1

Ar apelācijas sūdzību Alfamicro – Sistemas de computadores, Sociedade Unipessoal, Lda (turpmāk tekstā – “Alfamicro”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 14. novembra spriedumu Alfamicro/Komisija (T‑831/14, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2017:804), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja tās prasību, kas bija pamatota ar LESD 272. pantu un ar ko tika lūgts būtībā konstatēt, ka Eiropas Komisijai pret apelācijas sūdzības iesniedzēju nav prasījumu no nolīguma par subsīdiju Nr. 238882 saistībā ar Eiropas Savienības finansējumu projektam “Save Energy”, kas noslēgts konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammas (2007. līdz 2013. gads) ietvaros, kura tika izveidota atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumam 1639/2006/EK (2006. gada 24. oktobris) (OV 2006, L 310, 15. lpp.) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais nolīgums par subsīdiju”).

2

Atbilstoši Lēmuma Nr. 1639/2006 1. panta 2. punktam, lasot to kopā ar tā 2. apsvērumu, tas ir ticis pieņemts nolūkā uzlabot konkurētspēju un inovāciju jaudu Eiropas Kopienā kā progresīvā zināšanu sabiedrībā, kuras ilgtspējīga attīstība balstās uz spēcīgu ekonomisku izaugsmi un ļoti konkurētspējīgu sociālo tirgus ekonomiku ar augstu vides kvalitātes aizsardzības un uzlabošanas līmeni. Šis lēmums kopš 2013. gada 31. decembra ir atcelts ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1287/2013 (2013. gada 11. decembris), ar ko izveido Uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas programmu (COSME) (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1639/2006/EK (OV 2013, L 347, 33. lpp.).

3

Atbilstoši Lēmuma 1639/2006 19. apsvērumam tas cita starpā bija vērsts uz to, lai tiktu veikti atbilstīgi pasākumi nolūkā novērst pārkāpumus un krāpšanu, kā arī pasākumi, lai atgūtu zaudētos, nepamatoti izmaksātos vai nepareizi izlietotos līdzekļus, saskaņā ar Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95 (1995. gada 18. decembris) par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV 1995, L 312, 1. lpp.), Padomes Regulu (Euratom, EK) Nr. 2185/96 (1996. gada 11. novembris) par pārbaudēm un apskatēm uz vietas, ko Komisija veic, lai aizsargātu Eiropas Kopienu finanšu intereses pret krāpšanu un citām nelikumībām (OV 1996, L 292, 2. lpp.), un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 (1999. gada 25. maijs) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (OV 1999, L 136, 1. lpp.).

4

Viens no šī lēmuma 2. pantā paredzētajiem mērķiem bija tā 2. punkta b) apakšpunktā minētā informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) politikas atbalsta programma.

5

Minētā lēmuma 9. panta “Kopienu finanšu interešu aizsardzība” 3. punktā bija noteikts:

“Visi ar šo lēmumu saistītie izpildes pasākumi paredz jo īpaši uzraudzību un finanšu kontroli, ko veic Komisija vai tās pilnvarots pārstāvis, un revīzijas, ko veic Revīzijas palāta, vajadzības gadījumā revīzijas uz vietas.”

6

Alfamicro ir atbilstoši Portugāles tiesībām dibināta viena dalībnieka sabiedrība, kura sniedz pakalpojumus informātikas un informācijas tehnoloģiju jomā. 2009. gada 9. jūnijā tā ar Komisiju parakstīja nolīgumu par subsīdiju.

7

Atbilstoši šim nolīgumam finansētais projekts “Save Energy” bija paredzēts, lai uzlabotu pilsoņu un politisko lēmumu pieņēmēju informētību par energoefektivitātes jautājumiem. Projekts tika īstenots no 2009. gada 1. marta līdz 2011. gada 31. oktobrim.

8

Alfamicro minētajā projektā piedalījās kā koordinatore konsorcijā ar 17 partneriem no piecām dalībvalstīm. Tā koordinēja inovāciju pilotprojektu tehnoloģiju un sociālajā jomā īstenošanu. Tā turklāt piedalījās arī citos Eiropas projektos, kuros tā uzņēmās tehniskā konsultanta vai projekta koordinatora lomu.

9

Apstrīdētā nolīguma par subsīdiju 5. panta 1. punktā Kopienas maksimālais finansiālais ieguldījums bija noteikts 2230000 EUR apmērā un bija noteikts, ka šis finansiālais ieguldījums aprobežojas ar 50 % no pieļaujamajām izmaksām.

10

Šī nolīguma 10. panta “Piemērojamie tiesību akti un tiesu jurisdikcija” pirmajā daļā bija noteikts, ka uz šo nolīgumu attiecas tā teksts, atbilstošās Kopienu tiesību normas saistībā ar pamatprogrammām inovāciju un konkurētspējas veicināšanai, finanšu regula, ko piemēro Kopienu vispārējam budžetam, un tās piemērošanas noteikumi, vispārīgi – citas atbilstošās Kopienu tiesību normas un pakārtoti – Beļģijas tiesības.

11

Atbilstoši minētā nolīguma 10. panta otrajai daļai “saņēmēji apliecina, ka tie zina un piekrīt, ka Komisija var pieņemt lēmumus, ar ko paredz finansiālas saistības [un kam ir izpildu raksturs] atbilstoši EKL 256. pantam”.

12

Šī paša nolīguma 10. panta trešajā daļā bija noteikts, ka, neskarot Komisijas tiesības tieši pieņemt šī nolīguma 10. panta otrajā daļā paredzētos lēmumus, Eiropas Kopienu Vispārējā tiesa vai, attiecīgā gadījumā, Tiesa ir vienīgās tiesas, kuru kompetencē ietilpst izskatīt strīdus starp Kopienu, no vienas puses, un saņēmējiem, no otras puses, par apstrīdētā nolīguma par subsīdiju interpretāciju, piemērošanu vai spēkā esamību un iepriekš minēto lēmumu likumību.

13

Apstrīdētā nolīguma par subsīdiju II pielikumā, kas bija neatņemama tā sastāvdaļa, bija izklāstīti tam piemērojamie vispārīgie nosacījumi. Vispārīgo nosacījumu II.28. panta “Finanšu revīzija” 1. punkta pirmajā daļā bija noteikts, ka Komisija jebkurā attiecīgā projekta īstenošanas brīdī un piecus gadus pēc galīgā maksājuma veikšanas var uzdot veikt saņēmēja revīziju. Atbilstoši šī punkta otrajai daļai šo uzdevumu var uzticēt veikt ārējiem auditoriem vai Komisijas dienestiem, tostarp Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF). Saskaņā ar minēto vispārīgo nosacījumu II.28. panta 6. punktu Eiropas Revīzijas palātai ir tādas pašas tiesības kā Komisijai, tostarp piekļuves tiesības nolūkā veikt pārbaudes un revīzijas.

14

Projekta “Save Energy” norise, kas sākotnēji bija paredzēta 30 mēnešus, vēlāk tika pagarināta līdz 32 mēnešiem, kā rezultātā tas noslēdzās 2011. gada 3. oktobrī. Pēc šī projekta izpildes Komisija samaksāja 680300 EUR, proti, 50 % no Alfamicro deklarētajām izmaksām.

15

Ar 2012. gada 25. oktobra vēstuli Revīzijas palāta informēja Alfamicro, ka saskaņā ar LESD 287. pantu un kā paredzēts apstrīdētā nolīguma par subsīdiju vispārīgo nosacījumu II.28. panta 6. punktā, tā grasās veikt revīziju tās telpās Kaškaišā (Portugāle) no 2012. gada 17. līdz 19. decembrim. Revīzijas palāta šo revīziju pabeidza 2013. gada 11. aprīlī.

16

Pagaidu revīzijas ziņojumu, kas Alfamicro tika paziņots ar 2013. gada 29. aprīļa vēstuli, Revīzijas palāta vēlāk pārskatīja, ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas sniegtos pagaidu apsvērumus. Ar 2014. gada 25. augusta vēstuli Komisija paziņoja Alfamicro galīgo revīzijas ziņojumu un paziņoja par tās galīgu pabeigšanu. Šīs revīzijas rezultātā Revīzijas palāta kā neatbilstošas piemērojamajām līgumsaistībām un tiesiskajam regulējumam noraidīja deklarētās izmaksas saistībā ar personālu, saistībā ar divu Alfamicro apakšuzņēmēju sniegtajiem pakalpojumiem, kā arī “citas tiešās izmaksas”, kuras galvenokārt attiecās uz ceļa izdevumiem un patēriņa preču iegādi, kopumā 934262 EUR apmērā.

17

Ar 2014. gada 8. septembra vēstuli (turpmāk tekstā – “iepriekšējās informācijas vēstule”) Komisija informēja Alfamicro, ka, pamatojoties uz revīzijas secinājumiem, tā gatavojas atgūt summu 467131 EUR apmērā un ka gadījumā, ja Alfamicro 30 dienu laikā no šīs vēstules saņemšanas brīža neiesniegs apsvērumus, tiks sagatavots paziņojums par parādu par minēto summu. Vēstulē Komisija arī norādīja, ka gadījumā, ja minētā summa netiks samaksāta paziņojumā par parādu norādītajā termiņā, tiks aprēķināti nokavējuma procenti atbilstoši paziņojumā noteiktajai likmei. Visbeidzot Komisija precizēja, ka tai ir iespēja minēto summu atgūt, vai nu veicot piedziņu ar ieskaitu, vai arī pieņemot aktu, kas ir izpildes rīkojums. Ar 2014. gada 8. oktobra vēstuli Alfamicro apstrīdēja iepriekšējās informācijas vēstules saturu.

18

Ar 2014. gada 28. oktobra vēstuli Komisija apstiprināja nostāju, ko tā bija paudusi iepriekšējās informācijas vēstulē, un tai pievienoja paziņojumu par parādu Nr. 3241413112 par 467131 EUR, nosakot termiņu šīs summas samaksai līdz 2014. gada 12. decembrim.

19

Pēc tam ar 2015. gada 15. un 24. aprīļa Alfamicro adresētām vēstulēm rakstveida procedūras Vispārējā tiesā ietvaros Komisija to informēja, ka tā veiks šī prasījuma ieskaitu ar citām apelācijas sūdzības iesniedzējai kā trīs citu Savienības subsidētu projektu dalībniecei maksājamām summām. Šī ieskaita rezultātā summa, kuru Komisija vēlas atgūt no Alfamicro, pašlaik ir 270436 EUR.

20

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 29. decembrī, Alfamicro cēla prasību, pamatojoties uz LESD 272. pantu, kurā ir paredzēts, ka Tiesas kompetencē ir sniegt spriedumus saskaņā ar šķīrējklauzulām, kas ietvertas publisko tiesību vai privāttiesību līgumos, kurus noslēgusi Savienība vai kuri noslēgti tās vārdā.

21

Alfamicro lūdza Vispārējo tiesu konstatēt, ka Komisijas lēmums, kas apgalvoti bija ietverts tās 2014. gada 28. oktobra vēstulē, nav spēkā – ar visām no tā izrietošajām juridiskajām sekām, proti, šai vēstulei pievienotā paziņojuma par parādu par 467131 EUR atcelšanu un kredītnotas par šādu summu izdošanu par labu apelācijas sūdzības iesniedzējai.

22

Vispārējā tiesā Alfamicro izvirzīja pamatus, kas bija saistīti ar apstrīdētā nolīguma par subsīdiju pārkāpumu saistībā ar deklarēto izmaksu novērtējumu par nepieļaujamām, samērīguma principa, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, tiesiskās drošības un labas pārvaldības principu neievērošanu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

23

Replikas rakstā, kuru Alfamicro iesniedza pēc tam, kad Komisija bija pieņēmusi šī sprieduma 19. punktā minētos aktus par ieskaitu, tā savas prasības priekšmetu paplašināja, lūdzot Vispārējai tiesai konstatēt šo ieskaita aktu spēkā neesamību un piespriest Komisijai tos atcelt, kā arī tai atmaksāt atbilstošās summas, pieskaitot nokavējuma procentus.

24

Komisija savukārt iesniedza pretprasību, lūdzot Alfamicro piespriest atmaksāt apstrīdētā nolīguma par subsīdiju ietvaros nepamatoti izmaksāto subsīdiju.

25

Vispārējā tiesa Alfamicro saskaņā ar LESD 272. pantu celto prasību kvalificēja kā “prasību par fakta konstatēšanu”, ar ko tiek lūgts konstatēt parāda, uz kuru Komisija atsaucas, pamatojoties uz apstrīdēto nolīgumu par subsīdiju, neesamību.

26

Attiecībā uz pirmo pamatu, kas saistīts ar nolīguma par subsīdiju pārkāpumu, Vispārējā tiesa padziļināti analizēja Revīzijas palātas secinājumus par izmaksām par iekšējo un apakšuzņēmēju, proti, sabiedrību O. un D., konsultantu pakalpojumiem. Tā apstiprināja Revīzijas palātas un Komisijas vērtējumu šai ziņā, atbilstoši kuram summa, kas atbilst 93 % no Komisijas izmaksātās subsīdijas, nebija pārbaudāma un uzticama un tādējādi nevarēja uzskatīt, ka tā atspoguļo Alfamicro faktiskās izmaksas. Līdz ar to tā nosprieda, ka šīs izmaksas saskaņā ar apstrīdēto nolīgumu par subsīdiju nebija pieļaujamas, un pirmo pamatu noraidīja.

27

Ar otro pamatu Alfamicro norādīja uz samērīguma principa pārkāpumu. Tā kā projekts “Save Energy” tika pabeigts un Komisija no tā pilnībā guva labumu, Alfamicro uzskatīja, ka nebija samērīgi subsīdiju samazināt tikai līdz 7 % no tās sākotnējā apjoma. Vispārējā tiesa nosprieda, ka šāda nolīguma ietvaros subsīdija nav atlīdzība par tās saņēmēja veikto darbu, bet gan projektu subsīdija, kuras izmaksāšana ir pakļauta konkrētiem nosacījumiem. Šī iemesla dēļ Komisija varēja atmaksāt tikai pieļaujamās izmaksas saskaņā ar nolīgumu, kas bija parakstīts ar minēto saņēmēju. Tādēļ Vispārējā tiesa uzskatīja, ka samērīguma princips nav pārkāpts, un šo pamatu noraidīja.

28

Ar trešo pamatu Alfamicro norādīja uz tiesiskās paļāvības aizsardzības, tiesiskās drošības un labas pārvaldības principu pārkāpumu. Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka šie principi līgumiskā kontekstā nav piemērojami, šo pamatu noraidīja kā neefektīvu. Katrā ziņā šie principi konkrētajā gadījumā neesot arī tikuši pārkāpti.

29

Apelācijas sūdzības iesniedzējas ceturtais pamats attiecās uz Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Alfamicro uzskatīja, ka 2014. gada 28. oktobra vēstulē apgalvoti ietvertā lēmuma pamatojums bija “pārmērīgi īss” un ka tādēļ šajā lēmumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā. Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka, tā kā vēstule nav administratīvs akts, šajā gadījumā nepastāv pienākums norādīt pamatojumu, šo pamatu noraidīja. Tā turklāt uzskatīja, ka pat tad, ja šis pamats būtu uzskatāms par pamatu, kas saistīts ar pienākumu labticīgi izpildīt līgumsaistības, tas tomēr nebūtu atbalstāms, tāpēc ka minētā vēstule tika sagatavota Alfamicro zināmā kontekstā, jo tā jau bija pietiekami informēta ar iepriekšējās informācijas vēstuli.

30

Tādējādi Vispārējā tiesa prasību par fakta konstatēšanu noraidīja kopumā.

31

Prasījumus, kurus Alfamicro bija norādījusi replikas rakstā, kurā tā lūdza konstatēt Komisijas pēc pieteikuma par lietas ierosināšanu pieņemto ieskaita aktu spēkā neesamību un lūdza piespriest Komisijai tai atmaksāt minētajiem ieskaitiem atbilstošo summu, tai pieskaitot nokavējuma procentus, Vispārējā tiesa, norādot, ka ieskaita akti ir administratīvi akti, kuru atcelšana ir jālūdz, pamatojoties uz LESD 263. pantu, noraidīja kā nepieņemamus. Taču Vispārējās tiesas Reglaments nepieļauj prasības rakstura grozīšanu tiesvedības laikā.

32

Attiecībā uz Komisijas pretprasību Vispārējā tiesa apstiprināja Revīzijas palātas vērtējuma pamatojumu saistībā ar izmaksu, kas tika atzītas par nepieļaujamām, vērtējumu un tādējādi atzina, ka Komisijai ir prasījums par attiecīgo summu. Tādēļ tā piesprieda Alfamicro samaksāt pēc ieskaita aktiem atlikušo summu, proti, 277849,93 EUR, pieskaitot nokavējuma procentus 26,88 EUR apmērā par katru kavējuma dienu, sākot no 2015. gada 20. jūnija līdz apstrīdētā nolīguma par subsīdiju rezultātā radītā parāda pilnīgai samaksai.

33

Alfamicro apelācijas sūdzībā lūdz Tiesu:

34

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

35

Apelācijas sūdzības atbalstam Alfamicro ir izvirzījusi četrus pamatus, no kuriem pirmais ir saistīts ar to, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi sākotnējās prasības prasījumus tādējādi, ka tie ir vērsti uz to, ka Komisijai saskaņā ar apstrīdēto nolīgumu par subsīdiju nav prasījumu, otrais ir balstīts uz to, ka ir ticis pārkāpts apstrīdētais nolīgums par subsīdiju, trešais ir saistīts ar samērīguma principa pārkāpumu un ceturtais – ar tiesiskās drošības principa pārkāpumu.

36

Komisija norāda uz pirmā pamata nepieņemamību. Tā balstās uz faktu, ka Alfamicro cēla prasību Vispārējā tiesā, pamatodamās uz LESD 272. pantu un apstrīdētajā nolīgumā par subsīdiju ietverto šķīrējklauzulu. Apelācijas ietvaros lūdzot Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā atbilstoši LESD 263. pantam lemtu par apgalvoto Komisijas administratīvo lēmumu, kas esot bijis ietverts tās 2014. gada 28. oktobra vēstulē, apelācijas sūdzības iesniedzēja esot grozījusi strīda priekšmetu, bet tas ir pretrunā Tiesas Reglamenta 170. pantam. Tādēļ šis pamats esot jānoraida kā nepieņemams.

37

Alfamicro uzskata, ka tā pieteikumā par lietas ierosināšanu ir skaidri norādījusi, ka tā lūdz Vispārējo tiesu konstatēt Komisijas lēmuma, kas, kā tā uzskata, bija ietverts 2014. gada 28. oktobra vēstulē, spēkā neesamību un atcelt tai pievienoto paziņojumu par parādu. Arī Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 35. un 36. punktā, uzskatīdama, ka šajā vēstulē ietvertais lēmums ir administratīvs akts, esot atzinusi, ka Alfamicro lūdz atcelt Komisijas lēmumu. Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību tādēļ būtu jānoraida.

38

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, ja lietas dalībniekam tiktu ļauts Tiesā pirmo reizi izvirzīt tādu pamatu, kuru viņš nav izvirzījis Vispārējā tiesā, tad tas nozīmētu, ka viņam ir atļauts vērsties Tiesā ar plašāku strīdu nekā Vispārējā tiesā izskatītais. Apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetence principā ir ierobežota ar pārbaudi par Vispārējās tiesas veikto vērtējumu par tajā izskatītajiem pamatiem. Tomēr arguments, kas nav ticis izvirzīts pirmajā instancē, nav jauns pamats, kurš nav pieņemams apelācijas stadijā, ja ar to ir tikai paplašināta argumentācija, kas jau tikusi pausta pamatā, kurš bijis izvirzīts prasības pieteikumā Vispārējā tiesā (spriedums, 2017. gada 16. novembris, Ludwig-Bölkow-Systemtechnik/Komisija, C‑250/16 P, EU:C:2017:871, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Alfamicro, protams, lūdza Vispārējai tiesai lemt, pamatojoties nevis uz LESD 263. pantu, bet gan uz LESD 272. pantu un apstrīdētajā nolīgumā par subsīdiju ietverto šķīrējklauzulu.

40

Tomēr no pārsūdzētā sprieduma 36. punkta izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja jau no paša sākuma lūdza atzīt, ka Komisijas lēmums, kas apgalvoti esot iekļauts 2014. gada 28. oktobra vēstulē, nav spēkā. No tā izriet, ka Alfamicro patiesībā bija vēlējusies celt prasību atcelt tiesību aktu. Turklāt Vispārējā tiesa konstatēja šo pretrunu un pārsūdzētā sprieduma 41. punktā norādīja, ka iespējamā prasība atcelt tiesību aktu nav pieņemama, jo nedz minētā vēstule, nedz paziņojums par parādu nav ar šādu prasību apstrīdami administratīvi akti.

41

No tā izriet, ka Alfamicro jau tiesvedībā Vispārējā tiesā uzskatīja, ka Komisijas 2014. gada 28. oktobra vēstule ir šīs iestādes pieņemts administratīvs akts, lai gan savu prasību tā bija balstījusi uz nepareizu juridisko pamatu. Tā kā pirmais apelācijas sūdzības pamats ir saistīts ar to, ka Vispārējā tiesa nav pareizi novērtējusi Komisijas 2014. gada 28. oktobra vēstules juridisko raksturu, šis pamats ir tikai Vispārējā tiesā jau izvirzīta pamata ietvaros sniegtās argumentācijas papildinājums.

42

Tādējādi šis pamats ir jāatzīst par pieņemamu.

43

Ar pirmo pamatu Alfamicro pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir nepareizi atzinusi, ka aktam, kuru tā bija lūgusi atcelt, nav apstrīdama akta iezīmju LESD 263. panta izpratnē, un ka tā pārsūdzētā sprieduma 50. punktā ir atzinusi, ka Alfamicro prasījums patiesībā bija vērsts uz to, lai Vispārējā tiesa konstatētu, ka Komisijai saskaņā ar apstrīdēto nolīgumu par subsīdiju nav prasījumu.

44

Alfamicro uzskata, ka vairāki elementi ir pierādījums tam, ka Komisijas 2014. gada 28. oktobra vēstule ir administratīvs akts. Šajā vēstulē tika vienpusēji noteikts parāds un tā samaksas termiņš, kā arī paredzētas Komisijas pilnvaras pieņemt izpildu aktus. Tādējādi Revīzijas palātas veiktā revīzija un fakts, ka šīs revīzijas rezultāti tika attiecināti uz citiem nolīgumiem Alfamicro un Komisijas starpā, pierādot, ka šī revīzija pārsniedza līguma ietvarus.

45

Tāpat arī Komisijas veiktie ieskaita pasākumi pēc minētās vēstules nosūtīšanas esot administratīvi akti. Esot taču pretrunīgi, no vienas puses, apgalvot, ka Komisijas prasījumam ir līgumisks pamats, šī iemesla dēļ subsīdijas saņēmējam liekot balstīt prasību uz LESD 272. pantu, un, no otras puses, atzīt šai iestādei tiesības vienpusēji veikt minētā prasījuma piespiedu piedziņu ar ieskaitu, proti, ar administratīvu aktu, kas var tikt apstrīdēts, tikai pamatojoties uz LESD 263. pantu.

46

Komisija apstrīd Alfamicro argumentāciju par tās apelācijas sūdzības pirmo pamatu.

47

Vispirms ir jāatgādina, kā Vispārējā tiesa to darījusi pārsūdzētā sprieduma 42. punktā, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasību atcelt tiesību aktu LESD 263. panta izpratnē var celt attiecībā uz jebkuru iestāžu pieņemtu aktu – lai kāds arī būtu tā veids vai forma –, kas paredzēts tādu saistošu juridisku seku radīšanai, kuras var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli (spriedumi, 2015. gada 9. septembris, Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, C‑506/13 P, EU:C:2015:562, 16. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2018. gada 20. februāris, Beļģija/Komisija, C‑16/16 P, EU:C:2018:79, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Tomēr Tiesa atkārtoti ir atzinusi, ka Savienības tiesas kompetence interpretēt un piemērot LESD noteikumus prasības atcelt tiesību aktu ietvaros neattiecas uz gadījumiem, kad prasītāja juridiskā situācija ietilpst līgumattiecībās, kuru juridisko kārtību regulē valsts tiesību akti, par kādiem ir vienojušās līgumslēdzējas puses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 9. septembris, Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, C‑506/13 P, EU:C:2015:562, 18. punkts, un rīkojumu 2016. gada 21. aprīlis, Borde un Carbonium/Komisija, C‑279/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:297, 39. punkts).

49

Ja Savienības tiesa atzītu, ka tā ir kompetenta izskatīt strīdus par pilnībā līgumisku aktu atcelšanu, tad tā ne tikai apdraudētu LESD 272. panta nozīmi, kas ļauj piešķirt Savienības tiesām jurisdikciju saskaņā ar šķīrējklauzulu, bet arī riskētu, gadījumā, kad līgumā nav ietverts līdzīgs noteikums, paplašināt tās jurisdikcijas robežas aiz LESD 274. pantā – kurā valsts tiesām ir piešķirta parastā jurisdikcija izskatīt strīdus, kurās Savienība ir puse, – paredzētajām robežām (spriedums, 2015. gada 9. septembris, Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, C‑506/13 P, EU:C:2015:562, 19. punkts).

50

No šīs judikatūras izriet, ka gadījumā, ja ir līgums starp prasītāju un kādu no iestādēm, tad Savienības tiesās, pamatojoties uz LESD 263. pantu, var tikt celta prasība tikai tad, ja apstrīdētais akts ir paredzēts tādu obligātu juridisku seku radīšanai, kas neietilpst līgumattiecībās, kuras saista puses, un kas nozīmē publiskās varas, kāda ir piešķirta līgumslēdzējai pusei – iestādei administratīvas iestādes statusā, priekšrocību īstenošanu (spriedums, 2015. gada 9. septembris, Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, C‑506/13 P, EU:C:2015:562, 20. punkts).

51

Šajā lietā Alfamicro apstrīdētais akts ir Komisijas 2014. gada 28. oktobra vēstule, ar kuru tā Alfamicro nosūtīja paziņojumu par parādu un brīdināja, ka tai ir jāatmaksā summas, kas bija nepamatoti samaksātas saskaņā ar apstrīdēto nolīgumu par subsīdiju un kuru apmērs atbilst paziņojumā par parādu norādītajam.

52

Līdz ar to paziņojums par parādu ietilpst apstrīdētā nolīguma par subsīdiju kontekstā, ciktāl tā mērķis ir atgūt parādu, kurš ir balstīts uz minētā nolīguma noteikumiem. Šāds paziņojums par parādu un tam pievienotais brīdinājums ir jāsaprot kā norāde par termiņu, kā arī samaksas nosacījumiem, un tie nevar tikt pielīdzināti izpildrakstam, lai arī tajos ir minēta izpilde saskaņā ar LESD 299. pantu kā izvēles iespēja Komisijai no citām tai pieejamām iespējām gadījumā, kad parādnieks nav veicis izpildi noteiktajā termiņā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 9. septembris, Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija, C‑506/13 P, EU:C:2015:562, 23. punkts).

53

Katrā ziņā šajā lietā Komisija nav izmantojusi piespiedu izpildi, bet nolēmusi veikt ieskaitu, Vispārējā tiesā lūdzot Alfamicro minēto parādu samaksāt.

54

Turklāt arī neviens no Alfamicro norādītajiem elementiem nav pamats uzskatīt, ka Komisija būtu rīkojusies administratīvas iestādes statusā vai ka tās 2014. gada 28. oktobra vēstule radītu ārpuslīgumiskas juridiskas sekas, kas varētu mainīt Alfamicro juridisko situāciju.

55

Proti, Revīzijas palātas veiktā revīzija bija paredzēta apstrīdētajā nolīgumā par subsīdiju un tā ir procedūra, kas parasti tiek paredzēta šādos nolīgumos. Revīziju mērķis ir nodrošināt, lai subsīdijas saņēmējam tiktu atlīdzinātas tikai pieļaujamās izmaksas saskaņā ar nolīgumu, ar ko tiek piešķirta subsīdija, lai tādējādi garantētu atbildīgu Eiropas līdzekļu pārvaldību un izmantošanu.

56

Tiesa, pēc 2014. gada 28. oktobra vēstules nosūtīšanas Komisija revīzijas par apstrīdēto nolīgumu par subsīdiju rezultātus attiecināja arī uz citiem nolīgumiem, ko tā bija noslēgusi ar Alfamicro un Komisijas lēmumi, pamatojoties uz šo attiecināšanu, attiecīgā gadījumā varētu būt šīs iestādes administratīvi akti, ja tie pārsniegtu šo pārējo nolīgumu ietvarus. Līdz ar to, pirmkārt, Komisijas 2014. gada 28. oktobra vēstulē konstatētais parāds ir balstīts nevis uz šo attiecināšanu, bet gan tieši uz Revīzijas palātas veikto revīziju par Alfamicro saskaņā ar apstrīdēto nolīgumu par subsīdiju deklarētajām izmaksām un, otrkārt, Vispārējā tiesa neizskatīja prasījumus saistībā ar minētajiem pārējiem nolīgumiem par subsīdiju.

57

Tāpat arī Komisijas vēlāk pieņemtie ieskaita akti ir nošķirami akti, kuru iespējamajam administratīvajam raksturam nav nekādas ietekmes uz paziņojumu par prasījumu, kas konstatēts šīs iestādes 2014. gada 28. oktobra vēstulei pievienotajā paziņojumā par parādu. Turklāt, lai arī Alfamicro vispārīgi kritizē Vispārējās tiesas judikatūrā diferencēto pieeju līgumiskiem pasākumiem un administratīviem ieskaita aktiem, tā šajā apelācijas sūdzībā nav apstrīdējusi Vispārējās tiesas lēmumu pārsūdzētā sprieduma 196. punktā atzīt par nepieņemamām tās prasījumu daļas, kas vērstas uz Komisijas ieskaita aktu atcelšanu, bet tikai norāda, ka Vispārējai tiesai bija jāatzīst, ka 2014. gada 28. oktobra vēstule un tai pievienotais paziņojums par parādu bija apstrīdami akti LESD 263. panta nozīmē.

58

Līdz ar to Vispārējā tiesa, atzīdama, ka, lai gan prasība pirmajā instancē, kaut arī balstīta uz LESD 272. pantu, ir kvalificējama par “prasību atcelt tiesību aktu”, kuras juridiskais pamats ir LESD 263. pants, taču šāda prasība nav pieņemama, jo nedz 2014. gada 28. oktobra vēstule, nedz tai pievienotais paziņojums par parādu nav apstrīdami akti LESD 263. panta izpratnē un tādēļ, ņemot vērā apstrīdētajā nolīgumā par subsīdiju ietverto šķīrējklauzulu, ir jāuzskata, ka Alfamicro prasība bija balstīta uz LESD 272. pantu, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

59

No iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

60

Ar otro un trešo pamatu, kuri ir jāaplūko kopā, Alfamicro pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 142. punktā ir atzinusi, ka Komisijai bija pienākums prasīt atmaksāt par nepieļaujamām uzskatāmo izmaksu finansējumu un ka tā nav pārkāpusi samērīguma principu vai pienākumu labticīgi pildīt līgumsaistības.

61

Alfamicro uzskata, ka, tā kā apstrīdētā nolīguma par subsīdiju [pielikuma] II.28. pantā bija noteikts, ka Komisija veic “visus pasākumus, ko tā uzskata par atbilstošiem”, tai, piemērojot Revīzijas palātas veiktās revīzijas rezultātus, bija jāņem vērā samērīguma princips. Apstrīdētais nolīgums par subsīdiju bija divpusējs līgums, un Alfamicro savus tajā paredzētos pienākumus bija izpildījusi. Tomēr, samazinot subsīdiju par 93 %, neraugoties uz to, ka projekts “Save Energy” bija izpildīts, Komisija esot pārkāpusi šo nolīgumu un samērīguma principu.

62

Komisija apstrīd Alfamicro otrā un trešā pamata atbalstam izvirzītos argumentus.

63

Vispirms ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 90. un 128. punktā konstatēja, ka Revīzijas palāta ir pareizi novērtējusi Alfamicro deklarēto izmaksu nepieļaujamību. Šis konstatējums, kas katrā ziņā ir Vispārējās tiesas kompetencē ietilpstošs faktu vērtējums, šajā apelācijas tiesvedībā nav apstrīdēts.

64

Līdz ar to ir tikai jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa ir pareizi nospriedusi, ka, no subsīdijas atskaitot visas nepieļaujamās izmaksas un pēc tam pieprasot atmaksāt lielāko daļu šīs subsīdijas, Komisija nav pārkāpusi samērīguma principu.

65

Šajā kontekstā ir jānorāda, ka Komisijai saskaņā ar LESD 317. pantu ir pienākums ievērot pareizas finanšu pārvaldības principu. Tā turklāt uzrauga arī Savienības finanšu interešu aizsardzību tās budžeta izpildē. Tas pats attiecas arī uz līgumisko jomu, jo Komisijas piešķirto subsīdiju avots ir Savienības budžets. Atbilstoši pamatprincipam, kas regulē Savienības piešķirto atbalstu, tā drīkst subsidēt vienīgi faktiski radušās izmaksas (spriedums, 2013. gada 28. februāris, Portugāle/Komisija, C‑246/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:118, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).

66

Līdz ar to Komisija, nepārkāpjot minētos principus, kas noteikti LESD, nevar apstiprināt izdevumus no Savienības budžeta bez jebkāda juridiska pamata. Taču subsīdiju kontekstā to piešķiršanu un izmantošanu regulē nolīgums par subsīdiju, konkrētāk, noteikumi par šīs subsīdijas apmēra noteikšanu atbilstoši Komisijas līgumpartnera deklarētajām izmaksām.

67

Līdz ar to, ja saņēmēja deklarētās izmaksas atbilstoši attiecīgajam nolīgumam par subsīdiju nav pieļaujamas, jo tās ir tikušas atzītas par nepārbaudāmām un/vai neuzticamām, Komisijai nav citas iespējas kā vien veikt subsīdijas atgūšanu nepamatoto summu apmērā, jo atbilstoši juridiskajam pamatam, ko veido šis līgums par subsīdiju, šai iestādei ir tiesības no Savienības budžeta apmaksāt tikai pienācīgi pamatotas summas. Šādos apstākļos šajā lietā prasījums atmaksāt daļu subsīdijas, kura atbilst Revīzijas palātas revīzijas ziņojumā par nepieļaujamām atzītajām summām, ir atbilstošs pasākums.

68

Attiecībā uz šī nolīguma divpusējo raksturu atliek atgādināt, ka subsīdija nav pretizpildījums par nolīgumā par subsīdiju paredzētā projekta izpildi. Summas, ko Komisija maksā atbilstoši tai, ir paredzētas tikai tam, lai tās saņēmējs varētu veikt šīs izpildes radītās izmaksas. Tā kā daļa šo izmaksu tika atzīta par nepieļaujamām, jo saņēmējs nebija ievērojis līgumisko pienākumu pamatot piešķirto summu izlietojumu, šī izmaksu daļa Komisijai ir jāatgūst atbilstošajā apmērā un apstāklis, ka saņēmējs ir pabeidzis nolīgumā par subsīdiju paredzēto projektu, šo pienākumu neietekmē.

69

Attiecībā uz Alfamicro argumentu par nepamatotu iedzīvošanos pietiek konstatēt, ka tas pirmo reizi ir ticis izvirzīts tikai tiesvedībā Tiesā un tādēļ nav pieņemams.

70

Līdz ar to Vispārējā tiesa, konstatēdama, ka Komisija, pieprasot atmaksāt nepieļaujamo izmaksu izdevumu finansējumu, attiecībā pret apelācijas sūdzības iesniedzēju ir veikusi atbilstošu pasākumu, jo tas bija vienīgais, ko tā varēja veikt atbilstoši tai nolīgumā par subsīdiju un Savienības tiesībās ietvertajiem pienākumiem, un ka tā šajā kontekstā nav rīkojusies pretrunā samērīguma principam vai pienākumam labticīgi pildīt līgumsaistības, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

71

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, otrais un trešais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

72

Ar šo pamatu Alfamicro norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tai esot bijis jākonstatē, ka Komisija ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā nolīguma par subsīdiju [pielikuma] II.28. panta 5. punktā ir noteikts, ka Komisija var veikt “atbilstošus pasākumus”. Taču apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, pat ja tā varēja sagaidīt, ka fakts, ka tā nevarēja pamatot saskaņā ar apstrīdēto nolīgumu par subsīdiju deklarētās izmaksas, varētu ietekmēt subsīdijas apmēru, tā nekādi neesot varējusi paredzēt, ka tā, neraugoties uz to, ka projekts tika pienācīgi pabeigts, tiks samazināta par 93 %. Šādi rīkodamās, Komisija, pretēji apstrīdētajā nolīgumā par subsīdiju noteiktajam, esot veikusi neatbilstošus pasākumus un tādējādi tā esot pārkāpusi tiesiskās drošības principu.

73

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

74

Jāatgādina, ka Vispārējai tiesai lieta bija jāizskata kā līgumā norādītajai tiesai, kurai jāizskata no līgumattiecībām izrietošs strīds, nevis kā tiesai, kas pārbauda akta, par ko var tikt celta prasība par tiesību akta atcelšanu saskaņā ar LESD 263. pantu, likumību.

75

Tiesiskās drošības princips, kas veido daļu no vispārējiem Savienības tiesību principiem, prasa, lai Savienības tiesību normas būtu skaidras un precīzas un to iedarbība būtu paredzama, lai tādējādi ieinteresētās personas varētu novērtēt savu juridisko situāciju un attiecības, ko regulē Savienības tiesības (spriedums, 2011. gada 8. decembris, France Télécom/Komisija, C‑81/10 P, EU:C:2011:811, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).

76

Šajā kontekstā no tā izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 156. un 157. punktā ir pamatoti nospriedusi, ka tiesiskās drošības princips nav piemērojams līgumiska rakstura lietā, kurā Vispārējai tiesai nav jāpārbauda administratīva akta likumība. Tādējādi šī principa iespējams pārkāpums neietekmē pienākumus, kuri Komisijai izriet no apstrīdētā nolīguma par subsīdiju.

77

Līdz ar to ceturtais prasības pamats ir jānoraida kā neefektīvs.

78

No visa iepriekš minētā izriet, ka nevar tikt atbalstīts neviens no Alfamicro izvirzītajiem pamatiem apelācijas sūdzības pamatošanai.

79

Tāpēc apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

80

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Alfamicro spriedums ir nelabvēlīgs un tā kā Komisija ir prasījusi piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: