1.

Šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Direktīvu 93/13/EEK ( 2 ) īpašā kontekstā saistībā ar pilnībā izpildītiem kredītlīgumiem. Konkrētāk šie lūgumi dos Tiesai iespēju nepārprotami konstatēt, vai šī direktīva pēc līguma pilnīgas izpildes joprojām ir piemērojama un vai attiecīgā gadījumā prasībai atmaksāt summas, kas saņemtas saskaņā ar līguma noteikumiem, kuri tiek uzskatīti par negodīgiem, var tikt piemērots trīs gadu noilguma termiņš, kas sākas no brīža, kad līgums izbeidzies. Tādējādi būtībā ir jānosaka ar minēto direktīvu patērētājiem piešķirtās aizsardzības apjoms laikā.

2.

Saskaņā ar Direktīvas 93/13 2. panta b) punktu “patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas minētā direktīva, darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas.

3.

Saskaņā ar minētās regulas 6. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

4.

2000. gada 6. novembraLegea nr. 193/2000 privind clauzele abuzive din contractele încheiate între profesioniști și consumatori (Likums Nr. 193/2000 par negodīgiem noteikumiem līgumos, kas noslēgti starp pārdevējiem vai piegādātājiem un patērētājiem) (2000. gada 10. novembraMonitorul Oficial al României Nr. 560), pārpublicēts 2012. gadā (2012. gada 3. augustaMonitorul Oficial al României Nr. 543), kurā jaunākie grozījumi izdarīti 2014. gadā (turpmāk tekstā –“Likums Nr. 193/2000”), 1. panta 3. punktā ir aizliegts pārdevējiem vai piegādātājiem iekļaut negodīgus noteikumus patērētāju līgumos. Turklāt šī likuma 6. pantā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi patērētājiem neradīs sekas.

5.

Minētā likuma 12. panta 1. un 4. punktā ir noteikts:

“1.   Ja tiek konstatēts, ka ir izmantoti standartlīgumi, kuros ir ietverti negodīgi noteikumi, 8. pantā minētās uzraudzības iestādes ceļ prasību domicila vietas tiesā vai – atkarībā no gadījuma – pārdevēja vai piegādātāja juridiskās adreses tiesā un lūdz, lai tai noteiktu pienākumu grozīt izpildes stadijā esošos līgumus, izslēdzot negodīgus noteikumus.

[..]

4.   1.–3. punkta noteikumi neskar patērētāja – attiecībā uz kuru atsaucas uz standartlīgumu, kas ietver negodīgu noteikumu, – tiesības atsaukties uz noteikuma spēkā neesamību, ceļot prasību vai ceļot iebildumus saskaņā ar likumā paredzētajiem nosacījumiem.”

6.

1864. gada Codul civil (Civilkodekss) 993. pantā, kas bija piemērojams līgumu noslēgšanas brīdī pamatlietās, tostarp ir paredzēts, ka personai, kura, kļūdas dēļ sevi uzskatot par parādnieku, samaksā parādu, ir tiesības saņemt atmaksu no kreditora.

7.

Saskaņā ar 1958. gada 10. aprīļaDecretul nr. 167/1958 privitor la prescripția extinctivă (Dekrēts Nr. 167 par noilguma termiņu) (1958. gada 21. aprīļaMonitorul Oficial al României Nr. 19), pārpublicēts, 1. pantu:

“Tiesības celt prasību, kuru priekšmets ir mantisks, izbeidzas ar noilgumu, ja tās nav izmantotas tiesību aktos noteiktajā termiņā.

Tiesības celt prasību izbeigšanās attiecībā uz galvenajām tiesībām nozīmē tiesību celt prasību izbeigšanos attiecībā uz papildu tiesībām.”

8.

Saskaņā ar šī dekrēta 2. pantu “uz tiesību akta spēkā neesamību var atsaukties jebkurā brīdī, ceļot prasību vai ceļot iebildumus”.

9.

Minētā dekrēta 7. pantā ir paredzēts:

“Noilgums sākas dienā, kad rodas tiesības celt prasību vai tiesības pieprasīt piespiedu izpildi.

Attiecībā uz pienākumiem, kas jāizpilda pēc kreditora lūguma, kā arī pienākumiem, kuru izpildes termiņš nav noteikts, noilgums sākas dienā, kad rodas tiesiskās attiecības.”

10.

Tā paša dekrēta 8. pantā ir noteikts:

“Noilgums prasībai atlīdzināt zaudējumus, kas radušies prettiesiska fakta dēļ, sākas dienā, kad cietusī persona uzzina vai tai bija jāzina gan par kaitējumu, gan par personu, kas par to ir atbildīga.

Iepriekšējās daļas noteikumus tāpat piemēro nepamatotas iedzīvošanās gadījumā.”

11.

2008. gada jūnijā prasītājs pamatlietā noslēdza ar SC Raiffeisen Bank SA (turpmāk tekstā “Raiffeisen Bank”) kredīta līgumu uz 84 mēnešiem, kura termiņš beidzās 2015. gadā, proti, datumā, kurā kredīts tika pilnībā atmaksāts.

12.

Uzskatot, ka atsevišķi līguma noteikumi ir negodīgi, prasītājs 2016. gada decembrī cēla prasību Judecătoria Târgu Mureş (Tirgu Murešas pirmās instances tiesa, Rumānija), lūdzot atzīt, ka minētie noteikumi ir negodīgi, atlīdzināt uz to pamata samaksātās summas, kā arī samaksāt likumiskos procentus.

13.

Raiffeisen Bank izvirzīja iebildi par to, ka prasītājam nav tiesību celt prasību, norādot, ka tam vairs nebija patērētāja statusa Likuma Nr. 193/2000 izpratnē, jo, tā kā kredītlīgums bija beidzies iepriekšējā gadā tā pilnīgas izpildes dēļ, prasības pieteikuma iesniegšanas dienā pušu līgumiskās attiecības bija beigušās.

14.

Pirmajā instancē valsts tiesa pilnībā apmierināja prasītāja prasību.

15.

Uzskatot, ka šis lēmums tai ir nelabvēlīgs, Raiffeisen Bank iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, atkārtojot argumentu, ka prasītājs pirms prasības celšanas tiesā, izbeidzoties kredītlīgumam tā pilnīgas izpildes dēļ, ir zaudējis patērētāja statusu.

16.

Šajos apstākļos Tribunalul Specializat Mureş (Murešas Specializētā apgabaltiesa, Rumānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus abās attiecīgajās lietās:

17.

2003. gada maijā prasītājs pamatlietā un cita līgumslēdzēja puse līdzaizņēmēja statusā noslēdza ar BRD Groupe Société Générale SA kredīta līgumu. 2005. gada martā kredīts tā priekšlaicīgas atmaksas dēļ tika uzskatīts par dzēstu un kredīta līgums tika izbeigts.

18.

Pēc vairāk nekā desmit gadiem, 2016. gada jūlijā, prasītājs cēla prasību Judecătoria Târgu Mureş (Tirgu Murešas pirmās instances tiesa), prasot atzīt, ka šie līguma noteikumi ir negodīgi. Turklāt prasītājs lūdza atcelt šos noteikumus un atmaksāt visas summas, kas samaksātas saskaņā ar tiem, kā arī samaksāt likumiskos procentus par atmaksājamajām summām.

19.

BRD Groupe Société Générale atsaucās uz to, ka prasītājam vairs nebija patērētāja statusa, ņemot vērā faktu, ka tiesvedības sākuma datumā tiesiskās attiecības starp pusēm bija beigušās un ka līgums tika izbeigts pirms vienpadsmit gadiem priekšlaicīgas atmaksas dēļ.

20.

Pirmajā instancē valsts tiesa lūgumu daļēji apmierināja.

21.

Uzskatot, ka šis lēmums to nelabvēlīgi ietekmē, BRD Groupe Société Générale iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, atkārtojot argumentu, ka prasītājs vienpadsmit gadus pirms prasības celšanas tiesā bija zaudējis patērētāja statusu pēc tam, kad kredītlīgums bija izbeigts ar priekšlaicīgu atmaksu.

22.

Šajos apstākļos Tribunalul Specializat Mureş (Murešas Specializētā apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai divus prejudiciālus jautājumus, kas ir identiski tiem, kuri uzdoti lietā C‑698/18. Iesniedzējtiesa tomēr uzsver, ka lietā C‑699/18 prasītājs ir cēlis prasību par līguma noteikumu negodīguma konstatēšanu vienpadsmit gadus pēc kredītlīguma beigām, proti, pēc tam, kad bija beidzies trīs gadu noilguma termiņš, ko valsts likumdevējs ir paredzējis tiesību uz īpašumu īstenošanai.

23.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2018. gada 12. decembra rīkojumu lietas C‑698/18 un C‑699/18 tika apvienotas mutvārdu un rakstveida procesa norisei, kā arī sprieduma taisīšanai.

24.

Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas puses, proti, Rumānijas, Čehijas, Polijas un Portugāles valdības, kā arī Eiropas Komisija, izņemot prasītāju lietā C‑698/18.

25.

Šīs pašas ieinteresētās personas bija pārstāvētas tiesas sēdē 2019. gada 12. decembrī.

26.

Ar šiem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 93/13 nepieļauj, pirmkārt, to, ka iestājas noilgums prasībai atlīdzināt pakalpojumus, kuri sniegti saskaņā ar noteikumu, kas atzīts par negodīgu un kas ietverts pilnībā izpildītā līgumā. Otrkārt, tā jautā, vai šī direktīva liedz šādai prasībai piemērot trīs gadu noilguma termiņu, kas sākas brīdī, kad beidzas līgums. Iesniedzējtiesa uzdod šos jautājumus no dalībvalstu procesuālās autonomijas viedokļa. Ņemot vērā, ka katrs gadījums, kad rodas jautājums par to, vai valsts tiesību norma atbilst šīm robežām, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu kopējā procesā, šā procesa norisi un īpatnības ( 3 ), es uzskatu, ka šie jautājumi ir jāanalizē kopā.

27.

Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka tā ir saskārusies ar “patērētāja” statusa Direktīvas 93/13 2. panta b) punkta izpratnē noteikšanas problemātiku – laika ziņā. Lai gan tā neuzdod šo jautājumu tieši, tā konstatē, ka ir jānosaka, vai šo direktīvu turpina piemērot pēc tam, kad ir pilnībā izpildīts līgums, ko noslēgusi persona, kurai līguma, kurā ir ietverti negodīgi noteikumi, noslēgšanas brīdī neapšaubāmi bija patērētāja statuss.

28.

Ņemot vērā iepriekš minēto, sākotnēji izvērtēšu prejudiciālo jautājumu pieņemamību (A daļa) un tad, lai uz tiem sniegtu lietderīgu atbildi, es vispirms izklāstīšu Rumānijas tiesībās izmantotos risinājumus attiecībā uz sankcijām par negodīgu noteikumu ietveršanu līgumā, ko pārdevējs vai piegādātājs noslēdzis ar patērētāju (B daļa). Pēc tam es pievērsīšos jautājumam par Direktīvas 93/13 piemērojamību pilnībā izpildītiem līgumiem (C daļa). Visbeidzot attiecībā uz dalībvalstu procesuālās autonomijas robežām es konstatēšu, vai šī direktīva nepieļauj to, ka iestājas noilgums prasībai atlīdzināt pakalpojumus, kas sniegti, pamatojoties uz pilnībā izpildītā līgumā ietvertu noteikumu, kurš ir atzīts par negodīgu, un ka brīdis, no kura sākas trīs gadu noilguma termiņš, ir brīdis, kad līgums beidzas (D daļa).

29.

Prasītājs lietā C‑699/18 galvenokārt apgalvo, ka prejudiciālie jautājumi ir nepieņemami.

30.

Pirmkārt, tas apgalvo, ka ar prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ir ticis ievērots valsts tiesībās paredzētais termiņš prasības celšanai. Tomēr prejudiciālajam jautājumam ir jāattiecas nevis uz aspektiem, kas saistīti ar valsts tiesībām, bet gan uz Savienības tiesību interpretāciju. Otrkārt, prasītājs norāda, ka atlīdzināšanas seku ierobežošana pēc tam, kad ir konstatēts līguma noteikuma negodīgums, būtu pretrunā loģikai, uz kuru balstās patērētāju aizsardzība.

31.

Es nepiekrītu prasītāja izteiktajām iebildēm.

32.

Uzdodot prejudiciālos jautājumus, iesniedzējtiesa vēlas iegūt Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai būtībā ļautu noteikt, vai valsts tiesiskais regulējums un tajā atzītā interpretācija ir saderīgi ar patērētāju aizsardzības sistēmu, kas izveidota ar Direktīvu 93/13. Gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu ( 4 ). Turklāt uzskats – ka prejudiciālie jautājumi ir nepieņemami, jo atlīdzināšanas seku ierobežošana, ko izraisījusi līguma noteikuma negodīguma konstatēšana, būtu pretrunā loģikai, uz kuru balstās patērētāju aizsardzība, – ietekmētu uz šiem jautājumiem sniedzamo atbildi.

33.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai uzskatīt, ka tās kompetencē nav atbildēt uz lietā C‑699/18 uzdotajiem jautājumiem. Attiecīgais līgums šajā lietā tika noslēgts 2003. gadā un beidzās 2005. gadā, proti, pirms 2007. gada 1. janvāra, kad Rumānija pievienojās Savienībai. Tiesai ir kompetence interpretēt Savienības tiesības attiecībā uz to piemērošanu dalībvalstī tikai no tās pievienošanās datuma Eiropas Savienībai ( 5 ). Tomēr tā paša iemesla dēļ Tiesas kompetencē ir atbildēt uz lietā C‑698/18 uzdotajiem jautājumiem, kas attiecas uz 2008. gadā noslēgtu līgumu.

34.

Iesniedzējtiesa lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri norāda, ka Rumānijas tiesībās pastāv trīs atšķirīgas civiltiesiskas sankcijas par tiesību normas neievērošanu, proti, nepiemērojamību, relatīvu spēkā neesamību un absolūtu spēkā neesamību. Tā precizē, ka, tā kā nav skaidras tiesību normas par materiālajām tiesībām, kas piemērojamas līgumu, kuri ir pamatlietas pamatā, noslēgšanas brīdī, tā ir valsts judikatūra un doktrīna, ar ko tiek interpretēti Rumānijas tiesību akti, lai noteiktu juridisko regulējumu civiltiesību aktu, ko likumdevējs ir paredzējis ieviest valsts līmenī, spēkā neesamībai ( 6 ).

35.

Spēkā neesamības sankcijas būtība ir tāda, ka tiesību aktam, kas ir noslēgts, pārkāpjot tiesību normas, tiek atņemtas tiesiskas sekas. Atkarībā no (individuālu vai vispārīgu) interešu rakstura, kas ir aizsargātas ar tiesību normu, kura ir pārkāpta, noslēdzot civiltiesisku aktu, sankcija ir relatīva spēkā neesamība vai absolūta spēkā neesamība.

36.

Iesniedzējtiesa norāda, ka ar relatīvu spēkā neesamību tiek sankcionēta tādas imperatīvas tiesību normas neievērošana, kas aizsargā privātas intereses, un ka attiecībā uz relatīvu spēkā neesamību iestājas noilgums. Savukārt ar absolūtu spēkā neesamību sankcionē tiesību normas, kas aizsargā ar imperatīvu sabiedriskās kārtības tiesību normu nodrošinātas vispārējas intereses, neievērošanu, noslēdzot civiltiesisku aktu. Aizsargāto interešu dēļ absolūtu spēkā neesamību nevar aizstāt ar apstiprinājumu, līdz ar to patērētājs, kurš var atsaukties uz šo spēkā neesamību, nevar no tās atteikties. Uz to var atsaukties ikviena ieinteresēta persona, organizācijas, kurām ar likumu piešķirtas šādas tiesības, kā arī tiesa pēc savas ierosmes ( 7 ). Prasībai par absolūtu spēkā neesamību neiestājas noilgums, tādējādi uz to var atsaukties jebkurā brīdī, ceļot prasību vai izvirzot iebildi.

37.

Vispārīgi Rumānijas tiesībās atbilstoši iesniedzējtiesas paskaidrojumiem absolūtai spēkā neesamībai ir atpakaļejošs spēks, proti, sākot no brīža, kad tiesību akts ir noslēgts (ex tunc sekas). Tomēr pastāv vairāki izņēmumi no šī principa, saistībā ar kuriem absolūta spēkā neesamība rada ex nunc sekas. Tā tas ir gadījumā, kad labticīgs ieguvējs patur augļus, kas iegūti laikā, kad tas bijis labticīgs. Turklāt absolūtas spēkā neesamības sekas ir agrākas situācijas atjaunošana (restitutio in integrum), kas izpaužas tādējādi, ka tiek atlīdzināti pakalpojumi, kas sniegti, pamatojoties uz tiesību aktu, uz kuru attiecas šī spēkā neesamība. Abpusēju līgumu jomā atlīdzināšana tiek veikta, piemērojot nepamatota maksājuma un atlīdzināšanas prasības institūtam.

38.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka ņemot vērā Rumānijas tiesības, ir jānošķir prasība par absolūtas spēkā neesamības atzīšanu, kurai neiestājas noilgums, un prasību atlīdzināt pakalpojumus, kas ir mantiska prasība, kurai vienmēr iestājas noilgums. Prasība atlīdzināt pakalpojumus ir pakārtota iepriekšējam lēmumam par spēkā neesamību tādā ziņā, ka tiesības pieprasīt atmaksu rodas tikai pēc tam, kad ir atzīta spēkā neesamība. Šajā ziņā pastāv izņēmumi, kas ļauj niansēt kārtību, kādā prasībai par atlīdzināšanu tiek piemēroti noteikumi par noilgumu. Vienu no šiem izņēmumiem piemēro tad, ja no procesuālā viedokļa nav izvirzītas divas prasījumu daļas (spēkā neesamība, izmantojot pamatprasību, un pakalpojumu atlīdzināšana, izmantojot papildprasību). Otru no šiem izņēmumiem, lai izvairītos no vienas puses nepamatotas iedzīvošanās, piemēro secīgi izpildāmiem līgumiem gadījumā, ja objektīvi nav iespējams pieprasīt atmaksāt kādu pakalpojumu (nomai izmantotas mantas gadījumā) un ja līdz ar to otru pakalpojumu vairs nevar atlīdzināt.

39.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Rumānijas valsts judikatūra ir izkristalizējusies tādējādi, ka tajā negodīgu noteikumu izslēgšana ir pielīdzināta absolūtas spēkā neesamības institūtam.

40.

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka, lai gan Direktīvā 93/13 ir noteikts, ka negodīgi noteikumi patērētājam nav saistoši, līdz ar to patērētājam šāds noteikums nevar būt saistošs un viņš var abstrahēties no tā, kas atbilst “neattiecināmības” jēdzienam, ņemot vērā Rumānijas tiesībās noteiktās spēkā neesamības un neattiecināmības pazīmes, sankcija par spēkā neesamību, šķiet, atbilst šajā direktīvā paredzētajai sistēmai.

41.

Turklāt iesniedzējtiesa atsaucas uz Direktīvas 93/13 7. panta 2. punktu un norāda, ka saskaņā ar procesuālo autonomiju dalībvalstis nosaka atbilstošus un efektīvus līdzekļus, lai personas varētu celt prasību tiesā, lai panāktu lēmumu par noteikumu negodīgumu. Tā norāda, ka Likumā Nr. 193/2000 nav tieši minēta spēkā neesamības sankcijas piemērošana, bet šī likuma 12. panta 4. punkta noteikumos ir minēta šīs sankcijas piemērošana.

42.

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāuzskata par normu, kas ir ekvivalenta valsts normām, kurām valsts tiesību sistēmā ir imperatīvu normu statuss ( 8 ). Šajā kontekstā tā paskaidro, ka, tā kā valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda iespējami negodīgi noteikumi, valsts judikatūrā ir ievērots absolūtas spēkā neesamības tiesiskais režīms. Tāpat valsts doktrīnā tiek uzskatīts, ka pārdevējiem vai piegādātājiem ir pienākums neieviest negodīgus noteikumus patērētāju līgumos, jo šis pienākums ir noteikts ar imperatīvu tiesību normu, kuras pārkāpums tiek sankcionēts ar šādu noteikumu absolūtu spēkā neesamību ( 9 ).

43.

Līdz ar to persona, kura apgalvo, ka saistībā ar kredītlīgumu tai ir patērētāja statuss, jebkurā brīdī var celt tiesā prasību atzīt līguma noteikumu negodīgumu. Ja ir konstatēts noteikumu negodīgums, ņemot vērā šo līguma noteikumu absolūtu spēkā neesamību, ir piemērojami ar tiem saistītie valsts tiesību principi, it īpaši princips restitutio in integrum.

44.

Iesniedzējtiesa uzsver, ka pamatlietām ir raksturīgs tas, ka līgumi, kas ir šo lietu pamatā, tika izpildīti, pirms valsts tiesās tika celtas prasības. Tā norāda, ka valsts judikatūrā ir izstrādāti atšķirīgi risinājumi attiecībā uz pilnībā izpildītā līgumā ietverta noteikuma negodīguma konstatēšanas sekām.

45.

Saskaņā ar jaunāko judikatūru ļaunprātīga rakstura konstatējums būtu pamatā absolūtas spēkā neesamības sankcijai. Līdz ar to, tā kā prasībai par negodīgu noteikumu absolūtu spēkā neesamību neiestājas noilgums, prasībai par atlīdzināšanu nav piemērojams noilguma termiņš.

46.

Cits judikatūras virziens esot balstīts uz interpretāciju, saskaņā ar kuru sankcija, kas tiek piemērota līguma noteikumu negodīguma konstatēšanas gadījumā, ir sui generis sankcija, kas rada sekas nākotnē, neapšaubot jau sniegtos pakalpojumus, kā tas ir gadījumā ar spēkā neesamības sankciju.

47.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka ir iespējams pieņemt interpretāciju, saskaņā ar kuru brīdis, kad līgums tiek izbeigts pilnīgas izpildes termiņa vai priekšlaicīgas atmaksas dēļ, ir brīdis, kad aizņēmējs vairs nebūtu jāuzskata par nelabvēlīgākā situācijā esošu salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju un viņš ir atbrīvots no jebkādiem pienākumiem pret pārdevēju vai piegādātāju. Līdz ar to saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto interpretāciju tas attiecīgi esot objektīvs brīdis, kad patērētājam bija jāzina vai būtu bijis jāzina par noteikumu negodīgumu.

48.

Saskaņā ar šo interpretāciju prasība par absolūtas spēkā neesamības atzīšanu, ar kuru patērētājs var lūgt konstatēt noteikumu negodīgumu, varētu tikt celta bez jebkāda ierobežojuma laikā, savukārt viņa prasība atlīdzināt pakalpojumus, kas sniegti, pamatojoties uz šādiem noteikumiem, būtu jāceļ trīs gadu laikā no brīža, kad beidzas līgums.

49.

Vēl ir jānorāda, ka, pēc iesniedzējtiesas domām, tas, ka attiecībā uz mantiskajām prasībām, kas attiecas uz līguma noteikumu negodīgumu, tiek nošķirts brīdis, kurā sākas noilguma termiņš, izslēdzot pretrunā esošu valsts tiesību piemērošanu, būtu Savienības tiesību tieša piemērošanas izpausme. Tomēr šī tiesa arī norāda, ka tās interpretāciju ir ietekmējusi vēlme ievērot tiesiskās drošības principu. Šajā ziņā tā atsaucas nevis uz Savienības tiesību tiesiskās drošības principu, bet gan uz civiltiesību tiesisko attiecību drošības principu vai tirdzniecības drošības principu. Turklāt tā atsaucas uz vairākiem spriedumiem, kuros Tiesa ir norādījusi, ka saprātīga termiņa noteikšana prasības celšanai, kura neievērošanas gadījumā tiesiskās drošības labad tiek zaudētas attiecīgās tiesības, ir saderīga ar Savienības tiesībām ( 10 ). Minētajos spriedumos Tiesa atsaucās uz tiesiskās drošības principu kā principu, kas ir valsts tiesu sistēmas pamatā ( 11 ). Tādējādi ir jāuzskata, ka iesniedzējtiesa savu valsts tiesību normu interpretāciju balsta uz tiesiskās drošības principu, kas tiek piemērots Rumānijas tiesībās un ir šīs dalībvalsts civiltiesību sistēmas pamatā.

50.

Tādējādi, kā esmu to norādījis šo secinājumu 27. punktā, iesniedzējtiesa uzskata, ka tās prejudiciālie jautājumi ir jāizskata, ņemot vērā jautājumu par izbeigto līgumu pušu “patērētāja” statusa saglabāšanu Direktīvas 93/13 2. panta b) punkta izpratnē. Šis apsvērums atbilst atbildētāju izvirzītajam argumentam, ka aizņēmējs pēc kredītlīguma pilnīgas izpildes zaudē patērētāja statusu un līdz ar to Direktīvā 93/13 paredzēto aizsardzību.

51.

Protams, saskaņā ar Direktīvas 93/13 2. panta b) punktu patērētājs ir “jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas”. Atbildētāji, šķiet, būtībā no fakta, ka likumdevējs šajā definīcijā ir izmantojis tagadnes laiku īstenības izteiksmē, secina, ka pēc līguma izpildes persona, kas ir noslēgusi šo līgumu, vairs nerīkojas tā ietvarā un līdz ar to tai vairs nav “patērētāja” statusa šīs direktīvas izpratnē.

52.

Ir arī taisnība, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu dalībvalstis nosaka, ka “negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam”. Šajā noteikumā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, ka līgums, kurā ietverti negodīgi noteikumi, “turpina pusēm būt saistošs”. Šķiet, ka likumdevēja izmantoto formulējumu atbildētājas interpretē tādējādi, ka šī tiesību norma attiecas tikai uz līgumiem, kas vēl nav izpildīti, un ka, ja līgums tiek izbeigts, a priori vairs nav jānodrošina, ka negodīgi noteikumi patērētājam vairs nav saistoši, vai arī ka līgums turpina būt pusēm saistošs.

53.

Šajos apstākļos es tomēr uzskatu, ka atbilstošāk ir noskaidrot nevis to, vai persona, kas ir noslēgusi līgumu kā patērētājs Direktīvas 93/13 2. panta b) punkta izpratnē, pēc līguma pilnīgas izpildes saglabā patērētāja statusu šīs tiesību normas izpratnē, bet gan – vai no brīža, kad personas noslēgtais līgums ir pilnībā izpildīts, ar šo direktīvu vairs netiek reglamentēta šīs personas aizsardzība.

54.

Pirmkārt, attiecībā uz lielāko daļu privāto tiesību sistēmu līgums beidzas, tiklīdz ir izpildītas visas no šā līguma izrietošās saistības ( 12 ), lai gan ir jāņem vērā, ka tas bija pamats nodošanai, kas notikusi tā izpildes ietvaros. Faktiski pilnībā izpildīts līgums paliek saistošs tajā ziņā, ka tas joprojām ir pamats iepriekš veiktiem pārskaitījumiem. Turklāt līguma pilnīga izpilde nemaina to, ka, izpildot savas līgumsaistības, personai, kas noslēgusi šo līgumu, nepašaubāmi bija “līgumslēdzējas puses” statuss.

55.

Tādējādi, ja par negodīgu atzītais noteikums bija pamats nodošanai, kas notikusi līguma izpildes laikā, apstāklis, ka šis līgums jau ir izpildīts, nevar mazināt šī noteikuma negodīgo raksturu. Pastāv arī interese atzīt šajā līgumā ietvertos noteikumus par negodīgiem un vajadzības gadījumā saglabāt šī līguma saistošo raksturu attiecībā uz pārējo. Direktīvas 93/13 noteikumi ir jāaplūko, ievērojot šo loģiku.

56.

Otrkārt, atbildētāji būtībā arī apgalvo, ka asimetrija starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju pastāv tikai līguma noslēgšanas brīdī un tā izpildes laikā. Līdz ar to Direktīva 93/13 vairs neesot piemērojama pēc līguma izpildes, jo tās iesaistīšanās neesot nepieciešama, lai kompensētu šo asimetriju. Atbildētāji šajā ziņā norāda uz Tiesas judikatūras interpretāciju, saskaņā ar kuru ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma esot balstīta uz ideju, ka attiecības starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju ir nevienlīdzīgas ( 13 ) un ka šī direktīva attiecoties uz līgumiem, kuros pastāv ievērojama nelīdzsvarotība ( 14 ).

57.

Tomēr no tās pašas Tiesas judikatūras izriet, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā attiecībā uz iespēju risināt sarunas par darījuma noslēgšanu un tā rīcībā ir mazāks informācijas daudzums, kas nozīmē, ka patērētājs piekrīt pārdevēja vai piegādātāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas īstenot savu ietekmi uz to saturu ( 15 ). Līguma izpilde ar atpakaļejošu spēku nemaina faktu, ka tā slēgšanas brīdī patērētājs atradās nelabvēlīgākā situācijā. Turklāt tieši šādā kontekstā negodīgi noteikumi, kuri rada ievērojamu nelīdzsvarotību un kuriem patērētājs piekrīt, tiek iekļauti līgumā ( 16 ). Kā izriet no šo secinājumu 54. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, šādi noteikumi turpina būt pamats līgumslēdzēju pušu līguma izpildes laikā veiktajai nodošanai.

58.

Šādos apstākļos uzskats, ka līguma izpilde izslēdz jebkādu iespēju šos noteikumus atzīt par negodīgiem, izraisītu situāciju, kurā jebkurš uz to pamata veikts pārskaitījums joprojām būtu neapstrīdams un galīgs. Šajā kontekstā, kā to norāda Polijas valdība, atsevišķi līgumi tiek izpildīti uzreiz pēc vai pat to noslēgšanas brīdī. Tā tas it īpaši ir pārdošanas līguma gadījumā. Ja tiktu pieņemta atbildētāju interpretācija, saskaņā ar kuru Direktīva 93/13 vairs nebūtu piemērojama pēc šāda līguma pilnīgas izpildes, tad šī līguma līgumslēdzējpusei nebūtu pat teorētiskas iespējas celt efektīvu prasību tiesā pirms tā izbeigšanas. Tomēr nekas šajā direktīvā neparedz šo līgumu izslēgšanu no tās piemērošanas jomas.

59.

Treškārt, Direktīvā 93/13, kā tas izriet no tās 7. panta 1. punkta, lasot to kopā ar tās 24. apsvērumu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt adekvātus un efektīvus līdzekļus, “lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos”. Šādiem līdzekļiem ir jārada atturoša iedarbība attiecībā uz pārdevējiem vai piegādātājiem ( 17 ). Interpretācija, saskaņā ar kuru šī direktīva vairs nav piemērojama pēc līguma izpildes, varētu apdraudēt tās ilgtermiņa mērķa sasniegšanu. Proti, nevar izslēgt, ka patērētājs, kurš nav pilnībā informēts par noteikumu negodīgumu un baidoties no prasības, ko pret viņu, iespējams, cēlis pārdevējs vai piegādātājs, centīsies izpildīt savas līgumsaistības.

60.

Vēl ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa jautā, vai veids, kādā līgums beidzas, var ietekmēt Direktīvas 93/13 piemērojamību. Šajā ziņā minētā tiesa atsaucas uz pirmstermiņa atmaksu un pilnīgu ilgtermiņa izpildi.

61.

Interpretācija, saskaņā ar kuru Direktīva 93/13 vairs nebūtu piemērojama pēc līguma brīvprātīgas izpildes, manuprāt, būtu jābalsta uz ideju, ka patērētājs, kas izpilda līgumu, kurā ir ietverti negodīgi noteikumi, netieši atsakās no šajā direktīvā paredzētās aizsardzības.

62.

Tiesa jau savā judikatūrā ir skaidri konstatējusi, ka, lai patērētājs varētu efektīvi atteikties no aizsardzības, kas piešķirta ar Direktīvu 93/13, viņam ir jādod brīva un skaidra piekrišana minētajā direktīvā paredzētās sankcijas nepiemērošanai ( 18 ). Nevar pieņemt, ka patērētājs, izpildot savas līgumsaistības, uzzina par līgumā ietverto noteikumu negodīgo raksturu. Tāpat nevar uzskatīt, ka, izpildot līgumu, patērētājs sniegtu piekrišanu, kas pārsniegtu tikai vēlmi izpildīt attiecīgo pienākumu. Proti, patērētājs var izpildīt savas saistības labā ticībā vai to darīt, lai neriskētu, ka pārdevējs vai piegādātājs pret viņu ceļ prasību.

63.

Līdz ar to tas, ka līgums ir izpildīts brīvprātīgi, pats par sevi neizslēdz Direktīvas 93/13 piemērojamību un neizslēdz aizsardzību, kas ar šo direktīvu ir piešķirta personai, kura ir noslēgusi šo līgumu kā patērētājs minētās direktīvas 2. panta b) punkta izpratnē.

64.

No iepriekš minētā izriet, ka Direktīva 93/13 ir piemērojama arī pilnībā izpildītiem līgumiem. Līguma noslēgšana, ko veic patērētājs, izraisa šīs direktīvas piemērojamību. Turklāt līguma pilnīga izpilde neizslēdz minētās direktīvas piemērošanu. Ņemot to vērā, ir jānošķir direktīvas piemērojamība, ņemot vērā pilnībā izpildītus līgumus, un dalībvalstu iespēja valsts līmenī ieviest noilguma termiņus, kas ļauj laikā ierobežot prasības par atlīdzināšanu.

65.

Savienības tiesībās nav saskaņoti noteikumi, kas ir piemērojami, lai izvērtētu līguma noteikuma iespējamo negodīgumu. Katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu ir jāparedz šādi noteikumi, bet ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas valsts tiesībām pakļautas situācijas (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas patērētājiem piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) ( 19 ).

66.

Es uzskatu, ka tādējādi, ņemot vērā iesniedzējtiesas minēto tiesiskās drošības principu, ir jānosaka, vai tas, ka prasība atlīdzināt pakalpojumus, kas sniegti, pamatojoties uz noteikumu, kas ir atzīts par negodīgu, ir noilgusi, ir saderīgs ar šiem diviem principiem, un pēc tam no šī viedokļa ir jāanalizē, vai dalībvalsts var paredzēt trīs gadu noilguma termiņu, kas tiek aprēķināts brīdī, kad beidzas līgums.

67.

Savā judikatūrā Tiesa ir atzinusi, ka attiecībā uz Direktīvu 93/13 patērētāja aizsardzība nav absolūta ( 20 ). Šajā ziņā Tiesa uzskatīja, ka tas, ka konkrētā procedūrā ir ietvertas noteiktas procesuālas prasības, kuras patērētājam ir jāievēro, lai īstenotu savas tiesības, tomēr nenozīmē, ka šīs prasības neatbilst efektivitātes principam ( 21 ) vai ka šim patērētājam nav pieejama efektīva tiesību aizsardzība tiesā ( 22 ). Patērētājam tādējādi var tikt prasīta zināma modrība attiecībā uz viņa interešu aizsardzību, nepārkāpjot efektivitātes principu vai tiesību aizsardzību. Tas tā ir, piemēram, tad, ja vispārējās interesēs par pareizu tiesvedību un paredzamību no patērētāja tiek prasītas papildu pūles ( 23 ). Proti, pārbaudot valsts tiesību normu, ar kurām likumdevējs ir transponējis Direktīvu 93/13, saderību ar efektivitātes principu, attiecīgajos gadījumos ir jāņem vērā principi, kas ir valsts tiesu sistēmas pamatā, tādi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un efektīva procesa norise ( 24 ).

68.

Turklāt it īpaši attiecībā uz prasību, kas pamatotas ar Direktīvu 93/13, ierobežojumiem laikā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai, kura neievērošanas gadījumā tiesiskās drošības labad tiek zaudētas attiecīgās tiesības, nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību izmantošanu, kas izriet no Savienības tiesību sistēmas ( 25 ).

69.

No tā es secinu, ka, ņemot vērā efektivitātes principu un ciktāl tiesiskās drošības princips ir princips, kas ir valsts tiesu sistēmas pamatā un kas to pieprasa, principā ir pieļaujams uz Savienības tiesībām balstītas prasības ierobežot laikā. Šajā ziņā noteiktiem termiņiem, izmantojot Tiesas judikatūrā lietoto formulējumu, ir jābūt “saprātīgiem”, kas izpaužas tādējādi, ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi nepagrūtina Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu. Tādējādi ir jānosaka, vai trīs gadu noilguma termiņš, kas attiecībā uz pilnībā izpildītiem līgumiem sākas no brīža, kad līgums beidzas, var tikt uzskatīts par “saprātīgu” termiņu šīs judikatūras izpratnē.

70.

Tiesa jau dažādos kontekstos ir norādījusi, ka valsts tiesībās paredzētais trīs gadu noilguma termiņš šķiet saprātīgs ( 26 ). Tomēr termiņa saprātīgums – un līdz ar to tā saderība ar efektivitātes principu – nevar tikt noteikts, tikai pamatojoties uz tā ilgumu. Ir jāņem vērā visi ar šo termiņu saistītie nosacījumi, proti, notikums, kas to izraisa, tie, kuriem attiecībā uz to ir pārtraucošas vai apturošas sekas, kā arī attiecīgajā gadījumā tā neievērošanas sekas un iespēja to atsākt ( 27 ). Visi šie elementi var padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas patērētājiem piešķirtas ar Direktīvu 93/13.

71.

Šajā ziņā iesniedzējtiesai rodas jautājums tikai par notikumu, ar kuru sākas noilguma termiņš, un par noilguma termiņa ilgumu. Šī iemesla dēļ savā analīzē es balstos uz pieņēmumu, ka nav iestājies neviens notikums, kas varētu pārtraukt vai apturēt šo termiņu. Pilnības labad norādīšu, ka iesniedzējtiesa nenorāda, ka prasības par līguma noteikumu negodīguma atzīšanu rada apturošu iedarbību attiecībā uz prasībai par atlīdzināšanu piemērojamo noilguma termiņu.

72.

Lai noteiktu, vai noilguma termiņš kopā ar visiem attiecīgajiem noteikumiem atbilst efektivitātes principam, ir jāņem vērā, ka noilguma termiņi un to piemērošanas noteikumi ir jāpielāgo attiecīgās jomas īpatnībām, lai neatņemtu Savienības tiesībām pilnvērtīgu iedarbību ( 28 ).

73.

Tas, ka patērētājam tiek prasīta zināma modrība attiecībā uz viņa interešu aizsardzību, nav pretrunā Direktīvas 93/13 noteikumiem ( 29 ). Šajā ziņā trīs gadu noilguma termiņš, kas sākas brīdī, kad beidzas līgums, šķiet, principā atstāj patērētājam, kurš nav informēts par savām tiesībām un/vai līguma noteikumu negodīgumu, pietiekami daudz laika, lai noskaidrotu šo noteikumu tiesiskumu un izvērtētu, vai ir lietderīgi celt prasību tiesā. Tomēr, lai patērētājam tas būtu iespējams, noilguma termiņš, kā arī visi tā piemērošanas noteikumi ir jānosaka un tiem ir jābūt zināmiem iepriekš ( 30 ). Tātad tos var noteikt tikai ar likumu vai saskaņā ar šī likuma interpretāciju, kas izriet no pastāvīgās judikatūras.

74.

Šajā kontekstā, pirms ir beidzies trīs gadu noilguma termiņš, sākot no līguma izbeigšanās brīža, patērētājs var plānot celt valsts tiesā prasību atzīt līguma noteikumu negodīgumu, lai pārdevējam vai piegādātājam saistošā veidā noteiktu, vai tas līgumā ir ietvēris noteikumus, kas ir pretrunā Direktīvai 93/13. Tomēr, neskarot pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, šķiet, ka prejudiciālajos jautājumos minētais noilguma termiņš, kas ir piemērojams prasībām par atlīdzināšanu, nav apturēts, ja patērētājs ceļ prasību par līguma noteikumu negodīguma atzīšanu. Tādējādi var gadīties, ka, gaidot šādu saistošu līguma noteikumu negodīguma noteikšanu, patērētājs riskē ar to, ka ir iestājies noilgums tā prasībai par atlīdzināšanu noteikumu negodīguma atzīšanas procedūras ilguma dēļ. Līdz ar to pastāv ievērojams risks, ka tādu iemeslu dēļ, kurus viņš nekontrolē, šis patērētājs laikus neiesniegs prasību, kas vajadzīga, lai varētu atsaukties uz tiesībām, kuras viņam izriet no Direktīvas 93/13.

75.

Abstrahējoties no šīs atrunas, tas, kā izriet no šo secinājumu 64. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, ka Direktīvu 93/13 turpina piemērot pilnībā izpildītiem līgumiem, neliedz dalībvalstij paredzēt noilguma termiņu attiecībā uz prasību par atlīdzināšanu, ar kuru šī direktīva tiek īstenota valsts līmenī. Šajās lietās nerodas jautājums par prasības, ar kuru patērētājs var lūgt konstatēt līguma noteikumu negodīgumu, ierobežojumu laikā. Proti, iesniedzējtiesa norāda, ka šādu prasību var celt bez jebkādiem laika ierobežojumiem un ka pēc noilguma termiņa beigām atlīdzība, kas pienākas patērētājam, ir nemateriāla rakstura, kas ir saistīts ar preventīvo raksturu attiecībā pret pārdevējiem vai piegādātājiem. Turklāt no Likuma Nr. 193/2000 izriet, ka patērētājs izņēmuma kārtā var atsaukties uz noteikuma spēkā neesamību. No tā es secinu, ka trīs gadu noilguma termiņa, kas ir piemērojams prasībām par atlīdzināšanu, izbeigšanās neliedz patērētājam apstrīdēt pārdevēja vai piegādātāja celtu prasību, ar kuru tas lūdz, lai minētais patērētājs izpilda no negodīga noteikuma izrietošus pienākumus. Turklāt nekas neliecina par to, ka šī termiņa beigšanās liegtu valsts tiesai pēc savas ierosmes norādīt uz līguma noteikumu negodīgumu, kas atšķir šīs lietas no lietas, kurā tika taisīts spriedums lietā Cofidis ( 31 ).

76.

Protams, spriedumā lietā Gutiérrez Naranjo u.c. ( 32 ) par valsts judikatūru, kas ierobežo laikā ar atlīdzināšanu saistītās sekas, Tiesa norādīja, ka tiesas konstatējumam par līguma noteikuma negodīgumu principā ir jābūt tādam, lai atjaunotu patērētāja tiesisko un faktisko situāciju, kādā tas būtu bijis, ja šāda noteikuma nebūtu. Turklāt valsts tiesas pienākums nepiemērot negodīgu līguma noteikumu, ar kuru tiek noteikts pienākums maksāt summas, kas izrādījušās nepamatotas, principā ietver atbilstošas ar atlīdzināšanu saistītas sekas attiecībā uz šīm pašām summām.

77.

Tomēr, pirmkārt, ir jāņem vērā, ka spriedumā lietā Gutiérrez Naranjo u.c. ( 33 ) Tiesa uzsvēra, ka prasībai atzīt līguma noteikumu negodīgumu principā ir jāpiešķir ar atlīdzināšanu saistīta iedarbība. Otrkārt, ar atlīdzināšanu saistīto seku ierobežošana laikā, kas paredzēta šajā spriedumā, notika īpašā kontekstā. Šķiet, ka šis ierobežojums izrietēja no Savienības tiesību interpretācijas, ko sniegusi valsts augstākā tiesa atbilstoši Tiesas noteiktajiem kritērijiem, kad tai tika lūgts ierobežot savu spriedumu iedarbību laikā ( 34 ). Šajās lietās iesniedzējtiesa pamatlietās vēlas piemērot tieši valsts tiesību interpretāciju. Treškārt, minētajā spriedumā Tiesa skaidri nošķīra, pirmkārt, šādu Savienības tiesību normas interpretācijas iedarbības laikā ierobežojumu un, otrkārt, tādu procesuālo noteikumu kā saprātīgs noilguma termiņš piemērošanu ( 35 ).

78.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neliedz dalībvalstij paredzēt, ka prasībai par atlīdzināšanu, kas attiecas uz līguma noteikumu negodīguma konstatēšanu, iestājas noilgums. Turklāt neviens no lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītajiem faktiem neliecina, ka šajā lietā efektivitātes princips netiktu ievērots, interpretējot valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru prasībai par atlīdzināšanu, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem, ir piemērojams trīs gadu noilguma termiņš, kas sākas brīdī, kad beidzas līgums, ko patērētājs noslēdzis ar pārdevēju vai piegādātāju. Šis apsvērums ir piemērojams, ievērojot divus nosacījumus: pirmkārt, šis termiņš tiek apturēts tiesvedības laikā, ar kuru patērētājs lūdz valsts tiesai atzīt šo noteikumu negodīgumu, un, otrkārt, minētais termiņš, kā arī visi tā piemērošanas noteikumi ir noteikti un zināmi iepriekš.

79.

Saskaņā ar līdzvērtības principu visiem noteikumiem, kas piemērojami prasībām, ir jābūt piemērojamiem vienādi prasībām, kas ir pamatotas ar Savienības tiesību pārkāpumu, un prasībām, kas ir pamatotas ar valsts tiesību neievērošanu. Valsts tiesām ir jāidentificē prasības saskaņā ar valsts tiesībām, kas ir līdzīgas tām, kuras ir pamatotas ar Savienības tiesībām. Vērtējumam, kas valsts tiesai būs jāveic, Tiesa var sniegt noteiktus kritērijus Savienības tiesību interpretācijai.

80.

Lai pārbaudītu, vai līdzvērtības princips pamatlietās ir ievērots, ir jānosaka, vai, ņemot vērā to priekšmetu, cēloni un būtiskos elementus, prasītāju celtās prasības, pamatojoties uz Direktīvu 93/13, un prasības, kuras šie prasītāji būtu varējuši celt, pamatojoties uz valsts tiesībām, var uzskatīt par līdzīgām ( 36 ).

81.

Iesniedzējtiesa skaidri neprecizē, kuras prasības var uzskatīt par līdzīgām prasībām, kas pamatotas ar Direktīvu 93/13. Tā vienīgi konstatē, ka sankciju par negodīgu noteikumu iekļaušanu ar patērētāju noslēgtā līgumā Rumānijas tiesas pielīdzina sankcijai, kas ir piemērojama attiecībā uz absolūtu spēkā neesamību. No šāda viedokļa nav acīmredzami, ka pastāv līdzība starp prasībām, kas attiecas uz tādas normas pārkāpumu, kurai ir imperatīvas normas statuss, un prasībām, kas attiecas uz Direktīvu 93/13 ( 37 ). Tomēr iesniedzējtiesa salīdzina piemērošanas noteikumus attiecībā uz šīm prasībām un tos, kas attiecas uz prasībām par absolūtu spēkā neesamību. Līdz ar to šķiet, ka iesniedzējtiesa cēloni (imperatīvas tiesību normas pārkāpums), priekšmetu (šā pārkāpuma novēršana un līguma noteikuma atzīšana par spēkā neesošu) un šo prasību būtiskos elementus (it īpaši fakts, ka, lai sankcionētu par šo pārkāpumu, ir paredzēts abu prasību kopums un ka valsts tiesai tas ir jāizvirza ex officio) var uzskatīt par līdzīgiem vai salīdzināmiem. Es uzskatu, ka lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu nav neviena precizējuma, kas ļautu apšaubīt šo apsvērumu. Turklāt šķiet, ka lietas dalībnieki, kas ir iesnieguši apsvērumus šajās lietās, to nepastrīd. Tomēr minētajai tiesai šajā ziņā ir jāveic galīgā pārbaude.

82.

Principā valsts tiesai ir jāpārbauda, vai procesuālie noteikumi, kam valsts tiesībās jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras attiecīgajām personām piešķir Savienības tiesības, atbilst līdzvērtības principam. Tas pats attiecas uz līdzīgu prasību valsts tiesību identificēšanu. Tomēr, ciktāl to atļauj pamatlietas materiāli, Tiesa var izteikt apsvērumus par procesuālo noteikumu atbilstību šim principam ( 38 ).

83.

Šajā ziņā ar to vien, ka šis pats noilguma termiņš ir piemērojams prasībām, kas pamatotas ar Savienības tiesībām, un prasībām, kas pamatotas ar valsts tiesībām, nepietiek, lai atzītu atbilstību līdzvērtības principam. Šis princips pieprasa, lai visi noteikumi, kas piemērojami prasībām par atlīdzināšanu, būtu vienādi piemērojami visām šīm prasībām ( 39 ). Iesniedzējtiesa paskaidro, ka tās interpretācija, saskaņā ar kuru trīs gadu noilguma termiņš, kas atbilst vispārīgam noilguma termiņam, sākas no brīža, kad beidzas līgums, ir piemērojams tikai prasībām par atlīdzināšanu saistībā ar noteikumiem, kuri tiek uzskatīti par negodīgiem Direktīvas 93/13 izpratnē. Turklāt nekas neliecina par to, ka šī interpretācija atbilst vienam no šo secinājumu 38. punktā minētajiem izņēmumiem, kas ļauj niansēt tā brīža noteikšanu, no kura sākas noilguma termiņš attiecībā uz prasībām, kas attiecas uz valsts tiesisko regulējumu par absolūtu spēkā neesamību.

84.

Turklāt atšķirībā no efektivitātes principa prasībām prasības, kas izriet no līdzvērtības principa, nevar tikt mīkstinātas ar atsauci uz tādiem valsts sistēmas pamatā esošiem principiem kā tiesiskās drošības princips. Līdzvērtības principa ievērošana prasa, lai valsts tiesību norma tiktu vienādi piemērota procedūrām, kas ir pamatotas ar Savienības tiesībām, un procedūrām, kas ir pamatotas ar valsts tiesībām. Uzskatīt, ka nediskriminējoša izskatīšana ir nodrošināta attiecībā uz prasību, kas pamatota ar Savienības tiesībām, lai gan prasībai, kas pamatota ar valsts tiesībām, tiek piemērota atšķirīga attieksme, būtu pretrunā pašam līdzvērtības principam. Lai gan tiesiskās drošības princips pieprasa, lai noilguma termiņš sāktos īpašā brīdī, šis noteikums par noilguma termiņu ir jāpiemēro vienādi attiecībā uz situācijām, kas attiecas uz tiesībām, kuras izriet no Savienības tiesību sistēmas, un līdzīgām valsts situācijām.

85.

Šādos apstākļos šķiet, ka šajā gadījumā līdzvērtības princips nav ievērots, jo ir skaidrs, ka notikuma, ar kuru sākas noilguma termiņš, noteikšana ir atkarīga no prasības par atlīdzināšanu pamatojuma.

86.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka līdzvērtības principam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums un interpretācija, ko tas atbalsta, kurā paredzēts, ka trīs gadu noilguma termiņš, kas ir piemērojams prasībām par atlīdzināšanu saistībā ar līguma noteikumiem, kuri tiek uzskatīti par negodīgiem Direktīvas 93/13 izpratnē, sākas no brīža, kad izbeidzas līgums, kurā ietverti šie noteikumi, lai gan trīs gadu noilguma termiņš, kas piemērojams līdzīgām prasībām, kuras balstītas uz noteiktām valsts tiesību normām, sākas tikai no brīža, kad tiesā tiek konstatēts šo prasību pamats.

87.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Tribunalul Specializat Mureş (Murešas Specializētā apgabaltiesa, Rumānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Lietā C‑698/18:

Tādos pamatlietas apstākļos, kādi ir lietas C‑699/18 pamatā un kurā atbilstošie faktiskie apstākļi ir radušies pirms valsts pievienošanās Eiropas Savienībai, Tiesas kompetencē nav atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.