1. 

Apskatāmajās apvienotajās prejudiciālo nolēmumu lūgumu lietās Tiesai cita starpā tiek lūgts noteikt Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulas (EK) Nr. 561/2006, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85 (turpmāk tekstā – Regula Nr. 561/2006) ( 2 ), redakcijā, kura grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 165/2014 (2014. gada 4. februāris), (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 561/2006”), 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta piemērojamību. Šī norma atļauj dalībvalstīm nepiemērot šīs regulas normas par transportlīdzekļu vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem attiecībā uz pārvadājumiem, kas tiek veikti ar transportlīdzekļiem, kurus uzmanto universālā pasta pakalpojuma sniedzēji, “lai piegādātu sūtījumus kā vispārēju pakalpojuma [universālā pakalpojuma] daļu”.

2. 

Tiesai it īpaši savā spriedumā būs jāizlemj jautājums, vai šī atkāpes norma ir jāsaprot tādējādi, ka tā aptver vienīgi transportlīdzekļus, kas tiek izmantoti tikai un vienīgi tādu sūtījumu piegādēm, kuras ietilpst universālajā pasta pakalpojumā, vai arī tā tomēr ir piemērojama arī gadījumos, kad ar minēto pakalpojumu saistāmu piegāžu veikšanai šie transportlīdzekļi tiek izmantoti galvenokārt vai kādā citā veidā noteiktā proporcijā.

3.

Regulas Nr. 561/2006 1. pantā ir noteikts:

“Šī regula paredz noteikumus par transportlīdzekļu vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem transportlīdzekļu vadītājiem, kas veic kravu un pasažieru autopārvadājumus, lai saskaņotu konkurences apstākļus starp iekšzemes pārvadājumu veidiem, jo īpaši autopārvadājumu nozarē, un lai uzlabotu darba apstākļus un satiksmes drošību. Šīs regulas noteikumu mērķis ir arī attīstīt uzlabotu uzraudzības un ieviešanas praksi dalībvalstīs un uzlabot darba praksi autopārvadājumu jomā.”

4.

Šīs regulas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“Šī regula attiecas uz pārvadājumiem ar:

5.

Minētās regulas 5.–9. pantā ir izklāstīti noteikumi, kas piemērojami transportlīdzekļa apkalpei, vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem.

6.

Šīs pašas regulas 13. panta 1. punktā, kas ir iekļauts IV nodaļā (“Izņēmumi”), ir noteikts:

“Nodrošinot, ka netiek apdraudēti 1. pantā izklāstītie mērķi, katra dalībvalsts var savā teritorijā vai, ar attiecīgās valsts piekrišanu, citas dalībvalsts teritorijā pieļaut izņēmumus attiecībā uz 5. līdz 9. pantu un piemērot šādus izņēmumus saskaņā ar individuāliem nosacījumiem, izņēmumus attiecinot uz pārvadājumiem ar:

[..]

[..].”

7.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 165/2014 (2014. gada 4. februāris) par tahogrāfiem autotransportā, ar kuru atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 par reģistrācijas kontrolierīcēm, ko izmanto autotransportā, un groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 561/2006, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu ( 4 ), ir noteikti pienākumi un prasības attiecībā uz tādu tahogrāfu konstrukciju, uzstādīšanu, lietošanu, testēšanu un kontroli, kurus izmanto autotransportā.

8.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/67 (2008. gada 20. februāris) ( 5 ), kura grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/6/EK (turpmāk tekstā – “Direktīva 97/67”), 2. panta 13. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā tiek piemērotas šādas definīcijas:

[..]

9.

Šīs direktīvas 3. panta 1., 4. un 5. punktā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis savā teritorijā nodrošina to, ka lietotājiem ir tiesības uz vispārējiem pakalpojumiem [universālo pakalpojumu], kas saistīti ar noteiktas kvalitātes pastāvīgo pasta pakalpojumu sniegšanu par pieņemamām cenām visiem lietotājiem visās vietās.

[..]

4.   Katra dalībvalsts pieņem pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka vispārējos pakalpojumos [universālajā pakalpojumā] ietilpst vismaz šādi:

5.   Valsts regulatīvās iestādes var palielināt svara ierobežojumu līdz jebkurai vērtībai, nepārsniedzot 20 kilogramus, un noteikt īpašus noteikumus piegādei mājās attiecībā uz tām pasta pakām, kas ir iekļautas vispārējo pakalpojumu jomā [universālajā pakalpojumā].

[..]”

10.

Verordnung zur Durchführung des Fahrpersonalgesetzes (Likuma par autotransporta apkalpi īstenošanas noteikumi, turpmāk tekstā – “FPersV”) 1. pantā “Transportlīdzekļa vadīšanas laiks un atpūtas laikposmi autopārvadājumu jomā” ir paredzēts:

“(1)   Transportlīdzekļu vadītājiem,

[..]

ir jāievēro vadīšanas laikposmi, pārtraukumi un atpūtas laikposmi, kā tas noteikts [Regulas Nr. 561/2006] 4., 6.–9. un 12. pantā.

(2)   1. punkta noteikumus nepiemēro:

[..]

(6)   [..] Uzņēmējam ir pienākums

[..]”

11.

FPersV 18. pantā “Atkāpes saskaņā ar Regulām (EK) Nr. 561/2006 un (ES) Nr. 165/2014” ir noteikts:

“(1)   Atbilstoši [Regulas Nr. 561/2006] 13. panta 1. punktam un [Regulas Nr. 165/2014] 3. panta 2. punktam – Likuma par autotransporta apkalpi tvērumā – no [Regulas Nr. 561/2006] 5.–9. panta un [Regulas Nr. 165/2014] piemērošanas tiek izslēgtas šādas transportlīdzekļu kategorijas:

[..]

[..].”

12.

1997. gada 22. decembraPostgesetz ( 8 ) (Likums par pasta pakalpojumiem), kas pēdējo reizi grozīts ar 2017. gada 29. marta likuma ( 9 ) 169. pantu (turpmāk tekstā – “PostG”), 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts:

“Pasta pakalpojumi šā likuma izpratnē ir šādi komerciālie pakalpojumi:

[..]

[..].”

13.

PostG 11. pantā ir noteikts:

“(1)   Universālais pakalpojums ir pasta pakalpojumu minimums atbilstoši 4. panta 1. punktam, kas visā teritorijā tiek sniegti noteiktā kvalitātē un par pieņemamu cenu. Universālo pakalpojumu veido tikai tie pasta pakalpojumi, kas pakļauti licencēšanai, un pasta pakalpojumi, kas vismaz daļēji no pārvadāšanas viedokļa var tikt sniegti ar licencēšanai pakļautajiem pakalpojumiem. Tas ietver tikai tādus pakalpojumus, kas vispārēji tiek uzskatīti par vitāli svarīgiem.

(2)   Federālā valdība ar noteikumiem, kuriem nepieciešama Bundestag (Bundestāgs, Vācija) un Bundesrat (Bundesrāts, Vācija) piekrišana, ir tiesīga atbilstoši 1. punktam noteikt universālā pakalpojuma saturu un apjomu. [..]”

14.

Federālā valdība, pamatojoties uz PostG 11. panta 2. punktu, ir precizējusi universālā pakalpojuma tvērumu attiecībā uz paku sūtījumiem, kuri minēti PUDLV 1. panta 1. punkta 2. apakšpunktā, kas ir formulēts šādi:

“(1)   Par universālo pakalpojumu uzskata šādus pasta pakalpojumus:

[..]

2.   adresētu paku pārvadāšana, kur maksimālais vienas pakas svars nepārsniedz 20 kilogramus un izmērs nepārsniedz Pasaules Pasta konvencijā un atbilstošajos īstenošanas noteikumos noteiktos izmērus,

[..].”

15.

Deutsche Post AG ir universālā pasta pakalpojuma sniedzēja Vācijā. Šajā statusā tā veic paku ar svaru līdz 20 kilogramiem pārvadājumus atbilstoši PUDLV 1. panta 1. punkta 2. apakšpunktam. Šīm piegādēm tā izmanto transportlīdzekļus un transportlīdzekļu kombinācijas ar maksimālo pieļaujamo masu līdz 7,5 tonnām. Vienlaikus un ar šiem pašiem transportlīdzekļiem Deutsche Post nodrošina arī paku ar svaru, kas pārsniedz 20 kilogramus – proti, tādu paku, kuras neietilpst universālajā pakalpojumā –, piegādes, bet kas saskaņā ar Deutsche Post sniegto informāciju neveido vairāk par 5 % no visu transportlīdzekļu kopējā piepildījuma, pat intensīvu piegāžu laikposmos.

16.

Deutsche Post uzskata, ka attiecībā uz to kā universālā pakalpojuma sniedzēju ir piemērojama FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunktā paredzētā atkāpe. Tādēļ uz to neattiecoties pienākums piemērot uzņēmumiem saistošās normas par transportlīdzekļu vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem, kas ir jāievēro transportlīdzekļu vadītājiem, kuri nodrošina preču un pasažieru autopārvadājumus.

17.

Savukārt kompetentās iestādes uzskata, ka šī atkāpi saturošā tiesību norma Deutsche Post nav piemērojama, jo Deutsche Post pārvadā arī pakas, kuru svars pārsniedz 20 kilogramus, tas ir, universālā pakalpojuma pakalpojumā ietilpstošajiem sūtījumiem piemērojamo maksimālo robežu. Šajā sakarā Deutsche Post filiālēs vairākkārt ir veiktas pārbaudes un pret personām, kuras šķirošanas centros ir atbildīgas par sūtījumu apriti, kā arī pret šīs sabiedrības piegādātājiem ir uzsāktas vairākas administratīvā pārkāpuma lietas.

18.

2015. gada 21. janvārīDeutsche Post un K. Leymann (turpmāk tekstā – “Deutsche Post u.c.”) vērsās Verwaltungsgericht Köln (Ķelnes Administratīvā tiesa, Vācija) ar prasību konstatēt juridisku faktu nolūkā precizēt FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunktā paredzētās atkāpes piemērojamību un atzīt, ka šī atkāpe ir piemērojama arī attiecībā uz transportlīdzekļiem, kuros tiek pārvadātas pakas, kam katrai atsevišķi svars pārsniedz 20 kilogramus, kopā ar pakām, kas tajos tiek pārvadātas universālā pakalpojuma ietvaros. Ar 2016. gada 2. februāra spriedumu Verwaltungsgericht Köln (Ķelnes Administratīvā tiesa) prasību noraidīja kā nepamatotu. Šādi rīkojoties, šī tiesa tostarp atbalstīja Land Nordrhein‑Westfalen (Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālā zeme, Vācija) interpretāciju, saskaņā ar kuru attiecīgā atkāpe ir piemērojama tikai tad, ja transportlīdzekļi tiek izmantoti “vienīgi” universālajā pasta pakalpojuma ietilpstošo pasta sūtījumu piegādes mērķiem.

19.

Par šo spriedumu 2016. gada 7. martāDeutsche Post u.c. iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

20.

Iesākumā šī tiesa norāda, ka, pieņemot FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunktu, Vācijas likumdevējs ir pilnībā pārņēmis Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta saturu, kurā ir paredzēta atkāpe attiecībā uz transportlīdzekļiem vai transportlīdzekļu kombinācijām, ko universālā pasta pakalpojuma sniedzējs izmanto, lai piegādātu sūtījumus universālā pakalpojuma ietvaros (turpmāk tekstā – “aplūkojamā atkāpe” vai “konkrētā atkāpe”), tādēļ minētās valsts tiesību normas interpretācija ir būtiski atkarīga no atkāpi saturošās Savienības tiesību normas interpretācijas.

21.

Šajā ziņā tā norāda, ka Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālās zemes piedāvātā interpretācija ļautu izvairīties no tā, ka universālā pasta pakalpojuma sniedzējs varētu gūt konkurences priekšrocības attiecībā pret citiem uzņēmumiem, kuri nesniedz tādu pakalpojumu un kuriem šā iemesla dēļ ir saistoši noteikumi par transportlīdzekļu vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem. Tomēr, šīs tiesas ieskatā, šo atkāpi varētu uzlūkot arī tādējādi, ka ar to tiek kompensēts konkurences ierobežojums, kas universālā pakalpojuma sniedzējam rodas no tā, ka valsts reglamentē šāda pakalpojuma cenu un kvalitāti.

22.

Turklāt gadījumā, ja aplūkotās atkāpes piemērošanai nebūtu prasīts, lai transportlīdzekļi vai transportlīdzekļu kombinācijas tiek izmantoti “vienīgi” sūtījumu piegādāšanai universālā pakalpojuma ietvaros, iesniedzējtiesa uzskata, ka tad būtu jāprecizē, vai šajā normā ir prasīts, ka vismaz zināmai daļai sūtījumu ir jāietilpst universālajā pakalpojumā, lai šie transportlīdzekļi vai transportlīdzekļu kombinācijas būtu atbrīvoti no Regulā Nr. 561/2006 noteiktajiem pienākumiem.

23.

Šajos apstākļos Oberverwaltungsgericht für das Land Nordrhein‑Westfalen (Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

24.

Tāpat kā lietā C‑203/18 arī šajā lietā tiesvedība pamatlietā attiecas uz to, vai Deutsche Post ir ievērojusi Regulā Nr. 561/2006 paredzētos pienākumus.

25.

Tomēr divi apstākļi to atšķir no šīs pēdējās lietas: i) prasītāji pamatlietā, proti, UPS Deutschland Inc & Co. OHG, DPD Dynamic Parcel Distribution GmbH & Co. KG un Bundesverbnd Paket & Expresslogistik eV (turpmāk tekstā – “UPS Deutschland u.c.”) pārmet Deutsche Post, ka tā ir pārkāpusi Gesetz gegen den unlauteren Wettbewerb (Likums par negodīgas konkurences novēršanu) 3. un 3.a pantu, un ir cēlušas prasību, prasot pārtraukt šīs darbības un atzīt pienākumu atlīdzināt ar šo faktu nodarīto kaitējumu, un ii) attiecīgo transportlīdzekļu vai transportlīdzekļu kombināciju maksimālā masa pārsniedz 2,8 tonnas, bet ir mazāka par 3,5 tonnām.

26.

Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, Landgericht Köln (Ķelnes apgabaltiesa, Vācija) sliecas uzskatīt, ka atbildētāja nav tiesīga atsaukties uz FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunktā paredzēto izņēmumu, jo, kā tas izrietot no šīs tiesību normas jēgas un mērķa, aplūkoto atkāpi ir iespējams piemērot tikai tad, kad tiek piegādāti vienīgi sūtījumi, kuri ietilpst universālajā pasta pakalpojumā. Proti, šīs tiesas ieskatā, ar FPersV, ar kuru valsts tiesībās tiek transponēta Regula Nr. 561/2006, mērķi uzlabot šoferu darba apstākļus un ceļu satiksmes drošību ir iespējams sasniegt vienīgi tad, ja tādā nozarē, kuru raksturo spēcīga konkurence – kāda ir pasta nozare –, izņēmumi tiek interpretēti šauri.

27.

Turklāt iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai tas, ka kopsakarā ar pasta sūtījumu tiek sniegti atsevišķi papildu pakalpojumi, nepieļauj to, ka šāds sūtījums tiek kvalificēts kā “universālā pakalpojuma daļa”. Šī tiesa uzskata, uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.

28.

Šo iemeslu dēļ Landgericht Köln (Ķelnes apgabaltiesa) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

29.

Lietā C‑203/18 rakstveida apsvērumus iesniedza Deutsche Post u.c., Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālā zeme, Polijas valdība, kā arī Eiropas Komisija.

30.

Lietā C‑374/18 rakstveida apsvērumus iesniedza UPS Deutschland u.c., Deutsche Post, Polijas valdība, kā arī Komisija.

31.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 5. februāra rīkojumu lietas C‑203/18 un C‑374/18 tika apvienotas mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai.

32.

Abu apvienoto lietu kopīgajā tiesas sēdē, kas notika 2019. gada 28. martā, rakstveida apsvērumus sniedza Deutsche Post u.c., Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālā zeme, UPS Deutschland u.c., Deutsche Post, kā arī Komisija.

33.

Attiecībā uz lietu C‑203/18 ir skaidrs, ka pirmais un otrais prejudiciālais jautājums attiecas uz Regulas Nr. 561/2006 interpretāciju, it īpaši uz šīs regulas 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzēto atkāpi.

34.

Saistībā ar lietu C‑374/18 jānorāda, ka pirmais un otrais prejudiciālais jautājums, kuri būtībā ir identiski jautājumiem lietā C‑203/18, arī attiecas uz Regulas Nr. 561/2006 interpretāciju. Arī ceturtais uzdotais jautājums lietā C‑374/18, manā ieskatā, attiecas uz šīs regulas interpretāciju. Proti, lai gan ir taisnība, ka šajā pēdējā jautājumā ir ietverta norāde uz Direktīvu 97/67, no Landgericht Köln (Ķelnes apgabaltiesa) apsvērumiem pavisam skaidri izriet, ka šī direktīva tiek ņemta vērā tikai tiktāl, cik tā ļauj noteikt “universālā pakalpojuma” jēdziena tvērumu un tādējādi noskaidrot, vai ir izpildīts nosacījums aplūkotās atkāpes piemērošanai, proti, ka attiecīgie transportlīdzekļi ir jāizmanto, lai piegādātu sūtījumus “kā vispārēju pakalpojuma [universālā pakalpojuma] daļu”.

35.

Tomēr atšķirībā no lietas C‑203/18 iesniedzējtiesa savā trešajā jautājumā pauž šaubas par Regulas Nr. 561/2006 nozīmi, interpretējot valsts tiesības tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkojamie.

36.

Šajā ziņā tā atgādina, ka ar valsts tiesisko regulējumu, kura pārkāpšana ir strīdīga, proti, ar FPersV, Vācijas tiesību aktos ir transponēti Regulas Nr. 561/2006 noteikumi attiecībā uz transportlīdzekļiem vai transportlīdzekļu kombinācijām, kuru maksimālā pieļaujamā masa pārsniedz 2,8 tonnas. Citiem vārdiem sakot, ar Vācijas tiesību aktiem noteikumi par transportlīdzekļu vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem tiek piemēroti plašākam transportlīdzekļu lokam, nekā noteikts Regulā Nr. 561/2006, kura ir piemērojama tikai attiecībā uz kravu autopārvadājumiem ar transportlīdzekļiem vai transportlīdzekļu kombinācijām, kuru maksimālā pieļaujamā masa pārsniedz 3,5 tonnas, kā tas paredzēts šīs regulas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

37.

Taču, kā norāda iesniedzējtiesa, pamattiesvedība lietā C‑374/18 ir saistīta ar transportlīdzekļiem vai transportlīdzekļu kombinācijām, kuru maksimālā pieļaujamā masa ir no 2,8 līdz 3,5 tonnām un kuri principā neietilpst Regulas Nr. 561/2006 piemērošanas jomā, bet uz kuriem tomēr attiecas Vācijas tiesību akti.

38.

Tieši šā iemesla dēļ šī tiesa vaicā Tiesai, vai tāda tiesību norma kā FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunkts, ciktāl tā attiecas uz transportlīdzekļiem, kuru maksimālā pieļaujamā masa pārsniedz 2,8 tonnas un ir mazāka par 3,5 tonnām, ir jāinterpretē, pamatojoties vienīgi uz Savienības tiesību aktiem, vai arī valsts tiesa var piemērot atšķirīgus kritērijus.

39.

Gadījumā, ja tiktu atzīts, ka FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunkta interpretācijas nolūkos valsts tiesa ir tiesīga piemērot atšķirīgus kritērijus no tiem, kādi ir paredzēti attiecīgajā Savienības tiesību normā, proti, Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā, ir skaidrs, ka Tiesai nebūtu kompetence atbildēt uz pirmo, otro un ceturto prejudiciālo jautājumu, kas uzdoti lietā C‑374/18.

40.

Tā kā šajā jautājumā ir izteiktas šaubas par Tiesas kompetenci atbildēt uz lietā C‑374/18 uzdotajiem jautājumiem, es vispirms pievērsīšos šim trešajam jautājumam, kā to savos rakstveida apsvērumos ir ieteikusi Komisija (B sadaļa). Tas man ļaus turpinājumā kopīgi izskatīt abām lietām kopējos jautājumus (pirmo un otro jautājumu gan lietā C‑203/18, gan lietā C‑374/18) (C sadaļa) un pēc tam izvērtēt ceturto jautājumu lietā C‑374/18 (D sadaļa).

41.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunkts – ciktāl tas attiecas uz transportlīdzekļiem, kuru maksimālā pieļaujamā masa pārsniedz 2,8 tonnas, bet ir mazāka par 3,5 tonnām un kuri tādēļ principā neietilpst Regulas Nr. 561/2006 piemērošanas jomā, – ir jāinterpretē, pamatojoties uz Savienības tiesībām, vai arī tomēr valsts tiesa, interpretējot tādu normu, ir tiesīga piemērot no Savienības tiesībām atšķirīgus kritērijus.

42.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms atgādināšu principus, kas šajā jautājumā izriet no Tiesas judikatūras, un turpinājumā piemērošu šos principus aplūkojamā gadījuma apstākļiem.

43.

Pirmkārt, jānorāda, ka fakts, ka FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunkts aplūkojamajā gadījumā attiecas uz pārvadājumiem ar transportlīdzekļiem, kuri neietilpst Regulas Nr. 561/2006 piemērošanas jomā, automātiski neizslēdz Tiesas kompetenci atbildēt uz tai uzdotajiem jautājumiem. Proti, Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka tās kompetencē ir lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības tiesību normām situācijās, kurās pamatlietas fakti neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, ja vien minētās tiesību normas tomēr ir padarītas piemērojamas valsts tiesību aktos, kuros pilnībā iekšējas situācijas tiek risinātas tāpat, kā tas darīts Savienības tiesībās ( 10 ). Tāds secinājums galvenokārt tiek pamatots ar atziņu, ka, lai izvairītos no interpretācijas atšķirībām nākotnē, no Savienības tiesībām pārņemti noteikumi ir jāinterpretē vienveidīgi neatkarīgi no apstākļiem, kuros tie ir jāpiemēro ( 11 ).

44.

Tomēr tas nenozīmē, ka Tiesa atzīst savu kompetenci izlemt ikvienu lietu, kurā ir piemērojamas valsts tiesību normas, kas ietver norādes uz Savienības tiesībām.

45.

Proti, virknē spriedumu, ko aizsāka jau spriedums Kleinwort Benson ( 12 ) un kas pēdējā laikā vairākkārt ir apstiprināti ( 13 ), Tiesa ir ieņēmusi stingrāku nostāju attiecībā uz savas kompetences robežām, precizējot, ka Savienības tiesību akta noteikumu interpretācija situācijās, kas neietilpst tās kompetencē, ir attaisnojama tikai gadījumos, kad šie noteikumi attiecībā uz tādām situācijām ar valsts tiesību aktiem ir tikuši padarīti piemērojami tieši un bez nosacījumiem. Turklāt tādās situācijās Tiesa atzīst savu kompetenci tikai tad, ja ir skaidrs, ka tās sniegtā interpretācija valsts tiesai būs saistoša ( 14 ).

46.

Šādos apstākļos man šķiet nepieciešams definēt, kas ir jāsaprot ar norādēm “tieši” un “bez nosacījumiem”, kā arī izskaidrot veidu, kādā Tiesa nosaka, vai valsts tiesai ir pienākums pieskaņoties tās interpretācijai.

47.

Attiecībā uz jēdzienu “tieši” es uzskatu, ka tas ir jāsaprot tādā nozīmē, ka ar to tiek noteikts, lai norādei jābūt tiešai un nepārprotamai ( 15 ).

48.

Manā ieskatā, tāda kvalifikācija prasa, lai valsts tiesiskajā regulējumā pietiekami precīzi būtu norādīts, ka valsts likumdevējam ir nodoms ietvert norādi uz Savienības tiesību normu saturu. Lai tādu norādi varētu uzskatīt par pietiekami precīzu, nešķiet nepieciešams, lai norāde uz atbilstošajiem Savienības tiesību noteikumiem būtu skaidri iekļauta piemērojamo valsts tiesību normu tekstā ( 16 ), ciktāl tā ir pietiekami viennozīmīga. Lai noskaidrotu, vai tas tā ir, nesenākā Tiesas judikatūra šķiet piešķiram ļoti svarīgu nozīmi diviem apstākļiem: pirmkārt, piemērojamajai valsts tiesību normai ir jābūt ar analoģisku saturu kā Savienības tiesību normai tajā ziņā, ka tā precīzi atkārto šīs pēdējās galveno tvērumu; otrkārt, no valsts tiesību akta preambulas vai anotācijas ir skaidri jāizriet, ka, pieņemot konkrēto aktu, likumdevējs ir vēlējies saskaņot valsts iekšējās situācijas ar tām, uz kurām attiecas Savienības tiesību akti ( 17 ).

49.

Attiecībā uz jēdzienu “bez nosacījumiem”, manā ieskatā, tas ir interpretējams tādējādi, ka norādei ir jābūt uz konkrētās tiesību normas kontekstu, vai, izsakoties tehniski, tai ir jāattiecas uz visu konkrēto regulējumu kopumā. Tas nozīmē, kā to paskaidrojis ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons ( 18 ), ka valsts likumdevēja savrupu norādi uz kādu atsevišķu principu Savienības tiesiskajā regulējumā nevar uzskatīt par “beznosacījuma”, jo tādā gadījumā pastāvētu risks, ka Tiesas judikatūras piemērošana un līdz ar to arī atbilde uz prejudiciālo jautājumu varētu būt atrauta no pamatlietas un šā iemesla dēļ – tīri hipotētiska ( 19 ).

50.

Attiecībā uz Tiesas sniegtās interpretācijas saistošo raksturu ir pietiekami vērst uzmanību uz to, ka, ņemot vērā iesniedzējtiesas novērtējuma brīvību izvērtēt lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai uzdoto jautājumu lietderību ( 20 ), šķiet, ka tā tiesu praksē tiek prezumēta, izņemot gadījumus, kad lietas materiālos esošie fakti liek secināt, ka tāda interpretācija valsts tiesām nebūtu saistoša ( 21 ).

51.

Pamatojoties uz manis nupat kā atgādinātajiem principiem un manis nākamajos punktos norādāmo apsvērumu dēļ, es uzskatu, ka FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunktā ietvertā norāde uz Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktu ir atzīstama par “tiešu un bez nosacījumiem” un tādējādi Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir piemērojams transportlīdzekļiem, kuri sakarā ar to maksimālo pieļaujamo masu zem minimālās robežas 3,5 tonnas, ja šādas norādes nebūtu, neietilptu Regulas Nr. 561/2006 piemērošanas jomā.

52.

Pirmkārt, konkrētā norāde, manā ieskatā, ir “tieša”, jo, raugoties gan no FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunkta formulējuma, gan no Vācijas likumdevēja nodoma, tā atbilst judikatūras prasībām, kas atgādinātas šo secinājumu 48. un 49. punktā.

53.

Man pat šķiet, ka šīs tiesību normas formulējums pārsniedz to, kas nepieciešams, lai izpildītu tādas prasības, jo ar to ne vien ir pārņemta Regulas Nr. 561/2006 – ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulas Nr. 165/2014 45. pantu, – 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta pamatdoma, bet arī, ietverot tiešu norādi tās nosaukumā (“Atkāpes saskaņā ar Regulām (EK) Nr. 561/2006 un (ES) Nr. 165/2014”), kā arī tās pirmajā teikumā (“saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 561/2006 13. panta 1. punktu un Regulas (ES) Nr. 165/2014 3. panta 2. punktu [..]”), vārds vārdā un bez jebkādām izmaiņām ir reproducēta aplūkotā atkāpe. Vienīgā atšķirība no Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta formulējuma ir norāde uz “universālā pakalpojuma” sniegšanu, kura acīmredzot attiecas nevis uz Direktīvu 97/67, bet gan uz valsts noteikumiem par šīs pēdējās transponēšanu.

54.

Attiecībā uz Vācijas likumdevēja nodomu vēršu uzmanību uz to, ka lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu lietā C‑203/18 iesniedzējtiesa norāda, ka no dokumentiem par FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunkta ģenēzi skaidri izriet, ka minētais likumdevējs ir “vēlējies pilnībā izmantot Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzēto izņēmumu” un tādējādi ir saskaņojis iekšējo situāciju risināšanu ar situācijām, uz kurām attiecas Regula Nr. 561/2006.

55.

Otrkārt, FPersV ietvertā norāde, manā ieskatā, ir arī “bez nosacījumiem”, jo tā aptver nevis tikai Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktu, bet vispārīgāk attiecas uz visu atbilstošo regulējumu, proti, Regulu Nr. 561/2006 un Regulu Nr. 165/2014 kopumā.

56.

Proti, no lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka ar FPersV nav veikta nošķirta norāde, bet gan ar to “Vācijas federālajās tiesībās tiek transponēti [Regulas (EK) Nr. 561/2006 noteikumi]”, ka šis tiesiskais regulējums “tā galvenajās daļās ir identisks [minētajai regulai]” ( 22 ) un ka tā mērķi, jo īpaši saskaņot konkurences nosacījumus starp sauszemes transporta veidiem un uzlabot darba apstākļus un ceļu satiksmes drošību, atbilst Regulas Nr. 561/2006 mērķiem.

57.

Tādējādi FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunkts iekļaujas vienotā valsts tiesību normu sistēmā, ar Regulu Nr. 561/2006 ieviestā Savienības tiesiskā regulējuma par transportlīdzekļu vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem piemērošanu paplašinot attiecībā uz pārvadājumiem, kas tiek veikti ar transportlīdzekļiem, kuru maksimālā pieļaujamā masa ir zemāka par to, uz kādu tiek attiecināta Regulas Nr. 561/2006 piemērošanas joma ( 23 ).

58.

Turklāt es, tāpat kā Komisija savos rakstveida apsvērumos, uzskatu, ka FPersV noteikumi, kas reglamentē šo normu ievērošanas kontroli, tika izveidoti arī paralēli ar Savienības tiesībām. Proti, FPersV 1. panta 6. punktā tā piemērošanas ietvaros ir paredzēti pienākumi, kas ir saistoši kā transportlīdzekļa vadītājam, tā arī attiecīgā uzņēmuma īpašniekam, lai pārbaudītu, vai ir ievērotas normas attiecībā uz transportlīdzekļa vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem. Šajā ziņā nav būtiski, ka, lai gan Regulā Nr. 165/2014 ir noteikta prasība izmantot tahogrāfu, valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts tikai pienākums vienkārši veikt uzskaiti, jo šāds tiesiskais regulējums ir vērsts uz to, lai nodrošinātu to pašu prasību ievērošanu, kas paredzētas šajā regulā.

59.

Visbeidzot jānorāda, ka nekas lietas materiālos neļauj uzskatīt, ka iesniedzējtiesai pastāvētu iespēja nepiemērot Tiesas sniegto Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta interpretāciju.

60.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, kā jau esmu norādījis iepriekš, ka konkrētā norāde ir jāatzīst par “tiešu un bez nosacījumiem” Tiesas judikatūras izpratnē – tas nozīmē, ka Tiesai būtu jāatzīst sava kompetence atbildēt uz pirmo, otro un ceturto jautājumu lietā C‑374/18.

61.

Šādos apstākļos ir pats par sevi saprotams, ka, interpretējot konkrēto valsts tiesību normu, proti, FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunktu, valsts tiesa nevar pilnībā vai daļēji pamatoties uz valsts kritērijiem, kas atšķiras no kritērijiem Savienības tiesībās.

62.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka FPersV 18. panta 1. punkta 4. apakšpunkts – ciktāl tas attiecas uz transportlīdzekļiem, kuru maksimālā pieļaujamā masa pārsniedz 2,8 tonnas, bet ir mazāka par 3,5 tonnām un uz kuriem tātad principā neattiecas Regulas Nr. 561/2006 piemērošanas joma, – ir jāinterpretē, pamatojoties tikai uz Savienības tiesībām.

63.

Ar pirmo jautājumu Oberverwaltungsgericht für das Land Nordrhein‑Westfalen (Ziemeļreinas‑Vestfālenes Augstākā administratīvā tiesa) un Landgericht Köln (Ķelnes apgabaltiesa) būtībā vaicā Tiesai, vai Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētā atkāpe ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz universālā pakalpojuma sniedzēja transportlīdzekļiem to var piemērot tikai tad, ja tajos tiek pārvadāti tikai un vienīgi sūtījumi universālā pakalpojuma ietvaros, vai arī tas ir attiecināms arī uz transportlīdzekļiem, kuros papildus šiem sūtījumiem tiek pārvadāti citi, ar universālo pakalpojumu nesaistīti sūtījumi. Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka aplūkojamā atkāpe ir piemērojama arī attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas pārvadā šādus pēdējos minētos sūtījumus, šīs tiesas savos otrajos jautājumos būtībā vaicā, kāda ir sūtījumu universālā pakalpojuma ietvaros proporcija vai minimālais apjoms un ar universālo pakalpojumu nesaistītu sūtījumu proporcija vai maksimālais apjoms un kā šādas proporcijas vai apjomus aprēķināt praksē.

64.

Pirmkārt, būtu jāpatur prātā, ka Regula Nr. 561/2006 ir paredzēta tam, lai saskaņotu dažus dalībvalstu sociālo tiesību aktu aspektus kravu un pasažieru autopārvadājumu jomā. Šajā nolūkā šīs regulas 5.–9. pantā ir paredzēta virkne noteikumu, kas reglamentē transportlīdzekļu vadīšanas laikposmus, pārtraukumus un atpūtas laikposmus, kuri jāievēro to transportlīdzekļu vadītājiem, kas ietilpst tās piemērošanas jomā.

65.

Tomēr šādi noteikumi nav piemērojami ne attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas tiek izmantoti Regulas Nr. 561/2006 3. pantā minētajiem pakalpojumiem, kuri atrodas ārpus tās piemērošanas jomas (“atbrīvojumi”), ne attiecībā uz transportlīdzekļiem, kuri tiek izmantoti pakalpojumiem, kas minēti minētās regulas 13. pantā, attiecībā uz kuriem valsts līmenī var tikt piemērota atkāpe pēc attiecīgās dalībvalsts ieskatiem (“atkāpes”). Tādējādi norma, kuru Tiesai interpretēt lūdz iesniedzējtiesas saistībā ar pirmo un otro prejudiciālo jautājumu, proti, Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunkts, ir iekļauta atkāpju sarakstā.

66.

Atšķirībā no citām atkāpēm, par kurām Tiesai jau ir bijusi iespēja lemt prejudiciālo nolēmumu ietvaros ( 24 ), konkrēto normu, cik man zināms, Tiesa vēl nekad nav interpretējusi. Tādējādi gaidāmajā spriedumā šai pēdējai nāksies precizēt tajā minētās atkāpes piemērojamību un it īpaši izvērtēt, vai tāda atkāpe ir jāsaprot plašā nozīmē, kā to apgalvo Deutsche Post u.c., Deutsche Post un Polijas valdība, vai šauri, kā to savukārt uzskata Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālā zeme, UPS Deutschland u.c. un Komisija.

67.

Savos rakstveida apsvērumos visi šie lietas dalībnieki ir gari aprakstījuši Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta formulējuma analīzi, kā arī tā izpratni Regulas Nr. 561/2006 mērķu un sistēmas kontekstā. No savas puses šeit norādīšu, ka, manā ieskatā, dažādi apvērsumi, kas balstīti uz šīm tradicionālajām interpretācijas metodēm, runā par labu aplūkojamajā tiesību normā nostiprinātās atkāpes šaurai interpretācijai.

68.

Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir tiesības paredzēt atkāpes no tajā paredzētajiem noteikumiem, kas reglamentē transportlīdzekļu vadīšanas laikposmus, pārtraukumus un atpūtas laikposmus, attiecībā uz pārvadājumiem ar transportlīdzekļiem ar noteiktu maksimāli pieļaujamo masu, lai piegādātu sūtījumus “kā vispārēju pakalpojuma [universālā pakalpojuma] daļu” ( 25 ).

69.

Pirmkārt, materiālā kritērija norādīšana konkrētās tiesību normas tekstā, saskaņā ar kuru šie transportlīdzekļi ir jāizmanto, lai piegādātu sūtījumus “kā vispārēju pakalpojuma [universālā pakalpojuma] daļu”, mani jau rosina uzskatīt, ka konkrētās atkāpes piemērošanas jomā Savienības likumdevējs ir vēlējies iekļaut nevis visus universālā pasta pakalpojuma sniedzēja transportlīdzekļus, bet tikai tos, ar kuriem tiek pārvadāti tikai un vienīgi sūtījumi universālā pasta pakalpojuma ietvaros. Turklāt ir pamatoti uzskatīt, ka tad, ja tā nodoms būtu bijis piemērot šo atkāpi attiecībā uz transportlīdzekļiem, kuros vienlaikus tiek pārvadāti gan sūtījumi universālā pakalpojuma ietvaros, gan sūtījumi, kas nav saistīti ar šo pakalpojumu, tās piemērošanu Savienības likumdevējs visticamāk būtu pakārtojis norādei par universālā pakalpojuma ietvaros pārvadājamo sūtījumu konkrētu daudzumu vai minimālo proporciju, bet to tas nav darījis.

70.

Šādu izpratni, manā ieskatā, pastiprina vairāku Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta valodu versiju salīdzinājums. Proti, kaut gan es atzīstu, ka vācu valodas versija (“im Rahmen des Universaldienstes”), spāņu valodas versija (“el marco del serimio universal”), igauņu valodas versija (“alunalunialse popotiteentouse ramees”) un itāļu valodas versija (“nadella ambiento del servizio universālas”), kuras neatšķiras no franču valodas versijas, nenorāda ne uz kādiem papildu apstākļiem tās atbalstam, tikmēr angļu valodas versija (“as part of the universal service”) un portugāļu valodas versija (“como parte servço universal”), manā ieskatā, atbalsta minēto izpratni.

71.

Proti, šajās pēdējās divās versijās ir skaidri norādīts uz to, ka, lai aplūkojamo atkāpi varētu attiecināt uz konkrētajiem transportlīdzekļiem, individuālie sūtījumi (“items” angļu valodas versijā un “bens” portugāļu valodas versijā), kuru piegādei šie transportlīdzekļi tiek izmantoti, ir jāpiegādā kā universālā pakalpojuma daļa. Manā ieskatā, tas nozīmē, ka katram individuālajam sūtījumam ir jābūt daļai no universālā pasta pakalpojuma vai, citiem vārdiem sakot, ir jāietilpst šajā pakalpojumā. Līdz ar to konkrētā atkāpe neattiecas uz transportlīdzekļiem, kas papildus sūtījumu piegādei universālā pasta pakalpojuma ietvaros tiek izmantoti, lai piegādātu citus sūtījumus, kas šajā pakalpojumā neietilpst.

72.

Daži lietas dalībnieki, it īpaši Polijas valdība, ir apšaubījuši tādu slēdzienu, pamatojoties uz aplūkojamās atkāpes formulējuma salīdzinājumu ar atkāpēm, kas figurē Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta e), i) un o) apakšpunktā. It īpaši tie ir uzsvēruši, ka šo pēdējo minēto formulējumā Savienības likumdevējs ir skaidri norādījis, ka tajos minētajiem transportlīdzekļiem ir jātiek izmantotiem atbilstoši “vienīgi” vai “tikai” šajās pašās atkāpēs paredzētajai izmantošanai, ko tas savukārt nav darījis, formulējot šīs regulas 13. panta 1. punkta d) apakšpunktu. Salīdzināmas atrunas neesamība šajā pēdējā tiesību normā šo ieinteresēto personu ieskatā pierādot, ka Savienības likumdevēja nodoms ir bijis nevis ierobežot šīs atkāpes piemērošanas jomu ar pārvadājumiem, kas tiek veikti ar transportlīdzekļiem, ko izmanto vienīgi sūtījumu piegādei, sniedzot universālo pasta pakalpojumu, bet gan tajā iekļaut arī gadījumus, kad transportlīdzekļi vienlaicīgi tiek izmantoti tādu sūtījumu piegādei, kuri nav saistīti ar minēto pakalpojumu.

73.

Šis arguments mani nepārliecina.

74.

Manā ieskatā, tas, ka šajos secinājumos apskatāmajā atkāpē Savienības likumdevējs nav izmantojis jēdzienu “vienīgi”, nekādā ziņā nenozīmē, ka tas būtu atteicies no šīs atkāpes piemērošanas jomas ierobežošanas tikai līdz tiem transportlīdzekļiem, kas tiek izmantoti sūtījumu pārvadājumiem universālā pasta pakalpojuma ietvaros. Gluži pretēji, apzīmējumam “kā vispārēju pakalpojuma [universālā pakalpojuma] daļu”, manā ieskatā, ir līdzvērtīga funkcija kā jēdzienam “vienīgi”, proti, ierobežot aplūkotās atkāpes piemērojamību, lai izvairītos no tā, ka ar tās praktisko ietekmi tā beigās apdraud Regulas Nr. 561/2006 mērķu sasniegšanu.

75.

Proti, šā jēdziena lietojums šīs regulas 13. panta 1. punkta e) apakšpunktā (“transportlīdzekļi, ko izmanto vienīgi uz salām, kuru platība nepārsniedz 2300 kvadrātkilometrus un kuras nav savienotas ar pārējo valsts teritoriju ar tiltu, braslu vai tuneli, ko var izmantot mehāniski transportlīdzekļi” ( 26 )) un Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta o) apakšpunktā (“transportlīdzekļi, kurus izmanto tikai uz ceļiem, kas atrodas tādās vietās kā ostas un dzelzceļa termināli” ( 27 )) paredzētajās atkāpēs nodrošina, ka attiecīgie transportlīdzekļi nepārvietojas ārpus ierobežotas ģeogrāfiskās teritorijas (sala vai ostas teritorija) un tādējādi atbilst prasībai samazināt šādu atkāpju negatīvo ietekmi uz mērķiem uzlabot transportlīdzekļu vadītāju darba apstākļus un ceļu satiksmes drošību. Tāpat jēdziena “vienīgi” lietojums šīs regulas 13. panta 1. punkta i) apakšpunktā rodamajā atkāpē (“transportlīdzekļi, kas aprīkoti ar 10 līdz 17 sēdvietām un ko izmanto vienīgi nekomerciāliem pasažieru pārvadājumiem”) ļauj aprakstīt tās piemērojamību tādā veidā, lai tā tiktu piemērota vienīgi situācijās, kad pasažieru pārvadājumi tiek veikti sabiedrības interešu vārdā, tādējādi samazinot šīs atkāpes negatīvo ietekmi uz konkurenci.

76.

Proti, Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta formulējumā lietotais apzīmējums “kā vispārēju pakalpojuma [universālā pakalpojuma] daļu” analoģiski par labu pasta pakalpojumiem sašaurina atkāpes piemērojamību attiecībā uz gadījumiem, kad pārvadājumi tiek veikti, sniedzot sabiedriskas nozīmes pakalpojumus, ar mērķi neitralizēt tādas atkāpes iespējamo pret konkurenci vērsto ietekmi.

77.

Turklāt, manā ieskatā, Tiesa jau ir atzinusi, ka jēdziena “vienīgi” neesamība kādas no Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punktā uzskaitītajām atkāpēm formulējumā noteikti nav pamats a contrario secinājumam, ka tā ir interpretējama plaši. It īpaši norādāms uz spriedumu A. Karuse ( 28 ), kurā Tiesa, vaicāta par Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta h) apakšpunktā lietotā jēdziena “transportlīdzekļi, ko izmanto ceļu uzturēšanā” piemērojamību, nosprieda, ka šis jēdziens neattiecas uz privāta pakalpojumu sniedzēja transportlīdzekļiem, ar kuriem tiek pārvadāta ceļu uzturēšanas darbiem paredzēta grants līdz darbu veikšanas vietai, bet attiecas tikai uz tādiem transportlīdzekļiem, kas tiek izmantoti pārvadājumiem, kuri pilnībā un vienīgi saistīti ar ceļu uzturēšanas darbu veikšanu ( 29 ).

78.

Līdz ar to es uzskatu, ka gramatiskā interpretācija neatstāj vietu šaubām par to, ka aplūkotā atkāpe ir jāsaprot šauri.

79.

Manā ieskatā, arī sistēmiskā interpretācija liecina par labu aplūkotās atkāpes šaurai uztverei.

80.

Šajā ziņā jāatzīmē, ka Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunkts atrodas šīs regulas IV nodaļā “Izņēmumi”. Tātad tā ir viena no to atkāpju normām, kuras dalībvalstīm ir tiesības piemērot saistībā ar noteikumiem, kas izklāstīti šīs regulas II nodaļā (“Apkalpe, vadīšanas laikposmi, pārtraukumi un atpūtas laikposmi”), proti, Regulas Nr. 561/2006 5.–9. pantā.

81.

Apskatāmās atkāpes jau ir vērtētas iedibinātajā judikatūrā, kurā ir nostiprinājies princips, ka to piemērošanas nosacījumi ir interpretējami šauri ( 30 ).

82.

Aplūkojamās atkāpes šaura interpretācija arī ir vienīgā, kas, manā ieskatā, atbilst Regulas Nr. 561/2006 mērķiem ( 31 ), kā es to izskaidrošu turpinājumā.

83.

Vispirms jāatgādina, ka Regulas Nr. 561/2006 mērķis atbilstoši tās 1. pantam ir saskaņot konkurences apstākļus autopārvadājumu nozarē un uzlabot to darba ņēmēju sociālos apstākļus, uz kuriem tā attiecas, kā arī ceļu satiksmes drošību, uzliekot par pienākumu aprīkot sauszemes transportlīdzekļus ar sertificētu tahogrāfu, kas ļauj kontrolēt transportlīdzekļu vadītāju vadīšanas ilguma, pārtraukumu un atpūtas laikposmu ievērošanu.

84.

Attiecībā uz mērķiem uzlabot darba ņēmēju sociālos apstākļus un ceļu satiksmes drošību Tiesa, vaicāta par Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta otrās daļas piemērojamību, jau ir secinājusi, ka atkāpes plaša interpretācija varētu apdraudēt šo mērķu sasniegšanu, jo pastāvētu iespēja, ka tās rezultātā daudzus transportlīdzekļus vadītu vadītāji, kuri varētu likumīgi to darīt bez atpūtas daudzas stundas, un tas būtu pretrunā mērķim uzlabot ceļu satiksmes drošību, un ka uz daudziem transportlīdzekļu vadītājiem neattiektos Regulā Nr. 561/2006 paredzētā viņu darba apstākļu aizsardzība, un tas būtu pretrunā mērķim uzlabot šo darba ņēmēju sociālos apstākļus ( 32 ).

85.

Manā ieskatā, šie apsvērumi pilnībā ir attiecināmi uz izskatāmo lietu.

86.

Proti, aplūkotās atkāpes plaša interpretācija nozīmētu, pirmkārt, ka visus Deutsche Post transportlīdzekļus šādi transportlīdzekļu vadītāji varētu likumīgi bez atpūtas vadīt daudzas stundas un, otrkārt, ka, iztrūkstot pienākumam izmantot tahogrāfu (attiecībā uz transportlīdzekļiem, kuru maksimālā pieļaujamā masa pārsniedz 3,5 tonnas) vai veikt ierakstus (attiecībā uz transportlīdzekļiem, kuru maksimālā pieļaujamā masa ir no 2,8 līdz 3,5 tonnām), uz šādiem transportlīdzekļu vadītājiem neattiektos viņu darba apstākļu aizsardzība. Esmu pārliecināts, ka Deutsche Post izmantoto transportlīdzekļu skaits ( 33 ) un līdz ar to šo transportlīdzekļu vadītāju skaits ir ārkārtīgi liels.

87.

Kas attiecas uz mērķi saskaņot konkurences apstākļus autotransporta jomā, man šķiet, ka apdraudējumu, ko tai nestu aplūkotās atkāpes plaša interpretācija, iespējams konstatēt, attiecībā uz aplūkojamo gadījumu vienkārši piemērojot spriedumā A. Karuse ( 34 ) secināto.

88.

Šajā lietā Tiesa, izmantojot argumentāciju no judikatūras, kurā interpretēta Regulas Nr. 561/2006 priekštece ( 35 ), ir secinājusi, ka Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punktā uzskaitītās atkāpes ir pieļaujams attiecināt vienīgi uz transportlīdzekļiem, kas tiek izmantoti “sabiedriskas nozīmes pakalpojumu” sniegšanai. Pamatojoties uz to, tā nosprieda, ka transportlīdzekļi, kas tiek izmantoti, lai pārvadātu ceļu uzturēšanas darbiem paredzētu granti līdz darbu veikšanas vietai, ar nosacījumu, ka šis pakalpojums nav uzskatāms par papildpakalpojumu ceļu uzturēšanas darbiem, neietilpst Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta h) apakšpunktā minētajā jēdzienā “transportlīdzekļi, ko izmanto saistībā ar ceļu uzturēšanu”. Proti, saskaņā ar Tiesas norādīto interpretācija, kas paplašina šīs atkāpes piemērošanas jomu tiktāl, ka tā attiecas arī uz privāta pakalpojumu sniedzēja transportlīdzekļiem, kurš veic tikai grants transportēšanu ceļa uzturēšanas darbiem līdz darbu veikšanas vietai, nozīmētu “[šim pakalpojuma sniedzējam] piešķirt konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar citiem šīs pašas nozares pakalpojumu sniedzējiem, jo tas ietaupītu izmaksas par [tahogrāfu] uzstādīšanu [minētajos] transportlīdzekļos un to apkopi” ( 36 ).

89.

Piemērojot šos novērtējumus izskatāmajā lietā, jāvērš uzmanība uz to, ka tādu sūtījumu piegāde, kas ir saistāma ar “vispārējiem pakalpojumiem [universālo pakalpojumu]”, kā tie definēti Direktīvas 97/67 3. panta 1. punktā, acīmredzami ir atzīstama par “sabiedriskas nozīmes pakalpojumu” Tiesas judikatūras izpratnē, kas nozīmē, ka tajā iesaistītie transportlīdzekļi ietilpst jēdzienā “transportlīdzekļi [..], kurus izmanto, lai piegādātu sūtījumus kā vispārēju pakalpojuma [universālā pakalpojuma] daļu” un tādējādi uz tiem ir iespējams attiecināt aplūkoto atkāpi. Turpretim, ja minēto jēdzienu saprastu tādā nozīmē, ka tas attiecas arī uz transportlīdzekļiem, veic tādu sūtījumu piegādes, kas ir saistītas ar citiem pasta pakalpojumiem, šāda interpretācija nenovēršami radītu konkurences traucējumus, jo tā novestu pie konkurences priekšrocību piešķiršanas universālā pakalpojuma sniedzējam, kurš tādējādi varētu ietaupīt izmaksas, ko rada tahogrāfu uzstādīšana un uzturēšana viņa izmantotajos transportlīdzekļos, salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas sniedz minētos pasta pakalpojumus.

90.

Šajā ziņā Deutsche Post u.c. un Deutsche Post, kā arī Polijas valdība savos rakstveida apsvērumos ir apšaubījušas tādu universālā pakalpojuma sniedzēja konkurences priekšrocību esamību, jo šīs atkāpes mērķis tieši esot izlabot nevienlīdzīgo konkurences situāciju, kurā atrodas šā pakalpojuma sniedzējs, ar “kompensāciju” par finansiālajiem izdevumiem, kas rodas, sniedzot šādu sabiedriskas nozīmes pakalpojumu.

91.

Tādam argumentam es nevaru piekrist.

92.

Proti, manā ieskatā, tā kā šī atkāpe risina problēmu, kā nodrošināt universālā pakalpojuma saistību izpildi, kam noteikumi par transportlīdzekļu vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem var būt šķērslis, patiesie ieguvēji no tās ir lietotāji, nevis universālā pasta pakalpojuma sniedzējs ( 37 ). Līdz ar to nevar uzskatīt, ka minētās atkāpes mērķis ir kompensēt finansiālās izmaksas, ko rada universālā pasta pakalpojuma sniegšana, kas dotu labumu tāda pakalpojuma sniedzējam.

93.

Turklāt vēlos vērst uzmanību uz to, ka Direktīvas 97/67 7. panta 3. un 4. punktā Savienības likumdevējs jau ir paredzējis universālā pasta pakalpojuma finansēšanas mehānismus, kurus katra dalībvalsts ir tiesīga ieviest, ja tā konstatē, ka universālā pakalpojuma saistības rada neto izmaksas šā pakalpojuma sniedzējam, proti, i) mehānismu, ar ko attiecīgo uzņēmumu zaudējumus kompensē no valsts līdzekļiem, vai ii) mehānismu neto izmaksu sadalei starp pakalpojumu sniedzējiem un/vai lietotājiem, kas var ietvert kompensāciju fonda izveidi, kuru pārvalda no šiem saņēmējiem neatkarīga struktūra.

94.

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka teleoloģiskā interpretācija apstiprina secinājumu, ka 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētā atkāpe ir jāinterpretē šauri.

95.

Rūpīga Regulas Nr. 561/2006 ģenēzes izpēte, manā ieskatā, apstiprina līdz šim secināto.

96.

Izņēmuma norma attiecībā uz pasta pakalpojumiem bija paredzēta jau Regulā Nr. 3820/85. Proti, šīs regulas 4. panta 6. punktā bija paredzēts atbrīvojums ar plašu piemērojamību par labu šiem pakalpojumiem, jo tas attiecās uz transportlīdzekļiem, “ko izmanto saistībā ar [..] pasta priekšmetu pārvadāšanu”.

97.

Savā priekšlikumā par Regulas Nr. 3820/85 reformu Komisija, ņemot vērā to, ka kopš tā laika pakalpojumu kategorijai piederīgie pasta pakalpojumi bija tikuši pilnībā vai daļēji liberalizēti, bija iecerējusi minēto atbrīvojumu atcelt, to neaizstājot ar citu ( 38 ).

98.

Pēc tam pirmajā lasījumā ( 39 ) Eiropas Parlaments uzskatīja, ka būtu jāsaglabā izņēmuma norma attiecībā uz pasta pakalpojumiem, bet tas nebija rosinājis to atjaunot ar tādu normu, kas attiektos uz visiem pasta sūtījumos iesaistītajiem transportlīdzekļiem. Tomēr tas ieteica iekļaut atkāpi par labu transportlīdzekļiem, “[..] ar kuriem tiek piegādāti pasta sūtījumi universālā pakalpojuma ietvaros” ( 40 ).

99.

Savā grozītajā priekšlikumā ( 41 ) Komisija pauda piekrišanu šim Parlamenta grozījumam un tādējādi ieteica pašreizējai atkāpei teju identisku aplūkojamās atkāpes formulējumu, iekļaujot vārdus “universālā pakalpojuma ietvaros”, ņemot vērā to, ka tā atzina “[..] nepieciešamību pēc atkāpes ar ierobežotu piemērojamību, lai izslēgtu vietējos pasta pakalpojumus” ( 42 ).

100.

Ņemot vērā šos apstākļus, es uzskatu, ka, atceļot Regulu Nr. 3820/85 un pieņemot Regulu Nr. 561/2006, Savienības likumdevējs vēlējās paredzēt atkāpi attiecībā uz pasta pakalpojumiem, kas būtu ierobežota tikai līdz tādiem transportlīdzekļiem, kuri ir paredzēti tādu sūtījumu piegādei, kas ietilpst universālajā pakalpojumā, lai izvairītos no tā, ka šī atkāpe, piemērojot to arī attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas tiek izmantoti sūtījumu piegādei saistībā ar liberalizētajiem pasta pakalpojumiem, rada konkurences kropļojumus minētajos tirgos.

101.

Manā ieskatā, šādu Savienības likumdevēja nodoma interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 561/2006 23. apsvēruma pašreizējā redakcija, saskaņā ar kuru “valstu atkāpēm vajadzētu atspoguļot izmaiņas autotransporta nozarē un attiekties vienīgi uz tiem elementiem, kurus pašlaik neskar konkurences spiediens”. Taču es neredzu, kā šis valstu atkāpju piemērojamības samazinājums varētu būt savienojams ar plašu aplūkotās atkāpes interpretāciju.

102.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka – tāpat kā gramatiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā pieeja – arī vēsturiskā pieeja Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktam liecina par labu tajā ietvertās atkāpes šaurai interpretācijai.

103.

Turpinājumā pievērsīšos argumentam, kas ir izvērsts Deutsche Post u.c., Deutsche Post, kā arī Polijas valdības rakstveida apsvērumos, pamatojoties uz prasību saglabāt aplūkojamās atkāpes lietderīgo iedarbību.

104.

Minēto lietas dalībnieku ieskatā, aplūkotās atkāpes šaurai interpretācijai nevar piekrist, jo tās rezultātā tiekot zaudēta šīs atkāpes lietderīgā iedarbība. Proti, tāda interpretācija nozīmētu – lai izmantotu minēto atkāpi, pakalpojumu sniedzējam, kurš sniedz gan universālo pasta pakalpojumu, gan citus pasta pakalpojumus, būtu jāizveido divi izplatīšanas tīkli un tostarp divi pilni transportlīdzekļu parki: viens paku piegādei ar individuālo svaru, kas nepārsniedz 20 kilogramus, universālā pakalpojuma ietvaros un otrs – smagāku paku piegādei, kas nenotiek tāda pakalpojuma ietvaros. Tādējādi universālā pasta pakalpojuma sniedzējiem rastos tādas ievērojamas papildu izmaksas, ka neviens no tiem aplūkojamo atkāpi praksē neizmantotu.

105.

Manā ieskatā, šis arguments nevar mainīt secinājumu, ka aplūkojamā atkāpe ir interpretējama šauri.

106.

Iesākumā vēlos norādīt, ka nepieciešamību Deutsche Post dubultot transportlīdzekļu parku apšauba pārējie lietas dalībnieki. No savas puses, es neredzu, kādēļ bez Deutsche Post transportlīdzekļu parka dubultošanas nebūtu iespējams apsvērt kādus citus loģistikas risinājumus, ņemot vērā to, kā pēdējā minētā to ir atzinusi savos rakstveida apsvērumos, ka to sūtījumu īpatsvars, kuri neietilpst universālajā pasta pakalpojumā, veido tikai līdz 5 % no kopējā sūtījumu skaita.

107.

Katrā ziņā es uzskatu, ka aplūkojamā atkāpe nezaudētu savu lietderīgo iedarbību gadījumā, ja tā tiktu interpretēta šauri. Proti, pat pieņemot, ka vienīgais iespējamais risinājums Deutsche Post būtu sava transportlīdzekļu parka dubultošana ( 43 ) ar augstām papildu izmaksām, ko šāds risinājums radītu, es nedomāju, ka no tā ir iespējams izsecināt, ka aplūkoto atkāpi neizmantotu neviens universālā pasta pakalpojuma sniedzējs Savienībā. Gluži pretēji, ir pamatoti iedomāties, ka pakalpojumu sniedzējam, kurš vēlētos izmantot šo atkāpi, vienkārši būtu jāveic ekonomiska rakstura izvēle, samērojot ietaupījumu, kas rodas, nepastāvot pienākumam izmantot tahogrāfu, ar papildu izmaksām, ko radītu transportlīdzekļu parka dubultošana. Manā ieskatā, šāda samērošana visos gadījumos nenovestu pie universālā pasta pakalpojuma sniedzēja attiekšanās izmantot minēto atbrīvojumu.

108.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz universālā pakalpojuma sniedzēja transportlīdzekļiem to var attiecināt tikai tad, ja ar tiem tiek pārvadāti tikai un vienīgi sūtījumi universālā pakalpojuma ietvaros.

109.

Ņemot vērā manu ierosināto atbildi uz šo pirmo jautājumu, manā ieskatā, nav vajadzības atbildēt uz otro prejudiciālo jautājumu gan lietā C‑203/18, gan arī lietā C‑374/18. Proti, ja ar viena vienīga sūtījuma, kas neietilpst universālajā pasta pakalpojumā, pārvadāšanu ir pietiekami, lai Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētā atkāpes norma nebūtu piemērojama attiecībā uz tajā iesaistītajiem transportlīdzekļiem, ir pats par sevi saprotams, ka nav nosakāma ne proporcija transportlīdzekļa izmantošanai sūtījumu piegādei universālā pakalpojuma ietvaros, ne arī maksimālais (sūtījumu, kas neietilpst universālajā pakalpojumā) vai minimālais (sūtījumu, kas ietilpst tādā pakalpojumā) apjoms.

110.

Ar ceturto prejudiciālo jautājumu Landgericht Köln (Ķelnes apgabaltiesa) būtībā vēlas noskaidrot, vai sūtījums, saistībā ar kuru tiek piedāvāti tādi papildu pakalpojumi kā šajā jautājumā uzskaitītie, ietilpst universālajā pakalpojumā atbilstoši Direktīvai 97/67 un tādēļ ir uzskatāms par sūtījumu “kā vispārēju pakalpojuma daļu [universālā pakalpojuma ietvaros]” aplūkotās atkāpes piemērošanas nolūkos.

111.

Atbilde uz šo jautājumu skaidri ietver tādas interpretācijas mēģinājumu, kuras mērķis ir definēt jēdziena “universālais pakalpojums” aprises, kāds tas paredzēts Direktīvā 97/67.

112.

Pirms uzsāku šo analīzi, atgādināšu, ka līdzās mērķim reglamentēt universālā pakalpojuma sniegšanu Savienības līmenī šīs direktīvas noteikumu mērķis ir arī pakāpeniski atvērt konkurencei pasta nozari ( 44 ). Tādēļ, interpretējot jēdzienu “universālais pakalpojums”, ir jānosaka taisnīgs līdzsvars starp šiem diviem mērķiem.

113.

Vispirms jānorāda, ka Direktīvas 97/67 3. panta 1. punktā tiek sniegta “vispārējo pakalpojumu [universālā pakalpojuma]” definīcija, saskaņā ar kuru tie ir pakalpojumi, “kas saistīti ar noteiktas kvalitātes pastāvīgo pasta pakalpojumu sniegšanu par pieņemamām cenām visiem lietotājiem visās vietās”. Tā kā šajā definīcijā ir izklāstīti tikai universālā pakalpojuma sniegšanas vispārējie principi, tajā nav iespējams atrast precizējumus attiecībā uz jēdziena “universālais pakalpojums” materiālo saturu, tostarp par “pasta pakalpojumu” veidiem, kas ietilptu šajā jēdzienā.

114.

Vai ir iespējams identificēt “pasta pakalpojumus”, uz kuriem ir atsauce minētajā 3. panta 1. punktā?

115.

Pirmā atbilde uz šo jautājumu ir rodama šīs pašas tiesību normas 4. un 5. punktā, kuros ir paredzēts, ka universālajā pakalpojumā ir jāietilpst vismaz i) to pasta sūtījumu savākšanai, šķirošanai, pārvadāšanai un piegādei, kuru svars ir līdz diviem kilogramiem, ii) to pasta paku savākšanai, šķirošanai, pārvadāšanai un piegādei, kuru svars ir līdz desmit kilogramiem (šo ierobežojumu valsts regulatīvās iestādes var palielināt līdz 20 kilogramiem), un iii) ierakstīto sūtījumu un apdrošināto sūtījumu pakalpojumiem. Citiem vārdiem sakot, visi šie pakalpojumi veido “universālā pakalpojuma” jēdziena minimālo materiālo saturu pasta nozarē (turpmāk tekstā – “pamatpakalpojumi”).

116.

Tas, ka Direktīva 97/67 attiecas tikai uz jēdziena “universālais pakalpojums” pašu kodolu, neizbēgami nozīmē, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies ieviest elastīguma elementu tā piemērojamības noteikšanā, lai ņemtu vērā dažādus dalībvalstu uzskatus par tiem vispārējo interešu uzdevumiem, kādi ir jāpilda universālā pakalpojuma sniedzējiem.

117.

Tādējādi dalībvalstis principā ir tiesīgas uzticēt universālā pakalpojuma sniedzējam arī tādus pakalpojumus, kas nav Direktīvas 97/67 3. panta 4. un 5. punktā uzskaitītie pamatpakalpojumi.

118.

Taču tieši šajā jautājumā mans pamatojums atšķiras no pamatojuma, ko savos rakstveida apsvērumos ir izvērsusi Deutsche Post. Proti, es nepiekrītu šīs pēdējās minētās, pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, izdarītajam secinājumam, ka jautājums par to, vai pakalpojumi, kas ir plašāki par pamatpakalpojumiem sakarā ar to, ka tie ir saistīti ar papildpakalpojumiem, tomēr ietilpst universālajā pakalpojumā, ir vienīgi dalībvalstu suverenās lēmumu pieņemšanas jautājums.

119.

Mans atšķirīgais viedoklis ir skaidrojams ar to, ka šādā secinājumā, pēc manām domām, netiek ņemti vērā Direktīvas 97/67 18. un 21. apsvērums, kuros skaidri ir norādīts, ka minētā suverenā lēmumu pieņemšana nav neierobežota ( 45 ).

120.

Proti, no šī 21. apsvēruma izriet, ka dalībvalstis nekādā gadījumā nevar iekļaut universālajā pakalpojumā jaunos pakalpojumus, dokumentu apmaiņu un piegādi saviem spēkiem kopš brīža, kad šie pēdējie neietilpst “universālajā pakalpojumā”. Tāpat arī dalībvalstis nevar tajā iekļaut kurjerpasta pakalpojumus, jo 18. apsvērumā tie ir nošķirti no universālā pakalpojuma.

121.

Tādējādi minētajam 21. apsvērumam nav nozīmes, Tiesai sniedzot atbildi uz ceturto jautājumu, jo pamatlietā aplūkojamie pakalpojumi, proti, pamatpakalpojumi, kuriem ir pievienoti papildpakalpojumi, neietilpst tajā minētajās kategorijās, savukārt 18. apsvērums, manā ieskatā, aplūkojamajā gadījumā ir piemērojams, jo šie pakalpojumi savukārt ir “kurjerpasta pakalpojumi”.

122.

Proti, lai gan Direktīvā 97/67 nav definēts, kas jāsaprot ar “kurjerpasta pakalpojumiem”, pirmkārt, ir jānorāda, ka pašā 18. apsvērumā ir minēts kritērijs, kas ļauj tos identificēt, jo tajā ir norādīts, ka “būtiskā atšķirība starp kurjerpastu un vispārējiem pasta pakalpojumiem ir pievienotajā vērtībā (neatkarīgi no tās formas), ko dod kurjerpasta pakalpojumi un ko izjūt klienti, [tādēļ] visefektīvāk papildu vērtību var noteikt, apsverot papildu cenu, kuru klienti ir gatavi maksāt [..] ( 46 )”. Otrkārt, es vēršu uzmanību uz to, ka nesen Tiesa spriedumos Ilves Jakelu ( 47 ) un Confetra u.c. ( 48 ) ir lēmusi, ka kurjerpasta pakalpojumi no universālā pakalpojuma atšķiras ar klientiem sniegto pievienoto vērtību, par kuru šie pēdējie piekrīt maksāt augstāku cenu ( 49 ).

123.

“Kurjerpasta” un “universālā pakalpojuma” nošķiršanu, kā to rakstveida apsvērumos norāda UPS Deutschland u.c., pamato arī Direktīvas 97/67 ģenēze.

124.

Savā grozītajā priekšlikumā ( 50 ) Komisija noraidīja Parlamenta pirmajā lasījumā iesniegto grozījumu, kas paredzēja grozīt Direktīvas 97/67 21. apsvērumu tā, lai īpašie pakalpojumi, kuru skaitā ir kurjerpasta pakalpojumi, kļūtu par daļu no universālā pakalpojuma ( 51 ). Šī noraidīšana, kuru Eiropas Savienības Padome vēlāk apstiprināja, pieņemot savu kopējo nostāju ( 52 ), tika pamatota ar atziņu, ka “īpašajiem pakalpojumiem [..] ir īpašas iezīmes, kas tos atšķir no universālajā pakalpojumā ietilpstošajiem pakalpojumiem”.

125.

Ņemot vērā šos apsvērumus, manā ieskatā, nav nekādu šaubu par to, ka pamatpakalpojumi apvienojumā ar ceturtajā prejudiciālajā jautājumā uzskaitītajiem papildpakalpojumiem (sūtījuma savākšana, norādot vai nenorādot precīzu laika intervālu, personas vecuma vizuālā pārbaude, pēcmaksas pasta sūtījums, sūtījums līdz 31,5 kilogramiem, kurā maksu par pārvadājumu sedz saņēmējs sūtījuma saņemšanas brīdī, pāradresācija, atgriešanas paziņojums, sūtījuma saņemšanas dienas un laika izvēle) ir ar potenciālu radīt pievienoto vērtību patērētājiem, kuriem tādējādi būs jāmaksā augstāka cena, ja tie vēlēsies saņemt minētos pakalpojumus ( 53 ). Līdz ar to ir pamats secināt, ka šie pakalpojumi ir atzīstami par “kurjerpasta pakalpojumiem” un tādējādi tie neietilpst universālajā pakalpojumā.

126.

Līdz ar to uz Landgericht Köln (Ķelnes apgabaltiesa) uzdoto ceturto jautājumu es ierosinu Tiesai atbildēt, ka sūtījums, kas ietver tādus papildpakalpojumus kā šajā jautājumā uzskaitītie, neietilpst universālajā pakalpojumā atbilstoši Direktīvai 97/67 un šā iemesla dēļ nav uzskatāms par sūtījumu “kā vispārēju pakalpojuma [universālā pakalpojuma] daļu” Regulas Nr. 561/2006 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētās atkāpes piemērošanas nolūkos.

127.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Oberverwaltungsgericht für das Land Nordrhein‑Westfalen (Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija) un Landgericht Köln (Ķelnes apgabaltiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: