1. 

Šajā prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā saskaņā ar LESD 267. pantu Centrale Raad van Beroep (Sociālā nodrošinājuma un civildienesta lietu apelācijas tiesa, Nīderlande) uzdod Tiesai trīs jautājumus par to, kā interpretēt 14. panta 2. punkta a) apakšpunktu Padomes Regulā (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, kas grozīta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1606/98 (1998. gada 29. jūnijs) ( 2 ) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), un 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu ( 3 ), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 465/2012 (2012. gada 22. maijs) ( 4 ) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 883/2004”).

2. 

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir radies saistībā ar strīdu starp AFMB Ltd (turpmāk tekstā – “AFMB”), Kiprā reģistrētu sabiedrību, kā arī vairākiem starptautisko pārvadājumu sauszemes transportlīdzekļu vadītājiem, no vienas puses, un Raad van bestuur van de Sociale verzekeringsbank (Sociālā nodrošinājuma bankas valde, Nīderlande; turpmāk tekstā – “RSVB”), no otras puses, par šīs pēdējās lēmumu, saskaņā ar kuru minētajiem vadītājiem būtu piemērojami nevis Kipras tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā, bet gan Nīderlandes tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā. Šo administratīvo lēmumu apstrīd AFMB, kura Kipras tiesību aktu piemērošanas nolūkā atsaucas uz darba līgumiem, kas noslēgti ar minētajiem autovadītājiem un kuros AFMB ir skaidri norādīta kā “darba devējs”, turklāt neatkarīgi no tā, ka šie vadītāji parasti atrodas to Nīderlandes transporta uzņēmumu rīcībā, ar kuriem AFMB ir noslēgusi flotes vadības līgumus.

3. 

Strīdīgā jautājuma noskaidrošanai – kurš pamatlietā būtu uzskatāms par “darba devēju” Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta izpratnē, AFMB vai Nīderlandes uzņēmumi, – ir nešaubīgi svarīga nozīme, jo tas ļauj noteikt valsts tiesību aktus, kas ir piemērojami sociālā nodrošinājuma jomā, lai starptautisko pārvadājumu sauszemes transportlīdzekļu vadītājiem garantētu tiesības piekļūt valsts sociālā nodrošinājuma sistēmām neatkarīgi no tā, ka viņi tikuši nodarbināti dalībvalstīs, kas nav viņu izcelsmes valsts. Šādā kontekstā tomēr nedrīkst aizmirst par ietekmi, kas dalībvalsts, kurā ir paredzētas potenciāli zemākas sociālās izmaksas nekā tajā dalībvalstī, kurā darbinieks parasti dzīvo un strādā, tiesību aktu piemērošanai var būt uz Eiropas Savienības vienoto tirgu, it īpaši uz pārvietošanās brīvības un brīvas konkurences principiem. Tā kā pašreizējā attīstības stadijā Savienības tiesībās valstu sociālā nodrošinājuma režīmi ir vienīgi koordinēti, nevis saskaņoti ( 5 ), atšķirības starp šīm sistēmām var būt ievērojamas. Līdz ar to dažos gadījumos nevar izslēgt, ka tas, ko vienā dalībvalstī uzskata par likumīgu konkurences priekšrocību, kas saistīta ar uzņēmuma juridisko adresi, citā dalībvalstī tiek uztverts kā ļaunprātīga prakse, ar kuru tiek pārkāptas pamatbrīvības, kas paredzētas līgumos. Šie gadījumi ir tikai daži īpaši jūtīgu aspektu piemēri, kas jāņem vērā, vērtējot turpmāk minētos prejudiciālos jautājumus.

4.

Regula Nr. 1408/71 ir pieņemta 1971. gada 14. jūnijā un stājusies spēkā 1972. gada 1. oktobrī. Kopš tā laika regula ir vairākkārt grozīta. Atbilstoši attiecīgi Līgumam par Eiropas Ekonomikas zonu (turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) ( 6 ) un divpusējiem nolīgumiem, kas noslēgti ar Šveices Konfederāciju ( 7 ), tā ir piemērojama arī Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (turpmāk tekstā – “EBTA”) dalībvalstīm ( 8 ).

5.

Regulas Nr. 1408/71 II sadaļa “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana” ietver 13.–17. pantu.

6.

Regulas Nr. 1408/71 13. panta 1. punktā “Vispārīgi noteikumi” ir noteikts:

“Ievērojot 14.c un 14.f pantu, uz personām, kam piemēro šo regulu, attiecas tikai vienas dalībvalsts tiesību akti. Minētos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.”

7.

Šīs regulas 13. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Ievērojot 14. līdz 17. pantu:

[..].”

8.

Minētās regulas 14. panta 1. punktā “Īpaši noteikumi, ko piemēro personām, kuras strādā algotu darbu, izņemot jūrniekus” ir noteikts:

“Regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktu piemēro, ievērojot šādus izņēmumus vai apstākļus:

[..].”

9.

Šīs pašas regulas 14. panta 2. punktā ir noteikts:

“Persona, kas parasti ir nodarbināta divās vai vairāk dalībvalstīs, ir pakļauta tiesību aktiem, ko nosaka šādi:

[..].”

10.

Regula Nr. 1408/71 tika atcelta ar Regulu Nr. 883/2004, kas ir pieņemta 2004. gada 29. aprīlī un stājusies spēkā 2010. gada 1. maijā. Atbilstoši attiecīgi EEZ līgumam ( 9 ) un divpusējiem nolīgumiem, kas noslēgti ar Šveices Konfederāciju ( 10 ), tā ir piemērojama EBTA dalībvalstīm.

11.

Regulas Nr. 883/2004 II sadaļa “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana” ietver 11.–16. pantu.

12.

Šīs regulas 11. panta 1. punktā “Vispārīgi noteikumi” ir noteikts:

“Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.”

13.

Minētās regulas 12. panta 1. punktā “Īpaši noteikumi” ir paredzēts:

“Uz personu, kas kādā dalībvalstī veic darbību nodarbinātas personas statusā tāda darba devēja uzdevumā, kurš parasti tur veic savas darbības, un ko minētais darba devējs ir nosūtījis uz citu dalībvalsti veikt darbu minētā darba devēja uzdevumā, arī turpmāk attiecas pirmās minētās dalībvalsts tiesību akti, ja paredzamais minētā darba ilgums nepārsniedz 24 mēnešus un ja minētā persona nav nosūtīta aizstāt citu turp nosūtītu personu.”

14.

Minētās regulas 13. panta 1. punktā ir noteikts:

“Uz personu, kas parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs, attiecas:

15.

Regulas Nr. 883/2004 90. panta “Atcelšana” 1. punktā ir noteikts:

“Padomes Regulu [Nr. 1408/71] atceļ no šās regulas piemērošanas dienas.

Tomēr Regula [Nr. 1408/71] paliek spēkā un tai arī turpmāk ir juridiskas sekas šādām vajadzībām:

[..]

16.

Kā minēts iepriekš, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts saistībā ar strīdu starp AFMB, kā arī vairākiem starptautisko pārvadājumu smago kravas transportlīdzekļu vadītājiem, kuru dzīvesvieta ir Nīderlandē, un RSVB par “A1 sertifikātu” ( 11 ) izsniegšanu laikā no 2013. gada 2. oktobra līdz 2014. gada 9. jūlijam, kuros RSVB atzina, ka minētie darba ņēmēji ir bijuši pakļauti Nīderlandes sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem. Šajos sertifikātos norādītie periodi katrā gadījumā bija atšķirīgi, bet neviens no tiem nesākās pirms 2011. gada 1. oktobra un nebeidzās pēc 2015. gada 26. maija (turpmāk tekstā – “strīdīgie periodi”).

17.

RSVB uzskatīja, ka Nīderlandē reģistrētie pārvadājumu uzņēmumi, kuri noalgojuši vadītājus, kas atradušies to neierobežotā rīcībā uz nenoteiktu laiku, un kuriem ir faktiska vara pār šiem vadītājiem un faktiski ir jāsedz darba algu izmaksas, Savienības tiesību normu piemērošanas nolūkā ir jāuzskata par skarto personu “darba devējiem”.

18.

AFMB apstrīd šo vērtējumu, galvenokārt apgalvojot, ka tā esot jāuzskata par “darba devēju” ar vadītājiem noslēgto darba līgumu dēļ, kuros ir skaidri norādīts, ka tiek piemērotas Kipras tiesības, un ka šī iemesla dēļ par piemērojamiem jāuzskata Kipras tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā.

19.

Saskaņā ar vairākiem 2014. gada jūlijā pieņemtiem lēmumiem RSVB uzskatīja, ka AFMB vārdā pret 2013. gada oktobra lēmumiem iesniegtie iebildumi ir nepamatoti.

20.

Ar 2016. gada 25. marta spriedumu Amsterdamas pirmās instances tiesa (Nīderlande) AFMB vārdā celtās prasības par 2014. gada jūlija lēmumiem noraidīja kā nepamatotas.

21.

Iesniedzējtiesa, kurā pašlaik notiek tiesvedība, uzskata, ka strīda pamatlietā atrisinājums tostarp ir atkarīgs no Savienības tiesību normu par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju interpretācijas. Tā vēlas saņemt skaidrojumu par to, kurš ir vadītāju “darba devējs” strīdīgajos periodos – Nīderlandē reģistrētie pārvadājumu uzņēmumi vai AFMB –, un tādējādi noteikt dalībvalsti, kuras tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā ir jāpiemēro.

22.

Šādos apstākļos Centrale Raad van Beroep (Sociālā nodrošinājuma un civildienesta lietu apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23.

Lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, kas pieņemts 2018. gada 20. septembrī, Tiesas kancelejā saņemts 2018. gada 25. septembrī.

24.

Pamatlietas dalībnieki, Nīderlandes, Čehijas, Francijas, Kipras, Ungārijas, Austrijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantu iesniedza rakstveida apsvērumus noteiktajā termiņā.

25.

2019. gada 17. septembra tiesas sēdē apsvērumus sniedza pamatlietas dalībnieku pārstāvji tiesā, Nīderlandes, Francijas, Kipras un Austrijas valdības, kā arī Komisija.

26.

Lai labāk izprastu iesniedzējtiesas uzdotos prejudiciālos jautājumus, kā arī izaicinājumus, ar ko jāsaskaras šai tiesai pamatlietā, iesākumā jāatgādina Savienības noteikumu sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijas jomā mērķi un darbība.

27.

Kā izriet no Regulas Nr. 883/2004 – ar kuru tika veikta Regulas Nr. 1408/71 noteikumu modernizācija un vienkāršošana, joprojām saglabājot šīs pēdējās mērķi, –1. un 45. apsvēruma, tās mērķis ir nodrošināt koordināciju starp dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmām, lai garantētu personu brīvas pārvietošanās pilnvērtīgu izmantošanu un tādējādi sekmētu dzīves kvalitātes un darba apstākļu līmeņa uzlabošanu personām, kas pārvietojas Savienībā ( 12 ).

28.

Šo regulu II sadaļas (“Piemērojamo tiesību aktu noteikšana”) normas, kuru skaitā ir tās, ko Tiesa ir aicināta interpretēt šajā lietā, veido nobeigtu un vienotu tiesību normu kolīzijas noteikumu sistēmu, kuras mērķis ir pakļaut darba ņēmējus, kas pārvietojas Savienībā, tikai vienas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai, lai izvairītos no piemērojamo valsts tiesību aktu pārklāšanās un sarežģījumiem, kas no tās var izrietēt, un arī lai nepieļautu, ka personām, uz kurām attiecas šo regulu piemērošanas joma, tiktu atņemta aizsardzība sociālā nodrošinājuma jomā, ja viņiem netiktu piemēroti nevienas valsts tiesību akti ( 13 ).

29.

Tātad Savienības tiesību aktos par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju ir paredzēti objektīvi kritēriji, kas ļauj noteikt darba ņēmējam pārrobežu situācijā piemērojamos valsts tiesību aktus. Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir noteikts vispārējs “lex loci laboris” princips, saskaņā ar kuru darba ņēmējs ir pakļauts tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā viņš veic darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā. Šī vispārējā principa mērķis ir, lai uz visiem darba ņēmējiem, kas strādā vienā valstī, attiektos tie paši tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā un viņi saņemtu vienādus sociālā nodrošinājuma pabalstus ( 14 ). Tikai šādi ir iespējams novērst nevēlamas formas konkurenci darba algu izmaksas ziņā un līdz ar to spiedienu uz valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām.

30.

Tomēr no šī principa ir iespējami vairāki izņēmumi īpašos gadījumos, kas paredzēti turpmākos noteikumos un it īpaši Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta a) apakšpunktā, no kura izriet, ka persona, kas parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs, ir pakļauta dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem, ja tā šajā dalībvalstī veic būtisku savas darbības daļu. Turpretim gadījumā, ja šī persona neveic būtisku savas darbības daļu dzīvesvietas dalībvalstī, šīs regulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēta tās dalībvalsts tiesību aktu piemērošana, kurā atrodas tā uzņēmuma vai darba devēja juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, kas viņu nodarbina.

31.

No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ( 15 ) izriet, ka valsts tiesa uzskata, ka pamatlietai ir piemērojams Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunkts, jo vadītāji parasti veic darbību divās vai vairāk Savienības vai EBTA dalībvalstīs. Kā norāda iesniedzējtiesa, vadītāji strādā daļēji, taču ne galvenokārt, savā dzīvesvietas valstī, proti, Nīderlandē, un neveic tajā būtisku savas darbības daļu, kas būtu jāņem vērā. No tā šī tiesa secina, ka Nīderlandes tiesību aktus nevar pasludināt par piemērojamiem, balstoties uz dzīvesvietas valsts norādīšanu, kas paredzēta šīs regulas 13. panta 1. punkta a) apakšpunktā, bet gan vienīgi balstoties uz darba devēja juridiskās adreses valsts norādīšanu, kas paredzēta minētās regulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka “darba devēja” statusam ir noteicoša nozīme, lai izlemtu pamatlietu, jo AFMB juridiskās adreses vieta ir Kiprā. Manuprāt, šo vērtējumu nevar apstrīdēt, jo valsts tiesai ir jānosaka pamatlietas apstākļi un jāpiemēro tiem atbilstošās Savienības tiesību normas.

32.

Tā kā pamatlietas centrā ir Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta iespējama piemērošana, šī norma ir jāizskata tuvāk. Saskaņā ar šo normu piesaistes punkts, lai noteiktu piemērojamos valsts tiesību aktus, ir darba devēja juridiskā adrese. Šādā kontekstā es secinu, ka likumdevējs nav pārņēmis agrākā Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta formulējumu, kurā bija ietverts īpašs noteikums, kas piemērojams tāda uzņēmuma autotransporta vadītājiem, kas citu personu labā veic starptautiskus pasažieru vai preču pārvadājumus pa autoceļiem, un kurā arī bija prasīta tās dalībvalsts tiesību aktu piemērošana, kurā ir darba devēja juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta. Atzīmēšu, ka, neraugoties uz šo atšķirīgo formulējumu, abas normas attiecas uz vienu un to pašu ( 16 ). Patiesībā šķiet, ka likumdevējs vienkārši ir atmetis agrāk spēkā esošās normas detalizētāko formulējumu, kas attiecās uz īpašo starptautiskā sauszemes transporta gadījumu, un devis priekšroku vispārīgākos vārdos formulētai normai. Jaunā norma ir formulēta pietiekami plaši, lai iekļautu ne vien starptautisko sauszemes transportu, bet arī citu darbību nodarbinātas personas statusā, kas tiek veikta divās vai vairāk dalībvalstīs. Šķiet, ka iesniedzējtiesa to ir apzinājusies un tādēļ formulējusi savu pirmo prejudiciālo jautājumu, atsaucoties uz abām tiesību normām. No tā izriet, ka pamatlietas apstākļi var ietilpt abu šo normu piemērošanas jomā. Līdz ar to man šķiet principā iespējams sniegt kopīgu interpretāciju Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunktam un Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunktam.

33.

Neraugoties uz šo divu regulu identisko leģislatīvo mērķi, šķiet nepieciešams izskatīt jautājumu par to ratione loci un ratione temporis piemērošanu, jo dažas no dalībvalstīm, kas iesniegušas savus apsvērumus, ir paudušas šaubas par pirmā prejudiciālā jautājuma a) daļas, kas attiecas uz Regulas Nr. 1408/71 interpretāciju, pieņemamību.

34.

Kā norādīts pamatlietas rašanās apstākļu atgādinājumā, jāsecina, ka, pirmkārt, AFMB tika izveidota 2011. gada 10. maijā un, otrkārt, strīdīgie periodi, kas ietver vadītāju profesionālo darbību, ilgst no 2011. gada 1. oktobra līdz 2015. gada 26. maijam. Citiem vārdiem sakot, visi šie notikumi ir norisinājušies pēc 2010. gada 1. maija, kad Savienībā stājās spēkā Regula Nr. 883/2004. Tādēļ sākotnēji šķiet, ka pamatlietai ir jāpiemēro vienīgi šī regula.

35.

Tomēr es uzskatu, ka interpretācija, kas jāsniedz par Regulu Nr. 883/2004, varētu būt noderīga, arī lai nodrošinātu labāku Regulas Nr. 1408/71 izpratni, vēl jo vairāk tādēļ, ka tā noteiktu laiku vēl bija spēkā EBTA valstīs ( 17 ), kurās autovadītāji arī esot strādājuši strīdīgajos laika periodos. Vienota Tiesas šo abu regulu interpretācija varētu sniegt lietderīgas ievirzes citām līdzīgām lietām, uz kurām attiecas kādas no šīm regulām piemērošanas joma, un tas ļautu garantēt to vienveidīgu piemērošanu Savienības un EBTA valstu teritorijā ( 18 ). Šādā kontekstā pirmā prejudiciālā jautājuma a) daļa, kas Tiesai liek lemt arī par Regulas Nr. 1408/71 interpretāciju, ir jāuzskata par pieņemamu.

36.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, mans vērtējums būs vairāk vērsts uz Regulas Nr. 883/2004 tiesību normām, bet atsaukšos arī uz atbilstošām Regulas Nr. 1408/71 normām, ja man tas šķitīs nepieciešams. Turpinājumā minētie apsvērumi ir piemērojami šo abu regulu ekvivalentajām normām ( 19 ).

37.

Savā pirmajā jautājumā – uz kuru iepriekš minēto iemeslu dēļ jāsniedz vienota atbilde par aspektiem, kas attiecas uz abām regulām, kas tajā minētas, – iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kam saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunktu ( 20 ) piemīt starptautisko pārvadājumu sauszemes transportlīdzekļu vadītāja “darba devēja” statuss, ja šis vadītājs atrodas transporta uzņēmuma, kuram faktiski jāsedz darba algu izmaksas un kuram ir faktiskā vara pār ieinteresēto personu, neierobežotā rīcībā, taču vadītājs ir noslēdzis darba līgumu ar citu uzņēmumu, kurš izmaksā algu saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar transporta uzņēmumu.

38.

“Darba devēja” jēdziens Savienības tiesībās nav definēts. Arī regulās par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju nav ietverta skaidra atsauce uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu šī jēdziena nozīmi un saturu. Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām šādā situācijā izriet, ka aplūkotajam jēdzienam visā Savienībā jāsniedz autonoma un vienota interpretācija ( 21 ), kas jāizvēlas, paturot prātā tās normas kontekstu, kurā šis jēdziens ticis izmantots, un koordinācijas regulās izvirzīto mērķi ( 22 ).

39.

Autonoma interpretācija man šķiet vēl jo svarīgāka tādēļ, ka “darba devēja” jēdziens veido piesaistes punktu tiesību normu kolīzijas noteikumu piemērošanai, kuru mērķis ir par piemērojamām tiesībām noteikt tikai vienas dalībvalsts tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā. Šis mērķis noteikti netiek sasniegts, ja atšķirības starp dalībvalstu tiesību aktiem rada dažādus tiesiskos režīmus.

40.

Iesniedzējtiesa jautā, vai ir jābalstās vienīgi uz darba līgumu, vairākiem objektīviem kritērijiem vai arī ir jāapvieno abas šīs opcijas, lai noteiktu, kuram tādos apstākļos kā pamatlietās ir “darba devēja” statuss. Manuprāt, balstīšanās vienīgi uz līgumattiecību pastāvēšanu nozīmētu pārlieku formālas nostājas aizstāvēšanu. Šādu pieeju ļauj noraidīt leģitīmi iemesli, it īpaši risks ar mākslīgu juridisku konstrukciju palīdzību apiet aizsardzību, ko sniedz koordinācijas regulas. Tādēļ saprātīgāk šķiet izvēlēties tādu pieeju, kas pienācīgi ņem vērā darba ņēmēju realitāti vienotajā tirgū, kā arī darba attiecību sarežģītību mūsdienās. Faktiski privāto tiesību juridisko konstrukciju dažādība, kas ir iespējama starp pakalpojuma lūdzēju un sniedzēju, kurš savukārt var sniegt pakalpojumu pats, izmantot apakšuzņēmēja, norīkota darbinieka pakalpojumus vai kādus citus līdzekļus, lai izpildītu savas līgumsaistības, prasa elastīgāku pieeju vērtējumā. Ņemot to vērā, “darba devēja” noteikšana, balstoties uz visu atbilstošo apstākļu izvērtējumu katrā atsevišķā gadījumā un izmantojot objektīvus kritērijus, man šķiet vispiemērotākā pieeja. Tai vajadzētu nepieļaut, ka vienotā tirgus pamatbrīvības tiktu instrumentalizētas vai līdzētu tiesību aktu apiešanā.

41.

Tiesas judikatūra sociālā nodrošinājuma, darba attiecību un starptautisko privāto tiesību jomā, manuprāt, sniedz vairākus atbalsta punktus diferencētas pieejas izvēlei. Tālākajā izvērtējumā es centīšos noteikt dažus lietderīgus kritērijus šāda vērtējuma veikšanai katrā atsevišķā gadījumā.

42.

Vēlos uzsvērt, ka judikatūrā, šķiet, lielāka uzmanība ir pievērsta “darba ņēmēja” nekā “darba devēja” lomai. Patiesībā tajā atrodams salīdzinoši maz elementu, kuri ļautu secināt, kas raksturo šī pēdējā lomu. Protams, ir acīmredzami neiespējami vērtēt darbinieka tiesības un pienākumus, neņemot vērā darba devēja tiesības un pienākumus, jo abus galu galā vieno darba attiecības.

43.

Tādēļ, lai noskaidrotu “darba devēja” lomu, vispirms ir jāatsaucas uz darba attiecību vispārīgu definīciju judikatūrā. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai darba tiesisko attiecību būtiska pazīme ir tāda, ka persona konkrētā laikposmā sniedz pakalpojumus citai personai un tās vadībā, par to saņemot atalgojumu ( 23 ). Paturot to prātā, ir jānosaka kritēriji, kurus Tiesa izstrādājusi, lai starp darba ņēmēju un darba devēju noteiktu pakļautības saikni, kas raksturo darba attiecības trīs iepriekš minētajās Savienības tiesību jomās.

44.

No judikatūras sociālā nodrošinājuma jomā izriet, ka noteicošas ir ne tikai līgumattiecības, bet arī darba ņēmēja reālā darba situācija. Lai noteiktu pakļautības saikni, kas raksturo darba attiecības, tiek ņemti vērā visi atbilstošie objektīvie lietas apstākļi.

45.

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai koordinācijas regulu tiesību normu kolīzijas sistēmas piemērošana ir atkarīga vienīgi no objektīvās situācijas, kādā atrodas darba ņēmējs, kā tā izriet no visiem atbilstošajiem lietas materiāliem ( 24 ). Precīzāk, lietā, kurā pasludināts 2012. gada 4. oktobra spriedums Format ( 25 ), Tiesa norādīja, kā rīkoties, lai noteiktu sociālā nodrošinājuma jomā piemērojamos valsts tiesību aktus gadījumā, ja darbinieks ir strādājis divās vai vairāk dalībvalstīs. Minētajā lietā Tiesa nosprieda, ka attiecīgā gadījumā “papildus darba līguma formulējumam” konkrētā gadījumā jāņem vērā arī “tādus faktorus kā to, kā līdzīgi līgumi starp darba devēju un attiecīgo darbinieku iepriekš ir tikuši īstenoti praksē, apstākļus, kas saistīti ar šo līgumu noslēgšanu, un, vispārīgāk, attiecīgā uzņēmuma veikto darbību raksturojošās iezīmes un veikšanas kārtību, ciktāl šie faktori var atklāt īsto konkrētā darba raksturu”. Tiesa piebilda, ka “[valsts iestādei, kurai lūgts veikt šo vērtējumu,] – neatkarīgi no šo līgumu formulējuma – ir pienākums balstīt savus secinājumus uz darba ņēmēja faktisko situāciju” ( 26 ).

46.

Lieta, kurā pasludināts 1970. gada 17. decembra spriedums Manpower ( 27 ) par pagaidu darba aģentūras darbinieku norīkošanu darbā, manuprāt, šajā kontekstā ir īpaši atbilstoša, jo tajā Tiesa ir iedibinājusi lietderīgus kritērijus. No šī sprieduma var secināt, ka par “darba devēju” koordinācijas regulu nozīmē var uzskatīt pusi, kura ir atbildīga par darba ņēmēja pieņemšanu darbā, darba algas izmaksāšanu tam, kā arī tā sodīšanu un atlaišanu ( 28 ). Tas parāda, ka Tiesa ņem vērā faktisko darba situāciju un nebalstās vienīgi uz darba līgumu.

47.

Judikatūras darba attiecību jomā vērtējums arī ļauj secināt, ka darba devējs ir jānosaka, izmantojot visus atbilstošos objektīvos lietas apstākļus. Raugoties no šī skatpunkta, puse, ar kuru darba ņēmējs formāli ir noslēdzis darba līgumu, obligāti nav “darba devējs”.

48.

Spriedumā Danosa ( 29 ), kas attiecās uz Direktīvas 92/85/EEK ( 30 ) interpretāciju, Tiesa vispirms atgādināja darba attiecību svarīgāko iezīmi, kas jau minēta iepriekš ( 31 ) un ko veido pakļautības saikne, kurā darba ņēmējs tiek kontrolēts ( 32 ), tālāk precizējot, ka “šo attiecību juridiskā kvalifikācija valsts tiesībās un forma, tāpat kā šīs abas personas saistošās juridiskās saiknes raksturs, šajā ziņā nav noteicošie” ( 33 ).

49.

Minēšu arī spriedumu Albron Catering ( 34 ), kurš attiecas uz Direktīvas 2001/23/EK ( 35 ) interpretāciju un kurā Tiesa nosprieda, ka darba devējs var būt arī uzņēmums, kurā darba ņēmēji ir faktiski norīkoti darbā, “neraugoties uz to, ka ar minētajiem darbiniekiem nav līgumisku attiecību” ( 36 ).

50.

Visbeidzot, runājot par pakļautības saikni, kas raksturo jebkuras darba attiecības, jāmin spriedums Haralambidis ( 37 ), kurš attiecās uz jautājumu par to, vai ostas iestādes priekšsēdētājam bija “darba ņēmēja” statuss LESD 45. panta 1. punkta nozīmē. Tiesa atbildēja apstiprinoši, uzskatot, ka Itālijas infrastruktūras un transporta lietu ministram piemīt vadības un uzraudzības pilnvaras, kā arī attiecīgā gadījumā tiesības piemērot sodu minētajam priekšsēdētājam ( 38 ). Runājot par attiecību starp šīm divām personām juridisko raksturu, Tiesa atgādināja savu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru “darba tiesisko attiecību juridiskās saiknes publisko tiesību vai privāttiesību raksturs nav noteicošais” ( 39 ).

51.

Tiesa ir devusi priekšroku visu konkrētas lietas apstākļu vērtējumam, arī interpretējot tiesību normu kolīzijas noteikumus privāto tiesību jomā. Saskaņā ar šo judikatūru, lai konkrēti noteiktu vietu, kurā darba ņēmējs pilda savus pienākumus pret darba devēju, valsts tiesai ir jāizmanto netiešu pierādījumu kopums.

52.

Spriedumā Voogsgeerd ( 40 ), kura priekšmets bija Romā 1980. gada 19. jūnijā parakstīšanai atvērtās Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (turpmāk tekstā – “Romas konvencija”) ( 41 ), tiesību normu interpretācija, Tiesa uzskatīja – lai izvērtētu, vai uzņēmumam patiešām ir “darba devēja” statuss, valsts tiesai ir jāņem vērā “visi objektīvie apstākļi, kas ļauj konstatēt patieso situāciju, kura atšķiras no situācijas, kas izriet no līguma noteikumos paredzētās” ( 42 ).

53.

Spriedumā Koelzsch ( 43 ), kurš arī attiecās uz minētās konvencijas normu interpretāciju un – līdzīgi kā šajā lietā – uz darbu transporta nozarē, Tiesa uzskatīja, ka valsts tiesai ir jāņem vērā visi apstākļi, kas raksturo darba ņēmēja darbību, it īpaši, “kurā valstī ir vieta, no kuras darbinieks veic pārvadāšanas uzdevumus, saņem norādījumus par pārvadāšanas uzdevumiem un organizē darbu, kā arī vieta, kurā atrodas darba rīki” ( 44 ). Valsts tiesai ir arī “jāpārbauda, kur galvenokārt tiek veikta pārvadāšana, kur preces tiek izkrautas, kā arī, kur darbinieks atgriežas pēc uzdevumu izpildes” ( 45 ).

54.

Lai noteiktu vietu, kurā darba ņēmējs pilda savus pienākumus pret darba devēju, atbilstošs ir arī 2017. gada 14. septembra spriedums Nogueira u.c. ( 46 ), kura priekšmets bija Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 47 ) interpretācija pasažieru gaisa pārvadājumu nozarē. Šajā spriedumā Tiesa atkārtoja iepriekš minēto netiešo pierādījumu, kas ir piemērojami darba attiecībām transporta nozarē un kas ir jāņem vērā valsts tiesām, atbilstību ( 48 ). Tiesas ieskatā, “šī netiešo pierādījumu metode ļauj [..] labāk atspoguļot tiesisko attiecību realitāti, jo atbilstoši tai ir jāņem vērā visi elementi, kas raksturo darba ņēmēja darbību” ( 49 ). Šajā kontekstā ir jāuzsver Tiesas brīdinājums par risku, ka piesaistes punkts Savienības tiesību piemērošanai “[var tikt] padarīts par instrumentu vai arī veicin[āt] apiešanas stratēģiju īstenošanu” ( 50 ).

55.

Nesenākā, 2019. gada 11. aprīļa, spriedumā Bosworth un Hurley ( 51 ) Tiesa tika aicināta interpretēt Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 52 ), it īpaši “darba ņēmēja” jēdzienu. Atgādinājusi pakļautības saikni, kas ir pamatā jebkurām darba attiecībām, kā arī nepieciešamību pierādīt šādas saiknes esamību katrā atsevišķā gadījumā, atkarībā no visiem elementiem un visiem apstākļiem, kas raksturo attiecības starp pusēm, Tiesa nosprieda, ka “formāla līguma neesamība nerada šķērsli [..] darba attiecību esamībai” atbilstošo minētās konvencijas normu izpratnē ( 53 ).

56.

Tagad, kad ir noskaidrota virkne lietderīgu kritēriju, kas ļauj noteikt darba devēja statusu darba attiecībās, šie kritēriji ir jāpiemēro pamatlietu apstākļiem. Lai gan iesniedzējtiesai ir jāveic nepieciešamā faktu pārbaude un attiecīgā gadījumā lietai, kura tajā tiek izskatīta, jāpiemēro Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunkts ( 54 ), tomēr, neraugoties uz to, Tiesai ir jāveic Savienības tiesību interpretācija, ņemot vērā iesniedzējtiesas aprakstīto faktisko un tiesisko situāciju, lai sniegtu šai tiesai informāciju, kas ir noderīga tajā izskatāmās lietas izlemšanai ( 55 ).

57.

Vispirms vēlos norādīt, ka līgumattiecībām, saskaņā ar kurām AFMB formāli ir autovadītāju darba devējs, ir tikai informatīvs raksturs. Tādēļ šķiet pamatoti apšaubīt “darba devēja” statusu, uz kuru atsaucas AFMB, – vismaz attiecībā uz sociālā nodrošinājuma koordinācijas normām – gadījumā, ja tas neataino darba attiecību realitāti, un tas, balstoties uz lietas materiāliem, ir jāpārbauda turpinājumā.

58.

Kā norāda iesniedzējtiesa ( 56 ), ieinteresētās personas gan pirms strīdīgajiem periodiem, gan to laikā strādāja par algotiem transportlīdzekļu vadītājiem starptautiskos sauszemes pārvadājumos un vadīja tikai smagos kravas transportlīdzekļus, kas tika izmantoti Nīderlandē reģistrētu uzņēmumu interesēs un tiem uzņemoties atbildību. Strīdīgajos periodos šie vadītāji faktiski uz nenoteiktu laiku tika nodarbināti, būdami neierobežotā šo transporta uzņēmumu rīcībā, un viņi lielākoties bija bijuši to algoti darbinieki arī pirms strīdīgajiem periodiem.

59.

Kā norāda iesniedzējtiesa ( 57 ), attiecībā uz lietu ikdienišķo norisi pēc AFMB formālas iesaistīšanās 2011. gada oktobrī nekas vai gandrīz nekas nav mainījies attiecībās starp darba ņēmējiem un viņu sākotnējiem darba devējiem, kas reģistrēti Nīderlandē. Patiesībā šie darba devēji turpināja pieņemt lēmumus attiecībā uz darba ņēmēju darbā pieņemšanu, pamata darba apstākļiem, darbību un atlaišanu. Šķiet, ka pati AFMB nepieņēma darbā vadītājus, bet Nīderlandē reģistrēti transporta uzņēmumi drīzāk nodeva savus darba ņēmējus AFMB rīcībā. Turklāt kā piemēru attiecībā uz kontroles pilnvarām, kādas Nīderlandē reģistrētiem transporta uzņēmumiem bija uz pamata darba apstākļiem, iesniedzējtiesa norāda ( 58 )AFMB praksi nekavējoties atlaist autovadītājus, kuri minētajiem uzņēmumiem vairs nebija vajadzīgi.

60.

Attiecībā uz darba algas izmaksām jāsecina, ka, pat ja AFMB tieši izmaksāja autovadītājiem algu, tās izmaksas saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju ( 59 ) acīmredzot sedza Nīderlandē reģistrētie uzņēmumi, kuriem saskaņā ar līgumiem, ko tie noslēguši ar AFMB, bija jāmaksā zināmas summas AFMB. Ņemot to vērā, pat ja AFMB nevar uzskatīt tikai un vienīgi par “pastkastīti”, tomēr to var uzskatīt par sava veida algu izmaksātāju, nevis par reālu darba devēju. Faktisko apstākļu aprakstā ( 60 ) iesniedzējtiesa pat uzskata, ka AFMB bija darba devējs “gandrīz tikai uz papīra”. Šī informācija, kā arī pirmā prejudiciālā jautājuma formulējums ļauj domāt, ka vadības un kontroles pilnvaras attiecībā uz autovadītājiem bija Nīderlandē reģistrētajiem uzņēmumiem.

61.

Ņemot vērā iepriekš sacīto un neskarot faktisko apstākļu vērtējumu, kas jāveic iesniedzējtiesai, es uzskatu, ka vienīgi Nīderlandē reģistrētie uzņēmumi ir jāuzskata par pamatlietā iesaistīto autovadītāju “darba devējiem” Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

62.

No tā izriet, ka tādai situācijai kā pamatlietā aplūkotā piemērojamie tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā ir tā transporta uzņēmuma valsts tiesību akti, kurš pieņēmis darbā ieinteresēto personu, kura neierobežotā rīcībā ieinteresētā persona faktiski ir nodarbināta uz nenoteiktu laiku, kuram ir faktiskā vara pār ieinteresēto personu un kuram faktiski ir jāsedz darba algu izmaksas, proti, šajā gadījumā – Nīderlandes tiesību akti.

63.

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietās par algoto starptautisko sauszemes pārvadājumu smago kravas transportlīdzekļu vadītāju darba devēju ir jāuzskata transporta uzņēmums, kurš pieņēmis darbā ieinteresēto personu, kura neierobežotā rīcībā ieinteresētā persona faktiski ir nodarbināta uz nenoteiktu laiku, kuram ir faktiskā vara pār ieinteresēto personu un kuram faktiski ir jāsedz darba algu izmaksas, taču iesniedzējtiesai ir jāveic faktisko apstākļu pārbaude.

64.

Ar otro prejudiciālo jautājumu, kas uzdots pakārtoti, iesniedzējtiesa galvenokārt vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja AFMB ir jāuzskata par “darba devēju”, īpašie nosacījumi darba ņēmēju norīkošanas gadījumos Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un Regulas Nr. 883/2004 12. panta piemērošanas nolūkos kopumā vai daļēji pēc analoģijas ir spēkā pamatlietās. Atsauce uz iespējamu analoģiju ir skaidrojama ar faktu, ka pamatlietas puses nav apstrīdējušas to, ka šie nosacījumi nav piemērojami pamatlietās.

65.

Ņemot vērā, ka uz pirmo jautājumu es piedāvāju atbildēt tādējādi, ka vienīgi Nīderlandē reģistrētie uzņēmumi ir jāuzskata par “darba devējiem”, uz otro jautājumu nav jāatbild. Gadījumā, ja Tiesa nonāktu pie cita secinājuma, es uzskatu, ka uz šo jautājumu jāatbild noliedzoši turpmāk minēto iemeslu dēļ.

66.

Tāpat kā pirmā jautājuma vērtējumā es koncentrēšos uz Regulas Nr. 883/2004 12. panta interpretāciju, jo tas, neraugoties uz minimālām atšķirībām formulējumā, pēc būtības ietver tādu pašu normu kā Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts ( 61 ).

67.

Manā ieskatā, Regulas Nr. 883/2004 12. pants nevar tikt piemērots tādēļ, ka pamatlietās runa faktiski nav par “norīkojumu”, bet drīzāk par AFMB darbinieku “nodošanu rīcībā” uz nenoteiktu laiku Nīderlandē reģistrētiem uzņēmumiem.

68.

Nepieciešamība skaidri veikt šo nošķīrumu kļūst acīmredzama, paraugoties uz jēdziena “norīkojums” interpretāciju judikatūrā. Spriedumā FTS ( 62 ) Tiesa nosprieda, ka izņēmumi no nodarbinātības valsts principa, kas paredzēti iepriekš minētajās tiesību normās, gadījumā, kad ir iesaistīts pagaidu darba uzņēmums, ir piemērojami tikai tad, ja īstenojas divi nosacījumi: pirmais nosacījums, kurš attiecas uz nepieciešamo saikni starp uzņēmumu, kas norīko darba ņēmēju uz citu dalībvalsti, kurā tas nav reģistrēts, un šādi norīkoto darba ņēmēju, prasa organiskas saiknes pastāvēšanu starp šo uzņēmumu un šo darba ņēmēju šī pēdējā minētā norīkojuma laikā. Otrais nosacījums, kurš saistīts ar pastāvošām attiecībām starp minēto uzņēmumu un dalībvalsti, kurā tas ir reģistrēts, prasa, lai šis uzņēmums parasti veiktu būtisku savas darbības daļu šīs dalībvalsts teritorijā ( 63 ).

69.

Lai pierādītu šādas organiskas saiknes esamību, saskaņā ar judikatūru ( 64 ) ir svarīgi no visu apstākļu kopuma secināt, ka darba ņēmējs uzņēmuma pakļautībā atrodas pagaidu darbā. Šis nosacījums obligāti paredz, ka šim uzņēmumam jābūt vadības un kontroles, kā arī attiecīgā gadījumā sodīšanas pilnvarām attiecībā uz darba ņēmēju. Citiem vārdiem sakot, pagaidu darba uzņēmumam jāīsteno prerogatīvas, kas parasti paredzētas “darba devējam”. Atbildē uz pirmo jautājumu jau tika noteikts, ka pamatlietās šī loma ir Nīderlandē reģistrētiem transporta uzņēmumiem ( 65 ). Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka saikne starp autovadītājiem un AFMB bija ierobežota pamatā ar algas izmaksu un sociālo iemaksu pārskaitīšanu Kipras iestādēm. Tāpat jānorāda, ka AFMB savos apsvērumos nav apstrīdējusi šo informāciju. Līdz ar to pirmais nosacījums, manuprāt, šajā gadījumā nav izpildīts.

70.

Attiecībā uz otro nosacījumu vispirms jāsecina – tāpat kā secina vairāki procesa dalībnieki –, ka tas nav paredzēts Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktā ( 66 ). Piesaistes punkts, kas paredzēts šajā tiesību normā, ir vienkārši darba devēja reģistrācijas vieta. Ņemot to vērā, es uzskatu, ka ir problemātiski interpretācijas ceļā ieviest papildu nosacījumu, kas pieprasītu, lai “uzņēmums parasti veiktu būtisku darbības daļu [tās] dalībvalsts teritorijā”, kurā tas ir reģistrēts, neraugoties uz minēto tiesību normu viennozīmīgo formulējumu. Jāpatur prātā, ka aplūkotais nosacījums sākotnēji ticis iedibināts judikatūrā saistībā ar citu tiesību normu, proti, Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu ( 67 ), kas atbilst šobrīd spēkā esošajam Regulas Nr. 883/2004 12. panta 1. punktam. Ja šis nosacījums, neņemot vērā tā specifiku, tiktu piemērots citai tiesību normai, tiktu pārkāptas Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktā paredzētās normas piemērošanas jomas robežas. Tam jāpievieno fakts, ka Padome nesen noraidīja priekšlikumu tiesību akta grozījumam, kas bija iecerēts šajā virzienā, kā norādījusi Komisija savos apsvērumos ( 68 ). Papildus šaubām, ko praksē rada šīs pieejas īstenošana, norādīšu, ka arī pašai iesniedzējtiesai ir grūti piemērot piedāvāto “būtiskas darbības” nosacījumu, jo šajā ziņā trūkst informācijas. No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka no lietas materiāliem tai neizdodas secināt, vai AFMB atbilst šim nosacījumam vai ne ( 69 ). Tādēļ es neredzu, kā šī pieeja varētu būt piemērota šo pamatlietu izlemšanai.

71.

Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ es ierosinu uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt noliedzoši.

72.

Trešajā prejudiciālajā jautājumā, kas uzdots vēl vairāk pakārtoti, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tādi apstākļi kā pamatlietās – gadījumā, ja AFMB būtu jāuzskata par “darba devēju” un ja nav piemērojami specifiskie darba ņēmēju norīkošanas darbā nosacījumi, – veido situāciju, kurā notiek Savienības tiesību ļaunprātīgu izmantošana ( 70 ).

73.

Ņemot vērā uz pirmo un otro jautājumu piedāvātās atbildes, šim trešajam jautājumam es pievērsīšos tikai pilnības labad, gadījumā, ja Tiesa nonāktu pie citām atbildēm uz pirmajiem diviem jautājumiem.

74.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru indivīdi nevar krāpšanas nolūkā vai ļaunprātīgi pamatoties uz Savienības tiesību normām ( 71 ). Tas pats attiecas uz tām Savienības tiesību aktu normām, kas ir iekļautas EEZ līgumā ( 72 ) un divpusējos nolīgumos ar Šveices Konfederāciju. Lai varētu konstatēt ļaunprātīgu rīcību, ir jābūt izpildītiem abiem – gan objektīvajam, gan subjektīvajam elementam ( 73 ). Pirmkārt, attiecībā uz objektīvo elementu, lai varētu izdarīt šo konstatējumu, no visu objektīvo apstākļu kopuma ir jāizriet, ka, lai gan Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi formāli ir ievēroti, šā tiesiskā regulējuma mērķis tomēr nav sasniegts ( 74 ). Otrkārt, lai izdarītu šādu konstatējumu, ir nepieciešams subjektīvais elements, proti, no objektīvo elementu kopuma ir jāizriet, ka attiecīgo darbību galvenais mērķis ir nepamatotas priekšrocības iegūšana ( 75 ). Ļaunprātīgas rīcības aizliegumam nav nozīmes, ja attiecīgajām darbībām var būt cits izskaidrojums nekā tikai priekšrocības iegūšana.

75.

Lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu lasījums ( 76 ) liek kritiski palūkoties uz juridisko konstrukciju, ko izveidojusi AFMB un tās līgumpartneri – sauszemes transporta uzņēmumi, kuri reģistrēti ārpus Kipras. Konkrētāk, iesniedzējtiesa šaubās par tādas juridiskas konstrukcijas saderību ar Savienības tiesībām, kas ļauj sabiedrībai izvēlēties noteiktu juridisko adresi būtībā ar mērķi, lai tās personāls būtu likumīgi pakļauts tādas Savienības dalībvalsts vai EBTA valsts tiesību aktiem sociālā nodrošinājuma jomā, kurā sociālo iemaksu apjoms ir salīdzinoši neliels.

76.

Pirms atbildes sniegšanas uz uzdoto jautājumu ir jāatgādina, ka Tiesa pati nevar izlemt, vai kāda rīcība ir jāuzskata par ļaunprātīgu. Valsts tiesai saskaņā ar pierādīšanas noteikumiem valsts tiesībās ir jāpārbauda, vai pamatlietā pastāv elementi, kas veido ļaunprātīgu rīcību ( 77 ). Tiesa, lemjot par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tomēr var dot precizējumus, kas sniegtu vadlīnijas valsts tiesai Savienības tiesību piemērošanā ( 78 ).

77.

Pēc faktisko apstākļu padziļinātas izpētes un attiecībā uz objektīvo elementu man šķiet, ka nosacījumi, kas izvirzīti AFMB“darba devēja” statusam Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta piemērošanas nolūkā, pamatlietās ir izpildīti tikai formāli. Kā norādīts iepriekš ( 79 ), AFMB ieguva šo statusu, tikai pateicoties sarežģītai privāto tiesību juridiskai konstrukcijai, savukārt tās līgumpartneri īstenoja reālo kontroli pār nodarbinātajiem, lai gan darba attiecībās tas parasti ietilpst darba devēja prerogatīvās ( 80 ). Piedevām AFMB varēja izmantot iekšējā tirgus pamatbrīvības, reģistrējoties Kiprā, un no turienes sniegt pakalpojumus – algu izmaksu un sociālo iemaksu vadību – uzņēmumiem, kas reģistrēti Nīderlandē. Tieši pateicoties visiem šiem faktoriem, AFMB izdevās pasniegt sevi kā “darba devēju” atbildīgajām iestādēm sociālā nodrošinājuma jomā un acīmredzot iegūt šāda statusa atzīšanu dažās dalībvalstīs ( 81 ).

78.

Manuprāt, tas, ka valstu atbildīgās iestādes attiecīgā gadījumā atzina AFMB par “darba devēju” un līdz ar to izsniedza A1 sertifikātus, pamatojoties uz informāciju, kas sniegta pamatlietu materiālos, ir Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta nepareiza piemērošana, ciktāl tas liktu piemērot autovadītājiem Kipras, nevis Nīderlandes tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā – neraugoties uz faktu, ka patiesie darba devēji ir reģistrēti Nīderlandē ( 82 ). Šāds iznākums būtu pretējs leģislatīvajam mērķim, kas ir pamatā tiesību normu kolīzijas noteikumiem, kuri ļauj valstu iestādēm viegli, proti, balstoties uz objektīviem, skaidriem un iepriekš zināmiem kritērijiem, noteikt darba ņēmēja patieso darba devēju, tā juridiskās adreses vai uzņēmējdarbības vietu un tādējādi galu galā noteikt, kura sociālā nodrošinājuma sistēma ir piemērojama konkrētā gadījumā. Turklāt norādīšu, ka, neraugoties uz tiesību normu kolīzijas noteikumu relatīvo vienkāršību, atšķirība starp šķietamību un reālo situāciju šajā lietā var radīt apjukumu atbildīgajām valsts iestādēm un tādēļ tā ir jāuzskata par tādu, kas var kaitēt sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijas mehānisma, ko iedibinājis Savienības likumdevējs, pareizai darbībai.

79.

Attiecībā uz subjektīvo elementu norādīšu, ka Tiesa nolūkā konstatēt šī otrā elementa esamību, kurš ir saistīts ar uzņēmēju nolūkiem, ir nospriedusi, ka var ņemt vērā attiecīgo darbību pilnībā mākslīgo raksturu ( 83 ). Subjektīvais elements, manuprāt, šajā gadījumā izriet no AFMB un tās līgumpartneru acīmredzamā nolūka apiet Nīderlandes tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā, lai optimizētu savu ekonomisko darbību ( 84 ). Kā minēts iepriekš ( 85 ), lielākā daļa aplūkoto autovadītāju bija darbinieki Nīderlandē, pirms tie kļuva par AFMB darbiniekiem. Formālās nodarbināšanas AFMB mērķis, šķiet, ir izņemt viņus no Nīderlandes tiesību aktu, kas parasti tiktu piemēroti saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktu, piemērošanas.

80.

Kā Tiesa uzsvērusi savā judikatūrā ( 86 ), koordinācijas regulās paredzētie kolīzijas noteikumi imperatīvā veidā ir saistoši dalībvalstīm un nav pieļaujams, ka sociāli apdrošinātās personas, uz kurām attiecas šie noteikumi, varētu pretoties to iedarbībai, ja tās varētu izvēlēties atbrīvoties no to piemērošanas. Šo noteikumu imperatīvais raksturs ļauj garantēt izveidotā koordinācijas mehānisma pareizu darbību. Ņemot to vērā, šķiet būtiski, lai arī citas iesaistītās personas, tai skaitā darba devēji, kuriem parasti jāsedz sociālās iemaksas, arī ievērotu to piemērošanu.

81.

Neskarot vērtējumu, kas jāveic iesniedzējtiesai, šīs juridiskās konstrukcijas īstenošana, šķiet, ir radījusi autovadītāju sociālās aizsardzības pasliktināšanos, savukārt agrākie darba devēji, šķiet esam guvuši no tās labumu darba algu izmaksu ziņā. Tieši tāds, manuprāt, ir bijis AFMB mērķis, ja ņem vērā vairākas tās pasūtītāju liecības, kuras min iesniedzējtiesa ( 87 ) un kuras tikušas publicētas AFMB interneta vietnē, un kurās tie cildina minēto ieguvumu, proti, ka viņi ietaupījuši darba algu izmaksas, tajā pašā laikā saglabājot faktisku kontroli pār autovadītājiem.

82.

Tādēļ, balstoties uz pieejamo informāciju, es sliecos secināt, ka pastāv tiesību ļaunprātīga izmantošana.

83.

Ja iesniedzējtiesa secinātu, ka pastāv abi elementi, kas raksturo tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, tai ir jāizdara visi attiecīgie secinājumi, atsakoties no Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punkta piemērošanas pamatlietām ( 88 ). Līdz ar to AFMB nevar atsaukties uz savu apgalvoto darba devēja statusu, lai lūgtu RSVB pasludināt, ka aplūkotajiem autovadītājiem ir piemērojami Kipras tiesību akti ( 89 ).

84.

Ņemot vērā visus šos elementus, uz trešo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu aprakstītie fakti un apstākļi pierāda tādas situācijas esamību, kurā pastāv tiesību ļaunprātīga izmantošana. Līdz ar to AFMB nevar atsaukties uz Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lai pierādītu saikni ar Kipras sociālā nodrošinājuma tiesībām.

85.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Centrale Raad van Beroep (Sociālā nodrošinājuma un civildienesta lietu apelācijas tiesa, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: