1.

Vai asociācija, kas pārstāv kādas konkrētas komercnozares uzņēmēju intereses, zaudē savu interesi celt prasību pēc tam, kad Eiropas Savienības Vispārējā tiesā notiekošas tiesvedības laikā ir tikuši izpausti dokumenti, piekļuvi kuriem tai bija liegusi Eiropas Komisija?

2.

Kādi elementi Vispārējai tiesai ir jākonstatē kā pastāvoši, lai tā varētu leģitīmi izslēgt prasītāja intereses celt prasību saglabāšanos un tādējādi paziņot par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas?

3.

Iespējamības, ka apgalvotā nelikumība – proti, liegums piekļūt konkrētiem dokumentiem – atkārtosies nākotnē, izvērtējums ir jāveic abstrakti attiecībā uz jebkādu atteikuma hipotēzi, pamatojoties uz to pašu tiesību normu, vai konkrēti, ņemot vērā specifiskās situācijas subjektīvās un objektīvās īpašības?

4.

Būtībā šie juridiskie jautājumi tiek skatīti šajā lietā, kurā asociācija, kas aizsargā izklaides spēļu automātu ražotāju, izplatītāju un operatoru intereses Polijā, ir iesniegusi Tiesā apelācijas sūdzību, prasot atcelt Vispārējās tiesas rīkojumu, ar kuru tika paziņots par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas, jo ir zudusi šīs asociācijas interese celt prasību.

5.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja savu apelāciju pamatoja ar pieciem apelācijas pamatiem, taču šajos secinājumos, kā Tiesa lūgusi, es skatīšu tikai ar pirmo pamatu saistītos juridiskos jautājumus.

6.

Pēc tiesvedības priekšmeta ierobežošanas es izanalizēšu Tiesas judikatūru intereses celt prasību jomā, paustos principus piemērojot šai lietai.

7.

It īpaši es centīšos izskaidrot, ka intereses celt prasību saglabāšanās situācijā, kas saistīta ar piekļuvi dokumentiem pēc to izpaušanas, ir izņēmuma gadījums un attiecināma uz specifiskām situācijām, ko Tiesa nesen arī uzsvēra spriedumā lietā C‑57/16 P (ClientEarth) ( 2 ).

8.

Visbeidzot, es secināšu, ka šajā tiesvedībā aplūkotajā gadījumā šādas specifiskas situācijas nav sastopamas, ka līdz ar to Vispārējā tiesa, izdodot rīkojumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas, nav pieļāvusi tiesību kļūdu un ka tātad apelācijas sūdzības pirmais pamats ir jānoraida.

9.

Regulas Nr. 1049/2001 ( 3 ) ceturtajā apsvērumā ir noteikts, ka:

“Šīs regulas mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem un noteikt vispārīgus principus un ierobežojumus šādām tiesībām saskaņā ar EK Līguma 255. panta 2. punktu”.

10.

Vēl tās pašas regulas 11. apsvērumā ir noteikts, ka:

“Principā visiem iestāžu dokumentiem ir jābūt publiski pieejamiem. Tomēr atsevišķos gadījumos būtu jāaizsargā sabiedrības un privātās intereses, nosakot izņēmumus. Vajadzētu dot iestādēm tiesības neizpaust iekšējo pārrunu un apspriežu saturu, ja tas ir nepieciešams to pienākumu izpildes nodrošināšanai.

[..]”

11.

Regulas Nr. 1049/2001 2. pantā “Tiesību izmantotāji un piemērošanas joma” ir noteikts, ka:

“1.   Ikvienam Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, ievērojot šajā regulā noteiktos principus, nosacījumus un ierobežojumus.”

12.

Regulas Nr. 1049/2001 4. panta “Izņēmumi” 2. un 3. punktā ir noteikts:

“2.   Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

3.   Var atteikt piekļuvi dokumentam, ko iestāde izdevusi iekšējām vajadzībām, vai iestādes saņemtam dokumentam, kurš skar jautājumu, par ko tā nav pieņēmusi lēmumu, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.” [..]

13.

2013. gada 20. novembrī Eiropas Komisija pārkāpuma procedūras 2013/4218 ietvaros nosūtīja Polijas Republikai brīdinājuma vēstuli saskaņā ar LESD 258. pantu, kurā prasīja saskaņot savu valsts tiesisko regulējumu azartspēļu pakalpojumu jomā ar Eiropas tiesiskajā regulējumā noteiktajām pamatbrīvībām.

14.

Tad 2014. gada 3. martā saņemtajā vēstulē Polijas Republika informēja Komisiju par savu nodomu paziņot – pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs) ( 4 ), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā, – par likumprojektu ar mērķi grozīt Polijas likumu par azartspēlēm.

15.

2014. gada 5. novembrī Polijas Republika, ievērojot Direktīvas 98/34 8. pantu, darīja Komisijai zināmu paziņoto likumprojektu ( 5 ).

16.

Minētajā procedūrā Komisija un Maltas Republika attiecīgi 2015. gada 3. un 6. februārī izdeva divus sīki izstrādātus atzinumus par paziņoto likumprojektu, kā noteikts Direktīvas 98/34 9. panta 2. punktā.

17.

2015. gada 17. februārī Izba Gospodarcza Producentów i Operatorów Urządzeń Rozrywkowych (turpmāk tekstā – “IGPOUR”) – organizācija, kas pārstāv izklaides spēļu automātu ražotāju, izplatītāju un operatoru intereses Polijā –, saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 2. panta 1. punktu lūdza atļauju piekļūt diviem atzinumiem, kurus bija izdevusi Komisija un Maltas Republika.

18.

Pēc izvērtējuma veikšanas 2015. gada 10. martā Komisija atteica IGPOUR piekļuvi prasītajiem dokumentiem.

19.

2015. gada 16. aprīlīIGPOUR saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu nosūtīja Komisijai atkārtotu pieteikumu atļaut piekļūt dokumentiem.

20.

2015. gada 12. jūnijā Komisija noraidīja IGPOUR iesniegto atkārtoto pieteikumu daļā, kurā tas attiecās uz Komisijas sīki izstrādāto atzinumu; 2015. gada 17. jūlijā tā noraidīja atkārtoto pieteikumu daļā, kurā tas attiecās uz Maltas Republikas izdoto sīki izstrādāto atzinumu ( 6 ).

21.

Apstrīdētajos lēmumos Komisija savu atteikumu izpaust IGPOUR prasītos dokumentus pamatoja ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā noteikto. Konkrētāk Komisija precizēja, ka konkrēto dokumentu izpaušana būtu kaitējusi “pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu” aizsardzībai attiecībā uz pārkāpuma procedūru 2013/4218, jo prasītie atzinumi bija nesaraujami saistīti ar minēto procedūru.

22.

Saņēmusi iepriekš minēto atteikumu, 2015. gada 1. septembrīIGPOUR Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēja prasību atcelt apstrīdētos lēmumus.

23.

Zviedrijas Karalistei tika atļauts iestāties minētajā tiesvedībā IGPOUR prasījumu atbalstam, savukārt Polijas Republikai tika atļauts piedalīties procesā Komisijas atbalstam.

24.

Tiesas sēdē 2017. gada 28. septembrī lietas dalībnieki sniedza mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.

25.

Ar 2018. gada 6. martā iesniegtu aktu Komisija lūdza Vispārējo tiesu paziņot, ka IGPOUR celtā prasība ir zaudējusi priekšmetu, jo, tā kā bija noslēgusies saistītā pārkāpuma procedūra 2013/4218, Komisija bija nolēmusi piešķirt apelācijas sūdzības iesniedzējai piekļuvi abiem strīdīgajiem dokumentiem. Ar to pašu aktu Komisija arī lūdza piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26.

Ievērojot minēto lūgumu, Vispārējā tiesa ar 2018. gada 14. marta rīkojumu nolēma atkārtoti sākt mutvārdu procesu un uzaicināja lietas dalībniekus komentēt Komisijas iesniegto prasību izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas.

27.

Savos komentāros IGPOUR nepiekrita, ka esot zaudējusi interesi celt prasību, savukārt Polijas Republika savos apsvērumos vienkārši paziņoja, ka neiebilst pret Komisijas lūgumu. Zviedrijas Karaliste šajā stadijā apsvērumus neiesniedza.

28.

Ar 2018. gada 10. jūlija rīkojumu ( 7 ) Vispārējā tiesa izdeva rīkojumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas, piespriežot katram lietas dalībniekam savus tiesāšanās izdevumus segt pašam.

29.

Sava nolēmuma pamatojumam Vispārējā tiesa, apsvērusi šajā lietā aplūkotās situācijas īpatnības, uzskatīja par maz ticamu, ka nākotnē varētu iestāties aplūkotajai situācijai līdzīga situācija, un tāpēc izslēdza apelācijas sūdzības iesniedzējas intereses celt prasību saglabāšanos pēc prasīto dokumentu padarīšanas par pieejamiem.

30.

Vēl Vispārējā tiesa norādīja, ka IGPOUR, apstrīdot Komisijas prasību [izbeigt] tiesvedību, ir tikai atsaukusies uz vispārīgu iespēju nākotnē celt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, tomēr nav precizējusi savu faktisko nodomu šādi rīkoties.

31.

Ar Tiesas kancelejā 2018. gada 3. septembrī reģistrētu prasību IGPOUR lūdza Tiesu atcelt Vispārējās tiesas izdoto rīkojumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas, kā arī atcelt apstrīdētos lēmumus, ar ko apelācijas sūdzības iesniedzējai tika liegta piekļuve Komisijas un Maltas Republikas sīki izstrādātajiem atzinumiem, kurus tās izdevušas saistībā ar paziņošanas procedūru 2014/537/PL. Vēl IGPOUR lūdza piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32.

Pakārtoti IGPOUR lūdza, lai lieta tiktu no jauna nosūtīta Vispārējai tiesai, kur tiktu pieņemts lēmums pēc būtības un par tiesāšanās izdevumiem.

33.

Zviedrijas Karaliste lūdza Tiesu atcelt pārsūdzēto rīkojumu, kā arī apstrīdētos lēmumus.

34.

Komisija savukārt prasīja noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

35.

IGPOUR savas apelācijas pamatojumam izvirza piecus pamatus.

36.

Ar pirmo pamatu, kas sadalāms divās daļās, IGPOUR pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu (pārsūdzētā rīkojuma 30. un 32. punkts): uzskatot par neiespējamu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotā nelikumība var atkārtoties nākotnē un ka tāpēc apelācijas sūdzības iesniedzējai pēc prasīto dokumentu padarīšanas par pieejamiem neesot intereses turpināt tiesvedību; uzskatot, ka minētā vērtējuma nolūkos būtisks ir jautājums, vai nākotnē var atkal iestāties tāda specifiska situācija, kas analoga šajā tiesvedībā aplūkotajai, nevis jautājums, vai Komisija nākotnē citās lietās par piekļuvi tādā pašā veidā piemēros Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu.

37.

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā rīkojuma 33. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, paziņojot, ka lēmums par procedūras izbeigšanu bez sprieduma neļautu Komisijai izvairīties no efektīvas pārbaudes tiesā.

38.

Ar trešo pamatu IGPOUR apgalvo, ka pārsūdzētā rīkojuma 34. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, paziņojot, ka procedūras izbeigšana bez sprieduma pasludināšanas neuzliktu nepamatotu slogu apelācijas sūdzības iesniedzējai, ja tai vajadzētu celt prasību par zaudējumu atlīdzību pret Komisiju.

39.

Ceturtais pamats, kas attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma 34. punktu, ir par to, ka Vispārējā tiesa domājami esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka neesot nepieciešams pieņemt nolēmumu par iespējamām apelācijas sūdzības iesniedzējas un tās biedru prasībām par apstrīdēto lēmumu nodarīto zaudējumu atlīdzību, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja: nebija precizējusi, vai nodoms celt prasību par zaudējumu atlīdzību ir tikai hipotētisks; nebija balstījusies uz precīziem, konkrētiem un pārbaudāmiem pierādījumiem; nebija sniegusi nevienu pierādījumu par apstrīdēto lēmumu radītajiem zaudējumiem.

40.

Ar piekto pamatu IGPOUR apgalvo, ka pārsūdzētā rīkojuma 34. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, paziņojot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nav nekādas intereses uzturēt prasību, savukārt apstrīdēto lēmumu atcelšana bija nepieciešama, lai atlīdzinātu apelācijas sūdzības iesniedzējai kā profesionālai organizācijai nodarīto morālo kaitējumu.

41.

Kā jau sacīts, šie secinājumi būs par apelācijas pirmo pamatu.

42.

IGPOUR apgalvo, ka pārsūdzētā rīkojuma 30. un 32. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatējot, ka ir maz ticams, ka apgalvotais prettiesiskais atteikums piekļūt Komisijas minētajiem dokumentiem varētu iestāties nākotnē šajā tiesvedībā aplūkotajai analogā situācijā un ka apelācijas sūdzības iesniedzējai tāpēc neesot intereses turpināt tiesvedību.

43.

Precīzāk, IGPOUR uzskata, ka Vispārējā tiesa nav uzskatījusi par maz ticamu, ka Komisija nākotnē varētu balstīties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma interpretāciju, atbilstoši kurai, ja dokumenti, piekļuve kuriem tiek prasīta saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, ietver atsauces uz brīdinājuma vēstulēm vai, ja šādu atsauču nav, tie ir “nesaraujami saistīti” ar notiekošu pārkāpuma procedūru, uz tiem attiecas vispārēja prezumpcija par neizpaušanu.

44.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir drīzāk vērtējusi iespējamību, ka aplūkotajā lietā piemērotā interpretācija var tikt atkal izmantota šai situācijai līdzīgā situācijā, proti, jaunā gadījumā, kad pārkāpuma procedūrā kāda dalībvalsts paziņo Komisijai likumprojektu, lai sniegtu atbildi uz bažām, kas attaisno procedūru, un Komisija atsakās izpaust par minēto likumprojektu izdotos atzinumus, lai aizsargātu valstu un Komisijas attiecību nepieciešamo konfidencialitāti pārkāpuma procedūrā.

45.

Šajā ziņā IGPOUR it īpaši atsaucas uz Vispārējās tiesas 2018. gada 22. marta spriedumu De Capitani/Parlaments ( 8 ), kurā Vispārējā tiesa analogā situācijā apliecināja prasītāja interesi nolēmuma pieņemšanā, jo apgalvotā nelikumība, uz ko atsaucās prasītājs, bija balstīta uz viena no Regulā Nr. 1049/2001 paredzētajiem izņēmumiem interpretāciju, ko Parlaments būtu varējis atkārtot jauna piekļuves pieteikuma gadījumā.

46.

Pēc IGPOUR domām, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi to pašu iepriekšējos punktos minēto kļūdu, atbalstot Komisijas interpretāciju, atbilstoši kurai pārskatāmības princips, kas ir (ar Direktīvu 2015/1535 aizstātās) Direktīvas 98/34 pamatā, neliedz piemērot vispārējas prezumpcijas par neizpaušanu attiecībā uz sīki izstrādātiem atzinumiem, kuri izdoti nekonfidenciālā paziņošanas procedūrā.

47.

Vēl IGPOUR apgalvo, ka, ņemot vērā ievērojamo paziņošanas pienākumu, kas dalībvalstīm noteikti saskaņā ar Direktīvu 2015/1535, tvērumu, ir ļoti iespējams, ka daudzi no paziņotajiem dokumentiem vismaz daļēji sniedz atbildi uz Komisijas paustajām bažām.

48.

Vēl apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka viens cits rīkojums, kas uz to attiecas, proti, 2018. gada 19. jūlija rīkojums lietā Izba Gospodarcza Producentów i Operatorów Urządzeń Rozrywkowych/Komisija ( 9 ), var tikt uzskatīts par svarīgu šajā lietā, lai pierādītu, ka Komisija pastāvīgi aizstāv savas interpretācijas saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, kā arī saskaņā ar Direktīvā 98/34 un Direktīvā 2015/1535 noteikto pārskatāmības principu. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, tieši šis precedents apstiprinot iespējamību, ka apstrīdētā interpretācija var nākotnē atkārtoties.

49.

Visbeidzot, IGPOUR apgalvo, ka ir ļoti iespējams, ka nākotnē tā iesniegs pieteikumus piekļuvei dokumentiem, kas līdzīgi šajā lietā aplūkotajiem, jo tā ir uzņēmēju organizācija, kuras darbības attiecas uz visiem tās biedru komercdarījumu aspektiem, nevis tikai uz tiem aspektiem, kuri tieši saistīti ar konkrēto nozari, ko tie raksturo, proti, azartspēļu nozari.

50.

Zviedrijas valdība uzskata, ka apelācija ir pamatota, un ierobežo savus apsvērumus, sniedzot tos tikai par pirmo IGPOUR izvirzīto pamatu. Šajā ziņā valdība norāda, ka, lai gan IGPOUR tagad ir saņēmusi piekļuvi strīdīgajiem dokumentiem, no apelācijas sūdzības 10. un 35. punkta izriet, ka Komisija nav formāli atsaukusi apstrīdētos lēmumus, līdz ar to strīda priekšmets ir saglabājies.

51.

Pēc Zviedrijas valdības domām, IGPOUR apzināti centās piekļūt sīki izstrādātajiem atzinumiem kādas paziņošanas procedūras ietvaros, kamēr vēl risinājās pārkāpuma procedūra. Tomēr piekļuve minētajiem dokumentiem tika atļauta tikai pēc pārkāpuma procedūras un paziņošanas procedūras pabeigšanas. Tā kā prasītie dokumenti netika izpausti pirms minēto procedūru noslēgšanās, neesot visā pilnībā sasniegti ar piekļuves pieteikumu izvirzītie mērķi.

52.

Zviedrijas valdība piekrīt IGPOUR nostājai, saskaņā ar kuru Vispārējai tiesai būtu bijis jāpārbauda, vai Komisija nākotnē varēs izmantot noteikumu, atbilstoši kuram tai ir tiesības izmantot vispārēju prezumpciju, kas piemērojama apstrīdētajiem lēmumiem. Šo secinājumu tieši apstiprinot 2018. gada 4. septembra spriedums ClientEarth/Komisija, no kura izriet, ka jāpārbauda ir tas, vai norādītā nelikumība var atkārtoties nākotnē.

53.

Zviedrijas valdība tāpat kā IGPOUR uzskata, ka līdzīga situācija var nākotnē atkārtoties.

54.

Pirmkārt, pastāv tūlītējs risks, ka Komisija var pamatot lēmumus, ar ko tiek noraidīti turpmāki piekļuves dokumentiem pieprasījumi, kuri iesniegti Direktīvā 2015/1535 paredzēto paziņošanas procedūru kontekstā, ar atsauci uz apstrīdēto vispārējo prezumpciju.

55.

Otrkārt, Komisija jau faktiski ir piemērojusi šo vispārējās prezumpcijas normu pēc apstrīdēto lēmumu pieņemšanas, lai attaisnotu, ka tiek noraidīts kāds IGPOUR papildu pieprasījums, kas, iesniegts Direktīvā 2015/1535 noteiktā paziņošanas procedūrā, paredzēja piekļuvi Komisijas apsvērumiem un kādam sīki izstrādātam atzinumam.

56.

Treškārt, apstāklis, ka IGPOUR ir pakļauta riskam, ka nākotnē atkal tiks izmantots minētais vispārējais prezumpcijas noteikums, izrietot arī no fakta, ka IGPOUR ir organizācija, kas pārstāv izklaides spēļu automātu ražotāju, izplatītāju un operatoru intereses Polijā un kuras darbības attiecas uz visiem tās biedru komercdarījumu aspektiem, nevis tikai uz tiem aspektiem, kuri tieši saistīti ar konkrēto nozari, ko tie raksturo, vai uz kuriem attiecas valsts tiesiskais regulējums azartspēļu jomā. Visbeidzot, šis risks attiecas ne tikai uz IGPOUR, bet arī citu personu pieprasījumiem par piekļuvi dokumentiem.

57.

Komisija uzskata, ka pirmais apelācijas pamats ir nepamatots trīs iemeslu dēļ.

58.

Pirmkārt, tā apgalvo, ka IGPOUR neapstrīd juridiskos kritērijus, ko Vispārēja tiesa piemēroja, lai izvērtētu iespēju, ka IGPOUR, iespējams, ir saglabājusi interesi turpināt tiesvedību, taču tā šķietami lūdz Tiesu Vispārējās tiesas veiktu viena faktiskā elementa, proti, iespējamības, ka apgalvotā nelikumība nākotnē atkārtosies, izvērtējumu aizstāt ar savu tā paša faktiskā elementa izvērtējumu. Komisijasprāt, Vispārējā tiesa ir pareizi izvērtējusi lietas apstākļus un nospriedusi, ka IGPOUR nav konkrētas un aktuālas intereses nepieļaut apgalvotās nelikumības neatkārtošanos nākotnē.

59.

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka pēc lēmuma pieņemšanas par piekļuves piešķiršanu konkrētajiem dokumentiem apelācijas sūdzības iesniedzējas aktuālā interese par strīdīgo lēmumu atcelšanu zuda, jo tiesvedības turpināšana nebūtu tai devusi nekādu konkrētu labumu. IGPOUR kļūdaini apgalvoja, ka par tās interesi turpināt tiesvedību var uzskatīt interesi apstrīdēt Regulas Nr. 1049/2001 interpretāciju, uz kuras pamata Komisija pieņēma strīdīgos lēmumus un kas varētu atkārtoties nākotnē.

60.

Treškārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pareizi izmantojusi lietas specifiskos faktus kā atsauces punktu, lai izvērtētu iespējamības pakāpi, ka tādas prasības kā IGPOUR celtā var atkārtoties, un secinājusi, ka tik netipiskas situācijas atkārtošanās nākotnē ir maz ticama.

61.

Visbeidzot, Komisijasprāt, IGPOUR stāvoklis ir ļoti atšķirīgs no tā, kādā bija apelācijas sūdzības iesniedzēja lietā, kurā tika pieņemts spriedums ClientEarth/Komisija (C‑157/16 P). Tajā lietā Tiesa atzina pieteikuma iesniedzēja intereses uzsākt vai turpināt tiesvedību esamību neatkarīgi no prasīto dokumentu izpaušanas, jo prasības mērķis bija grozīt kādu spriedumu, ar kuru bija atzīta vispārējas konfidencialitātes prezumpcijas piemērošana noteiktai dokumentu kategorijai, un ka pieteikuma iesniedzēja – bezpeļņas organizācija, kas nodarbojas ar vides aizsardzību, – bija sevišķi pakļauta iespējamībai no jauna saskarties ar apgalvoto nelikumību.

62.

Šīs apelācijas tiesvedības priekšmets ir 2018. gada 10. jūlija pārsūdzētā rīkojuma pārbaude Tiesā, lai izvērtētu, vai Vispārējā tiesa ir vai nav pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka tagadējās apelācijas sūdzības iesniedzējas interese celt prasību (rectius turpināt tiesvedību) ir zudusi tā iemesla dēļ, ka Komisija pirms tiesvedības beigām Vispārējā tiesā deva piekļuvi dokumentiem, par ko agrāk bija izdevusi piekļuves atteikumu, par kuru tika celta prasība to atcelt.

63.

Šajā nolūkā es īsumā izklāstīšu principus, kurus Tiesa noteikusi intereses celt prasību jomā, un tad skatīšu robežas, kurās interese celt prasību var saglabāties pēc piekļuves sniegšanas prasītajiem dokumentiem.

64.

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai strīda priekšmetam – tāpat kā interesei celt prasību – ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā lieta ir jāizbeidz. Šāda interese nozīmē, ka apstrīdētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un ka prasības rezultātā var gūt labumu lietas dalībnieks, kurš to cēlis ( 10 ).

65.

No tā izriet, ka prasītājam, lai tā interesi celt prasību vai turpināt tiesvedību varētu uzskatīt par pastāvošu, ir ne tikai jābūt īpašā situācijā saistībā ar aktu, kura tiesiskumu tas vēlas apstrīdēt, bet šī akta atcelšanai arī ir jāspēj radīt pozitīvu ietekmi uz viņa tiesisko stāvokli ( 11 ). Ja prasītājs nevar gūt nekādu labumu no tā, ka viņa prasība, iespējams, tiks apmierināta, tad tiesvedības uzsākšana vai turpināšana nevar būt pamatota. Tātad, tieši lai garantētu pareizu tiesvedību, novēršot to, ka Savienības tiesai tiktu uzdoti tīri teorētiski jautājumi, kuru atrisināšana nevar izraisīt tiesiskas sekas vai sniegt labumu prasītājam, ikvienai personai, kura ceļ prasību tiesā, ir jābūt interesei celt prasību un jāsaglabā tā visas tiesvedības laikā ( 12 ).

66.

Interesei celt prasību, kas judikatūrā kvalificēta kā jebkuras prasības galvenais un pirmais nosacījums, ir nepieciešams, lai šī interese būtu radusies un tā būtu pastāvoša, un šo interesi nevar vērtēt, ņemot vērā nākotnes notikumu, kas ir hipotētisks ( 13 ).

67.

Prasītāja intereses celt prasību saglabāšanās tātad ir jāizvērtē in concreto, ņemot vērā tostarp apgalvotās nelikumības sekas un apgalvotā kaitējuma būtību ( 14 ).

68.

No Tiesas citētās doktrīnas tātad varam izsecināt šādus vispārējus principus: interesei celt prasību ir jāpastāv prasības celšanas brīdī un jāsaglabājas līdz tiesvedības beigām, un tās neesamības sekas ir nepieņemamība vai tiesvedības izbeigšana; interesei celt prasību ir jābūt konkrētai, aktuālai un efektīvai, nevis tikai hipotētiskai; tiesvedības noslēgumā ir jābūt iespējai, ka prasītājs saņems konkrētu labumu.

69.

Tagad jāpāriet pie otra, specifiskāka aspekta par to, vai interese celt prasību saglabājas vai nesaglabājas tādu tiesvedību gadījumos, kur tiek skatītas prasības par piekļuvi dokumentiem, kuri tiesvedības norises gaitā tiek padarīti pieejami pieteikuma iesniedzējam.

70.

Proti, šajā tiesvedībā, kā redzējām, apelācijas sūdzības iesniedzējas pamattēze ir tāda, ka tās interese celt prasību pastāv arī pēc tam, kad Komisija darīja tai pieejamus prasītos dokumentus (pēc tam, kad bija noslēgusies procedūra pret Polijas Republiku sakarā ar pienākumu neizpildi), ņemot vērā risku, ka šāda apgalvoti prettiesiska situācija var nākotnē bieži atkārtoties.

71.

Tagad ir jāiezīmē, kāda ir situācija, kas varētu nākotnē atkārtoties un kas tātad varētu attaisnot intereses celt prasību saglabāšanos.

72.

Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, šo interesi attaisno veids, kādā Komisija interpretējusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka tam apstāklim vien, ka Komisija nākotnē varētu analogi interpretēt minēto tiesību normu – tātad uzskatot, ka var atteikt piekļuves pieprasījumu notiekošā procedūrā sakarā ar kādas dalībvalsts pienākumu neizpildi –, sekas esot intereses celt prasību saglabāšanās un tātad nepieciešamā tiesvedības turpināšana līdz nolēmuma pēc būtības pieņemšanai.

73.

Šāda veida risinājumam būtu paradoksālas sekas: proti, interese celt prasību ikvienā tiesvedībā saistībā ar piekļuvi dokumentiem prasītājam automātiski saglabātos tikai tāpēc, ka Eiropas iestāde kaut kad nākotnē varētu kritizētajā veidā interpretēt kādu noteiktu tiesību normu atšķirīgos apstākļos.

74.

Lai nepieļautu šīs paradoksālās sekas, kas var atņemt jebkādu lietderīgo iedarbību noteikumiem, kuri tiesvedībās Vispārējā tiesā par piekļuvi dokumentiem ļauj izdot rīkojumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas, katrā ziņā ir pareizāk veikt iespējamības pārbaudi par konkrēto apstākli – tiesvedības priekšmetu.

75.

Minētais ir saskaņā ar iepriekš izklāstīto par intereses celt prasību raksturu, kurai, atkārtoju, ir jābūt konkrētai, efektīvai, nevis tikai hipotētiskai.

76.

Tas, protams, nenozīmē, ka situācija, kas jāanalizē iespējamības pārbaudē, ir tikai šajā lietā aplūkotā, bet tā var būt arī analoga situācija, ko var attiecināt uz to pašu jomu.

77.

Apstiprinājums tam izriet no Tiesas judikatūras attiecīgajā jomā, jo kādā spriedumā, ko savu tēžu apstiprinājumam ir citējusi arī apelācijas sūdzības iesniedzēja, Tiesa atgādina, ka interese celt prasību var pastāvēt tikai tad, ja konkrētais prettiesiskums var atkārtoties nākotnē “neatkarīgi no tās lietas apstākļiem, kurā prasītājs cēlis prasību” ( 15 ).

78.

Minētajai vārdkopai piešķiramā nozīme, aplūkojot visu Tiesas argumentāciju, ir tāda, ka prasītājs var saglabāt interesi celt prasību, ja pierāda, ka apgalvotais prettiesiskums var nākotnē atkal iestāties arī aplūkotajam procesam analogos, nevis identiskos procesos ( 16 ).

79.

Šajā lietā situācija, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu tās atkārtošanās iespējamības pakāpi, ir šāda: tādas asociācijas pieprasījums piekļūt dokumentiem, kas pārstāv komerciālas intereses procedūrā sakarā ar pienākumu neizpildi, kuras gaitā dalībvalsts, lai izvairītos no sekām par tai pārmesto pienākumu neizpildi, paziņo Komisijai likumprojektu, kura mērķis ir grozīt par prettiesiskiem uzskatītos noteikumus. Konkrētajā gadījumā prasītie dokumenti ir divi atzinumi, ko paudusi pati Komisija un viena cita dalībvalsts šīs procedūras gaitā.

80.

Šāda situācija bez šaubām ir netipiska, un iespēju, ka tā atkārtosies, katrā ziņā nevar uzskatīt par lielu.

81.

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja par šo punktu neizvirzīja nekādus specifiskus secinājumus, bet, kā jau sacīts, tikai apgalvoja, ka tiesību kļūda, ko esot pieļāvusi Vispārējā tiesa, esot pats fakts, ko tā paņēmusi kā atsauci varbūtības analīzei.

82.

Savukārt Komisija – ievērojot, ka, pēc tās domām, runa esot par faktisku, nevis tiesību situāciju, kuras vērtējumu, ko veikusi Vispārējā tiesa, nevarot prasīt pārskatīt apelācijas kārtībā –, savos tiesas sēdē apstiprinātajos rakstveida apsvērumos vairākkārt norādīja uz šīs situācijas netipiskumu, apgalvojot, ka atbilstoši pieredzei praksē tā ir iestājusies reti, un tātad ir maz ticams, ka drīzumā tā var iestāties atkal.

83.

Lai izvērtētu, vai Vispārējā tiesa patiešām ir pieļāvusi tiesību kļūdu, vērtējot kā maz ticamu šajā tiesvedībā aplūkotās situācijas iestāšanos, ļoti noderīgs būs salīdzinājums ar kādu nesenu Tiesas spriedumu, uz ko savu tēžu apstiprinājumam norādīja visi lietas dalībnieki un it īpaši Zviedrijas valdība savos rakstveida apsvērumos un apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesas sēdē.

84.

Lietā C‑57/16 P Tiesas virspalāta taisīja spriedumu par apelācijas sūdzību par kādu Vispārējās tiesas spriedumu piekļuves Komisijas dokumentiem jomā, bet, galvenokārt – un tā ir galvenā saikne ar šo tiesvedību –, tai nācās atbildēt uz Komisijas prasību noslēgt tiesvedību ar rīkojumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas, jo pēc tiesas sēdes un pirms sprieduma taisīšanas prasītie dokumenti tika darīti pieejami apelācijas sūdzības iesniedzējai.

85.

Minētajā spriedumā, atsaucoties arī uz agrāku judikatūru, Tiesa apgalvoja, ka prasītājs noteiktos gadījumos, arī pēc prasīto dokumentu padarīšanas par pieejamiem, var saglabāt interesi prasīt apstrīdētā akta atcelšanu ( 17 ), bet tikai tad, ja iestājas noteikti apstākļi, kurus Tiesa uzskatīja par pastāvošiem minētajā lietā, taču kuru, kā redzēsim, nav šajā lietā. Par šo jautājumu Tiesa nosprieda, ka “šajos apstākļos” ir uzskatāms, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir saglabājusi interesi celt prasību un ka “šādas intereses atzīšana, ņemot vērā apgalvotās nelikumības atkārtošanās risku un iepriekš minētos īpašos apstākļus, ir pareizas tiesvedības interesēs” ( 18 ).

86.

Spriedumā lietā C‑57/16 P Tiesa nav apliecinājusi, kā to šķiet apgalvojam apelācijas sūdzības iesniedzēja, vispārēju principu saistībā ar intereses celt prasību saglabāšanos tiesvedībās par piekļuvi Eiropas iestāžu dokumentiem.

87.

Gluži pretēji, tā paskaidroja, atspēkojot šaubas, kas varēja rasties no dažu Vispārējās tiesas spriedumu interpretācijas ( 19 ), ka tiesvedībās par piekļuvi dokumentiem intereses celt prasību saglabāšanās pēc tam, kad Eiropas iestāde ir devusi piekļuvi dokumentiem, ir uzskatāma par izņēmumu, jo ir jāievēro noteikums, ka pēc piekļuves dokumentiem saņemšanas zūd tiesvedības priekšmets un interese celt prasību.

88.

Šāds izņēmuma apstāklis – intereses celt prasību saglabāšanās – var iestāties vai neiestāties atkarībā no vairākiem mainīgajiem: no subjekta – pieteikuma iesniedzēja un iesaistīto interešu rakstura un specifiskā piemērojamā tiesiskā regulējuma, no aktu – piekļuves pieteikuma priekšmeta tipoloģijas, no tā, kāds raksturs ir procedūrai, uz ko attiecas prasītie dokumenti, un no izņēmuma no piekļuves tiesībām, ko Komisija izmanto atteikuma pamatojumam.

89.

Visi šie mainīgie, kuri, ievērojot iepriekš izklāstīto, manuprāt, ir “īpašie apstākļi”, kas pieļauj intereses celt prasību saglabāšanos, lietā C‑57/16 P un šajā lietā ir atšķirīgi, un tātad to dēļ būtu jātiecas meklēt atšķirīgu risinājumu.

90.

Tiesību subjekts – apelācijas sūdzības iesniedzējs lietā C‑57/16 P ir bezpeļņas asociācija, kas nodarbojas ar interešu aizsardzību vides jomā; tagadējā apelācijas sūdzības iesniedzēja ir asociācija, kas aizsargā spēļu vai azartspēļu automātu ražotāju, izplatītāju un operatoru intereses.

91.

Vides jomā, kā zināms, pastāv specifisks tiesiskais regulējums par aktu pārskatāmību, kas cita starpā liek šauri interpretēt atteikuma iemeslus attiecībā uz pieeju vides informācijai ( 20 ).

92.

Runājot par to aktu tipoloģiju, par kuriem tika iesniegti piekļuves pieprasījumi, lietā C‑57/16 P runa bija par ietekmes novērtējumiem un tiem pievienotajiem Ietekmes novērtējuma padomes atzinumiem, kuros bija ietverta informācija, kas ir uzskatāma par Savienības likumdošanas procesa svarīgiem elementiem, kuri veido daļu no tās likumdošanas rīcības pamata. No tā izriet, ka piekļuves atteikuma iemesls ir jāinterpretē šauri, ņemot vērā sabiedrības intereses pieprasītās informācijas izpaušanā, un tādējādi tā mērķis ir lielāka šīs informācijas pārskatāmība ( 21 ).

93.

Šajā tiesvedībā aplūkotie akti – piekļuves pieprasījuma priekšmets ir atzinumi, kurus pati Komisija un kāda dalībvalsts sniegušas par tiesību akta grozījuma priekšlikumu, ko nosūtījusi Polijas Republika, lai izvairītos no procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi sekām.

94.

Ir jāatgādina, ka lietā C‑57/16 P konteksts nešaubīgi bija likumdošanas rakstura process ( 22 ), savukārt šajā tiesvedībā, kā jau sacīts, runa ir par likumdošanas procedūru, kas tomēr funkcionāli iekļaujas procedūrā par kādas dalībvalsts pienākumu neizpildi, kurā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāsaglabā konfidenciālais dialogs starp Komisiju un dalībvalstīm.

95.

Šajā ziņā nevar apšaubīt ciešo saikni starp apstrīdētajiem dokumentiem un procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi, ko Komisija vienmēr ir apliecinājusi procesuālajos rakstos un tiesas sēdē, ko Polijas Republika apstiprināja tiesas sēdē, un apelācijas sūdzības iesniedzēja nav noliegusi ar specifiskiem secinājumiem un tikai īsumā tos apstrīd, neko nenorādot pēc būtības, lai gan varēja iepazīties ar to saturu pirms tiesvedības Tiesā.

96.

Ir jāatgādina, ka Tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, ka dokumenti, kas attiecas uz procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas stadiju, izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzības nolūkā ir uzskatāmi par vienas kategorijas dokumentiem, un neparedz nošķiršanu atkarībā no lietas materiālos ietverto dokumentu veida vai attiecīgo dokumentu autora ( 23 ).

97.

Arī avots, ar kuru Komisija pamatoja savu piekļuves atteikumu, abās lietās ir atšķirīgs. Lietā C‑57/16 P, tā kā runa bija par likumdošanas procesu, Komisija norādīja uz Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu, pamatojot piekļuves atteikumu ar nepieciešamību mierīgi, bez ārēja spiediena pārdomāt piedāvājamās politiskās iniciatīvas.

98.

Savukārt šajā lietā Komisija piekļuves prasītajiem dokumentiem atteikumu balstīja uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, pamatojot piekļuves atteikumu ar to, ka minētajos atzinumos bija ietverti vērtējumi, kas tieši saistīti ar procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi un iepazīšanās ar kuriem būtu varējusi apdraudēt dialogu starp valstīm un Komisiju pirmstiesas procedūrā.

99.

Par Komisijas pamatojumu atteikumam un tāpēc par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma interpretāciju, lai gan iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ tie nav manos secinājumos veiktās analīzes tiešs priekšmets, es sniegšu dažus īsus apsvērumus.

100.

Ja princips piekļuves Eiropas iestāžu aktiem jomā ir iespējami plašāka pārskatāmība, un tāpēc iespēja atteikt piekļuvi specifisku iemeslu dēļ ir izņēmums, – izņēmums, kas jāpiemēro šauri, jo tā ir atkāpe no vispārēja principa ( 24 ), Tiesas judikatūrā pastāv dažādas deklinācijas šo principu konkrētai piemērošanai.

101.

Sprieduma lietā C‑57/16 P nopelns ir tas, ka tas izskaidroja minēto izņēmumu tvērumu, padarot tos atkarīgus no aktu rakstura, tiesību subjektiem un procedūras. Kamēr likumdošanas procedūrā piekļuves tiesību tvērumam ir vislielākais mērogs (un vēl jo vairāk, ja runa ir par vides interešu aizsardzību), pirmstiesas procedūrās sakarā ar pienākumu neizpildi vai plašā nozīmē pārbaužu procedūrās šādam tvērumam ir tendence samazināties, un līdzsvarojumam starp pārskatāmības interesi un konfidencialitātes interesi ir tendence nosliekties par labu otrajai, atļaujot Eiropas iestādēm izmantot vispārējās prezumpcijas.

102.

Tik tiešām, Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā un konkrēti tā 2. punktā paredzētā izņēmumu sistēma ir balstīta uz šajā situācijā esošo pretējo interešu izsvēršanu, proti, pirmkārt, interešu par labu attiecīgo dokumentu izpaušanai un, otrkārt, interešu, kuras šī izpaušana apdraudētu, izsvēršanu. Lēmums par lūgumu piekļūt dokumentiem ir atkarīgs no jautājuma par to, kādām interesēm šajā gadījumā ir jāprevalē ( 25 ).

103.

Saskaņā ar izņēmumu, uz kuru Komisija atsaucas izskatāmajā lietā, proti, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā ietverto izņēmumu, Savienības iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm ( 26 ).

104.

Proti, Tiesa ir atzinusi, ka pastāv vispārējas konfidencialitātes prezumpcijas attiecībā uz piecām dokumentu kategorijām, tostarp dokumentiem, kuri attiecas uz pienākumu neizpildes procesa pirmstiesas daļu, to skaitā dokumentiem, ar kuriem Komisija un attiecīgā dalībvalsts ir apmainījusies EU Pilot procedūrā ( 27 ).

105.

Šādu prezumpciju mērķis ir sniegt iespēju attiecīgajai Savienības iestādei, pamatojoties uz šādiem vispārīgiem apsvērumiem, uzskatīt, ka noteiktu kategoriju dokumentu publiskošana principā kaitē interesei, kura ir aizsargāta ar izņēmumu, uz ko tā atsaucas, neuzliekot tai pienākumu konkrēti un individuāli izvērtēt katru pieprasīto dokumentu ( 28 ).

106.

Pirmstiesas procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi mērķis ir dot attiecīgajai dalībvalstij iespēju, pirmkārt, izpildīt Savienības tiesībās paredzētos pienākumus un, otrkārt, lietderīgi pielietot tās aizstāvībai izvirzītos pamatus pret Komisijas izvirzītajiem iebildumiem ( 29 ).

107.

Tāpēc dokumentu saistībā ar procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi izpaušana šīs procedūras pirmstiesas stadijā var izmainīt šādas procedūras raksturu un norisi, ņemot vērā, ka šādos apstākļos varētu izrādīties vēl grūtāk uzsākt diskusijas un panākt vienošanos starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti, izbeidzot pārmesto pienākumu neizpildi, lai nodrošinātu Savienības tiesību ievērošanu un izvairītos no prasības celšanas tiesā ( 30 ).

108.

Tātad var pieņemt, ka ar procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi saistīto dokumentu izpaušana šīs procedūras pirmstiesas stadijā var izmainīt šīs procedūras raksturu, kā arī norisi un ka līdz ar to šī izpaušana principā negatīvi ietekmētu izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē ( 31 ).

109.

Vēl Tiesa paskaidroja, ka šāds vispārējs pieņēmums neizslēdz iespēju pierādīt, ka uz attiecīgo dokumentu, kura publiskošana ir pieprasīta, minētais pieņēmums neattiecas vai ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato dokumenta publiskošanu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējai rindkopai ( 32 ). Tomēr pierādīt šos apstākļus ir prasītāja ziņā ( 33 ), un konkrētajā lietā tas, šķiet, nav izpildīts.

110.

Šķiet, ka šeit aplūkotajā gadījumā nav izslēdzama izdevība izmantot vispārēju prezumpciju; konkrētais konteksts ir notiekoša procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi, kaut gan ar dažām īpatnībām.

111.

Ievērojot visu līdz šim izklāstīto, var secināt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā lietā nav pierādījusi savas intereses celt prasību saglabāšanos pēc tam, kad Vispārējā tiesā notiekošās tiesvedības laikā tai tika sniegta piekļuve prasītajiem dokumentiem, piekļuvi kuriem Komisija tai sākotnēji bija atteikusi.

112.

Vispārējā tiesa, runājot par apelācijas pirmo pamatu, nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu, uzskatot par maz ticamu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītā apgalvotā nelikumība var atkārtoties nākotnē un ka minētā vērtējuma nolūkos būtisks ir jautājums, vai nākotnē var atkal iestāties situācija, kas analoga šajā tiesvedībā aplūkotajai.

113.

Procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi, kurā tika pieprasīti dokumenti, rakstura dēļ, pašu pieprasīto aktu rakstura un tiesību subjekta – pieprasītāja dēļ, [un] jomas, kurā noris procedūra, dēļ nevar tikt piemērota Tiesas izņēmuma prakse, kas apstiprināta spriedumā lietā C‑57/16 P.

114.

Tāpēc paliek piemērojama spriedumā lietā C‑57/16 P apstiprinātā vispārējā prakse, kas, ja nav īpašu apstākļu, ļauj Vispārējai tiesai noslēgt tiesvedību ar rīkojumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas, kad tiesvedībās par tiesībām piekļūt dokumentiem šie dokumenti ir darīti pieejami tiesvedības norises gaitā un lietas dalībnieks nepierāda tādu specifisku interesi, kas var attaisnot tiesvedības turpināšanu.

115.

Šajā tiesvedībā nav specifisku iemeslu, kas vedinātu domāt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju “var it īpaši skart šāda minētās prezumpcijas turpmāka piemērošana”, atšķirībā no apelācijas sūdzības iesniedzējas lietā C‑57/16 P, kurai kā bezpeļņas organizācijai, kuras mērķis ir vides aizsardzība, viens no uzdevumiem ir celt prasības, lai veicinātu lielāku pārskatāmību un leģitimitāti Savienības likumdošanas procesā. Tas, kā to ir paudusi Tiesa, padara par ticamu, ka tā nākotnē atkal pieprasīs piekļuvi dokumentiem, kuri ir analogi strīdīgajiem dokumentiem ( 34 ). To pašu nevar teikt par tagadējo apelācijas sūdzības iesniedzēju, kas nav pierādījusi, ka tai būtu kāda specifiska interese atcelt apstrīdētos lēmumus, jo, kā izriet no iepriekš minētajiem apsvērumiem, atšķirībā no lietas C‑57/16 P, tiesvedības turpināšana nebūtu devusi nekādu konkrētu papildu labumu.

116.

Pamatojoties uz visiem iepriekš paustajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai apelācijas sūdzības pirmo pamatu noraidīt kā nepamatotu.