1. 

Var gadīties, ka individuālās tiesības, kas garantētas ar Savienības tiesību aktiem, iespējams, konfliktē ar dalībvalstu nacionālo identitāti, ko šī Savienība arī ir apņēmusies ievērot, kā tas izriet no LES 4. panta 2. punkta. Tādā gadījumā Tiesai ir rūpīgi jāizsver šīs divas a priori atšķirīgās intereses, īstenojot samērīguma principu. Tāds ir uzdevums šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas tai atkal uzticēts, un tai būs jāpieņem lēmums par to, vai, lai saņemtu uzturēšanās atļauju ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar laulāto, kas ir Turcijas izcelsmes darba ņēmējs un kas ir likumīgi integrējies uzņemošās dalībvalsts darba tirgū, neskarot šī darba ņēmēja tiesības Savienības teritorijā, var likumīgi pieprasīt no minētā darba ņēmēja laulātās, lai viņa pierāda, ka pārim ir ciešāka piesaiste uzņemošajai dalībvalstij nekā tā izcelsmes valstij.

2.

Prasītāja pamatlietā A ir Turcijas pilsone, dzimusi Turcijā, kas 1983. gada 24. maijā apprecējās ar B, kas arī ir Turcijas pilsonis. Pārim ir četri bērni, kas piedzima Turcijā, pirms pāris izšķīrās 1998. gada 24. jūnijā. 1999. gada 7. janvārī B apprecējās ar Vācijas pilsoni, kas dzīvoja Dānijā. Kā Savienības pilsoņa laulātais B saņēma uzturēšanās atļauju Dānijā no 1999. gada 6. jūlija. 2006. gadā saskaņā ar Dānijas tiesisko regulējumu, ar kuru transponēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK ( 2 ), viņam tika piešķirta pastāvīgas uzturēšanās atļauja. Četriem bērniem, kas bija piedzimuši laulībā starp A un B, atkalapvienošanās ar B nolūkā tika piešķirtas uzturēšanās atļaujas Dānijā.

3.

2009. gada 25. jūnijā B izšķīrās no savas laulātās, Vācijas pilsones. 2009. gada 28. augustā Dānijā B un A no jauna salaulājās. 2009. gada 3. septembrī A iesniedza pieteikumu Udlændingestyrelsen (Dānijas Imigrācijas dienests) par uzturēšanās atļaujas saņemšanu Dānijā, pamatojoties uz laulību ar B, par kuru ir zināms, ka viņš ir darba ņēmējs.

4.

2010. gada 26. maijā Imigrācijas dienests noraidīja šo pieteikumu saskaņā ar udlænedingeloven (Likums par ārvalstniekiem”) 9. panta 1. punkta 1. apakšpunktu un 7. punktu ( 3 ), kas bija spēkā brīdī, kad tika pieņemts lēmums pamatlietā, saskaņā ar kuru:

“1.   Pēc pieteikuma iesniegšanas uzturēšanās atļauju var izsniegt:

[..]

7.   Ja vien nav īpašu iemeslu, uzturēšanās atļauju [..] saskaņā ar 1. punkta 1. apakšpunkta b)–d) punktu var izsniegt tikai, ja laulāto vai dzīvesbiedru piesaiste Dānijai ir lielāka nekā citai valstij.”

5.

Ar 2010. gada 30. septembra lēmumu ministrija savukārt noraidīja pārsūdzību, ko A iesniedza par 2010. gada 26. maija lēmumu ar pamatojumu, ka A un B neatbilda piesaistes prasībai, saskaņā ar kuru, pamatojoties uz vispārēju vērtējumu, laulāto piesaistei Dānijai ir jābūt lielākai par piesaisti trešajai valstij. Pēc tam, kad tika atgādināti piemērojamie tiesību akti un piemērošanas nosacījumi un izvērtēta šī piesaiste, ministrija pārbaudīja, vai laulātajiem A un B ir lielāka piesaiste Dānijai nekā Turcijai, izsverot B piesaisti Dānijai un viņa izcelsmes valstij, kā arī A piesaisti viņas izcelsmes valstij. Tā kā A pieteikumā nav konstatēts ne īpašs personisks iemesls, ne īpašs medicīnisks apstāklis, kas var attaisnot uzturēšanās atļaujas izsniegšanu, neraugoties uz piesaistes Dānijai trūkumu, ministrija noraidīja A pieteikumu un lūdza, lai viņa un divi viņas jaunākie bērni turpina savu ģimenes dzīvi Turcijā.

6.

2014. gada 10. martā A cēla Retten i Aalborg (Ālborgas rajona tiesa, Dānija) prasību atcelt šo lēmumu, lūdzot vēlreiz izskatīt viņas pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos. 2014. gada 26. maijā lieta tika nodota Københavns byret (Kopenhāgenas pilsētas tiesa, Dānija), kas to savukārt nodeva iesniedzējtiesai 2016. gada 14. decembrī, jo ar valsts tiesību aktiem ir paredzēts, ka pirmās instances tiesas drīkst nodot apelācijas tiesām lietas, kurās izvirzīti principiāli jautājumi, lai tās pieņemtu lēmumu pirmajā instancē. A lūdz atcelt 2010. gada 30. septembra lēmumu ( 4 ), kā arī izskatīt no jauna viņas pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos.

7.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas izveidi (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 1/80”), kas ir pievienots Līgumam, ar kuru tiek izveidota asociācija starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju, kuru 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, un EEK un Kopienas dalībvalstis, no otras puses, un kurš Kopienas vārdā ir noslēgts un apstiprināts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK ( 5 ) (turpmāk tekstā – “EEK un Turcijas Asociācijas nolīgums”), 13. pants ir piemērojams, jo ir skaidrs, ka B ir Turcijas izcelsmes darba ņēmējs. Bet ar šo pantu dalībvalstīm tiek aizliegts “ieviest jaunus ierobežojumus to darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu piekļuvei nodarbinātībai, kas to [..] teritorijā likumīgi uzturas un strādā.” Iesniedzējtiesa uzskata, ka brīdī, kad stājās spēkā Lēmums Nr. 1/80, nebija piemērojams neviens noteikums, kas līdzinās Likuma par ārvalstniekiem 9. panta 7. punktam, un tāpēc šis noteikums ir jauns ierobežojums Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē.

8.

Iesniedzējtiesa atgādina Tiesas judikatūru, ka jauns ierobežojums Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē ir aizliegts, “izņemot, ja tas ietilpst šī lēmuma 14. pantā minētajos ierobežojumos vai tas ir attaisnots ar primāru vispārēju interešu apsvērumu, vai arī ir piemērots, lai nodrošinātu likumīgā mērķa īstenošanu un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai” ( 6 ). No 2000. un 2002. gada likumprojektu pamatojumu izklāsta ( 7 ) izriet, ka mērķis, kas izvirzīts ar nosacījumu par piesaisti, ir sekmīga integrācija. Tiesa a quo norāda, ka Tiesa jau ir spriedusi ( 8 ), ka šāds mērķis var būt primārs vispārējo interešu apsvērums. Tāpēc būtībā ir jānosaka, vai prasība par lielāku piesaisti Dānijai nekā izcelsmes valstij ir piemērota, lai nodrošinātu likumīgā mērķa īstenošanu, nepārsniedzot to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai.

9.

Šādos apstākļos Østre Landsret (Austrumu reģiona apelācijas tiesa, Dānija) nolēma apturēt tiesvedību un ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas Tiesas kancelejā tika iesniegts 2018. gada 8. februārī, uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

10.

Šajā lietā rakstveida apsvērumus iesniedza A, Dānijas valdība, kā arī Eiropas Komisija.

11.

Tiesas sēdē, kas notika 2018. gada 13. decembrī, A, Dānijas valdība, kā arī Komisija sniedza savus mutvārdu apsvērumus.

12.

Ar šiem prejudiciālajiem jautājumiem, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai pamatlietā aplūkotā valsts tiesību norma, ar ko ģimenes atkalapvienošanās starp Turcijas izcelsmes darba ņēmēju, kurš likumīgi uzturas attiecīgajā dalībvalstī, un viņa laulāto Turcijas pilsoni ir atkarīga no nosacījuma, ka laulāto piesaistei Dānijai ir jābūt lielākai nekā piesaistei citai valstij, ir jauns ierobežojums Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē.

13.

Vispirms jānorāda, ka šī lieta iekļaujas lietas Genc ( 9 ) turpinājumā. Tajā Tiesai bija jāizvērtē Lēmuma Nr. 1/80 13. panta saderīgums ar tā paša Likuma par ārvalstniekiem citu nosacījumu, ar kuru Turcijas izcelsmes darba ņēmēja, kurš likumīgi uzturas attiecīgajā dalībvalstī, ģimenes atkalapvienošanos ar viņa nepilngadīgo bērnu padara atkarīgu no nosacījuma, ka pēdējam minētajam ir jāpierāda vai jāspēj pierādīt pietiekama saikne ar šo dalībvalsti, lai viņš varētu tajā veiksmīgi integrēties, ja attiecīgais bērns un otrs no viņa vecākiem dzīvo izcelsmes valstī vai citā valstī un ja pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos ir iesniegts divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad vecāks, kas dzīvo attiecīgajā dalībvalstī, ir ieguvis pastāvīgas uzturēšanās atļauju. Šajā lietā no sprieduma Genc ( 10 ) var izdarīt vairākus lietderīgus secinājumus. Turklāt no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Dānijas iestādes izdarīja secinājumus no šī sprieduma attiecībā uz Likuma par ārvalstniekiem konkrēto nosacījumu, kas tika aplūkots, bet nekas nav minēts par nosacījumiem, kas jāievēro, ja ģimenes atkalapvienošanos lūdz Turcijas izcelsmes darba ņēmēja laulātais, un jo īpaši, attiecībā uz prasību par piesaisti Dānijai. Šķiet, ka Dānijas iestādes ir pārliecinātas, ka, lai arī Likuma par ārvalstniekiem 9. panta 7. punkts ir jauns ierobežojums Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē, tas ir likumīgs, jo to attaisno primārs vispārējo interešu apsvērums, kas ir piemērots, lai nodrošinātu attiecīgā likumīgā mērķa īstenošanu, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai, iesniedzējtiesai tomēr ir šaubas.

14.

Kā iesniedzējtiesa ir atgādinājusi, ar Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā paredzēto “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu vispārīgi ir aizliegts ieviest jebkādus jaunus pasākumus, kuru mērķis vai sekas ir tādas, ka Turcijas pilsoņa ekonomiskās brīvības īstenošanai attiecīgās dalībvalsts teritorijā tiktu paredzēti ierobežojošāki nosacījumi par tiem, kas viņam bija piemērojami minētā lēmuma spēkā stāšanās datumā ( 11 ).

15.

No lietas materiāliem izriet, ka Likuma par ārvalstniekiem 9. panta 7. punkts tika ieviests pēc tam, kad Dānijā bija stājies spēkā Lēmums Nr. 1/80, un ar to ir padarīti sarežģītāki nosacījumi, lai Turcijas izcelsmes darba ņēmēja laulātais varētu viņam pievienoties Dānijā. Ir arī skaidrs, ka B ir darba ņēmējs, kas likumīgi strādā Dānijas darba tirgū. A lūdz viņai izsniegt uzturēšanās atļauju, lai viņam pievienotos. Šādos apstākļos, ja jaunais ierobežojums var ietekmēt B brīvību strādāt algotu darbu Dānijā, būtu jāatsakās piemērot pamatlietā aplūkoto valsts tiesību normu ( 12 ). B lēmumam apmesties uz dzīvi un jo īpaši palikt dzīvot Dānijā kā Turcijas izcelsmes darba ņēmējam var būt negatīva ietekme, ja valsts tiesību akti padara sarežģītu vai neiespējamu ģimenes atkalapvienošanos tādējādi, ka viņam var būt jāizvēlas starp darbību Dānijā un viņa ģimenes dzīvi Turcijā ( 13 ). Pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, kas ģimenes atkalapvienošanos padara sarežģītāku, apgrūtinot nosacījumus, saskaņā ar kuriem Turcijas izcelsmes darba ņēmējam uzņemošās dalībvalsts teritorijā var pievienoties laulātā, salīdzinājumā ar tiem, kas bija piemērojami laikā, kad stājās spēkā Lēmums Nr. 1/80 minētajā teritorijā, un kas tādējādi var ietekmēt minētā darba ņēmēja saimnieciskās darbības veikšanu, Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē ir “jauns ierobežojums” tam, lai Turcijas pilsoņi īstenotu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos šajā dalībvalstī.

16.

Iesniedzējtiesa atgādina, ka šāds ierobežojums ir aizliegts, izņemot, ja tas ietilpst Lēmuma Nr. 1/80 14. pantā minētajos ierobežojumos ( 14 ) – uz ko pamatlietā nav atsauces – vai ja tas ir attaisnots ar primāru vispārēju interešu apsvērumu, ja tas ir piemērots, lai nodrošinātu likumīgā mērķa īstenošanu, un ja tas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai ( 15 )

17.

Attiecībā uz prasību par primāru vispārējo interešu apsvērumu Tiesa jau ir nospriedusi, ka “mērķis nodrošināt trešo valstu pilsoņu sekmīgu integrāciju attiecīgajā dalībvalstī [..] var būt [šāds] apsvērums” ( 16 ), pirms tam atgādinot par “nozīmi, kāda Savienības tiesībās ir piešķirta integrācijas pasākumiem, kā tas izriet no LESD 79. panta 4. punkta [..] un vairākām direktīvām, kurās paredzēts, ka trešo valstu pilsoņu integrācija ir būtisks elements, lai sekmētu ekonomisko un sociālo kohēziju, kas ir Līgumā noteikts Savienības pamatmērķis” ( 17 ).

18.

Dānijas valdība norāda, ka vēl viens primārs vispārējo interešu apsvērums ir efektīva migrācijas plūsmas pārvaldība, ko tā uzskata par augstākstāvošu apsvērumu, kas saistīts ar pirmīt minēto primāro apsvērumu, jo šī pārvaldība ir jāīsteno, lai nodrošinātu personu, kurām ir uzturēšanās atļauja dalībvalstī vai kuras var saņemt uzturēšanās atļauju, integrāciju. Dānijas valdība uzskata, ka ārvalstnieku īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā ietekmē integrācijas sekmību. Lai arī Tiesai nav jāpauž sava nostāja par šo saistību un šo īpatsvaru, es atgādinu, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka “mērķis novērst nelikumīgu ieceļošanu un uzturēšanos ir primārs vispārējo interešu apsvērums Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē” ( 18 ) un ka “mērķis efektīvi pārvaldīt migrācijas plūsmas var būt [tāds] apsvērums” ( 19 ), ar kuru ir attaisnojams jauns ierobežojums saskaņā ar minēto noteikumu.

19.

Tāpēc man ir grūti pieļaut, ka Tiesa atkāpsies no šiem apgalvojumiem, it īpaši tādēļ, ka ar konstatējumu, ka pastāv primārs vispārējo interešu apsvērums, katrā ziņā nepietiek, lai izvērtētu jauno ierobežojumu, kas atļauts ar Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu, jo vēl jāpierāda, ka tas ir nepieciešams un samērīgs, un tieši tā ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu jautājuma būtība.

20.

Valsts tiesību aktos ir paredzēts, ka jebkurš ārvalstnieks, kas ir vecāks par 24 gadiem un kas dzīvo pastāvīgā un ilgstošā kopdzīvē ar personu, kura arī ir vecāka par 24 gadiem, kuras patstāvīgā dzīvesvieta ir Dānijā un kurai izsniegta pastāvīgas uzturēšanās atļauja pirms vairāk nekā trim gadiem, var lūgt uzturēšanās atļaujas izsniegšanu. Tomēr, ja persona, kas pastāvīgi dzīvo Dānijā (“persona, kas vēlas atkalapvienoties”), nav ieguvusi Dānijas pilsonību līdz 28 gadu vecumam, tās laulātais varēs saņemt šādu uzturēšanās atļauju tikai, ja laulāto piesaiste Dānijai ir lielāka nekā trešajai valstij.

21.

Lai pareizi un visaptveroši izprastu šīs valsts tiesību normas piemērojamību, tā nav jāsaprot tikai burtiski un, kā paredzēts judikatūrā ( 20 ), ir jāpārbauda tās īstenošanas noteikumi, kas šajā lietā izriet no 2000. un 2002. gada likumu sagatavošanas darbiem ( 21 ) un no 2005. gada apkārtraksta ( 22 ).

22.

Tādējādi, kad iestādēm ir jānosaka, vai pārim, kurš lūdz atkalapvienošanos, ir lielāka piesaiste Dānijai nekā tā izcelsmes valstij(‑īm), tām ir jāveic visaptverošs novērtējums, ņemot vērā visu to rīcībā esošo informāciju. Līdz ar to tām ir jāizsver, no vienas puses, personas, kas vēlas atkalapvienoties, konkrētajā gadījumā – Turcijas izcelsmes darba ņēmēja, piesaiste Dānijai un, no otras puses, viņa laulātās piesaiste savai izcelsmes valstij. Tām arī jāņem vērā saikne, ko persona, kas vēlas atkalapvienoties, uztur ar sava laulātā izcelsmes valsti. Jāņem vērā abu laulāto dzimšanas vieta, vieta, kur viņi pavadījuši savu bērnību un kur viņi ir gājuši skolā, uzturēšanās izcelsmes valstī biežums un ilgums. Ir jāņem arī vērā laulāto ģimenes saiknes ar Dāniju salīdzinājumā ar izcelsmes valstī uzturētajām ģimenes saiknēm, jo īpaši, ja viens no personas, kas vēlas atkalapvienoties, vecākiem vai abi vecāki ir no tās pašas valsts, no kuras ir laulātais. Jāņem vērā arī tas, kura persona īsteno aizgādību vai kurai personai ir saskarsmes tiesības ar nepilngadīgajiem bērniem, kas pastāvīgi uzturas Dānijā, tomēr tas nav noteicošs jautājums. Tiek ņemtas vērā arī valodas zināšanas un laulāto saziņas valoda. Turklāt ir jāizvērtē laulāto izglītības un profesionālās saiknes ar Dāniju, kā arī Dānijas teritorijā pavadītais laiks un uzturēšanās biežums un ilgums personas, kas vēlas atkalapvienoties, un/vai laulātā izcelsmes valstī ( 23 ). Ir jāizvērtē ne tikai tas, cik ilgi darba ņēmējs atrodas darba tirgū, jo svarīgs ir arī nodarbinātības veids, kā arī jānoskaidro, vai minētā darba vieta ir iegūta, pateicoties Dānijā iegūtai kvalifikācijai. Tādējādi, ja persona, kas vēlas atkalapvienoties, ir četrus vai piecus gadus strādājusi darbu, kas veicinājis tās integrāciju Dānijas sabiedrībā, pateicoties šīs nodarbinātības radītajai saziņai ar sabiedrību vai nepieciešamībai sazināties dāņu valodā ar kolēģiem vai klientiem, var uzskatīt, ka personai ir stipra piesaiste Dānijai, lai arī viņas uzturēšanās ilgums ir tikai “četri vai pieci gadi” ( 24 ). Turpretim gadījumā, ja stabila darba vieta ir bijusi tikpat ilgu laiku, bet tā nav ļāvusi īstenot būtisku saskari ar personām dāņu valodā, netiek uzskatīts, ka tā būtu ļāvusi izveidot šādu piesaisti. Tādā gadījumā uzturēšanās un nodarbinātības ilguma nosacījums tiek pagarināts līdz “septiņiem vai astoņiem gadiem” ( 25 ).

23.

Tas, ka persona, kas vēlas atkalapvienoties, un pieteicējs ir iepriekš bijuši laulāti vai ir dzīvojuši kopā viņu izcelsmes valstī, pirms persona, kas vēlas atkalapvienoties, ieradās Dānijā, un ka pēc tam šis pāris iesniedz pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos, pamatojoties uz otrreizēju laulību pēc personas, kas vēlas atkalapvienoties, ierašanās Dānijā un pēc pastāvīgas uzturēšanās atļaujas saņemšanas (“precējies, šķīries un atkārtoti salaulājies” situācija), ļoti būtiski liecina pret lielāku piesaisti Dānijai. Dānijas iestāžu ieskatā, atkārtota salaulāšanās norāda uz to, ka persona, kas vēlas atkalapvienoties, ir uzturējusi būtisku piesaisti pieteicējam un izcelsmes valstij.

24.

Atsevišķos gadījumos īpaši iemesli var liecināt par labu uzturēšanās atļaujas piešķiršanai laulātajam, lai gan nav ciešas saiknes ar Dāniju. Tas varētu būt gadījums, piemēram, ja šīs atļaujas izsniegšanas atteikuma dēļ laulātie būtu spiesti dzīvot ģimenes dzīvi valstī, kurā persona, kas vēlas atkalapvienoties, nedrīkst ieceļot vai uzturēties, vai persona, kas vēlas atkalapvienoties, smagas slimības, invaliditātes vai liela vecuma dēļ. Uz īpaša iemesla pastāvēšanu var atsaukties arī, ja persona, kas vēlas atkalapvienoties, īsteno aizgādību vai ja tai ir saskarsmes tiesības ar nepilngadīgiem bērniem, kas dzīvo Dānijā ( 26 ). Visbeidzot noteikums par lielāku piesaisti Dānijai nav obligāts, ja salaulājas personas, kas ir dzimušas un augušas Dānijā vai kas valstī ieradušās, kad tās bija bērni, un ir tajā uzaugušas un uzturējušās likumīgi 28 gadus.

25.

Lēmums pamatlietā norāda uz to, ka ministrija ir veikusi vispārēju novērtējumu par A un viņas laulātā situāciju un ir ievērojusi pamatnostādnes, ko iepriekš esmu aprakstījis. Tā it īpaši ir konstatējusi, ka A ir dzimusi un augusi Turcijā, kur viņa arī ir gājusi skolā; ka ar laulāto viņi sarunājās turku vai kurdu valodā; ka A retās uzturēšanās reizes Dānijā nevarēja izraisīt lielāku piesaisti Dānijai. Attiecībā uz B situāciju ministrija konstatēja, ka viņš ir dzimis un audzis Turcijā, ka Dānijā viņš ir ieradies samērā vēlu, jo pirmo reizi viņš ieceļoja 1999. gadā; ka pirms šī datuma viņam ar A bija ilgstoša kopdzīve Turcijā un ka kopš šī datuma viņš ir bieži uzturējies savā izcelsmes valstī laiku līdz trim mēnešiem; ka viņa ģimenes locekļi (vecāki un divi no brāļiem un māsām) joprojām dzīvo Turcijā; ka citi viņa četri brāļi un māsas atrodas Dānijā; ka, lai arī pastāv piesaiste Dānijas darba tirgum, ņemot vērā B dažādās darba vietas, kurās viņš ir strādājis un pašlaik strādā Dānijā, un nodarbinātības ilgumu tajās, tā nemazina stipro B piesaisti Turcijai; ka pāra situācija, kas jau iepriekš ir bijuši laulāti, tad šķīrušies un atkal ir salaulājušies pēc tam, kad B ir ieguvis pastāvīgas uzturēšanās atļauju, ļoti būtiski liecina pret lielāku piesaisti Dānijai ( 27 ), jo atkārtota salaulāšanās ar savu pirmo laulāto norāda uz to, ka B ir uzturējis piesaisti A un savai izcelsmes valstij. Attiecībā uz pāra bērniem ministrija ir ņēmusi vērā, ka viņi visi ir dzimuši Turcijā, kur viņi uzsāka savu dzīvi, pirms pievienojās savam tēvam Dānijā; divi no viņiem jau ir pilngadīgi; šādos apstākļos var uzskatīt, ka viņi ir saglabājuši lingvistiskās, kultūras un ģimenes saiknes ar Turciju; tā kā pāra bērni jau ir dzīvojuši šķirti no savas mātes, tā bija laulāto izvēle sadalīt ģimeni šādi un A varētu atgriezties Turcijā ar saviem diviem jaunākajiem bērniem un tas nebūtu pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”), kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, 8. pantu.

26.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts iestāžu vērtējums par valsts tiesisko regulējumu, ar kuru reglamentē ģimenes atkalapvienošanos un kuru piemēro Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklim, ir jāveic, pamatojoties uz “pietiekami precīziem, objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, kas ir jāpārbauda katrā atsevišķā gadījumā, pieņemot pamatotu lēmumu, kurš var tikt pārsūdzēts, lai novērstu sistemātisku atteikumu administratīvo praksi” ( 28 ). Ir skaidrs, ka ministrija ir plaši pamatojusi savu atteikuma lēmumu, par kuru prasītāja cēla prasību iesniedzējtiesā. Man problemātisks šķiet lielais kritēriju skaits, kas izraisa zināmas neparedzamības sajūtu ( 29 ).

27.

Pirmkārt, jānorāda, ka iestāžu veiktais vērtējums ir vispārējs vērtējums gan attiecībā uz laulāto, kas jau atrodas Dānijas teritorijā – B atrodas Dānijā jau gandrīz 20 gadus, gan attiecībā uz prasītāju pamatlietā. Man rodas jautājums, vai nav mazliet pretrunīgi, ņemot vērā prasības būtību, kas attiecas uz uzturēšanās atļauju ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, ka prasītājai arī tiek lūgts pierādīt lielāku piesaisti Dānijai nekā viņas izcelsmes valstij. Pēc definīcijas ģimenes atkalapvienošanās tiek lūgta situācijā, kad kopdzīve bija jāpārtrauc vai nav iespējama un kad abas pāra puses dzīvo šķirti. Nevar noliegt, ka liela daļa ģimenes atkalapvienošanos skar situācijas, kurās abas personas, kas veido pāri, ir vienas valsts pilsoņi vai viņiem ir kopīga izcelsmes valsts, kuras teritorijā viņi ir sākuši kopdzīvi. Tas pats attiecas arī uz Turcijas izcelsmes darba ņēmējiem. Saskaņā ar to, kā es saprotu Asociācijas nolīgumu un Lēmumu Nr. 1/80, kad ar abiem šiem tekstiem tika noteikts Turcijas izcelsmes darba ņēmēju ģimenes locekļu tiesiskais stāvoklis, dokumentu autoriem vispirms prātā bija, bet ne tikai ( 30 ), ģimenes locekļi, kas ir Turcijas pilsoņi. Tādējādi sakarā ar pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos, kas parasti nozīmē, ka ģimenes saiknes ir izveidojušās izcelsmes valstī un ka ir vēlēšanās atjaunot ģimenes vienotību uzņemošās valsts teritorijā, man rodas jautājums, cik lielā mērā tas, ka pieteikumu iesniegušajiem laulātajiem tiek uzlikts pienākums pierādīt, ka viņu piesaiste Dānijai ir lielāka nekā viņu izcelsmes valstij, nozīmē, ka viņiem tiek pieprasīts iesniegt sava veida probatio diabolica, ciktāl administratīvās prakses apraksts nenorāda uz to, ka kritēriji, ko neizpilda persona, kas iesniedz pieteikumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, tiek izsvērti īpaši.

28.

Citiem vārdiem, ir acīmredzams, ka pāriem, kurus veido divas personas ar vienu tautību, kā tas ir A un B gadījumā, būs grūtāk izpildīt nosacījumu par lielāku piesaisti Dānijai, jo kritēriji, kas saistīti ar dzimšanas vietu, ar bērnību un skolā pavadīto laiku, ar valodas zināšanām un ģimenes saiknēm, ir grūtāk izpildāmi, ja laulātais vai laulātā joprojām atrodas savā izcelsmes valstī, kur viņš vai viņa ir pavadījis(‑usi) visu dzīvi, un Turcijas izcelsmes darba ņēmējam būs grūti tos kompensēt pašam, ja viņš ir pametis minēto valsti. Dānijas iestādes nevar arī paļauties uz faktu, ka minētā laulātā vai minētais laulātais ir uzturējies ilgu laika periodu Dānijā, lai tur izveidotu saikni ar sabiedrību, jo tieši tas ir pieteikuma priekšmets, un tāda likumīga uzturēšanās līdz šim ir bijusi neatļauta vai ir aprobežojusies ar īsiem laika periodiem ( 31 ). Turcijas izcelsmes darba ņēmēja regulārās un vidēja ilguma uzturēšanās viņa izcelsmes valstī tiek interpretētas kā pazīmes, ka viņam joprojām ir (pārāk) liela piesaiste minētajai valstij, bet, tā kā kopdzīve Dānijā vēl nav iespējama, laulāto kopdzīve un pat ģimenes dzīve var būt uzturēta, lai arī tikai retumis, tikai pateicoties šiem biežajiem ceļojumiem, ciktāl tie ir savietojami ar prasībām, kas saistītas ar darba dzīvi Dānijā.

29.

Otrkārt, kritēriji, ko ņem vērā administratīvās iestādes, saskaņā ar Dānijas valdības apgalvojumiem nav vispārēji un nav kumulatīvi. Neviens no tiem pats par sevi nav noteicošs. Tie arī var būt neprecīzi. Tādējādi, ja ierašanās Dānijā ir “vēla”, proti, pēc “12 vai 13 gadu vecuma” ( 32 ), tiek pieprasīts, lai darba ņēmējs būtu uzturējies vismaz divpadsmit gadus, bet šo termiņu var saīsināt, ja viņš ir mācījies vai strādājis Dānijā, ja vien darbs ir noteikta veida, tā, lai četrus vai piecus gadus nodarbināts darba ņēmējs var izpildīt piesaistes nosacījumu. Šis nodarbinātības ilgums ir septiņi vai astoņi gadi, ja tiek uzskatīts, ka veiktais darbs nav veicinājis darba ņēmēja integrāciju Dānijā. Tas rada iespaidu, ka pieteikuma iesniedzējam tiek radīta zināma neskaidrība, kas galu galā administratīvajām iestādēm sniedz lielu rīcības brīvību lēmuma pieņemšanas brīdī. Šķiet, ka prasība, ko izvirzījusi Tiesa un kas ir atgādināta iepriekš, saskaņā ar kuru iestādēm ir jāpieņem lēmumi, balstoties uz precīziem kritērijiem, nav izpildīta.

30.

Attiecībā uz “precējies, šķīries un atkārtoti salaulājies” situāciju, iesniedzējtiesa apgalvo, ka šajā gadījumā runa ir par neapstrīdamu prezumpciju, ar kuru ir izslēgta jebkāda laulāto personiskās situācijas un viņu “integrējamības” ņemšana vērā un kura izraisītu praksi, ka gandrīz sistemātiski tiktu atteiktas uzturēšanās atļaujas ģimenes atkalapvienošanās nolūkos. Ja tas tā ir, šī prezumpcija pati par sevi būtu pretrunā Tiesas judikatūrai ( 33 ). Tomēr, kā norāda Dānijas valdība, tā tiktu interpretēta vienīgi kā pazīme, kas ļoti būtiski liecina pret lielāku piesaisti Dānijai. Pat ja prakse izrādītos mazāk dramatiska, nekā iesniedzējtiesa to norāda, man ir grūti saskatīt faktisku saistību starp “precējies, šķīries, atkārtoti salaulājies” situāciju un sekmīgas integrācijas un/vai efektīvas migrācijas plūsmas pārvaldības izredzēm. Ja Dānijas iestādēm šādā situācijā ir aizdomas par likuma apiešanu, jo atkārtota laulība tām liek apšaubīt laulības, kas ļāva Turcijas izcelsmes darba ņēmējam iegūt uzturēšanās atļauju, patiesumu, šādas aizdomas būtu jāpamato ar konkrētiem pierādījumiem pret B. Katrā ziņā no lietas materiāliem, ko apkopojusi Dānijas valdība, ne vispārīgi, ne konkrēti attiecībā uz pāri, ko veido A un B, neizriet saistība starp “precējies, šķīries, atkārtoti salaulājies” situāciju un apstiprinātu krāpšanas gadījumu. Tādēļ šādas prezumpcijas jēga ir diskutējama, lai arī tā ir vienkārša.

31.

Visbeidzot un varbūt jo īpaši vairums vērā ņemto kritēriju paši par sevi ir samērā nesaistīti ar jautājumu par Turcijas izcelsmes darba ņēmēja laulātā vai pāra, ko veido šis laulātais ar minēto darba ņēmēju, integrācijas Dānijas sabiedrībā sekmību. Es nesaskatu pretrunu starp stipras piesaistes savai izcelsmes valstij uzturēšanu un spēju integrēties uzņemošajā dalībvalstī. Turklāt kritēriji, kas regulē Dānijas iestāžu vērtējumu, pārsvarā balstās uz elementiem, ko laulātais nav ietekmējis (piemēram, dzimšanas vieta, skolas gaitu vieta, ģimenes saiknes u.c.). Tie neļauj diagnosticēt neintegrāciju, tāpat kā tie neļauj iepriekš paredzēt sekmīgu integrāciju. Patiesībā no šī skatu punkta tie ir drīzāk neitrāli. Manā ieskatā, ņemot vērā sasniedzamo mērķi, saskanīgāk būtu noteikt pieteikuma iesniedzējiem pozitīvus, uz nākotni vērstus nosacījumus, piemēram, pienākumu sasniegt noteiktu valodas zināšanu vai Dānijas sabiedrības pārzināšanas līmeni saprātīgā termiņā pēc ģimenes atkalapvienošanās atļaujas saņemšanas.

32.

Attiecībā uz otro minēto primāro vispārējo interešu apsvērumu, proti, efektīvu migrācijas plūsmas pārvaldību, arī šajā gadījumā man ir grūti saskatīt loģisku saistību starp dažādajiem vērā ņemtajiem kritērijiem un sasniedzamo mērķi. Kā uz efektīvu migrācijas plūsmas pārvaldību attiecas prasītājas dzimšanas vieta, valoda, kurā viņa sarunājas ar savu laulāto, vai vieta, kurā dzīvo viņas vecāki?

33.

Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāņem vērā īpašais statuss, kāds ir Turcijas izcelsmes darba ņēmējiem, jo viņi nav pilnīgi pielīdzināmi Savienības pilsoņiem un nav arī gluži trešās valsts pilsoņi, un man šķiet, ka tieši attiecībā uz šo īpašo statusu pamatlietā aplūkotie valsts tiesību akti gan pārmērīgi, gan dažreiz nesaskanīgi pastiprina nosacījumus, kas jāizpilda, lai ļautu attiecīgajam Turcijas izcelsmes darba ņēmējam turpināt vai atsākt savu laulāto kopdzīvi uzņemošās valsts teritorijā. Turklāt valsts tiesību aktu īstenošana attiecībā pret B, tos attiecinot uz viņa laulāto, rada sekas ne tikai attiecībā uz viņa laulību, jo Dānijas iestādes ir aicinājušas A un divus no viņas dēliem, kas jau ir apmetušies uz dzīvi Dānijā un kuriem jau ir uzturēšanās atļaujas saskaņā ar ģimenes atkalapvienošanos, “dzīvot savu ģimenes dzīvi Turcijā un turpināt ģimenes dzīvi [tur]” ( 34 ). Ir skaidrs, ka pamatlietā aplūkotā valsts tiesību norma ietekmē B brīvību būt nodarbinātam, liekot viņam izvēlēties, manuprāt, nepamatoti, starp savu darbību Dānijā un ģimenes dzīvi Turcijā.

34.

Šādos apstākļos un visu iepriekš minēto iemeslu dēļ ir pavisam skaidrs, ka Likuma par ārvalstniekiem 9. panta 7. punkts nav piemērots, lai īstenotu likumīgo mērķi, un pārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai.

35.

Līdz ar to no mana vērtējuma izriet, ka pamatlietā aplūkotā valsts tiesību norma, ar ko ģimenes atkalapvienošanās starp Turcijas izcelsmes darba ņēmēju, kurš likumīgi uzturas uzņemošajā dalībvalstī, un viņa laulāto ir atkarīga no nosacījuma, ka pāra piesaistei uzņemošajai dalībvalstij ir jābūt lielākai nekā piesaistei trešajai valstij vai trešajām valstīm, ir jauns ierobežojums Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē, un šāds ierobežojums nav pamatots.

36.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Østre Landsret (Austrumu reģiona apelācijas tiesa, Dānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Pamatlietā aplūkotā valsts tiesību norma, ar ko ģimenes atkalapvienošanās starp Turcijas izcelsmes darba ņēmēju, kurš likumīgi uzturas uzņemošajā dalībvalstī, un viņa laulāto ir atkarīga no nosacījuma, ka pāra piesaistei uzņemošajai dalībvalstij ir jābūt lielākai nekā piesaistei trešajai valstij vai trešajām valstīm, ir jauns ierobežojums 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas izveidi, kas ir pievienots Līgumam, ar kuru tiek izveidota asociācija starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju, kuru 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, un EEK un Kopienas dalībvalstis, no otras puses, un kurš Kopienas vārdā ir noslēgts un apstiprināts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK, 13. panta izpratnē. Šāds ierobežojums nav pamatots.