1.

Lai novērstu strukturālos pārpalikumus, toreizējais EEK likumdevējs 1984. gadā piena un piena produktu ražošanā ieviesa kvotu sistēmu, kas saistīta ar papildmaksājumu par piegādēm un tiešo pārdošanu, kas pārsniedz kvotu. Šī sistēma, kuras piemērošana sākotnēji bija plānota uz pieciem gadiem, tika atkārtoti pagarināta, pirms tā galu galā noslēdzās 2015. gada 31. martā.

2.

Kvotu sistēma ir izraisījusi ievērojamu skaitu tiesvedību gan Savienības, gan valsts tiesās ( 2 ). Turklāt dažas dalībvalstis režīmu piemēroja tikai “fragmentāri” ( 3 ). Tas it īpaši attiecas uz Itāliju, kuras iestādes salīdzinoši ilgu laikposmu nenodrošināja, ka papildmaksājums, kas ir maksājams par daudzumiem, kuri ir saražoti, pārsniedzot valsts kvotu, tiek pareizi iekasēts, samaksāts noteiktajā termiņā un/vai katrā ziņā pienācīgi reģistrēts un atgūts ( 4 ).

3.

Šī lieta ir vēl viena epizode garajā sāgā par nesamaksāto maksājumu piedziņu Itālijā. Īsumā – tā izvirza jautājumu par to, vai dalībvalsts var likumā paredzēt, ka pircējiem ir jāatskaita no piena cenas summa, kas ir maksājums, kurš ir jāsamaksā ražotājiem, kuri ir pārsnieguši savu individuālo kvotu. Gadījumā, ja šāds valsts tiesību akts nav saderīgs ar Savienības tiesībām, rodas nākamais jautājums par to, kāda šajā jautājumā varētu būt valsts tiesību akta nesaderības ar Savienības tiesībām ietekme uz pircējiem un ražotājiem.

4.

Ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 3950/92 (1992. gada 28. decembris), ar ko ievieš papildmaksājumus piena un piena produktu nozarē ( 5 ), tika pagarināts papildmaksājuma režīma termiņš piena un piena produktu nozarē, kam bija jābeidzas 1993. gada 31. martā. Šim režīmam bija jādarbojas vēl septiņus secīgus divpadsmit mēnešu laikposmus, sākot no 1993. gada 1. aprīļa ( 6 ).

5.

Regulas Nr. 3950/92 2. pantā ir paredzēts:

“1.   Maksājumu maksā par visiem attiecīgajā 12 mēnešu laikposmā pārdošanā laistiem piena vai piena ekvivalenta daudzumiem, kas pārsniedz attiecīgo 3. pantā minēto daudzumu. Maksājums tiek sadalīts starp ražotājiem, kas ir atbildīgi par pārsniegumu.

Ražotāja maksājamā maksājuma apjomu saskaņā ar dalībvalsts lēmumu nosaka pēc tam, kad neizmantotie references daudzumi ir vai nav pārdalīti, un to nosaka vai nu pircēja līmenī, ņemot vērā pārsniegumu, kas atlicis pēc neizmantoto references daudzumu pārdales proporcionāli katram ražotājam piešķirtajiem references daudzumiem, vai valsts līmenī, ņemot vērā katra individuālā ražotāja references daudzuma pārsniegumu.

2.   Attiecībā uz piegādēm par maksājuma samaksu atbildīgais pircējs līdz datumam un saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, kas vēl jāparedz, samaksā dalībvalsts kompetentajai struktūrai summu, kuru tas atskaita no piena cenas, kas maksājama ražotājiem, kuriem jāmaksā maksājums, vai, ja tas neizdodas, iekasē citā atbilstīgā veidā.

[..]

Ja ražotāja piegādātie daudzumi pārsniedz viņa references daudzumu, pircējam ir tiesības kā avansu atbilstīgi maksājamajam maksājumam atskaitīt daļu no tā piena cenas, ko šis ražotājs piegādājis, pārsniedzot references daudzumu, saskaņā ar dalībvalsts paredzētiem sīki izstrādātiem noteikumiem.

[..]

4.   Ja ir jāmaksā maksājums un iekasētā summa ir lielāka par šo maksājumu, dalībvalstis var izmantot pārpalikumu, lai finansētu 8. panta pirmajā ievilkumā minētos pasākumus un/vai pārdalītu to ražotājiem, kuri atbilst dalībvalsts noteiktām prioritārām kategorijām, balstoties uz objektīviem kritērijiem, kas ir jānosaka, vai kuri ir ārkārtas situācijā, kas izriet no valsts tiesiskā regulējuma, kurš nav saistīts ar šo režīmu.” [Neoficiāls tulkojums]

6.

Komisijas Regulas (EK) Nr. 1392/2001 (2001. gada 9. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus [Regulai Nr. 3950/92], ar kuru ievieš papildmaksājumus pienam un piena produktiem ( 7 ), 9. pantā (“Kritēriji pārmaksātā maksājuma atpakaļsadalei”) ir paredzēts:

“1.   Vajadzības gadījumā dalībvalstis nosaka ražotāju prioritārās kategorijas, kā minēts Regulas (EEK) Nr. 3950/92 2. panta 4. punktā, pamatojoties uz vienu vai vairākiem objektīviem kritērijiem, prioritātes secībā:

2.   Ja finanšu resursi, kas pieejami attiecīgajam laika posmam, nav izlietoti saskaņā ar 1. punktā minētajiem kritērijiem, pēc apspriešanās ar Komisiju dalībvalsts pieņem citus objektīvus kritērijus.”

7.

Regula Nr. 3950/92 tika atcelta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1788/2003 (2003. gada 29. septembris), ar ko nosaka maksājumu piena un piena produktu nozarē ( 8 ). Saskaņā ar tās 11. panta (“Pircēju nozīme”) 1. punktu pircēji ir atbildīgi par attiecīgo iemaksu iekasēšanu no ražotājiem atbilstīgi maksājumiem. Viņiem ir jāsamaksā dalībvalsts kompetentajai iestādei šo iemaksu summa. 11. panta 3. punktā ir paredzēts: “ja atskaites periodā ražotāja piegādātie daudzumi pārsniedz minētā ražotāja pieejamo references daudzumu, attiecīgā dalībvalsts var nolemt, ka pircējs kā attiecīgā ražotāja iemaksas avansu atbilstīgi maksājumam ietur daļu no tā piena cenas, ko ražotājs piegādājis, pārsniedzot references daudzumu, saskaņā ar dalībvalsts paredzētiem sīki izstrādātiem noteikumiem”.

8.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1788/2003 27. pantu (“Stāšanās spēkā”) šī regula ir stājusies spēkā 2003. gada 24. oktobrī. Tā ir kļuvusi piemērojama no 2004. gada 1. aprīļa, izņemot tās 6. un 24. pantu, kas ir piemērojami no šīs regulas spēkā stāšanās dienas.

9.

2003. gada 28. martadecreto-legge n. 49, Riforma della normativa in tema di applicazione del prelievo supplementare nel settore del latte e dei prodotti lattiero-caseari (Dekrētlikums Nr. 49 par tiesiskā regulējuma reformu saistībā ar papildmaksājuma piemērošanu piena un piena produktu nozarē), kas ar grozījumiem pārveidots par 2003. gada 30. maija Likumu Nr. 119, (turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 49/2003) ( 9 ) 5. panta (“Pircēju pienākumi”) 1. un 2. punktā, redakcijā, kas piemērojama minētās lietas faktiem, ir paredzēts:

“1.   [..] Pircēji saskaņā ar Regulas Nr. 3950/92 1. pantu, redakcijā ar grozījumiem, atskaita aprēķināto papildmaksājumu par pienu, kas piegādāts, pārsniedzot individuālajiem cedentiem noteikto references daudzumu, [..]

2.   Nākamajās 30 dienās pēc tam, kad ir beidzies 1. punktā minētais termiņš, [..] pircēji iemaksā atskaitītās summas AGEA bankas kontā.”

10.

Dekrētlikuma Nr. 49/2003 9. panta (“Pārmaksātā maksājuma atdošana”) 1., 3. un 4. punktā ir paredzēts:

“1.   Katra perioda beigās AGEA: a) uzskaita veiktās piena piegādes un saskaita maksājumus, ko pircēji kopumā samaksājuši, pildot 5. pantā minētos pienākumus; b) veic valstī noteiktā maksājuma aprēķinu, kas kopumā jāiemaksā Eiropas Savienības budžetā par piegādēs pieļauto ražošanas kvotu pārsniegumu; c) aprēķina pārmaksātā maksājuma summu.

[..]

3.   Šā panta 1. punkta c) apakšpunktā minētās summas [..] atpakaļsadale starp maksājumu samaksājušajiem ražotājiem kvotas īpašniekiem tiek veikta saskaņā ar šādiem kritērijiem un šādā secībā: [..]

4.   Ja, veicot šo atdošanu, 3. punktā minētā summa netiek iztērēta, atlikums tiek atpakaļsadalīts starp maksājumu samaksājušajiem ražotājiem kvotu īpašniekiem, izņemot tos ražotājus, kuri ir vairāk nekā par 100 procentiem pārsnieguši savu individuālo references daudzumu, saskaņā ar šādiem kritērijiem un šādā secībā [..].”

11.

Decreto legge 24 giugno 2004, n. 157 – Disposizioni urgenti per l’etichettatura di alcuni prodotti agroalimentari, nonché in materia di agricoltura e pesca (2004. gada 24. jūnija Dekrētlikums Nr. 157 “Steidzami noteikumi attiecībā uz dažu lauksaimniecības produktu marķēšanu, kā arī lauksaimniecības un zivsaimniecības jomā”), kas ar grozījumiem pārveidots par 2004. gada 3. augusta Likumu Nr. 204, (turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 157/2004) ( 10 ) 2. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar [Dekrētlikuma Nr. 49/2003] 9. pantu maksājuma summas, ko ražotāji, kuri ir izpildījuši samaksas pienākumu, ik mēnesi ir pārmaksājuši, tiek atdotas šiem ražotājiem. Pēc minētās operācijas beigām, ja kopējais atlikušais piemērojamo maksājumu summu apjoms izrādās lielāks par Eiropas Savienības budžetā iemaksājamo maksājumu, kam pieskaitīti 5 %, AGEA atceļ pārmērīgi aprēķināto maksājumu tiem ražotājiem, kuri vēl nav veikuši ikmēneša maksājumus, piemērojot tā paša 9. panta 3. un 4. punktā paredzētos prioritātes kritērijus, neskarot [Dekrētlikuma Nr. 49/2003] 5. panta 5. punktā minētos sodus.”

12.

2004. gada jūlijā Agenzia per le Erogazioni in Agricoltura (Atbalsta piešķiršanas lauksaimniecības nozarē aģentūra, turpmāk tekstā – “AGEA”) nosūtīja paziņojumu Caseificio sociale San Rocco kā “pirmajam piena produktu pircējam”. Šajā paziņojumā, kas attiecās uz piena kvotām un papildmaksājumiem par laikposmu no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 31. martam, tika norādīts, ka:

13.

Minētā paziņojuma pielikumā AGEA bija pievienojusi sarakstu, kurā par katru ražotāju bija uzskaitītas gan jau samaksātās, gan atpakaļatdodamās summas.

14.

Pamatojoties uz iepriekš minēto paziņojumu, AGEA norādīja, ka attiecībā uz atsauces laikposmu Caseificio Sociale San Rocco nav veicis Dekrētlikuma 49/2003 5. pantā paredzēto papildmaksājuma atskaitījumu. Tādējādi ražotāji, no kuriem tas iepirka pienu, joprojām ir parādā attiecīgās summas.

15.

Caseificio Sociale San Rocco un ražotāji (turpmāk tekstā – “prasītāji pamatlietā”) uzskatīja, ka Itālijas tiesiskais regulējums, ko ir piemērojusi AGEA, nav saderīgs ar Savienības tiesībām. Viņi apstrīdēja AGEA paziņojumu Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija). Ar 2010. gada 3. februāra spriedumu šī tiesa noraidīja prasību, secinot, ka būtībā attiecīgais Itālijas tiesiskais regulējums ir saderīgs ar Regulas Nr. 1788/2003 normām.

16.

Par šo spriedumu prasītāji pamatlietā iesniedza apelācijas sūdzību Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija). Ar 2017. gada 21. novembra starpspriedumu šī tiesa daļēji apmierināja apelācijas sūdzību. Tā nosprieda, ka Savienības tiesību normas, kas ir piemērojamas šajā lietā, ir paredzētas nevis Regulā Nr. 1788/2003, bet gan Regulā Nr. 3950/92. Tomēr, pastāvot šaubām par atsevišķu Regulas Nr. 3950/92 normu pareizu interpretāciju, minētā tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāji pamatlietā, Itālijas valdība un Komisija.

18.

2018. gada 21. novembrī Tiesa pieprasīja Itālijas valdībai sniegt paskaidrojumus par papildmaksājumu aprēķināšanas procedūru 2003./2004. piena tirdzniecības gadā. Itālijas valdība uz pieprasījumu sniegt paskaidrojumus atbildēja 2018. gada 13. decembrī.

19.

Prasītāji pamatlietā, Itālijas valdība un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus 2019. gada 17. janvāra tiesas sēdē.

20.

Nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu iesniedzējtiesa tieši atsaucas uz Regulas Nr. 3950/92 2. pantu kā galveno šajā tiesvedībā piemērojamo tiesību normu. Tomēr šo viedokli apstrīd Itālijas valdība, kas apgalvo, ka pamatlietai ir piemērojams Regulas Nr. 1788/2003 11. panta 3. punkts, ciktāl AGEA lēmums, ko prasītāji pamatlietā ir apstrīdējuši, tika pieņemts 2004. gada jūlijā.

21.

Ņemot vērā minēto, uzskatu par lietderīgu noteikt atbilstošās tiesību normas, kuras šajā lietā ir piemērojamas ratione temporis.

22.

Šis jautājums nav mazsvarīgs, – prasītāji pamatlietā apgalvo, ka attiecīgais Itālijas tiesiskais regulējums nav saderīgs ar Savienības tiesībām, ciktāl tajā ir paredzēts, ka piena pircējiem ir pienākums atskaitīt maksājumu no piena cenas. Tomēr tiesību normas par maksājuma piemērošanu, kuras attiecīgi ir paredzētas Regulā Nr. 3950/92 un Regulā Nr. 1788/2003, nav identiskas.

23.

Regulas Nr. 1788/2003, ar kuru tika atcelta Regula Nr. 3950/92, 11. panta 3. punktā dalībvalstīm tieši ir ļauts paredzēt, ka gadījumā, ja piena tirdzniecības gadā ražotāja piegādātie daudzumi pārsniedz šī ražotāja kvotu, pircējam kā avanss atbilstīgi ražotāja papildmaksājumam ir jāatskaita daļa no piena cenas. Savukārt, kā Tiesa ir skaidrojusi spriedumā lietā Consorzio Caseifici dell’Altopiano di Asiago ( 11 ), atbilstoši Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktam pircēji ir tikai tiesīgi veikt šādu atskaitījumu, bet tiem nekādā ziņā nav pienākuma tā rīkoties.

24.

Šajā ziņā es piekrītu iesniedzējtiesai, ka, ciktāl tas skar Savienības tiesības, lietas apstākļu iestāšanās brīdī bija jāpiemēro tās normas, kas ir paredzētas Regulā Nr. 3950/92 (un līdz ar to arī tās, kas noteiktas Regulā Nr. 1392/2001, ar kuru tika paredzēti īstenošanas noteikumi).

25.

Pamatlieta attiecas uz 2003./2004. piena tirdzniecības gadu (kas ilgst no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 30. martam). Tomēr Regula Nr. 1788/2003 atbilstoši tās 27. pantam bija piemērojama tikai no 2004. gada 1. aprīļa.

26.

Tas it nemaz nav pārsteidzoši. Parasti piena tirdzniecības gads sākas katra gada 1. aprīlī un beidzas nākamā gada 30. martā ( 12 ). Tas izskaidro to, kāpēc Regula Nr. 1788/2003, tāpat kā iepriekšējie instrumenti, tostarp Regula Nr. 3950/92 ( 13 ), kļuva piemērojama no piena tirdzniecības gada sākuma.

27.

Tāda režīma kā papildmaksājumu noteikšana pienam īstenošana liek noteikti piemērot attiecīgo noteikumu kopumu visam atsauces laikposmam. Tiesiskais regulējums, ar kuru nosaka subjektus, kuriem ir pienākums iekasēt maksājumu, kā arī maksājuma iekasēšanas veidu un apmēru, kā Itālijas valdība to apgalvo, nav procesuālo tiesību normas, bet gan materiālo tiesību normas ( 14 ). Šajā ziņā ir jāatceras, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja procesuālo tiesību normas parasti ir attiecināmas uz visām lietām un strīdiem, kas tiek izskatīti brīdī, kad tās stājas spēkā, ja vien konkrētajā attiecīgajā tiesību normā nav paredzēts citādi, tad materiālo tiesību normas parasti tiek interpretētas tā, ka tās principā neattiecas uz situācijām, kas izveidojušās pirms to stāšanās spēkā ( 15 ).

28.

Tādas normas kā Regulas Nr. 3950/92 2. pants un Regulas Nr. 1788/2003 11. panta 3. punkts attiecas uz galvenajiem Regulā Nr. 3950/92 paredzēto materiālo pienākumu aspektiem. Tādēļ atbilstoši iepriekš minētajiem principiem šīs tiesību normas nav piemērojamas situācijām, kas izveidojušās pirms to stāšanās spēkā.

29.

Itālijas valdības apgalvojums nozīmētu, ka Regulas Nr. 1788/2003 11. panta 3. punkts ir piemērojams apstākļiem (it īpaši piegādēm), kas tika veiktas pirms 2004. gada 1. aprīļa, un ekonomiskajām attiecībām, kas tika uzsāktas pirms šī datuma. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmētu faktisku Regulas Nr. 1788/2003 11. panta 3. punkta piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, kas būtu pretrunā gan šīs regulas 27. panta skaidrajam formulējumam, gan tā garam.

30.

Noslēdzot šo jautājumu, ciktāl atbilstoši attiecīgajam valsts tiesiskajam regulējumam piena pircējiem ir jāatskaita maksājums no piena cenas laikposmā pirms2004. gada 1. aprīļa, saderības ar Savienības tiesībām parametri var tikt noteikti tikai ar Savienības tiesību normām, kas bija piemērojamas attiecīgajā laikposmā, proti, Regulas Nr. 3950/92 normām, it īpaši tās 2. panta 2. punktu.

31.

Lai labāk izprastu valsts tiesas uzdotos prejudiciālos jautājumus, varētu būt lietderīgi vispirms aplūkot tos Regulās Nr. 3950/92 un Nr. 1392/2001 paredzētās sistēmas aspektus, kuriem ir nozīme šajā tiesvedībā.

32.

Pamatojoties uz šīm regulām, maksājums tika ieviests attiecībā uz savāktu vai tieši pārdotu piena daudzumu, kas pārsniedz noteiktu valsts kvotu. Dalībvalstīm, kuras pārsniedza valsts kvotu, maksājuma samaksas slogs bija jāsadala starp ražotājiem, kas bija veicinājuši šo pārsniegumu, pārsniedzot savas individuālās kvotas.

33.

Lai novērstu papildmaksājuma iekasēšanas un samaksas kavēšanu, Savienības likumdevējs noteica, ka attiecībā uz piegādēm pircēja pienākums ir maksāt papildmaksājumu valsts pārvaldes iestādei pēc tā iekasēšanas no ražotājiem, atskaitot to no piena cenas vai citā atbilstīgā veidā. Šajā nolūkā kompetentā valsts iestāde darīja zināmu vai apstiprināja katram pircējam maksājumu, kas tam jāmaksā, pēc tam, kad dalībvalsts bija pieņēmusi lēmumu par to, vai viss neizmantoto kvotu daudzums vai arī daļa no tā ir pārdalāmi starp attiecīgajiem ražotājiem (vai nu tieši, vai arī ar pircēju starpniecību) ( 16 ). Neizmantoto individuālo kvotu pārdales gadījumā tās bija jāsadala proporcionāli katra ražotāja references daudzumiem.

34.

Tomēr dalībvalstis varētu arī neveikt neizmantoto kvotu pārdali. Šajā gadījumā tās iekasēto summu, kas pārsniedz maksājumu, kurš ir maksājams Savienībai, varētu izmantot, lai finansētu valsts restrukturēšanas programmas, un/vai atmaksāt to ražotājiem, kuri atbilst noteiktām “prioritārām kategorijām”, vai arī ražotājiem, kuri ir ārkārtas situācijā.

35.

Šajā kontekstā es tagad pievērsīšos prejudiciālo jautājumu analīzei.

36.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai apstāklis, ka valsts tiesību norma nav saderīga ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktu, nozīmē, ka ražotājiem nav pienākuma maksāt papildmaksājumu, pat ja ir ievēroti šajā regulā paredzētie nosacījumi.

37.

Šis jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, ka, uzliekot pircējiem par pienākumu atskaitīt papildmaksājumu no summas, ko tie maksā par pienu, kuru piegādājuši ražotāji, pārsniedzot savu individuālo kvotu, un pārskaitīt to katru mēnesi AGEA, attiecīgais Itālijas tiesiskais regulējums nav saderīgs ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktu. Pēdējā tiesību normā, kā Tiesa to ir skaidrojusi spriedumā lietā Consorzio Caseifici dell’Altopiano di Asiago ( 17 ), ir paredzētas tiesības pircējiem no piena cenas, kas maksājama ražotājiem, atskaitīt summu, kas ražotājam ir jāmaksā kā papildmaksājums, bet nav uzlikts nekāds pienākums šajā ziņā.

38.

Tomēr Itālijas valdība apstrīd šo pieņēmumu. Tādēļ, pirms pievērsties pirmā prejudiciālā jautājuma galvenajai problemātikai, es vispirms aplūkošu šo iebildi.

39.

Itālijas valdība uzskata, ka iesniedzējtiesa spriedumu lietā Consorzio Caseifici dell’Altopiano di Asiago interpretē pārāk tālejoši. Šī valdība uzskata, ka minētajā spriedumā nav izslēgta iespēja, ka dalībvalstis var ierobežot Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktā paredzētās izvēles iespējas attiecībā uz veidu, kādā ir iekasējams maksājums (obligāti atskaitot vai citādi). Tiesa esot tikai secinājusi, ka dalībvalstis nedrīkst uzlikt sodu pircējiem, kas neievēro šo pienākumu.

40.

Protams, tiesvedība, kurā tika pasludināts spriedums lietā Consorzio Caseifici dell’Altopiano di Asiago, izrietēja no prasības, ko organizācija, kas pārstāv piena ražotājus, cēla par administratīvo sodu, ko tai bija piemērojušas Itālijas iestādes, tostarp par tādu summu neatskaitīšanu no piena cenas, kuras bija jāsamaksā ražotājiem, kuri bija pārsnieguši savas individuālās kvotas. Tomēr, šķiet, Tiesa šo jautājumu ir vērtējusi abstrakti, nepiešķirot lielu nozīmi lietas konkrētajiem apstākļiem.

41.

Tajā lietā iesniedzējtiesa būtībā vēlējās noskaidrot, vai atbilstoši Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktam pircējam ir pienākums ieturēt summas, ko ir parādā ražotāji, kuri ir pārsnieguši individuālās kvotas. Tiesa atbildēja noliedzoši, uzsverot, ka Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktā pircējiem šajā ziņā tiek piešķirta iespēja, nevis tiek paredzēts neizbēgams pienākums ( 18 ).

42.

Acīmredzami tas nozīmē, ka dalībvalstis nevar uzlikt sodus pircējiem, kuri no piena cenas, ko tie maksā ražotājiem, neatskaita summas, kas ir maksājamas kā papildmaksājums, bet atgūst tās citādi. Taču no šiem konstatējumiem gluži loģiski arī izriet, ka dalībvalstis nevar sodīt pircējus, kuri izlemj tā rīkoties, izturoties pret viņiem nelabvēlīgāk, piemēram, diskriminējot viņus gadījumā, kad tiek veikta neizmantoto kvotu pārdale vai pārmērīgi iekasētā maksājuma atpakaļsadale ( 19 ). Minētais būtu pretrunā apstāklim, ka Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punkts, ģenerāladvokāta Antonio Mario La Pergolas [Antonio_Mario La Pergola] vārdiem runājot, attiecas uz pircēju tiesībām, kuru neizmantošana “nevar radīt sodus” ( 20 ). Piebildīšu, ka jēdziens “sodi” ir jāinterpretē plašākā nozīmē.

43.

Tādēļ spriedumā lietā Consorzio Caseifici dell'Altopiano di Asiago Tiesa vērtēja izvēles iespējas attiecībā uz maksājuma iekasēšanas veidu, izmantojot atskaitīšanu vai citu atbilstīgu veidu, un formulēja, ka tās ir katra individuālā pircēja subjektīvās tiesības. Ja Savienības tiesību aktos tiek paredzētas individuālas tiesības, no tā izriet, ka ar valsts tiesību aktiem šādas tiesības personām nevar tikt atņemtas. Līdz ar to patiešām šāds dalībvalsts tiesiskais regulējums nav saderīgs ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktu.

44.

Ņemot vērā iepriekš minēto, lai arī Savienības likumdevējs vēlāk “pārgāja” uz citu maksājuma iekasēšanas modeli, nemainīgs paliek apstāklis, ka attiecīgajā laikposmā pircēji varēja izlemt, kā rīkoties šajā ziņā.

45.

Tādēļ, lai arī atzīstot, ka šāda Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punkta interpretācija varētu vājināt izpildes pasākumu sistēmu, man tomēr ir jāpiekrīt prasītājiem pamatlietā un Komisijai, ciktāl tas attiecas uz likuma redakciju, kāda bija spēkā pēc sprieduma pasludināšanas lietā Consorzio Caseifici dell'Altopiano di Asiago, ka pirmā jautājuma pamatā esošais pieņēmums ir pareizs.

46.

Tagad es aplūkošu prejudiciālo jautājumu pēc būtības.

47.

Būtībā pirmais jautājums ir par to, vai situācijā, kurā – pretēji Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktam – valsts tiesību aktos ir paredzēts, ka pircējiem ir jāatskaita papildmaksājums no piena cenas, vairs nav jāmaksā maksājums, pat ja ir ievēroti šajā regulā paredzētie nosacījumi. Citiem vārdiem sakot, vai attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma nesaderība ar Savienības tiesību aktiem nozīmē, ka pircēji ir atbrīvoti no pienākuma iekasēt papildmaksājumu no ražotājiem un pārskaitīt to kompetentajām valsts iestādēm un/vai ražotāji ir atbrīvoti no pienākuma maksāt papildmaksājumu?

48.

Manuprāt, atbilde uz šo jautājumu ir visai acīmredzama, – nē. Proti, visi lietas dalībnieki, kuri šajā lietā iesniedza apsvērumus (tostarp prasītāji pamatlietā), ir vienisprātis, ka apstāklis, ka valsts procesuālie noteikumi par papildmaksājuma iekasēšanu varētu nebūt saderīgi ar Savienības tiesībām, nevar atbrīvot pircējus vai ražotājus no viņu materiālajiem pienākumiem. Vienkārši runājot, domstarpības (un nesaderība) attiecībā uz veidu, kādā maksājums ir iekasējams, neietekmē to, vai tas ir maksājams.

49.

Runājot par pircējiem, citāds secinājums būtu pretrunā Regulu Nr. 3950/92 un Nr. 1392/2001 normām, kurās skaidri un nepārprotami ir norādīts, ka attiecībā uz piegādēm tieši pircējs ir atbildīgs par maksājuma veikšanu ( 21 ). Tas arī padarītu šajās regulās paredzēto sistēmu lielā mērā neefektīvu, jo piegādes veido lielāko daļu no piena pārdošanas un pircēji “[ir galvenie atbildīgie] par pareizu [šīs sistēmas] īstenošanu” ( 22 ).

50.

Vienīgā iedarbība, kas izriet no minētās nesaderības, ir tāda, ka attiecīgās valsts tiesību normas ir jābeidz piemērot. Pircējus tas galvenokārt ietekmē divējādi, – no vienas puses, viņi no jauna iegūst brīvību iekasēt summas “citā atbilstīgā veidā” un, no otras puses, pircēji, kuri nav iekasējuši maksājumu, atskaitot to no piena cenas, nevar tikt sodīti.

51.

Vēl jo vairāk – valsts tiesību akta nesaderība ar Savienības tiesību akta noteikumiem par papildmaksājuma iekasēšanu, ko veic pircēji, nevar ietekmēt ražotāju pienākumu veikt papildmaksājumus.

52.

No Regulas Nr. 3950/92 sestā apsvēruma un 2. panta 1. punkta skaidri izriet, ka pienākums maksāt papildmaksājumu ir tiešas sekas apstāklim par valsts kvotu pārsniegšanu un tas ir “jāsamaksā [tiem] ražotājiem, kas ir atbildīgi par pārsniegumu”.

53.

Kā Tiesa to ir nesen uzsvērusi, atbilstoši Regulas Nr. 1392/2001 11. panta 1. un 2. punktam dalībvalstīm “ir noteikts pienākums veikt visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu maksājuma, tostarp procentu, kuri iekasējami maksājuma termiņa neievērošanas gadījumā, pareizu iekasēšanu un lai to maksātu ražotāji, kas ir atbildīgi par pārsniegumu” ( 23 ). Faktiski, ja ražotāji neizpilda savus pienākumus saskaņā ar šo režīmu un pircēji nerīkojas, dalībvalstīm ir pilnvaras tieši vērsties pret ražotājiem, lai piedzītu summas, kas tiem jāmaksā ( 24 ).

54.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ uzskatu, ka Tiesai uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka valsts tiesību normu par papildmaksājuma iekasēšanu nesaderība ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktu neatbrīvo ražotājus no viņu pienākuma maksāt papildmaksājumu.

55.

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ir jāaizsargā to pircēju un ražotāju tiesiskā paļāvība, kuri ir izpildījuši pienākumu atskaitīt maksājamo maksājumu no piena cenas un katru mēnesi šo summu ir pārskaitījuši valsts pārvaldes iestādēm. Šis jautājums, kā es to saprotu, ir uzdots tikai gadījumā, ja Tiesa uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildētu apstiprinoši.

56.

Tā kā, manuprāt, valsts tiesību normu par papildmaksājuma iekasēšanu nesaderība ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktu neatbrīvo ražotājus un pircējus no šajā regulā paredzētajiem viņu materiālajiem pienākumiem, šķiet, otrais prejudiciālais jautājums ir zaudējis savu nozīmību.

57.

Proti, šādā situācijā es neesmu pilnīgi drošs, kāda tiesiskā paļāvība būtu jāaizsargā.

58.

Šajā ziņā es vienīgi piebildīšu, ka atbilstoši Regulas Nr. 1392/2001 8. panta 2. un 3. punktam dalībvalstu iestādēm ir jārīkojas, lai nodrošinātu tā maksājuma iekasēšanu, kuru nav samaksājuši pienākumu neizpildījušie ražotāji. Turklāt maksājamās summas tiek apliktas ar kavējuma procentiem. Visbeidzot, tas neskar dalībvalstu tiesības pienācīgi sodīt ikvienu, kas nepilda savus pienākumus saskaņā ar paredzēto kārtību.

59.

Trešais jautājums attiecas uz sekām, kādas varētu izrietēt no valsts tiesību aktu par papildmaksājuma iekasēšanu un samaksu nesaderību ar Regulu Nr. 3950/92 un Nr. 1392/2001 normām attiecībā uz pārmaksātā maksājuma atdošanu.

60.

Būtībā ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1392/2001 9. pantam ir pretrunā valsts tiesību normu, kurā ir paredzētas atšķirīgas procedūras un termiņi, lai atdotu ražotājiem pārmaksāto maksājumu, pamatojoties uz to, vai summas, kuras šiem ražotājiem ir jāmaksā kā papildmaksājums, ir vai nav atskaitītas no piena cenas un katru mēnesi pārskaitītas kompetentajām valsts iestādēm.

61.

Lai labāk saprastu šī jautājuma uzdošanas iemeslus un tajā minēto problemātiku, varētu būt lietderīgi īsumā atgādināt konkrētos lietas apstākļus, kas ir būtiski attiecībā uz šo jautājumu.

62.

2003./2004. piena tirdzniecības gadā Itālijā saražotā piena daudzums pārsniedza atbilstošajos Savienības tiesību aktos šai dalībvalstij piešķirto kvotu. Līdz ar to tai bija jāmaksā Eiropas Savienībai papildmaksājums par pārpalikumu. Tomēr, tā kā netika izmantotas atsevišķas individuālās kvotas, kopējā summa, ko Itālijas iestādes saņēma (vai tām bija jāsaņem) no ražotājiem, kas ir atbildīgi par pārsniegumu, vai nu tieši, vai ar pircēju starpniecību, bija lielāka par maksājuma summu, kas ir jāiemaksā Savienības budžetā.

63.

Itālijas valdība uzskata, ka kompetentās valsts iestādes nolēma neizmantot Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto iespēju pārdalīt neizmantotās kvotas. Faktiski tika nolemts veikt pārsniegtās summas atpakaļsadali ražotājiem, kuri atbilst noteiktām prioritārām kategorijām atbilstoši Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punktam. Šajā nolūkā pirmajiem atmaksa tika veikta ražotājiem, kuri bija izpildījuši pienākumu veikt ikmēneša maksājumu un kuri atradās vai nu kalnu apgabalos, vai citos mazāk labvēlīgos apgabalos. Ja vēl būtu atlikusi neizmantota pārsniegtās summas daļa, iestādes tad samazinātu summas, kuras ir parādā ražotāji, kuri nebija veikuši ikmēneša maksājumus un kuri atradās vai nu kalnu apgabalos, vai citos mazāk labvēlīgos apgabalos.

64.

Tomēr prasītāji pamatlietā apstrīd šo Itālijas valdības faktu izklāstu. Viņi uzskata, ka lietas apstākļu iestāšanās brīdī Itālijas iestādes faktiski nevis atdeva pārmaksāto maksājumu, bet gan pārdalīja neizmantotās kvotas starp noteiktiem ražotājiem, kuri bija pārsnieguši savas individuālās kvotas.

65.

Tomēr, šķiet, ka valsts tiesas trešā jautājuma formulējums norāda, ka iesniedzējtiesa arī uzskata, ka 2004. gadā Itālijas iestādes nolēma atdot pārmaksāto maksājumu ražotājiem, kuri atbilst noteiktām prioritārām kategorijām.

66.

Līdz ar to atbildēšu uz šo jautājumu, kā to ir noformulējusi iesniedzējtiesa. LESD 267. pantā noteiktās procedūras ietvaros Tiesai nav jānosaka atbilstošie fakti. Tas ir iesniedzējtiesas uzdevums.

67.

Ņemot vērā iepriekš minēto un vienīgi pilnības labad, es garāmejot aplūkošu arī scenāriju, uz ko atsaucas prasītāji pamatlietā. Kā es to saprotu, strīda faktiskie apstākļi, par kuriem lietas dalībnieki nav vienisprātis, nav noteicoši, lai risinātu trešajā jautājumā izvirzīto visaptverošo jautājumu, kas īsumā ir par to, kādus kritērijus ievērojot, ir iespējama diferenciācija starp ražotājiem.

68.

Tālāk es izskaidrošu, kāpēc es uzskatu, ka pret pircējiem vai ražotājiem, kuri nav izpildījuši valsts tiesību aktos paredzēto pienākumu atskaitīt maksājumu no piena cenas un katru mēnesi pārskaitīt to kompetentajām iestādēm, nevar izturēties nelabvēlīgāk nekā pret citiem ražotājiem vai pircējiem kā attiecībā uz pārmaksātā maksājuma atdošanu, tā neizmantoto kvotu pārdali.

69.

Kā iepriekš minēts šo secinājumu 60. punktā, trešais jautājums ir par to, vai Regulas Nr. 1392/2001 9. pantam ir pretrunā tāda valsts tiesību norma kā Dekrētlikuma Nr. 157/2004 2. panta 3. punkts, kurā ir paredzētas atšķirīgas procedūras un termiņi, lai atdotu ražotājiem pārmaksāto maksājumu, pamatojoties uz to, vai summas, kuras šiem ražotājiem ir jāmaksā kā papildmaksājums, ir vai nav atskaitītas no piena cenas un katru mēnesi pārskaitītas kompetentajām valsts iestādēm.

70.

Manuprāt, uz šo jautājumu būtu jāsniedz apstiprinoša atbilde.

71.

Regulas Nr. 1392/2001 9. panta 1. punkta formulējums ir nepārprotams, – dalībvalsts, kura nolemj atpakaļsadalīt pārmaksāto maksājumu starp ražotājiem, var to darīt tikai attiecībā uz noteiktām “prioritārām kategorijām”, kuras tiek noteiktas, pamatojoties uz tajā minētajiem kritērijiem. Šie kritēriji ir acīmredzami izsmeļoši un uzskaitīti “prioritātes secībā”. Līdz ar to dalībvalstis nedrīkst neievērot šos kritērijus. Turklāt, lai noteiktu prioritārās kategorijas, tās nevar paredzēt papildu kritēriju par atbilstību valsts procesuālajiem noteikumiem, kas – vēl jo vairāk – izrādās nesaderīgs ar Regulas Nr. 3950/92 normām.

72.

Savukārt Regulas Nr. 1392/2001 9. panta 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis var noteikt “citus objektīvus kritērijus”, bet tikai gadījumā, “ja finanšu resursi, kas pieejami attiecīgajam laika posmam, nav izlietoti saskaņā ar [šīs pašas tiesību normas] 1. punktā minētajiem kritērijiem”, ar nosacījumu, ka par šo jautājumu ir veikta apspriešanās ar Komisiju.

73.

Tomēr es saprotu, ka valsts kritēriju atbilstoši Dekrētlikuma Nr. 49/2003 5. panta 1. punktam piemēroja, lai konstatētu tos ražotājus, kuriem pirmajiem tiktu atmaksātas summas. Citi ražotāji saņemtu atpakaļsadales maksājumus tikai gadījumā, ja pēc pirmās atpakaļsadales kārtas vēl būtu pieejami līdzekļi. Tādējādi, šķiet, ka valsts tiesību normas praksē ir balstītas uz loģiku, kas ir pretrunā tai, kura ir pamatā Regulas Nr. 1392/2001 9. pantam. Turklāt no lietas materiāliem skaidri neizriet, vai Itālijas iestādes apspriedās ar Komisiju par šī “procesuālā” kritērija pieņemšanu vai nē.

74.

Tādēļ uzskatu, ka Regulas Nr. 1392/2001 9. pants liedz dalībvalstij neatmaksāt līdzekļus ražotājiem, kuri precīzi atbilst vienai no uzskaitītajām prioritārajām kategorijām vai kuri atbilst kritērijiem, par kuriem ir vienojušās Komisija un attiecīgā dalībvalsts. Līdz ar to pret ražotājiem, kuri nav veikuši Dekrētlikuma Nr. 49/2003 5. panta 1. punktā noteikto maksājumu, nedrīkst izturēties nelabvēlīgāk nekā pret citiem ražotājiem saistībā ar pārmaksātā maksājuma atdošanu atbilstoši Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punktam.

75.

Pilnības labad nobeigumā vēlos piebilst, ka nevar uzskatīt, ka uz ražotājiem, kuri savlaicīgi ir izpildījuši Dekrētlikuma Nr. 49/2003 5. panta 1. punktā paredzētās prasības, “attiecas ārkārtas situācija, kas izriet no valsts tiesību akta, [kurš] nav saistīts ar šo režīmu”, Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punkta izpratnē. Neņemot vērā jēdziena “ārkārtas situācija” piemērošanas jomas interpretāciju, kas katrā ziņā būtu jāinterpretē samērā šauri, ir acīmredzams, ka Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punktu nekādā ziņā nav iespējams interpretēt tādējādi, ka tāda tiesību norma kā Dekrētlikuma Nr. 49/2003 5. panta 1. punkts varētu tikt uzskatīta par “nesaistītu” ar piena kvotu režīmu.

76.

Ņemot vērā iepriekš minēto, manuprāt, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1392/2001 9. pantam pretrunā ir valsts tiesību norma, kurā ir paredzētas atšķirīgas procedūras un termiņi, lai atdotu ražotājiem pārmaksāto maksājumu, pamatojoties uz to, vai summas, kuras šiem ražotājiem ir jāmaksā maksājuma veidā, ir vai nav atskaitītas no piena cenas un katru mēnesi pārskaitītas valsts pārvaldes iestādēm.

77.

Mans vērtējums nebūtu citāds pat tad, ja atšķirīgā attieksme, ko Itālijas iestādes attiecina uz ražotājiem un pircējiem, kuri nav ievērojuši Dekrētlikuma Nr. 49/2003 5. panta 1. punktu, kā to apgalvo prasītāji pamatlietā, attiektos uz neizmantoto kvotu pārdali.

78.

Saskaņā ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punktu neizmantotās individuālās kvotas ir “jāsadala proporcionāli katram ražotājam piešķirtajiem references daudzumiem” ( 25 ). Iespējams, tas nozīmē, ka neizmantotās kvotas ir jāsadala starp visiem ražotājiem, kuri ir atbildīgi par kvotu pārsniegumu, un ka attiecīgi ir jānosaka viņu iemaksa maksājuma veikšanai ( 26 ).

79.

Līdz ar to pircēji vai ražotāji, kuri nav ievērojuši Dekrētlikuma Nr. 49/2003 5. panta 1. punktu, nevar tikt diskriminēti pat neizmantoto kvotu pārdales gadījumā.

80.

Noslēgumā es iesaku tiesai uz Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: