I. Ievads

II. Atbilstošās tiesību normas

A. Savienības tiesības

B. Īrijas tiesības

III. Pamatlietas fakti, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

IV. Vērtējums

A. Prejudiciālo jautājumu problemātikas ierobežošana

B. Prejudiciālo jautājumu izvērtējums

1. Par Direktīvas 2004/38 piemērojamību N. Chenchooliah un viņas laulātā, Savienības pilsoņa, situācijai

a) Ievada apsvērumi

b) Vai jēdziens “saņēmējs” Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē ir statisks vai dinamisks?

1) Spriedums Metock u.c.

2) Spriedums Lounes

3) Jēdziena “saņēmējs” Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē progresīvais raksturs – secinājumi, kas ir jāizdara no spriedumiem Metock u.c. un Lounes

c) Savienības pilsoņa un viņa ģimenes locekļu pārvietošanās brīvības īstenošanas “dzīves cikls” Direktīvas 2004/38 ietvaros

1) Direktīvas 2004/38 diferencēta piemērošana

2) Būtiska atšķirība, kas pastāv starp izskatāmo lietu un lietu, kurā tika taisīts spriedums Lounes

3) Uz trešās valsts valstspiederīgā, Savienības pilsoņa laulātā, izraidīšanu joprojām ir attiecināma Direktīva 2004/38 tad, kad šis pilsonis ir pārstājis īstenot savu pārvietošanās brīvību uzņēmējā dalībvalstī tādēļ, ka viņš ir atgriezies savas pilsonības dalībvalstī

2. Par ierobežojumiem un procesuālajām garantijām, kuri ir piemērojami attiecībā uz Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu, kas ir trešās valsts valstspiederīgie, izraidīšanu, pamatojoties uz viņu uzturēšanās tiesību izbeigšanos

a) Direktīvas 2004/38 VI nodaļas piemērošanas joma

b) Direktīvas 2004/38 15. panta interpretācija

V. Secinājumi

1.

Vai uz trešās valsts valstspiederīgo, kas ir tāda Savienības pilsoņa laulātā, kurš vairs neīsteno savas tiesības brīvi pārvietoties dalībvalstī tādēļ, ka viņš ir atgriezies savas pilsonības dalībvalstī, ir attiecināma Direktīva 2004/38/EK ( 2 ) viņas izraidīšanas no uzņēmējas dalībvalsts teritorijas nolūkā? Attiecīgā gadījumā, kuras šīs direktīvas tiesību normas ir piemērojamas attiecībā uz viņas izraidīšanu? Vai uz šo valstspiederīgo attiecas minētās direktīvas VI nodaļas vai 15. panta tiesību normas saistībā ar procesuālajām garantijām, kuras ir piemērojamas lēmumiem par izraidīšanu, kas pieņemti tādu iemeslu dēļ, kuri nav sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumi?

2.

Tādi ir izskatāmās lietas pamatā esošie jautājumi, kuri liks Tiesai pirmo reizi interpretēt Direktīvas 2004/38 15. panta 1. un 3. punktu par procesuālajām garantijām.

3.

Direktīvas 2004/38 3. panta “Saņēmēji” 1. punktā ir noteikts:

“Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un viņu ģimenes locekļiem atbilstīgi 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.”

4.

Saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu “Tiesības uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem”:

“1.   Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā uz laiku līdz trim mēnešiem, neizvirzot viņiem nosacījumus vai formalitāšu ievērošanu, izņemot prasību, ka viņiem jābūt derīgai personas apliecībai vai pasei.

2.   Šā panta 1. punkta noteikumi attiecas arī uz ģimenes locekļiem, kam ir derīga pase un kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, bet pavada Savienības pilsoni vai ieceļo kopā ar viņu.”

5.

Šīs pašas direktīvas 14. panta “Uzturēšanās tiesību saglabāšana” 1., 2. un 4. punktā ir noteikts:

“1.   Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem ir 6. pantā paredzētās uzturēšanās tiesības, kamēr viņi nekļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai.

2.   Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem 7., 12. un 13. pantā paredzētās uzturēšanās tiesības ir tikmēr, kamēr viņi atbilst minētajos pantos paredzētajiem nosacījumiem.

[..]

4.   Atkāpjoties no 1. un 2. punkta un neskarot VI nodaļas noteikumus, Savienības pilsoņus vai viņu ģimenes locekļus nekādā gadījumā nedrīkst izraidīt, ja:

6.

Šīs pašas direktīvas 15. panta “Procesuālās garantijas” 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Procedūras, kas paredzētas 30. un 31. pantā, analoģiski piemēro visiem lēmumiem, ar ko ierobežo Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos tādu iemeslu dēļ, kuri nav sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumi.

[..]

3.   Uzņēmēja dalībvalsts nedrīkst noteikt ieceļošanas aizliegumu, pamatojoties uz lēmumu par izraidīšanu, uz kuru attiecas 1. punkts.”

7.

Saskaņā ar minētās direktīvas 27. pantu “Vispārīgi principi”:

“1.   Ievērojot šīs nodaļas noteikumus, dalībvalstis neatkarīgi no valstiskās piederības drīkst ierobežot Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Šādus apsvērumus neizmanto ekonomiskos nolūkos.

2.   Pasākumi, ko veic sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, atbilst proporcionalitātes principam un pamatojas tikai uz attiecīgā indivīda personisko darbību. Iepriekšējas kriminālas sodāmības pašas par sevi nav pamatojums šādu pasākumu veikšanai.

Attiecīgā indivīda personiskajai darbībai jārada faktiski, attiecīgajā brīdī esoši un pietiekami nopietni draudi, kas skar vienu no sabiedrības pamatinteresēm. Nav pieņemami apsvērumi, kas atdalīti no konkrētā gadījuma iezīmēm vai pamatojas uz vispārējas profilakses apsvērumiem.

[..]”

8.

Saskaņā ar šīs direktīvas 30. pantu “Lēmumu paziņošana”:

“1.   Attiecīgajām personām rakstiski paziņo visus lēmumus, kas pieņemti saskaņā ar 27. panta 1. punktu, tā, lai viņām būtu saprotams to saturs un radītās sekas.

2.   Attiecīgās personas precīzi un plaši informē par sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumiem, uz kuriem pamatojas par viņiem pieņemtais lēmums, izņemot, ja tas ir pretrunā valsts drošības interesēm.

3.   Paziņojumā norāda tiesu vai administratīvo iestādi, kurā attiecīgā persona var pārsūdzēt lēmumu, pārsūdzības termiņu un attiecīgā gadījumā laiku, kas personai atvēlēts, lai izceļotu no dalībvalsts teritorijas. Izņemot pienācīgi pamatotus steidzamus gadījumus, laiks, kas atvēlēts izceļošanai no teritorijas, nedrīkst būt īsāks par vienu mēnesi no paziņojuma dienas.”

9.

Minētās direktīvas 31. panta “Procesuālās garantijas” 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1.   Uzņēmējā dalībvalstī attiecīgajām personām jābūt piekļuvei juridiskajām un vajadzības gadījumā administratīvajām pārsūdzības procedūrām, lai pārsūdzētu vai pieprasītu izskatīt tiesā jebkādu lēmumu, kas pieņemts pret šīm personām sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ.

[..]

3.   Pārsūdzības procedūrās tiek pārbaudīta lēmuma likumība, kā arī fakti un apstākļi, ar kuriem pamatots ierosinātais pasākums. Tām jānodrošina, ka lēmums nav nesamērīgs, jo īpaši, ņemot vērā 28. pantā noteiktās prasības.”

10.

Pašlaik Īrijas tiesiskais regulējums, kura mērķis ir transponēt Direktīvu 2004/38, ir ietverts European Communities (Free Movement of Persons) Regulations 2015 (2015. gada Eiropas Kopienu (personu brīva pārvietošanās) noteikumi) (turpmāk tekstā – “2015. gada noteikumi”).

11.

Ar 2015. gada noteikumiem ir aizstāti European Communities (Free Movement of Persons) (no2) Regulations 2006 (2006. gada Eiropas Kopienu (personu brīva pārvietošanās) noteikumi Nr. 2, turpmāk tekstā – “2006. gada noteikumi”), un tie ir stājušies spēkā 2016. gada 1. februārī.

12.

Immigration Act 1999 (1999. gada Imigrācijas likums) 3. pantā ir reglamentētas Minister for Justice and Equality (tieslietu un vienlīdzības ministrs, Īrija) (turpmāk tekstā – “ministrs”) pilnvaras pieņemt tā sauktos “izbraukšanas rīkojumus” (deportation orders).

13.

Saskaņā ar 1999. gada Imigrācijas likuma 3. panta 1. punktu ministrs var pieņemt izbraukšanas rīkojumu, “lai jebkuram ārvalstniekam, uz kuru attiecas rīkojums, liktu atstāt valsts teritoriju tajā norādītajā termiņā un turpmāk palikt ārpus valsts teritorijas”.

14.

Saskaņā ar šī likuma 3. panta 2. punkta h) un i) apakšpunktu izbraukšanas rīkojums var tikt pieņemts attiecībā uz personām, kuras attiecīgi, “pēc ministra domām, ir pārkāpušas ierobežojumu vai nosacījumu, kas noteikts attiecībā uz izkāpšanu krastā valsts teritorijā vai ieceļošanu valsts teritorijā, vai atļauju uzturēties valsts teritorijā”, vai “kuru izraidīšana, pēc ministra domām, varētu nodrošināt kopējo labumu”.

15.

Atbilstoši minētā likuma 3. panta 3. punkta a) apakšpunktam, ja ministrs pieņem izbraukšanas rīkojuma projektu, viņš to kopā ar tā pamatojumu rakstveidā dara zināmu attiecīgajai personai.

16.

1999. gada Imigrācijas likuma 3. panta 4. punktā ir paredzēts, ka minētā projekta paziņojumā cita starpā ir jāietver šādas norādes:

17.

Saskaņā ar šī likuma 3. panta 3. punkta b) apakšpunkta i) punktu, ja persona ir formulējusi apsvērumus, ministram, pirms viņš pieņem lēmumu, tie ir jāņem vērā.

18.

Atbilstoši minētā likuma 3. panta 6. punktam, lai izvērtētu, vai ir jāpieņem izbraukšanas rīkojums, ministram ir jāņem vērā tādu apstākļu kopums kā laikposms, kurā persona ir uzturējusies valsts teritorijā, un šīs personas saiknes ar minēto teritoriju, tās profesionālā karjera un nodarbinātības izredzes (tostarp saistībā ar pašnodarbinātību), tās morāle un tās darbība gan valsts teritorijā, gan, ciktāl tās ir nozīmīgas un var tikt konstatētas, ārpus tās, humānie apsvērumi, kopējais labums, kā arī valsts drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumi.

19.

Lai pieņemtu izbraukšanas rīkojumu, ministram ir jāņem vērā arī jebkāds risks, ka persona var tikt nosūtīta atpakaļ, kā arī tiesības, piemēram, personas tiesības, kas var izrietēt no Īrijas Konstitūcijas un/vai no Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”).

20.

Tiklīdz ir pieņemts izbraukšanas rīkojums, tas paliek spēkā uz nenoteiktu laiku. Tomēr attiecīgā persona var lūgt grozīt vai atsaukt šādu rīkojumu saskaņā ar 1999. gada Imigrācijas likuma 311. pantu. Kad ministrs izvērtē pieteikumu par izbraukšanas rīkojuma atsaukšanu, viņam ir jānosaka, vai pieteikuma iesniedzējs ir identificējis apstākļu, kas radušies kopš šī rīkojuma pieņemšanas, izmaiņas, kuras pamato šādu atsaukšanu. Šādi apstākļi it īpaši var rasties tad, ja persona ir tāda Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, kurš Īrijā īsteno savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, kas viņam ir piešķirtas ar Savienības tiesībām.

21.

Nalini Chenchooliah, Maurīcijas valstspiederīgā, ap 2005. gada februāri ieradās Īrijā ar vīzu studijām un līdz 2012. gada 7. februārim dzīvoja tur, pamatojoties uz secīgām uzturēšanās atļaujām. 2011. gada 13. septembrī viņa noslēdza laulību ar Portugāles valstspiederīgo. 2012. gada 2. februārī, atsaucoties uz savu Savienības pilsoņa laulātās statusu, viņa lūdza uzturēšanās atļauju. Pēc šī pieteikuma ministrs vairākkārt lūdza N. Chenchooliah sniegt papildu informāciju, kuru viņa daļēji sniedza 2012. gada 25. maija vēstulē. Ar 2012. gada 27. augusta vēstuli N. Chenchooliah lūdza noteikt papildu termiņu darba līguma iesniegšanai, apgalvojot, ka viņas vīrs tikko ir sācis strādāt.

22.

Ar 2012. gada 11. septembra lēmumu ministrs N. Chenchooliah pieteikumu par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu noraidīja ar šādu pamatojumu:

“Jūs neesat pierādījusi, ka Savienības pilsonis veic saimniecisko darbību Īrijā, tādējādi ministrs nav pārliecināts, ka pilsonis īsteno [savas] tiesības, strādājot kā darba ņēmējs vai pašnodarbinātais, apmeklējot mācības, sakarā ar piespiedu bezdarbu vai pietiekamu līdzekļu esamības dēļ atbilstoši [2006. gada] noteikumu 6. panta 2. punkta a) apakšpunkta prasībām. Līdz ar to saskaņā ar [2006. gada] noteikumu 6. panta 2. punkta a) apakšpunktu Jums nav tiesību uzturēties [Īrijā].”

23.

2012. gada 15. oktobra vēstulē N. Chenchooliah iesniedza pierādījumu, ka viņas vīrs divas nedēļas bijis nodarbināts restorānā, un lūdza pagarināt termiņu, kas noteikts, lai iesniegtu pieteikumu par 2012. gada 11. septembra lēmuma pārskatīšanu. Ar 2012. gada 31. oktobra vēstuli ministrs piekrita pagarināt minēto termiņu. Saistībā ar pārskatīšanu ministrs lūdza sniegt papildu informāciju un norādīja, ka, ja tā netiks sniegta 10 darbdienu laikā, lieta tikšot nodota nodaļai, kura ir atbildīga par izraidīšanas pasākumiem. Tā kā N. Chenchooliah gandrīz divu gadu laikā nebija paziņojusi nekādu jaunu informāciju, 2012. gada 11. septembra lēmums kļuva galīgs.

24.

2014. gada 17. jūlija vēstulē, kas adresēta tieši ministram, N. Chenchooliah norādīja, ka kopš 2014. gada 16. jūnija viņas vīrs pēc kriminālsoda piespriešanas atrodas ieslodzījumā Portugālē, un lūdza atļauju palikt Īrijas teritorijā, atsaucoties uz savu personisko situāciju. Ministra personīgais sekretārs saņēma šo vēstuli un apstiprināja tās saņemšanu 2014. gada 18. jūlijā. Tomēr šķiet, ka minēto vēstuli līdz 2014. gada 15. septembrim ministrijas departamenta nodaļas kompetentā daļa nav saņēmusi.

25.

Pa to laiku ar 2014. gada 3. septembra vēstuli ministrs informēja N. Chenchooliah, ka attiecībā uz viņu ir paredzēts pieņemt lēmumu par izraidīšanu, pamatojoties uz to, ka viņas vīrs, Savienības pilsonis, ir uzturējies Īrijā ilgāk nekā trīs mēnešus, neievērojot 2006. gada noteikumu 6. panta 2. punkta prasības, kas ir tiesību norma, kuras mērķis ir transponēt Īrijas tiesībās Direktīvas 2004/38 7. panta 2. punktu, tādējādi viņai vairs nav tiesību palikt Īrijā.

26.

Ar 2015. gada 26. novembra vēstuli advokāti, kuri pastāvēja N. Chenchooliah, lūdza ministru atbilstoši rīcības brīvībai, kas viņam piešķirta saskaņā ar Īrijas tiesībām, izsniegt N. Chenchooliah uzturēšanās atļauju, it īpaši norādot uz ilgstošo laikposmu, kurā N. Chenchooliah ir uzturējusies Īrijā, viņas profesionālo karjeru, kā arī viņas izredzēm uz nodarbinātību.

27.

Ar 2016. gada 15. novembra vēstuli ministrs informēja N. Chenchooliah, ka viņš ir nolēmis neizpildīt lēmumu par izraidīšanu, bet uzsākt izbraukšanas rīkojuma procedūru atbilstoši 1999. gada Imigrācijas likuma 3. pantam. Šai vēstulei bija pievienots izbraukšanas rīkojuma projekts, attiecībā uz kuru N. Chenchooliah tika aicināta izteikt savus apsvērumus. Šis projekts bija balstīts uz N. Chenchooliah uzturēšanās Īrijā prettiesisko raksturu kopš 2012. gada 7. februāra ( 3 ) un uz ministra viedokli, ka viņas izraidīšana ļautu nodrošināt kopējo labumu. Šai vēstulei bija pievienots agrākais 2016. gada 21. oktobra lēmums, kurā bija apstiprināts, ka viņš ir nolēmis nepieņemt lēmumu par izraidīšanu un par ieceļošanas teritorijā aizliegumu attiecībā uz N. Chenchooliah saskaņā ar 2006. gada noteikumiem un 2015. gada noteikumu pārejas tiesību normām.

28.

2016. gada 12. decembrī iesniedzējtiesa atļāva N. Chenchooliah iesniegt pieteikumu par 2016. gada 21. oktobra lēmuma tiesas kontroli, kā arī lūgumu izdot rīkojumu, ar kuru ministram tiktu aizliegts pieņemt lēmumu viņu izraidīt. Turklāt šī tiesa noteica pagaidu pasākumus, kuri bija paredzēti, lai aizkavētu N. Chenchooliah adresētā izbraukšanas rīkojuma procedūras īstenošanu, pirms tiek pieņemts nolēmums par viņas tiesā iesniegto pieteikumu.

29.

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka iemesli, kuru dēļ viņai tika atļauts vērsties iesniedzējtiesā ar pieteikumu par tiesas kontroli, ir saistīti ar apstākli, ka N. Chenchooliah kā Savienības pilsoņa sieva, kuras pieteikumu par Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļaujas saņemšanu ir izskatījis ministrs, ir persona, uz kuru attiecās un joprojām attiecas Direktīva 2004/38 un 2006. gada noteikumi, kas grozīti ar 2015. gada noteikumiem.

30.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka līdz šim brīdim Tiesa vēl nav lēmusi par jautājumu, vai trešās valsts valstspiederīgais, kas ir Savienības pilsoņa laulātais, joprojām ietilpst Direktīvas 2004/38 piemērošanas jomā kā “saņēmējs” šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē un vai līdz ar to tādā situācijā kā pamatlietā, kurā minētais Savienības pilsonis ir atgriezies savas pilsonības dalībvalstī, lai tur izciestu brīvības atņemšanas sodu, un līdz ar to uzņēmējā dalībvalstī vairs neīsteno savas Savienības tiesībās piešķirtās tiesības uz brīvu pārvietošanos, šāda valstspiederīgā izraidīšana no uzņēmējas dalībvalsts, kurā viņš dzīvo, konkrēti tiek reglamentēta ar Direktīvas 2004/38 27., 28. un 31. pantu.

31.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa atsaucas uz savu 2014. gada 29. aprīļa spriedumu Igunma pret Governor of Wheatfield Prison and others ([2014] IEHC 218), kurā tā ir uzskatījusi, ka uz šo jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde, galvenokārt pamatojoties uz to, ka situācijā, kurā trešās valsts valstspiederīgais likumīgi noslēdz laulību ar Savienības pilsoni brīdī, kad šis pēdējais minētais īsteno savas no Savienības tiesībām izrietošās tiesības pārvietoties un/vai uzturēties uzņēmējā dalībvalstī, šāds valstspiederīgais joprojām ietilpst Direktīvas 2004/38 piemērošanas jomā kā “saņēmējs” šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, pat ja vēlāk viņam ir tikušas atteiktas uzturēšanās tiesības atbilstoši minētās direktīvas 7. pantam, pamatojoties uz to, ka Savienības pilsonis nav īstenojis vai vairs neīsteno savas tiesības uz brīvu pārvietošanos. Tā kā šādā situācijā Direktīva 2004/38 joprojām ir piemērojama, minētais valstspiederīgais varētu tikt izraidīts tikai atbilstoši šīs direktīvas VI nodaļas tiesību normām. Iesniedzējtiesa norāda, ka tajā notiekošajā tiesvedībā ir tikuši apspriesti iespējamie secinājumi, kas varētu tikt izdarīti no šī sprieduma un piemēroti izskatāmajā lietā.

32.

Attiecībā uz šo spriedumu ministrs kritizēja tā pamatotību, it īpaši norādot, ka tajā nav ievērots būtisks lietas apstāklis, proti, tas, ka Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, ja šis pilsonis faktiski neizmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, neietilpst Direktīvas 2004/38 piemērošanas jomā. Šādā gadījumā lēmumu par šī ģimenes locekļa izraidīšanu reglamentējot nevis šīs direktīvas VI nodaļas tiesību normas, bet valsts tiesības saistībā ar ārvalstniekiem. Turklāt pretējas interpretācijas gadījumā būtu jāpierāda sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apdraudējums, kas padarītu par ļoti grūtu vai praktiski neiespējamu tādu trešo valstu valstspiederīgo izraidīšanu, kuri ir Savienības pilsoņu laulātie un kuri tikai noteiktā laikposmā ir izmantojuši pagaidu uzturēšanās tiesības savu laulāto darbības uzņēmējā dalībvalstī dēļ, neatkarīgi no šo Savienības pilsoņu pašreizējās darbības vai uzturēšanās vietas, kura varētu būt pat ārpus Savienības.

33.

Savukārt N. Chenchooliah apgalvoja, ka attiecīgais spriedums apstiprina viņas nostāju, saskaņā ar kuru, būdama persona, kura noteiktā laikposmā savas laulības dēļ atbilstoši Direktīvas 2004/38 6. pantam ir saņēmusi vismaz pagaidu uzturēšanās tiesības uz laiku līdz trim mēnešiem, viņa arī vēlāk joprojām ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā un tātad var tikt izraidīta no uzņēmējas dalībvalsts teritorijas, vienīgi ievērojot minētajā direktīvā paredzētos noteikumus un garantijas.

34.

Šādos apstākļos High Court (Augstā tiesa, Īrija) ar 2018. gada 16. janvāra spriedumu, kas Tiesas kancelejā ir iesniegts 2018. gada 12. februārī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus jautājumus:

35.

Rakstveida apsvērumus iesniedza lietas dalībnieki pamatlietā, Dānijas, Nīderlandes un Austrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

36.

Tiesas sēdē, kas notika 2019. gada 15. janvārī, prasītāju pamatlietā, Dānijas un Nīderlandes valdību, kā arī Komisijas vārdā tika izklāstīti mutvārdu apsvērumi.

37.

Pirms uzsākt prejudiciālo jautājumu izvērtējumu no Savienības tiesību viedokļa, ir jānosaka izskatāmajā lietā izvirzītās problemātikas robežas.

38.

Vispirms ir jānorāda, ka pamatlietā aplūkotajā situācijā N. Chenchooliah, Maurīcijas valstspiederīgajai, kompetentās iestādes atļāva uzturēties Īrijā kā studentei laikposmā no 2005. gada līdz 2012. gadam. Likumīgi nodzīvojusi Īrijas teritorijā gandrīz septiņus gadus, N. Chenchooliah noslēdza laulību ar Portugāles valstspiederīgo un lūdza izsniegt uzturēšanās atļauju kā Savienības pilsoņa laulātajai.

39.

Šajā ziņā no iesniedzējtiesas nolēmumā sniegtās informācijas izriet, ka N. Chenchooliah laulātais, kas ir Savienības pilsonis, ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, pārceļoties uz dzīvi un uzturoties dalībvalstī, kas nav viņa pilsonības dalībvalsts, tad, kad viņš atstāja Portugāli, lai dotos uz Īriju, kur viņš strādāja vismaz piecpadsmit dienas. Tomēr viņš ir atgriezies Portugālē, kur kopš 2014. gada 16. jūnija viņš izcieš brīvības atņemšanas sodu, turpretī N. Chenchooliah ir palikusi Īrijā.

40.

Tālāk ir jāatzīmē, kā to norāda iesniedzējtiesa, ka N. Chenchooliah viņas laulības ar šo Savienības pilsoni dēļ laikposmā, kurā viņš īstenoja savu pārvietošanās brīvību Īrijā, vismaz šajā laikposmā bija “saņēmējas” statuss Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē. Viņas pieteikums, lai saņemtu uzturēšanās tiesības, kas ir atvasinātas no viņas laulātā, Savienības pilsoņa, uzturēšanās tiesībām atbilstoši Direktīvas 2004/38 7. panta 2. punktam, tomēr tika noraidīts ar ministra 2012. gada 11. septembra lēmumu, kas ir kļuvis galīgs, pamatojoties uz to, ka N. Chenchooliah nebija tiesību uzturēties Īrijā atbilstoši 2006. gada noteikumu 6. panta 2. punkta a) apakšpunktam, proti, tiesību normai, kuras mērķis ir Īrijas tiesībās transponēt Direktīvas 2004/38 7. panta 2. punktu ( 4 ).

41.

Visbeidzot, kā tas izriet no N. Chenchooliah rakstveida apsvērumiem un kā ir ticis apstiprināts tiesas sēdē, viņa neapstrīd minēto ministra lēmumu un līdz ar to nepieprasa uzturēšanās tiesības, kas atvasinātas no viņas laulātā, Savienības pilsoņa, uzturēšanās tiesībām, atbilstoši Direktīvai 2004/38. Toties viņa apgalvo, ka, tā kā viņa Īrijā ir uzturējusies atbilstoši Direktīvas 2004/38 normām, attiecībā uz viņu lēmums par izraidīšanu var tikt pieņemts, vienīgi ievērojot piemērojamās tiesību normas, ar kurām ir paredzēts transponēt šo direktīvu, it īpaši tās 27. un 28. pantu, nevis izbraukšanas rīkojumu saskaņā ar 1999. gada Imigrācijas likuma 3. pantu, kurš pēc savas ierosmes ir papildināts ar ieceļošanas Īrijas teritorijā aizliegumu uz nenoteiktu laiku.

42.

Ar abiem prejudiciālajiem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 2004/38, it īpaši tās VI nodaļas tiesību normas vai 15. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās ir piemērojamas lēmumam par trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanu, kas pieņemts, pamatojoties uz to, ka viņam vairs nav uzturēšanās tiesību atbilstoši šai direktīvai, situācijā, kurā šis valstspiederīgais ir noslēdzis laulību ar Savienības pilsoni brīdī, kad šis pilsonis, pārceļoties uz dzīvi un uzturoties dalībvalstī, kas nav viņa pilsonības dalībvalsts, bija izmantojis savu pārvietošanās brīvību saskaņā ar minētās direktīvas 6. panta 1. punktu, pilsoni, kurš pēc tam ir atgriezies savas pilsonības dalībvalstī.

43.

Uzreiz ir jānorāda, ka prasītājas, Komisijas, ministra un valdību, kuras ir piedalījušās izskatāmajā lietā, nostājas šajā jautājumā atšķiras. N. Chenchooliah un Komisija apgalvo, ka uz pamatlietā aplūkoto situāciju, proti, dalībvalsts īstenotu Savienības pilsoņa ģimenes locekļa izraidīšanu, pamatojoties uz to, ka minētais pilsonis tajā vairs neīsteno savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, attiecas Direktīva 2004/38 ( 5 ), savukārt ministram, kuru atbalsta Īrija, kā arī Dānijas, Nīderlandes un Austrijas valdības, ir pretējs viedoklis. Attiecībā uz iesniedzējtiesu, kā izriet no šo secinājumu 31. punkta, šī tiesa atsaucas uz High Court (Augstā tiesa) 2014. gada 29. aprīļa spriedumu Igunma pret Governor of Wheatfield Prison and others ([2014] IEHC 218), kurā tā ir uzskatījusi, ka Direktīva 2004/38 ir piemērojama situācijā, kas ir analoga pamatlietā aplūkotajai situācijai ( 6 ).

44.

Līdz ar to, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas jautājumiem, man šķiet, ka vispirms ir jānosaka, vai un kādā mērā Direktīva 2004/38 ir piemērojama šajā lietā. Ņemot vērā šo mērķi, es izvērtēšu atbilstošo Tiesas judikatūru, kurā, manuprāt, ir ietverti noteikti elementi, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgus skaidrojumus.

45.

Tūlīt pēc Savienības pilsonības iedibināšanas un trīs gadus pēc sprieduma Grzelczyk ( 7 ), kurā Tiesa pirmo reizi ir precizējusi, ka Savienības pilsoņa statuss ir paredzēts kā dalībvalstu valstspiederīgo pamatstatuss ( 8 ), pasludināšanas, atbildot uz nepieciešamību šim jaunajam statusam pielāgot ar pārvietošanās un uzturēšanās brīvībām saistīto tiesisko regulējumu, tika pieņemta Direktīva 2004/38, un šis statuss ir spēkā kopš 2000. gadu sākuma ( 9 ).

46.

No Direktīvas 2004/38 1.–4. un 11. apsvēruma izriet, ka tās mērķis vispirmām kārtām “ir atvieglot pamattiesību un individuālo tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanu, kas Savienības pilsoņiem tieši ir piešķirtas LESD 21. panta 1. punktā, un nostiprināt minētās tiesības” ( 10 ). Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka šīs direktīvas priekšmets, kā izriet no tās 1. panta a) punkta, attiecas uz nosacījumiem, kas reglamentē Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu īstenotās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā ( 11 ).

47.

Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punktā, kurā ir definēta tās piemērojamība personām, ir noteikts, ka šī direktīva ir piemērojama visiem Savienības pilsoņiem, kas “pārceļas uz dzīvi vai uzturas” dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un viņu ģimenes locekļiem, kuri atbilstīgi minētās direktīvas 2. panta 2. punkta definīcijai “tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem” ( 12 ).

48.

No šīs tiesību normas, kā to ir interpretējusi Tiesa, izriet, ka šajā direktīvā minētās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties var izmantot tikai saņēmējs Direktīvas 2004/38 3. panta izpratnē. Šāds saņēmējs var būt Savienības pilsonis (kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tas nav valstiski piederīgs) vai viņa ģimenes loceklis (kurš to pavada vai pārceļas kopā ar to) atbilstīgi Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punktā paredzētajai definīcijai ( 13 ). Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Direktīvā 2004/38 Savienības pilsoņu ģimenes locekļiem, kas ir trešās valsts valstspiederīgie, nav piešķirtas nekādas autonomas tiesības. Tādējādi iespējamās tiesības, kuras šiem valstspiederīgajiem ir piešķirtas saskaņā ar šo direktīvu, izriet no tiesībām, kuras attiecīgajam Savienības pilsonim ir tādēļ, ka viņš īsteno savu pārvietošanās brīvību ( 14 ).

49.

Šajā gadījumā ir acīmredzams, ka N. Chenchooliah vīrs, kurš ir īstenojis savu pārvietošanās brīvību, atstājot savas pilsonības dalībvalsti, proti, Portugāli, lai pārceltos uz dzīvi Īrijā un tajā uzturētos, ietilpa Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Līdz ar to, kā ir norādījusi iesniedzējtiesa, arī N. Chenchooliah vismaz laikposmā, kad viņas Portugāles valstspiederības laulātais īstenoja savu pārvietošanās brīvību Īrijā, bija “saņēmējas” statuss šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē ( 15 ). Tomēr, ņemot vērā faktu, ka N. Chenchooliah vīrs ir atgriezies Portugālē un ka Direktīva 2004/38 neattiecas uz tāda Savienības pilsoņa situāciju, kurš ir atgriezies savas pilsonības dalībvalstī ( 16 ), ir jāuzskata, ka viņš vairs neatbilst jēdziena “saņēmējs” definīcijai Direktīvas 2004/38 3. panta izpratnē.

50.

Šajā kontekstā rodas jautājums, vai N. Chenchooliah, kas ir tāda Savienības pilsoņa laulātā, kurš vairs neīsteno savu pārvietošanās brīvību, var zaudēt“saņēmējas” statusu Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē tāpēc, ka principā sakarā ar viņas vīra atgriešanos savas pilsonības dalībvalstī viņa vairs neatbilst šajā tiesību normā noteiktajam nosacījumam, proti, nosacījumam par Savienības pilsoņa pavadīšanu vai pievienošanos viņam ( 17 ).

51.

Es uzskatu, ka tas tā ir.

52.

Šajā ziņā spriedumiem Metock u.c. ( 18 ) un Lounes ( 19 ), no kuriem izriet, ka jēdziens “saņēmējs” Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē ir dinamisks jeb tāds, kas laika gaitā attīstās, manuprāt, ir īpaša nozīme.

53.

Spriedumā Metock u.c. ( 20 ) Tiesa ir atbildējusi uz diviem prejudiciālajiem jautājumiem, kurus High Court (Augstā tiesa) bija uzdevusi tiesvedībā starp pieciem Eiropas Savienības pilsoņiem un viņu laulātajiem, kuri ir trešo valstu valstspiederīgie, no vienas puses, un ministru, no otras puses. Ministrs bija noraidījis viņu kā Savienības pilsoņa, kurš strādā un/vai uzturas Īrijā, laulāto pieteikumus uzturēšanās atļauju saņemšanai, pamatojoties uz to, ka viņi neatbilstot tobrīd spēkā esošajā Īrijas tiesiskajā regulējumā izvirzītajam nosacījumam par iepriekšēju likumīgu uzturēšanos citā dalībvalstī.

54.

Pirmkārt, saistībā ar prasību par iepriekšēju likumīgu uzturēšanos kādā citā dalībvalstī Tiesa ir atzinusi, ka Direktīvā 2004/38 ir paredzētas tiesības ieceļot un uzturēties dalībvalstī nevis visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, bet gan tikai tiem, kuri ir tāda Savienības pilsoņa ģimenes locekļi šīs direktīvas 2. panta 2. punkta izpratnē, kas ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, apmetoties dalībvalstī, kas nav viņa pilsonības dalībvalsts ( 21 ). Tā nosprieda, ka Direktīvai 2004/38 ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā trešās valsts valstspiederīgajam – tāda Savienības pilsoņa laulātajam, kurš uzturas šajā dalībvalstī, kuras pilsonības viņam nav, – lai varētu tikt izmantotas šīs direktīvas normas, ir izvirzīta prasība, lai viņš pirms savas ierašanās uzņēmējā dalībvalstī iepriekš būtu likumīgi uzturējies citā dalībvalstī ( 22 ).

55.

Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punktu Tiesa ir nospriedusi, ka šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka uz trešās valsts valstspiederīgo, kas ir tāda Savienības pilsoņa laulātais, kurš uzturas dalībvalstī, kuras pilsonības viņam nav, un kas pavada vai pievienojas šim Savienības pilsonim, ir attiecināmas minētās direktīvas normas neatkarīgi no viņu laulības noslēgšanas vietas un datuma, kā arī neatkarīgi no tā, kā šis trešās valsts valstspiederīgais ir ieceļojis uzņēmējā dalībvalstī ( 23 ).

56.

Lieta, kurā tika taisīts spriedums Lounes ( 24 ), attiecās uz Spānijas valstspiederīgo P. Ormazabal, kura pēc tam, kad kopš 1996. gada bija uzturējusies Apvienotajā Karalistē, 2009. gadā naturalizācijas kārtībā ieguva Lielbritānijas pilsonību, vienlaikus saglabājot Spānijas pilsonību. 2014. gadā P. Ormazabal noslēdza laulību ar T. Lounes, Alžīrijas valstspiederīgo. Šis pēdējais minētais kā Savienības pilsoņa laulātais iesniedza uzturēšanās atļaujas pieteikumu, kuru Secretary of State for the Home Department (iekšlietu ministrs, Apvienotā Karaliste) noraidīja, pamatojoties uz to, ka T. Lounes bija pārsniedzis atļautās uzturēšanās šajā dalībvalstī termiņu, pārkāpjot imigrācijas kontroles.

57.

Lai gan Tiesa konstatēja, ka P. Ormazabal ir Spānijas valstspiederīgā un ka viņa ir īstenojusi savu pārvietošanās brīvību, pārceļoties uz dzīvi un uzturoties dalībvalstī, kas nav viņas pilsonības dalībvalsts, proti, tad, kad viņa 1996. gadā izceļoja no Spānijas, lai pārceltos uz dzīvi Apvienotajā Karalistē, izskatāmās lietas apstākļi ļāva Tiesai nospriest, ka šajā gadījumā Direktīva 2004/38 nav piemērojama ( 25 ). Ievērojot ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumus ( 26 ), Tiesa uzskatīja, ka Lielbritānijas pilsonības iegūšana P. Ormazabal gadījumā ir izraisījusi izmaiņas tiesiskajā režīmā gan no valsts tiesību, gan Direktīvas 2004/38 viedokļa ( 27 ). Tādējādi Tiesa nosprieda, pirmkārt, ka P. Ormazabal vairs neatbilst “saņēmējas” jēdziena definīcijai Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē un, otrkārt, ka šīs direktīvas mērķis vairs nav reglamentēt viņas uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē, jo tās pēc sava rakstura ir beznosacījuma. Tāpēc Tiesa atzina, ka T. Lounes vairs nevar saņemt atvasinātās uzturēšanās tiesības attiecīgajā dalībvalstī, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38 normām ( 28 ).

58.

Tādējādi Tiesa savas pārdomas koncentrēja uz jautājumu par Savienības pilsonību ( 29 ). Šajā ziņā Tiesa atgādināja, ka Savienības pilsonim ar LESD 21. panta 1. punktu piešķirto tiesību, tostarp atvasināto tiesību, kādas ir viņa ģimenes locekļiem, mērķis ir it īpaši veicināt attiecīgā Savienības pilsoņa pakāpenisku integrāciju uzņēmējas dalībvalsts sabiedrībā ( 30 ). Turpinājumā Tiesa norādīja, ka Savienības pilsonim piešķirto tiesību lietderīgā iedarbība prasa, lai pilsonis, kurš ir tādā situācijā, kādā ir P. Ormazabal, uzņēmējā dalībvalstī varētu turpināt izmantot viņam ar šo tiesību normu piešķirtās tiesības pēc tam, kad tas papildus savai izcelsmes pilsonībai ir ieguvis šīs dalībvalsts pilsonību, un it īpaši varētu veidot ģimenes dzīvi ar savu laulāto, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, piešķirot pēdējam minētajam atvasinātās uzturēšanās tiesības ( 31 ). Precīzāk, Tiesa nosprieda, ka T. Lounes var saņemt šādas uzturēšanās tiesības atbilstoši LESD 21. panta 1. punktam ar nosacījumiem, kuri nedrīkst būt stingrāki par Direktīvā 2004/38 paredzētajiem nosacījumiem minēto tiesību piešķiršanai trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņa, kurš ir īstenojis savas brīvas pārvietošanās tiesības, apmetoties uz dzīvi dalībvalstī, kas nav viņa pilsonības dalībvalsts, ģimenes loceklis ( 32 ).

59.

Es pilnībā apzinos faktiskās atšķirības starp izskatāmo lietu un lietām, kurās tika taisīti spriedumi Metock u.c. ( 33 ) un Lounes ( 34 ). Tomēr, kā esmu norādījis šo secinājumu 52. punktā, šīs abas lietas man šķiet atbilstošas, it īpaši, lai izvērtētu jēdziena “saņēmējs” Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē dinamisko jeb mainīgo raksturu.

60.

Attiecībā uz spriedumu Metock u.c. ( 35 ) – man šķiet interesanti iesākumā norādīt, ka četri prasītāji pamatlietā, trešās valsts valstspiederīgie, atbilstoši Direktīvai 2004/38 norādīja uz tiesībām apmesties uz dzīvi kopā ar saviem laulātajiem, Savienības pilsoņiem, uzņēmējā dalībvalstī ( 36 ). Šo valstspiederīgo uzturēšanās atļauju pieteikumu iesniegšana uzņēmējā dalībvalstī tolaik bija notikusi brīdī, kad viņu laulātie, Savienības pilsoņi, jau vairākus gadus tajā bija uzturējušies. Tādējādi Tiesa ir pasludinājusi šo spriedumu, atzīstot atvasinātās uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī, kurā laulātais, kas ir Savienības pilsonis, ir izmantojis savu pārvietošanās brīvību, tajā apmetoties uz dzīvi ( 37 ). Jāatgādina, ka Tiesa ir atzinusi, ka prasība par Savienības pilsoņa pavadīšanu vai pievienošanos viņam turklāt atbilst atvasināto ieceļošanas un uzturēšanās tiesību mērķim, kuras Direktīvā 2004/38 ir paredzētas attiecībā uz Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, tāpēc ka pretējā gadījumā “apstāklis, ka Savienības pilsoņa ģimene nevar viņu pavadīt vai viņam pievienoties uzņēmējā dalībvalstī, iespaidotu viņa pārvietošanās brīvību, atturot viņu no savu tiesību ieceļot un uzturēties šajā dalībvalstī īstenošanas” ( 38 ).

61.

Vai šo atziņu gaismā var uzskatīt, ka “saņēmēja” statuss Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē, ciktāl tas ir iegūts, pateicoties trešās valsts valstspiederīgā laulībām ar Savienības pilsoni, kurš ir izmantojis savu pārvietošanās brīvību uzņēmējā dalībvalstī, kurā viņi dzīvo kopā, paliek iegūts un vairs nevar tikt zaudēts?

62.

Man tā nešķiet ( 39 ).

63.

Tā kā šis spriedums tika pasludināts saistībā ar trešās valsts valstspiederīgo, kuri ir Savienības pilsoņu laulātie, pieteikumiem attiecībā uz šo valstspiederīgo tiesībām apmesties uz dzīvi kopā ar saviem laulātajiem, Savienības pilsoņiem, uzņēmējā dalībvalstī, pretēji tam, ko apgalvo N. Chenchooliah, no Tiesas argumentācijas nevar secināt, ka tādā situācijā kā pamatlietā “saņēmēja” statuss Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē paliek iegūts un nevar tikt zaudēts.

64.

Būtu jāpiebilst, ka “saņēmēja” statusa dinamisko jeb progresīvo raksturu šīs tiesību normas izpratnē Tiesa nesen ir uzsvērusi spriedumā Lounes ( 40 ). Proti, lietas, kurā tika taisīts šis spriedums, apstākļi, kuri ir atgādināti šo secinājumu 56. punktā, Tiesai ir ļāvuši atzīt, ka, līdzko P. Ormazabal, Savienības pilsone, ieguva uzņēmējas dalībvalsts pilsonību, viņa vairs neatbilst jēdziena “saņēmējs” definīcijai Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē, lai gan viņa gandrīz divdesmit gadus bija īstenojusi savas tiesības uz brīvu pārvietošanos uzņēmējā dalībvalstī un pat bija ieguvusi pastāvīgas uzturēšanās tiesības šīs direktīvas izpratnē ( 41 ).

65.

Ja izskatāmajā lietā tiek piemērotas no abiem šiem spriedumiem izrietošās atziņas, lai izvērtētu jēdziena “saņēmējs” progresīvo raksturu Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē, tas nozīmē, ka sākumā N. Chenchooliah kā Portugāles pilsoņa sieva ir ieguvusi atvasinātās uzturēšanās tiesības uz laiku līdz trim mēnešiem, pamatojoties uz šīs direktīvas 6. panta 1. punktu. Tolaik viņa bija “saņēmēja” Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē, jo viņa kopā ar savu vīru, Savienības pilsoni, uzturējās dalībvalstī, kas nav viņa pilsonības dalībvalsts. Tomēr pēc tam N. Chenchooliah ir zaudējusi savu “saņēmējas” statusu šīs tiesību normas izpratnē sava vīra atgriešanās Portugālē dēļ, tāpēc ka šis pēdējais minētais vairs neatbilst nosacījumam par uzturēšanos uzņēmējā dalībvalstī un viņa pati neatbilst nosacījumam par viņa pavadīšanu vai pārcelšanos kopā ar viņu uz šo dalībvalsti ( 42 ). No tā izriet, ka, kopš viņas vīra atgriešanās Portugālē un tā kā viņa ir palikusi Īrijā, kurā viņa vairs neuzturas kopā ar laulāto, N. Chenchooliah vairs neatbilst jēdzienam “saņēmējs” Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē.

66.

Šādos apstākļos izskatāmās lietas pamatā esošais jautājums joprojām ir atklāts – vai var uzskatīt, ka, lai gan N. Chenchooliah vairs nav “saņēmēja” Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē, uz viņu joprojām ir attiecināma šī direktīva viņas izraidīšanas no uzņēmējas dalībvalsts nolūkā?

67.

Kā to pierādīšu turpmākajos apsvērumos, es esmu pārliecināts, ka tas tā ir.

68.

Vispirms ir jānorāda, ka, lai arī N. Chenchooliah vairs nav “saņēmējas” statusa Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē un līdz ar to viņa ir zaudējusi savas uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī, tas nekādi nenozīmē, ka nevar tikt piemērotas citas šīs direktīvas normas. Ir taisnība, ka Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punktā tās piemērojamība ir noteikta attiecībā uz laikposmu, kurā Savienības pilsonis un viņa ģimenes locekļi ir “saņēmēji” šīs tiesību normas izpratnē. Tādējādi šajā laikposmā viņiem no šīs direktīvas izriet tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties. Tomēr “saņēmēja” statusa Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē zaudēšanas sekas, it īpaši izraidīšana, joprojām paliek saistītas ar laikposmu, kurā šis Savienības pilsonis un viņa ģimenes locekļi likumīgi bija uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī kā “saņēmēji” šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē.

69.

Ļaujiet man paskaidrot šo ideju.

70.

Direktīvas 2004/38 struktūra liecina, ka ar šo direktīvu ir izveidota diferencēta tās tiesību normu piemērošanas sistēma. Ar Direktīvas 2004/38 dažādo nodaļu un tiesību normu vienkāršu izlasīšanu pietiek, lai izvērtētu šo sistēmu ( 43 ). Proti, šīs direktīvas struktūra norāda, pirmkārt, uz ideju par tajā regulēto Savienības pilsoņa un viņa ģimenes locekļu situāciju, kā arī ar šo direktīvu piešķirto tiesību attīstību un, otrkārt, uz ideju par saņēmēju pakāpenisku integrāciju uzņēmējā dalībvalstī. Ar Direktīvu 2004/38 tiek regulēts Savienības pilsoņa un viņa ģimenes locekļu pārvietošanās brīvības īstenošanas pilnīgs dzīves cikls no viņu ieceļošanas brīža dalībvalstī, kas nav tā, kuras valstspiederība ir šim pilsonim, līdz izceļošanas brīdim no tās ( 44 ).

71.

Tādējādi ar Direktīvu 2004/38 ir izveidota sistēma, kas aptver dažādu veidu tiesības dažādu kategoriju pilsoņiem un kas līdz ar to nozīmē tās tiesību normu “diferencētu piemērošanu”. Šāda diferencēta piemērošana ir saistīta ar apstākli, ka, pirmkārt, Savienības pilsoņa, kurš ir izmantojis savu pārvietošanās brīvību, un viņa ģimenes locekļu, kas viņu pavada vai pārceļas kopā ar viņu, ieceļošanas, uzturēšanās vai izceļošanas situācijas var būt ļoti atšķirīgas un, otrkārt, viņu situācija var mainīties uzturēšanās laikposmā uzņēmējā dalībvalstī. Direktīvas 2004/38 diferencēta piemērošana gluži vienkārši nozīmē, ka uz dažādām Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu kategorijām (studenti, darba meklētāji, darba ņēmēji vai pastāvīgie iedzīvotāji utt.) var tikt attiecinātas dažāda veida tiesības atkarībā no laikposma, kurā tās iekļaujas (uzturēšanās uz laiku līdz trim mēnešiem, ilgāk nekā trīs mēnešus vai pastāvīga uzturēšanās), un ieceļošanas vai uzturēšanās nosacījumiem, kuriem tās atbilst visā viņu tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties īstenošanas laikā. Tādējādi viņu pārvietošanās brīvības īstenošanas pilns dzīves cikls pilnībā ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā ( 45 ).

72.

Turklāt šī vispārīgā ideja pilnīgi sader ar domu, ka ar Direktīvā 2004/38 paredzēto sistēmu tiesības uzturēties uzņēmējā dalībvalstī tiek reglamentētas pakāpeniski ( 46 ). Šeit ir rodama ideja par attīstību. Tādējādi vispirms attiecībā uz Direktīvas 2004/38 6. pantā paredzētajām tiesībām uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem nav izvirzīts neviens nosacījums, nedz arī noteikta kādas formalitātes ievērošana, izņemot prasību, ka jābūt derīgai personas apliecībai vai pasei ( 47 ). Tālāk tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus ir pakļautas Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem ( 48 ). Visbeidzot, šīs direktīvas 16. pantā ir paredzētas pastāvīgas uzturēšanās tiesības ( 49 ) Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus ( 50 ). Tātad Savienības pilsonis un viņa ģimenes locekļi var iziet cauri vienam vai vairākiem savas pārvietošanās brīvības īstenošanas posmiem, ja viņi atbilst Direktīvā 2004/38 paredzētajiem nosacījumiem, kuri atšķiras atkarībā no uzturēšanās ilguma ( 51 ), kas sekmē viņu “pakāpenisku integrāciju” uzņēmējas dalībvalsts sabiedrībā.

73.

Tomēr, ja kādā konkrētā brīdī šīs personas vairs neatbilst Direktīvā 2004/38 paredzētajiem nosacījumiem, tādējādi zaudējot savu “saņēmēju” statusu tās 3. panta 1. punkta izpratnē un attiecīgi arī savas tiesības ieceļot un uzturēties uzņēmējā dalībvalstī, tas tomēr nenozīmē, ka attiecībā uz viņām nav piemērojamas citas šīs direktīvas tiesību normas. Šajās citās tiesību normās ir reglamentēti ne tikai uzturēšanās tiesību saglabāšanas nosacījumi un nosacījumi, saskaņā ar kuriem šīs tiesības beidz pastāvēt (12.–14. pants), bet arī ieceļošanas un uzturēšanās tiesību ierobežojumi un aizsardzība izraidīšanas gadījumā (15. pants).

74.

Šajā ziņā man šķiet lietderīgi atgādināt, ka Direktīvas 2004/38 14. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem 7., 12. un 13. pantā paredzētās uzturēšanās tiesības ir tikmēr, kamēr viņi atbilst minētajos pantos paredzētajiem nosacījumiem”. Šīs direktīvas 12. un 13. pantā attiecīgi tiek reglamentēta ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšana Savienības pilsoņa nāves vai izceļošanas gadījumā un šo tiesību saglabāšana šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā. Tādējādi šajos divos pantos norādītās situācijas neietekmē Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, ja viņi ir kādas dalībvalsts valstspiederīgie, uzturēšanās tiesības ( 52 ), savukārt tas tā nav attiecībā uz Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kas ir trešās valsts valstspiederīgie, kuriem ir jāatbilst noteiktiem nosacījumiem, lai saglabātu savas atvasinātās uzturēšanās tiesības. Ja šie nosacījumi, kas ir noteikti Direktīvas 2004/38 12. panta 2. punktā un 13. panta 2. punktā, netiek izpildīti, šīs personas zaudē savas uzturēšanās tiesības, tomēr nezaudējot aizsardzību pret izraidīšanu. Proti, tās ir aizsargātas ar šīs direktīvas 15. pantu (III nodaļa), kurā ir reglamentēts Savienības pilsoņa vai viņa ģimenes locekļu brīvas pārvietošanās ierobežojums tādu iemeslu dēļ, kuri nav sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumi. Uz N. Chenchooliah situāciju attiecas šī pēdējā minētā tiesību norma.

75.

Manuprāt, izvērtējot Direktīvas 2004/38 12. un 13. pantu, no tiem izriet, ka, lai arī trešās valsts valstspiederīgais zaudē atvasinātās uzturēšanās tiesības un līdz ar to vairs nav “saņēmējs” šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, ar minēto direktīvu ir piešķirta aizsardzība šīs pašas direktīvas 15. pantā paredzētajā izraidīšanas gadījumā.

76.

Kad tas ir precizēts, man šķiet svarīgi šajā mana izvērtējuma stadijā uzsvērt būtisku atšķirību, kas pastāv starp izskatāmo lietu un lietu, kurā tika taisīts spriedums Lounes ( 53 ).

77.

Lietā Lounes notikušās izmaiņas izpaudās kā būtiskas P. Ormazabal statusa izmaiņas. Proti, no minētā sprieduma izriet, ka uzņēmējas dalībvalsts pilsonības iegūšana P. Ormazabal gadījumā bija radījusi izmaiņas tiesiskajā režīmā gan no valsts tiesību, gan no Direktīvas 2004/38 viedokļa. Tādējādi, lai arī šī direktīva gandrīz divdesmit gadus bija noteikusi viņas pārvietošanās brīvības īstenošanu uzņēmējā dalībvalstī, šo būtisko P. Ormazabal tiesiskā statusa izmaiņu rezultātā bija mainījusies viņas situācija nevis saistībā ar Direktīvas 2004/38 piemērošanas jomu, bet, gluži pretēji, ārpus tās, no kā izriet, ka šī direktīva kopš viņas naturalizācijas vairs nebija piemērojama P. Ormazabal. Līdz ar to T. Lounes nebija atvasināto uzturēšanās tiesību uzņēmējā dalībvalstī, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38 normām.

78.

Savukārt pamatlietā N. Chenchooliah laulātā atgriešanās Portugālē ir izbeigusi viņu (paša un atvasināto) tiesību uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dzīves ciklu, kā rezultātā viņi ir zaudējuši “saņēmēju” statusu Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē, tomēr neizraisot aizsardzības, kas šajā direktīvā paredzēta izraidīšanas no uzņēmējas dalībvalsts teritorijas gadījumā, zaudēšanu.

79.

Citiem vārdiem, atšķirībā no P. Ormazabal situācijas, kura pēc Lielbritānijas pilsonības iegūšanas vairs neietilpa Direktīvas 2004/38 piemērošanas jomā izmaiņu tiesiskajā režīmā dēļ, kuras izrietēja no statusa izmaiņām (tomēr uz viņu bija attiecināms LESD 21. panta 1. punkts), N. Chenchooliah vīra situāciju pēc viņa atgriešanās Portugālē vairs neregulē šī direktīva, tomēr tas nenozīmē, ka attiecībā uz viņu ir mainījies tiesiskais režīms. Šis pēdējais minētais nākotnē varēs īstenot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos Īrijā saistībā ar Direktīvu 2004/38, turpretī P. Ormazabal kā Lielbritānijas pilsonei ir beznosacījuma uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē. Tādējādi šīs direktīvas mērķis nav regulēt viņas tiesības uzturēties šajā dalībvalstī.

80.

Līdz ar to, pretēji T. Lounes situācijai, kurš pēc tam, kad viņa sieva bija ieguvusi Lielbritānijas pilsonību, nav varējis izmantot uzturēšanās tiesības Direktīvas 2004/38 izpratnē, N. Chenchooliah situācija pēc viņas laulātā atgriešanās Portugālē it īpaši ietilpst šīs direktīvas citu tiesību normu piemērošanas jomā saistībā ar viņas izraidīšanu ( 54 ).

81.

Kā izriet no šo secinājumu 68.–80. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, ir skaidrs, ka uz N. Chenchooliah izraidīšanu attiecas Direktīva 2004/38, it īpaši tās 15. pants.

82.

Šajā ziņā man šķiet būtiski trīs citi apsvērumi.

83.

Pirmkārt, norādīšu, ka lietā, kurā tika taisīts spriedums Metock u.c. ( 55 ), ministrs jau bija aizstāvējis valsts tiesību aktu saistībā ar ārvalstniekiem plašu piemērošanu attiecībā uz laulātajiem, kuri ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi. Šo nostāju Tiesa ir noraidījusi minētā sprieduma 60.–70. punktā. Šajā kontekstā Tiesa it īpaši atgādināja Savienības likumdevēja kompetenci regulēt Savienības pilsoņa ģimenes locekļu ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus dalībvalstu teritorijā gadījumā, kad Savienības pilsoņa ģimenes neiespējamība viņu pavadīt vai pārcelties kopā ar viņu uz uzņēmēju dalībvalsti apdraudētu viņa pārvietošanās brīvību, atturot viņu no savu tiesību ieceļot un uzturēties šajā dalībvalstī īstenošanas ( 56 ).

84.

Turklāt, atzīstot iespēju dalībvalstīm izlemt, vai trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, izraidīšana no uzņēmējas dalībvalsts teritorijas veicama saskaņā ar Direktīvā 2004/38 paredzētajām procesuālajām garantijām vai izdodot izbraukšanas rīkojumu saskaņā ar valsts tiesībām ārvalstnieku jomā, rastos situācija, ka Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvība citā, nevis viņu pilsonības dalībvalstī dažādās dalībvalstīs atšķirtos atkarībā no valsts tiesību normām imigrācijas jomā, it īpaši tiesību normām, kurās ir atļauts izdot izbraukšanas rīkojumu kopā ar ieceļošanas aizliegumu uz nenoteiktu laiku. Šāds rezultāts nebūtu saderīgs ar visu Savienības pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā.

85.

Otrkārt, ir svarīgi uzsvērt, kā skaidri norādījusi Komisija, ka interpretācija, saskaņā ar kuru uz Savienības pilsoni un viņa ģimenes locekļiem tiek attiecinātas atšķirīgas izraidīšanas procedūras, apdraudētu mērķi nodrošināt ģimenes dzīves aizsardzību un atvieglot pārvietošanās brīvības īstenošanu ( 57 ). Tādējādi, ja attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kas ir tāda Savienības pilsoņa laulātais, kurš vairs neīsteno savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, varētu tikt izdots izbraukšanas rīkojums, pamatojoties uz valsts tiesībām ārvalstnieku jomā, paredzot ieceļošanas Īrijas teritorijā aizliegumu uz nenoteiktu laiku, kā tas ir šajā gadījumā, patiesībā nozīmētu, ka Savienības pilsonim tiktu liegts nākotnē atgriezties Īrijā kopā ar savu laulāto, trešās valsts valstspiederīgo, ja viņš vēlētos izmantot savu pārvietošanās brīvību šajā dalībvalstī ( 58 ).

86.

Šajā ziņā Tiesa jau ir atgādinājusi, ka Direktīvas 2004/38 5. apsvērumā ir noteikts, ka “ikviena Savienības pilsoņa tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā būtu jāpiešķir arī viņu ģimenes locekļiem neatkarīgi no to valstiskās piederības, lai tās varētu īstenot, ievērojot objektīvus brīvības un cieņas nosacījumus” ( 59 ). Manuprāt, ir lietderīgi uzskatīt, ka šie “objektīvie brīvības un cieņas nosacījumi” ir jāattiecina uz Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu visu pārvietošanās brīvības īstenošanas dzīves ciklu no viņu ieceļošanas uzņēmējā dalībvalstī brīža līdz viņu izceļošanai no tās. Turklāt direktīvas 25. apsvērumā it īpaši ir noteikts, ka būtu sīki jānosaka procesuālās garantijas, lai nodrošinātu Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību augstā līmenī, ja viņiem tiek liegta atļauja ieceļot vai uzturēties citā dalībvalstī.

87.

Treškārt un pēdējokārt, nostāja, kuru esmu izklāstījis šo secinājumu 68.–80. punktā, saskaņā ar kuru uz N. Chenchooliah joprojām attiecas Direktīva 2004/38, it īpaši tās 15. pants, saistībā ar viņas izraidīšanu, atbilst nepieciešamībai neinterpretēt Direktīvas 2004/38 normas šauri un neatņemt tām to lietderīgo iedarbību ( 60 ).

88.

Līdz ar to, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es uzskatu, ka, tā kā uzturēšanās tiesību pārtraukšana vai izbeigšanās ir pārvietošanās brīvības īstenošanas beigu daļa, uz trešās valsts valstspiederīgā, kas ir Savienības pilsoņa laulātais, izraidīšanu no uzņēmējas dalībvalsts teritorijas joprojām attiecas Direktīva 2004/38, it īpaši tās 15. pants, ja šis pilsonis ir pārstājis izmantot savu pārvietošanās brīvību uzņēmējā dalībvalstī, atgriežoties savas pilsonības dalībvalstī.

89.

Direktīvā 2004/38 ir paredzēti ierobežojumi un procesuālās garantijas, kuri ir piemērojami attiecībā uz Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu izraidīšanu. Precīzāk, šajā direktīvā ir noteikts nošķīrums starp diviem dažādiem režīmiem, kuri ir balstīti uz iemesliem, kas pamato izraidīšanu. Tādējādi lēmums par izraidīšanu var tikt pamatots vai nu ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumiem (VI nodaļa), vai ar citiem iemesliem (15. pants), it īpaši ar to, ka Direktīvā 2004/38 noteiktais saņēmējs vairs neatbilst tajā paredzētajiem uzturēšanās nosacījumiem.

90.

Lai arī es piekrītu ministram, ka izvirzītie iemesli, lai pamatotu N. Chenchooliah izraidīšanu, neiekļaujas Direktīvā 2004/38 paredzētajos sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumos, manuprāt, nav iedomājami, ka to iemeslu dēļ, kurus es norādīšu turpmāk, uz N. Chenchooliah situāciju netiktu attiecināts šīs direktīvas 15. pants.

91.

Ministrs, kā arī valdības, kuras ir iesniegušas apsvērumus, apgalvo, ka tādā situācijā, kādā ir N. Chenchooliah, lēmumu par izraidīšanu reglamentē nevis Direktīvas 2004/38 VI nodaļas tiesību normas, bet gan valsts tiesības ārvalstnieku jomā (izbraukšanas rīkojums) ( 61 ).

92.

Savukārt N. Chenchooliah norāda, ka lēmums par izraidīšanu attiecībā uz viņu ir jāpieņem, piemērojot un ievērojot Direktīvas 2004/38 VI nodaļas tiesību normu prasības, it īpaši šīs direktīvas 27. un 28. pantu.

93.

Pirmkārt, pirms izvērtēt aizsardzības pret izraidīšanu pakāpi, ko saņem tāds trešās valsts valstspiederīgais, kas ir Savienības pilsoņa laulātais, kā N. Chenchooliah, ir jāatgādina, ka no Direktīvas 2004/38 VI nodaļas nosaukuma izriet, ka šajā nodaļā ietvertās tiesību normas, it īpaši 27. pants, ietver ieceļošanas tiesību un uzturēšanās tiesību ierobežojumu sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ.

94.

Ir acīmredzams, ka iemesli, kuri ir izvirzīti, lai pamatotu N. Chenchooliah izraidīšanu, nav balstīti uz Direktīvas 2004/38 VI nodaļā ietvertajiem sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumiem ( 62 ). Proti, kā ministrs ir norādījis savos rakstveida apsvērumos un apstiprinājis tiesas sēdē, viņas izraidīšana ir balstīta uz to, ka viņas laulātais, Savienības pilsonis, kopš savas atgriešanās Portugālē vairs neīsteno savas tiesības uz brīvu pārvietošanos Īrijā. Ministrs arī ir norādījis, ka tāds izbraukšanas rīkojums kā rīkojuma projekts, kura mērķis ir panākt N. Chenchooliah izbraukšanu, ir imigrācijas kontroles pasākums, kas ir pieņemts ekonomiskos nolūkos.

95.

Otrkārt, man šķiet lietderīgi atgriezties pie sprieduma Metock u.c. ( 63 ), atsaucoties uz minētā sprieduma 94. un 95. punktu. Jāatgādina, ka minētā sprieduma 94. punktā Tiesa atzina, ka “Direktīvas 2004/38 piemērošana tikai tiem Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kuri viņu “pavada” vai viņam “pievienojas”, tādējādi būtu līdzvērtīga Savienības pilsoņa ģimenes locekļu tiesību iebraukt un uzturēties ierobežošanai ar dalībvalsti, kurā šis pilsonis uzturas”. Tomēr minētā sprieduma 95. punktā Tiesa precizēja, ka “no brīža, kad trešās valsts pilsonis, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, iegūst Direktīvā 2004/38 paredzētās tiesības ieceļot un uzturēties uzņēmējā dalībvalstī, šī valsts šīs tiesības var ierobežot, vienīgi ievērojot šīs direktīvas 27. un 35. pantu” ( 64 ). Manuprāt, šo precizējumu nevar vērtēt nošķirti no faktiskajiem apstākļiem, kurus ievērojot, šis spriedums ir ticis pieņemts, proti, to, ka attiecīgie Savienības pilsoņi bija apmetušies uz dzīvi uzņēmējā dalībvalstī un tajā uzturējās kopā ar saviem laulātajiem, trešās valsts valstspiederīgajiem. Līdz ar to šāds Tiesas precizējums ir jāsaprot tādējādi, ka, ja un ciktāl trešās valsts valstspiederīgais, kas ir tāda Savienības pilsoņa laulātais, kurš īsteno savu pārvietošanās brīvību, uzturas ar šo pilsoni uzņēmējā dalībvalstī un pēc tam zaudē atvasinātās ieceļošanas un uzturēšanās tiesības, kuru saņēmējs viņš ir saskaņā ar Direktīvu 2004/38, šīs tiesības var tikt ierobežotas, vienīgi ievērojot it īpaši šīs direktīvas 27. un 35. pantu.

96.

Piemērojot to konkrētajā gadījumā, tas nozīmē, ka, tā kā N. Chenchooliah laulātais ir atgriezies Portugālē un laulātais pāris vairs neuzturas kopā uzņēmējā dalībvalstī, N. Chenchooliah vairs nesaņem Direktīvas 2004/38 27. un 28. pantā paredzēto aizsardzību pret izraidīšanu.

97.

No tā izriet, ka N. Chenchooliah situācija principā neietilpst Direktīvas 2004/38 VI nodaļas piemērošanas jomā ( 65 ). Tomēr, kā esmu izklāstījis šo secinājumu 72.–74. punktā, tas nenozīmē, ka N. Chenchooliah neietilpst citu šīs direktīvas tiesību normu, it īpaši tās 15. panta, piemērošanas jomā, kurās ir reglamentētas procesuālās garantijas saistībā ar tādu Savienības pilsoņu vai viņu ģimenes locekļu izraidīšanu, kuri pagātnē ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī kā “saņēmēji” šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē.

98.

Atbilstoši Direktīvas 2004/38 15. panta 1. punktam “procedūras, kas paredzētas 30. un 31. pantā, analoģiski piemēro visiem lēmumiem, ar ko ierobežo Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos tādu iemeslu dēļ, kuri nav sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumi” ( 66 ).

99.

Pirmām kārtām, tikai no Direktīvas 2004/38 15. panta 1. punkta gramatiskās interpretācijas izriet, ka procesuālās garantijas, uz kurām ir norādes šajā tiesību normā (30. un 31. pants), “analoģiski piemēro visiem lēmumiem, ar ko ierobežo Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos”. Tas nozīmē, ka šo tiesību normu piemēro visiem lēmumiem par izraidīšanu, ar ko ierobežo ne tikai pilsoņa, bet arī viņa ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos. Tāpat no šīs tiesību normas lasījuma izriet, ka tā attiecas nevis uz lēmumiem, kuri ir pieņemti sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ, bet gan vienīgi uz lēmumiem, kuri pieņemti “[citu] iemeslu dēļ”. Līdz ar to ir jāuzskata, ka “citi iemesli”, uz kuriem ir veikta atsauce Direktīvas 2004/38 15. panta 1. punktā, it īpaši attiecas uz tādu situāciju kā pamatlietā, kurā atvasinātās uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī tiek zaudētas tādēļ, ka Savienības pilsonis ir atgriezies savas pilsonības dalībvalstī.

100.

Otrām kārtām, ja tiek ņemtas vērā tiesību normas, kuras aptver Direktīvas 2004/38 15. pantu, ir jāatgādina, ka šis pants ir iekļauts šīs direktīvas III nodaļā “Uzturēšanās tiesības”. Šīs nodaļas tiesību normas konkrēti attiecas uz tiesībām uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem (6. pants), tiesībām uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus (7. pants), kā arī, pirmkārt, uz ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšanu Savienības pilsoņa nāves vai izceļošanas gadījumā (12. pants), šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā (13. pants) un, otrkārt, uz 6., 7., 12. un 13. pantā paredzēto uzturēšanās tiesību saglabāšanu, ja vien šo tiesību saņēmēji atbilst šajos pantos noteiktajiem nosacījumiem (14. pants). Šajā kontekstā, kā to pamatoti ir norādījusi Komisija, Direktīvas 2004/38 15. pants aptver situācijas, kurās Savienības pilsonis un viņa ģimenes locekļi, kuri viņu pavada vai viņam pievienojas, vairs neatbilst uzturēšanās nosacījumiem, kas ir paredzēti šajā direktīvā (6., 7., 12., 13. vai 14. pants), un līdz ar to zaudē savas pašu vai atvasinātās uzturēšanās tiesības ( 67 ). Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka N. Chenchooliah ir dzīvojusi Īrijā kā Savienības pilsoņa, kurš ir izmantojis savu pārvietošanās brīvību šajā dalībvalstī, laulātā saskaņā ar Direktīvas 2004/38 6. panta 2. punktā paredzētajām atvasinātajām tiesībām uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem, proti, tiesībām, kuras viņa ir zaudējusi pēc tam, kad viņas laulātais ir atgriezies Portugālē.

101.

Līdz ar to, aplūkojot Direktīvas 2004/38 15. pantu tā kontekstā, tas ir jāinterpretē tādējādi, ka šis pants attiecas uz Savienības pilsoni un viņa ģimenes locekļiem, kuri ir trešās valsts valstspiederīgie, tādā situācijā, kādā ir N. Chenchooliah. Tikai šāda interpretācija spēj nodrošināt šajā direktīvā izvirzīto mērķu sasniegšanu.

102.

Iepriekš norādīto secinājumu apstiprina Direktīvas 2004/38 mērķa analīze.

103.

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka no Tiesas pastāvīgās interpretācijas izriet, ka Savienības likumdevējs ir atzinis dalībvalstu pilsoņu ģimenes dzīves aizsardzības nodrošināšanas nozīmi, lai atceltu šķēršļus LESD garantēto pamatbrīvību īstenošanai ( 68 ). Kā esmu norādījis šo secinājumu 85. un 86. punktā, nepiemērojot Direktīvas 2004/38 15. pantu ģimenes locekļiem, kuri ir trešās valsts valstspiederīgie, kas, manuprāt, būtu neiedomājami, tiktu izraisīts tas, ka laulāts pāris varētu tikt izraidīts no uzņēmējas dalībvalsts, pamatojoties uz atšķirīgiem tiesiskajiem režīmiem, bet tas apdraudētu mērķi nodrošināt ģimenes dzīves aizsardzību un atvieglot pārvietošanās brīvības īstenošanu. Šajā lietā, ja N. Chenchooliah nāktos izbraukt konkrēti saskaņā ar 1999. gada Imigrācijas likuma 3. panta 1. punktu, viņai tiktu piemērots aizliegums ieceļot Īrijas teritorijā. Lai arī, kā norādījis ministrs savos rakstveida apsvērumos, šī likuma 3.11. pantā ir paredzēts, ka persona, uz kuru attiecas izbraukšanas rīkojums, var lūgt ministru šo rīkojumu grozīt vai atsaukt, tiesas sēdē ministrs apstiprināja, ka šīs pilnvaras tomēr ir īstenojamas rīcības brīvības ietvaros.

104.

Turpinājumā ir jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2004/38 15. panta 3. punktam dalībvalsts nedrīkst šīs direktīvas 15. panta 1. punktā minēto lēmumu par izraidīšanu papildināt ar ieceļošanas teritorijā aizliegumu. Tādējādi ir acīmredzams, ka tas, ka uzņēmēja dalībvalsts izmanto izbraukšanas rīkojumu, pamatojoties uz valsts tiesībām ārvalstnieku jomā, kas papildināts ar ieceļošanas teritorijā aizliegumu, katrā ziņā veidotu Direktīvas 2004/38 15. panta 3. punkta prasību pārkāpumu. Turklāt šāda izmantošana patiesībā nozīmētu, ka Savienības pilsonim tiktu liegts nākotnē atgriezties Īrijā kopā ar savu laulāto, trešās valsts valstspiederīgo, ja viņš vēlētos izmantot savu pārvietošanās brīvību šajā dalībvalstī.

105.

Visbeidzot, nepiemērojot Direktīvas 2004/38 15. pantu tādās situācijās kā pamatlietā, daļēji tiktu izsmelta šīs tiesību normas būtība, tai liedzot tās lietderīgo iedarbību.

106.

Visu šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka Direktīvas 2004/38 15., 30. un 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir piemērojami lēmumam par tāda trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir Savienības pilsoņa laulātais, kā prasītāja pamatlietā izraidīšanu.

107.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz High Court (Augstā tiesa, Īrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis), 15., 30. un 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir piemērojami lēmumam par trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanu, kas pieņemts, pamatojoties uz to, ka viņam vairs nav uzturēšanās tiesību atbilstoši šai direktīvai situācijā, kurā šis valstspiederīgais ir noslēdzis laulību ar Savienības pilsoni brīdī, kad viņš ir īstenojis savu pārvietošanās brīvību, pārceļoties uz dzīvi un uzturoties dalībvalstī, kas nav viņa pilsonības dalībvalsts, atbilstoši minētās direktīvas 6. panta 1. punktam, pilsoni, kurš pēc tam ir atgriezies savas pilsonības dalībvalstī.