1. 

Ar Direktīvu 2001/23/EK ( 2 ) tiek kodificēta Direktīva 77/187/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā ( 3 ). Šis Arbeitsgericht Cottbus (Kotbusas Darba lietu tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts saistībā ar strīdu, ko uzsākuši R. Grafe un J. Pohle pret Südbrandenburger Nahverkehrs GmbH (turpmāk tekstā – “SBN”), iepriekšējo vietējo sabiedrisko autobusu pakalpojumu sniedzēju, un OSL Bus GmbH (turpmāk tekstā – “OSL Bus”), jauno minēto pakalpojumu sniedzēju.

2. 

Iesniedzējtiesa lūdz sniegt norādījumus par to, vai ir notikusi uzņēmuma īpašumtiesību pāreja Direktīvas 2001/23 izpratnē, arī ja nav notikusi būtiska materiālā īpašuma nodošana, bet lielāko daļu bijušā pakalpojumu sniedzēja nodarbināto darbinieku ir nodarbinājis jaunais uzņēmums. Tā jautā arī, vai šeit būtu piemērojams Tiesas nolēmums lietā Liikenne ( 4 ) par to Savienības tiesību piemērošanu, kas reglamentē darbinieku tiesības uzņēmumu īpašumtiesību pārejas gadījumos attiecībā uz sabiedriskā transporta autobusu pakalpojumu sniegšanu.

3.

Direktīvas 2001/23 apsvērumos ir paustas šādas atziņas. Pirmkārt, ir jāparedz darbinieku aizsardzība darba devēja maiņas gadījumā, it īpaši ir jānodrošina darbinieku tiesību aizsardzība ( 5 ). Otrkārt, Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām ( 6 ) ir noteikts, ka “iekšējā tirgus izveidei jāuzlabo darba ņēmēju dzīves un darba apstākļi [toreizējā] Eiropas Kopienā. Uzlabošanai vajadzības gadījumā ir jāattiecas uz dažiem nodarbinātības reglamentēšanas aspektiem, tādiem kā kolektīvās atlaišanas kārtība, kā arī tiem, kas attiecas uz bankrotu [..]” ( 7 ). Treškārt, Direktīva 77/187 1977. gadā tika pieņemta, lai tostarp veicinātu to attiecīgo valstu tiesību aktu saskaņošanu, kas aizsargā darbinieku tiesības ( 8 ).

4.

Saskaņā ar 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu Direktīva 2001/23 attiecas uz jebkuru uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreju citam darba devējam īpašumtiesību pārejas vai uzņēmumu apvienošanas dēļ. Saskaņā ar 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu “[..] īpašumtiesību nodošana [Direktīvas 2001/23] nozīmē notiek tad, ja pāriet īpašumtiesības uz ekonomisku vienību, kas saglabā savu identitāti, paredzot organizētu resursu sagrupēšanu ar mērķi turpināt saimniecisko darbību neatkarīgi no tā, vai tā ir pamata vai palīgdarbība”. 1. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka šo direktīvu piemēro valsts un privātajiem uzņēmumiem, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no tā, vai tie darbojas nolūkā gūt peļņu. Saskaņā ar 1. panta 2. punktu Direktīva 2001/23 ir piemērojama, ja un ciktāl uzņēmums, uzņēmējsabiedrība vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļa, kuru īpašumtiesību pāreja ir paredzēta, atrodas Līguma darbības teritorijā.

5.

2. pantā ir sniegtas šādas definīcijas. “Persona, kas nodod īpašumtiesības” ir “jebkura fiziska vai juridiska persona, kas, nododot 1. panta 1. punktā norādītās īpašumtiesības, beidz būt par darba devēju attiecībā uz uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļu”; “īpašumtiesību saņēmējs” ir “jebkura fiziska vai juridiska persona, kas 1. panta 1. punktā norādītās īpašumtiesību nodošanas dēļ kļūst par darba devēju uzņēmumā, uzņēmējsabiedrībā vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļā”, un “darbinieks” ir “katra persona, kuru kā darbinieku aizsargā attiecīgās valsts darba tiesības” ( 9 ).

6.

3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka “īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam”. 3. panta 3. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka “pēc īpašumtiesību pārejas to saņēmējs turpina ievērot tos pašus jebkura koplīguma noteikumus un nosacījumus, kas saskaņā ar līgumu attiecās uz personu, kas nodod īpašumtiesības, līdz koplīguma izbeigšanai vai termiņa beigām, vai līdz brīdim, kad stājas spēkā cits koplīgums”.

7.

Padomes Direktīvā 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai ( 10 ) bija iekļauti noteikumi, kas līgumslēdzējām iestādēm bija jāpiemēro, piešķirot tiesības slēgt šādus līgumus. Tomēr laikā, kad līgumslēdzēja iestāde pamatlietā organizēja konkursu par tiesību slēgt vietējo sabiedrisko autobusu pakalpojumu sniegšanas līgumu piešķiršanu, šī direktīva tika atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK ( 11 ). Šajos secinājumos attiecīgi atsaukšos uz pēdējo minēto direktīvu.

8.

SBN noslēdza līgumu ar Landkreis (Augššprēvaldes–Lauzicas [Oberspreewald‑Lausitz] apriņķa pašvaldība, turpmāk tekstā – “Landkreis” vai “līgumslēdzēja iestāde”) par vietējā sabiedriskā transporta autobusu pakalpojumu sniegšanu šajā apriņķī no 2008. gada 1. augusta. 2016. gada septembrī Landkreis izsludināja jaunu iepirkumu par autobusu pakalpojumu sniegšanu. SBN šajā iepirkumā nepiedalījās. Vēlāk SBN nolēma pārtraukt uzņēmuma darbību un atlaida visus tā darbiniekus.

9.

2017. gada 19. janvārīSBN ar uzņēmuma darbinieku pārstāvības padomi noslēdza vienošanos par sociālo plānu. Sociālajā plānā bija paredzēts, ka, ja darba ņēmēji no jaunā pakalpojumu sniedzēja nesaņem pārņemšanas piedāvājumu vai cieš finansiālus zaudējumus, tiekot no jauna pieņemti darbā, viņiem ir jāsaņem dažāda lieluma atlaišanas pabalsti.

10.

Tiesības sniegt vietējā sabiedriskā transporta pakalpojumus kopš 2017. gada 1. augusta tika piešķirtas Kraftverkehrsgesellschaft Dreiländereck mbH (turpmāk tekstā – “KVG”), pilnībā Rhenus Veniro GmbH & Co. KG piederošam meitasuzņēmumam. Lai sniegtu transporta pakalpojumus, tas nodibināja tam pilnībā piederošu meitasuzņēmumu OSL Bus. OSL Bus pieņēma darbā daudzus autobusu vadītājus un daļu vadības personāla no iepriekšējā pakalpojumu sniedzēja SBN. 2017. gada 10. aprīļa vēstulē jaunais pakalpojumu sniedzējs paziņoja SBN, ka tas neiegādāsies līzingā vai citādi neizmantos SBN piederošo materiālo īpašumu – autobusus, depo, darbnīcas un uzņēmuma iekārtas.

11.

R. Grafe kopš 1978. gada 16. jūlija strādāja pie SBN (vai tā tiesību priekšteča) par pilna laika autobusa vadītāju un brigadieri. Ar 2017. gada 27. janvāra vēstuli SBN atlaida R. Grafe, sākot no 2017. gada 31. augusta. Kopš 2017. gada 1. septembra viņš strādā pie OSL Bus par autobusu vadītāju. Jaunais pakalpojumu sniedzējs neņēma vērā R. Grafe iepriekš pie SBN nostrādāto laikposmu. Tāpēc viņš tika ierindots koplīguma ar OSL Bus sākuma atalgojuma pakāpē kā nesen darbā pieņemts darbinieks. R. Grafe vērsās pret SBN īstenoto atlaišanu un norādīja, ka jaunajam pakalpojumu sniedzējam, nosakot viņam pakāpi, ir jāņem vērā viņa līdz šim nostrādātais laikposms. Gan R. Grafe, gan SBN ieskatā viņa darba tiesiskās attiecības, pārejot uzņēmuma īpašumtiesībām, ir pārgājušas uz OSL Bus.

12.

J. Pohle kopš 1979. gada 6. novembra strādāja pie SBN par pilna laika autobusa vadītāju un brigadieri. SBN ar 2017. gada 27. janvāra vēstuli atlaida J. Pohle, sākot no 2017. gada 31. augusta. Jaunais pakalpojumu sniedzējs J. Pohle darbu nepiedāvāja. J. Pohle apstrīdēja SBN lēmumu. Pakārtoti viņš lūdza atlaišanas pabalsta izmaksu 68034,56 EUR apmērā, pamatojoties uz sociālo plānu, par kuru bija vienojušies SBN un tā darbinieku pārstāvības padome.

13.

SBN savā pretprasībā norādīja, ka līdz ar uzņēmuma īpašumtiesību pāreju darba tiesiskās attiecības ar J. Pohle Direktīvas 2001/23 izpratnē esot pārgājušas uz jauno transporta pakalpojumu sniedzēju. Tāpēc SBN neesot pienākuma izmaksāt atlaišanas pabalstu J. Pohle. OSL Bus apgalvo, ka nav notikusi attiecīga uzņēmuma īpašumtiesību pāreja. Tas neesot pārņēmis neko no iepriekšējā uzņēmuma materiālā īpašuma; un faktam, ka tas pārņēma daudzus darbiniekus, neesot izšķirošas nozīmes autobusu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanā.

14.

Lietā Liikenne ( 12 ) šī Tiesa atzina, ka pārvadājumus ar autobusiem nevar uzskatīt par darbību, kas balstīta galvenokārt uz cilvēku darbaspēku, jo šādai darbībai ir nepieciešami ievērojami līdzekļi un aprīkojums. Tādā jomā kā sabiedriskais maršruta autobusu transports, kurā uzņēmuma materiālajam īpašumam tā darbības veikšanā ir bijusi būtiska nozīme, fakts, ka šāda pienācīgai vienības funkcionēšanai nepieciešamā materiālā īpašuma pāreja no vecā uz jauno pakalpojumu sniedzēju būtiskā apjomā nenotiek, liek uzskatīt, ka vienība nesaglabā savu identitāti ( 13 ).

15.

Iesniedzējtiesa atbalsta SBN pamatlietā izvirzīto argumentu, ka nosacījumi, kas attiecas uz aplūkotā autobusu pakalpojuma sniegšanu, atšķiras no tiem, kuri ir pamatā Tiesas spriedumam lietā Liikenne ( 14 ). Šajos nosacījumos ietilpa: i) juridiskās prasības, tehnoloģiju attīstība un vides aizsardzība, piemēram, “Euro 6” standarts izplūdes gāzēm ( 15 ); ii) 10 gadus ilgs aplūkoto autobusu pakalpojumu sniegšanas līguma darbības laiks, un iii) iepirkuma kritēriji, kuros bija paredzēts, ka autobusu vecums nedrīkst pārsniegt 15 gadus (no pirmreizējās reģistrācijas dienas) ( 16 ), visiem izmantotajiem autobusiem bija jābūt ar vienotu pamatdizainu, autobusiem bija jāatbilst “Euro 6” standartam ( 17 ), un no 2018. gada 1. janvāra 40 % izmantoto transportlīdzekļu bija jābūt zemas grīdas vai zemas iekļuves transportlīdzekļiem (pieaugot līdz 70 % no 2022. gada 1. janvāra) ( 18 ). Tādējādi mūsdienās jauns transporta pakalpojumu sniedzējs, saprātīgi spriežot, varētu izslēgt iespēju pārņemt bijušā transporta pakalpojumu sniedzēja izmantotos autobusus.

16.

Iesniedzējtiesa ir izdarījusi šādus secinājumus. Pirmkārt, autobusi, kas parasti turpmākai izmantošanai nav piemēroti vai ir izmantojami vairs tikai ļoti ierobežotā apjomā, nevar tikt uzskatīti par būtiskiem jaunā pakalpojumu sniedzēja darbībai. Gluži pretēji – šie autobusi vietējā sabiedriskā autobusu transporta pakalpojumu sniegšanas vajadzībām ir obligāti jānomaina. Otrkārt, autobusu depo vairs nav nepieciešami. Treškārt, autobusu vadītājiem ir būtiska nozīme attiecīgajā uzņēmumā. Iepirkuma specifikācijās bija noteikts, ka “līgumslēdzējam ir jāgarantē, ka autobusu vadītāji atbilst prasībām par pievilcīgu vietējo sabiedrisko pasažieru transportu, kas īpaši koncentrējas uz pakalpojumu sniegšanu un klientu”. Autobusu vadītāji – sevišķi lauku reģionos – ir svarīgākais resurss un, it īpaši, nepietiekams resurss. Visbeidzot, autobusu vadītāji, ņemot vērā to zināšanas par teritoriju un viņu zinātību par maršrutiem, nav viegli aizstājams resurss.

17.

Sabiedrisko autobusu transporta pakalpojumus Augššprēvaldes–Lauzicas apriņķī līdz 2017. gada 31. jūlijam sniedza SBN. No 2017. gada 1. augusta tos īstenoja jaunais pakalpojumu sniedzējs. Iesniedzējtiesa norāda, ka lai vietējās sabiedriskā transporta sistēmas pāreja norisinātos gludi, nebija nozīmes tam, kādi autobusi tiks izmantoti, turpretim bija nozīme tam, kādi autobusu vadītāji tiks nodarbināti.

18.

Ņemot to vērā, iesniedzējtiesa uzdod Tiesai šādus jautājumus:

19.

SBN, OSL Bus un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Ne R. Grafe, ne J. Pohle nedz iesniedza rakstveida apsvērumus, nedz arī apmeklēja 2019. gada 21. marta tiesas sēdi, kurā SBN, OSL Bus un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus.

20.

Lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu patiešām nav valsts tiesību aktu apraksta; tāpat tajā nav norādīts, vai publiskā iepirkuma process saistībā ar autobusu pakalpojumiem, kas tiek sniegti Augššprēvaldes–Lauzicas apriņķa pašvaldības uzdevumā, atbilda Savienības tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem. Tomēr šķiet, ka Tiesai ir pietiekama informācija, lai pieņemtu nolēmumu, un ka šādi trūkumi tāpēc nevar mazināt Tiesas kompetenci atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem ( 19 ).

21.

No iesniedzējtiesas atsauces uz Direktīvu 92/50 izriet divi punkti. Pirmkārt, no sniegtās informācijas ir skaidrs, ka brīdī, kad Augššprēvaldes–Lauzicas apriņķa pašvaldība izsludināja iepirkumu, šī direktīva vairs nebija spēkā ( 20 ). Otrkārt, ir skaidrs, ka aplūkojamie Savienības tiesību akta punkti attiecas tikai uz Direktīvas 2001/23 interpretāciju attiecībā uz uzņēmumu īpašumtiesību pāreju. Tiesa jau ir paskaidrojusi, ka fakts, ka Direktīvas 2001/23 noteikumi atsevišķos gadījumos var tikt piemēroti attiecībā uz darījumu, kas ietilpst publiskā iepirkuma direktīvu piemērošanas jomā, nevar tikt uzskatīts par tādu, kas liktu apšaubīt tās mērķus ( 21 ). Tiesai nav nepieciešamās informācijas, lai pārbaudītu, vai Savienības tiesību normas publiskā iepirkuma jomā ir tikušas ievērotas, un, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas jautājumiem, pie šī aspekta turpmāk nav jākavējas.

22.

Nav strīda par to, ka Augššprēvaldes–Lauzicas apriņķa pašvaldības uzdevumā sniegto sabiedriskā transporta autobusu pakalpojumu sniegšanas tiesību nodošana ietilpst Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā ( 22 ). Šīs direktīvas izpratnē SBN ir persona, kas nodod īpašumtiesības, OSL Bus ir īpašumtiesību saņēmējs un R. Grafe un J. Pohle ir darbinieki attiecīgi šīs direktīvas 2. panta 1. punkta a), b) un d) apakšpunkta izpratnē.

23.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai lauku autobusu pakalpojumu sniegšanas tiesību nodošana no viena pakalpojumu sniedzēja citam publiskā iepirkuma procedūras kontekstā ir uzņēmuma īpašumtiesību pāreja Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē pat tad, ja jaunajam pakalpojumu sniedzējam nav nodots materiālais īpašums (tāds kā paši autobusi). Otrais jautājums pēc būtības ir par to, vai uzņēmumu īpašumtiesību pārejas gadījumos, ja materiālais īpašums vairs nav svarīgs, ir iespējams atkāpties no Tiesas lēmuma lietā Liikenne ( 23 ). Atbildot uz pirmo jautājumu, būs jāpārbauda Tiesas spriedums minētajā lietā. Tāpēc izskatīšu abus jautājumus kopā.

24.

Praktiskais jautājums šeit ir par to, vai OSL Bus pārņem tiesības un pienākumus attiecībā uz R. Grafe un J. Pohle darba līgumiem no iepriekšējā pakalpojumu sniedzēja ( 24 ).

25.

Šajā jautājumā SBN, OSL Bus un Komisija ir daļēji vienisprātis. Pirmkārt, katrs no viņiem apgalvo, ka, lai noteiktu, vai ir notikusi uzņēmuma īpašumtiesību pāreja Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ir jāņem vērā visi faktiskie apstākļi, kas raksturo strīdīgo saimniecisko darbību. Šie apstākļi ir jāuzskata par daļu no kopējā attiecīgās lietas novērtējuma, un tāpēc tie nevar tikt skatīti atsevišķi. Otrkārt, tie atzīst, ka Tiesa ir atzinusi, ka atsevišķās nozarēs, kurās uzņēmuma personāla saglabāšana ir ārkārtīgi svarīga, uzņēmums var saglabāt savu identitāti pēc īpašumtiesību nodošanas, ja jaunais pakalpojumu sniedzējs veic ne tikai tādu pašu darbību, bet arī saglabā būtībā to pašu personāla grupu.

26.

SBN apgalvo, ka ir notikusi uzņēmuma īpašumtiesību pāreja. Faktiskie autobusi (kas ir viegli aizvietojami) neesot tik svarīgi kā darbinieki. Tikai pārņemot lielāko daļu SBN esošo darbinieku, jaunais pakalpojumu sniedzējs esot varējis turpināt nodrošināt netraucētu autobusu transporta darbību Augššprēvaldes–Lauzicas apriņķī.

27.

OSL Bus apgalvo, ka, tieši pretēji, Direktīva 2001/23 nav piemērojama gadījumā, kad bijušais pakalpojumu sniedzējs nav jaunajam pakalpojumu sniedzējam nodevis vērā ņemamus darbības līdzekļus (šajā gadījumā – autobusus). Pārvadājumi ar autobusiem esot tieši viena no tām nozarēm, kas nav galvenokārt atkarīga no kvalificētiem darbiniekiem. Šajā nozarē pievienoto vērtību it īpaši radot materiālais īpašums – autobusi. Pakalpojumu neesot iespējams nodrošināt bez šiem aktīviem. Tādējādi tam, vai autobusi no vecajiem pakalpojumu sniedzējiem tiek nodoti jaunajiem, esot izšķiroša nozīme.

28.

Komisija tāpat apgalvo, ka no Tiesas sprieduma lietā Liikenne ( 25 ) izriet, ka pārvadājumi ar autobusiem nav nozare, kur pakalpojumu sniegšana ir atkarīga no darbiniekiem. Valsts tiesai esot jāpārbauda, vai pastāv pietiekami kritēriji, lai norādītu, ka īpašumtiesību nodošana ir notikusi. Tās ieskatā fakta, ka nav nodots materiāls īpašums, nozīme nevarot tikt apšaubīta ar faktu, ka bijušais pakalpojumu sniedzējs ir veicis attiecīgo darbību ar materiālo īpašumu, kas sava vecuma dēļ ir zaudējis lielāko daļu tā materiālās vērtības un kas šajā nozarē veikto tehnisko uzlabojumu rezultātā ir novecojis.

29.

Man šķiet, ka Tiesa, lai nodrošinātu vienveidīgu Direktīvas 2001/23 piemērošanu, pārbaudot, vai attiecīgā vienība saglabā savu identitāti ( 26 ), ir pēc būtības pievērsusies jautājumam par to, vai ir notikusi īpašumtiesību pāreja šīs direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Šāda pieeja, neraugoties uz atšķirībām direktīvas valodu redakcijās un dažādā īpašumtiesību līgumiskas nodošanas satura valstu tiesībās dēļ, nodrošina vienveidīgu piemērošanu. Tiesa ir sniegusi pietiekami plašu interpretāciju, tādējādi rīkojoties saskaņā ar Direktīvas 2001/23 mērķi ( 27 ).

30.

Lai noteiktu, vai vienība saglabā savu identitāti, ir jāņem vērā visi faktiskie apstākļi, kas raksturo attiecīgo darījumu, tostarp uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības veids, tas, vai notiek vai nenotiek materiāla īpašuma – piemēram, ēku un kustama īpašuma – pāreja, nemateriāla īpašuma vērtība pārejas brīdī, tas, vai jaunais darba devējs pārņem vai nepārņem tā personāla vairākumu, tas, vai notiek vai nenotiek klientu pāreja, kā arī pirms un pēc pārejas veikto darbību līdzības pakāpe un šo darbību iespējamās pārtraukšanas ilgums. Šie elementi ir jāuzskata par daļu no konkrētās lietas vispārējo apstākļu novērtējuma, un tāpēc tie nevar tikt aplūkoti atsevišķi. Konkrēti, Tiesa ir uzskatījusi, ka valsts tiesai, izvērtējot faktiskos apstākļus, kas raksturo attiecīgo darījumu, tostarp ir jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības veids ( 28 ). No minētā izriet, ka, nosakot, vai ir notikusi īpašumtiesību pāreja Direktīvas 2001/23 izpratnē, nozīme, kas attiecīgi piešķirama katram no kritērijiem, noteikti atšķiras atkarībā no veiktās darbības, pat no ražošanas vai pārvaldības metodēm, kas izmantotas attiecīgajā uzņēmumā, uzņēmējsabiedrībā vai uzņēmējsabiedrības daļā ( 29 ).

31.

Grūtības rada noteikšana, kā šo pārbaudi piemērot, it īpaši novērtējot, kāda nozīme piešķirama dažādajiem faktoriem šajā novērtējumā. Man šķiet, ka tas nav tikai jautājums par to, vai personāls vai materiālais īpašums (autobusi) tikuši nodoti jaunajam pakalpojuma sniedzējam. Jebkura novērtējuma sākuma punktam drīzāk vajadzētu būt Direktīvas 2001/23 mērķim, proti, paredzēt darbinieku, it īpaši viņu tiesību, aizsardzību darba devēja maiņas gadījumā ( 30 ). Tādēļ, manuprāt, jebkādai pārbaudei ir nepieciešama lielāka nianses pakāpe par to, ko ierosina šīs lietas dalībnieki.

32.

Saskaņā ar Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punktu saistības, kas izriet no īpašumtiesību pārejas dienā pastāvoša darba līguma (vai darba attiecībām), īpašumtiesību nodošanas dienā automātiski pāriet īpašumtiesību saņēmējam.

33.

[Direktīvas 2001/23] izstrādes gaita apstiprina, ka uzņēmuma īpašumtiesību pārejas gadījumā starp īpašumtiesības nododošo personu un darbiniekiem, kas pāriet pie jaunā pakalpojumu sniedzēja, pastāvošo darba attiecību aizsardzība ir centrālais Direktīvas 2001/23 elements ( 31 ). Tādējādi pārbaude par to, vai attiecīgās vienības identitāte ir saglabāta, kā arī ar to saistīto faktu un lietas apstākļu novērtējums ir jāveic saskaņā ar šo pamatmērķi.

34.

No Tiesas judikatūras izriet, ka šādam novērtējumam noteikti ir jābūt elastīgam. Tādējādi šī novērtējuma elementiem piešķiramā nozīme katrā konkrētā gadījumā būs atšķirīga. No vienas puses, Tiesa ir nospriedusi, ka nozarē, kurā darbība galvenokārt ir balstīta uz darbaspēku, ekonomiskās vienības identitāte nevar tikt saglabāta, ja jaunais pakalpojumu sniedzējs nenodarbina lielāko bijušā pakalpojuma sniedzēja personāla daļu ( 32 ). No otras puses, kad konkrēta darbība galvenokārt ir balstīta uz aprīkojumu, fakts, ka jaunais pakalpojumu sniedzējs šīs darbības veikšanai nav pārņēmis bijušos darbiniekus, neizslēdz, ka ir notikusi uzņēmuma īpašumtiesību pāreja Direktīvas 2001/23 izpratnē ( 33 ).

35.

Šeit iesniedzējtiesa norāda, ka darbaspēks (autobusu vadītāji un vadības personāls) bija svarīgs, lai nodrošinātu, ka vietējo autobusu pakalpojumu sniegšana Augššprēvaldes–Lauzicas apriņķī tiek vienmērīgi nodota no vecā pakalpojumu sniedzēja jaunajam ( 34 ). Tomēr iesniedzējtiesas nolēmumā nav konstatēts, ka autobusi un cits materiāls īpašums uzņēmumam ir bijis būtisks, it īpaši laikā, kad kompetentā iestāde izsludināja iepirkumu.

36.

Tāpēc man šķiet, ka SBN un OSL Bus nevar būt taisnība, ciktāl abi divi atbildētāji pamatlietā apgalvo, ka, ja pastāv kāds no Tiesas norādītajiem elementiem, no tā automātiski izriet, ka uzņēmuma īpašumtiesību pāreja ir (vai gluži pretēji – nav) notikusi. Veicamais novērtējums ir sarežģītāks par šo.

37.

Lietā Schmidt ( 35 ) Tiesa it īpaši pievērsās jautājumam par to, vai materiāla īpašuma nodošanas neesamība izslēdz īpašumtiesību pāreju, kas noteikta Direktīvā 77/187 ( 36 ). Uz šo jautājumu Tiesa atbildēja stingri noraidoši. Tā norādīja, ka iepriekšējā judikatūrā šādu aktīvu nodošana bija iekļauta starp “dažādajiem faktoriem, kas valsts tiesai ir jāņem vērā, vērtējot kompleksu darījumu kopumā, lai izlemtu, vai faktiski ir notikusi uzņēmuma īpašumtiesību pāreja” ( 37 ). Taču tikai fakts, ka materiāla īpašuma nodošana bijusi uzskaitīta kā faktors, nedod tiesības secināt, ka, nepastāvot šādai aktīvu nodošanai, uzņēmuma īpašumtiesību pāreja nav notikusi. Tiesa atgādināja, ka tā iepriekš (lietā Spijkers) ( 38 ) ir lēmusi, ka šim faktoram pašam par sevi nav izšķirošas nozīmes. Tādēļ tā secināja, ka direktīvas mērķis, proti, darba ņēmēju aizsardzība, “nevar būt atkarīgs tikai no [šī] faktora” ( 39 ).

38.

Iesniedzējtiesa savā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu norāda, ka OSL Bus faktiski nevarēja pārņemt SBN izmantoto autobusu parku, jo nosacījumi, kas bija piemērojami Augššprēvaldes–Lauzicas apriņķa autobusu maršrutu apkalpošanai, bija mainījušies. Tagad tiekot piemērotas stingrākas prasības attiecībā uz izplūdes gāzēm. Ekspluatācijā esošie autobusi nedrīkstot būt vecāki par 15 gadiem (SBN autobusu vecums laikā, kad jaunais pakalpojumu sniedzējs pārņēma autobusu pakalpojumu sniegšanu, vidēji bija 13 gadi). Lielai daļai izmantoto transportlīdzekļu esot jābūt piemērotai piekļuvei personām ar invaliditāti. Esot vispārēja virzība uz elektrisku autobusu izmantošanu ar dīzeļdegvielu vai benzīnu darbināmu autobusu vietā; un iesniedzējtiesa ņēma vērā faktu, ka jaunā pakalpojumu sniedzēja līgums ir uz 10 gadiem. Iesniedzējtiesa attiecībā uz personālu piekrita SBN apgalvojumam, ka “autobusu vadītāji ekonomiskajai vienībai ir būtiski”. Iepirkuma specifikācijās bija noteikts, ka “līgumslēdzējam ir jāgarantē, ka autobusu vadītāji atbilst prasībām par pievilcīgu vietējo sabiedrisko pasažieru transportu, kas īpaši koncentrējas uz pakalpojumu sniegšanu un klientu”. Tāpat iesniedzējtiesa pauda viedokli, ka tādās lauku teritorijās kā Augššprēvaldes–Lauzicas apriņķis pieredzējuši autobusu vadītāji ir “rets un vērtīgs resurss” ( 40 ).

39.

Vai attiecīgā vienība saglabāja savu identitāti, galu galā ir faktu jautājums, un tāpēc tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru identitātes saglabāšana tostarp tiek norādīta ar to, vai jaunais darba devējs faktiski turpina vai atsāk tās pašas vai līdzīgas darbības ( 41 ).

40.

Šajā sakarā iesniedzējtiesas nolēmumā ir norādīts, ka jaunais pakalpojumu sniedzējs OSL Bus sniedza autobusu pakalpojumus, kuri bija līdzīgi tiem, kurus īstenoja bijušais pakalpojumu sniedzējs SBN. Pakalpojumu sniegšanā nebija pēkšņa pārtraukuma ( 42 ). Pakalpojums tika sniegts viena un tā paša klienta (līgumslēdzējas iestādes) uzdevumā, visdrīzāk, apkalpojot daudzus no tiem pašiem maršrutiem un daudzus no tiem pašiem pasažieriem.

41.

Vai šajā kontekstā faktam, ka materiāla īpašuma nodošana nenotika, ir prevalējoša nozīme?

42.

OSL Bus konkrēti uzsver to, ko tā apzīmē ar “bijušā pakalpojumu sniedzēja materiālā īpašuma pievienoto vērtību”. Tā apgalvo, ka iesniedzējtiesas nolēmumā norādītie faktori nav nozīmīgi. Lieta esot jāvērtē abstrakti, un izšķiroši esot tas, vai materiālais īpašums tiek nodots jaunajam pakalpojumu sniedzējam.

43.

Šādam risinājumam nevaru piekrist.

44.

Proti, uzņēmuma pāreja nenotiek abstrakti. Gluži pretēji: iesniedzējtiesas minētie elementi atbilst faktoriem, kurus šī Tiesa savā apjomīgajā judikatūrā atzinusi par būtiskiem. Savienības likumdevējs nolēma rīkoties šajā jomā tieši tāpēc, ka uzņēmuma īpašumtiesību pārejai ir reālas un praktiskas sekas ne tikai attiecībā uz iesaistītajām vienībām, bet arī to darbiniekiem. Tādēļ būtu pretdabiski izskatīt šādas lietas no tīri abstrakta viedokļa. Pārbaude, ko Tiesa piemēro, ir būtībā praktiska faktu pārbaude: vai ir “pārgājušas īpašumtiesības uz ekonomisku vienību, kas saglabā savu identitāti, Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē?”. Šis novērtējums nevar tikt samazināts līdz noteikšanai, vai materiālais īpašums tiek nodots no vecā pakalpojumu sniedzēja jaunajam pakalpojumu sniedzējam.

45.

Vai no lietas Liikenne ( 43 ) katrā ziņā izriet, ka tāpēc, ka bijušais pakalpojumu sniedzējs esošos (vecos) autobusus nenodeva jaunajam pakalpojumu sniedzējam, uzņēmuma īpašumtiesību pāreja šeit nenotika?

46.

Lieta Liikenne ( 44 ) attiecās uz trīs gadu līgumu par autobusu pakalpojumiem, kas aptvēra septiņas reģionālās autobusu līnijas. Vecais pakalpojumu sniedzējs (Hakunilan Liikenne, turpmāk tekstā – “HL”) apkalpoja maršrutus ar 26 autobusiem. Gaidot pasūtītu 22 jaunu autobusu piegādi, jaunais pakalpojumu sniedzējs (Liikenne) iznomāja divus autobusus no HL uz diviem vai trīs mēnešiem un iegādājās no tā dažus formastērpus ( 45 ). Tas nepārņēma nevienu transportlīdzekli vai citus būtiskus aktīvus pastāvīgai izmantošanai.

47.

Tiesa vispirms atzīmēja vairākus vispārīgus jautājumus, kas izriet no pastāvīgās judikatūras. Tie ietver atsauci uz Direktīvas 2001/23 mērķiem; uzņēmuma jēdzienu šīs direktīvas izpratnē; pārbaudes izklāstu un kritērijus, lai novērtētu, vai ir notikusi “pāreja” tās 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, un atgādinājumu, ka konkrētās lietas faktiskie apstākļi ir jāizvērtē valsts tiesai ( 46 ).

48.

Grūtības var radīt šāda sprieduma daļa:

49.

Tāpēc valsts tiesai sniegtā atbilde bija, ka “[..] tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, Direktīva 77/187 nav piemērojama, ja nenotiek būtiska materiālā īpašuma pāreja starp šiem diviem uzņēmumiem” ( 48 ).

50.

Ņemot vērā fragmentus, kurus es tikko citēju no lietas Liikenne, es ar cieņu pateicos Arbeitsgericht Cottbus (Kotbusas Darba lietu tiesa) par tās lojalitāti un saprātīgo attieksmi, iesniedzot šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

51.

Vai Tiesas nolēmums lietā Liikenne nozīmē, ka valsts tiesai šajā gadījumā ir liegts nonākt pie citāda secinājuma attiecībā uz citu faktisko apstākļu kopumu, ja pakalpojumu sniedzēja maiņa vietējo sabiedrisko autobusu pakalpojumu sniegšanā tāpat neietvēra esošo autobusu nodošanu no vecā pakalpojumu sniedzēja jaunajam pakalpojumu sniedzējam?

52.

Man tā nešķiet.

53.

Manuprāt, šīs lietas fakti nepārprotami izšķirošos aspektos ļoti atšķiras no tiem, kas bija pamatā nolēmumam lietā Liikenne.

54.

Protams, nav iespējams sniegt autobusu pakalpojumus bez autobusiem un to vadītājiem. Tomēr nekas lietas Liikenne faktos, kā minēts ģenerāladvokāta F. Ležē secinājumos ( 49 ) un spriedumā ( 50 ), nenorāda, ka jaunā pakalpojumu sniedzēja lēmumu attiecīgajā gadījumā nepārņemt vecā pakalpojumu sniedzēja autobusus noteica juridiski, tehniski vai ar vidi saistīti apsvērumi. Liikenne acīmredzami bija gandrīz pietiekams skaits autobusu, lai apkalpotu septiņas papildu līnijas, kuras tā pārņēma (tā īslaicīgi iznomāja divus autobusus no HL), un tā bija jau pasūtījusi 22 jaunus autobusus. Kāpēc (no komerciālā viedokļa) tai būtu bijuši jāpārņem HL rīcībā esošie 26 autobusi?

55.

Šeit līgums, par kuru tika izsludināts iepirkums, bija uz vairāk nekā trīs reizes ilgāku laiku (10 gadi 3 gadu vietā). Līgums bija paredzēts, lai apkalpotu visu vietējo autobusu transportu, kur būtiska varētu būt viegla autobusu savstarpējā aizvietojamība dažādu maršrutu ietvaros. Iespējams, ka par būtisku apsvērumu ir ticis uzskatīts tas, vai esošais autobusu parks varētu tikt saprātīgi izmantots visā šī līguma darbības laikā. Divdesmit gadus pēc faktiem lietā Liikenne ( 51 ) konkursa noteikumos potenciālajiem pretendentiem tika pilnīgi skaidri noteikts, ka pamatiekārtām (autobusiem), kas tiks izmantoti jaunajā 10 gadus ilgajā iepirkuma laikā, būs jāatbilst noteiktiem jauniem (augstākiem) tehniskiem un ar vidi saistītiem standartiem.

56.

Līdz ar to iesniedzējtiesas nolēmumā ir pietiekami daudz materiālu, lai secinātu (protams, valsts tiesai kā vienīgajai tiesai, kas izvērtē faktus, veicot nepieciešamo faktu pārbaudi), ka – pilnīgi neatkarīgi no jaunā pakalpojumu sniedzēja jau īpašumā esošā autobusu parka lieluma – šim pakalpojumu sniedzējam nebija jēgas pārņemt vecā pakalpojumu sniedzēja esošo autobusu parku, jo tas nebūtu varējis izmantot šos autobusus, lai izpildītu savas jaunās līgumiskās un juridiskās saistības. Attiecīgo transportlīdzekļu atļautais ekspluatācijas laiks bija tuvu beigām, un tie neatbilda juridiski tehniskajām un ar vidi saistītajām prasībām, kas noteiktas iepirkuma specifikācijās. Ja esošais autobusu parks tiktu nodots, tas (lietas Liikenne ( 52 ) 42. punkta vārdiem) nebūtu bijis“nepieciešams vienības pienācīgai darbībai”. Tas būtu lemts nodošanai metāllūžņos.

57.

Apstākļos, kad juridiskie, tehniskie un ar vidi saistītie ierobežojumi nozīmē, ka jaunajam pakalpojumu sniedzējam nav komerciāli izdevīgi pārņemt vecā pakalpojumu sniedzēja materiālo īpašumu, man šķiet, ka valsts tiesai, vērtējot, vai ir vai nav notikusi uzņēmuma pāreja, uz kuru attiecas Direktīva 2001/23, pareizi būtu ignorēt to, kas ir noticis ar materiālo īpašumu, un koncentrēties uz citiem darījuma elementiem. Kā Tiesa to ir paskaidrojusi lietā Liikenne ( 53 ) un norādījusi uz “materiālo īpašumu” kvadrātiekavās, “lai noteiktu, vai ekonomiskas vienības pārejas nosacījumi ir izpildīti, ir būtiski arī ņemt vērā visus faktiskos apstākļus, kas raksturo attiecīgo darījumu, tostarp jo īpaši iesaistītā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības veidu [to, vai notiek/nenotiek materiāla īpašuma – tāda kā ēkas un kustamais īpašums – pāreja,] nemateriāla īpašuma vērtību pārejas brīdī, to, vai jaunais darba devējs pārņem vai nepārņem personāla kodolu, to, vai notiek vai nenotiek klientu pāreja, kā arī pirms un pēc pārejas veikto darbību līdzīguma pakāpi un šo darbību iespējamās pārtraukšanas ilgumu. Tomēr šie elementi ir tikai daļa no vērtēšanas aspektu kopuma, kas jāizvērtē, un tādējādi tie nevar tikt vērtēti atsevišķi (skat. it īpaši lietu Spijkers [ ( 54 )], 13. punkts, un lietu Süzen ( 55 ), 14. punkts)”.

58.

Papildus jānorāda, ka analīze, kas tiktu vērsta tikai uz to, ka šāds materiālais īpašums nav nodots, varētu apdraudēt Direktīvas 2001/23 galveno mērķi. Jaunajam pakalpojumu sniedzējam būtu pārāk viegli strukturēt darījumu tā, lai materiālā īpašuma nepārņemšanas dēļ uz to neattiektos direktīva (patiešām šķiet ticami, ka tas rīkotos tieši šādi). Tomēr rezultātā jaunais pakalpojumu sniedzējs tad varētu izvairīties no pienākumiem, kas tam citādi rastos pret vecā pakalpojumu sniedzēja darbiniekiem. Tas, protams, nevar būt pareizi.

59.

Manis piedāvātā pieeja nav pretrunā spriedumam lietā Liikenne ( 56 ). Katrā uzņēmumu pārejas gadījumā valsts tiesai konkrētajiem lietas faktiem ir jāpiemēro Tiesas judikatūrā paredzētie kritēriji. Kā iepriekš norādīts, lietas Liikenne ( 57 ) fakti un apstākļi būtiski atšķīrās no šajā lietā aplūkotajiem. Argumentācija lietā Liikenne ( 58 ) var palikt nemainīga, tomēr šajā gadījumā no šiem ļoti atšķirīgajiem faktiem izriet cits secinājums.

60.

Tāpēc uzskatu, ka, nosakot, vai ekonomiska vienība ir saglabājusi savu identitāti un vai tādējādi ir notikusi uzņēmuma īpašumtiesību pāreja Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, valsts tiesai ir: i) pilnībā jāņem vērā šīs direktīvas pamatmērķis aizsargāt darbiniekus un to tiesības darba devēja maiņas gadījumā, un ii) jānovērtē visi attiecīgā darījuma fakti un apstākļi, ieskaitot juridiskos, tehniskos un ar vidi saistītos ierobežojumus, kas attiecas uz aplūkotās saimnieciskās darbības veikšanu. Fakts, ka nozīmīgs materiālais īpašums nav nodots, ir būtisks, bet ne obligāti izšķirošs.

61.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesai uz Arbeitsgericht Cottbus (Kotbusas Darba lietu tiesa, Vācija) uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild šādi:

Nosakot, vai ekonomiska vienība ir saglabājusi savu identitāti un vai tādējādi ir notikusi uzņēmuma īpašumtiesību pāreja Direktīvas 2001/23/EK (2001. gada 12. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, valsts tiesai ir:

Ja šādu juridisku, tehnisku un ar vidi saistītu ierobežojumu pastāvēšana faktiski liedz būtiska materiālā īpašuma nodošanu, valsts tiesai, lemjot par to, vai uzņēmuma nodošana Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir notikusi vai nav, šis darījuma aspekts nebūtu jāuzskata par pilnīgi izšķirošu.