1. 

Šī apelācijas sūdzība kopumā ir par juridisko pamatu, kas ļauj EUIPO apelācijas padomēm atsaukt pašām savus lēmumus.

2. 

Strīds radās, kad apvienība repowermap.org (turpmāk tekstā – “repowermap”) mēģināja panākt, lai tiktu anulēta Eiropas Savienības preču zīme (“REPOWER”), kuras īpašnieks bija cits uzņēmums (Repower AG), attiecībā uz visām precēm un pakalpojumiem, par kuriem iesniegts reģistrācijas pieteikums.

3. 

Pēc administratīvā procesa EUIPO Apelācijas piektā padome ar 2016. gada 8. februāra lēmumu daļēji atzina pieteikumu par preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu ( 2 ). Tā kā repowermap apstrīdēja šo lēmumu Vispārējā tiesā ( 3 ), pati Apelācijas padome (2016. gada 3. augustā) to atsauca, uzskatot to par nepietiekami pamatotu.

4. 

Līdz ar to Repower AG cēla prasību par 2016. gada 3. augusta lēmumu Vispārējā tiesā, kura to noraidīja ar 2018. gada 21. februāra spriedumu, par kuru ir iesniegta šī apelācijas sūdzība.

5.

Lietu reglamentē ratione temporis Regula Nr. 207/2009 tās sākotnējā redakcijā, kas grozīta 2015. gadā ( 5 ) un vēlāk aizstāta ar Regulu (ES) 2017/1001 ( 6 ).

6.

Regulas Nr. 207/2009 80. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja Birojs iekļāvis reģistrā ierakstu vai pieņēmis lēmumu, kurā ir acīmredzama procesuāla kļūda, kas attiecināma uz Biroju, tas nodrošina, ka šo ierakstu anulē vai lēmumu atceļ. Ja procesā ir tikai viena puse un ieraksts vai akts skar tās tiesības, anulēšanu vai atcelšanu nosaka pat tad, ja kļūda nav bijusi šai pusei acīmredzama.

2.   Anulēšanu vai atcelšanu, kas minēta 1. punktā, pienākuma dēļ vai pēc vienas no procesā iesaistītās puses pieprasījuma nosaka nodaļa, kas izdarījusi ierakstu vai pieņēmusi lēmumu. Anulēšanu vai atcelšanu pēc apspriešanās ar procesā iesaistītajām pusēm vai jebkuras reģistrā iekļautas attiecīgās Kopienas preču zīmes tiesību īpašnieku nosaka sešu mēnešu laikā no dienas, kurā izdarīts ieraksts reģistrā vai pieņemts lēmums.

3.   Šis pants neskar pušu tiesības iesniegt apelāciju saskaņā ar 58. un 65. pantu vai iespēju saskaņā ar procedūrām un nosacījumiem, kas paredzēti īstenošanas regulā, labot jebkādas valodas kļūdas vai transkripcijas kļūdas un acīmredzamas kļūdas Biroja lēmumos, vai kļūdas, ko Birojs pieļāvis, reģistrējot preču zīmi vai publicējot tās reģistrāciju.”

7.

Regulas Nr. 207/2009 83. pantā ir paredzēts:

“Ja šajā regulā, īstenošanas regulā, noteikumos par samaksu vai Apelācijas padomes procesa noteikumos nav noteikti procesuāli noteikumi, Birojs ievēro dalībvalstīs vispārēji atzītus procesa tiesību principus.”

8.

Repower AG ir Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “REPOWER”, kas reģistrēta precēm un pakalpojumiem, kuras ietilpst 4., 9., 37., 39., 40. un 42. klasē atbilstoši Nicas nolīgumam ( 7 ), īpašnieks. Šīs preču un pakalpojumu kategorijas citu starpā iekļauj vai attiecas uz elektroenerģiju, tās ražošanu, kā arī citiem tehniskiem aspektiem.

9.

2013. gada 3. jūnijārepowermap lūdza atzīt par spēkā neesošu preču zīmi “REPOWER”, uzskatot, ka tā ir aprakstoša zīme un tai neesot atšķirtspējas attiecībā uz visām ar to reģistrētajām precēm un pakalpojumiem ( 8 ).

10.

EUIPO Anulēšanas nodaļa 2014. gada 9. jūlija lēmumā:

11.

Repowermap apstrīdēja Anulēšanas nodaļas lēmumu Apelācijas padomē, kura to noraidīja ar 2016. gada 8. februāra lēmumu. Pēc Anulēšanas nodaļas domām, apzīmējums nav aprakstošs un repowermap nav iesniegusi pierādījumus, kuri apliecinātu tās ierasto raksturu attiecībā uz strīdīgajām precēm un pakalpojumiem.

12.

2016. gada 26. aprīlīrepowermap par Apelācijas padomes 2016. gada 8. februāra lēmumu Vispārējā tiesā cēla prasību atcelt tiesību aktu (lieta T‑188/16).

13.

Lai gan Vispārējā tiesa izskata lietu T‑188/16, Apelācijas padome 2016. gada 3. augustā ( 11 ) nolēma atsaukt 2016. gada 8. februāra lēmumu. Minēto atsaukumu tā pamatoja ar “[2016. gada 8. februāra lēmuma] pamatojuma nepietiekamību” attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas veidoja “acīmredzamu procesuālu kļūdu Regulas Nr. 207/2009 80. panta izpratnē”. Tāpat tā paziņoja, ka tā laikus pieņems jaunu lēmumu ( 12 ), ko tā izdarīja 2016. gada 26. septembrī ( 13 ).

14.

Repower AG par Apelācijas padomes 2016. gada 3. augusta lēmumu 2016. gada 10. oktobrī Vispārējā tiesā cēla prasību atcelt tiesību aktu, izvirzot četrus spēkā neesamības pamatus: i) tā juridiskā pamata neesamību; ii) apelācijas padomju kompetences atsaukt savus lēmumus neesamību; iii) Regulas Nr. 207/2009 80. panta, EUIPO pārbaudes pamatnostādņu, kā arī labas pārvaldības, tiesiskās drošības un res judicata spēka principu pārkāpumu, un iv) tā pamatojuma neesamību.

15.

Attiecībā uz šobrīd interesējošo no Repower AG prasībā Vispārējā tiesā apgalvotā uzsvēršu šo:

16.

Vispārējā tiesa ar 2018. gada 21. februāra spriedumu ( 15 ) noraidīja šos četrus spēkā neesamības pamatus un tādējādi – Repower AG prasību.

17.

Vispārējā tiesa pamatojās uz apgalvojumu, ka pamatojuma nepietiekamība nav klasificējama kā procesuāla kļūda. Tā no kāda iepriekšēja sprieduma ( 16 ) secināja, “ka lēmuma pamatojuma papildināšana ietekmē šo pašu lēmumu pēc būtības un ka pamatojuma neesamība nevar tikt uzskatīta par kļūdu Regulas Nr. 207/2009 [..] 80. panta 1. punkta izpratnē”. Tādējādi Apelācijas padome “apstrīdēto lēmumu nevarēja pamatot ar Regulas Nr. 207/2009 [..] 80. panta 1. punktu” ( 17 ).

18.

Pamatojoties uz to, Vispārējā tiesa noteica, ka “apelācijas padomes principā var balstīties uz vispārējo tiesību principu, ar kuru ir atļauts atsaukt prettiesisku administratīvo aktu, lai atsauktu to lēmumus” ( 18 ). Tā uzskata, ka konkrētas tiesību normas esamība (Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkts) neaizliedz minētā principa piemērošanu, neatkarīgi no šā panta.

19.

Lai pamatotu šo apgalvojumu, no jauna tika izmantoti divi iepriekšēji pašas Vispārējās tiesas spriedumi ( 19 ), no kuriem izrietēja, “ka pat gadījumā, kad likumdevējs ir reglamentējis iestādes aktu atsaukšanas procedūru, šī iestāde var atsaukt aktu, pamatojoties uz vispārējo tiesību principu, ar kuru ir atļauts atsaukt prettiesisku administratīvo aktu, ar nosacījumu, ka ir ievēroti noteikti nosacījumi [saprātīga termiņa un adresāta tiesiskās paļāvības ievērošana]” ( 20 ).

20.

Vispārējā tiesa uzskata, ka jēdziens “acīmredzama procesuāla kļūda” nav definēts nevienā no regulām, uz kurām attiecas Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkts, un šī tiesību norma “nav nepārprotama un tātad nav pietiekami skaidra, lai izslēgtu Regulas Nr. 207/2009 83. panta piemērošanu” ( 21 ).

21.

Līdz ar to Vispārējā tiesa savu analīzi galvenokārt veltīja iepriekš minēto tiesību vispārējā principa piemērošanas nosacījumiem, lai secinātu ( 22 ), ka:

22.

Vispārējā tiesa noraidīja to, ka atsaukšanas princips būtu pretrunā labas pārvaldības, tiesiskās drošības un res judicata spēka [principiem]. No vienas puses, koriģēt kļūdas un nepilnības, kuras ir pieļautas lēmumā, ir likumīgi un atbilst rūpīgas administratīvās pārvaldes interesēm. No otras puses, tā kā tas ir jāveic saprātīgā termiņā, tiek ievērotas ieinteresētās personas tiesības paļauties uz akta tiesiskumu. Visbeidzot, apelācijas padomju lēmumiem, kuriem ir nevis tiesas, bet gan administratīvs raksturs, nav nekāda res judicata spēka ( 24 ).

23.

Repower AG savu apelācijas sūdzību Tiesas kancelejā iesniedza 2018. gada 24. aprīlī. EUIPO un repowermap savus atbildes rakstus iesniedza attiecīgi 2018. gada 25. jūlijā un 2018. gada 17. augustā.

24.

Repower AG Tiesai lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu un piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pēdējais minētais un repowermap aicina Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25.

2019. gada 14. martā notika tiesas sēde, kurā piedalījās Repower AG, EUIPO un repowermap.

26.

Lai gan Repower AG savas apelācijas sūdzības pamatojumam izvirza piecus pamatus, Tiesa aicina ģenerāladvokātu savu analīzi galvenokārt veltīt otrajam un trešajam apelācijas pamatam ( 25 ), ar kuriem šis uzņēmums apgalvo:

27.

Lai gan ir mainīta apelāciju analīzes ierastā metode, uzskatu, ka izskatāmajā lietā skaidrību var rast, ja pirms atbildes sniegšanas uz katru no abiem pamatiem vispirms izklāstīšu dažus argumentus par šī strīda priekšmetu.

28.

Ar terminu “atsaukšana”, tā plašākā nozīmē, apzīmē divus juridiski atšķirīgus jēdzienus, kas var ietekmēt administratīvos aktus par labu ieinteresētajai pusei:

29.

Šajā lietā aplūkotā atsaukšana atbilst otrajai no abām minētajām kategorijām, – patiesībā tā ir ex officio pārskatīšana, kuru vienpusēji veic Savienības struktūrvienība (apelācijas padome) attiecībā uz aktu, kuru tā pati ir pieņēmusi un kurš pēc tam tiek uzskatīts par kļūdainu, izraisot tā prettiesiskumu.

30.

Tiesas agrīnajā judikatūrā ( 28 ) tāds kopīgs administratīvo tiesību vispārējais princips, kādu mēs pašlaik aplūkojam, bija noteikts visām sešām toreizējās Eiropas Ekonomikas Kopienas dalībvalstīm. Tas kopsavilkumā var tikt formulēts, izmantojot citātu no sprieduma de Compte/Parlaments: “lai gan ikvienai Kopienu iestādei, kas konstatē, ka akts, kuru tā pieņem, ir nelikumīgs, ir jāatzīst tiesības to atsaukt saprātīgā termiņā”, tomēr “labvēlīga administratīvā akta atsaukšana ar atpakaļejošu iedarbību ir vispārīgi pakļauta ļoti stingriem nosacījumiem” ( 29 ).

31.

Vēlāk šis princips ir piemērots tik dažādām jomām kā Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība ( 30 ), ELVGF iemaksas ( 31 ), tērauda izstrādājumu produkcijas ražošanas kvotu noteikšana EOTK līguma ietvaros ( 32 ) vai kopienas atbalsta noteikšana eļļas augu sēklu nozarē ( 33 ) un citas.

32.

Šobrīd es neaplūkošu jautājumu par to, vai šim principam ir vai nav konstitucionāla nozīme, ko ieguvuši citi principi, piemēram, vienlīdzīgas attieksmes ( 34 ) vai tiesiskās drošības [principi] ( 35 ), ar kuru galīga tiesību aktu atsaukšana rada iekšēju spriedzi. Pietiekami ir uzsvērt, ka pirmais ir jāpiemēro, mēģinot saskaņot tiesiskās drošības principu (ko atspoguļo akta adresāta tiesiskā paļāvība attiecībā pret tā spēkā esamību) ar tiesiskuma principu, tas ir, Savienības ieinteresētību pienācīgā tās institūciju un aģentūru darbībā ( 36 ).

33.

Izmantojot savu kompetenci atsaukt [aktu] uz prettiesiskuma pamata, valsts iestāde upurē daļu pilsoņu tiesiskās drošības kopīgo interešu nolūkā, kas pieprasa administratīvu rīcību, kurā nav pieļauts juridisks pārkāpums. No tā izriet nepieciešamā piesardzība, ja nelabvēlīgi ir jāietekmē to subjektu juridiskā joma, kuri iepriekš guvuši labumu no pašas administrācijas labvēlīgā akta, ar ko tiem tikušas atzītas subjektīvas tiesības ( 37 ).

34.

No tā izriet, ka Savienības likumdevējam ir tiesības koriģēt atsaukšanas principa piemērošanu prettiesiskiem administratīvajiem aktiem, kuru saturs bijis labvēlīgs ietekmētajām personām. Tādējādi tas var noteikt ierobežojumus, kuri šajā jomā Savienības iestādēm ir jāievēro, vēl jo vairāk tad, ja ir jāsaglabā tiesiskā drošība. Šim ierobežojumam ir īpaša nozīme inter partes procesos, jo, ņemot vērā iesaistīto pušu pretstatītos stāvokļus, administrācijas pieņemtie atsaukšanas lēmumi nodara kaitējumu vieniem un vienlaicīgi sniedz labumu otriem, ietekmējot to subjektu tiesisko statusu, kuru interesēm lēmums jau bija labvēlīgs.

35.

Tādējādi uzskatu, ka Savienības likumdevējam ir atļauts precizēt, kāda veida pārkāpumiem (pamata vai pēc būtības) un cik smagiem tiem ir jābūt, lai būtu pieļaujama atsaukšana. Tiesas sēdē EUIPO un repowermap noliedza šīs tiesības, norādot uz tāda vispārējā principa neierobežoto raksturu, kas katrā ziņā ir labvēlīgs prettiesisku administratīvo aktu atsaukšanai.

36.

Šo apgalvojumu neuzskatu par pārliecinošu, – patiesībā ar to netiek ņemts vērā, ka pat pašreizējā redakcijā Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktā minētās acīmredzamās kļūdas jau ierobežo šā principa piemērošanas jomu. Ja šis pēdējais minētais princips būtu absolūti piemērojams, Savienības likumdevējs vienkārši nevarētu aizliegt tā piemērojamību ar atvasinātu tiesību aktu noteikumiem, jo akta prettiesiskums nav atkarīgs no tā, vai apgalvotais pārkāpums ir vai nav acīmredzams.

37.

Eiropas Savienības preču zīmju tiesībās spriedze starp atsaukšanu un tiesisko drošību izpaužas Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktā un 83. pantā.

38.

Ar 80. pantu likumdevējs ir iecerējis ierobežot gadījumus, kuros EUIPO struktūrvienības var atsaukt savus lēmumus, proti, vienīgi tad, ja tajos “ir acīmredzama procesuāla kļūda”.

39.

Ar 83. pantu tas ir pieļāvis, ka, “ja šajā regulā [vai citās no tās izrietošās regulās] nav noteikti procesuāli noteikumi, Birojs ievēro dalībvalstīs vispārēji atzītus procesa tiesību principus”.

40.

Lai gan pie šo abu pantu izskaidrošanas pārsūdzētajā spriedumā es atgriezīšos vēlāk, vēlos vispirms paust viedokli par to, ka Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktā es nesaskatu nekādas neskaidrības. Vārdi “acīmredzama procesuāla kļūda” ( 38 ), tāpat kā jebkurš juridisks jēdziens, paredz interpretācijas veikšanu, lai noskaidrotu, vai ir ieviesusies acīmredzama kļūda (un būtiska) procesa ietvaros. Tomēr, neraugoties uz šo interpretācijas veikšanu, kas kopīga visu tiesību normu piemērošanai, šajā noteikumā nesaskatu nekādas neskaidrības.

41.

Tāpat man nešķiet, ka šis pants ietvertu juridiskas “nepilnības”, un ne tikai tādēļ, ka to reglamentē inclusio unius, exclusio alterius princips. Manuprāt, tas, kas ar Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktu ir ieviests, ir skaidrs atsaukšanas pilnvaru ierobežojums, kas ir piemērojams formas kļūdām, nevis kļūdām pēc būtības. Ja likumdevējs būtu gribējis paplašināt atsaukšanas pilnvaras ar šo pēdējo kļūdu veidu, tas to noteikti būtu precizējis. Ja Savienības tiesa atzītu, ka šā noteikuma ietvaros atsaukšanas pilnvaras var tikt paplašinātas, lai atrisinātu šīs iespējamās nepilnības, tā uzņemtos likumdevēja funkciju.

42.

No teorijas viedokļa var apšaubīt, vai apelācijas padomēm ir pilnvaras atsaukt pašām savus lēmumus, ja par tiem ir celta prasība Vispārējā tiesā. Neraugoties uz to administratīvo raksturu, pastāv zināma vienprātība par šo padomju kvazitiesu funkciju ( 39 ) vispārēji un par EUIPO apelācijas padomju kvazitiesu funkciju konkrēti ( 40 ). Pēc analoģijas tām varētu piemērot to pašu kritēriju, kas reglamentē tiesas stricto sensu, tas ir, neiespējamību pašai atsaukt savus spriedumus, lai gan a posteriori tajos tiek atklāta būtiska vai formāla kļūda.

43.

No šā skatu punkta (uzsveru, vairāk teorētiski), apelācijas padomju pieņemtie lēmumi var tikt pasludināti par spēkā neesošiem vienīgi parastajā kārtībā, ko noteicis Savienības likumdevējs tā institūciju un aģentūru aktu pārskatīšanai, – tas ir, ar prasību atcelt tiesību aktu Vispārējā tiesā, uz kuru ir atsauce Regulas Nr. 207/2009 65. pantā ( 41 ).

44.

Tomēr šis jautājums izriet no Savienības likumdevēja brīvības izdot tiesību aktus. Izmantojot tam piešķirto rīcības brīvību, pēdējais minētais var gan pieļaut, gan aizliegt apelācijas padomēm atsaukt savus lēmumus, kuri tiek pārbaudīti tiesā.

45.

Šajā kontekstā ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktā attiecībā uz lēmumiem, ciktāl tajā ir minēti lēmumi, kuros ir acīmredzami pieļauta procesuāla kļūda, nav nošķirti tie, kurus izdod dažādās EUIPO struktūrvienības, no kurām viena ir tieši Apelācijas padome. Nedz pēdējo minēto procesuālie noteikumi ( 42 ), nedz arī īstenošanas regulas, kas bija spēkā faktu rašanās brīdī, neietver šādu attiecīgu izņēmumu ( 43 ).

46.

Repower AG kritizē, ka Vispārējā tiesa, lai apstiprinātu pārsūdzēto lēmumu, ir izmantojusi prettiesisku administratīvo aktu atsaukšanas vispārējo principu. Tā uzskata, ka Regulas Nr. 207/2009 83. pants ir lex specialis, kas pilnvaro EUIPO izmantot vispārējos principus, kas tiek pieļauti dalībvalstīs šajā jomā, ja minētā regula ietver juridiskas nepilnības. Turklāt šis pants ļaujot vienīgi izmantot dalībvalstu kopējos principus, nevis Savienības tiesību vispārējos principus.

47.

Repower AG uzskata, ka Regulas Nr. 207/2009 80. pantā neesot nevienas juridiskas nepilnības, proti, ar to ir ieviesta atkāpe no neatsaucamā rakstura, tādējādi ļaujot EUIPO atsaukt lēmumu tikai tad, ja tajā ir pieļauta acīmredzama procesuāla kļūda. Ja šīs tiesības tiktu paplašinātas uz citiem pārkāpumu veidiem, 80. pants zaudētu savu jēgu, jo likumdevējs vēlējās šīs kļūdas atstāt ārpus izņēmuma piemērojamības.

48.

Tāpat Repower AG izsaka iebildumus, ka Vispārējā tiesa atsaucas uz spriedumiem par Komisijas lēmumu atsaukšanu valsts atbalsta jomā ( 44 ) vai aizliegtas vienošanās starp uzņēmumiem jomā ( 45 ), kurās ir aplūkoti no Regulas Nr. 207/2009 atšķirīgi noteikumi.

49.

Visbeidzot, tā apgalvo, ka no sistēmiskā viedokļa vienīgi Regulas Nr. 207/2009 61. pantā ir paredzēts atsaukt tādas EUIPO struktūrvienības aktu, kuras lēmums ir apstrīdēts Apelācijas padomē ex parte procesa ietvaros. No tā Repower AG secina, ka līdzīga noteikuma neesamības dēļ, lai pārskatītu inter partes lietas, likumdevējs esot vēlējies, lai Vispārējā tiesā celta prasība atcelt tiesību aktu liegtu iespēju apelācijas padomei pašai atcelt savu lēmumu.

50.

EUIPO un repowermap galvenokārt iebilst, ka šis apelācijas pamats ir nepieņemams, jo tajā ir vienīgi atspoguļoti pirmajā instancē izvirzītie argumenti par juridisko nepilnību neesamību Regulā Nr. 207/2009, skaidri nenosakot Vispārējās tiesas pieļauto tiesību kļūdu.

51.

Pakārtoti attiecībā uz lietas būtību EUIPO iebilst pret Repower AG viedokli par to spriedumu atbilstību, kuri ir saistīti ar Komisijas tiesībām atsaukt pašai savus lēmumus. Šī judikatūra paužot vienīgi tādu prettiesisku administratīvo aktu atsaukšanas vispārēju principu, kas rada subjektīvas tiesības. Nosacījumi, kuri jāievēro atsaukšanā (proti, samērīga termiņa ievērošana un adresāta tiesiskā paļāvība), šajā lietā esot izpildīti.

52.

Repowermap uzsver, ka apelācijas sūdzībā nav paskaidrots, cik lielā mērā atšķirība starp nozarēm (valsts atbalsts/preču zīmju tiesības) ietekmē administratīvu lēmumu atsaucamības principa piemērošanas nosacījumus.

53.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Reglamenta 169. panta 2. punktu “izvirzītajos tiesību pamatos un argumentos precīzi norāda apstrīdētos Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļas punktus”.

54.

Lai gan šā noteikuma piemērošanas brīdī nav jāievēro pārliekas formalitātes, tomēr no tās nevar izvairīties. Tieši Eiropas Savienības preču zīmju jomā Tiesa ir precizējusi, ka tad, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Vispārējās tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu, apelācijas sūdzības ietvaros no jauna var tikt izskatīti pirmajā instancē pārbaudītie tiesību argumenti ( 46 ).

55.

Tā kā Repower AG Vispārējā tiesā bija izvirzījusi Regulas Nr. 207/2009 80. panta pārkāpumu un tās atcelšanas pamats šajā ziņā ar spriedumu tika noraidīts, nebūtu nekas neierasts, ka pirmajā instancē iesniegtie argumenti, kas šajā procesuālajā posmā vērsti pret Vispārējās tiesas attiecīgajiem apsvērumiem, tiktu izvirzīti arī apelācijas stadijā.

56.

Tomēr ir neiespējami neņemt vērā, ka Repower AG, kurai bija jāprecizē pārsūdzētā sprieduma apstrīdētās daļas, savas apelācijas sūdzības 31.–41. punktā, kas saistīti ar apelācijas otro pamatu, nav skaidri norādījusi konkrētus sprieduma punktus vai daļas, kurus tā apstrīd. Tādējādi tā nav izpildījusi Tiesas Reglamenta 169. panta 2. punktā noteikto, kā arī judikatūru, kurā tas interpretēts, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzībā precīzi ir jānorāda tās sprieduma apstrīdētās daļas, kuru atcelšanu lūdz apelācijas sūdzības iesniedzējs ( 47 ).

57.

Ir skaidrs, ka tiesas sēdē, atbildot uz kādu [Apelācijas] padomes jautājumu, Repower AG precizēja, ka otrais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 65. un 66. punktu. Ja neņem vērā šā precizējuma novēlotību, Tiesa, veicot ne pārāk stingru savas judikatūras interpretāciju, šo pamatu varētu pieņemt. Proti, neraugoties uz to, pārējie lietas dalībnieki un pati Tiesa, it īpaši procesa mutvārdu posmā, spēja noteikt strīdīgos, otrā apelācijas sūdzības pamatā esošos punktus.

58.

Kopumā – no procesuālās precizitātes viedokļa un burtiski ievērojot judikatūru, apelācijas sūdzības otrais pamats būtu jānoraida. Tomēr, ja Tiesa tā nenospriestu, sniegšu savu viedokli par kļūdām tiesību piemērošanā, kas (bez prasītās precizitātes) ir norādītas saistībā ar pārsūdzēto spriedumu.

59.

Repower AG norāda ( 48 ), ka likumdevējs neesot paredzējis apelācijas padomju kompetenci pēc savas iniciatīvas pārskatīt pašām savus aktus, tas ir trešajā pamatā paustais arguments ( 49 ). Iepriekš pausto iemeslu dēļ neuzskatu, ka šis apgalvojums var tikt pieņemts.

60.

Turpretī, ja tiek pierādīts, ka Vispārējai tiesai bija jāpiemēro vienīgi Regulas Nr. 207/2009 80. pants, var tikt apmierināts otrais apelācijas sūdzības pamats.

61.

Kā jau to norādīju iepriekšējos apsvērumos, uzskatu – tāpat kā Repower AG –, ka Savienības likumdevējs Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktā atsaukšanas iemeslus, kurus EUIPO var izmantot, ir centies ierobežot ar “acīmredzama[s] procesuāla[s] kļūda[s]” gadījumiem.

62.

Šī iespēja, kas ir skaidri pausta tiesību normā, pierāda likumdevēja tiesības koriģēt, tostarp ierobežojot, ka Savienības iestādes un aģentūras piemēro atsaukšanas principu ( 50 ). Tādējādi tas ir attiecināms uz EUIPO un tiesu instancēm, kas uzrauga šā biroja darbību.

63.

Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkts, manuprāt, ir pašpietiekama tiesību norma tādā ziņā, ka tajā ir iezīmētas atsaukšanas pilnvaru robežas. Tādējādi, lai saprastu, ka tajā neietvertie atsaukšanas pamati (piemēram, kļūdas pēc būtības) var tikt atgūti, pamatojoties vai nu uz vispārējo principu, vai arī tās pašas regulas 83. pantu, nedrīkst pārsniegt šīs robežas. Šī pēdējā tiesību norma ir piemērojama tikai tad, ja nepastāv citi regulas (vai atvasinātu regulu) noteikumi, kas šajā gadījumā tā nav.

64.

No šāda viedokļa nepiekrītu Vispārējai tiesai, kad tā atsaucas uz dažiem pašas spriedumiem ( 51 ), lai pamatotu šā gadījuma analoģiju ar Regulas Nr. 659/1999 9. pantā ietverto ( 52 ). Šajos spriedumos Vispārējā tiesa bija interpretējusi, ka Komisija jebkurā gadījumā (ievērojot noteiktus nosacījumus par termiņu un adresātu tiesisko paļāvību) var atsaukt savus prettiesiskos aktus neatkarīgi no minētā Regulas Nr. 659/1999 9. panta.

65.

Šobrīd nav jāpauž viedoklis par Regulas Nr. 659/1999 9. panta interpretāciju, pietiek norādīt, ka tam ir daudz atšķirīgāka juridiskā struktūra nekā Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktam. Manuprāt, Regulas Nr. 659/1999 9. pants īpaši attiecas uz situāciju (lietas dalībnieku sniegta nepareiza informācija), kas neizslēdz citus atsaukšanas pamatus. Savukārt 80. panta 1. punkts, tā teikt, izsmeļ sevi, pieļaujot atsaukšanu acīmredzamas procesuālas kļūdas pastāvēšanas gadījumā.

66.

Abu noteikumu atšķirīgā normatīvā struktūra nozīmē, ka teorētiski vispārējā prettiesisku aktu atsaukšanas principa piemērojamība var tikt paplašināta ar citiem gadījumiem nekā tie, kas paredzēti Regulas Nr. 659/1999 9. pantā, tomēr saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktu tas tā nav.

67.

Tādējādi šajā ziņā otrais apelācijas sūdzības pamats ir apmierināms. Tomēr šī pamata apmierināšana noteikti neizraisa pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, ja, neraugoties uz visu, Vispārējā tiesa pienācīgi ir kvalificējusi kļūdu, kas pieļauta Apelācijas padomes pirmajā lēmumā. Tādējādi turpinājumā paudīšu iemeslus, kuru dēļ, manuprāt, Vispārējā tiesa nav veikusi šo kvalificēšanu.

68.

Pārsūdzētajā spriedumā atkārtoti atsaucoties uz citu savu spriedumu ( 53 ), Vispārējā tiesa apgalvo, ka “lēmuma pamatojuma papildināšana ietekmē šo pašu lēmumu pēc būtības un ka pamatojuma neesamība nevar tikt uzskatīta par kļūdu Regulas Nr. 207/[2009] [..] 80. panta 1. punkta izpratnē” ( 54 ). Balstoties uz to, tā padarīja par spēkā neesošu Apelācijas padomes vērtējumu, kura savā pirmajā lēmumā to bija klasificējusi par procesuālu kļūdu nepietiekama pamatojuma dēļ ( 55 ).

69.

Taču uzskatu, ka šis apgalvojums nav juridiski pareizs un ka Apelācijas padomei bija taisnība, nepietiekamu pamatojumu klasificējot par procesuālu kļūdu.

70.

Proti, Tiesas pastāvīgajā judikatūrā tiek uzskatīts, ka “pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, jo tas attiecas uz apstrīdētā tiesību akta likumību pēc būtības” ( 56 ).

71.

Ja netiek izpildīts pienākums pamatot aktu (jo nepastāv pamatojums vai tas ir nepietiekams, ja šī nepietiekamība ir būtiska), šajā aktā ir pieļauta formāla vai procesuāla kļūda, bet ne kļūda pēc būtības. Pamatojums ir “būtiska formalitāte” ( 57 ), tas ir, nepieciešama daļa procesā, kura rezultātā tiek pieņemts galīgais lēmums un rodas tā ārējā forma. Turpretim jautājums par to, vai lēmumā paustie pamati ir juridiski pareizi, ir jānoskaidro pēc būtības, tas ir, veicot šī akta materiāltiesisko pārbaudi.

72.

Lai izvērtētu, vai ir izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, ir jāņem vērā ne tikai akta formulējums, bet arī tā konteksts un to tiesību normu kopums, kas reglamentē attiecīgo jomu ( 58 ). Pamatojuma pārbaudei ir kazuistisks raksturs, un tādējādi atkarībā no lēmuma konteksta un jomas, kā arī apstākļiem līdzīgas intensitātes izpildi var klasificēt kā pietiekamu, nepietiekamu vai neesošu pamatojumu.

73.

No 2016. gada 22. jūnijā Apelācijas padomes lietas dalībniekiem nosūtītā rakstveida paziņojuma izriet, ka “pēc prasības Eiropas Savienības Vispārējā tiesā” (tā atsaucas uz repowermap celto prasību, kas ir pamatā lietai T‑188/16, bet šobrīd apturēta) celšanas padome bija konstatējusi pamatojuma nepietiekamību Regulas Nr. 207/2009 75. panta izpratnē.

74.

Faktiski savas prasības Vispārējā tiesā 94. un 95. punktā repowermap kritizē, ka Apelācijas padomes lēmums (vēlāk atsaukts) neietvēra nevienu punktu, pat ne teikumu, kurā tā būtu pārbaudījusi iemeslus, kuru dēļ strīdus apzīmējums attiecībā uz precēm un pakalpojumiem nav aprakstošs. Atkārtoju, ka pēc šiem apgalvojumiem Apelācijas padome atsauca savu 2016. gada 8. februāra lēmumu.

75.

Tādējādi kļūda, kuru Apelācijas padome bija atzinusi, ietekmēja tās 2016. gada 8. februāra lēmuma pamatojuma nepietiekamību. Kā vēlāk Apelācijas padome bija pareizi novērtējusi, to varēja klasificēt par procesuālu kļūdu. Patiesībā neviens no lietas dalībniekiem neapstrīd pamatojuma nepietiekamību vai šīs kļūdas acīmredzamību Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkta izpratnē.

76.

Šādos apstākļos uzskatu, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 59. punktā atzīstot, ka Apelācijas padome nevarēja balstīt apstrīdēto lēmumu uz šo tiesību normu, ir pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktu.

77.

Atbilstoši pastāvošajai judikatūrai, “ja [Vispārējās] tiesas sprieduma tiesiskais pamatojums atklāj Savienības tiesību pārkāpumu, bet rezolutīvā daļa, šķiet, ir balstīta uz citiem tiesību pamatiem, šāds pārkāpums nevar izraisīt šī sprieduma atcelšanu un pamatojums ir jāaizstāj ar citu pamatojumu” ( 59 ). Turpretim šis pārkāpums rada pamatojuma neesamību un līdz ar to sprieduma, kas uz to balstās, sekojošā pamatojuma neefektivitāti ( 60 ).

78.

Šajā lietā Vispārējā tiesa galu galā apstiprināja 2016. gada 3. augustā Apelācijas padomes pieņemto atsaukšanas lēmumu, lai gan ar tādiem argumentiem, kurus uzskatu par kļūdainiem. Ja, kā uzskatu, šī atsaukšana tika pamatota ar Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktu, tad (ja ir pārsniegts nepieņemamības slieksnis) sprieduma attiecīgie apsvērumi būtu jāaizstāj ar citiem, kas apstiprinātu pieļautās procesuālās kļūdas klasifikāciju, uz kuru atsaucas Apelācijas padome, lai atsauktu savu 2016. gada 8. februāra lēmumu.

79.

Repower AG pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir apvērsusi un tādējādi pārkāpusi pierādīšanas pienākuma noteikumus, piemērojot Regulas Nr. 207/2009 83. pantu. Tā apgalvo, ka, tā kā EUIPO piemēroja prettiesisku administratīvo aktu atsaukšanas vispārējo principu, šai iestādei bija jāpierāda šāda principa esamība visās dalībvalstīs. Pretēji Vispārējās tiesas apgalvotajam, Repower AG nevarēja pieprasīt sniegt datus par kādu dalībvalsti, kurā netiek atzīts minētais princips.

80.

Repower AG uzskata, ka Regulas Nr. 207/2009 83. pants attiecas vienīgi uz dalībvalstu procesuālajiem noteikumiem preču zīmju jomā. Tomēr šajās valstīs nav kopēja principa, kas paredz iespēju valstu preču zīmju birojiem atsaukt pašiem savus lēmumus.

81.

EUIPO un repowermap uzskata, ka trešais apelācijas sūdzības pamats izriet no nepareizas pārsūdzētā sprieduma izpratnes un ka Vispārējā tiesa nav apvērsusi pierādīšanas pienākumu. Tā esot vienkārši atgādinājusi, ka prettiesisku administratīvo aktu atsaukšanas princips ir kopīgs dalībvalstīs, kā to bija atzinusi Tiesa tās pirmajos spriedumos un kā tas nemainīgi bija atkārtots Savienības tiesu iestāžu nolēmumos. Šādos apstākļos pārsūdzētajā spriedumā Repower AG tika pārmests, ka tā nav iesniegusi nekādus pierādījumus par šī principa neesamību nevienas dalībvalsts tiesību sistēmā.

82.

Repowermap piebilst, ka vispārēja tiesību principa funkcija ir būt par interpretācijas modeli un labot nevēlamas noteikumu sekas, kā rezultātā tā atzīšana judikatūrā pierādījumu sniegšanu padara par nelietderīgu.

83.

Tiesas sēdē tika diskutēts, vai Vispārējā tiesa vispārējo prettiesisku administratīvo aktu atsaukšanas principu ir piemērojusi tieši vai atsaucoties uz Regulas Nr. 207/2009 83. pantu.

84.

Šaubas rodas, pamatojoties uz pārsūdzētā sprieduma 66. punkta pēdējās daļas redakciju, kas ir viena no retajām, kurā Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz minēto 83. pantu. Šajā daļā tā it īpaši apgalvo, ka “tiktāl, ciktāl jēdziens “acīmredzama procesuāla kļūda” iepriekš minētajās regulās nav definēts, Regulas Nr. 207/2009 [..] 80. panta 1. punkts nav nepārprotams un tātad nav pietiekami skaidrs, lai izslēgtu Regulas Nr. 207/2009 83. panta piemērošanu”.

85.

No pārsūdzētā sprieduma 62.–65. punkta, manuprāt, izriet, ka Vispārējā tiesa, paziņojot, ka Regulas Nr. 207/2009 80. pantā ir nepilnības, vispārējo prettiesisku aktu atsaukšanas principu vēlējās piemērot tieši. Uzskatu, ka šis ir īstais sprieduma ratio un ka tā 66. punktā ir vienīgi hipotētiska papildu atsauce uz 83. pantu. Patiesībā vienīgais pārsūdzētā sprieduma punkts (93. punkts), kas īpaši ir veltīts šim noteikumam, ir formulēts kā atbilde uz prasītāja papildu prasību, nevis kā galvenais arguments prasības noraidīšanai.

86.

Tādējādi šajā kontekstā Vispārējās tiesas atsauce uz Regulas Nr. 207/2009 83. pantu ir ad abundantiam, nevis ratio decidendi. No tā izriet, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru trešais pamats ir jāklasificē par neefektīvu, jo tā iespējamā izvērtēšana nevarētu izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu ( 61 ).

87.

Tomēr, ja Tiesa šo vērtējumu neatzītu, es pakārtoti sniegšu savu viedokli par pamata pamatojumu.

88.

Vispārējās tiesas ieskatā Repower AG apgalvoja, ka “EUIPO valsts vispārējie tiesību principi esot bijuši jāizklāsta, balstoties uz principiem, kas bez izņēmumiem ir piemērojami visās dalībvalstīs” ( 62 ).

89.

Vispārējā tiesa noraidīja šo argumentu, uzskatot, ka prettiesisku aktu atsaukšanas princips, kā Tiesa to bija norādījusi savos pirmajos spriedumos ( 63 ) un vēlāk apstiprinājusi Tiesa un Vispārējā tiesa, ir kopīgs visās dalībvalstīs ( 64 ).

90.

Tomēr, ja ievērojot premisu, ka 83. pants bija piemērojams, šajā lietā – pēc tam, kad tika izslēgta Regulas Nr. 207/2009 80. panta piemērojamība –, būtu bijis lietderīgi ne tik daudz aplūkot atsaukšanas principa iezīmes vispārīgi vai tā kvalificēšanu judikatūrā, bet gan interpretēt Regulas Nr. 207/2009 83. pantu, ņemot vērā, ka, tā kā šajā regulā nav noteikti procesuālie noteikumi, “Birojs ievēro dalībvalstīs vispārēji atzītus procesa tiesību principus” ( 65 ).

91.

Citiem vārdiem, pieņemot, ka Regulas Nr. 207/2009 80. pantā ir nepilnības (quod non), bija jāizskata, vai un ar kādiem nosacījumiem minētais princips bija piemērojams valstu preču zīmju biroju (tostarp Apelācijas padomes) lēmumu atsaukšanai atbilstoši valstu tiesībām. EUIPO bija šis fakts jāpierāda.

92.

Vispārējā tiesa Repower AG pārmeta, ka tā “[nebija iesniegusi] nevienas dalībvalsts, kurā šis princips nebūtu atzīts, piemēru” ( 66 ). Taču patiesībā, atkārtoju, Vispārējai tiesai būtu bijis jāpieprasa EUIPO šis pierādījums konkrētajā jomā (nevis vispārīgi), lai pierādītu, kādos apstākļos dalībvalstu tiesībās valsts preču zīmju birojiem ir ļauts atsaukt savus lēmumus.

93.

Kopumā, ja mana analīze par pamata neefektivitāti netiktu atbalstīta, būtu jāizskata šis apelācijas sūdzības pamats.

94.

Šim vērtējumam, ņemot vērā, ka, lai pamatotu savu labvēlīgo nostāju pret Apelācijas padomes nolemto atsaukšanu, EUIPO nevienā brīdī ( 67 ) nebija balstījies uz Regulas Nr. 207/2009 83. pantu, nevar būt citas sekas kā lietas nodošana atpakaļ Vispārējai tiesai.

95.

Šādos apstākļos Vispārējai tiesai bija jānosaka termiņš EUIPO, lai tas varētu iesniegt pierādījumu, kā citu dalībvalstu tiesībās tiek piemērots preču zīmju biroju pieņemto lēmumu atsaucamības princips ( 68 ).

96.

Ņemot vērā, ka šajos secinājumus ir runa vienīgi par diviem no pieciem apelācijas pamatiem, nevaru paust savu viedokli par tiesāšanās izdevumiem, kas būtu jāpiemēro (saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu), ja Repower AG apelācija būtu pilnībā nepamatota.

97.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai: