–

Deutsche Post AG, kā arī K. Leymann vārdā – T. Mayen un B. Stamm, Rechtsanwälte,

–

Land Nordrhein‑Westfalen vārdā – A. Baron‑Barth un B. Spieles, pārstāvji,

–

UPS Deutschland Inc. & Co. OHG, DPD Dynamic Parcel Distribution GmbH & Co. KG, kā arī Bundesverband Paket & Expresslogistik e.V. vārdā – S. Maaßen un P. Pommerening, Rechtsanwälte,

–

Deutsche Post AG vārdā – K. Hamacher, Rechtsanwalt,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – W. Mölls un J. Hottiaux, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 561/2006 (2006. gada 15. marts), ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85 (OV 2006, L 102, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kuri izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 165/2014 (2014. gada 4. februāris) (OV 2014, L 60, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 561/2006”), 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta interpretāciju.

2

Šie lūgumi ir iesniegti tiesvedībās starp, pirmkārt, pasta operatoru Deutsche Post AG un par transportu atbildīgo amatpersonu tās Bonnas (Vācija) filiālē K. Leymann (turpmāk tekstā kopā – “Deutsche Post u.c.”), no vienas puses, un Land Nordrhein‑Westfalen, no otras puses, (lieta C‑203/18) un, otrkārt, starp UPS Deutschland Inc. & Co. OHG, DPD Dynamic Parcel Distribution GmbH & Co. KG, kā arī Bundesverband Paket & Expresslogistik e.V. (turpmāk tekstā kopā – “UPS Deutschland u.c.”), no vienas puses, un pasta operatoru Deutsche Post, no otras puses, (lieta C‑374/18) par to, vai Deutsche Post transportlīdzekļiem ir jāpiemēro tie noteikumi par vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem, kas jāievēro transportlīdzekļa vadītājiem, kuri veic kravu un pasažieru autopārvadājumus.

3

Regulas Nr. 561/2006 4., 17., 22. un 23. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

4

Šīs regulas 1. pantā ir noteikts:

“Šī regula paredz noteikumus par transportlīdzekļu vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem transportlīdzekļu vadītājiem, kas veic kravu un pasažieru autopārvadājumus, lai saskaņotu konkurences apstākļus starp iekšzemes pārvadājumu veidiem, jo īpaši autopārvadājumu nozarē, un lai uzlabotu darba apstākļus un satiksmes drošību. Šīs regulas noteikumu mērķis ir arī attīstīt uzlabotu uzraudzības un ieviešanas praksi dalībvalstīs un uzlabot darba praksi autopārvadājumu jomā.”

5

Minētās regulas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“Šī regula attiecas uz pārvadājumiem ar:

6

Minētās regulas 5.–9. pantā ir izklāstīti noteikumi, kas piemērojami transportlīdzekļa apkalpei, vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem.

7

Šīs pašas regulas IV nodaļā “Izņēmumi” ir ietverts 13. pants, kurā ir noteikts:

“1.   Nodrošinot, ka netiek apdraudēti 1. pantā izklāstītie mērķi, katra dalībvalsts var savā teritorijā vai, ar attiecīgās valsts piekrišanu, citas dalībvalsts teritorijā pieļaut izņēmumus attiecībā uz 5. līdz 9. pantu un piemērot šādus izņēmumus saskaņā ar individuāliem nosacījumiem, izņēmumus attiecinot uz pārvadājumiem ar:

[..]

[..]

[..]

[..].”

8

Atbilstoši 18. apsvērumam Direktīvā 97/67, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/6/EK (2008. gada 20. februāris) (OV 2008, L 52, 3. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 97/67”):

“tā kā, ņemot vērā to, ka būtiskā atšķirība starp kurjerpastu un vispārējiem pasta pakalpojumiem ir pievienotajā vērtībā (neatkarīgi no tās formas), ko dod kurjerpasta pakalpojumi un ko izjūt klienti, visefektīvāk papildu vērtību var noteikt, apsverot papildu cenu, kuru klienti ir gatavi maksāt, tomēr neskarot cenu ierobežojumu rezervēto pakalpojumu jomā, kurš ir jāievēro”.

9

Šīs direktīvas 2. panta 13. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā tiek piemērotas šādas definīcijas:

[..]

10

Minētās direktīvas 3. panta 1., 4. un 5. punktā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis savā teritorijā nodrošina to, ka lietotājiem ir tiesības uz universālo pakalpojumu, kas saistīts ar noteiktas kvalitātes pastāvīgo pasta pakalpojumu sniegšanu par pieņemamām cenām visiem lietotājiem visās vietās.

[..]

4.   Katra dalībvalsts pieņem pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka universālajā pakalpojumā ietilpst vismaz šādi:

[..]

[..]

5.   Valsts regulatīvās iestādes var universālā pakalpojuma sniegšanai svara ierobežojumu palielināt līdz jebkuram svaram, nepārsniedzot 20 kilogramus, un paredzēt īpašus noteikumus šādu paku piegādei mājās.

[..]”

11

2005. gada 27. jūnijaVerordnung zur Durchführung des Fahrpersonalgesetzes (Likuma par autotransporta apkalpi īstenošanas noteikumi) (BGBl. 2005 I, 1882. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2017. gada 8. augusta noteikumiem (BGBl. 2017 I, 3158. lpp.), (turpmāk tekstā – “FPersV”) ir pieņēmusi Bundesministerium für Verkehr, Bau- und Stadtentwicklung (Transporta, būvniecības un pilsētattīstības ministrija, Vācija), lai nodrošinātu Regulas Nr. 561/2006 ieviešanu Vācijas tiesību sistēmā.

12

Saskaņā ar FPersV 1. pantu “Transportlīdzekļa vadīšanas laiks un atpūtas laikposmi autopārvadājumu jomā”:

“(1)   Transportlīdzekļu vadītājiem,

[..]

ir jāievēro vadīšanas laikposmi, pārtraukumi un atpūtas laikposmi, kā tas noteikts [Regulas Nr. 561/2006] 4., 6.–9. un 12. pantā.

(2)   1. punkta noteikumus nepiemēro:

[..]

(6)   [..]

Uzņēmējam ir pienākums

[..]”

13

FPersV 18. pantā “Atkāpes saskaņā ar Regulām (EK) Nr. 561/2006 un (ES) Nr. 165/2014” ir noteikts:

“(1)   Atbilstoši Regulas (EK) Nr. 561/2006 13. panta 1. punktam un Regulas (ES) Nr. 165/2014 3. panta 2. punktam – [Fahrpersonalgesetz (Likums par autotransporta apkalpi)] tvērumā – no Regulas (EK) Nr. 561/2006 5.–9. panta un Regulas (ES) Nr. 165/2014 piemērošanas tiek izslēgtas šādas transportlīdzekļu kategorijas:

[..]

[..].”

14

1997. gada 22. decembraPostgesetz (Likums par pasta pakalpojumiem) (BGBl. 1997 I, 3294. lpp.), kas pēdējo reizi grozīts ar 2017. gada 29. marta likuma (BGBl. 2017 I, 626. lpp.) 169. pantu (turpmāk tekstā – “PostG”), 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts:

“1.   Pasta pakalpojumi šā likuma izpratnē ir šādi komerciālie pakalpojumi:

[..]

[..].”

15

Saskaņā ar PostG 11. pantu:

“(1)   Universālais pakalpojums ir pasta pakalpojumu minimums atbilstoši 4. panta 1. punktam, kas visā teritorijā tiek sniegti noteiktā kvalitātē un par pieņemamu cenu. Universālo pakalpojumu veido tikai tie pasta pakalpojumi, kas pakļauti licencēšanai, un pasta pakalpojumi, kas vismaz daļēji no pārvadāšanas viedokļa var tikt sniegti ar licencēšanai pakļautajiem pakalpojumiem. Tas ietver tikai tādus pakalpojumus, kas vispārēji tiek uzskatīti par vitāli svarīgiem.

(2)   Federālā valdība ar noteikumiem, kuriem nepieciešama Bundestag (Bundestāgs, Vācija) un Bundesrat (Bundesrāts, Vācija) piekrišana, ir tiesīga atbilstoši 1. punktam noteikt universālā pakalpojuma saturu un apjomu. [..]”

16

Federālā valdība, pamatojoties uz PostG 11. panta 2. punktu, ir precizējusi universālā pakalpojuma tvērumu attiecībā uz paku sūtījumiem, kuri minēti 1999. gada 15. decembraPost‑Universaldienstleistungsverordnung (Noteikumi par universālo pasta pakalpojumu) (BGBl. I, 2418. lpp.) un kuri pēdējo reizi grozīti ar 2005. gada 7. jūlija likuma (BGBl. 2005 I, 1970. lpp.) 3. panta 26. punktu, 1. panta 1. punkta 2. apakšpunktā, kas ir formulēts šādi:

“(1)   Par “universālo pakalpojumu” uzskata šādus pasta pakalpojumus:

[..]

[..].”

17

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Deutsche Post ir izraudzīta par universālā pasta pakalpojuma sniedzēju PostG 11. panta 1. punkta izpratnē un tādējādi veic pasta paku pārvadājumus, kuru maksimālais svars ir 20 kilogrami, atbilstoši 2005. gada 7. jūlija Noteikumu par universālo pasta pakalpojumu 1. panta 1. punkta 2. apakšpunktam. Tā sniedz šo pakalpojumu, izmantojot transportlīdzekļus vai transportlīdzekļu kombinācijas ar maksimāli pieļaujamo masu no 2,8 tonnām līdz 3,5 tonnām, kā arī transportlīdzekļus vai transportlīdzekļu kombinācijas, kuru maksimālā pieļaujamā masa nepārsniedz 7,5 tonnas. Vienlaikus un ar šiem pašiem transportlīdzekļiem Deutsche Post nodrošina arī tādu paku piegādes, kuru svars pārsniedz 20 kilogramus, proti, tādu paku, kuras neietilpst universālajā pakalpojumā, bet kuras saskaņā ar Deutsche Post sniegto informāciju pat arī intensīvu piegāžu laikposmos neveido vairāk par 5 % no visu transportlīdzekļu kopējās kravas.

18

Deutsche Post uzskata, ka attiecībā uz to kā universālā pakalpojuma sniedzēju ir piemērojama FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunktā paredzētā atkāpes norma, kurā ir pārņemts Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunkts. Tādēļ uz to neattiecoties pienākums piemērot uzņēmumiem saistošās normas par transportlīdzekļu vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem, kas, pamatojoties uz minēto regulu, ir jāievēro transportlīdzekļu vadītājiem, kuri nodrošina preču un pasažieru autopārvadājumus.

19

Savukārt Vācijas un federālo zemju kompetentās iestādes uzskata, ka šī atkāpi saturošā tiesību norma Deutsche Post nav piemērojama, jo Deutsche Post pārvadā arī pakas, kuru svars pārsniedz universālā pasta pakalpojumā ietilpstošajiem sūtījumiem piemērojamo 20 kilogramu maksimālo robežu. Šajā sakarā Deutsche Post filiālēs jau ir veiktas pārbaudes un attiecībā uz šo pasta operatoru ir uzsāktas procedūras, kuru rezultātā varētu tikt uzlikti administratīvie sodi.

20

2015. gada 21. janvārīDeutsche Post u.c. vērsās Verwaltungsgericht Köln (Ķelnes Administratīvā tiesa, Vācija) ar prasību konstatēt juridisku faktu nolūkā precizēt FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunktā paredzētās atkāpes piemērojamību un atzīt ka šī atkāpe ir piemērojama arī attiecībā uz attiecīgo pakalpojumu sniegšanu. Ar 2016. gada 2. februāra spriedumu prasība tika noraidīta kā nepamatota, jo minētā tiesa tostarp atbalstīja Land Nordrhein‑Westfalen (Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālā zeme, Vācija) interpretāciju, saskaņā ar kuru attiecīgā atkāpe ir piemērojama tikai tad, ja transportlīdzekļi tiek izmantoti “vienīgi” universālajā pasta pakalpojuma ietilpstošo pasta sūtījumu piegādes mērķiem.

21

2016. gada 7. martāDeutsche Post u.c. iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Oberverwaltungsgericht für das Land Nordrhein‑Westfalen (Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija). Šī tiesa norāda, ka, pieņemot FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunktu, Vācijas likumdevējs ir pilnībā pārņēmis Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētās atkāpes saturu – tādējādi attiecīgās valsts tiesību normas interpretācija ir būtiski atkarīga galvenokārt no atkāpi saturošās Savienības tiesību normas interpretācijas.

22

It īpaši iesniedzējtiesa norāda – tā kā Tiesa vēl nav precizējusi šīs atkāpes tvērumu un saturu, šajā stadijā nebūtu iespējams izslēgt nedz Deutsche Post u.c. piedāvāto interpretāciju, nedz arī Land Nordrhein‑Westfalen (Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālā zeme) aizstāvēto interpretāciju. Šajā ziņā tā norāda, ka pēdējās minētās atbalstītā interpretācija ļautu izvairīties no tā, ka Vācijā uzņēmums, kurš sniedz universālo pasta pakalpojumu, varētu gūt konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar uzņēmumu, kurš nesniedz šo pakalpojumu un kuram šī iemesla dēļ ir saistoši noteikumi par transportlīdzekļa vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem. Tomēr, šīs tiesas ieskatā, var būt arī iespējams, ka šī konkurences priekšrocība ir paredzēta, lai kompensētu konkurences ziņā neizdevīgo stāvokli, kas uzņēmumiem, kuri sniedz universālos pasta pakalpojumus, rodas no tā, ka valsts reglamentē šāda pakalpojuma cenu un kvalitāti.

23

Turklāt gadījumā, ja Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajā atkāpes normā nebūtu prasīts, ka tajā minētie transportlīdzekļi vai transportlīdzekļu kombinācijas tiek izmantoti “vienīgi” sūtījumu piegādāšanai universālā pakalpojuma ietvaros, būtu jāprecizē, vai šajā normā ir prasīts, ka vismaz zināmai daļai sūtījumu ir jāietilpst universālajā pakalpojumā, lai transportlīdzekļi un transportlīdzekļu kombinācijas būtu atbrīvoti no šajā regulā noteiktajiem pienākumiem.

24

Šajos apstākļos Oberverwaltungsgericht für das Land Nordrhein‑Westfalen (Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Tāpat kā lietā C‑203/18 arī šajā lietā tiesvedība pamatlietā attiecas uz to, vai Deutsche Post ir ievērojusi FPersV, kurā ir pārņemtas atsevišķas Regulas Nr. 561/2006 normas, paredzētos pienākumus. Tomēr lietā C‑374/18 fakti ir atšķirīgi tādā nozīmē, ka runa ir tikai par transportlīdzekļiem vai transportlīdzekļu kombinācijām ar maksimāli pieļaujamo masu no 2,8 līdz 3,5 tonnām.

26

Uzskatīdama, ka apstāklis, ka Deutsche Post nav ievērojusi šos pienākumus, veido Gesetz gegen den unlauteren Wettbewerb (Likums par negodīgas konkurences novēršanu, BGBl. 2010 I, 254. lpp.) 3. panta un 3.a panta pārkāpumu, UPS Deutschland u.c. cēla prasību Landgericht Köln (Ķelnes apgabaltiesa, Vācija), prasot pārtraukt šīs darbības un atzīt pienākumu atlīdzināt ar šo faktu nodarīto kaitējumu.

27

Iesniedzējtiesa sliecas uzskatīt, ka Deutsche Post nav tiesīga atsaukties uz FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunktā paredzēto izņēmumu, jo, kā tas izrietot no šīs tiesību normas jēgas un mērķa, aplūkoto atkāpi ir iespējams piemērot tikai tad, kad tiek piegādāti vienīgi sūtījumi, kuri ietilpst universālajā pasta pakalpojumā. Proti, FPersV, ar kuru valsts tiesībās tiek transponēta Regula Nr. 561/2006, mērķi uzlabot šoferu darba apstākļus un ceļu satiksmes drošību esot iespējams sasniegt vienīgi tad, ja tādā nozarē, kuru raksturo spēcīga konkurence – kāda ir pasta nozare –, izņēmumi tiek interpretēti šauri.

28

Turklāt, ņemot vērā, ka FPersV ir pārņemtas arī Regulas Nr. 561/2006 normas attiecībā uz transportlīdzekļiem, kuru maksimālā pieļaujamā masa pārsniedz 2,8 tonnas, bet nepārsniedz 3,5 tonnas, rodas jautājums, vai un kādā mērā ir jāizmanto Savienības tiesību normas, interpretējot tādu valsts tiesību normu kā FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunkts.

29

Turklāt iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai tas, ka kopsakarā ar pasta sūtījumu tiek sniegti atsevišķi papildu pakalpojumi, nepieļauj to, ka šāds sūtījums tiek kvalificēts par tādu, kas veikts “kā universālā pakalpojuma daļa”. Šī tiesa uzskata, ka uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši. Tomēr, pēc tās domam, strīda risinājums ir atkarīgs it īpaši no Regulas Nr. 561/2006 noteikumu interpretācijas.

30

Šajos apstākļos Landgericht Köln (Ķelnes apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Jautājumi lietā C‑203/18, kā arī pirmais, otrais un ceturtais jautājums lietā C‑374/18 būtībā attiecas uz Regulas Nr. 561/2006, kā arī Direktīvas 97/67 normu interpretāciju.

32

Savukārt attiecībā uz trešo jautājumu lietā C‑374/18 Landgericht Köln (Ķelnes apgabaltiesa) izteiktās šaubas ir radušās tāpēc, ka pamatlieta attiecas uz transportlīdzekļiem vai transportlīdzekļu kombinācijām ar maksimāli pieļaujamo masu no 2,8 līdz 3,5 tonnām, proti, transportlīdzekļiem, kas neietilpst Regulas Nr. 561/2006 piemērošanas jomā. Saskaņā ar tās 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu Regula Nr. 561/2006 attiecas tikai uz par kravu pārvadāšanu ar tādiem transportlīdzekļiem, kuru maksimālā pieļaujamā masa pārsniedz 3,5 tonnas.

33

Tomēr Vācijas likumdevējs, kas ir izmantojis Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzēto iespēju, cieši pieturoties pie šīs normas teksta, ar FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunktu piemēro Regulas Nr. 561/2006 13. pantā paredzētās atkāpes normas arī transportlīdzekļiem, kuru masa ir mazāka par 3,5 tonnām.

34

Šādos apstākļos, kā norāda ģenerāladvokāts secinājumu 39. un 40. punktā, atbilde uz trešo prejudiciālo jautājumu lietā C‑374/18 var ietekmēt Tiesas kompetenci atbildēt uz pirmo, otro un ceturto jautājumu šajā lietā, kuri attiecas uz Regulas Nr. 561/2006 noteikumu interpretāciju. Līdz ar to šis trešais jautājums ir jāizskata vispirms.

35

Ar trešo jautājumu lietā C‑374/18 Landgericht Köln (Ķelnes apgabaltiesa) būtībā jautā, vai tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā, kurā burtiski ir pārņemti Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta noteikumi, ciktāl šī norma ir piemērojama transportlīdzekļiem ar masu, kas pārsniedz 2,8 tonnas, bet nepārsniedz 3,5 tonnas, un kura šī iemesla dēļ neietilpst Regulas Nr. 561/2006 piemērošanas jomā, ir jāinterpretē, tikai pamatojoties uz Savienības tiesībām, vai arī valsts tiesa, lai interpretētu šādu valsts tiesību normu, var piemērot no Savienības tiesību kritērijiem atšķirīgus kritērijus.

36

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatgādina, ka Tiesa vairākkārt ir atzinusi savu kompetenci lemt par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības tiesību normām situācijās, kurās, pat ja pamatlietas fakti tieši neietilpst šo tiesību piemērošanas jomā, minētās šo tiesību normas ir kļuvušas piemērojamas ar valsts tiesībām tāpēc, ka tajās ir atsauce uz Savienības tiesību normām. Proti, šādās situācijās Eiropas Savienības interesēs pavisam noteikti ir, ka – tālab, lai izvairītos no turpmākām interpretācijas atšķirībām, – no Savienības tiesībām aizgūtās tiesību normas tiek interpretētas vienveidīgi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1990. gada 18. oktobris, Dzodzi, C‑297/88 un C‑197/89, EU:C:1990:360, 37. punkts, 2019. gada 13. marts, E., C‑635/17, EU:C:2019:192, 35. un 36. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

37

Tiesa arī ir atzinusi, ka tās veikta Savienības tiesību normu interpretācija situācijās, kuras nav to piemērošanas jomā, ir pamatota, ja ar valsts tiesībām – lai tiktu nodrošināta vienāda attieksme šādās situācijās un situācijās, kuras ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, – šīs tiesību normas ir padarītas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas šādās situācijās (spriedums, 2019. gada 13. marts, E., C‑635/17, EU:C:2019:192, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Šajā gadījumā ir jāpārbauda, vai FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunktā izdarītā atsauce uz Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktu ir jākvalificē kā “tieša un bez nosacījumiem” iepriekšējā punktā minētās judikatūras izpratnē un vai līdz ar to minētā Savienības tiesību norma ir piemērojama transportlīdzekļiem, kuri – to maksimālās pieļaujamās masas dēļ, kas ir mazāka par minētajā regulā noteikto minimālo 3,5 tonnu maksimālo robežu, – neietilpst minētās regulas piemērošanas jomā.

39

Kā norāda ģenerāladvokāts secinājumu 53. punktā, FPersV 18. panta tekstā – pēc gan tā virsrakstā, gan pirmajā teikumā iekļautas tiešas atsauces uz Regulām Nr. 561/2006 un Nr. 165/2014 – vārdu pa vārdam, bez jebkādām izmaiņām tā 1. punkta 4) apakšpunktā ir pārņemts Regulas Nr. 561/2006, kurā grozījumi izdarīti ar Regulas Nr. 165/2014 45. pantu, 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētās atkāpes saturs.

40

Turklāt iesniedzējtiesa, kurai ar LESD 267. pantu izveidotās tiesu sadarbības sistēmas ietvaros vienīgajai ir kompetence interpretēt valsts tiesības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 7. novembris, K un B, C‑380/17, EU:C:2018:877, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), savā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ir precizējusi, ka FPersV, tieši atsaucoties uz Savienības tiesību prasībām, ir pārņemti minētās regulas noteikumi, lai tos attiecinātu uz transportlīdzekļiem ar maksimālo pieļaujamo masu no 2,8 līdz 3,5 tonnām. Papildus tam – kā redzams no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑203/18 – no dokumentiem, kuri attiecas uz FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunkta ģenēzi, skaidri izriet, ka minētais likumdevējs ir “vēlējies pilnībā izmantot Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzēto izņēmumu” un tādējādi ir saskaņojis rīcību iekšējās situācijās ar rīcību tādās situācijās, uz kurām attiecas Regula Nr. 561/2006.

41

No tā izriet – kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 57. punktā –, ka FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunkts iekļaujas vienotā valsts tiesību normu sistēmā, paplašinot ar Regulu Nr. 561/2006 ieviestā Savienības tiesiskā regulējuma par transportlīdzekļu vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem piemērošanu attiecībā uz pārvadājumiem, kas tiek veikti ar transportlīdzekļiem, kuru maksimālā pieļaujamā masa ir zemāka par to, uz kādu tiek attiecināta Regulas Nr. 561/2006 piemērošanas joma.

42

Šādos apstākļos FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunktā izdarītā atsauce uz Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktu ir jākvalificē kā “tieša un bez nosacījumiem” šā sprieduma 37. punktā minētās judikatūras izpratnē – tādējādi Tiesai saskaņā ar LESD 267. pantu ir kompetence atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem un interpretēt Regulas Nr. 561/2006 noteikumus tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā.

43

Papildus tam, ņemot vērā, ka pastāv konkrēta interese, lai šāda Savienības tiesību norma, kas padarīta piemērojama iekšējās tiesībās – kā tas izriet no šī sprieduma 36. punktā minētās judikatūras – tiktu interpretēta vienveidīgi, iesniedzējtiesai ir saistoša Tiesas sniegtā pamatlietā aplūkoto Savienības tiesību normu interpretācija un tā nevar balstīties uz citiem kritērijiem.

44

Līdz ar to uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā, kurā burtiski ir pārņemti Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta noteikumi, ciktāl šī norma ir piemērojama transportlīdzekļiem ar maksimālo pieļaujamo masu, kas pārsniedz 2,8 tonnas, bet nepārsniedz 3,5 tonnas, un kura šā iemesla dēļ neietilpst Regulas Nr. 561/2006 piemērošanas jomā, ir jāinterpretē, tikai pamatojoties uz Savienības tiesībām, kā tās ir interpretējusi Tiesa, ja šie noteikumi ar valsts tiesībām attiecībā uz šiem transportlīdzekļiem ir padarīti tieši un bez nosacījumiem piemērojami.

45

Ar jautājumiem lietā C‑203/18, kā arī ar pirmo un otro jautājumu lietā C‑374/18, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesas būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais izņēmums attiecas tikai uz transportlīdzekļiem vai transportlīdzekļu kombinācijām, kas tiek izmantoti vienīgi noteikta pārvadājuma laikā sūtījumu piegādei universālā pasta pakalpojuma ietvaros, vai ka šī atkāpe ir piemērojama arī tad, ja transportlīdzekļi vai attiecīgo transportlīdzekļu kombinācijas universālajā pasta pakalpojumā ietilpstošu sūtījumu piegādei tiek izmantoti galvenokārt vai noteiktā apmērā.

46

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 561/2006 17. apsvērumam un 1. pantam, tās mērķi ir saskaņot konkurences apstākļus autopārvadājumu nozarē un uzlabot darba apstākļus, kā arī satiksmes drošību (spriedums, 2019. gada 7. februāris, NK, C‑231/18, EU:C:2019:103, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Šajos nolūkos šīs regulas 5.–9. pantā ir paredzēta virkne noteikumu, kas reglamentē transportlīdzekļu vadīšanas laikposmus, pārtraukumus un atpūtas laikposmus, kuri jāievēro šīs regulas piemērošanas jomā ietilpstošu transportlīdzekļu vadītājiem.

48

Pamatojoties tostarp uz Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktu, dalībvalstīm tomēr ir atļauts piešķirt atkāpes no šīs regulas 5.–9. panta noteikumiem, kas piemērojami arī pārvadājumiem ar transportlīdzekļiem vai transportlīdzekļu kombinācijām, kuru maksimālā pieļaujamā masa nepārsniedz 7,5 tonnas un kurus izmanto universālā pakalpojuma sniedzēji, kā noteikts Direktīvas 97/67 2. panta 13. punktā, lai piegādātu sūtījumus universālā pakalpojuma ietvaros.

49

Tā kā Vācijas Federatīvā Republika ir izmantojusi Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzēto iespēju, ir jānosaka šajā normā paredzētās atkāpes tvērums.

50

Šajā ziņā ir jāuzsver – tā kā Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta pirmās daļas piemērošanas noteikumi ir atkāpe no šīs regulas 5.–9. panta, tā ir jāinterpretē šauri (pēc analoģijas, attiecībā uz minētās regulas 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta otro daļu, skat. spriedumu, 2011. gada 28. jūlijs, Seeger, C‑554/09, EU:C:2011:523, 33. punkts, un attiecībā uz Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta p) apakšpunktu skat. spriedumu, 2019. gada 7. februāris, NK, C‑231/18, EU:C:2019:103, 21. punkts). Turklāt šīs atkāpes tvērums ir jānosaka, ņemot vērā pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma tekstu, kontekstu un mērķus.

51

Attiecībā uz Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta tekstu ir jāatzīmē, ka šī norma tieši attiecas uz transportlīdzekļiem, kuri tiek izmantoti, lai piegādātu “sūtījumus kā universālā pakalpojuma daļu”. Tādējādi minētajā normā paredzētā atkāpe attiecas uz sūtījuma veidu, kas veikts ar attiecīgajiem transportlīdzekļiem – tas liek domāt, ka Savienības likumdevējs vēlējās neiekļaut šīs atkāpes piemērošanas jomā visus universālo pasta pakalpojumu sniedzēju transportlīdzekļus, bet tikai tos, kas pārvadā sūtījumus, uz kuriem attiecas universālais pasta pakalpojums.

52

Līdz ar to pamatlietā aplūkotā atkāpe neattiecas uz transportlīdzekļiem, kas papildus sūtījumu piegādei universālā pasta pakalpojuma ietvaros tiek izmantoti, lai piegādātu citus sūtījumus, kuri šajā pakalpojumā neietilpst.

53

Šo interpretāciju nevar atspēkot ar Deutsche Post un Polijas valdības izklāstītajiem argumentiem par minētās atkāpes kontekstu, saskaņā ar kuriem Savienības likumdevēja izvēle izmantot jēdzienu “vienīgi” attiecībā uz Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta e), i) un o) apakšpunktā minētajām atkāpēm pierādot, ka Savienības likumdevēja nodoms attiecībā uz šīs regulas 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā minēto atkāpi nav bijis ierobežot šī izņēmuma piemērošanas jomu ar pārvadājumiem, kas tiek veikti, izmantojot transportlīdzekļus, kuri tiek izmantoti vienīgi sūtījumu piegādei universālā pakalpojuma ietvaros, bet iekļaut tajā arī gadījumus, kad transportlīdzekļi šādu sūtījumu piegādei tiek izmantoti tikai daļēji.

54

Proti – kā būtībā savos rakstveida apsvērumos apgalvo arī Komisija – jēdziena “vienīgi” neesamība kādas no Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punktā uzskaitītajām atkāpēm formulējumā noteikti nav pamats a contrario secinājumam, ka tā ir interpretējama plaši. Šajā ziņā pietiek ar atgādinājumu, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka gadījumā, ja transportlīdzekļi – kaut tas būtu tikai daļēji – tiktu lietoti citiem mērķiem, nevis tiem, kas ir skaidri paredzēti Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punktā, šajā tiesību normā paredzētās atkāpes nav piemērojamas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 13. marts, A. Karuse, C‑222/12, EU:C:2014:142, 31. un 35. punkts).

55

Turklāt Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētās atkāpes interpretāciju, ko Tiesa izmantojusi šī sprieduma 52. punktā, apstiprina minētās regulas mērķi, kuri ir jāņem vērā, lai noteiktu šādas atkāpes piemērojamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 13. marts, A. Karuse, C‑222/12, EU:C:2014:142, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā norādīts šī sprieduma 46. punktā, ka saskaņā ar Regulas Nr. 561/2006 17. apsvērumu un 1. pantu tās mērķis ir saskaņot konkurences nosacījumus attiecībā uz ceļu satiksmes nozari un uzlabot darba ņēmēju sociālos apstākļus, kā arī ceļu satiksmes drošību, it īpaši paredzot noteikumus par transportlīdzekļa vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem, kas jāievēro transportlīdzekļa vadītājiem, kuri veic kravu un pasažieru autopārvadājumus.

57

Proti, Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētās atkāpes plaša interpretācija varētu radīt tādas sekas, ka, pirmkārt, uz Deutsche Post transportlīdzekļu vadītājiem, proti, lielu skaitu vadītāju, vairs neattiektos viņu darba apstākļu aizsardzība, kāda ir paredzēta Regulā Nr. 561/2006 – tas būtu pretrunā mērķim uzlabot šo darba ņēmēju sociālos apstākļus. Otrkārt, sekas šādai Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētās atkāpes paplašināšanai būtu tādas, ka visus Deutsche Post transportlīdzekļus, proti, lielu skaitu transportlīdzekļu, šādi transportlīdzekļu vadītāji varētu likumīgi bez atpūtas vadīt daudzas stundas – tas nopietni ietekmētu mērķi uzlabot ceļu satiksmes drošību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 28. jūlijs, Seeger, C‑554/09, EU:C:2011:523, 35. un 36. punkts).

58

Turklāt šāda pamatlietā aplūkotās atkāpes plaša interpretācija tostarp neļautu sasniegt mērķi likvidēt nevienlīdzību, kas var radīt konkurences izkropļojumus autopārvadājumu nozarē. Tāds uzņēmums kā Deutsche Post, kas veic darbību universālā pasta pakalpojuma jomā, bet sniedz arī citus parastus pasta pakalpojumus, būdams atbrīvots no Regulas Nr. 561/2006 5.–9. pantā paredzētajiem pienākumiem, tādējādi gūtu konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar konkurējošiem uzņēmumiem, tādiem kā UPS Deutschland u.c., kuri sniedz tikai parastus pasta pakalpojumus (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, 2014. gada 13. marts, A. Karuse, C‑222/12, EU:C:2014:142, 32. punkts).

59

Konkrēti, attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas ietilpst Regulas Nr. 561/2006 piemērošanas jomā, tāds uzņēmums kā Deutsche Post salīdzinājumā ar citiem konkurējošiem uzņēmumiem varētu ietaupīt izmaksas, kuras saistītas ar tahogrāfu uzstādīšanu un uzturēšanu tā izmantotajos transportlīdzekļos.

60

No tā izriet, ka uz pirmo jautājumu attiecīgi lietās C‑203/18 un C‑374/18 ir jāatbild, ka Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētā atkāpe attiecas tikai uz transportlīdzekļiem vai transportlīdzekļu kombinācijām, kuri tiek izmantoti vienīgi noteikta pārvadājuma laikā sūtījumu piegādei universālā pasta pakalpojuma ietvaros.

61

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu attiecīgi lietās C‑203/18 un C‑374/18 nav jāatbild.

62

Ar ceturto jautājumu lietā C‑374/18 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 97/67 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka fakts, ka saistībā ar sūtījumu tiek sniegti tādi papildu pakalpojumi kā sūtījumu savākšana, norādot vai nenorādot precīzu laika intervālu, vecuma vizuāla kontrole, pēcmaksas pasta sūtījumi, sūtījums līdz 31,5 kilogramiem, kurā maksu par pārvadājumu sedz saņēmējs sūtījuma saņemšanas brīdī, pāradresācija, norādījumi piegādes neiespējamības gadījumā, kā arī dienas un stundas izvēle, ir šķērslis tam, lai šo sūtījumu uzskatītu par daļu no “universālā pakalpojuma” atbilstoši šai tiesību normai un tāpēc – par sūtījumu, kas tiek piegādāts “kā daļa no universālā pakalpojuma” Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētās atkāpes piemērošanas nolūkos.

63

Šajā ziņā no Direktīvas 97/67 3. panta 4. un 5. punkta vispirms izriet, ka universālais pasta pakalpojums, kas dalībvalstīm ir jāgarantē lietotājiem, ietver vismaz to pasta paku savākšanu, šķirošanu, pārvadāšanu un piegādi, kuru svars ir līdz 10 kilogramiem – šo robežvērtību par palielināt līdz pat 20 kilogramiem.

64

Turklāt ir jāatgādina – it īpaši runājot par eksprespasta pakalpojumiem –, ka saskaņā ar Direktīvas 97/67 18. apsvērumu būtiskā atšķirība starp šiem pakalpojumiem un universālo pasta pakalpojumu ir pievienotā vērtība – neatkarīgi no to formas –, ko kurjerpasta pakalpojumi nodrošina klientiem un ko klienti uztver. Līdz ar to vislabākais veids, kā noteikt klientu uztverto pievienoto vērtību, ir izvērtēt papildu summu, ko tie ir gatavi maksāt.

65

Šajā ziņā Tiesa nesen ir nospriedusi, ka sūtījums ar pievienoto vērtību, proti, sūtījums ar papildu pakalpojumu ir jānošķir no universālā pakalpojuma kā pamatpakalpojuma. Proti, kurjerpasta pakalpojumi no universālā pakalpojuma atšķiras ar pievienoto vērtību, kuru tie sniedz klientiem un par kuru klienti piekrīt maksāt augstāku cenu. Šādas darbības atbilst specifiskiem pakalpojumiem, kuri ir nodalāmi no vispārējas nozīmes pakalpojuma, atbilst saimnieciskās darbības subjektu konkrētām vajadzībām un prasa veikt noteiktus papildu darbus, ko tradicionālais pasta dienests nepiedāvā (spriedums, 2018. gada 31. maijs, Confetra u.c., C‑259/16 un C‑260/16, EU:C:2018:370, 38. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

66

Šajā gadījumā, kā norāda ģenerāladvokāts secinājumu 125. punktā, nav strīda par to, ka pamatpakalpojumi, kas tiek papildināti ar tādiem papildu pakalpojumiem kā iesniedzējtiesas uzskaitītie, var sniegt pievienoto vērtību klientiem, kuri tādējādi ir gatavi maksāt augstāku cenu, lai saņemtu minētos papildu pakalpojumus.

67

No tā izriet, ka šādi pakalpojumi, kas drīzāk pieder pie eksprespasta pakalpojumiem, nevar tikt uzskatīti par tādiem, kuri ietilpst “universālajā pakalpojumā” Direktīvas 97/67 3. panta 1. punkta izpratnē.

68

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 97/67 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka fakts, ka saistībā ar sūtījumu tiek sniegti tādi papildu pakalpojumi kā sūtījumu savākšana, norādot vai nenorādot precīzu laika intervālu, vecuma vizuāla kontrole, pēcmaksas pasta sūtījumi, sūtījums līdz 31,5 kilogramiem, kurā maksu par pārvadājumu sedz saņēmējs sūtījuma saņemšanas brīdī, pāradresācija, norādījumi piegādes neiespējamības gadījumā, kā arī dienas un stundas izvēle, ir šķērslis tam, lai šo sūtījumu uzskatītu par daļu no “universālā pakalpojuma” atbilstoši šai tiesību normai un tāpēc – par sūtījumu, kas tiek piegādāts “kā daļa no universālā pakalpojuma” Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētās atkāpes piemērošanas nolūkos.

69

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesas, un tās lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: