1. 

Maksājumu pakalpojumu nozare strauji un pastāvīgi attīstās, pateicoties nepārtrauktajām tehnoloģiskajām inovācijām, kas rada zīmīgus izaicinājumus iestādēm, kuru kompetencē ir noteikt šo pakalpojumu tiesisko regulējumu. Minētajai nozarei ir fundamentāla nozīme mūsdienu tautsaimniecībā, kas balstās uz efektīvu un drošu maksājumu sistēmu esamību.

2. 

Šādā kontekstā šis Augstākās tiesas (Latvija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretējamas vairākas tiesību normas, kas rodamas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2007/64 (2007. gada 13. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū ( 2 ), ar kuru ir ielikti pamati, lai izveidotu vienoto maksājumu pakalpojumu tirgu, kā arī saskaņotu šo pakalpojumu veidu tiesisko regulējumu Savienībā. Minētā direktīva tagad ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/2366 (2015. gada 25. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū ( 3 ), kurā tomēr būtībā ir saglabāta tā pati uzbūve, kā arī vairākas normas ir pārņemtas bez izmaiņām.

3. 

Šī lieta Tiesai paver iespēju interpretēt vairāku Direktīvas 2007/64 normu, no kurām daudzas ir pārņemtas Direktīvā 2015/2366, tvērumu saistībā ar strīdu starp kādu Latvijas banku un Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (turpmāk tekstā – “Finanšu tirgus komisija”) jautājumā par to, vai ir likumīgs šīs iestādes pieņemtais lēmums par kāda šīs bankas klienta dotā maksājuma uzdevuma neizpildi.

4.

Saskaņā ar Direktīvas 2007/64 1. panta 1. punktu dalībvalstis izšķir sešas konkrētas maksājumu pakalpojumu sniedzēju kategorijas. Šajās minētajā punktā uzskaitītajās kategorijās ietilpst tostarp “kredītiestādes” ( 4 ) (a) apakšpunkts) un “maksājumu iestādes” (d) apakšpunkts), kas ir definētas šīs pašas direktīvas 4. panta 4. punktā ( 5 ).

5.

Direktīva 2007/64 – saskaņā ar tās 2. panta 1. punktā noteikto – ir piemērojama attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem, kas sniegti Savienībā. Tomēr šā paša panta 2. punktā šīs direktīvas III un IV sadaļas piemērošanas joma tiek ierobežota ( 6 ), nosakot, ka “III un IV sadaļu piemēro maksājumu pakalpojumiem, ko veic euro vai jebkurā citā tādas dalībvalsts oficiālā valūtā, kura nav euro zonā”.

6.

Direktīvas 2007/64 II sadaļa ietver noteikumus par maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un ir iedalīta divās nodaļās: 1. nodaļā “Maksājumu iestādes” ir noteikumi, kas ir piemērojami konkrēti “maksājumu iestāžu” kategorijai, savukārt II sadaļas 2. nodaļā ir kopēji noteikumi, kas ir piemērojami visām sešām maksājumu pakalpojumu sniedzēju kategorijām.

7.

Šīs maksājumu iestādēm veltītās 1. nodaļas 3. iedaļa “Kompetentās iestādes un uzraudzība” ietver 20.–25. pantu. Konkrēti no Direktīvas 2007/64 20. panta “Kompetento iestāžu izraudzīšana” izriet:

“1.   Dalībvalstis par atļauju izsniegšanu maksājumu iestādēm un minēto maksājumu iestāžu, kas pilda šajā sadaļā paredzētos pienākumus, pienācīgu uzraudzību atbildīgajām kompetentajām iestādēm izrauga vai nu valsts iestādes, vai struktūras, kuras atzītas saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai kuras atzinušas valsts iestādes, tostarp valstu centrālās bankas, kam šajā nolūkā saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir piešķirtas skaidras pilnvaras. [..]

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai saskaņā ar 1. punktu izraudzītajām kompetentajām iestādēm būtu visas pienākumu veikšanai vajadzīgās pilnvaras. [..]

5.   Šā panta 1. punktā nav noteikts, ka kompetentajām iestādēm liek uzraudzīt maksājumu iestāžu uzņēmējdarbību, izņemot pielikumā minēto maksājumu pakalpojumu sniegšanu un 16. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto darbību veikšanu.”

8.

No Direktīvas 2007/64 21. panta “Pastāvīga uzraudzība” 1. punkta izriet, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, “lai pārbaudes, ko kompetentās iestādes veic nolūkā pārbaudīt pastāvīgu atbilstību [II sadaļas] noteikumiem, būtu samērīgas, piemērotas un atbilstīgas riskam, kādam maksājumu iestādes ir pakļautas”. Šā punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka, “lai pārbaudītu atbilstību [II sadaļas] noteikumiem”, šo iestāžu kompetencē ir veikt vairākus konkrētus pasākumus.

9.

Direktīvas 2007/64 21. panta 2. punktā ir paredzēts, ka šīs kompetentās iestādes ir apveltāmas ar tiesībām piemērot sankcijas. Tajā ir noteikts, ka, “ciktāl tas nav pretrunā darbības atļaujas atsaukšanas kārtībai un krimināltiesību normām, dalībvalstis nodrošina, ka to attiecīgās kompetentās iestādes attiecībā uz maksājumu iestādēm vai to faktiskajiem vadītājiem par normatīvo vai administratīvo aktu pārkāpšanu saistībā ar to maksājumu pakalpojumu darbību vai darbības uzraudzību var pieņemt vai noteikt sankcijas vai pasākumus, kas īpaši paredzēti, lai izskaustu konstatētos pārkāpumus vai šādu pārkāpumu cēloņus”.

10.

Iepriekš minētā Direktīvas 2007/64 IV sadaļa “Tiesības un pienākumi saistībā ar maksājumu pakalpojumu sniegšanu un izmantošanu” ietver 51.–83. pantu. Pirmajā šīs sadaļas pantā, proti, 51. pantā, ir noteikta tās piemērošanas joma, tā 1. punktā paredzot – “ja maksājumu pakalpojumu lietotājs nav patērētājs, puses var vienoties, ka daļēji vai pilnībā nepiemēro [..] 75. pantu”.

11.

Direktīvas 2007/64 75. pants, kas arī ietilpst tās IV sadaļā, ietver noteikumus par maksājuma darījuma neizpildes vai nepareizas izpildes gadījumiem. Tajā ir noteikts:

“1.   Ja maksājumu uzdevumu ir ierosinājis maksātājs, viņa maksājumu pakalpojumu sniedzējs [..] ir materiāli atbildīgs maksātājam par pareizu maksājuma darījuma izpildi, ja viņš maksātājam un attiecīgā gadījumā maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējam var pierādīt, ka maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir saņēmis maksājuma darījuma summu [..], un tādā gadījumā maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir materiāli atbildīgs maksājuma saņēmējam par pareizu maksājuma darbības izpildi.

Ja maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir materiāli atbildīgs saskaņā ar pirmo punktu, viņš bez liekas kavēšanās atlīdzina maksājumu pakalpojumu lietotājam neveiktā vai nepareizā maksājumu darījuma summu un attiecīgā gadījumā atjauno stāvokli tajā maksājuma kontā, no kā debetēta attiecīgā summa, līdz tādam stāvoklim, kāds būtu bijis, ja nebūtu noticis nepareizais maksājumu darījums.

Ja maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir materiāli atbildīgs saskaņā ar pirmo punktu, viņš tūlīt maksājuma darbības summu nodod maksājuma saņēmēja rīcībā un attiecīgā gadījumā kreditē attiecīgu summu maksājuma saņēmēja kontā.

2.   [..] Ja maksājuma darījums nav noticis vai ir noticis nepareizi, par ko maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nav materiāli atbildīgs saskaņā ar pirmo un otro daļu, maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir materiāli atbildīgs maksātājam. Ja maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir tāda materiāla atbildība, viņš attiecīgi bez liekas kavēšanās maksātājam atmaksā nenotikušā vai nepareizi notikušā maksājuma darījuma summu un atjauno stāvokli tajā maksājuma kontā, no kā debetēta attiecīgā summa, līdz tādam stāvoklim, kāds būtu bijis, ja nebūtu noticis nepareizais maksājumu darījums.”

12.

Direktīvas 2007/64 IV sadaļas 5. nodaļā ir noteikumi gan par sūdzību procedūrām (1. iedaļā esošie 80.–82. pants), gan par ārpustiesas pārsūdzības procedūrām (2. iedaļā esošais 83. pants).

13.

Direktīvas 2007/64 80. pantā “Sūdzības” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina tādu procedūru izstrādi, kuras ļauj maksājumu pakalpojumu lietotājiem un citām ieinteresētām personām, arī patērētāju apvienībām, kompetentām iestādēm iesniegt sūdzības par maksājumu pakalpojumu sniedzējiem saistībā ar iespējamiem tādu attiecīgas valsts tiesību aktu pārkāpumiem, ar kuriem īsteno šo direktīvu.

2.   Attiecīgā gadījumā un neskarot tiesības celt tiesā prasību saskaņā ar procesuāliem attiecīgas valsts tiesību aktiem, kompetentas iestādes atbildē informē sūdzības cēlāju par to, ka saskaņā ar 83. pantu ir izstrādātas ārpustiesas sūdzību un pārsūdzību procedūras.”

14.

Saskaņā ar Direktīvas 2007/64 81. pantu “Sankcijas”:

“1.   Dalībvalstis pieņem noteikumus par sankcijām, ko piemēro par to attiecīgas valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri ir pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu sankciju izpildi. Šādas sankcijas ir efektīvas, samērīgas un preventīvas.

2.   Dalībvalstis līdz 2009. gada 1. novembrim informē Komisiju par 1. punktā minētajiem noteikumiem, kā arī par 82. pantā minētajām kompetentajām iestādēm, kā arī tūlīt informē par jebkādiem turpmākiem grozījumiem, kas uz to attiecas.”

15.

Direktīvas 2007/64 82. pantā “Kompetentas iestādes” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgi 80. panta 1. punktā un 81. panta 1. punktā paredzētās sūdzību procedūras un sankcijas piemēro iestādes, kas ir pilnvarotas nodrošināt to attiecīgas valsts likumu ievērošanu, kuri ir pieņemti saskaņā ar šajā iedaļā noteiktajām prasībām.

2.   Ja ir pārkāpti attiecīgas valsts tiesību akti, kas pieņemti atbilstoši III un IV sadaļai, vai ir aizdomas par tādiem pārkāpumiem, 1. punktā minētās kompetentās iestādes ir kompetentas maksājumu pakalpojumu sniedzēja izcelsmes dalībvalsts iestādes, kas nav pārstāvji un filiāles saskaņā ar tiesībām veikt uzņēmējdarbību, un tādos gadījumos kompetentās iestādes ir kompetentas uzņēmējas dalībvalsts iestādes.”

16.

Direktīvas 2007/64 83. panta – kas ir vienīgais pants šajā ārpustiesas pārsūdzības procedūras reglamentējošajā IV sadaļas 5. nodaļas 2. iedaļā – 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis, attiecīgā gadījumos izmantojot jau esošas struktūras, nodrošina piemērotas un efektīvas ārpustiesas sūdzību un pārsūdzību procedūras, lai izšķirtu ar tiesībām un pienākumiem, kuri izriet no šīs direktīvas, saistītus maksājumu pakalpojumu lietotāju strīdus ar maksājumu pakalpojumu sniedzējiem.”

17.

Direktīvas 2007/64 86. panta “Pilnīga saskaņošana” 1. punktā ir noteikts, ka, atskaitot vairākus izņēmumus, kas uz šo lietu neattiecas, “ciktāl šajā direktīvā ir saskaņoti noteikumi, dalībvalstis nepatur spēkā un neievieš citus noteikumus kā vien tos, kas ir ietverti šajā direktīvā”.

18.

Latvijas tiesībās maksājumu pakalpojumu regulējums ir ietverts Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likumā (turpmāk tekstā – “Maksājumu pakalpojumu likums”).

19.

Šā likuma 2. panta 3. punktā ir noteikts, ka “šā likuma [..] 99. [..] un 104. panta noteikumi attiecas uz maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas sniedz maksājumu pakalpojumus Latvijā, ja maksātāja un saņēmēja maksājumu pakalpojuma sniedzējs atrodas dalībvalstī un maksājumu pakalpojumus sniedz euro vai kādas dalībvalsts nacionālajā valūtā”.

20.

Ar Maksājumu pakalpojumu likuma 99. pantu Latvijas tiesībās ir transponēts Direktīvas 2007/64 75. pants. Šā panta devītajā daļā ir noteikts – “ja maksājums nav izpildīts vai ir izpildīts kļūdaini un saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nav atbildīgs saskaņā ar šo pantu, maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs maksātājam”.

21.

Latvijas tiesībās Direktīvas 2007/64 80.–82. pantu transponējošā Maksājumu pakalpojumu likuma 105. panta 2. punktā Finanšu tirgus komisija tiek apveltīta ar kompetenci izskatīt sūdzības, ko par minētā likuma pārkāpumiem ( 7 ) ir iesnieguši tie maksājumu pakalpojumu izmantotāji, kuri nav patērētāji, un piektajā daļā tā ir apveltīta ar atbilstošām pilnvarām piemērot sankcijas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem.

22.

2011. gada 16. novembrī sabiedrība “Forcing Development Limited” (turpmāk tekstā – “klients”) vērsās bankā AS “PrivatBank” (turpmāk tekstā – “prasītāja banka”) ar maksājuma uzdevumu par 394138,12 ASV dolāru (USD) pārskaitīšanu (turpmāk tekstā – “maksājuma uzdevums”) no klienta konta, kas atvērts prasītājā bankā, uz kādas trešās personas kontu, kas atrodas Lietuvas bankā “Snoras Bank” (turpmāk tekstā – “Lietuvas banka”).

23.

Tajā pašā dienā prasītāja banka minēto summu debetēja no klienta konta un plkst. 15.24 nosūtīja Lietuvas bankai SWIFT sistēmā maksājuma uzdevumu. Prasītāja banka arī nosūtīja uz savu Lietuvas bankā esošo korespondējošo kontu naudas līdzekļus ieskaitīšanai klienta saņēmēja kontā. Tomēr maksājuma uzdevums, lai arī saņemts plkst. 15.24, netika uzreiz izpildīts tāpēc, ka prasītājas bankas korespondentkontā esošais atlikums nebija pietiekams.

24.

Joprojām tajā pašā dienā Lietuvas Republikas Centrālā banka noteica Lietuvas bankai moratoriju, par kuru tai tika paziņots plkst. 15.08 un kura rezultātā tai tika aizliegts sniegt finanšu pakalpojumus. Tas pašas dienas plkst. 16.20 Lietuvas banka ieskaitīja attiecīgo summu prasītājas bankas korespondentkontā. Tomēr, tā kā moratorija dēļ vairs nebija iespējams veikt maksājuma darījumus, šī summa palika minētajā kontā un maksājums trešajai personai vairs nebija izpildāms.

25.

Prasītāja banka atteicās pēc klienta lūguma atgriezt tā kontā naudas līdzekļus, kas maksājuma uzdevuma neizpildes rezultātā palika bloķēti Lietuvas bankā esošajā korespondentkontā.

26.

Tad klients par šo atteikumu iesniedza sūdzību Finanšu tirgus komisijā.

27.

Ar 2013. gada 4. jūlija lēmumu, kas 2013. gada 17. oktobrī tika atstāts negrozīts (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), Finanšu tirgus komisija konstatēja, ka saskaņā ar Maksājumu pakalpojumu likuma 99. panta 9. punktu par klienta uzdevuma izpildi atbildīga ir prasītāja banka, uzdeva tai izvērtēt nepieciešamību veikt izmaiņas savā iekšējās kontroles sistēmā un procedūrās un uzlika tai naudas sodu, kura apmērs atbilst aptuveni 140000 EUR.

28.

Pēc tam, 2013. gada novembrī, klients, pamatojoties uz norēķinu konta līgumu, vērsās šķīrējtiesā, lai no prasītājas bankas atgūtu attiecīgo summu. Taču ar šķīrējtiesas 2014. gada 4. februāra spriedumu šī prasība tika noraidīta, pamatojoties uz to, ka prasītāja banka esot izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar likumu.

29.

Pa to laiku prasītāja banka vērsās Administratīvajā apgabaltiesā (Latvija) ar pieteikumu par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, kā arī zaudējumu atlīdzinājumu. Tā apgalvoja, ka par vainojamu maksājuma neizpildē esot uzskatāma Lietuvas banka, kura naudas līdzekļus uz savu korespondentkontu pārskaitīja tikai pēc moratorija paziņošanas. Tā arī apgalvoja, ka šādus apstākļus iekšējās kontroles procedūrās paredzēt neesot iespējams.

30.

Ar 2015. gada 5. augusta spriedumu Administratīvā apgabaltiesa (Latvija) prasītājas bankas pieteikumu noraidīja, atstājot apstrīdēto lēmumu negrozītu. Minētās tiesas ieskatā, atbildīga par maksājuma uzdevuma neizpildi Maksājumu pakalpojumu likuma 99. panta 9. punkta izpratnē esot prasītāja banka. Tā uzskatīja, ka šis uzdevums neesot izpildīts savlaicīgi pirms moratorija noteikšanas tieši tāpēc, ka Lietuvas bankā esošajā [prasītājas bankas] korespondentkontā nebija pietiekamu naudas līdzekļu. Savukārt pēdējā no minētajām bankām neesot atbildīga par maksājuma uzdevuma neizpildi, jo tā nebija saņēmusi šā maksājuma uzdevuma izpildei vajadzīgo naudu.

31.

Prasītāja banka par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Tā apgalvo, ka pirmās instances tiesa esot pārsniegusi savu kompetenci, jo izspriedusi civiltiesisku strīdu par attiecībām starp kredītiestādi un klientu, neņemdama vērā šķīrējtiesas spriedumu, ar kuru šis strīds jau bija atrisināts. Tā kā šķīrējtiesa jau bija nospriedusi, ka maksājuma neizpildē nav vainojama prasītāja banka, Finanšu tirgus komisijas veiktā sankciju piemērošana neesot pamatota. Prasītājas bankas ieskatā, Maksājumu pakalpojumu likuma 99. pants šajā lietā neesot piemērojams, jo attiecīgā maksājuma valūta nebija nedz euro, nedz kādas dalībvalsts oficiālā valūtā, un atbildību par šā veida maksājumiem puses ir noteikušas privāttiesiskā līgumā.

32.

Šajā kontekstā, šaubīdamās par vairāku Maksājumu pakalpojumu likuma noteikumu saderīgumu ar Direktīvu 2007/64, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

33.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2007/64 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā iestādei – kas ir izraudzīta saskaņā ar šīs pašas direktīvas 82. pantu un kuras kompetencē ir izskatīt sūdzības par maksājumu pakalpojumu sniedzēju iespējami izdarītiem šo direktīvu transponējošo valsts tiesību normu pārkāpumiem – ir piešķirta kompetence izskatīt sūdzības un līdz ar to konstatēt likumpārkāpumus un piemērot sankcijas arī saistībā ar tādiem maksājumu pakalpojumiem, kas nav sniegti euro vai kādas dalībvalsts oficiālajā valūtā.

34.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Direktīvas 2007/64 2. panta 2. punktā ir noteikts, ka tās IV sadaļu – kurā ietilpst sūdzību procedūras reglamentējošie 80.–82. pants – piemēro tikai un vienīgi maksājumu pakalpojumiem, ko veic euro vai jebkurā citā tādas dalībvalsts oficiālajā valūtā, kura nav eurozonā. Iesniedzējtiesa arī konstatē, ka Maksājumu pakalpojumu likumā ( 8 ) iestādei, kuras kompetencē ir izskatīt šādas sūdzības, proti, Finanšu tirgus komisijai, tomēr tiek piešķirta kompetence izskatīt arī sūdzības saistībā ar maksājumu pakalpojumiem, kas sniegti valūtā, kura nav nedz euro, nedz kādas eurozonā ietilpstošas dalībvalsts oficiālajā valūtā, proti, šajā gadījumā – ASV dolāros (USD).

35.

Tāpēc tā šaubās par attiecīgo Latvijas tiesību normu saderīgumu ar Direktīvas 2007/64 2. panta 2. punktu, tostarp ņemot vērā šīs pašas direktīvas 86. panta 1. punktu, kurā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir pilnībā jāsaskaņo savi tiesību akti ar šo direktīvu.

36.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka ar Direktīvu 2007/64 Savienības likumdevējs ir pieņēmis noteikumus par nosacījumu pārskatāmību un informēšanas prasībām attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem (III sadaļa) un par tiesībām un pienākumiem saistībā ar maksājumu pakalpojumu sniegšanu un izmantošanu (IV sadaļa). Šie noteikumi saskaņā ar Direktīvas 2007/64 2. panta 2. punktu bija piemērojami tikai un vienīgi attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem, ko veic euro vai jebkurā citā tādas dalībvalsts oficiālajā valūtā, kura nav eurozonā. Tādējādi ar Direktīvu 2007/64 Savienības likumdevējs nav reglamentējis šos jautājumus attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem, kas veikti valūtās, kuras nav kādas dalībvalsts oficiālā valūta.

37.

No tā izriet, ka gadījumā, ja ir dalītā kompetence LESD 2. panta 2. punkta ( 9 ) izpratnē, ciktāl Savienība nav īstenojusi savu likumdošanas kompetenci jautājumā par to maksājumu pakalpojumu regulējumu, kuri ir veikti valūtās, kas nav nedz euro, nedz kādas eurozonā neietilpstošas dalībvalsts oficiālā valūta, dalībvalstis saskaņā ar Direktīvu 2007/64 varēja brīvi noteikt šiem maksājumu pakalpojumiem piemērojamo tiesisko regulējumu, savas kompetences īstenošanas ietvaros atbilstīgi Savienības tiesībām pieņemot valsts tiesību normas ( 10 ).

38.

Tāpēc saskaņā ar Direktīvu 2007/64 dalībvalstij nekas neliedza arī uz maksājumu pakalpojumiem, kuri veikti valūtā, kas nav nedz euro, nedz kādas eurozonā neietilpstošas dalībvalsts oficiālā valūta, attiecināt Savienības tiesībās paredzēto regulējumu, konkrēti to, kas šajā direktīvā ir paredzēts attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem, kuri veikti euro vai kādas eurozonā neietilpstošas dalībvalsts oficiālajā valūtā ( 11 ).

39.

Abos iepriekšējos punktos izdarītos konstatējumus nekādi neietekmē apstāklis, ka ar Direktīvu 2007/64 – atbilstoši tās 86. pantā teiktajam – tiek veikta pilnīga saskaņošana. Proti, šajā tiesību normā noteiktais aizliegums paturēt spēkā vai ieviest no Direktīvā 2007/64 ietvertajiem atšķirīgus noteikumus attiecās tikai uz pašas direktīvas piemērošanas jomu un tāpēc nevarēja attiekties uz tās piemērošanas jomā neietilpstošajiem maksājumu pakalpojumu veidiem.

40.

Tomēr ir jānorāda, ka Direktīva 2015/2366 ir grozījusi noteikumu par III un IV sadaļas piemērošanas jomu, noteiktos apstākļos tajā ietverot arī maksājumu pakalpojumus, kuri veikti valūtā, kas nav kādas dalībvalsts valūta ( 12 ).

41.

Ievērojot iepriekš izklāstīto, uzskatu, ka uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir atbildams šādi: Direktīvas 2007/64 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā iestādei – kuras kompetencē saskaņā ar Direktīvas 2007/64 80.–82. pantu ir izskatīt sūdzības par maksājumu pakalpojumu sniedzēju iespējami izdarītiem šo direktīvu transponējošo valsts tiesību normu pārkāpumiem – ir piešķirta kompetence izskatīt sūdzības un līdz ar to konstatēt likumpārkāpumus un piemērot sankcijas arī saistībā ar tādiem maksājumu pakalpojumiem, kas nav sniegti euro vai kādas dalībvalsts oficiālajā valūtā.

42.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa Tiesai būtībā jautā, vai Direktīvas 2007/64 20. panta 1. un 5. punkts un 21. panta 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tie paredz, ka tajos minētās par atļauju izsniegšanu maksājumu iestādēm un minēto maksājumu iestāžu uzraudzību atbildīgās kompetentās iestādes veic uzraudzību un piemēro sankcijas arī attiecībā uz tādiem maksājumu pakalpojumiem, kas nav veikti euro vai kādas eurozonā neietilpstošas dalībvalsts oficiālajā valūtā.

43.

Iesniedzējtiesa konstatē, ka Direktīvas 2007/64 20. un 21. pantā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums veikt maksājumu iestāžu uzraudzību. Tā norāda, ka no tā, ka Direktīvas 2007/64 20. panta 1. un 3. punktā un 21. panta 1. punktā tiek lietots formulējums “šīs sadaļas”, proti, norāde uz šīs direktīvas II sadaļu, esot secināms, ka atļauju izsniegšanas un sankciju piemērošanas pilnvaras, ar kurām apveltītas kompetentās iestādes, kas ir izraudzītas saskaņā ar šiem pantiem, attiecas tikai uz jautājumiem, kas ietilpst šīs II sadaļas piemērošanas jomā, kā, piemēram, atļauju saņemšanas un pašu kapitāla noteikumu ievērošanu. Tomēr, iesniedzējtiesas ieskatā, no Direktīvas 2007/64 20. panta 5. punkta izrietot, ka minētajām iestādēm ir jāveic uzraudzība arī pār maksājumu pakalpojumu sniegšanu un ka tādējādi tās varot pildīt uzraudzības funkcijas un esot apveltītas ar pilnvarām piemērot sankcijas arī attiecībā uz Direktīvas 2007/64 III un IV sadaļas noteikumus transponējošo valsts tiesību normu pārkāpumu.

44.

Šajos apstākļos, ievērojot to, ka izņēmums, kas Direktīvas 2007/64 2. panta 2. punktā ir paredzēts attiecībā uz tās III un IV sadaļu, neattiecas uz II sadaļu, pēc iesniedzējtiesas domām, būtu jānoskaidro, vai Direktīvas 2007/64 20. panta 1. punkts un 5. pants un 21. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts iestāde var saglabāt savas uzraudzības funkcijas un tiesības piemērot sankcijas attiecībā uz Direktīvas 2007/64 III un IV sadaļas noteikumus transponējošo valsts tiesību normu pārkāpumiem tādu valsts tiesību aktu, ar kuriem īsteno šīs direktīvas III un IV sadaļas noteikumus, pārkāpumiem pat tad, ja maksājumu pakalpojumi nav sniegti euro vai dalībvalsts oficiālajā valūtā.

45.

Šajā ziņā vispirmām kārtām uzskatu, ka otrajā prejudiciālajā jautājumā minētās Savienības tiesību normas nav piemērojamas pamatlietā un ka tādējādi šis prejudiciālais jautājums ir jāatzīst par nepieņemamu.

46.

Proti, gan no Direktīvas 2007/64 20. un 21. panta formulējuma, gan no šo pantu vietas šajā direktīvā – II sadaļas 1. nodaļas “Maksājumu iestādes” 3. iedaļā – izriet, ka šajos pantos ietvertie noteikumi ir piemērojami tikai un vienīgi maksājumu iestādēm, kas definētas Direktīvas 2007/64 4. panta 4. punktā ( 13 ).

47.

Šajā ziņā, kā uzsvērts Tiesai iesniegtajos Čehijas Republikas apsvērumos un netieši izriet no Eiropas Komisijas apsvērumiem, no dažādiem apstākļiem, kas izklāstīti gan lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, gan Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos, ir secināms, ka pamatlietā aplūkotie maksājumu pakalpojumu sniedzēji ir kvalificējami kā “kredītiestādes” Direktīvas 2007/64 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, nevis kā “maksājumu iestādes” šā paša panta [1. punkta] d) apakšpunkta izpratnē.

48.

Konkrētāk, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir skaidri apgalvots, ka prasītāja banka ir kredītiestāde un ka tādēļ apstrīdētais lēmums ir pieņemts saskaņā ar Latvijas Kredītiestāžu likuma 113. pantu. Turklāt šajā pašā lūgumā ir vairākkārt norādīts uz pienākumiem, kas prasītājai bankai ir kā kredītiestādei.

49.

Šajos apstākļos, manuprāt, ir jākonstatē, ka Direktīvas 2007/64 20. un 21. panta noteikumi iesniedzējtiesas izskatāmajā lietā nav piemērojami ratione personae un ka tāpēc minētajā tiesvedībā tie nav būtiski ( 14 ). Tādējādi otrais prejudiciālais jautājums, manuprāt, ir jāatzīst par nepieņemamu.

50.

Pakārtoti gadījumā, ja Tiesa neatzītu otro prejudiciālo jautājumu par nepieņemamu, uzskatu par vajadzīgu izklāstīt šādus apsvērumus par lietas būtību.

51.

Jānorāda – kā apliecinājusi pati iesniedzējtiesa –, ka gan no Direktīvas 2007/64 20. panta 1. punkta, gan no 21. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka kompetentās iestādes, kas ir minētas Direktīvas 2007/64 II sadaļas 1. nodaļas 3. iedaļā, ir atbildīgas par atļaujas izsniegšanu un prudenciālo uzraudzību pār maksājumu iestādēm attiecībā uz šajā II sadaļā paredzētajām prasībām, par kuru pastāvīgu ievērošanu tām ir jāpārliecinās.

52.

Šajā ziņā uzskatu, ka, tā kā šīs direktīvas II sadaļa neietilpst tās 2. panta 2. punktā paredzētā izņēmuma tvērumā, nav šaubu, ka Direktīvas 2007/64 II sadaļas 1. nodaļas 3. iedaļas (t.i., tās 20.–23. panta) noteikumi attiecas uz visām maksājumu iestādēm, kas ietilpst to personu lokā, uz kurām attiecas kompetento iestāžu īstenoto uzraudzības pilnvaru kompetence, neatkarīgi no tā, vai valūta, kādā šīs iestādes sniedz maksājumu pakalpojumus, ir euro, kādas eurozonā neietilpstošas dalībvalsts oficiālā valūta vai jebkāda cita valūta.

53.

Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka kompetentās iestādes, kas izraudzītas saskaņā ar Direktīvas 2007/64 20. panta 1. punktu, var īstenot kontroles funkcijas un tām ir zināmas tiesības piemērot sankcijas attiecībā arī uz Direktīvas 2007/64 III un IV sadaļu transponējošo valsts tiesību normu pārkāpumiem. Kā jau norādīts, šīs sadaļas saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 2. punktu ir piemērojamas tikai un vienīgi attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem, ko veic euro vai jebkurā citā tādas dalībvalsts oficiālajā valūtā, kura nav eurozonā. Balstoties uz šo premisu, iesniedzējtiesa jautā, vai minētās iestādes drīkst īstenot šādas pilnvaras arī attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem, kas veikti citās valūtās, kas nav kādas dalībvalsts valūta.

54.

Tomēr – kā savos apsvērumos norāda Eiropas Komisija – ir savstarpēji jānošķir, no vienas puses, pilnvaras izsniegt atļaujas un veikt prudenciālo uzraudzību pār maksājumu iestādēm attiecībā uz prasībām, kas paredzētas Direktīvas 2007/64 II sadaļā, un, no otras puses, tas, vai ir ievērotas šīs direktīvas III un IV sadaļā paredzētās prasības.

55.

Piekrītot Eiropas Komisijas nostājai, uzskatu, ka Direktīvas 2007/64 20. un 21. pantā paredzētajām kompetentajām iestādēm, kas ir atbildīgas par atļauju izsniegšanu un prudenciālo uzraudzību pār maksājumu iestādēm, šajos pantos nav piešķirta kompetence pārbaudīt arī to, vai tās ievēro arī Direktīvas 2007/64 III un IV sadaļas noteikumus transponējošās valsts tiesību normas, un vajadzības gadījumā – piemērot sankcijas par to pārkāpumiem.

56.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa atsaucas uz Direktīvas 2007/64 20. panta 5. punktu. Tomēr, manuprāt, šī tiesību norma nevar būt pamats, lai minētās iestādes apveltītu ar šādu kompetenci. Proti, šajā tiesību normā ir vienīgi paredzēts, ka šā panta 1. punktā noteiktais nenozīmē, ka izraudzītajām kompetentajam iestādēm būtu jāveic uzraudzība pār maksājumu iestāžu veikto pārējo komercdarbību, kas nav maksājumu pakalpojumi un darbības, kuras uzskaitītas Direktīvas 2007/64 16. panta 1. punkta a) apakšpunktā ( 15 ) un kuras minētajām iestādēm ir atļauts veikt. Tādējādi šī tiesību norma nosaka robežas prudenciālās uzraudzības kompetencēm, ar ko ir apveltītas izraudzītās iestādes Direktīvas 2007/64 20. panta 1. punkta izpratnē, un tā nav pamats, lai šajās pilnvarās ietvertu ko vairāk par kontroli pār to, vai ir ievērotas šīs direktīvas II sadaļā paredzētās prasības, un sankciju piemērošanu gadījumā, ja šīs prasības netiek ievērotas.

57.

Šajā ziņā arī jānorāda, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest, ka Direktīvas 2007/64 20. un 21. pantā minētajām kompetentajām iestādēm ir uzdevums uzraudzīt maksājumu iestādes tālab, “lai pārbaudītu to atbilstību šīs direktīvas II sadaļas [..] noteikumiem” ( 16 ).

58.

Protams, ja iestāde, kas izraudzīta saskaņā ar Direktīvas 2007/64 20. panta 1. punktu, lai izsniegtu atļauju un veiktu prudenciālo uzraudzību pār maksājumu iestādēm, ir tā pati, kuru dalībvalsts izraugās saskaņā ar šīs direktīvas 82. panta 1. punktu ( 17 ) tālab, lai izskatītu sūdzības saistībā ar maksājumu pakalpojumu sniedzēju izdarītajiem šo direktīvu transponējošo valsts tiesību normu pārkāpumiem, attiecīgās iestādes kompetencē būs gan īstenot prudenciālās uzraudzības un sankciju piemērošanas funkcijas attiecībā uz maksājumu iestāžu veikto Direktīvas 2007/64 II sadaļā paredzēto prasību ievērošanu, gan konstatēt maksājumu iestāžu izdarītos Direktīvas 2007/64 III un IV sadaļu transponējošo valsts tiesību normu pārkāpumus un sodīt par tiem.

59.

Ievērojot iepriekš izklāstīto, vispirmām kārtām uzskatu, ka otrais iesniedzējtiesas uzdotais prejudiciālais jautājums nav pieņemams. Pakārtoti ierosinu Tiesai uz šo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2007/64 20. panta 1. un 5. punkts un 21. panta 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka kompetentā iestāde, kas izraudzīta saskaņā ar šīs direktīvas 20. panta 1. punktu, veic uzraudzību un piemēro sankcijas tikai saistībā ar šīs direktīvas II sadaļā paredzēto prasību ievērošanu un attiecībā uz visām maksājumu iestādēm, kuras ietilpst to kompetences jomā, neatkarīgi no tā, kurā valūtā tās sniedz maksājumu pakalpojumus.

60.

Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai kompetentajai iestādei, ja tas nepieciešams Direktīvas 2007/64 20. un 21. pantā minēto uzraudzības funkciju īstenošanai vai arī šīs pašas direktīvas 80.–82. pantā minēto sūdzību izskatīšanai īstenošanai, ir kompetence izšķirt strīdus starp maksātāju un maksājumu pakalpojumu sniedzēju, kas izriet no Direktīvas 2007/64 75. pantā minētajām tiesiskajām attiecībām, noskaidrojot atbildīgo personu par neizpildītu vai nepareizi izpildītu darījumu.

61.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka gadījumā, ja Tiesa atzītu, ka kompetentā iestāde var izskatīt sūdzības un veikt uzraudzību attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem, kas nav veikti euro vai kādā citā dalībvalsts oficiālajā valūtā, jārod skaidrība par tās kompetences robežām saistībā ar Direktīvas 2007/64 75. panta piemērošanu.

62.

Minētā tiesa norāda, ka minētā tiesību norma regulē maksātāja, maksājuma saņēmēja, maksātāja maksājumu pakalpojuma sniedzēja un maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojuma sniedzēja savstarpējās tiesiskās attiecības, kā arī viņu atbildības robežas. Tā uzskata, ka no šā panta būtības izriet, ka risinājumu konkrētai situācijai maksājuma izpildē iesaistītās personas var rast, savstarpēji vienojoties vai, ja tas neizdodas, strīdu risināšanas procedūrā, kurā iesaistās visas ieinteresētās puses un kuras ietvaros, novērtējot visus lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, noskaidro, kura no maksājuma izpildē iesaistītajām personām ir atbildīga par maksājuma neizpildi. Strīdu izšķiršanas iespējas ir paredzētas šīs direktīvas 83. pantā par ārpustiesas pārsūdzībām.

63.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa uzskata, ka ir jānoskaidro attiecības starp, no vienas puses, minētajām strīdu izšķiršanas iespējām, kas paredzētas Direktīvas 2007/64 83. pantā, un, no otras puses, sūdzību procedūrām, kas paredzētas Direktīvas 2007/64 80.–82. pantā, un tās 20.–21. pantā paredzēto uzraudzību pilnvaru īstenošanu.

64.

Trešais prejudiciālais jautājums ir par Direktīvas 2007/64 20., 21., 75. un 80.–83. panta interpretāciju.

65.

Pirmkārt, ciktāl trešais prejudiciālais jautājums attiecas uz Direktīvas 2007/64 20. un 21. pantu, uzskatu, ka šo secinājumu 45.–49. punktā izklāstīto iemeslu dēļ tas ir jāatzīst par nepieņemamu ( 18 ).

66.

Otrkārt, jautājumā par Direktīvas 2007/64 75. un 80.–83. panta interpretāciju ir jāsaka, ka visi šie panti ietilpst šīs direktīvas IV sadaļā. Kā jau vairākkārt norādīts, saskaņā ar Direktīvas 2007/64 2. panta 2. punktā noteikto šī sadaļa neattiecas uz maksājumu pakalpojumiem, kuri veikti valūtā, kas nav nedz euro, nedz kādas eurozonā neietilpstošas dalībvalsts oficiālā valūta.

67.

No tā izriet, ka, pieņemot Direktīvu 2007/64, Savienības likumdevējs nav paredzējis šo tiesību normu piemērošanu maksājumu pakalpojumiem, kas – kā pamatlietā aplūkotais – ir veikti ASV dolāros (USD).

68.

Tā kā pamatlietas faktiskajiem apstākļiem Savienības tiesību normas nav piemērojamas, rodas jautājums par to, vai Tiesas kompetencē ir atbildēt uz trešo prejudiciālo jautājumu.

69.

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka tās kompetencē ir lemt par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības tiesību normām situācijās, kurās, pat ja pamatlietas fakti tieši neietilpst šo tiesību piemērošanas jomā, šo tiesību normas ir kļuvušas piemērojamas ar valsts tiesībām tāpēc, ka tajās ir atsauce uz Savienības tiesību normām ( 19 ).

70.

Proti, šādās situācijās Savienības interesēs pavisam noteikti ir, ka tālab, lai izvairītos no turpmākām interpretācijas atšķirībām, no Savienības tiesībām aizgūtās tiesību normas tiek interpretētas vienveidīgi ( 20 ).

71.

Tādējādi Tiesas veikta Savienības tiesību normu interpretācija situācijās, kuras nav to piemērošanas jomā, ir pamatota, ja ar valsts tiesībām, lai tiktu nodrošināta vienāda attieksme šādās situācijās un situācijās, kuras ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, šīs tiesību normas ir padarītas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas šādās situācijās ( 21 ).

72.

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa, kas ir vienīgā, kuras kompetencē ir interpretēt valsts tiesības ar LESD 267. pantu izveidotās tiesu sadarbības sistēmas ietvaros ( 22 ), ir precizējusi, ka Direktīvas 2007/64 tiesību normas, kas ir norādītas trešajā prejudiciālajā jautājumā, Latvijas tiesībās ir padarītas piemērojamas tādas situācijās kā pamatlietā aplūkotā, kuras pašas direktīvas piemērošanas jomā neietilpst ( 23 ).

73.

Konkrētāk, minētā tiesa ir norādījusi, ka izņēmums – kas paredzēts Latvijas Maksājumu pakalpojumu likuma 2. panta 3. punktā, kurā ir noteikts, ka vairākas šā likuma normas ir piemērojamas tikai tiem maksājumu pakalpojumiem, kas veikti euro vai kādas dalībvalsts oficiālajā valūtā, – neattiecas uz šā likuma 105.–107. pantu, ar kuriem tiek transponēti Direktīvas 2007/64 80.–83. pants. Iesniedzējtiesa no tā ir secinājusi, ka sūdzības par pārkāpumiem tostarp attiecībā uz Maksājumu pakalpojumu likuma 99. pantu, ar kuru Latvijas tiesībās ir transponēts Direktīvas 2007/64 75. pants, var attiekties arī uz maksājumu pakalpojumiem, kuri veikti valūtā, kas nav kādas dalībvalsts oficiālā valūta, piemēram, kā pamatlietā aplūkotajā gadījumā – ASV dolāros (USD).

74.

Ievērojot iepriekš minēto, uzskatu, ka šajā lietā ir pavisam noteikta interese, lai turpmāku interpretācijas atšķirību novēršanas nolūkā no Savienības tiesībām pārņemtās normas tiktu interpretētas vienveidīgi ( 24 ).

75.

Tāpēc uzskatu, ka atbildēt uz trešo prejudiciālo jautājumu ir Tiesas kompetencē.

76.

Runājot par jautājuma būtību, pirmkārt, kā lūdz iesniedzējtiesa, ir jānoskaidro attiecības starp, no vienas puses, Direktīvas 2007/64 80.–82. pantā minētajām sūdzību procedūrām un, no otras puses, Direktīvas 2007/64 83. pantā paredzētajām ārpustiesas pārsūdzības procedūrām, lai pārliecinātos, vai kompetentā iestāde, kas saskaņā ar Direktīvas 2007/84 82. pantu ir izraudzīta sūdzībām, drīkst vai nedrīkst izšķirt strīdus starp privātpersonām, piemērojot Direktīvas 2007/64 75. pantu.

77.

Šajā ziņā ir jānorāda – kā pareizi konstatē Eiropas Komisija un Čehijas Republikas valdība –, ka Direktīvas 2007/64 80.–82. pantā minētajām sūdzību procedūrām un šīs direktīvas 83. pantā paredzētajām ārpustiesas pārsūdzības procedūrām ir atšķirīgi mērķi.

78.

Pirmo no minētajām procedūrām priekšmets – kā secināms no attiecīgo tiesību normu formulējuma, kā arī Direktīvas 2007/64 50. apsvēruma – ir kompetentajai iestādei iesniegto sūdzību izskatīšana. Šī izskatīšana nozīmē, ka šī iestāde konstatē, vai attiecīgais maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir vai nav pārkāpis Direktīvas 2007/64 tiesību normas valsts tiesībās transponējošās tiesību normas, un vajadzības gadījumā piemēro tam efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas par iespējamajiem tās konstatētajiem pārkāpumiem.

79.

Tādējādi sūdzību procedūru mērķis ir nodrošināt, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji faktiski ievēro minētās valsts tiesību normas. Turpretim šo procedūru mērķis nav nedz izšķirt strīdus starp dažādām šādu pakalpojumu sniegšanā iesaistītajam pusēm, nedz noteikt civiltiesisko atbildību par nodarīto kaitējumu, nedz arī noteikt obligātus pasākumus pārkāpuma izraisītās situācijas novēršanai.

80.

Ar pēdējiem no minētajiem jautājumiem savukārt nodarbojas valstu tiesas, kurās iespējami tiek celta prasība, vai organizācijas, kuru ziņā ir izšķirt strīdus ārpustiesas kārtībā saskaņā ar Direktīvas 2007/64 83. pantu.

81.

No iepriekš minētā ir secināms, ka iestāde, kas saskaņā ar Direktīvas 2007/64 82. pantu ir izraudzīta sūdzību izskatīšanai, nevar izšķirt privāttiesiskus strīdus sūdzību procedūrās, ja vien attiecīgā dalībvalsts tām nav uzticējusi arī pildīt uzdevumus, kas piekrīt organizācijai, kuras kompetencē ir ārpustiesas pārsūdzības saskaņā ar Direktīvas 2007/64 83. pantu. Šāda iespēja ir skaidri paredzēta iepriekš minētajā šīs direktīvas 52. apsvērumā.

82.

Tam esot precizētam, trešais prejudiciālais jautājums liek, otrkārt, noskaidrot Direktīvas 2007/64 80.–82. pantā paredzēto sūdzību procedūru tvērumu, konkrēti – noskaidrot, vai šajās procedūrās kompetentā iestāde drīkst vai nedrīkst piemērot šīs direktīvas 75. pantu, kurā ir ļauts noteikt atbildību par maksājuma uzdevuma neizpildi vai nepareizu izpildi.

83.

Šajā ziņā – kā teikts jau šo secinājumu 78. punktā – iestādēm, kuru kompetencē ir izskatīt sūdzības, ir jākonstatē, vai attiecīgais maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir vai nav pārkāpis Direktīvas 2007/64 tiesību normas transponējošās valsts tiesību normas.

84.

Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem ir jāievēro valsts tiesību normas, un tie ir pakļauti minēto kompetento iestāžu kontrolei jautājumā par to, kā tie ievēro šīs normas. Šajā ziņā ir jānorāda, ka nedz Direktīvas 2007/64 80. pants, nedz 81. pants neparedz nekādus izņēmumus, ar kuriem kāda Direktīvas 2007/64 tiesību norma būtu izslēgta no kompetento iestāžu kontroles. Gluži pretēji – šīs direktīvas 82. panta 2. punktā ir skaidri noteikts, ka šīm iestādēm ir kompetence gadījumā, ja ir pārkāpti valsts tiesību akti, kas pieņemti atbilstoši tostarp Direktīvas 2007/64 IV sadaļai, kurā ietilpst tās 75. pants.

85.

Manuprāt, no iepriekš izklāstītā izriet, ka, saņemot sūdzību par maksājuma uzdevuma neizpildi vai nepareizu izpildi, kompetentā iestāde drīkst saskaņā ar Direktīvas 2007/64 75. pantu transponējošo valsts tiesību normu pārbaudīt šīs sūdzības pamatotību, vajadzības gadījumā noskaidrojot par maksājuma uzdevuma neizpildi vai nepareizu izpildi atbildīgo subjektu. Jebkura atšķirīga interpretācija bez jebkāda juridiska pamata atņemtu šai iestādei kompetences, kas tai skaidri piešķirtas Direktīvā 2007/64.

86.

Treškārt, tomēr ir jānorāda, ka Direktīvas 2007/64 51. panta 1. punktā, kurā ir noteikta tās IV sadaļas piemērošanas joma, ir noteikts – ja maksājumu pakalpojumu lietotājs nav patērētājs, puses var vienoties par vairāku direktīvas pantu, kuru vidū ir arī 75. pants, daļēju vai pilnīgu nepiemērošanu.

87.

Šādas normas loģiskais pamats izriet no Direktīvas 2007/64 20. apsvēruma, kurā ir teikts, ka, “tā kā patērētāji un uzņēmumi nav vienādā stāvoklī, tiem nav vajadzīga vienāda aizsardzības pakāpe. Lai gan ir svarīgi nodrošināt patērētāju tiesības, līgumā paredzot noteikumus, no kuriem nevar atkāpties, uzņēmumiem un organizācijām ir lietderīgi ļaut vienoties citādi”.

88.

No tā ir secināms, ka tad, kad maksājumu pakalpojumu lietotājs ir patērētājs, iestāde, kuras kompetencē ir izskatīt sūdzības, vienmēr ir tiesīga pārbaudīt, vai sūdzība par maksājuma uzdevuma neizpildi vai nepareizu izpildi ir pamatota, saskaņā ar Direktīvas 2007/64 75. pantu transponējošo valsts tiesību normu. Tomēr gadījumā, ja pakalpojumu lietotājs nav patērētājs un šā panta piemērošana ir izslēgta līgumiski, šajā tiesību normā noteiktie kritēriji – atbilstoši tam, par ko puses būs vienojušās, – nebūs pilnībā vai daļēji piemērojami.

89.

Balstoties uz Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, šķiet, ka šāda situācija ir iesniedzējtiesas izskatāmajā lietā, kurā puses ir noslēgušas norēķinu konta apkalpošanas līgumu, kurā ir paredzēti specifiski noteikumi par atbildību maksājuma uzdevumu neizpildes vai nepareizas izpildes gadījumā.

90.

Tomēr šajā ziņā ir jāuzsver, ka savos apsvērumos Latvijas valdība apgalvo, ka ar līgumiskajiem noteikumiem, kas iekļauti klienta un prasītājas bankas starpā noslēgtajā norēķinu konta līgumā, šī pēdējā esot ne tikai atkāpusies no Direktīvas 2007/64 normām, bet gan arī radījusi līgumisko regulējumu, kas ir pretrunā valsts pamatnoteikumiem par kredītiestāžu darbību, kā arī pilnīgi pretrunā Direktīvas 2007/64 pamatā esošajiem principiem, negatīvās sekas par maksājuma uzdevumu neizpildi vai nepareizu izpildi radot tikai un vienīgi klientam.

91.

Skaidrs, ka izvērtēt pušu starpā noslēgtā līguma noteikumu atbilstību valsts tiesību normām ir nevis Tiesas, bet gan iesniedzējtiesas ziņā. Tomēr šajā ziņā ir jānorāda, ka maksājumu sistēmu netraucēta un efektīva darbība un līdz ar to plašāk – arī maksājumu pakalpojumu vienotā tirgus pareiza darbība, kas ir direktīvas mērķis ( 25 ), ir atkarīgas no tā, ka lietotājs var paļauties uz to, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kurš parasti ir tas, kurš spēj izvērtēt riskus, kas saistīti ar maksājumu darījumu, veic maksājuma darījumu pareizi un savlaicīgi ( 26 ).

92.

Ne tikai situācijā ar patērētājiem, kuriem ir vajadzīga ciešāka aizsardzība, bet arī maksājumu pakalpojumu sniedzēju attiecībās ar citiem subjektiem Direktīva 2007/64 mēģina rast līdzsvaru starp mērķi nodrošināt maksājumu pakalpojumu vienotā tirgus pareizu darbību un ieinteresēto personu līgumisko autonomiju ( 27 ). Manuprāt, tieši šādā perspektīvā ir jāinterpretē Direktīvas 2007/64 51. panta 1. punkts.

93.

Šajā kontekstā uzskatu, ka šie apsvērumi ir jāņem vērā, izvērtējot līgumiskos noteikumus par maksājumu pakalpojumiem, par kuriem puses ir vienojušās, izmantodamas autonomiju, ar kuru tās apvelta Direktīvu 2007/64 transponējošās valsts tiesību normas. Šādā skatījumā var rasties jautājumi par to, vai valsts tiesību normām, ar kurām tiek transponēta Direktīva 2007/64 – konkrēti tās 51. panta 1. punkts –, atbilst tāds saskaņā ar Direktīvas 2007/64 51. panta 1. punktu transponējošo valsts tiesību normu noslēgtais līgumiskais regulējums par maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildību, kas no maksājuma uzdevumu neizpildes vai nepareizas izpildes izrietošās negatīvās sekas paredz tikai un vienīgi klientam un kas iespējami apdraud maksājumu sistēmu pareizu darbību un efektivitāti un līdz ar to netieši arī – maksājumu pakalpojumu vienoto tirgu.

94.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uzskatu, ka uz trešo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka iestāde, kas saskaņā ar Direktīvas 2007/64 82. pantu ir izraudzīta sūdzību izskatīšanai, nevar izšķirt privāttiesiskus strīdus sūdzību procedūrās, ja vien attiecīgā dalībvalsts tai nav uzticējusi arī pildīt uzdevumus, kas piekrīt organizācijai, kuras kompetencē ir ārpustiesas pārsūdzības saskaņā ar tās pašas Direktīvas 2007/64 83. pantu. Saņemot sūdzību par maksājuma uzdevuma neizpildi vai nepareizu izpildi, kompetentā iestāde drīkst saskaņā ar Direktīvas 2007/64 75. pantu transponējošo valsts tiesību normu pārbaudīt šīs sūdzības pamatotību, vajadzības gadījumā noskaidrojot par maksājuma uzdevuma neizpildi vai nepareizu izpildi atbildīgo subjektu. Tomēr gadījumā, kad maksājumu pakalpojumu lietotājs nav patērētājs, tas nav iespējams, ja puses ir vienojušās par to, ka Direktīvas 2007/64 75. pantu transponējošā valsts tiesību norma nav piemērojama. Iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai šāda pušu vienošanās ir atbilstoša valsts tiesību normām, tostarp tām, ar kurām ir transponēta Direktīva 2007/64.

95.

Ar ceturto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 2007/64 80.–83. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajās paredzētajās sūdzību procedūrās kompetentajai iestādei ir jāņem vērā šķīrējtiesas nolēmums, kas atrisina strīdu starp maksājumu pakalpojumu sniedzēju un maksājumu pakalpojumu lietotāju ( 28 ).

96.

Iesniedzējtiesa norāda – ja iestāde, kuras kompetencē ir izskatīt sūdzības saskaņā ar Direktīvas 2007/64 80.–82. pantu, ir tiesīga piemērot tās 75. pantu transponējošās valsts tiesību normas, ir jānoskaidro, vai šai iestādei ir jāņem vērā šķīrējtiesas nolēmums, ar kuru – kā tas noticis izskatāmajā lietā – ir izšķirts strīds starp maksājumu pakalpojumu sniedzēju un šo pakalpojumu lietotāju.

97.

Šajā ziņā tomēr jāsaka, ka nedz Direktīvā 2007/64, nedz kādā citā Savienības tiesību normā šajā jautājumā nav rodamas nekādas norādes.

98.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja attiecīgajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jāparedz procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras personām ir noteiktas Savienības tiesību aktos, piemēram, Direktīvā 2007/64, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus ( 29 ).

99.

Tāpēc tas, cik liela nozīme šķīrējtiesas nolēmumam ir Direktīvas 2007/64 80.–82. pantā paredzētajās sūdzību procedūrās, principā ir jānosaka katras dalībvalsts tiesībās.

100.

Reglamentējot šīs procedūras, dalībvalstīm tomēr ir jānodrošina Direktīvas 2007/64 lietderīgā iedarbība, un tāpēc tās nedrīkst apdraudēt nedz šo secinājumu 78., 79. un 84. punktā minētās kompetento iestāžu funkcijas sūdzību procedūrās, nedz pilnvaras, ar kurām Direktīva 2007/64 šīs iestādes apvelta šo funkciju pildīšanai.

101.

Šajā ziņā arī jāņem vērā – kā norādīts saistībā ar trešo prejudiciālo jautājumu ( 30 ) – ka sūdzību procedūrām un strīdu izšķiršanas procedūrām ir atšķirīgi mērķi. Izvērtējot šos mērķus, manuprāt, ir secināms, ka tālab, lai varētu nodrošināt iepriekšējā punktā minēto Direktīvas 2007/64 lietderīgo iedarbību, ārpustiesas procedūru “civiltiesiskais’ mērķis, proti, izšķirt strīdus starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un lietotājiem, nedrīkst apdraudēt sūdzību procedūru “publiski tiesisko” mērķi nodrošināt, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji faktiski ievēro Direktīvu 2007/64 transponējošās valsts tiesību normas. Līdz ar to dalībvalstu procesuālā autonomija, manuprāt, nevar būt tik plaša, ka kompetentajai iestādei sūdzību procedūrā varētu likt ievērot šķīrējtiesas nolēmumu, kas ir pretējs sūdzību procedūras iznākumam.

102.

Ievērojot iepriekš izklāstīto, uzskatu, ka uz ceturto iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka tas, cik liela nozīme šķīrējtiesas nolēmumam ir Direktīvas 2007/64 80.–82. pantā paredzētajās sūdzību procedūrās, principā ir jānosaka katras dalībvalsts tiesībās. Reglamentējot šo aspektu, dalībvalstīm ir jānodrošina Direktīvas 2007/64 lietderīgā iedarbība, un tāpēc tās nedrīkst apdraudēt kompetento iestāžu funkcijas sūdzību procedūrās. Līdz ar to sūdzību procedūrā kompetentajai iestādei nevar likt ievērot šķīrējtiesas nolēmumu, kas ir pretējs sūdzību procedūras iznākumam.

103.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz Augstākās tiesas (Latvija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: