1.

Saistībā ar šo Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai vēlreiz tiek lūgts izvērtēt, vai Direktīvas 2008/115/EK ( 2 ) tiesību normām neatbilst tāda valsts krimināltiesību norma, ar kuru par nelikumīgu uzturēšanos ir paredzēts brīvības atņemšanas sods.

2.

Lai gan šajā lietā attiecīgā dalībvalsts principā var paredzēt šādu sodu, izskatāmā jautājuma īpašās iezīmes attiecas uz to, vai tā to ir darījusi pareizi.

3.

Direktīvas 2008/115 mērķis tās 1. pantā “Priekšmets” ir definēts šādi:

“Šajā direktīvā ir noteikti kopēji standarti un procedūras, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro attiecībā uz nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, ievērojot pamattiesības kā galvenos Kopienas tiesību, kā arī starptautisko tiesību principus, tostarp pienākumu nodrošināt bēgļu aizsardzību un cilvēktiesības.”

4.

Direktīvas 3. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā [..]:

[..]

[..]

[..].”

5.

Direktīvas 2008/115 6. pantā “Atgriešanas lēmums” ir paredzēts:

“1.   Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.

[..]

6.   Šī direktīva neaizliedz dalībvalstīm ar vienu administratīvu vai tiesas lēmumu vai tiesas aktu, kā tas noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos, pieņemt lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu kopā ar atgriešanas lēmumu un/vai izraidīšanas lēmumu, neskarot procesuālās garantijas, kas paredzētas III nodaļā, kā arī saskaņā ar citiem attiecīgiem Kopienas un valstu tiesību aktu noteikumiem.”

6.

Šīs direktīvas 8. pants “Atgriešana” ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, ja saskaņā ar 7. panta 4. punktu nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai vai ja atgriešanās pienākums nav izpildīts laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai.

[..]

3.   Dalībvalstis var pieņemt atsevišķus administratīvus vai tiesas lēmumus vai aktus, kuros noteikta izraidīšana.”

7.

Direktīvas 11. pants “Ieceļošanas aizliegums” ir formulēts šādi:

“1.   Atgriešanas lēmumiem pievieno ieceļošanas aizliegumu:

Citos gadījumos atgriešanas lēmumu var papildināt ar ieceļošanas aizliegumu.

2.   Ieceļošanas aizlieguma ilgumu nosaka, pienācīgi ņemot vērā katra konkrēta gadījuma visus attiecīgos apstākļus, un tas principā nepārsniedz 5 gadus. Tomēr tas var pārsniegt piecus gadus, ja trešās valsts valstspiederīgais rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai.

3.   Dalībvalstis apsver ieceļošanas aizlieguma atsaukšanu vai pārtraukšanu, ja trešās valsts valstspiederīgais, kam piemēro ieceļošanas aizliegumu, kas izdots saskaņā ar 1. punkta otro daļu, var pierādīt, ka viņš/viņa ir atstājis/‑usi dalībvalsts teritoriju, pilnībā ievērojot atgriešanas lēmumu.

[..]”

8.

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 12. panta 1. punkta pirmo daļu “atgriešanas lēmumus un – ja tos pieņem – lēmumus par ieceļošanas aizliegumu un lēmumus par izraidīšanu noformē rakstiski un tajos norāda faktiskos un juridiskos iemeslus, kā arī informāciju par pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem”.

9.

2000. gada 23. novembraVreemdelingenwet 2000 (2000. gada Ārvalstnieku likums, Stb 2000, Nr. 495) ar grozījumiem, kas stājās spēkā 2011. gada 31. decembrī, lai transponētu Direktīvu 2008/115 (turpmāk tekstā – “Vw 2000”), 61. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ārvalstniekam, kurš uzturas nelikumīgi vai vairs neuzturas likumīgi, pēc savas iniciatīvas ir jāatstāj Nīderlande šī likuma 62. pantā paredzētajā termiņā, ar kura 1. un 2. punktu ir transponēts Direktīvas 2008/115 7. panta 1. un 4. punkts.

10.

Vw 2000 66.a panta, ar kuru tiek transponēts Direktīvas 2008/115 11. panta 2. punkts, 1. punktā ir paredzēts, ka lēmums par ieceļošanas aizliegumu tiek pieņemts attiecībā uz ārvalstnieku, kurš noteiktajā termiņā nav brīvprātīgi atstājis Nīderlandi.

11.

Saskaņā ar Vw 2000 66.a panta 4. punktu ieceļošanas aizliegumu nosaka uz laiku, kas nepārsniedz piecus gadus, ja vien ārvalstnieks nerada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai. Šo laikposmu rēķina no brīža, kad ārvalstnieks faktiski ir atstājis Nīderlandi.

12.

Saskaņā ar Vw 2000 66.a panta 7. punktu ārvalstnieks, kuram ir noteikts ieceļošanas aizliegums, nekādā gadījumā nevar uzturēties likumīgi:

13.

No Wetboek van Strafrecht (Kriminālkodekss) 197. panta, kas izriet no 2011. gada 15. decembra likuma (Stb. 2011, Nr. 663), izriet, ka ārvalstnieku, kurš uzturas Nīderlandē, lai gan viņš zina vai viņam ir nopietni iemesli pieņemt, ka, pamatojoties uz likuma normu, viņš ir atzīts par nevēlamu personu vai viņam ir noteikts ieceļošanas aizliegums saskaņā ar Vw 2000 66.a panta 7. punktu, var sodīt arī ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem mēnešiem.

14.

Ar 2000. gada 14. aprīļa rīkojumu JZ tika atzīts par nevēlamu personu tajā laikā spēkā esošo tiesību izpratnē ( 3 ).

15.

Ar Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie (drošības un tieslietu valsts sekretārs, Nīderlande) 2013. gada 19. marta rīkojumu šis atzinums par nevēlamu personu tika atcelts pēc JZ lūguma līdz ar Vw 20002011. gada 31. decembra grozījumiem, kas izdarīti Direktīvas 2008/115 transponēšanas rezultātā. Ar šo rīkojumu saskaņā ar Vw 2000 66.a panta 7. punktu JZ uz pieciem gadiem tika noteikts arī ieceļošanas aizliegums, turklāt atzinumu par nevēlamu personu uzskata par atceltu no brīža, kad stājas spēkā ieceļošanas aizliegums. Tomēr saskaņā ar lēmumu atzinuma atcelšana neietekmē JZ pienākumu izceļot no valsts. Tādējādi viņam bija nekavējoties labprātīgi jāatstāj Nīderlande un viņš varēja tikt izraidīts. Saskaņā ar Vw 2000 62.a panta 2. punktu šis lēmums ir uzskatāms par atgriešanas lēmumu.

16.

Pamatojumam šajā lēmumā tostarp ir norādīts, ka JZ vairākkārt esot bijis notiesāts par dažādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Saskaņā ar Vreemdelingencirculaire 2000 (2000. gada Apkārtraksts par ārvalstniekiem) A4/3.3. punktu aizdomas vai notiesāšana par noziedzīgu nodarījumu ir sabiedriskās kārtības apdraudējums. Tā kā JZ apdraudēja sabiedrisko kārtību, viņam saskaņā ar Vw 2000 62. panta 2. punkta c) apakšpunktu bija nekavējoties jāizceļo no Nīderlandes. Pamatojoties uz to, viņam saskaņā ar Vw 2000 66.a panta 1. punkta a) apakšpunktu tika noteikts ieceļošanas aizliegums. Ieceļošanas aizlieguma dēļ JZ saskaņā ar Vw 2000 66.a panta 7. punkta b) apakšpunktu nevar likumīgi uzturēties Nīderlandē.

17.

Gerechtshof Amsterdam (Amsterdamas apelācijas tiesa, Nīderlande) konstatēja, ka ir ievērota atgriešanas procedūra. Tomēr JZ pēc 2013. gada 19. marta lēmuma neizceļoja no Nīderlandes. Nav apstrīdēts, ka, pretēji attiecīgajam lēmumam, viņš 2015. gada 21. oktobrī uzturējās Amsterdamā. Saskaņā ar Kriminālkodeksa 197. pantu ārvalstnieks, kurš uzturas Nīderlandē, lai gan viņam ir zināms vai ir nopietns pamats pieņēmumam, ka viņam saskaņā ar Vw 2000 66.a panta 7. punktu ir noteikts ieceļošanas aizliegums, ir vainojams noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tādējādi ar Gerechtshof Amsterdam (Amsterdamas apelācijas tiesa) spriedumu JZ tika notiesāts un viņam tika piespriests brīvības atņemšanas sods uz diviem mēnešiem.

18.

Tad JZ par minēto spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa).

19.

Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un ar 2018. gada 27. novembra lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 20. decembrī, uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai valsts tiesībās paredzēts noziedzīga nodarījuma sastāvs, atbilstoši kuram kriminālpārkāpumu izdara ikviens, kurš Nīderlandes teritorijā uzturas kā trešās valsts pilsonis pēc tam, kad viņam saskaņā ar Vw 2000 66.a panta 7. punktu ir noteikts ieceļošanas aizliegums, situācijā, kad saskaņā ar valsts tiesībām ir konstatēts, ka attiecīgais ārvalstnieks Nīderlandē uzturas nelikumīgi un ir veikti Direktīvā [2008/115] noteiktās atgriešanas procedūras soļi, bet faktiskā atgriešana vēl nav notikusi, atbilst Savienības tiesībām, it īpaši Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 26. jūlija spriedumam Ouhrami (C‑225/16, EU:C:2017:590, 49. punkts), atbilstoši kuram Direktīvas [2008/115] 11. pantā paredzētais ieceļošanas aizliegums “tiesiskās sekas” rada tikai no brīža, kad ārvalstnieks ir atgriezies savā izcelsmes valstī vai trešajā valstī?”

20.

Rakstveida apsvērumus iesniedza JZ, Čehijas, Vācijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija. Visi šie lietas dalībnieki bija pārstāvēti tiesas sēdē, kas notika 2020. gada 6. februārī.

21.

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/115 normām neatbilst tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts piemērot brīvības atņemšanas sodu trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas valstī, ja rīcība, kas ir atzīta par noziedzīgu, ir definēta, atsaucoties uz aizliegumu ieceļot teritorijā, kurš vēl nav stājies spēkā, jo attiecīgā persona nav izceļojusi.

22.

Ir bijuši daudzi gadījumi, kuros Tiesai ir nācies izvērtēt valsts tiesisko regulējumu, ņemot vērā Direktīvu 2008/115, ja runa ir par trešo valstu valstspiederīgo brīvības atņemšanu viņu nelikumīgās uzturēšanās dēļ.

23.

Proti, ar brīvības atņemšanu personai, kas izpaužas brīvības atņemšanas soda veidā, tās rakstura dēļ principā netiek ievērots Direktīvas 2008/115 mērķis ļaut attiecīgajai personai atbilstoši atgriezties. Šī iemesla dēļ Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka dalībvalstis nevar piemērot tādu tiesisko regulējumu krimināltiesību jomā, kas var apdraudēt šajā direktīvā izvirzīto mērķu sasniegšanu un tādējādi liegt tai lietderīgo iedarbību ( 4 ).

24.

Līdz brīdim, kad atgriešanās pienākums ir brīvprātīgi izpildīts vai piespiedu kārtā izpildīts un attiecīgā persona faktiski ir atgriezusies savā izcelsmes valstī, tranzīta valstī vai citā trešajā valstī Direktīvas 2008/115 3. panta 3. punkta izpratnē, jautājumu, vai attiecīgās personas uzturēšanās ir nelikumīga, reglamentē atgriešanas lēmums ( 5 ). Tikai no šī brīža ieceļošanas aizliegums rada sekas, noteiktā laikposmā pēc atgriešanās aizliedzot ieinteresētajai personai no jauna ieceļot un uzturēties dalībvalstu teritorijā ( 6 ).

25.

Kā esmu iepriekš izskaidrojis ( 7 ), Tiesas judikatūrā tika pieļautas divas situācijas, kurās Direktīva 2008/115 neliedz uzlikt brīvības atņemšanas sodu trešās valsts valstspiederīgajam, pamatojoties uz viņa nelikumīgo uzturēšanos, proti, ja ar Direktīvu 2008/115 ieviestā atgriešanas procedūra ir tikusi piemērota un ja valstspiederīgais minētajā teritorijā uzturas nelikumīgi bez pamatota neatgriešanās iemesla (“Achughbabian situācija”) ( 8 ), un ja atgriešanas procedūra ir tikusi piemērota un attiecīgā persona no jauna ieceļo šīs dalībvalsts teritorijā, pārkāpjot ieceļošanas aizliegumu (“Celaj situācija”) ( 9 ).

26.

Tādējādi ar Direktīvu 2008/115 ir izveidota pilnīga sistēma, lai nodrošinātu, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, atstāj Savienības teritoriju. Ja trešās valsts valstspiederīgais ietilpst šīs direktīvas tvērumā, proti, ja viņš vai viņa nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā ( 10 ), šī dalībvalsts nav nolēmusi nepiemērot minēto direktīvu izsmeļoši uzskaitīto iemeslu dēļ ( 11 ) un viņam vai viņai nav Regulas (ES) 2016/399 2. panta 5. punktā definēto tiesību uz brīvu pārvietošanos ( 12 ), pēc tam ir jāveic šī valstspiederīgā atgriešanās ( 13 ). Dalībvalstu pienākumi, kas izriet no Direktīvas 2008/115 6. un nākamajiem pantiem, ir pastāvīgi, nepārtraukti un piemērojami bez pārtraukuma tādā ziņā, ka tie rodas automātiski, tiklīdz ir izpildīti šo pantu nosacījumi ( 14 ). Ja pēc tam, kad ir konstatēts, ka trešās valsts valstspiederīgais nelikumīgi uzturas kādas dalībvalsts teritorijā, šai dalībvalstij nebūtu jāpieņem atgriešanas lēmums, bet gan būtu jāliek šo personu ieslodzīt, šī dalībvalsts faktiski apturētu savu saistību izpildi saskaņā ar Direktīvu 2008/115 ( 15 ).

27.

Nesenā lieta Ouhrami par ieceļošanas aizlieguma ( 16 ) juridisko raksturu papildina šo ideju. Līdz brīdim, kad atgriešanās pienākums ir brīvprātīgi izpildīts vai piespiedu kārtā izpildīts un attiecīgā persona faktiski ir atgriezusies savā izcelsmes valstī, tranzīta valstī vai citā trešajā valstī Direktīvas 2008/115 3. panta 3. punkta izpratnē, jautājumu, vai attiecīgās personas uzturēšanās ir nelikumīga, reglamentē atgriešanas lēmums ( 17 ). Tikai no šī brīža ieceļošanas aizliegums rada sekas, noteiktā laikposmā pēc atgriešanās aizliedzot ieinteresētajai personai no jauna ieceļot un uzturēties dalībvalstu teritorijā ( 18 ).

28.

Pamatojoties uz šo judikatūru, attiecīgajā lietā var tikt izdarīti trīs starpposma secinājumi.

29.

Pirmkārt, nav “Celaj situācijas” ( 19 ), jo nav notikusi nekāda jauna ieceļošana Nīderlandes teritorijā. JZ nekad nav atstājis Nīderlandi.

30.

Otrkārt, šī lieta attiecas uz sākotnējo nelikumīgo uzturēšanos, kas reglamentēta atgriešanas lēmumā, nevis, kā tas bija lietā Ouhrami ( 20 ), uz vēlāku nelikumīgu uzturēšanos, kas ir ieceļošanas aizlieguma Direktīvas 2008/115 11. panta izpratnē pārkāpuma sekas.

31.

Treškārt, attiecībā uz “Achughbabian situāciju” ( 21 ) Nīderlande principā var paredzēt brīvības atņemšanas soda uzlikšanu JZ par nelikumīgu uzturēšanos, ja ir tikusi piemērota Direktīvā 2008/115 noteiktā atgriešanas procedūra un valstspiederīgais nelikumīgi uzturas šajā teritorijā bez pamatota iemesla neatgriešanai.

32.

Taču Nīderlande to nav izdarījusi. Lai gan JZ atgriešanas procedūra ir nesekmīga un JZ turpina nelikumīgi uzturēties Nīderlandes teritorijā bez pamatota iemesla neatgriešanai, iemesls, kura dēļ JZ tiek piemērots kriminālsods un līdz ar to brīvības atņemšana, ir nevis nesekmīga atgriešanas procedūra, bet gan tas, ka JZ ir ticis noteikts ieceļošanas aizliegums. Līdz ar to šajā lietā neesot “Achughbabian situācijas”.

33.

Tādējādi šī lieta attiecas nevis uz jautājumu par to, vai dalībvalsts tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, var paredzēt brīvības atņemšanas soda (jā, tā var) piemērošanu, bet gan uz šīs iespējas faktisku īstenošanu, ko veic Nīderlandes likumdevējs, jo Kriminālkodeksa 197. pantā ir paredzēts sods par nelikumīgu uzturēšanos, zinot ieceļošanas aizliegumu, kurš tādās lietās kā pamatlietā vēl nav sācis radīt sekas, jo nav notikusi sākotnējā atgriešanās.

34.

JZ uzskata, ka no priekšlikuma grozīt Kriminālkodeksa 197. pantu pamatojuma izklāsta izriet, ka ar šo priekšlikumu Nīderlandes valdība vēlējās tikai noteikt sodu par ieceļošanas aizlieguma pārkāpumu, nevis sodīt par nelikumīgu uzturēšanos, par kuru tā vēlējās iesniegt atsevišķu likumdošanas priekšlikumu. JZ uzskata, ka priekšlikums šajā ziņā faktiski tika iesniegts 2013. gada 7. janvārī, bet pēc tam tika atsaukts 2014. gada 14. maijā politisku iemeslu dēļ.

35.

Savukārt Nīderlandes valdība uzskata, ka Nīderlandes likumdevējs ir nolēmis padarīt “kvalificētu nelikumīgu uzturēšanos” (proti, jebkādu nelikumīgu ārvalstnieka uzturēšanos, kurš zina vai kuram ir nopietni iemesli uzskatīt, ka attiecībā uz viņu, piemērojot Vw 2000 66.a panta 7. punktu, ir ticis noteikts aizliegums ieceļot Nīderlandē) padarīt par noziedzīgu nodarījumu atbilstoši Kriminālkodeksa 197. pantam, lai gan “vienkārša nelikumīga uzturēšanās” nav sodāma saskaņā ar Nīderlandes tiesībām.

36.

Protams, Tiesas kompetencē nav izšķirt debates par Kriminālkodeksa 197. panta interpretāciju, kas, šķiet, ir pretrunīga valsts līmenī.

37.

Tomēr, lai palīdzētu iesniedzējtiesai un sniegtu lietderīgu atbildi uz tās jautājumu, Tiesai būtu jāpārbauda, vai Kriminālkodeksa 197. panta interpretācija, saskaņā ar kuru noziedzīgo rīcību var definēt, atsaucoties uz ieceļošanas aizlieguma noteikšanu, kas vēl nav notikusi, ja attiecīgā persona nav aizbraukusi, ir saderīga ar Savienības tiesībām.

38.

Nīderlandes un Vācijas valdības apgalvo, ka, lai gan dalībvalstis “Achughbabian situācijā” var piemērot kriminālsodu par nelikumīgu uzturēšanos pēc nesekmīgas atgriešanas procedūras, tās a fortiori var kriminālsodu uzlikšanu vienīgi veikt “Achughbabian situācijās”, kurās attiecīgā persona apdraud sabiedrisko kārtību, par ko liecina ieceļošanas aizlieguma noteikšana. Šajā ziņā šīs valdības uzsver atšķirību starp ieceļošanas aizlieguma noteikšanu un tā stāšanos spēkā. Ir ticis apgalvots, ka ar valsts krimināllikumu tas, ka pārkāpums ir izdarīts, varētu tikt padarīts par atkarīgu no ieceļošanas aizlieguma esamības.

39.

Manuprāt, nav šaubu par to, ka ir jānošķir ieceļošanas aizlieguma piemērošanas brīdis un brīdis, kad šis aizliegums stājas spēkā. Turklāt, kā jau tika norādīts iepriekš, Nīderlande noteiktos apstākļos var piemērot kriminālsodu par nelikumīgu uzturēšanos. Tas ietilpst tās kompetencē krimināltiesību jomā.

40.

Šajā ziņā es vēlos uzsvērt, ka Kriminālkodeksa 197. panta formulējums ir neveiksmīgs, ņemot vērā Direktīvas 2008/115 formulējumu, jo tajā tiek mazinātā skaidrā atšķirība, kas šajā direktīvā ir noteikta starp atgriešanas lēmumu un ieceļošanas aizliegumu. Pat labvēlīgai šīs tiesību normas interpretācijai ir vajadzīgas intelektuālās piruetes. JZ pamatoti apgalvo, ka šī tiesību norma nebūt nav skaidra šajā ziņā. Pat ja šajā valsts krimināltiesību normā nav paredzēta tāda pati terminoloģijas atšķirība kā Direktīvā 2008/115 paredzētā, man nešķiet, ka tas būtu pretrunā šīs direktīvas formulējumam vai mērķim. Nevar noliegt, ka, lai gan ir nedaudz neskaidrs Kriminālkodeksa 197. panta formulējums, nekas neliecina par to, ka tā piemērošana, tostarp šajā lietā, mainītu mijiedarbību starp atgriešanas lēmumu un ieceļošanas aizliegumu, kas paredzēts Direktīvā 2008/115. Turklāt, lai gan šī direktīva neliedz piemērot kriminālsodu, tajā nav prasīts, lai valsts krimināltiesības pilnībā atspoguļotu to pašu formulējumu.

41.

Lai kliedētu iespējamās šaubas ( 22 ), ir jākonstatē, ka situācija šajā lietā pilnībā ietilpst Direktīvas 2008/115 tvērumā ( 23 ). Ņemot vērā, ka Nīderlandes Karalistei saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punktu ir pastāvīgs un turpināts pienākums pieņemt un izpildīt atgriešanas lēmumu, kas ir pienākums, kurš ir piemērojams nepārtraukti, personas pagaidu ieslodzījums ietilpst šajā procedūrā. Līdz ar to tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais nedrīkst būt pretrunā Direktīvas 2008/115 noteikumiem.

42.

Lai gan šajā ziņā Čehijas valdība apgalvo, ka Direktīvas 2008/115 tvērumā neietilpst šī lieta ar argumentu, ka šī direktīva nesaskaņo valsts tiesību normas, kurās paredzēts sods par uzturēšanās prettiesiskumu, es uzskatu, ka šī valdība no pareiza sākumpunkta ir izdarījusi kļūdainu secinājumu. Ir skaidrs, ka Direktīva 2008/115 nesaskaņo valsts tiesību normas, kurās paredzēts sods par nelikumīgu uzturēšanos. Tomēr Direktīva 2008/115 var aizliegt šādas tiesību normas, jo tās nedrīkst apdraudēt šīs direktīvas formulējumu un mērķi. Tā ir Tiesas judikatūras pati būtība, kas ir apkopota iepriekš, sākot no sprieduma lietā El Dridi ( 24 ). Šajā ziņā vispirms atgādināšu, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai gan dalībvalstu krimināltiesiskā kompetence nelegālās imigrācijas un nelikumīgas uzturēšanās jomā principā nav ierobežota ar Direktīvu 2008/115, tās nevar pieņemt tādu tiesisko regulējumu krimināltiesību jomā, kas varētu apdraudēt direktīvā izvirzīto mērķu sasniegšanu un līdz ar to atņemt tai lietderīgo iedarbību ( 25 ).

43.

Tādējādi es provizoriski secinu, ka Direktīvas 2008/115 tiesību normas pieļauj tādu valsts krimināltiesību normu kā Kriminālkodeksa 197. pants.

44.

Tas man liek uzdot jautājumu par attiecīgo tiesību normu saderību ar Eiropas Savienības pamattiesībām attiecībā uz šīs tiesību normas šķietamo skaidrības trūkumu.

45.

Valsts tiesību norma šajā lietā ietilpst Direktīvas 2008/115 jomā un tātad Savienības tiesību īstenošanā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 51. panta 1. punkta izpratnē. Tai ir jāatbilst Savienības tiesību vispārējiem principiem, tostarp Hartā nostiprinātajām pamattiesībām. Šajā gadījumā var ņemt vērā valsts tiesību normas, kuru mērķis ir pastiprināt Direktīvas 2008/115 lietderīgo iedarbību, mudinot trešo valstu valstspiederīgos izpildīt atgriešanas lēmumu un turpmāku ieceļošanas aizliegumu. Citiem vārdiem sakot, ieviešot ieceļošanas aizliegumu, dalībvalstis nodrošina šīs direktīvas mērķa ievērošanu. Pakārtoti varētu arī uzskatīt, ka attiecīgās valsts tiesības potenciāli apdraud Direktīvas 2008/115 lietderīgo iedarbību, kas padarītu attiecīgo situāciju līdzīgu atkāpei no Savienības tiesībām situācijai ( 26 ). Saskaņā ar šādu loģiku situācijas, kurās ar Direktīvu 2008/115 dalībvalstīm ir atļauts atņemt brīvību personai, uz kuru attiecas šī direktīva, brīvības atņemšanas soda formā ir jāsaprot kā izņēmumi no šīs direktīvas galvenā mērķa. Līdz ar to Harta šajā lietā ir piemērojama neatkarīgi no veida, kādā tiek piemērotas attiecīgās valsts tiesības.

46.

Šajā ziņā Hartas 52. panta 1. punktā ir precizēts, ka visiem tajā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jāievēro šo tiesību un brīvību būtība, un tie ir jāpakļauj samērīguma principam. Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), garantētajām tiesībām, Hartas 52. panta 3. punktā ir paredzēts, ka šo tiesību nozīmei un apjomam ir jābūt tādam pašam kā šajā konvencijā noteiktajām tiesībām, precizējot, ka Savienības tiesībās var tikt piešķirta plašāka aizsardzība. Hartas 6. panta interpretācijas nolūkā tādējādi ir jāņem vērā ECPAK 5. pants kā minimālās aizsardzības robežlielums.

47.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata, ka jebkurai brīvības atņemšanai ir jābūt likumīgai ne tikai tādējādi, ka tai ir jābūt juridiskajam pamatam valsts tiesībās, bet arī tādēļ, ka šis tiesiskums attiecas uz likuma kvalitāti un nozīmē, ka valsts likumam, ar kuru ir atļauta brīvības atņemšana, ir jābūt pietiekami pieejamam, precīzam un paredzamam tā piemērošanā, lai izvairītos no jebkāda patvaļas riska ( 27 ).

48.

Turklāt es vēlos atgādināt, ka Hartas 49. panta 1. punktā ir paredzēts, ka nevienu nevar atzīt par vainīgu nodarījumā, kas ir darbība vai bezdarbība un ko tā izdarīšanas brīdī saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām vai starptautiskajām tiesībām neuzskata par noziedzīgu nodarījumu. Tas, manuprāt, nozīmē dalībvalstu pienākumu definēt savas krimināltiesību normas tā, lai ļautu identificēt un interpretēt nodarījuma apjomu un piemērošanu. Krimināltiesību normai ir jābūt pieejamai, un tās jēgai ir jābūt viegli saprotamai. Būtu jāizvairās no jebkādām šaubām.

49.

Es vēlos uzsvērt, ka attiecībā uz saderību ar Hartu valsts tiesību normas labvēlīgāka interpretācija šķiet mazāk iespējama, nekā tas bija attiecībā uz saderību ar Direktīvu 2008/115. Iesniedzējtiesai ir jāanalizē attiecīgās tiesību normas saderība ar pamattiesībām, pamatojoties uz Hartu, to lasot kopā ar ECPAK, tostarp iepriekš minēto judikatūru. Gadījumā, ja iesniedzējtiesa vēlētos piemērot Kriminālkodeksa 197. pantu pamatlietā, šai tiesai pēc savas analīzes būtu jāizdara secinājums, ka no šīs tiesību normas skaidri izriet, kāda konkrēta darbība ir definēta kā noziedzīgs nodarījums. Citiem vārdiem sakot, ir jākonstatē, ka pienākuma atstāt Nīderlandes teritoriju neizpilde pats par sevi ir noziedzīgs nodarījums. Ja šāda konstatējuma nav, tiesiskuma princips nav ievērots.

50.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēta brīvības atņemšanas soda piemērošana trešās valsts valstspiederīgajam, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ja inkriminētā rīcība ir definēta, atsaucoties uz ieceļošanas aizlieguma noteikšanu, kurš vēl nav stājies spēkā, jo attiecīgā persona nav izceļojusi, ja attiecīgie tiesību akti ir pietiekami specifiski, lai ļautu identificēt un interpretēt nodarījuma apjomu un piemērošanu, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.