekmēt šādu darba ņēmēju mobilitāti Savienībā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1986. gada 17. aprīlis, Reed, 59/85, EU:C:1986:157, 26. punkts; 1998. gada 12. maijs, Martínez Sala, C‑85/96, EU:C:1998:217, 25. punkts, un 2005. gada 15. septembris, Ioannidis, C‑258/04, EU:C:2005:559, 35. punkts) un līdz ar to viņu integrāciju uzņēmējā dalībvalstī.

48

Kā Tiesa jau ir nospriedusi, šāda priekšrocības ir it īpaši bezdarbnieka pabalsts jauniešiem, kuri tikko ir pabeiguši savas studijas un meklē savu pirmo darbu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 15. septembris, Ioannidis, C‑258/04, EU:C:2005:559, 34. punkts), izglītības pabalsts darba ņēmēja bērnam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1998. gada 12. maijs, Martínez Sala, C‑85/96, EU:C:1998:217, 26. punkts), migrējoša darba ņēmēja atraitnei un nepilngadīgajiem bērniem dota iespēja saņemt dzelzceļa transporta cenas atlaides, ko piemēro daudzbērnu ģimenēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1975. gada 30. septembris, Cristini, 32/75, EU:C:1975:120, 13. punkts.), iespēja apsūdzētai personai, kas ir darba ņēmējs, izmantot kādu no valodām, kas pieejamas pašvaldības iedzīvotājiem uzņēmējā dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1985. gada 11. jūlijs, Mutsch, 137/84, EU:C:1985:335, 16. un 17. punkts), kā arī iespēja darba ņēmēja neprecētajam partnerim, kurš nav uzņēmējas dalībvalsts pilsonis, saņemt atļauju uzturēties kopā ar viņu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 17. aprīlis, Reed, 59/85, EU:C:1986:157, 28. punkts), ciktāl visi šie pasākumi var veicināt migrējoša darba ņēmēja integrāciju uzņēmējā valstī un tādējādi īstenot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās mērķi.

49

Tāpat ir jāatzīst, ka migrējoša darba ņēmēja iespēja saņemt atlīdzību tāpat kā darba ņēmējiem, kas ir uzņēmējas dalībvalsts pilsoņi, par īpašiem sporta rezultātiem, ko viņš ir sasniedzis, pārstāvot šo dalībvalsti vai tās juridiskās priekšteces, var veicināt šī darba ņēmēja integrāciju minētajā dalībvalstī un tādējādi īstenot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās mērķi.

50

Pretēji Slovākijas valdības tiesas sēdē sniegtajiem apsvērumiem šo interpretāciju nevar apšaubīt ar 1979. gada 31. maija spriedumu Even un ONPTS (207/78, EU:C:1979:144) un 2004. gada 16. septembra spriedumu Baldinger (C‑386/02, EU:C:2004:535).

51

Ir taisnība, ka šajos spriedumos Tiesa nosprieda, ka pabalsti, kas tiek piešķirti bijušajiem kaujiniekiem, kuri ir darbnespējīgi kara dēļ, vai bijušajiem karagūstekņiem, kuri pierāda ilgstošu atrašanos gūstā, apliecinot, ka valsts atzīst viņu izciestos pārbaudījumus, neietilpa “sociālās priekšrocības” jēdzienā Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta izpratnē, ciktāl tie tiek maksāti kā atlīdzība par viņu valstij sniegtajiem pakalpojumiem, lai gan šādu pabalstu pieteikuma iesniedzēji bija migrējoši darba ņēmēji. Tādējādi šie pabalsti neveicināja šo darba ņēmēju integrāciju uzņēmējā dalībvalstī.

52

Savukārt pamatlietā aplūkotā pabalsta mērķis ir atalgot augstas klases sportistus, kuri ir pārstāvējuši uzņēmēju dalībvalsti vai tās juridiskās priekšteces starptautiskās sporta sacensībās un sasnieguši izcilus rezultātus. It īpaši šis pabalsts ne tikai nodrošina tā saņēmējiem finansiālo drošību, lai tostarp kompensētu to, ka viņi nav bijuši pilnībā iesaistīti darba tirgū gados, kurus veltīja augstu sasniegumu sportam, bet arī un galvenokārt sniedz viņiem īpašu atzīšanu sabiedrībā saistībā ar sporta rezultātiem, ko viņi ir sasnieguši saistībā ar šādu pārstāvību. Apstāklis, ka migrējošais darba ņēmējas saņem šo atzīšanu, ko bauda arī uzņēmējas dalībvalsts pilsoņi, kuri atrodas vienā un tajā pašā situācijā, ir pat ieguvuši medaļas komandu sporta sacensībās vienā un tajā pašā izlasē, var veicināt minēto migrējošo darba ņēmēju integrāciju šīs dalībvalsts sabiedrībā. Turklāt Tiesa jau ir atzinusi gan sporta, konkrēti, amatieru sporta, lielo sabiedrisko nozīmi Savienībā, kas ir atspoguļota LESD 165. pantā, gan šī sporta kā integrācijas uzņemošās dalībvalsts sabiedrībā faktora lomu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 13. jūnijs, TopFit un Biffi, C‑22/18, EU:C:2019:497, 33. punkts).

53

No tā izriet, ka tāds pabalsts kā pamatlietā aplūkotais ietilpst jēdzienā “sociāla priekšrocība” Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta izpratnē, tādēļ dalībvalsts, kas piešķir šādu pabalstu saviem valsts darba ņēmējiem, nevar atteikt tā piešķiršanu darba ņēmējiem, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi, nepieļaudama diskrimināciju pilsonības dēļ, kas ir aizliegta ar šo tiesību normu.

54

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto prejudiciālo jautājumu jāatbild tādējādi, ka

55

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: