–

Caseificio Sociale San Rocco Soc. coop. arl, S.s. Franco e Maurizio Artuso, C. Matteazzi un R. Tellatin vārdā – M. Aldegheri, avvocatessa,

–

S. Bolzon vārdā – M. Aldegheri un E. Ermondi, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili, avvocato dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – F. Moro un D. Bianchi, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulas (EEK) Nr. 3950/92 (1992. gada 28. decembris), ar ko ievieš papildmaksājumus piena un piena produktu nozarē (OV 1992, L 405, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1256/1999 (1999. gada 17. maijs) (OV 1999, L 160, 73. lpp.), (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 3950/92”) 2. pantu, kā arī Komisijas Regulas (EK) Nr. 1392/2001 (2001. gada 9. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Regulu Nr. 3950/92 (OV 2001, L 187, 19. lpp.), 9. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Caseificio Sociale San Rocco Soc. coop. arl (turpmāk tekstā – “pirmais pircējs”), kas ir saskaņā ar Itālijas tiesībām dibināta kooperatīva sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kā arī S.s. Franco e Maurizio Artuso, Claudio Matteazzi, Roberto Tellatin un Sebastiano Bolzon, kas ir Itālijas piena ražotāji, no vienas puses, un Agenzia per le Erogazioni in Agricoltura (AGEA) [Atbalsta piešķiršanas lauksaimniecības nozarē aģentūra (AGEA), Itālija] un Regione Veneto (Veneto reģions, Itālija), no otras puses, par piena kvotām un papildmaksājumiem par piena un piena produktu tirdzniecības laikposmu no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 31. martam (turpmāk tekstā – “references laikposms”).

3

Regulas Nr. 3950/92 6. un 8. apsvērumā ir noteikts:

“Tā kā, ja dalībvalstij noteiktie kopējie garantētie daudzumi tiek pārsniegti, ražotājiem, kuri pārsnieguši minētos daudzumus, ir jāsamaksā maksājums; [..]

[..]

tā kā, lai izvairītos, kā tas bija agrāk, no ilgas kavēšanās maksājuma iekasēšanā un samaksāšanā, kas ir pretrunā režīma mērķim, ir jāparedz, ka pircējs, kas šķiet labāk varētu veikt nepieciešamās darbības, ir atbildīgs par maksājuma samaksu, un labāk būtu viņam sniegt līdzekļus, lai nodrošinātu tā iekasēšanu no ražotājiem, kas ir šī maksājuma debitori.”

4

Šīs regulas 1. pantā ir paredzēts:

“Astoņos jaunos secīgos divpadsmit mēnešu laikposmos no 2000. gada 1. aprīļa govs piena ražotāji maksā papildmaksājumu par piena vai piena ekvivalenta daudzumiem, kas attiecīgajā 12 mēnešu laikposmā piegādāti pircējam vai pārdoti tiešam patēriņam, pārsniedzot daudzumu, kas vēl jānosaka.

[..]”

5

Minētās regulas 2. pantā ir noteikts:

“1.   Maksājumu maksā par visiem attiecīgajā 12 mēnešu laikposmā pārdošanā laistiem piena vai piena ekvivalenta daudzumiem, kas pārsniedz attiecīgo 3. pantā minēto daudzumu. Maksājums tiek sadalīts starp ražotājiem, kas ir atbildīgi par pārsniegumu.

Ražotāja maksājamā maksājuma apjomu saskaņā ar dalībvalsts lēmumu nosaka pēc tam, kad neizmantotie references daudzumi ir vai nav pārdalīti, un to nosaka vai nu pircēja līmenī, ņemot vērā pārsniegumu, kas atlicis pēc neizmantoto references daudzumu pārdales proporcionāli katram ražotājam piešķirtajiem references daudzumiem, vai valsts līmenī, ņemot vērā katra individuālā ražotāja references daudzuma pārsniegumu.

2.   Attiecībā uz piegādēm par maksājuma samaksu atbildīgais pircējs līdz datumam un saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, kas vēl jāparedz, samaksā dalībvalsts kompetentajai struktūrai summu, kuru tas atskaita no piena cenas, kas maksājama ražotājiem, kuriem jāmaksā maksājums, vai, ja tas neizdodas, iekasē citā atbilstīgā veidā.

[..]

Ja ražotāja piegādātie daudzumi pārsniedz viņa references daudzumu, pircējam ir tiesības kā avansu atbilstīgi maksājamajam maksājumam atskaitīt daļu no tā piena cenas, ko šis ražotājs piegādājis, pārsniedzot references daudzumu, saskaņā ar dalībvalsts paredzētiem sīki izstrādātiem noteikumiem.

3.   Attiecībā uz tiešo pārdošanu ražotājs līdz datumam un saskaņā ar noteikumiem, kas vēl jāparedz, samaksā dalībvalsts kompetentajai struktūrai attiecīgo maksājumu.

4.   Ja ir jāmaksā maksājums un iekasētā summa ir lielāka par šo maksājumu, dalībvalstis var izmantot pārpalikumu, lai finansētu 8. panta pirmajā ievilkumā minētos pasākumus, un/vai to atmaksāt ražotājiem, kuri atbilst dalībvalsts noteiktām prioritārām kategorijām, balstoties uz objektīviem kritērijiem, kas ir jānosaka, vai kuri ir ārkārtas situācijā, kas izriet no valsts tiesiskā regulējuma, kurš nav saistīts ar šo režīmu.” [Neoficiāls tulkojums]

6

Saskaņā ar Regulas Nr. 1392/2001 6. apsvērumu:

“Saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 3950/92 2. panta 4. punktu Komisija ir atbildīga par kritēriju atlasi, lai noteiktu prioritārās ražotāju kategorijas, kas var gūt labumu no maksājuma atmaksāšanas, ja dalībvalsts ir nolēmusi savā teritorijā pilnībā nepārdalīt neizlietotos daudzumus. Apspriežoties ar Komisiju, dalībvalstij var atļaut lietot citus kritērijus tikai tad, ja Komisijas noteiktos kritērijus minētajā dalībvalstī nevar pilnībā piemērot.”

7

Regulas Nr. 1392/2001 9. pants ir izteikts šādi:

“1.   Vajadzības gadījumā dalībvalstis nosaka ražotāju prioritārās kategorijas, kā minēts Regulas (EEK) Nr. 3950/92 2. panta 4. punktā, pamatojoties uz vienu vai vairākiem objektīviem kritērijiem, prioritātes secībā:

2.   Ja finanšu resursi, kas pieejami attiecīgajam laika posmam, nav izlietoti saskaņā ar 1. punktā minētajiem kritērijiem, pēc apspriešanās ar Komisiju dalībvalsts pieņem citus objektīvus kritērijus.”

8

2003. gada 28. martadecreto-legge n. 49, recante riforma della normativa in tema di applicazione del prelievo supplementare nel settore del latte e dei prodotti lattiero-caseari (Dekrētlikums Nr. 49 par tiesiskā regulējuma reformu saistībā ar papildmaksājuma piemērošanu piena un piena produktu nozarē), kas ar grozījumiem pārveidots par 2003. gada 30. maija Likumu Nr. 119 (2003. gada 30. maijaGURI Nr.°124; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 119/2003), 5. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Nākamā mēneša laikā pēc references mēneša pircēji nosūta reģioniem un autonomajām provincēm, kas tiem piešķīruši atļaujas, datus, kuri izriet no ikmēneša uzskaites reģistra, kas tiek turēts, piemērojot Regulas Nr. 1392/2001 14. panta 2. punktu, atjauninājuma, pat ja viņi nav pieņēmuši piena piegādi. Pircēji atskaita saskaņā ar Regulas Nr. 3950/92 1. pantu, redakcijā ar grozījumiem, aprēķināto papildmaksājumu par pienu, kas piegādāts, pārsniedzot katram attiecīgajam ražotājam individuāli noteikto references daudzumu, ņemot vērā [attiecīgajā] laikposmā notikušās izmaiņas. [..]

2.   Nākamajās 30 dienās pēc tam, kad ir beidzies 1. punktā minētais termiņš, neskarot 10. panta 27.–32. punktu, pircēji iemaksā atskaitītās summas norēķinu kontā, kas atvērts AGEA finanses pārvaldošajā struktūrā [..].”

9

Likuma Nr. 119/2003 9. pantā par pārsniegtā maksājuma atmaksāšanu ir noteikts:

“1.   Katra perioda beigās AGEA:

[..]

3.   Šā panta 1. punkta c) apakšpunktā minētās summas, kuras samazinātas ar 2. punkta normu, pārdale starp maksājumu samaksājušajiem ražotājiem‑kvotu īpašniekiem [..] tiek veikta saskaņā ar šādiem kritērijiem un šādā secībā:

c) bis starp ražotājiem, kuriem, piemērojot kompetentās veselības aizsardzības iestādes lēmumu, ir aizliegts pārvietot dzīvniekus apgabalos, kurus vismaz deviņdesmit dienas tirdzniecības periodā ir skārušas paplašinātas infekcijas slimības, un kuri šī iemesla dēļ bija spiesti ražot līdz 20 % lielāku daudzumu nekā piešķirtais references daudzums. [..]

4.   Ja minētās atmaksājamās summas ir mazākas par 3. punktā minēto summu, atlikums tiek pārdalīts starp maksājumu samaksājušajiem ražotājiem‑kvotu īpašniekiem, izņemot ražotājus, kuri ir vairāk nekā par 100 % pārsnieguši savu individuālo references daudzumu, saskaņā ar šādiem kritērijiem un šādā secībā [..].”

10

2004. gada 24. jūnijadecreto legge n. 157 recante disposizioni urgenti per l’etichettatura di alcuni prodotti agroalimentari, nonché in materia di agricoltura e pesca (Dekrētlikums Nr. 157 par steidzamiem noteikumiem attiecībā uz dažu lauksaimniecības produktu marķēšanu, kā arī lauksaimniecības un zivsaimniecības jomā) (2004. gada 25. jūnijaGURI Nr.°147, turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 157/2004”) 2. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar [Likuma Nr.°119/2003] 9. pantu maksājuma summas, ko ražotāji, kuri ir izpildījuši samaksas pienākumu, ik mēnesi ir pārmaksājuši, tiek atdotas šiem ražotājiem. Pēc šo darījumu beigām, ja kopējais atlikušais piemērojamo maksājumu summu apjoms izrādās lielāks par Eiropas Savienības budžetā iemaksājamo maksājumu, kam pieskaitīti 5 %, AGEA, piemērojot tā paša 9. panta 3. un 4. punktā paredzētos prioritātes kritērijus, neskarot šī paša dekrētlikuma 5. panta 5. punktā minētos sodus, atceļ pārmērīgi aprēķināto maksājumu ražotājiem, kuri vēl nav veikuši ikmēneša maksājumus.”

11

References laikposmā prasītāji pamatlietā nav ievērojuši piemērojamo Itālijas tiesisko regulējumu, jo, pirmkārt, pirmais pircējs nav veicis atskaitījumu un papildmaksājuma ikmēneša pārskaitīšanu un, otrkārt, ražotāji tādējādi nav izpildījuši savu pienākumu veikt pārskaitīšanu Likuma Nr. 119/2003 9. panta 3. punkta un Dekrētlikuma Nr. 157/2004 2. panta 3. punkta izpratnē.

12

2004. gada 28. jūlijāAGEA pirmajam pircējam nosūtīja paziņojumu par piena kvotām un papildmaksājumu references laikposmā.

13

Šajā paziņojumā tostarp bija precizēts, ka AGEA ir piemērojusi Dekrētlikuma Nr. 157/2004 2. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru ražotāju, kuri ir izpildījuši samaksas pienākumu, pārsniegtais ik mēnesi veiktais maksājums ir jāatmaksā šiem pašiem ražotājiem un ka, ja minēto darījumu beigās kopējais atlikušais veicamo maksājumu summu apjoms izrādās lielāks nekā Savienības budžetā iemaksājamais maksājums, kam pieskaitīti 5 %, AGEA, piemērojot Likuma Nr. 119/2003 9. panta 3. un 4. punktā paredzētos prioritātes kritērijus, nepieprasot samaksāt pārmērīgi aprēķināto maksājumu ražotājiem, kuri vēl nav veikuši ikmēneša maksājumus.

14

Šī paziņojuma pielikumā AGEA bija pievienojusi veidlapu, kurā par references laikposmu attiecībā uz katru ražotāju ir norādītas jau pārskaitīto un apstiprināto maksājumu summas, kā arī atmaksājamās summas, kas aprēķinātas, piemērojot Likuma Nr. 119/2003 9. panta 3. un 4. punktu. AGEA turklāt paskaidroja, ka uzņēmumam, kas ir pircējs, ir jāmaksā atmaksātās summas attiecīgajiem ražotājiem un ražotāju vietā jāpārskaita prasītās un minētajā veidlapā norādītās summas.

15

Ar prasību, kas celta Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), prasītāji pamatlietā lūdza atcelt minēto paziņojumu, tostarp apgalvojot, ka pircējam atbilstoši Likuma Nr. 119/2003 5. panta 1. punktam noteiktais ikmēneša atskaitīšanas pienākums un prioritātes kritērijs pārsniegto maksājumu pārdalē – kurš rada priekšrocības ražotājiem, kas ir izpildījuši savu pienākumu veikt pārskaitīšanu, un kurš ir paredzēts Likuma Nr. 119/2003 9. panta 3. punktā, kā arī Dekrētlikuma Nr. 157/2004 2. panta 3. punktā – ir pretrunā Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punkta trešajai daļai un 4. punktam.

16

Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionā administratīvā tiesa) prasību noraidīja.

17

Iesniedzējtiesa, kurā prasītāji pamatlietā bija iesnieguši apelācijas sūdzību, ar 2017. gada 11. decembrī pasludinātu spriedumu, kas nav galīgs, atzina par daļēji pamatotiem apelācijas instancē izvirzītos iebildumus, tostarp nospriežot, ka Likuma Nr. 119/2003 5. panta 1. punktā paredzētais pienākums nevar tikt piemērots attiecībā uz 2004. gada janvāra līdz marta mēnešiem tā nesaderības ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktu dēļ.

18

Tomēr iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādas ir konstatējuma par šī valsts tiesiskā regulējuma nesaderību ar Savienības tiesībām sekas attiecībā uz to ražotāju tiesībām un pienākumiem, kuri nav rīkojušies saderīgi ar šīs valsts tiesisko regulējumu.

19

Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 3950/92 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka konstatējums, ka ar to nav saderīga valsts tiesību norma – ar kuru ir reglamentēta kārtība, kādā pircējs no ražotājiem iekasē papildmaksājumu –, nozīmē, ka ražotāji, uz kuriem attiecas šis tiesiskais regulējums, nav vairs šī maksājuma debitori.

21

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka papildmaksājuma iekasēšanas mehānisms, kas ir ieviests ar Regulu Nr. 3950/92, balstās uz patēriņam paredzētā piena tiešās pārdošanas nošķiršanu no piena piegādēm pircējam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 15. janvāris, Penycoed, C‑230/01, EU:C:2004:20, 28. punkts).

22

Tādējādi tiešo pārdošanu gadījumā dalībvalsts kompetentajai iestādei maksājamais maksājums ražotājam ir jāmaksā tieši atbilstoši šīs regulas 2. panta 3. punktam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 15. janvāris, Penycoed, C‑230/01, EU:C:2004:20, 29. punkts).

23

Savukārt pircējs, kurš, kā izriet no minētās regulas 8. apsvēruma, vislabāk var nodrošināt maksājumu iekasēšanu no ražotājiem, šo maksājumu par piegādēm maksā šai iestādei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 15. janvāris, Penycoed, C‑230/01, EU:C:2004:20, 29. punkts).

24

Šajā nolūkā no šīs pašas regulas 2. panta 2. punkta pirmās un trešās daļas izriet, ka pircējam ir iespēja no ražotājam samaksātās piena cenas atskaitīt summu, kura ražotājam jāmaksā kā papildmaksājums, un ka, ja netiek izmantota šī iespēja, viņš šo summu var iekasēt jebkurā citā atbilstīgā veidā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 29. aprīlis, Consorzio Caseifici dell’Altopiano di Asiago, C‑288/97, EU:C:1999:214, 32. punkts).

25

Tomēr, neraugoties uz šiem specifiskajiem noteikumiem attiecībā uz kārtību, kādā pircēji iekasē maksājumu no ražotājiem, ražotājs katrā ziņā paliek šī maksājuma debitors.

26

Proti, Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šīs regulas 1. pantā noteiktais papildmaksājums tiek sadalīts starp ražotājiem, kuri ir sekmējuši references daudzumu pārsniegšanu. Tāpat šīs regulas 6. apsvērumā ir precizēts, ka viena vai otra kopējo daudzumu pārsniegšana izraisa to, ka maksājumi jāveic šiem ražotājiem.

27

No šī 2. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar minētās regulas 8. apsvērumu, izriet, ka ražotājam ir jāmaksā par visu pārdotā piena daudzumu maksājamais maksājums, ciktāl šis daudzums pārsniedz par tiešo pārdošanu piešķirto references daudzumu vai daudzumu, kas ir piešķirts par piegādi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 29. aprīlis, Consorzio Caseifici dell’Altopiano di Asiago, C‑288/97, EU:C:1999:214, 19. punkts).

28

Maksājuma pāriešana uz ražotāju turklāt ir cieši saistīta papildmaksājuma mērķi, kurš tostarp ir likt piena ražotājiem ievērot tiem piešķirtos references daudzumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 25. marts, Cooperativa Lattepiù u.c., C‑231/00, C‑303/00 un C‑451/00, EU:C:2004:178, 75. punkts, kā arī 2018. gada 24. janvāris, Komisija/Itālija, C‑433/15, EU:C:2018:31, 62. punkts).

29

Līdz ar to, lai gan maksājums par piegādēm ir jāveic pircējam, tomēr gan šajā gadījumā, gan tiešo pārdošanu gadījumā maksājums ir jāveic ražotājiem un turklāt tas ar noteiktiem nosacījumiem var tikt tieši atgūts no šiem ražotājiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 15. janvāris, Penycoed, C‑230/01, EU:C:2004:20, 29., 38. un 39. punkts).

30

No minētā izriet, ka iesniedzējtiesas konstatētā valsts tiesiskā regulējuma, kurā paredzēta kārtība, kādā pircējs no ražotājiem iekasē papildmaksājumu, nesaderība ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktu neatbrīvo šos ražotājus no pienākumu veikt šo maksājumu, kurš tiem katrā ziņā ir noteikts šīs regulas 2. panta 1. punktā.

31

Tieši pretēji, šī nesaderība nozīmē vienīgi, kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 50. punktā, ka konkrētais valsts tiesiskais regulējums nav jāpiemēro un ka pircējam ir jāspēj iekasēt summas no ražotājiem “citā atbilstīgā veidā” atbilstoši minētās regulas 2. panta 2. punkta pirmajai daļai.

32

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 3950/92 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskā regulējuma, kurā paredzēta kārtība, kādā pircējs no ražotājiem iekasē papildmaksājumu, nesaderības ar šo Savienības tiesību normu konstatējums nenozīmē, ka ražotāji, uz kuriem attiecas šis valsts tiesiskais regulējums, vairs nav šī maksājuma debitori.

33

Ar savu trešo jautājumu, kurš ir jāizskata kā otrais, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punkts, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 1392/2001 9. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka pārmērīgi iekasētais papildmaksājums prioritāri ir jāatmaksā ražotājiem, kuri atbilstoši valsts tiesību normai, kas nav saderīga ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktu, ir izpildījuši savu pienākumu veikt ikmēneša pārskaitījumu.

34

No Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punkta izriet, ka gadījumos, kad ir jāmaksā maksājums un iekasētā summa ir lielāka par šo maksājumu, dalībvalsts var izlemt pārmērīgi iekasēto maksājumu atmaksāt ražotājiem, kuri, balstoties uz objektīviem kritērijiem, kas ir jānosaka, atbilst dalībvalsts noteiktām prioritārām kategorijām vai kuri ir ārkārtas situācijā, kas izriet no valsts tiesiskā regulējuma, kuram nav nekādas saiknes ar papildmaksājuma režīmu piena nozarē.

35

Šīs tiesību normas piemērošanas nosacījumi ir precizēti Regulas Nr. 1392/2001 9. panta 1. punktā, kurā ir noteikts, ka vajadzības gadījumā dalībvalstis ražotāju prioritārās kategorijas, kā minēts Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punktā, pamatojoties uz vienu vai vairākiem no pieciem minētajā tiesību normā uzskatītajiem objektīvajiem kritērijiem, nosaka prioritātes secībā.

36

Turklāt Regulas Nr. 1392/2001 9. panta 2. punktā ir noteikts, ka gadījumā, ja šo kritēriju piemērošanas rezultātā pieejamie finanšu resursi nav izlietoti, pēc apspriešanās ar Komisiju dalībvalsts nosaka citus objektīvus kritērijus.

37

Šīs regulas 6. apsvērumā turklāt ir precizēts, ka dalībvalstij var tikt atļauts izmantot citus kritērijus tikai tad, ja minētās regulas 9. panta 1. punktā minētie kritēriji minētajā dalībvalstī nevar tikt pilnībā piemēroti.

38

No minētā izriet, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 71. punktā, ka Regulas Nr. 1392/2001 9. panta 1. punktā paredzētie kritēriji ir izsmeļoši un ka dalībvalstis tos var papildināt ar citiem kritērijiem vienīgi gadījumā, ja šo kritēriju piemērošanas saskaņā ar to prioritāro kārtību rezultātā attiecīgajam laikposmam pieejamie finanšu līdzekļi nav izlietoti.

39

Nevienā no Regulas Nr. 1392/2001 9. panta 1. punktā uzskaitītajiem kritērijiem nav minēts, ka attiecīgajam ražotājam ir jāievēro pienākums veikt ikmēneša pārskaitījumu.

40

Šajos apstākļos dalībvalsts nevar tiesiski veikt pārmērīgi iekasētā maksājuma atmaksāšanu, prioritāri veicot atmaksāšanu ražotājiem, kuri ir izpildījuši šo pienākumu.

41

Proti, ar šādu praksi tiktu iedibināts, ka ražotāji, kuri ir izpildījuši savu pienākumu veikt ikmēneša pārskaitījumu, Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punkta izpratnē tiktu nošķirti prioritārā kategorijā, pamatojoties uz kritēriju, kas tiek piemērots to kritēriju vietā, kuri paredzēti Regulas Nr. 1392/2001 9. panta 1. punktā, un ka nepastāvētu iespēja tiesiski ieviest papildu kritēriju atbilstoši šīs regulas 9. panta 2. punktam.

42

Šādā situācijā ražotājam, kurš ir iekļauts prioritārā kategorijā, piemērojot kādu no minētās regulas 9. panta 1. punktā paredzētajiem kritērijiem, bet kurš nav izpildījis pienākumu veikt ikmēneša pārskaitījumu, tātad varētu tikt piešķirts maksājamā maksājuma atvieglojums tikai pēc tam, kad ražotājiem, kuri ir izpildījuši šo pienākumu, būtu atmaksāts maksājums, pieņemot, ka līdzekļi vēl būtu pieejami pēc atmaksāšanas šiem ražotājiem.

43

Turklāt, kā būtībā norāda Komisija, maksājuma pārskaitīšana tieši vai ar pircēja, kurš ir parādā, starpniecību, protams, principā ir uzskatāma par pārmērīgi iekasētā maksājuma atmaksāšanas loģisku priekšnosacījumu. Tomēr tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais prasa ne tikai šādu pārskaitīšanu, bet nosaka prioritāru secību atmaksāšanai, kas turklāt ir balstīta uz valsts tiesiskā regulējuma, kurā paredzēta maksājumu iekasēšanas kārtība un kurš nav saderīgs ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktu, ievērošanu.

44

Turklāt, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 75. punktā, ražotāji, kuri ir izpildījuši savu pienākumu veikt ikmēneša pārskaitījumu, nevar šī apstākļa dēļ vien tikt uzskatīti par tādiem, kas ir ārkārtas situācijā, kura izriet no valsts tiesību normas, kam nav nekādas saiknes ar papildmaksājuma režīmu piena nozarē Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punkta izpratnē.

45

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punkts, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 1392/2001 9. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka pārmērīgi iekasētais papildmaksājums prioritāri jāatmaksā ražotājiem, kuri atbilstoši valsts tiesību normai, kas nav saderīga ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktu, ir izpildījuši savu pienākumu veikt ikmēneša pārskaitījumu.

46

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tas, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā papildmaksājuma summa – kas jāmaksā ražotājiem, kuri nav izpildījuši piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto pienākumu veikt šī maksājuma ikmēneša pārskaitīšanu – ir jāpārrēķina.

47

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka ar šo jautājumu iesniedzējtiesa jautā par tiesiskās paļāvības aizsardzību, kas jānodrošina ražotājiem, kuri ir izpildījuši pienākumu veikt papildmaksājuma ikmēneša pārskaitīšanu. Šajā nolūkā tā vēlas noskaidrot, kādi secinājumi, iespējams, ir jāizdara pamatlietā no apstākļa, ka noteikumu, kuros paredzēta maksājumu veikšanas kārtība, atmaksājot pārmērīgi iekasēto papildmaksājumu, apšaubīšana galu galā nozīmētu visas vai daļas no šiem ražotājiem atmaksātās summas atgūšanu.

48

Šajā ziņā un neatkarīgi no tā, vai ražotāji, kas ir izpildījuši pienākumu veikt ikmēneša pārskaitīšanu, var atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai apstrīdētu iespējamo šiem ražotājiem atmaksātā maksājuma atgūšanu, ir jākonstatē, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā šā principa ievērošanas sekas nekādā ziņā nevar būt atļauja kompetentajām Itālijas iestādēm neveikt labojumus ar Savienības tiesībām nesaderīgos to pieņemtos lēmumos, atsakoties veikt jaunu vērtējumu attiecībā uz to, kādas summas pienākas ražotājiem, kuri nav izpildījuši šo pienākumu.

49

Tā kā šo ražotāju ciestā nelabvēlīgā attieksme, kā izriet no atbildes, kas sniegta uz trešo jautājumu, balstās uz to, ka Itālijas Republika ir piemērojusi kritēriju, kurš ir noteikts papildus objektīvajiem kritērijiem, kas izsmeļoši ir uzskaitīti Regulas Nr. 1392/2001 9. panta 1. punktā, lai gan tas acīmredzami neatbilst gadījumam, kas minēts šīs regulas 9. panta 2. punktā, minētajām iestādēm – tieši pretēji – ir jāpārrēķina papildmaksājuma summa, kura ir jāmaksā minētajiem ražotājiem, atstājot nepiemērotas ar Regulu Nr. 3950/92 un Regulu Nr. 1392/2001 nesaderīgas valsts tiesību normas.

50

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā nav tas, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā papildmaksājuma summa – kas ir jāmaksā ražotājiem, kuri nav izpildījuši piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto pienākumu veikt šī maksājuma ikmēneša pārskaitīšanu, – ir jāpārrēķina.

51

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: