1. 

Datorprogrammas autortiesību īpašnieks cēla pret vienu no tā licenciātiem (ar kuru bija parakstījis attiecīgu līgumu) prasību saistībā ar to, ka tas bija veicis izmaiņas šajā programmā bez īpašnieka piekrišanas. Francijas pirmās instances tiesā celtās un tās noraidītās prasības pamats bija no autortiesību pārkāpuma izrietošā atbildība (atbildība ex delicto), nevis līguma noteikumu pārkāpums (atbildība ex contracto).

2. 

Apelācijas tiesa ir izvēles priekšā, vai kvalificēt atbildētājas rīcību kā programmas autora tiesību pārkāpumu (contrefaçon) vai kā tā līgumsaistību neizpildi. Tā saskaras ar problēmu, ka saskaņā ar Francijas tiesību principu prasību ex delicto parasti var celt tikai tad, ja starp pusēm nav līgumisko attiecību.

3. 

Ar šo prejudiciālo jautājumu Tiesa ir aicināta kliedēt iesniedzējtiesas šaubas, interpretējot Direktīvu 2004/48/EK ( 2 ) un Direktīvu 2009/24/EK ( 3 ).

4.

Saskaņā ar tās 13. apsvērumu:

“Datorprogrammu gadījumā būtu jāpieļauj atsevišķa atkāpe no autoru ekskluzīvām tiesībām neļaut nesankcionēti pavairot viņu darbus un jāļauj pavairot šīs programmas pēc tehniskas vajadzības, lai likumīgie ieguvēji varētu tās lietot. Tas nozīmē to, ka līgumi nevar aizliegt uzlādēt un palaist likumīgi iegūtas programmas eksemplārus, kā arī labot tās kļūdas, lai programmu varētu lietot. Ja nav īpašu līguma noteikumu, kas paredzētu citādi, tad pārdotu programmas eksemplāru likumīgi ieguvēji var veikt visu pārējo, kas vajadzīgs, lai viņi varētu lietot programmas eksemplāru, kā paredzēts.”

5.

4. panta (“Ierobežota rīcība”) 1. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar 5. un 6. panta noteikumiem tiesību īpašnieka ekskluzīvās tiesībās, ko paredz 2. pants, ietilpst tiesības uz šādu rīcību vai tiesības atļaut šādu rīcību:

6.

5. panta (“Atkāpes rīcības ierobežojumu gadījumā”) 1. punktā ir noteikts:

“Ja līgumi to īpaši neparedz, darbības, kas minētas 4. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, neprasa tiesību īpašnieka atļauju, ja tās jāveic, lai likumīgais ieguvējs lietotu datorprogrammu saskaņā ar mērķi, kam tā domāta, ieskaitot kļūdu labošanu.”

7.

6. pantā (“Dekompilācija”) ir paredzēts:

“1.   Tiesību īpašnieka atļauja nav vajadzīga, ja koda pavairošana un tā tulkošana saskaņā ar 4. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu ir obligāti vajadzīga, lai iegūtu informāciju, ar ko panākt neatkarīgi radītas datorprogrammas sadarbspēju ar citām programmām, ar noteikumu, ka ievēroti šādi nosacījumi:

[..]

2.   Šā panta 1. punkta noteikumi liedz informāciju, kas gūta, šo pantu piemērojot:

3.   Saskaņā ar noteikumiem, kas ietverti Bernes konvencijā par literāro un mākslas darbu aizsardzību, šā panta noteikumus nevar interpretēt tādējādi, lai to izmantotu, nepamatoti apdraudot tiesību īpašnieka likumīgās intereses, vai tas nonāktu pretrunā datorprogrammas normālu lietojumam.”

8.

Saskaņā ar tās 10. apsvērumu:

“Šīs direktīvas mērķis ir tuvināt tiesību sistēmas, lai iekšējā tirgū nodrošinātu augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu aizsardzības līmeni.”

9.

Tās 15. apsvērumā ir paredzēts:

“Šī direktīva neietekmē materiālās tiesības par intelektuālo īpašumu [..].”

10.

2. pantā (“Piemērošanas joma”) ir norādīts:

“1.   Neskarot līdzekļus, kas Kopienā vai valstu tiesību aktos ir vai var tikt paredzēti, ciktāl šie līdzekļi var būt labvēlīgāki tiesību īpašniekiem, šajā direktīvā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus saskaņā ar 3. pantu piemēro visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti Kopienas un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos.

[..]

3.   Šī direktīva neattiecas uz:

11.

3. pantā (“Vispārīgas saistības”) ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis paredz pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir taisnīgi, nav nevajadzīgi sarežģīti vai dārgi un neietver nepamatotus termiņus vai kavēšanos.

2.   Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir arī efektīvi, proporcionāli un preventīvi, un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.”

12.

Minētā kodeksa L122‑6. pantā ir norādīts:

“Ievērojot L122‑6‑1. panta noteikumus, izmantošanas tiesības, kas pieder programmatūras autoram, ietver tiesības veikt vai dot atļauju veikt:

1.° Programmatūras pastāvīgu vai pagaidu pavairošanu [..];

2.° Programmatūras tulkošanu, pielāgošanu, pārveidošanu vai cita veida modificēšanu un šādi iegūtas programmatūras pavairošanu [..];

3.° Programmatūras eksemplāra vai eksemplāru laišanu tirgū, tostarp izīrēšanu, par maksu vai bez maksas, ar jebkādām metodēm [..].”

13.

Tā L122‑6‑1. pantā ir noteikts:

“I. Darbībām, kas paredzētas L122‑6. panta 1.° un 2.° punktā, nav vajadzīga autora atļauja, ja tās ir nepieciešamas, lai persona, kurai ir programmatūras izmantošanas tiesības, varētu to izmantot atbilstoši paredzētajam mērķim, tostarp kļūdu labošanai.

Tomēr autors saskaņā ar līgumu var saglabāt tiesības labot kļūdas un noteikt īpašu kārtību, kas ir jāievēro attiecībā uz L122‑6. panta 1.° un 2.° punktā paredzētajām darbībām, kuras ir nepieciešamas, lai persona, kam ir programmatūras izmantošanas tiesības, varētu to izmantot atbilstoši paredzētajam mērķim.”

14.

Saskaņā ar L335‑3. pantu:

“[..]

Kādas no L122‑6. pantā noteiktajām programmatūras autora tiesībām pārkāpums arī ir autortiesību pārkāpums [delit de contrefaçon]

[..].”

15.

Saskaņā ar 2010. gada 25. augustā parakstītu līgumu ( 5 ) sabiedrība Free Mobile, mobilās telefonijas operators, ieguva izmantošanas licenci datorprogrammai “ClickOnSite”, kuras autortiesības piederēja sabiedrībai IT Development.

16.

2015. gada 18. jūnijā ( 6 )IT Development cēla prasību pret Free Mobile par programmatūras ClickOnSite autortiesību pārkāpumu [contrefaçon], pieprasot nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu. Konkrētāk, IT Development pārmeta Free Mobile, ka tā esot veikusi izmaiņas programmas pirmkodā, it īpaši radot jaunas veidlapas, ar ko tika pārkāpts licences līguma 6. pants.

17.

Free Mobile iebilda pret prasību, uzskatot to par nepieņemamu un nepamatotu. Tā arī iesniedza pretprasību par ļaunprātīgu procedūras izmantošanu.

18.

Tribunal de grande instance de Paris (Parīzes Vispārējā pirmās instances tiesa, Francija) ar 2017. gada 6. janvāra spriedumu atzina IT Development prasījumus, kas bija balstīti uz ex delicto atbildību, par nepieņemamiem un noraidīja pretprasību.

19.

IT Development iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija), joprojām pastāvot uz saviem pirmajā instancē izvirzītajiem prasījumiem, kas balstīti uz autortiesību pārkāpumu [contrefaçon], bet papildus pakārtoti lūdzot, lai Free Mobile tiktu piespriests atlīdzināt nodarīto kaitējumu “uz līguma pamata”.

20.

Free Mobile lūdza atstāt spēkā pirmās instances spriedumu, izņemot to daļu, kas attiecas uz pretprasības noraidīšanu.

21.

Apelācijas tiesa ir uzskatījusi, ka ir jāuzdod prejudiciāls jautājums šādu iemeslu dēļ:

22.

Šajos apstākļos Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai tas, ka programmatūras licenciāts neievēro programmatūras licences līguma noteikumus (pieļaujot izmēģinājuma perioda izbeigšanos, pārsniedzot atļauto lietotāju vai tādu citu elementu skaitu kā procesori, kas var tikt izmantoti programmatūras instrukciju izpildei, vai modificējot programmatūras pirmkodu, ja saskaņā ar licenci šīs tiesības ir paredzētas tikai sākotnējam īpašniekam), ir:

23.

Iesniedzējtiesas nolēmums tika iesniegts Tiesā 2018. gada 25. oktobrī.

24.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas sabiedrības IT Development un Free Mobile, Francijas valdība un Komisija. Netika sarīkota tiesas sēde, jo Tiesa to neuzskatīja par nepieciešamu.

25.

Free Mobile apgalvo, ka prejudiciālais jautājums ir daļēji nepieņemams, jo ir hipotētisks attiecībā uz trim no apgalvotajiem līgumsaistību neizpildes gadījumiem, kas ir uzskaitīti iesniedzējtiesas nolēmumā (izmēģinājuma perioda izbeigšanās, atļauto lietotāju skaita pārsniegšana un citu elementu skaita pārsniegšana). Ar pamatlietu esot saistīta tikai iespējamā līguma neizpilde, kas izpaužas kā pirmkoda modificēšana.

26.

Iesniedzējtiesa izklāsta šos četrus gadījumus vienādā līmenī kā vienu rīcību, bet Free Mobile ir taisnība, norādot, ka no juridiskā viedokļa tie nav identiski un, it īpaši, ka pirmie trīs gadījumi nav saistīti ar aplūkojamās lietas faktiem. Tādēļ uz šīm rīcībām nav attiecināms prejudiciālais jautājums.

27.

Direktīva 2009/24 attiecas konkrēti uz datorprogrammu tiesisko aizsardzību, kas dalībvalstīm ir jānodrošina kā autortiesībām uz literāriem darbiem, kā tas ir noteikts 1886. gada 9. septembra Bernes konvencijā (1. panta 1. punkts).

28.

Datorprogrammām tomēr piemīt īpatnības, kam ir nepieciešama pieeja, kura atšķiras no citiem ar autortiesībām aizsargātiem darbiem piemērojamās pieejas. Lai programmas ieguvējs varētu to izmantot saskaņā ar paredzēto mērķi, atsevišķas tiesības, kas saskaņā ar likumu ir daļa no intelektuālā īpašuma īpašniekam raksturīgā monopola, tiek izslēgtas – arī saskaņā ar likumu –, pamatojoties tieši uz īpašajām aizsargātā darba iezīmēm.

29.

Saskaņā ar šo uzstādījumu Direktīvas 2009/24 4. pantā ir noteiktas datorprogrammas īpašnieka ekskluzīvās tiesības ( 8 ), savukārt 5. un 6. pantā ir noteikti šo likumisko tiesību izņēmumi vai “iekšējās robežas” ( 9 ).

30.

Direktīvas 2009/24 5. panta 1. punkts ļauj ar līgumu mainīt aizsardzības un izņēmumu regulējumu, kas ir noteikts pašā direktīvā. Lai gan autortiesību īpašnieka atļauja principā nav nepieciešama attiecībā uz noteiktām darbībām, ir iespējams, izmantojot īpašus līguma noteikumus, par kuriem panākta vienošanās ar licenciātu, noteikt, ka programmas īpašnieks saglabā ekskluzivitāti uz dažām tiesībām, kas ir uzskaitītas 4. pantā. Šajos apstākļos īpašnieka tiesību juridiskais pamats ir līgums, nevis likums; vienlaikus licenciāta, kas pārkāpj tiesību īpašnieka ekskluzīvās tiesības, atbildība arī izriet no līguma, nevis no likuma.

31.

Iesniedzējtiesai ir jāizlemj, vai lietas apstākļi atbilst Direktīvā 2009/24 (un valsts tiesību normās, ar ko tā tika transponēta), konkrētāk, tās 5. panta 1. punktā, noteiktajiem gadījumiem attiecībā uz programmas īpašnieka rezervētajām tiesībām saskaņā ar līgumu.

32.

Ja tā ir, strīdu pēc būtības varētu kvalificēt tikai kā līgumisku. Tādējādi netiktu piemērots Francijas tiesību non‑cumul [nekumulēšanas] princips, kura atbilstība Direktīvai 2004/48 un Direktīvai 2009/24 ir uzdotā prejudiciālā jautājuma pamatā.

33.

Turpmāk prejudiciālais jautājums tiks aplūkots no plašākas perspektīvas, proti, gadījumam, ja licenciāta rīcību varētu kvalificēt vienlaikus gan kā līgumsaistību neizpildi, gan kā vispārējā pienākuma ievērot autora tiesības atbilstoši likumā noteiktajām robežām (kas faktiski izriet no alterum non laedere principa) pārkāpumu. Saskaņā ar šo hipotēzi būtu piemērojams nekumulēšanas princips.

34.

Francijas valdība un Komisija uzskata, ka Direktīva 2004/48 nenosaka kādu konkrētu atbildības tiesisko režīmu. Tādējādi uzdoto jautājumu risinājums ietilpst dalībvalstu procesuālās autonomijas jomā, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principu.

35.

Pamatlietas puses un Komisija savas attiecīgās nostājas pamatojumam ir norādījušas arī citus argumentus. Vispirms tās piemin 2013. gada 18. aprīļa spriedumu ( 10 ), kurš ir pieņemts apelācijas lietā un kurā Tiesa pauda viedokli par strīda līgumisko vai ārpuslīgumisko raksturu lietā, kas ir līdzīga šai lietai.

36.

Free Mobile atsaucas arī uz Regulas (EK) Nr. 864/2007 ( 11 ) 8. pantu, saskaņā ar kuru katrs intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums rada ārpuslīgumiska rakstura atlīdzināšanas pienākumu.

37.

Visbeidzot Free Mobile un Komisija atsaucas uz Tiesas judikatūru par Regulu (ES) Nr. 1215/2012 ( 12 ), saskaņā ar kuru ārpuslīgumiskai atbildībai Savienības tiesībās būtu pakārtota nozīme.

38.

Ņemot vērā to, ka tad, ja kādam no šiem argumentiem tiktu dota priekšroka, Direktīvas 2009/24 un Direktīvas 2004/48 analīze varētu nebūt nepieciešama, es tiem pievērsīšos vispirms, lai gan pirms tam uzmanīgi aplūkošu nekumulēšanas principu Francijas tiesību sistēmā.

39.

Nekumulēšanas principa izejas punkts ir fakts, kas vienlaikus var pastāvēt līguma neizpilde (vai nepienācīga izpilde) un likumiska pienākuma neizpilde. Tādējādi atlīdzības prasība varētu tikt pamatota ar diviem tiesiskajiem pamatiem – līgumisko un ārpuslīgumisko atbildību –, kam piemēro atšķirīgus procesuālos režīmus ( 13 ).

40.

Šajā situācijā vai nu prasītājai tiek ļauts izvēlēties starp abiem juridiskajiem pamatiem (Nīderlande, Vācija un Apvienotā Karaliste), vai arī kādam pamatam tiek dota priekšroka, izslēdzot otru (Francija un Beļģija). Šajā pēdējā gadījumā izteiciens non‑cumul [nekumulēšana] varētu tikt aizvietots ar “bez izvēles”.

41.

Šim principam ir sniegti vairāki pamatojumi. No vienas puses, no praktiskā viedokļa ar to tiek izslēgts, ka prasītājs varētu pēc saviem ieskatiem izvēlēties piemērojamo atbildības režīmu; tā tiek aizsargāta vienošanās un saglabāts līgumu saistošais spēks. No otras puses, tiek novērsta pārāk plaša civiltiesiskā atbildība (kāda tā būtu Francijas Code civil 1242. panta gadījumā), ko puses nav paredzējušas un kas var apdraudēt līgumisko līdzsvaru.

42.

Tomēr ir vērts atgādināt, ka Francijas tiesībās ir pieļauti izņēmumi no šī principa: it īpaši tas attiecas uz patentiem un preču zīmēm ( 14 ). Abos gadījumos risinājums ir rodams Savienības tiesībās ( 15 ).

43.

Starp iemesliem, kas izskaidrotu atkāpes no “bez izvēles” principa šajās jomās, ir apsvērumi, kuri ir saistīti ar rūpnieciskā īpašuma tiesību izsmelšanu un kuriem nav nozīmes autortiesību jomai ( 16 ). Šis skaidrojums nešķiet piemērots datorprogrammām ( 17 ), bet ir skaidrs, ka attiecībā uz datorprogrammas licenci ne Savienības, ne Francijas tiesībās nav noteikumu, kas būtu līdzīgi spēkā esošajiem noteikumiem par preču zīmēm un patentiem. Tādējādi Francijā nekumulēšanas noteikums tiek piemērots šajā jomā, pat ja tā īstenošanā saskaras ar noteiktām grūtībām ( 18 ).

44.

Spriedumā Systran Tiesa izsprieda apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas 2010. gada 26. decembra spriedumu ( 19 ) strīdā, kas ir līdzīgs šajā lietā izskatāmajam strīdam.

45.

Atbilstoši minētās lietas faktiem Komisiju un Grupo Systran daudzus gadus saistīja virkne līgumu, saskaņā ar kuriem Komisija izmantoja automātiskās tulkošanas programmu, kuras īpašnieks bija Grupo Systran. Vēlāk Komisija sāka izmantot cita pakalpojumu sniedzēja pakalpojumus tās automātiskās tulkošanas sistēmas uzturēšanai un lingvistiskai uzlabošanai. Systran uzskatīja, ka ar šo rīcību Komisija bija pārkāpusi tās intelektuālā īpašuma tiesības, tādēļ cēla pret to prasību Vispārējā tiesā.

46.

Komisija lūdza atzīt prasību par nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka tās izskatīšana nav Vispārējās tiesas kompetencē, ņemot vērā strīda līgumisko raksturu: nepastāvot šķīrējklauzulai, šāda veida strīdi esot valsts tiesu kompetencē. Tā kā šis iebilde tika noraidīta, Komisija iesniedza apelācijas sūdzību.

47.

Tiesa atcēla Vispārējās tiesas spriedumu, pamatojoties uz tiesas kompetences normu pārkāpumu, pārmetot tai, ka tā bija kļūdaini secinājusi strīda ārpuslīgumisko raksturu.

48.

Strīda līgumiskā rakstura izvērtēšana notika saistībā ar kompetences izskatīt prasības par zaudējumu atlīdzību pret Savienības iestādēm sadalījumu starp Savienības un valstu tiesām. Tiesa norādīja, ka ārpuslīgumiskās atbildības jēdziens EKL 235. panta un 288. panta 2. punkta izpratnē (tagad LESD 268. pants un 340. panta 2. punkts) ir autonoms un tas ir interpretējams, ņemot vērā tā mērķi, kas ir jau minētā kompetenču sadale ( 20 ).

49.

Es neizslēdzu, ka no sprieduma Systran varētu iegūt ko noderīgu šai lietai. Tomēr es nedomāju, ka no minētā sprieduma vajadzētu secināt, kā atbildības kvalifikācija (līgumiska vai ārpuslīgumiska) ir veicama pilnībā atšķirīgā kontekstā, tādā kā Direktīvas 2009/24 un Direktīvas 2004/48 transponēšanas gadījums.

50.

Šo divu direktīvu mērķis ir saskaņot attiecīgi intelektuālā īpašuma materiāltiesisko aizsardzību datorprogrammu jomā un intelektuālā īpašuma tiesību procesuālās aizsardzības mehānismus, kas abi neatbilst mērķim, kurš bija noteikts spriedumā Systran. Tiesas pamatojums [minētajā lietā] a fortiori nevar aizvietot principus, kas dalībvalstu tiesību sistēmās ir raksturīgi viena vai otra veida atbildībai un nosaka tām piemērojamo procesuālo kārtību.

51.

Ir jānoraida arī argumenti par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu ietveršanu Romas II regulā, kas attiecas uz piemērojamajiem tiesību aktiem ārpuslīgumisku saistību gadījumā.

52.

Pretēji Free Mobile apgalvotajam, šajā regulā intelektuālo tiesību pārkāpums netiek aplūkots kā neatļauta darbība, no kuras izriet ārpuslīgumiskas saistības. Tā nosaka tiesību aktus, kuri ir piemērojami “tādām ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem” (8. panta 1. punkts). Gadījumā – kā tas varētu būt datorprogrammu jomā –, ja pārkāpto programmas autora ekskluzīvo tiesību pamats ir līgums ( 21 ), piemērojamos tiesību aktus nosaka nevis saskaņā ar Romas II regulu, bet gan saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 593/2008 ( 22 ).

53.

Nav uzturams arī arguments, kas ir balstīts uz ārpuslīgumiskās atbildības definīciju, ko Tiesa sniedz saistībā ar Regulu Nr. 1215/2012.

54.

Šī definīcija, kas noteikti piešķir ārpuslīgumiskajai atbildībai otršķirīgu nozīmi, tiek izmantota tikai, lai norobežotu minētās regulas 7. panta 1. un 2. punktu, novēršot to pārklāšanos, kas tos padarītu daļēji nelietderīgus. Šī norobežošana tiek īstenota starptautiskās jurisdikcijas pārrobežu lietās noteikšanas kontekstā un atbilst šīs jomas principiem, tādēļ tā nav piemērojama citām jomām, tādām kā šī prejudiciālā jautājuma joma.

55.

Direktīvā 2009/24 datorprogrammu tehnoloģijas ir atzītas par būtiski svarīgām Savienības rūpniecības attīstībā. Ņemot vērā nelabvēlīgo ietekmi, ko noteiktas dalībvalstu tiesību aktu atšķirības rada iekšējā tirgus darbībai datorprogrammu jomā, direktīvā ir noteiktas materiāltiesiskas normas ( 23 ), lai šīs atšķirības likvidētu.

56.

Direktīvas piemērošanas jomā ietilpst programmas īpašnieka tiesību aizsardzība gan tādu līgumattiecību ietvaros, kas attiecas uz šo programmu, gan attiecībās starp tiesību īpašnieku un trešajām personām. Konkrētāk, ekskluzīvajām tiesībām (kas ir noteiktas 4. pantā) ir izņēmumi, kuriem parasti ir jēga līguma kontekstā: tā tas ir gadījumā, kurā priekšrocība tiek sniegta likumīgajam programmas ieguvējam (5. panta 1. punkts) vai “personai, kas tiesīga lietot datorprogrammu” (5. panta 2. punkts). 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir tieša norāde uz attiecībām starp tiesību īpašnieku un atļaujas īpašnieku [licenciātu].

57.

Direktīva 2004/48 atšķirībā no Direktīvas 2009/24 ietver nevis materiāltiesiskas, bet gan procesuālās normas. Tās atskaites punkts ir nepieciešamība pēc efektīviem intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības līdzekļiem, jo, ja to nav, netiek veicināta jauninājumu ieviešana un jaunrade un mazinās ieguldījumi (3. apsvērums). Lai mazinātu starp dalībvalstīm pastāvošās atšķirības saistībā ar šiem līdzekļiem un to spēju izkropļot iekšējo tirgu, tika paredzētas kopējās normas, kurām ir procesuāls raksturs vai kuras ietekmē procesu.

58.

Direktīvas 2004/48 piemērošanas joma ir iezīmēta trīs aspektos: aizsargātais priekšmets (tiesības), aizsardzības apjoms (pārkāpumi) un aizsardzības līdzekļi (saskaņoti aizsardzības mehānismi).

59.

Attiecībā uz direktīvas priekšmetu tās paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus piemēro “visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti Kopienas un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos” (direktīvas 2. pants saistībā ar 13. apsvērumu) ( 24 ).

60.

Šajā lietā attiecīgās autortiesības ir paredzētas gan Direktīvā 2009/24, gan CPI (L112‑2., L122‑6. un L122‑6‑1. pants), tādēļ uz tām attiecas Direktīva 2004/48.

61.

Attiecībā uz pārkāpumiem, kuriem piemēro Direktīvu 2004/48, šis jēdziens ir jāinterpretē autonomi, ņemot vērā normas kontekstu un mērķi. Direktīvas 2. pantā lietotais vietniekvārds “visiem” un vispārējais tās mērķis pieļauj interpretāciju, ka tas attiecas uz jebkuru pārkāpumu, tostarp pārkāpumu, kas izriet no līguma noteikuma par intelektuālā īpašuma tiesību izmantošanu pārkāpuma, un tādējādi arī uz tiesībām, kas saskaņā ar likumu ekskluzīvi pienākas šo tiesību īpašniekam.

62.

Runājot par aizsardzības līdzekļiem, Direktīvas 2004/48 2. panta 2. punkts neizslēdz aizsardzību, kas īpaši ir noteikta citos Kopienu tiesību aktos. Šo aktu starpā ir Direktīvas 91/250 7. pants (tagad Direktīvas 2009/24 7. pants). Tā kā prejudiciālajā jautājumā aprakstītie gadījumi neatbilst šajā direktīvā regulētajiem gadījumiem, šis direktīvā apskatītais jautājums nav pretrunā iepriekšējam secinājumam par tās piemērošanu.

63.

Direktīvā 2009/24 ir noteikts valsts likumdevējam pienākums aizsargāt datorprogrammas atbilstoši autortiesībām uz literāriem darbiem, bet nepiesaista šim pienākumam konkrētu tiesisko režīmu, izvēloties vai izslēdzot otru režīmu, Proti, tā neieņem konkrētu nostāju par to, vai prasība par autortiesību pārkāpumu, ja tas izriet no līgumsaistību neizpildes, būtu risināma ar vispārējo tiesību līgumiskās atbildības tiesiskā režīma starpniecību vai arī uz to būtu attiecināms cits tiesiskais režīms, kāds ir noteikts Francijā autortiesību pārkāpuma [contrefaçon] gadījumā.

64.

Direktīvā 2004/48 arī nav paredzēts konkrēts procesa veids, lai celtu prasību par atbildību, ja runa ir par līgumsaistību neizpildi, no kā izriet autortiesību pārkāpums ( 25 ).

65.

Direktīvas 3. pantā savukārt ir prasīts, lai pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi, ko dalībvalstis pieņem, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu, atbilstu šādiem nosacījumiem: tiem jābūt taisnīgiem, efektīviem, proporcionāliem un preventīviem, neesot nevajadzīgi sarežģītiem vai dārgiem un neietverot nepamatotus termiņus vai kavēšanos; un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.

66.

No šiem nosacījumiem nevar secināt, ka ar Direktīvu 2004/48 būtu dodama priekšroka tādai tiesību aizsardzībai tiesā, kas Francijā tiek īstenota action en contrefaçon [prasības par autortiesību pārkāpumu] formā ( 26 ).

67.

Teorētiski varētu domāt, ka prasības par autortiesību pārkāpumu [contrefaçon] procesuālā kārtība sniedz datorprogrammas īpašniekam lielāku aizsardzību: lietas tiek nodotas izskatīšanā noteiktām tiesām (CPI L331‑1. pants); kompensācijas sistēma ietver iespēju saņemt zaudējumu atlīdzību, pārsniedzot pilna apmēra kompensāciju (CPI L331‑1‑3. pants); ir pieejami CPI L332‑1 līdz L332‑4. pantā paredzētie kontrafakta preču aizturēšanas [saisi‑contrefaçon] līdzekļi. Bet, pat ja tas tā būtu ( 27 ), fakts, ka minētie noteikumi nebūtu piemērojami prasībai, kas balstīta uz līgumu (plašāk – fakts, ka prasītājam nav iespējas izvēlēties starp prasību par pārkāpumu un vispārējo tiesību līgumiskās atbildības prasību), nenozīmē noteikti Direktīvas 2004/48 aizsardzības nodrošināšanas pienākuma pārkāpumu.

68.

Savienības likumdevējs neprasa, lai pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi, ko dalībvalstis pieņem, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu, atbilstu Direktīvas 2004/48 3. pantā uzskaitītajām īpašībām vispārākajā pakāpē, proti, lai tie būtu visefektīvākie, vispreventīvākie vai vismazāk radītu šķēršļus likumīgai tirdzniecībai. Jāatceras, ka šī direktīva ir “minimālās saskaņošanas” direktīva (2. panta 1. punkts).

69.

A priori nav iemeslu domāt – ja valsts tiesības prasību saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesību neievērošanu liek celt saskaņā ar vispārējo tiesību līgumiskās atbildības tiesisko režīmu, tad tā to īsteno ar pasākumiem, kārtību un aizsardzības līdzekļiem, kas neatbilst Direktīvas 2004/48 3. panta prasībām. Katrā ziņā šī jautājuma izvērtēšana ir iesniedzējtiesas kompetencē.

70.

Turpretim ir absolūti nepieciešams, lai jebkura attiecīgo tiesību īpašniekam pieejamā procesuālā kārtība atbilstu visām Direktīvas 2004/48 prasībām – gan 3. pantā minētajām, gan pārējām. Tā, piemēram, ja 13. pantā ir noteikts, ka kompensācijas aprēķinā ir jāizvērtē “visi attiecīgie aspekti”, un konkretizēti daži no tiem, tad, lai valsts tiesības atbilstu šai normai, ir prasīts, lai šāda izvērtēšana tiek veikta, gan lemjot par autortiesību pārkāpuma [contrefaçon] prasību, gan par prasību, kuras pamats ir vispārējo tiesību līgumiskā atbildība. Ja tas ir izpildīts, no Savienības tiesību viedokļa nekas nav iebilstams ne pret vienu no šiem diviem prasību veidiem, tādējādi arī plašāk – ne pret nekumulēšanas principu.

71.

Direktīvai 2004/48 ir ierobežots tvērums ( 28 ), un tajā paredzētais aizsardzības līmenis, atkārtošu, atbilst minimālajai saskaņošanai. Kā jau norādīju, starp neregulētajiem jautājumiem ir prasības veids intelektuālo tiesību pārkāpuma gadījumā, kas vienlaikus ir līgumsaistību neizpilde ( 29 ).

72.

Taču, ja Direktīva 2004/48 neietver procesuālos noteikumus, vai arī ar mērķi attīstīt direktīvā jau ietvertos noteikumus valsts likumdevējam ir pienākums noteikt procesuālu kārtību, kas nodrošinātu tajā noteikto tiesību aizsardzību. Tas ir jāīsteno, ievērojot pašas direktīvas normas un katrā ziņā līdzvērtības un efektivitātes principu ( 30 ).

73.

Līdzvērtības nosacījums nozīmē, ka valsts procesuālās normas, kuru pamats ir Savienības tiesības, nedrīkst aplūkot nelabvēlīgāk nekā tādas pašas prasības, kuru pamatā ir valsts tiesību normas. Analīze tiek veikta divos posmos: iesākumā tiek noteikta salīdzināmā prasība valsts tiesību sistēmā, un pēc tam tās tiek salīdzinātas.

74.

Lai arī valsts tiesai ir jānoskaidro, vai aprakstītā situācija (nelabvēlīgāka attieksme) datorprogrammu autortiesību jomā Francijā pastāv, lietas materiālos nav nekādu norāžu, ka tas tā būtu. Tieši pretēji, šķiet, ka pastāv vienīgais režīms, kas bez izšķirības attiecas uz jebkuru šo tiesību apdraudējumu (kas ietver aizliegumu kumulēt prasības, kā iepriekš tika izklāstīts). Tādējādi nerodas līdzvērtības problēmas, tādēļ diskusijas būtu tikai par valsts tiesību noteikto procesuālo mehānismu efektivitātes principu.

75.

Tomēr iesniedzējtiesa min atšķirīgu attieksmi pret prasību par datorprogrammas autortiesību pārkāpumu [contrefaçon] salīdzinājumā ar prasībām par patentu un preču zīmju pārkāpumiem. Tomēr es uzskatu, ka nav pietiekami daudz elementu pirmās minētās prasības un pēdējo minēto prasību salīdzinājumam.

76.

Pirmkārt, prasība par patentu un preču zīmju autortiesību pārkāpumu [contrefaçon] aizsargā to īpašnieka ekskluzīvās tiesības, kas izriet no likuma. Attiecībā uz datorprogrammām savukārt noteiktas darbības, kam saskaņā ar intelektuālā īpašuma vispārējo režīmu ir nepieciešama īpašnieka atļauja, ir atbrīvotas no tās saņemšanas saskaņā ar likumu tādējādi, ka īpašnieks atgūst šīs ekskluzīvās tiesības tikai tad, ja par to vienojas līgumā. Atkarībā no konkrētās darbības atskaites punkts var būt atšķirīgs no tā, kāds tas ir patentu un preču zīmju jomā.

77.

Otrkārt, gan Francijā, gan starptautiskā līmenī diskusijas par datorprogrammu aizsardzību ar patentiem vai autortiesībām ir atrisinājušās par labu autortiesībām. Saskaņā ar CPI L611‑10. panta 2. punkta c) apakšpunktu datorprogrammas nav patentējamas.

78.

No efektivitātes principa viedokļa izšķirošais šajā lietā ir tas, vai programmatūras aizsardzībai piemērojamais Francijas tiesiskais regulējums, liedzot programmas īpašniekam izmantot prasību par autortiesību pārkāpumu [contrefaçon], ja (un tādēļ, ka) šo tiesību pārkāpums vienlaikus nozīmē līgumsaistību neizpildi, nepadara par neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina izmantot Savienības tiesībās piešķirtās autortiesības.

79.

Es uzskatu, ka tas vien, ka pastāv prasība par līgumisko atbildību, ļauj uzskatīt, ka autortiesību tiesiskā aizsardzība nav neiespējama.

80.

Es arī nedomāju, ka Francijas tiesiskais režīms šajā jomā pārmērīgi apgrūtina šo tiesību īstenošanu līdz pat tam, ka attiecīgā persona atteiktos uzsākt tiesvedību. Pat tad, ja varētu apgalvot, ka teorētiski attiecīgā persona būtu labākā situācijā, ceļot prasību par autortiesību pārkāpumu [contrefaçon], efektivitātes princips kā valsts likumdevēja procesuālās autonomijas ierobežojums līdz tam nenonāk.

81.

No šī principa viedokļa būtiski ir nevis izlemt to, kurš risinājums vairāk pasargātu datorprogrammas īpašnieka tiesības, bet gan to, vai attiecīgais risinājums pārlieku neapgrūtina šo tiesību aizsardzību.

82.

Kā jau es norādīju, nav iemeslu a priori uzskatīt, ka pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi, kas Francijā regulē uz līgumu pamatotu prasību, radītu šādas grūtības, praksē kavējot programmatūras autora tiesību īpašnieku tiesību aizsardzību.

83.

Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tas tā ir, ņemot vērā atbilstošos prasības par līgumisko atbildību elementus.

84.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/24/EK (2009. gada 23. aprīlis) par datorprogrammu tiesisko aizsardzību 4. un 5. pants, tos aplūkojot kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 3. pantu, ir jāinterpretē tādējādi: