1. 

Šī lieta sniedz Tiesai iespēju pirmo reizi interpretēt Direktīvas 2008/104 par pagaidu darba aģentūrām ( 2 ) 5. panta 5. punktu. Precīzāk, Tiesai ir lūgts precizēt, vai gadījumā, kad pagaidu darba aģentūra pieņem darbā darba ņēmēju un norīko viņu kā pagaidu darba aģentūras darbinieku vienā un tajā pašā lietotājuzņēmumā, noslēdzot astoņus secīgus līgumus par pagaidu darbaspēka nodrošināšanu un 17 līguma pagarinājumus, ir bijusi “secīga nosūtīšana darbā nolūkā apiet šīs direktīvas noteikumus”.

2.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) ( 3 ) 31. pantā ir noteikts:

3.

Ar Direktīvu 2008/104, kā tas ir precizēts tās 1. apsvērumā, ievēro pamattiesības un principus, kas atzīti Hartā, un tā ir paredzēta, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību Hartas 31. pantam. Ar šo direktīvu izveido pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzības sistēmu, kas ir “nediskriminējoša, pārredzama un proporcionāla, vienlaikus tajā ievēro darba tirgu dažādību un kolektīvās darba attiecības” ( 4 ). Saskaņā ar šo sistēmu “darba un nodarbinātības pamata apstākļiem, ko piemēro pagaidu darba aģentūru darbiniekiem, būtu jābūt vismaz tādiem, kādus piemērotu darba ņēmējiem, ja lietotājuzņēmums pats tos būtu pieņēmis darbā veikt šo pašu darbu” ( 5 ).

4.

Direktīvas 15. apsvērumā ir precizēts, ka “uz nenoteiktu laiku slēgti darba līgumi ir darba attiecību vispārējā forma. Attiecībā uz darba ņēmējiem, kas ar savu pagaidu darba aģentūru ir noslēguši pastāvīgu līgumu, un ņemot vērā īpašo aizsardzību, kādu šāds līgums sniedz, būtu jāpieņem noteikums, kas pieļautu izņēmumus no lietotājuzņēmumos piemērojamiem noteikumiem”.

5.

Direktīvas 21. apsvērumā norādīts, ka “dalībvalstīm būtu jāizstrādā administratīvas vai juridiskas procedūras, lai aizsargātu pagaidu darba aģentūru darbinieku tiesības, un jānodrošina iedarbīgas, atturošas un samērīgas sankcijas, ko piemēro gadījumos, kad netiek pildīti šajā direktīvā paredzētie pienākumi”.

6.

Direktīvas 1. pantā ir definēta tās piemērošanas joma.

7.

Saskaņā ar 2. pantu Direktīvas 2008/104 mērķis “ir nodrošināt pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzību un uzlabot pagaidu darba aģentūru darba kvalitāti, nodrošinot 5. pantā izklāstīto vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu pagaidu darba aģentūru darbiniekiem un atzīstot pagaidu darba aģentūras kā darba devējus, tajā pašā laikā ņemot vērā vajadzību izveidot piemērotu sistēmu pagaidu darba aģentūru darba izmantošanai, lai efektīvi palīdzētu radīt darba vietas un attīstīt elastīgas darba formas”.

8.

Tās 3. panta 1. punktā ir definēti dažādi jēdzieni, kas attiecas uz direktīvas piemērošanu:

“a)

“darba ņēmējs” ir persona, kuru kā darba ņēmēju aizsargā attiecīgās dalībvalsts tiesību akti nodarbinātības jomā;

b)

“pagaidu darba aģentūra” ir juridiska vai fiziska persona, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem slēdz darba līgumus vai veido darba attiecības ar pagaidu darba aģentūras darbiniekiem, lai tos norīkotu uz laiku strādāt lietotājuzņēmumos to uzraudzībā un vadībā;

c)

“pagaidu darba aģentūras darbinieks” ir darba ņēmējs, kam ir darba līgums vai darba attiecības ar pagaidu darba aģentūru un kas lietotājuzņēmumā norīkots veikt pagaidu darbu tā uzraudzībā un vadībā;

d)

“lietotājuzņēmums” ir fiziska vai juridiska persona, kura labā un kura uzraudzībā un vadībā pagaidu darba aģentūras darbinieks strādā noteiktu laiku;

e)

“norīkojums” ir periods, kad pagaidu darba aģentūras darbinieks strādā lietotājuzņēmumā, lai veiktu pagaidu darbu tā uzraudzībā un vadībā;

f)

“darba un nodarbinātības pamata apstākļi” ir darba un nodarbinātības apstākļi, kas noteikti tiesību aktos, administratīvos noteikumos, koplīgumos un/vai citos saistošos vispārējos noteikumos, kas ir spēkā lietotājuzņēmumā attiecībā uz:

9.

Direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka “aizliegumus vai ierobežojumus izmantot pagaidu darba aģentūru darbu pamato, tikai ievērojot vispārējas intereses, jo īpaši attiecībā uz pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzību, veselības aizsardzības un drošības prasībām darbā, vai vajadzību nodrošināt, ka darba tirgus darbojas labi un ka pārkāpumi ir novērsti”.

10.

Direktīvas 5. panta 1. punktā ir noteikts, ka “darba un nodarbinātības pamata apstākļi pagaidu darba aģentūru darbiniekiem to norīkojuma laikā lietotājuzņēmumā ir vismaz tādi paši kā tie, ko piemērotu, ja tie šajā uzņēmumā darbā būtu pieņemti tieši un veiktu šo pašu darbu. [..]”

11.

Saskaņā ar 5. panta 5. punktu “dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi, lai novērstu ļaunprātību šā panta piemērošanā un jo īpaši lai novērstu secīgu nosūtīšanu [norīkošanu] darbā nolūkā apiet šīs direktīvas noteikumus. Tās informē Komisiju par šādiem pasākumiem”.

12.

Direktīvas 6. pantā ir noteikts, ka:

13.

Saskaņā ar 10. panta 1. punktu “dalībvalstis paredz attiecīgus pasākumus gadījumos, kad pagaidu darba aģentūra vai lietotājuzņēmums neievēro šīs direktīvas prasības. Jo īpaši tās nodrošina, ka ir pieejamas atbilstīgas administratīvas vai tiesu procedūras, lai varētu īstenot pienākumus, kas izriet no šīs direktīvas”.

14.

Iesniedzējtiesa norāda, ka šajā lietā ir piemērojams Decreto legislativo 10 settembre 2003, n. 276 (2003. gada 10. septembra Likumdošanas dekrēts Nr. 276/2003 par 2003. gada 14. februāra Likumā Nr. 30 paredzētā deleģējuma nodarbinātības un darba tirgus jomā īstenošanu, ar grozījumiem, kuri veikti ar Dekrētlikumu Nr. 34/2014, kas ar grozījumiem ir apstiprināts ar Likumu Nr. 78/2014; turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 276/2003”).

15.

Ar grozījumiem, kas pieņemti ar Likumu Nr. 78/2014, no Likumdošanas dekrēta Nr. 276/2003 20. panta 4. punkta tika svītrota gan tiesību norma, kas paredzēja, ka “darbaspēka nodrošināšana uz noteiktu laiku ir atļauta tehniska, ražošanas, organizācijas vai aizstāšanas rakstura iemeslu dēļ pat tad, ja tā ir saistīta ar lietotāja ierasto darbību”, gan arī prasība rakstveidā norādīt šos iemeslus līgumā.

16.

Likumdošanas dekrēta Nr. 276/03 22. panta 2. punktā ir noteikts, ka gadījumā, ja izmanto darbaspēka nodrošināšanu uz noteiktu laiku, darbinieka un aģentūras darba attiecības reglamentē Likumdošanas dekrēta Nr. 368/01 noteikumi, “izņemot tā 5. panta 3. punkta un turpmāko punktu noteikumus”. Darba līguma sākotnējo termiņu var pagarināt ar darbinieka rakstveida piekrišanu tādās situācijās un uz tādu termiņu, kādi ir paredzēti aģentūrai saistošajā Contratto collettivo nazionale di lavoro (Valsts darba koplīgums pagaidu darba aģentūru kategorijā, kas parakstīts 2014. gada 27. februārī, turpmāk tekstā – “CCNL”).

17.

Likumdošanas dekrēta Nr. 276/03 27. pantā “Pagaidu darbaspēka nelikumīga izmantošana” ir noteikts – ja darbaspēka nodrošināšana neatbilst šajā likumdošanas dekrētā paredzētajiem ierobežojumiem un nosacījumiem, darbinieks var celt prasību tiesā vienīgi pret lietotājuzņēmumu, lūdzot, lai tiktu atzīts, ka no darbaspēka nodrošināšanas sākuma brīža starp viņu un lietotājuzņēmumu ir nodibinātas darba tiesiskās attiecības.

18.

Decreto legislativo 6 settembre 2001, n. 368 (2001. gada 6. septembra Likumdošanas dekrēts Nr. 368, ar kuru īsteno Direktīvu 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku) ( 6 ) 5. panta 3.–4.bis punktā redakcijā, kas bija piemērojama ratione temporis, ir noteikts, ka:

“[..] 3.   Ja darba ņēmējs tiek atkārtoti pieņemts darbā uz noteiktu laiku saskaņā ar 1. pantu desmit dienas pēc tāda darba līguma izbeigšanās, kura termiņš nav garāks par vai ir vienāds ar sešiem mēnešiem, vai divdesmit dienas pēc tāda līguma izbeigšanās, kura termiņš ir garāks par sešiem mēnešiem, otrais līgums tiek uzskatīts par noslēgtu uz nenoteiktu laiku. [..]

4.   Divu secīgu darba attiecību uz noteiktu laiku gadījumā, tas ir, bez pārtraukuma, darba līgums tiek uzskatīts par noslēgtu uz nenoteiktu laiku, sākot no pirmā līguma noslēgšanas dienas.

4.bis   Neskarot iepriekšējos punktos paredzētos noteikumus par secīgiem līgumiem un neskarot dažādus noteikumus, kas paredzēti kolektīvajos līgumos [..], ja, turpinoties līgumiem uz noteiktu laiku par līdzvērtīgu uzdevumu izpildi, darba attiecības starp to pašu darba devēju un to pašu darba ņēmēju kopumā pārsniedz 36 mēnešus, ieskaitot pagarinājumus un atjaunošanu, neatkarīgi no pārtraukuma periodiem starp vienu un otru līgumu darba attiecības uzskata par attiecībām uz nenoteiktu laiku [..].”

19.

CCNL 47. pantā ir noteikts, ka līgumu pagarināšanu regulē vienīgi saskaņā ar CCNL. Tādējādi saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 276/03 22. panta 2. punktu uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus var pagarināt līdz sešām reizēm. Katrs līgums, ieskaitot pagarinājumus, nedrīkst pārsniegt 36 mēnešus.

20.

Itālijas Civilkodeksa 1344. un 1421. pantā ir paredzēts, ka līgumi, kas noslēgti, lai apietu imperatīvo normu piemērošanu, nav spēkā.

21.

JH ir pagaidu darba aģentūras darbinieks. Kā pagaidu darba aģentūras darbinieks viņš tika norīkots darbam lietotājuzņēmumā KG, kur strādājis par mašīnstrādnieku un virpotāju no 2014. gada 3. marta līdz 2016. gada 30. novembrim, pamatojoties uz secīgiem pagaidu darbaspēka nodrošināšanas līgumiem (kopā astoņiem) un to pagarinājumiem (kopā septiņpadsmit).

22.

2017. gada 21. februārī JH cēla prasību Tribunale ordinario di Brescia (Brešas tiesa, Itālija). Būtībā viņš lūdz iesniedzējtiesu: a) konstatēt un atzīt, ka pagaidu darbaspēka nodrošināšanas līgumi, saskaņā ar kuriem viņš strādājis uzņēmumā KG, ir prettiesiski un/vai spēkā neesoši; b) atzīt, ka starp viņu un KG pastāv darba attiecības uz nenoteiktu laiku kopš 2014. gada 3. marta; c) uzdot KG atjaunot viņu darbā un samaksāt kompensāciju, kas viņam pienākas, un atbilstošās sociālā nodrošinājuma iemaksas un nodokļus. JH arī lūdza iesniedzējtiesu uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu par Direktīvas 2008/104 un it īpaši tās 5. panta 5. punkta interpretāciju.

23.

Iesniedzējtiesa norāda, ka attiecīgajā laikā piemērojamajos tiesību aktos (skat. šo secinājumu 15. punktu): i) nav paredzēts, ka līgumos ir jānorāda tehniska, ražošanas, organizācijas vai aizstāšanas rakstura iemesli pagaidu darbaspēka nodrošināšanai; ii) nav paredzēts, ka šiem iemesliem ir jābūt pagaidu rakstura iemesliem; vai iii) nav ierobežojumu secīgai darba ņēmēja norīkošanai darbā uz vienu un to pašu lietotājuzņēmumu. Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka CCNL (skat. šo secinājumu 19. punktu) nav piemērojams, jo tajā ir reglamentētas tikai attiecības starp pagaidu darba aģentūras darbiniekiem un pagaidu darba aģentūrām, nevis starp pagaidu darba aģentūras darbiniekiem un lietotājuzņēmumiem. Turklāt iesniedzējtiesa norāda – katrā ziņā lietas faktisko apstākļu norises laikā spēkā esošajā šī regulējuma redakcijā netiek prasīts līgumā norādīt iemeslus pagaidu darbaspēka nodrošināšanas izmantošanai, kā arī nav liegts nekavējoties parakstīt jaunu līgumu uzreiz pēc iepriekšējā līguma sestā pagarinājuma beigām.

24.

Iesniedzējtiesai ir šaubas par šī valsts tiesiskā regulējuma saderību ar Direktīvu 2008/104, it īpaši ar tās 15. apsvērumu, lasot to kopā ar tās 5. panta 5. punktu, jo valsts tiesiskajā regulējumā nav paredzēts noteikums par iespēju izskatīt tiesā pagaidu darbinieku nodarbināšanas iemeslus un nav noteikti ierobežojumi viena un tā paša pagaidu darba aģentūras darbinieka secīgai norīkošanai pie viena un tā paša lietotājuzņēmuma.

25.

Pamatojoties uz to, iesniedzējtiesa lūdz sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 2008/104] 5. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz piemērot Likumdošanas dekrētu Nr. 276/2003, ar grozījumiem, kas ir veikti ar Dekrētlikumu Nr. 34/2014, kurā: a) nav paredzēti ierobežojumi viena darbinieka secīgai nosūtīšanai darbā vienā un tajā pašā lietotājuzņēmumā; b) netiek prasīts, ka, lai darbaspēka nodrošināšana uz noteiktu laiku būtu likumīga, ir jābūt tehniska, ražošanas, organizācijas vai aizstāšanas rakstura iemesliem šāda darbaspēka nodrošināšanai; c) nav paredzēts, ka prasība par lietotājuzņēmuma ražošanas vajadzību pagaidu raksturu ir nosacījums tāda darba līguma veida izmantošanas likumībai?”

26.

Rakstveida apsvērumus iesniedza JH, Itālijas valdība un Eiropas Komisija. Lai gan JH bija lūdzis noturēt tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, norādot iemeslus, Tiesa nolēma turpināt tiesvedību, to nenoturot, saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu.

27.

Itālijas valdība apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams. Pirmkārt, tā apgalvo – lai gan valsts tiesiskais regulējums, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, ir piemērojams tikai uz noteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem, iesniedzējtiesa neesot sniegusi nekādu norādi par JH ar pagaidu darba aģentūru noslēgtā darba līguma raksturu (vai tas ir līgums uz noteiktu laiku vai kāds cits). Otrkārt, iesniedzējtiesas izskatāmais strīds ir privātpersonu strīds, un Direktīvai 2008/104 nav tiešas horizontālas iedarbības. Tādējādi atbilde uz prejudiciālo jautājumu neietekmētu iesniedzējtiesā skatītā strīda iznākumu, proti, vienīgais iespējamais labvēlīgais rezultāts JH būtu panākt no Itālijas valsts zaudējumu atlīdzību gadījumā, ja tiktu konstatēts, ka tā ir nepilnīgi vai nepareizi transponējusi Direktīvu 2008/104.

28.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī tad, ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kuri būtu jāzina, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem” ( 7 ).

29.

Attiecībā uz pēdējo minēto aspektu, lai valsts tiesai sniegtu lietderīgu Savienības tiesību interpretāciju, valsts tiesai ir jānorāda faktiskie apstākļi un atbilstošais tiesiskais regulējums, kas veido kontekstu tās uzdotajiem jautājumiem, vai vismaz jāpaskaidro faktiskie pieņēmumi, uz kuriem šie jautājumi ir balstīti. Proti, par Savienības tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību Tiesa var lemt, pamatojoties vienīgi uz faktiem, ko tai ir norādījusi valsts tiesa. Iesniedzējtiesai ir arī jānorāda precīzi iemesli, kuri to ir mudinājuši uzdot jautājumus par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju un kuru dēļ tā uzskata, ka ir jāuzdod Tiesai prejudiciāli jautājumi. Turklāt valsts tiesai ir vismaz minimāli jāpaskaidro, kāpēc tā ir izvēlējusies konkrētās Savienības tiesību normas, kuras tā lūdz interpretēt, kā arī jāizskaidro saikne, ko tā saskata starp šīm normām un pamatlietā piemērojamajiem valsts tiesību aktiem ( 8 ).

30.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa lūdz Tiesai norādes par Direktīvas 2008/104 5. panta 5. punkta interpretāciju. Iesniedzējtiesa precizē, ka norādes ir nepieciešamas, lai atrisinātu tai iesniegto lietu. Šajā kontekstā Itālijas valdības argumenti par to, ka nav iespējams tieši piemērot direktīvas noteikumus privātpersonu strīdam, nav atbilstoši. No Tiesas judikatūras izriet, ka tās kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Savienības tiesību normu interpretāciju neatkarīgi no tā, vai šīm normām ir vai nav tieša iedarbība uz attiecībām starp attiecīgā strīda pusēm ( 9 ).

31.

Manuprāt, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir sniegts pietiekams faktisko apstākļu izklāsts, ar kuriem ir pamatots prejudiciālais jautājums, lai ļautu Tiesai sniegt lietderīgu atbildi uz uzdoto jautājumu.

32.

Tāpēc es secinu, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

33.

Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 2008/104 5. panta 5. punkts liedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā: a) nav paredzēti ierobežojumi viena pagaidu darba aģentūras darbinieka secīgai nosūtīšanai darbā vienā un tajā pašā lietotājuzņēmumā; b) nav paredzēts, ka darbaspēka nodrošināšana uz noteiktu laiku ir likumīga, ja ir norādīti tehniska, ražošanas, organizācijas vai aizstāšanas rakstura iemesli darbaspēka nodrošināšanai; c) nav paredzēts, ka prasība par lietotājuzņēmuma ražošanas vajadzību pagaidu raksturu ir nosacījums tāda darba līguma veida izmantošanas likumībai.

34.

Lai sniegtu lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, es aplūkošu arī plašāku kontekstu, proti, vai tiek apieti Direktīvas 2008/104 noteikumi.

35.

Šajā ziņā man ir jāizvērtē Direktīvas 2008/104 mērķis un piemērošanas joma, kā arī tās 5. panta 5. punkta mērķis, formulējums un konteksts.

36.

Direktīva 2008/104 balstās uz agrāko EKL 137. panta 1. un 2. punktu (tagad LESD 153. pants), ar kuru iestādēm tika piešķirta kompetence “ar direktīvām noteikt minimālās prasības, kas pakāpeniski jāievieš”, tostarp attiecībā uz “darba apstākļi[em]”. Tā tika pieņemta, lai papildinātu divas agrākās direktīvas par netipisku darbu, kurās attiecīgi risināja nepilna darba laika darba un pagaidu darba attiecības ( 10 ). Savienības rīcības šajā jomā vispārīgais mērķis bija attīstīt elastīgos darba attiecību veidus, vienlaikus cenšoties sasniegt sociālo tiesību jaunu saskaņošanas pakāpi. Šīs rīcības pamatā esošais normatīvais modelis ir balstīts uz līdzsvara meklējumiem starp darba tirgus elastīgumu un [sociālo] drošību, un tas tika nosaukts par “elastdrošību” ( 11 ).

37.

Tādējādi ar Direktīvu 2008/104 tiek līdzsvarots uzņēmumu izvirzītais “elastības” mērķis ar “drošības” mērķi, kas atbilst darba ņēmēju aizsardzībai. Attiecīgi direktīvas 11. apsvērumā ir noteikts, ka tās mērķis ir apmierināt ne tikai uzņēmumu elastīguma vajadzības, bet arī nepieciešamību darba ņēmējiem saskaņot savu profesionālo un privāto dzīvi un tādējādi veicināt darba vietu radīšanu, kā arī dalību un iekļaušanos darba tirgū.

38.

Ar Direktīvu 2008/104 izveido pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzības sistēmu, kas ir nediskriminējoša, pārredzama un proporcionāla, vienlaikus tajā ievēro darba tirgu dažādību un kolektīvās darba attiecības. Saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu tās mērķis ir nodrošināt pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzību un uzlabot pagaidu darba aģentūru darba kvalitāti, nodrošinot vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu pagaidu darba aģentūru darbiniekiem un atzīstot pagaidu darba aģentūras kā darba devējus, tajā pašā laikā ņemot vērā vajadzību izveidot piemērotu sistēmu pagaidu darba aģentūru darba izmantošanai, lai efektīvi palīdzētu radīt darba vietas un attīstīt elastīgas darba formas ( 12 ).

39.

Tādējādi Direktīva 2008/104 attiecas gan uz pagaidu darba aģentūru darbinieku darba apstākļiem, gan uz nosacījumiem, ko piemēro pagaidu darba aģentūru darbinieku nodarbināšanai. Direktīvas dubultais mērķis atspoguļojas arī tās struktūrā. Izņemot ievadnoteikumus (piemērošanas joma, mērķis un definīcijas) un nobeiguma noteikumus, Direktīva 2008/104 ir organizēta divās daļās. Tās 4. pantā, kas noslēdz I nodaļu (“Vispārīgi noteikumi”), ir paredzēti ierobežojumi attiecībā uz pagaidu darba aģentūru darbinieku nodarbināšanu. Direktīvas II nodaļas (“Nodarbinātība un darba apstākļi”) 5.–8. pantā ir ietverts vienlīdzīgas attieksmes princips, nodarbinātības, koplietošanas telpu un iespēju un profesionālās apmācības pieejamība, [pagaidu darba aģentūru darbinieku] pārstāvība un [darba ņēmēju pārstāvju] informēšana ( 13 ).

40.

Lai arī ar šiem noteikumiem pagaidu darba aģentūras darbs tuvinās “parastajām” darba attiecībām, ir skaidrs ( 14 ), ka Direktīvas 2008/104 atskaites punkts ir tas, ka vispārējais darba attiecību veids ir darba līgumi, kas noslēgti uz nenoteiktu laiku (un jāpiebilst, ka tam tā būtu jābūt). Direktīvas mērķis tādējādi ir veicināt, lai pagaidu darba aģentūru darbiniekiem būtu pieejams pastāvīgs darbs lietotājuzņēmumā, un šis mērķis ir it īpaši atainots tās 6. panta 1. un 2. punktā ( 15 ).

41.

Direktīva 2008/104 attiecas uz “darba ņēmējiem, kam ir darba līgums vai darba attiecības ar pagaidu darba aģentūru un kas norīkoti lietotājuzņēmumos veikt pagaidu darbu to uzraudzībā un vadībā” (1. panta 1. punkts), kā arī uz “privātiem uzņēmumiem, kas ir pagaidu darba aģentūras vai lietotājuzņēmumi, kas veic saimnieciskas darbības, neatkarīgi no tā, vai tie gūst peļņu vai ne” (1. panta 2. punkts). Tiesa jēdzienu “darba ņēmējs” ir interpretējusi tādējādi, ka tas “attiecas uz jebkuru personu, kura veic darbu, proti, kura noteiktā laika posmā citas personas interesēs un tās vadībā sniedz pakalpojumus, par kuriem tā saņem atalgojumu, neatkarīgi no tās darba attiecību juridiskās kvalifikācijas valsts tiesībās un šīs abas personas saistošās juridiskās saiknes rakstura un formas”; un norādījusi, ka jēdziens “saimnieciskā darbība” ir “jebkādas darbības, kas saistītas ar preču vai pakalpojumu piedāvāšanu attiecīgajā tirgū” ( 16 ).

42.

Direktīvas 2008/104 svarīga daļa ir vienlīdzīgas attieksmes princips. Tādējādi saskaņā ar tās 5. panta 1. punktu ir jānodrošina, ka darba un nodarbinātības pamata apstākļi pagaidu darba aģentūru darbiniekiem to norīkojuma laikā lietotājuzņēmumā ir vismaz tādi paši kā tie, ko piemērotu, ja tie šajā uzņēmumā darbā būtu pieņemti tieši un veiktu šo pašu darbu.

43.

Jēdziens “darba un nodarbinātības pamata apstākļi”, kas nosaka vienlīdzīgas attieksmes principa piemērojamību pagaidu darbam norīkotiem darbiniekiem, ir definēts 3. panta 1. punkta f) apakšpunktā. Komisijas izveidotās ekspertu grupas sagatavotais ziņojums liek domāt, ka Komisija uzskata –3. panta 1. punkta f) apakšpunkta i) un ii) punktā ietvertais šo apstākļu uzskaitījums nav izsmeļošs ( 17 ).

44.

Es piekrītu šai pieejai. Direktīva 2008/104 ir paredzēta, lai nodrošinātu “pilnīgu atbilstību” (skat. 1. apsvērumu) Hartas 31. pantam, kas attiecas uz “darba apstākļiem” vispārīgākā veidā. Skaidrojumos, kas attiecas uz Hartu ( 18 ), ir norādīts, ka šis formulējums ir jāsaprot LESD 156. panta nozīmē ( 19 ). Minētajā pantā “darba apstākļi” ir uzskaitīti kā viena no jomām, kurās Komisija var iejaukties, lai rosinātu dalībvalstu sadarbību un palīdzētu koordinēt to rīcību. Tomēr tajā šis termins nav definēts. Man šķiet – tas, ka direktīvā ir apsolīts nodrošināt “pilnīgu atbilstību” Hartas 31. pantam, apvienojumā ar direktīvā noteikto mērķi “aizsargāt” liecina par labu tam, ka jēdzienu “darba apstākļi” nevajadzētu interpretēt pārāk šauri ( 20 ) neatkarīgi no tā, ka tekstā ir sniegts acīmredzami izsmeļošs uzskaitījums.

45.

Direktīvas 2008/104 5. panta 5. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai novērstu ļaunprātību šā panta piemērošanā un it īpaši lai novērstu secīgu norīkošanu darbā nolūkā apiet šīs direktīvas noteikumus.

46.

Saskaņā ar šo noteikumu dalībvalstīm tiek noteikti divi atšķirīgi pienākumi. Pirmkārt, novērst 5. panta ļaunprātīgu piemērošanu. Otrkārt, novērst secīgu norīkošanu darbā nolūkā apiet Direktīvas 2008/104 noteikumus kopumā. Lasot vārdus “un it īpaši”, es nedomāju, ka abi šie pienākumi ir jāsaprot tādējādi, ka otrais pilnībā un automātiski ir pakārtots pirmajam. Abi pienākumi attiecas uz atšķirīgiem nodarbinātības aspektiem lietotājuzņēmumā. Pirmais attiecas uz 5. panta “ļaunprātīgu piemērošanu” (un tikai uz šo pantu). Otrais pienākums ir plašāks, un tā mērķis ir novērst secīgu norīkošanu darbā nolūkā “apiet šīs direktīvas noteikumus” (visus kopumā).

47.

Tādējādi es nepiekrītu Komisijas rakstveida argumentam, ka minētais 5. panta 5. punkts attiecas tikai uz 5. panta 1.–4. punktā noteiktā vienlīdzīgas attieksmes principa ļaunprātīgu izmantošanu. Tik šaurā interpretācijā nav ņemts vērā fakts, ka 5. panta 5. punktam ir divas daļas un ka otrajā daļā minēts – “lai novērstu secīgu nosūtīšanu [norīkošanu] darbā nolūkā apiet šīs direktīvas noteikumus”. Tas arī nesaskan ar skaidri formulēto direktīvas mērķi, proti, nodrošināt pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzību un uzlabot pagaidu darba aģentūru darba kvalitāti.

48.

Tādējādi man šķiet, ka ar 5. panta 5. punktu dalībvalstīm uzliktais pienākums novērst secīgu norīkošanu darbā “nolūkā apiet Direktīvas [2008/104] noteikumus” ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz visiem šīs direktīvas noteikumiem, kā tie interpretēti, ievērojot direktīvas sistēmu un mērķi.

49.

Ņemot vērā šo kontekstu, vai ar Direktīvas 2008/104 5. panta 5. punktu dalībvalstīm tiek noteikts pienākums novērst secīgu norīkošanu darbā nolūkā “apiet šīs direktīvas noteikumus” tādējādi, ka tām ir jānodrošina, lai pagaidu darba aģentūras darbs ar vienu un to pašu lietotājuzņēmumu pārāk viegli nekļūst par pastāvīgu situāciju, kurā pagaidu darba aģentūras darbinieki tiek “iesprostoti”?

50.

Vispirms, riskējot izmantot tautoloģiju, atgādināšu, ka “pagaidu darba aģentūras darbinieks”, kā definēts 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā, ir darba ņēmējs, kas lietotājuzņēmumā ir norīkots veikt “pagaidu” darbu tā uzraudzībā un vadībā.

51.

Jau Direktīvas 2008/104 nosaukums skaidri liecina, ka tā attiecas uz pagaidu darba attiecībām (un kas tādas ir paredzētas pēc definīcijas). Šis termins tostarp izmantots noteikumos, ar kuriem nosaka direktīvas piemērošanas jomu (1. pants), tās mērķi (2. pants), kā arī galveno terminu definīcijās, kas sniegtas 3. panta 1. punkta b), c), d) un e) apakšpunktā. Jēdziens “pagaidu” nozīmē “tāds, kas ilgst noteiktu laiku”; “nav pastāvīgs” ( 21 ). Direktīvā turklāt ir noteikts, ka “uz nenoteiktu laiku noslēgti darba līgumi” (tādējādi pastāvīgas darba attiecības) ir vispārējais darba attiecību veids un ka pagaidu darba aģentūru darbinieki ir jāinformē par brīvajām darba vietām lietotājuzņēmumā, lai tiem dotu tādas pašas iespējas kā pārējiem šā uzņēmuma darba ņēmējiem atrast pastāvīgu darbu (skat. 15. apsvērumu un 6. panta 1. un 2. punktu) ( 22 ).

52.

Es piekrītu Itālijas valdības un Komisijas viedoklim, ka Direktīvā 2008/104 nav definēti nekādi konkrēti pasākumi, kas dalībvalstīm ir jāpieņem, lai novērstu viena un tā paša pagaidu darba aģentūras darbinieka norīkošanu darbā vienā un tajā pašā lietotājuzņēmumā, kas tiek īstenota “nolūkā apiet” direktīvas noteikumus. Tādējādi (piemēram) Direktīva 2008/104 neuzliek dalībvalstīm pienākumu izmantot šādus secīgus norīkojumus, uz kuriem skaidri attiecas pienākums paskaidrot iemeslus, ar kuriem tiek pamatota attiecīgo līgumu pieņemšana vai atjaunošana. Tomēr no tā es neizdaru secinājumu, ka šis 5. panta 5. punkts būtībā ir deklaratīvs jeb, tēlaini izsakoties, “bezzobains”.

53.

Direktīvas 2008/104 5. panta 5. punkta pirmais teikums (“Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi, lai novērstu ļaunprātību šā panta piemērošanā un jo īpaši lai novērstu secīgu nosūtīšanu darbā nolūkā apiet šīs direktīvas noteikumus”) ir skaidrs, precīzs un bez nosacījumiem. Tas bez grūtībām atsauc prātā klasiskos tiešās iedarbības kritērijus. Šajā kontekstā “valsts tiesību akti un/vai prakse” ir uzskatāmi par instrumentu, ar kura starpniecību dalībvalsts pilda savu pienākumu; bet tie nemazina paša pienākuma kā tāda skaidrību, precizitāti un beznosacījumu raksturu. Dalībvalstīm ir jāpārliecinās – protams, direktīvas parametru ietvaros –, ka identificētā ļaunprātība nenotiek. “Vertikālā” kontekstā, kad atbildētāja ir valsts vai valsts iestāde ( 23 ), pagaidu darba aģentūras darbinieks, bez šaubām, varētu paļauties uz pašu direktīvu.

54.

Šādi apgalvojot, es nekādā gadījumā neesmu aizmirsusi, ka Direktīva 2008/104, kā tas izriet no tās juridiskā pamata (skat. šo secinājumu 36. punktu), ir direktīva par minimālajām prasībām. Proti, tās formulējums un sistēma ir tāda, ka noteikti nav iespējams iekļaut skaidri formulētus īpašus pienākumus, kas nav minēti tekstā. Tas tomēr nenozīmē, ka var ignorēt vai neizpildīt šos pienākumus, ko šī direktīva uzliek dalībvalstīm.

55.

Papildus ir jāizdara daži precizējumi.

56.

Pirmkārt, tā kā Direktīva 2008/104 ir direktīva par minimālajām prasībām, ir skaidrs, ka dalībvalsts var brīvi ieviest šādu īpašu tiesisko regulējumu. Jānorāda, protams, ka Direktīvas 2008/104 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka valsts tiesiskais regulējums, kas ietver aizliegumus vai ierobežojumus attiecībā uz pagaidu darba aģentūru darbu, ir jāpamato ar vispārējām interesēm, kas saistītas it īpaši ar pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzību, ar veselības aizsardzības un drošības prasībām darbā vai vajadzību nodrošināt, ka darba tirgus darbojas labi un ka pārkāpumi ir novērsti ( 24 ). Ja viens un tas pats pagaidu darba aģentūras darbinieks secīgi tiek norīkots uz vienu un to pašu uzņēmumu, kā rezultātā pakalpojuma sniegšanas laiks šajā uzņēmumā ir (būtiski) ilgāks par to, ko var pamatoti uzskatīt par “pagaidu” laiku, manuprāt, tā ir tieši šāda ļaunprātīga izmantošana. Lai gan valsts pasākums, kas novērš šādas situācijas rašanos, patiešām būtu “ierobežojum[s] izmantot pagaidu darba aģentūru darbu”, šādu ierobežojumu būtu viegli pamatot ar 4. panta 1. punktā skaidri uzskaitītajiem vispārējo interešu apsvērumiem, proti, pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzību un ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu.

57.

Otrkārt, ja vienu un to pašu pagaidu darba aģentūras darbinieku bieži atkārtoti norīko vienā un tajā pašā lietotājuzņēmumā, tā pēc būtības ir direktīvas noteikumu apiešana un ir uzskatāma par šī darba attiecību veida nepareizu izmantošanu. Šādi norīkojumi arī (acīmredzami) maina līdzsvaru, kar ar direktīvu ir radīts starp “elastīgumu”, ko piedāvā darba devējiem, un “drošību, kas tiek piedāvāta darba ņēmējiem (skat. šo secinājumu 36. un 37. punktu), mazinot darba ņēmēju drošību.

58.

Treškārt, man šķiet, ka, ciktāl katrā konkrētajā gadījumā netiek piedāvāts objektīvs skaidrojums, kāpēc lietotājuzņēmums izvēlas slēgt secīgus līgumus, kas paredz pagaidu darba aģentūras darbinieku norīkojumu, valsts tiesai, veicot konkrēto pienākumu, ir jābūt īpaši modrai. (Tas a fortiori ir gadījums, kad darbam lietotājuzņēmumā tiek norīkots tas pats pagaidu darba aģentūras darbinieks, slēdzot vairākus attiecīgus līgumus pēc kārtas.) Tādēļ valsts tiesai direktīvas darbības jomas ietvaros būtu jāpārbauda valsts tiesiskā regulējuma kontekstā un ņemot vērā katras lietas apstākļus, vai, izmantojot šādus secīgus norīkojumus, netiek pārkāpts kāds no direktīvas noteikumiem.

59.

Tādējādi, pārbaudot, vai ir ievērots Direktīvas 2008/104 5. panta 5. punktā paredzētais pienākums, valsts tiesai ir jāņem vērā ne tikai vienlīdzīgas attieksmes princips attiecībā uz “darba un nodarbinātības pamata apstākļiem”, kas noteikti 5. panta 1. punktā, bet arī citi noteikumi, piemēram, 6. panta 1. un 2. punkts, kuros tiek veicināta pagaidu darba aģentūru darbinieku piekļuve pastāvīgam darbam.

60.

Šajā brīdī ir lietderīgi pārbaudīt Tiesas argumentāciju lietā Sciotto ( 25 ), uz kuru JH ir daudz balstījies.

61.

Baletdejotāja Sciotto strādāja Fondazione Teatro dell’Opera di Roma, pamatojoties uz vairākiem uz noteiktu laiku noslēgtiem līgumiem, kas tikuši pārslēgti dažādu māksliniecisku uzvedumu ietvaros, kuri bija ieplānoti laikposmā no 2007. gada līdz 2011. gadam. Viņas darba līgumos nav konstatējama īpašu tehnisku, organizatorisku vai ražošanas prasību pastāvēšana, ar ko būtu attaisnojama to noslēgšana uz noteiktu laiku, nevis līgums uz nenoteiktu laiku. Tāpēc viņa lūdza atzīt, ka termiņi, kas noteikti šajos līgumos, ir prettiesiski, ka viņas darba attiecības ir jāpārklasificē uz līgumu uz nenoteiktu laiku un ka ir jāatlīdzina nodarītais kaitējums.

62.

Piemērojamās Savienības tiesības minētajā lietā bija Pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku, kas pievienots Padomes Direktīvai 1999/70. Ar pamatnolīguma 5. klauzulu tika ieviesti īpaši pasākumi, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus ( 26 ). Kā Tiesa ir skaidri norādījusi, “Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā, lai novērstu secīgu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu, dalībvalstīm ir paredzēts pienākums efektīvi un saistoši paredzēt vismaz vienu no tajā uzskaitītajiem pasākumiem, ja šo valstu tiesībās nav paredzēti līdzvērtīgi tiesiski pasākumi. Šīs klauzulas 1. punkta a)–c) apakšpunktā šādi uzskaitītie pasākumi, kas pēc skaita ir trīs, attiecas respektīvi uz objektīviem iemesliem, kuri attaisno šādu darba līgumu vai attiecību atjaunošanu [..]” ( 27 ). Tiesa atgādināja, ka, “runājot par jēdzienu “objektīvi iemesli”, tas ir jāsaprot kā tāds, kas ir saistīts ar precīziem un konkrētiem apstākļiem, kuri raksturo noteiktu darbību un līdz ar to konkrētajā kontekstā var attaisnot secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanu. Šos apstākļus it īpaši var izraisīt uzdevumu, kuru izpildei šādi līgumi ir noslēgti, īpašais raksturs un to raksturīgās pazīmes vai attiecīgos gadījumos dalībvalsts sociālās politikas jomā sasniedzamais likumīgais mērķis” ( 28 ).

63.

Uz šā likumdošanas un judikatūras pamata Tiesa konstatēja, ka “valsts tiesību noteikums, kurā ar likuma vai reglamentējošu tiesību normu tikai vispārīgi un abstrakti tiek atļauta secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošana, neatbilst [minētajām] prasībām. Proti, šāda tīri formāla rakstura norma neļauj atvasināt objektīvus un pārskatāmus kritērijus, kas ļautu pārbaudīt, vai tiešām šādu līgumu atjaunošana atbilst patiesai vajadzībai un ir piemērota un vajadzīga attiecīgā mērķa sasniegšanai. Šāda norma tādējādi ietver reālu risku izraisīt šāda veida līgumu ļaunprātīgu izmantošanu un līdz ar to nav saderīga ar [Direktīvai 1999/70 pievienotā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku] mērķi un lietderīgo iedarbību” ( 29 ).

64.

Attiecīgi Tiesa nosprieda, ka 5. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru vispārīgās tiesību normas, kuras reglamentē darba tiesiskās attiecības un kuru mērķis ir paredzēt sodu par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, automātiski pārkvalificējot uz noteiktu laiku slēgtu līgumu par uz nenoteiktu laiku noslēgtu līgumu, ja darba tiesiskās attiecības turpinās pēc konkrētā datuma, nav piemērojamas opermūzikas un simfoniskās mūzikas fondu darbības nozarē, ja valsts tiesību sistēmā nav neviena cita efektīva līdzekļa, lai sodītu par ļaunprātīgu izmantošanu, kas konstatēta šajā nozarē ( 30 ).

65.

Savos rakstveida apsvērumos JH apgalvoja, ka Sciotto lietu kā tādu var attiecināt uz šo lietu.

66.

Es nepiekrītu šim argumentam. Ir acīmredzami, ka iznākums Sciotto lietā izriet no Savienības tiesībām, kas pēc būtības atšķiras no Direktīvas 2008/104 5. panta 5. punkta ( 31 ). Proti, Direktīvai 1999/70 pievienotā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulā ir noteikts īpašs pienākums, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus. Direktīvas 2008/104 5. panta 5. punktā ir noteikts vispārējs pienākums novērst secīgu nosūtīšanu darbā nolūkā apiet šīs direktīvas noteikumus. Ņemot vērā arī to, ka Direktīvā 2008/104 ir paredzētas tikai minimālās prasības, nav iespējams Direktīvā 2008/104 ierakstīt detalizētus un konkrētus pienākumus, piemēram, secīgu darba līgumu maksimālo ilgumu vai šādu līgumu atjaunošanas (maksimālo) skaitu, kas būtu līdzīgi tiem, kuri ir skaidri noteikti Direktīvai 1999/70 pievienotā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulā.

67.

Tomēr ir vērts atcerēties arī Tiesas argumentācijas vispārīgākas daļas Sciotto lietā. Proti, Tiesa bija uzsvērusi – “ja Savienības tiesībās nav paredzētas īpašas sankcijas tādos gadījumos kā šajā lietā, kad ļaunprātīga izmantošana tomēr tiek konstatēta, valsts iestādēm ir jānosaka ne vien proporcionāli, bet arī pietiekami efektīvi un preventīvi pasākumi, lai nodrošinātu [attiecīgo Savienības tiesību] piemērošanai pieņemto normu pilnīgu efektivitāti. Gadījumos, kad notikusi secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai nodibinātu darba tiesisko attiecību ļaunprātīga izmantošana, ir jābūt iespējai piemērot pasākumu, kas sniedz efektīvas un līdzvērtīgas darbinieku aizsardzības garantijas, lai atbilstīgi sodītu par šo ļaunprātīgo izmantošanu un novērstu Savienības tiesību pārkāpuma sekas” ( 32 ). No judikatūras izriet, ka “dalībvalstu pienākums, kas izriet no kādas direktīvas, – sasniegt tajā paredzēto rezultātu, kā arī to pienākums atbilstoši LES 4. pantam veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, kas ir piemēroti šī pienākuma izpildes nodrošināšanai, attiecas uz visām dalībvalstu iestādēm, ieskaitot tiesu iestādes – atbilstoši to kompetencei” ( 33 ). Ņemot to vērā, Tiesa nosprieda, ka “tiesai, kurā ir celta prasība, tad, ja secīgi uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi ir tikuši izmantoti ļaunprātīgi, atbilstošajām valsts tiesību normām pēc iespējas ir jāsniedz tāda interpretācija un piemērošana, ar kuru būtu iespējams pienācīgi sodīt par šo ļaunprātīgo izmantošanu un novērst Savienības tiesību pārkāpuma sekas” ( 34 ).

68.

Atgādināšu, ka lietā Pfeiffer ( 35 ) Tiesas virspalāta sniedza valsts tiesām lietderīgas norādes par pareizo pieeju, kāda jāizmanto, izvērtējot sekas, ko rada direktīvas noteikums, kuram ir tieša iedarbība tiesvedībā starp privātpersonām.

69.

Proti, tādējādi, “ja valsts tiesību interpretācijas atbilstoši [Savienības] tiesībām princips, kuru paredz [Savienības] tiesības, pirmkārt attiecas uz valsts tiesību normām, kuras ir ieviestas, lai transponētu attiecīgo direktīvu, tas tomēr neaprobežojas ar šo normu skaidrošanu, bet pieprasa valsts tiesai ņemt vērā valsts tiesības to kopumā, lai novērtētu, kādā mērā tās var tikt piemērotas, un lai neradītu direktīvai pretēju rezultātu” ( 36 ). Īsumā, “tiesību interpretācijas atbilstoši [Savienības] tiesībām princips pieprasa, lai iesniedzējtiesa veic visu, kas ietilpst tās kompetencē, ņemot vērā valsts tiesību normu kopumu, lai nodrošinātu pilnīgu [attiecīgās direktīvas] efektivitāti” ( 37 ).

70.

Piemērojot šos apsvērumus mutatis mutandis lietai, kas ietilpst Direktīvas 2008/104 5. panta 5. punkta piemērošanas jomā, tie nozīmē, ka: i) Direktīvas 2008/104 parametru ietvaros dalībvalstij ir jānodrošina, ka tās valsts tiesību sistēmā ir ietverti atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, proti, lai novērstu secīgu norīkojumu izmantošanu nolūkā apiet Direktīvā 2008/104 ietverto darba tiesisko attiecību pagaidu raksturu; un ii) tiesību interpretācijas atbilstoši Savienības tiesībām princips pieprasa, lai iesniedzējtiesa veic visu, kas ietilpst tās kompetencē, ņemot vērā valsts tiesību normu kopumu, lai nodrošinātu pilnīgu Direktīvas 2008/104 efektivitāti, piemērojot sodu par attiecīgo ļaunprātīgo izmantošanu un atceļot ES tiesību pārkāpuma sekas.

71.

Ievērojot visus minētos apsvērumus, es secinu, ka Direktīvas 2008/104 5. panta 5. punkts pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā: a) nav paredzēti ierobežojumi viena darbinieka secīgai nosūtīšanai darbā vienā un tajā pašā lietotājuzņēmumā; b) nav paredzēts, ka darbaspēka nodrošināšana uz noteiktu laiku ir likumīga, ja ir norādīti tehniska, ražošanas, organizācijas vai aizstāšanas rakstura iemesli darbaspēka nodrošināšanai; un c) nav paredzēts, ka prasība par lietotājuzņēmuma ražošanas vajadzību pagaidu raksturu ir nosacījums tāda darba līguma veida izmantošanas likumībai.

72.

Tomēr viena un tā paša darbinieka secīgi norīkojumi darbā tajā pašā lietotājuzņēmumā, kuru kopējais ilgums pārsniedz laikposmu, ko pamatoti var uzskatīt par “pagaidu” laikposmu, un kuri nav saistīti ar darba līgumu uz nenoteiktu laiku, kas noslēgts starp pagaidu darba aģentūras darbinieku un pagaidu darba aģentūru, apiet Direktīvas 2008/104 noteikumu pašu būtību un ir uzskatāmi par šāda veida darba attiecību nepareizu izmantošanu. Šie apstākļi ir jānovērtē valsts tiesai. Ja secīga norīkošana darbā ir tikusi izmantota ļaunprātīgi, saskaņā ar lojālas sadarbības pienākumu un tiesību interpretācijas atbilstoši Savienības tiesībām principu iesniedzējtiesai ir jādara viss, kas ietilpst tās kompetencē, ņemot vērā valsts tiesību normu kopumu, lai nodrošinātu pilnīgu Direktīvas 2008/104 efektivitāti, piemērojot sodu par attiecīgo ļaunprātīgo izmantošanu un novēršot Savienības tiesību pārkāpuma sekas.

73.

Es ierosinu Tiesai uz Tribunale ordinario di Brescia (Brešas tiesa, Itālija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: