1. 

Šīs lietas priekšmets ir Administrativen sad Sofia-grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/72/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu ( 2 ) 2. panta 3. un 5. punkta interpretāciju.

2. 

Prejudiciālie jautājumi, kurus uzdod iesniedzējtiesa, ir radušies strīdā starp ekskluzīvu elektroenerģijas izplatītāju Bulgārijas dienvidaustrumos un sabiedrību, kura saskaņā ar koncesiju apsaimnieko ostu un kura vēlas pieslēgt savu tīklu tieši pārvades sistēmai un tādējādi maksāt tarifus par tīkla pakalpojumiem tieši šīs sistēmas operatoram.

3. 

Šī lieta sniedz Tiesai iespēju dot svarīgus skaidrojumus par dažu Direktīvas 2009/72 pamatjēdzienu darbības jomu.

4.

Direktīvas 2009/72 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

5.

Zakon za energetikata (Enerģētikas likums, turpmāk tekstā – “ZE”) (DV Nr. 107, 2003) 86. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “elektrības transportēšanu veic elektrības transportēšanas sistēmas operators, kas ir saņēmis licenci elektrības transportēšanai un ir sertificēts [..]”.

6.

Saskaņā ar ZE 88. panta 1. punktu “elektroenerģijas sadali veic un par elektroenerģijas sadales sistēmu darbību ir atbildīgi sadales sistēmu operatori, kuriem pieder šādas sistēmas ierobežotā teritorijā un kuri saņēmuši licenci elektroenerģijas sadalei attiecīgajā teritorijā. [..]”.

7.

ZE papildnoteikumu (DV Nr. 54, 2012) 1. pantā ir ietvertas šādas definīcijas:

“20.   “elektrības pārvades sistēma” ir tādu elektrības līniju un elektrības iekārtu kopums, kas paredzētas enerģijas plūsmu pārvadei, to strāvas pārveidei no augsta sprieguma uz vidēju spriegumu, kā arī to pārdalei;

[..]

22.   “elektrības sadales sistēma” ir augsta, vidēja un zema sprieguma elektrības līniju un elektrības iekārtu kopums, kas tiek izmantots elektrības sadalei;

[..]

44.   “elektrības pārvade [..]”: elektrības transportēšana [..] pārvades tīklā; [..]

49.   “sadale”: elektrības transportēšana [..] sadales tīklos.”

8.

Sabiedrībai Elektrorazpredelenie Yug EAD (turpmāk tekstā – “ER Yug”) ir Bulgārijas Enerģijas un ūdens pakalpojumu regulēšanas komisijas (Komisia za energiyno i vodno regulirane, turpmāk tekstā – “KEVR”) izsniegta ekskluzīva licence, pamatojoties uz kuru, šī sabiedrība, izmantojot sadales sistēmu, veic elektrības sadales pakalpojumu licencē definētajā teritorijā, proti, Bulgārijas dienvidaustrumos.

9.

ER Yug licences zonā ir iekļauta teritorija, kurā atrodas sabiedrības BMF Port Burgas EAD (turpmāk tekstā – “BMF”) objekti, konkrēti, ostu termināļi Burgas Rietumi un Burgas Austrumi, kurus valsts uzņēmums ar koncesiju ir piešķīris BMF. Minētajā teritorijā BMF apsaimnieko ostu un sniedz atbilstošus pakalpojumus.

10.

BMF objekti ir pieslēgti elektrības tīklam, izmantojot vidējā sprieguma līniju (20 kV) ar nosaukumu “Novo pristanishte” (“Jaunā osta”), kas vidējā sprieguma līmenī ir savienota ar elektrības transformācijas apakšstacijas “Ribari” (“Zvejnieki”) vidējā sprieguma ierīci (tāpat 20 kV) ( 3 ). Elektrības līnija “Novo pristanishte” ir valsts īpašumā un ir piešķirta BMF saskaņā ar iepriekš minēto ostas termināļu koncesiju. Elektrības apakšstacija “Ribari” pieder Bulgārijas pārvades sistēmas operatoram – sabiedrībai Elektroenergien sistemen operator (turpmāk tekstā – “ESO”).

11.

Elektrība plūst no ESO pārvades sistēmas ar 110 kV spriegumu (augstspriegums) un transformatoros Nr. 1 un Nr. 2 pirms nonākšanas apakšstacijas “Ribari” vidējā sprieguma (20 kV) ierīcē tiek pārveidota vidēja sprieguma strāvā (20 kV). Elektrības, kas plūst no ESO pārvades sistēmas uz ER Yug sadales sistēmu, komerciālās mērierīces ir ierīkotas uzreiz pēc transformatoriem Nr. 1 un Nr. 2 – savienojumu līmenī ar apakšstacijas “Ribari” vidējā sprieguma ierīces elementiem Nr. 26 un Nr. 39. Līnija “Novo pristanishte” ir savienota ar apakšstacijas “Ribari” vidējā sprieguma (20 kV) slēgtās sadales ierīci elementa Nr. 44 līmenī. Minēto līniju elektrības pārvadei un piegādei izmanto vienīgi BMF.

12.

2013. gadā ER Yug un BMF noslēdza līgumu par tīkla pakalpojumiem, saskaņā ar kuru pirmā nodrošināja otrajai piekļuvi elektrības sadales sistēmai un elektrības pārvadi šajā sistēmā, lai piegādātu elektrību BMF objektiem, kuri atrodas Burgasas ostas teritorijā.

13.

BMF, uzskatot, ka tā esot pieslēgta tieši pie pārvades tīkla, 2016. gadā tomēr vienpusēji uzteica līgumu ar ER Yug un noslēdza ar ESO līgumus par piekļuvi pārvades tīklam, tīkla pakalpojumu sniegšanu un enerģijas pārvadi, lai piegādātu elektrību minētajiem BMF objektiem.

14.

Taču ER Yug, uzskatot, ka BMF objekti joprojām ir pieslēgti sadales tīklam, turpināja izrakstīt BMF rēķinus pēc tarifiem par piekļuvi sadales sistēmai un par elektrības pārvadi šajā sistēmā.

15.

Tādējādi BMF vērsās KEVR, kas ar 2017. gada 28. februāra nolēmumu Nr. Zh‑37 atzina, ka pēc līguma uzteikuma termiņa beigām ER Yug vairs nebija tiesību izrakstīt BMF rēķinus pēc tarifiem par piekļuvi elektrības sadales sistēmai un par pārvadi šajā sistēmā. KEVR ar tās locekļu balsu vairākumu atzina, ka BMF objekti ir tieši pieslēgti pie ESO elektrības pārvades sistēmas un ka tātad BMF varēja tieši piekļūt minētajai sistēmai. Tādējādi KEVR lika ER Yug izbeigt izrakstīt BMF rēķinus pēc tarifiem par piekļuvi sadales sistēmai un par elektrības pārvadi šajā sistēmā un pārskatīt tarifus, par kuriem tika izrakstīti rēķini pēc līguma ar BMF uzteikuma termiņa beigām.

16.

ER Yug pārsūdzēja KEVR nolēmumu iesniedzējtiesā.

17.

Tiesvedībā tajā tiesā ER Yug apgalvo, ka, kamēr BMF ir pieslēgta elektrības sadales sistēmai, tā nevarot atteikties no līguma par piekļuvi un par elektrības pārvadi šajā sistēmā. Direktīvas 2009/72 sistēmā izšķirošais elements, lai nošķirtu elektrības pārvades sistēmu no sadales sistēmas, esot sprieguma līmenis – ļoti augsts un augsts spriegums ir pārvades sistēma, augsts, vidējs un zems spriegums ir sadales sistēma. ZE 1. panta 20. un 44. punktā paredzētā elektrības pārvades definīcija neesot saderīga ar definīciju, kas ir ietverta Direktīvas 2009/72 2. panta 3. punktā, kurš saskaņā ar tā tiešo iedarbību un Savienības tiesību pārākuma principu esot tieši piemērojams. Tas nozīmējot, ka tīkla pakalpojumu sniegšana vidēja sprieguma līmenī ir elektrības sadales pakalpojums. Pārvades tīkla operatoram, ESO, neesot tiesību pieslēgt savus klientus vidēja sprieguma pārvades sistēmai vai nodrošināt vidēja sprieguma tīkla pakalpojumus, jo šīs darbības ietilpst elektrības sadales pakalpojumos, attiecībā uz kuriem ER Yug pieder ekskluzīva licence teritorijā, kurā atrodas BMF objekti.

18.

Turpretī BMF apgalvo, ka tās objekti esot pieslēgti tieši elektroenerģijas pārvades sistēmai apakšstacijā “Ribari”. Tādēļ, tā kā ne minētā apakšstacija, ne tai pieslēgtā līnija “Novo pristanishte” nepieder ER Yug, tās neesot uzskatāmas par elektroenerģijas sadales sistēmas elementiem. Tādējādi BMF uzskata, ka ER Yug licence neatbilstot nosacījumiem, kas ir nepieciešami, lai sniegtu tādus pakalpojumus kā piekļuve elektroenerģijas sadales sistēmai un pārvade šajā sistēmā, kā arī lai varētu izrakstīt rēķinus par minētajiem pakalpojumiem.

19.

Iesniedzējtiesa norāda, ka šajā lietā ir jānoskaidro, kuram elektrības tīklam – sadales vai pārvades – ir pieslēgti BMF objekti, un tātad, kuram operatoram ir jāmaksā maksa par tīkla pakalpojumiem. Tāpēc iesniedzējtiesa uzskata, ka ir izšķiroši definēt kritēriju nošķiršanai starp elektrības pārvades un sadales pakalpojumiem, kā arī starp jēdzieniem “pārvades sistēma” un “sadales sistēma”. Faktiski, ja būtu jāuzskata, ka sprieguma līmenis ir vienīgais kritērijs, kas nošķir minētos pakalpojumus, tad, tā kā līnija “Novo pristanishte” ir pieslēgta vidējam spriegumam apakšstacijā “Ribari”, BMF ir jāmaksā tarifi par tīkla pakalpojumiem ER Yug, kurai būtu ekskluzīvas tiesības sniegt tīkla pakalpojumus visiem klientiem, kuri ir pieslēgti vidēja sprieguma līmenī teritorijā, kas ir noteikta tās licencē, neatkarīgi no apstākļa, vai atbilstošs aprīkojums tai pieder vai nē.

20.

Iesniedzējtiesa norāda arī, ka valsts likumdevējs nošķir pārvades sistēmu no sadales sistēmas, pamatojoties uz īpašumtiesību – pārvades sistēmas operatora vai sadales sistēmas operatora – uz elektrības aprīkojumu kritēriju. Turpretī attiecībā uz sprieguma līmeni valsts likumdevēja nostāja nav tikpat skaidra. Tomēr no Direktīvas 2009/72 2. panta 3. un 5. punktā ietvertajām definīcijām izriet, ka Savienības likumdevējam vienīgais būtiskais kritērijs ir transportētās elektroenerģijas sprieguma līmenis, un to Tiesa ir apstiprinājusi 2008. gada 22. maija spriedumā citiworks (C‑439/06, EU:C:2008:298).

21.

Tādos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22.

Prejudiciālie jautājumi, kurus iesniedzējtiesa uzdod Tiesai, izvirza nozīmīgas problēmas saistībā ar dažu Direktīvas 2009/72 pamatjēdzienu, konkrēti, “pārvades sistēmas” un “sadales sistēmas”, interpretāciju.

23.

Pirms minēto jautājumu izskatīšanas uzskatu, ka vispirms ir lietderīgi atgādināt šīs direktīvas mērķus, ņemot vērā atbilstošo Tiesas judikatūru.

24.

“Trešās enerģētikas paketes” ietvaros pieņemtajā Direktīvā 2009/72, kā tas izriet no tās 1. panta, ir paredzēti kopīgi noteikumi par elektroenerģijas pārvadi un sadali, kā arī patērētāju aizsardzības noteikumi, lai Savienībā uzlabotu un integrētu konkurētspējīgus elektroenerģijas tirgus ( 4 ).

25.

Saskaņā ar Direktīvas 2009/72 3. un 8. apsvērumu tās mērķis ir izveidot pilnīgi atvērtu tirgu, kas ļauj visiem patērētājiem brīvi izvēlēties piegādātājus un visiem piegādātājiem brīvi veikt piegādes saviem lietotājiem ( 5 ) un kurā ir nodrošināta konkurence un elektroenerģijas piegāde par konkurētspējīgāko cenu.

26.

Šajā nolūkā Direktīvas 2009/72 mērķis ir arī veicināt jaunu elektroenerģijas piegādātāju pārrobežu piekļuvi, kas, kā precizēts direktīvas 5. apsvērumā, arī palīdz nodrošināt elektroenerģijas piegāžu drošību, kura ir ārkārtīgi svarīga Eiropas sabiedrības attīstībai. Tādējādi Direktīvas 2009/72 mērķis ir turpināt attīstīt pārrobežu starpsavienojumus.

27.

Tādos apstākļos, lai darbotos konkurence, pieeja tīklam nedrīkst būt diskriminējoša, tai jābūt pārredzamai un cenām jābūt taisnīgi noteiktām, kam ir īpaša nozīme elektroenerģijas iekšējā tirgus izveides pabeigšanai ( 6 ).

28.

Lai sasniegtu minētos mērķus, Direktīvā 2009/72 ir paredzēti noteikumi, kas nodrošina ražošanas un piegādes darbību efektīvu juridisku un funkcionālu nodalīšanu no tīkla darbībām, lai saskaņā ar minētās direktīvas 9. apsvērumu novērstu diskrimināciju ne vien tīkla vadīšanā, bet arī vertikāli integrēto uzņēmumu stimulos veikt pienācīgus ieguldījumus tīklos.

29.

Tādā kontekstā Direktīvas 2009/72 2. pantā ir iekļautas vairākas direktīvā izmantoto pamatjēdzienu definīcijas.

30.

Jēdzieni “pārvades sistēma” un “sadales sistēma” kā tādi nav definēti Direktīvā 2009/72, bet 2. panta 3. un 5. punktā ir iekļautas elektroenerģijas “pārvades” un “sadales” jēdzienu definīcijas. Elektroenerģijas pārvade ir definēta kā “elektroenerģijas transportēšana ļoti augsta sprieguma un augsta sprieguma starpsavienotā sistēmā, lai to piegādātu tiešajiem lietotājiem, bet neietverot piegādi”. Toties elektroenerģijas sadale ir definēta kā “elektroenerģijas transportēšana augsta sprieguma, vidēja sprieguma un zema sprieguma sadales sistēmās, lai to piegādātu lietotājiem, bet neietverot piegādi”. Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 19. punktu ar piegādes jēdzienu ir jāsaprot elektroenerģijas pārdošana lietotājiem ( 7 ).

31.

No minētajām “pārvades” un “sadales” jēdzienu definīcijām Tiesa secināja “pārvades sistēmas” un “sadales sistēmas” jēdzienu definīcijas. Tādējādi, pirmkārt, Tiesa definēja pārvades sistēmu kā apvienotu tīklu, kas tiek izmantots ļoti augsta sprieguma un augsta sprieguma elektroenerģijas, lai to pārdotu gala patērētājiem vai izplatītājiem, nogādāšanai, un, otrkārt, definēja sadales sistēmu kā tīklu, kas tiek izmantots, lai novadītu augstsprieguma, vidēja sprieguma un zemsprieguma elektroenerģiju pārdošanai vairumtirgotājiem vai gala patērētājiem ( 8 ).

32.

Tādējādi Tiesa konstatēja, ka attiecībā uz pārvades un sadales sistēmu būtību un pa šīm sistēmām novadītās elektroenerģijas daudzumu tikai šīs elektroenerģijas spriegums ir kritērijs, lai pārvadi nošķirtu no sadales, un atbilstošais kritērijs, lai noteiktu, vai tīkls ir pārvades sistēma vai sadales sistēma minētās direktīvas izpratnē ( 9 ).

33.

Pamatojoties uz šīm pašām definīcijām, Tiesa, nosakot, vai tīkls ietilpst Direktīvas 2009/72 piemērošanas jomā, vai nē, turpretī izslēdza citu kritēriju – tādu kā datums, kurā tīkls, kam ir pieslēgts ierobežots skaits ražošanas un patēriņa vienību, ir ticis izveidots, vai fakts, ka šis tīkls ir paredzēts pašpatēriņam un to pārvalda privāts subjekts, vai tīkla lielums – būtiskumu ( 10 ).

34.

No šiem apsvērumiem izriet, ka sistēmas, kas tiek izmantotas, pirmkārt, ļoti augsta un augsta sprieguma elektroenerģijas novadīšanai, lai to piegādātu gala patērētājiem vai izplatītājiem, vai, otrkārt, augsta, vidēja un zema sprieguma elektroenerģijas novadīšanai, lai to pārdotu gala patērētājiem, ir jāuzskata attiecīgi par “pārvades sistēmām” vai “sadales sistēmām”, kuras ietilpst Direktīvas 2009/72 piemērošanas jomā ( 11 ).

35.

Šajā saistībā Tiesai ir bijusi iespēja precizēt, ka, lai arī Direktīvā 2009/72 dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība tās īstenošanā un tādējādi to metožu izvēlē, pēc kādām tās var sasniegt direktīvā paredzētos mērķus, tomēr direktīvas piemērošanas jomā dalībvalstīm katrā ziņā ir jānodrošina šīs direktīvas principu un sistēmas ievērošana. Citiem vārdiem sakot, ja ir piemērojama Direktīva 2009/72, dalībvalstis nevar izslēgt no tās regulējuma elementus vai aspektus, kuri ietilpst direktīvas piemērošanas jomā, kura attiecas uz elektroenerģijas nozares organizāciju un darbību ( 12 ).

36.

Tiesa formulēja šo principu, īpaši atsaucoties uz sadales sistēmas Direktīvas 2009/72 izpratnē noteikšanu ( 13 ), uzsverot, ka sistēmas, kuras ietilpst Direktīvas 2009/72 piemērošanas jomā, dalībvalstis nevar iekļaut tādā sadales sistēmu kategorijā, kas ir atšķirīga no kategorijām, kuras ir skaidri izveidotas ar šo direktīvu, lai uz tām attiecinātu direktīvā neparedzētus atbrīvojumus ( 14 ). Šis pamatojums mutatis mutandis ir piemērojams pārvades sistēmām.

37.

No minētās judikatūras izriet, ka attiecībā uz elektroenerģijas tīkliem, kuri saskaņā ar Direktīvu 2009/72 ir kvalificējami kā pārvades vai sadales sistēmas, neatkarīgi no tā, ka direktīvā dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība, nevar pastāvēt “pelēkās zonas”, proti, tīkli, kuri saskaņā ar Direktīvu 2009/72 ir kvalificējami kā pārvades vai sadales sistēmas, bet kuri pēc dalībvalstu izvēles ir izslēgti no minētajā direktīvā paredzētā regulējuma.

38.

Attiecībā tieši uz piekļuvi transportēšanas un sadales sistēmām Tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, ka trešo personu brīva piekļuve šīm sistēmām, kas ir garantēta Direktīvas 2009/72 32. panta 1. punkta pirmajā un otrajā teikumā ( 15 ), ir viens no galvenajiem direktīvas mērķiem ( 16 ), kā arī viens no būtiskajiem pasākumiem, kas dalībvalstīm ir jāveic, lai nodrošinātu iekšējā elektroenerģijas tirgus izveides pabeigšanu ( 17 ).

39.

Ņemot vērā principa par brīvu piekļuvi pārvades vai sadales sistēmām svarīgumu, Direktīvas 2009/72 32. panta 1. punktā dalībvalstīm piešķirtā rīcības brīvība saskaņā ar LESD 288. pantu veikt vajadzīgos pasākumus, lai ieviestu sistēmu trešo personu brīvai piekļuvei pārvades vai sadales sistēmām, ļauj šo principu neņemt vērā tikai gadījumos, attiecībā uz kuriem šajā direktīvā ir paredzēti izņēmumi vai atkāpes ( 18 ).

40.

Trešo personu piekļuvei pārvades un sadales sistēmām katrā ziņā ir jābūt pamatotai ar objektīviem, nediskriminējošiem un pārskatāmiem kritērijiem, kā arī ar tarifiem, kas publicēti pirms to stāšanās spēkā, un minētajai pieejai nav jābūt pilnībā patvaļīgai ( 19 ).

41.

Tiesa uzsvēra arī ciešu saikni starp, no vienas puses, piekļuves tiesībām un patērētāja brīvību izvēlēties piegādātājus un, no otras puses, atbilstošu piegādātāja brīvību veikt piegādes saviem patērētājiem, kas raksturo pilnībā atvērtu tirgu. Faktiski, lai garantētu, ka tiesīgie patērētāji var brīvi izvēlēties piegādātājus, piegādātājiem ir jābūt pieejai dažādiem pārvades un sadales tīkliem, kas elektrību nogādā līdz patērētājam ( 20 ).

42.

Tomēr piegādātāja brīva izvēle nav tieši saistīta ar sistēmas, kurai ir pieslēgts patērētājs, veidu. Tādējādi Tiesa precizēja, ka šī izvēles brīvība tiek garantēta neatkarīgi no tā, vai piegādātājs pieslēdz patērētājus pārvades sistēmai vai sadales sistēmai ( 21 ).

43.

Tiesa norādīja, ka dalībvalstīm tomēr paliek manevrēšanas iespējas, lai sistēmas lietotājus virzītu uz viena vai otra veida sistēmas lietošanu, ar nosacījumu, ka tas tiek darīts ar motivāciju, kas nav diskriminējoša, un atbilstoši objektīviem apsvērumiem ( 22 ). Tomēr šajā saistībā Tiesa atzina, ka ir svarīgi novērst, ka lielie patērētāji tieši pieslēdzas pārvades sistēmām, kā rezultātā mazajiem patērētājiem vieniem pašiem būtu jāsedz izmaksas, kas saistītas ar sadales sistēmu, un tātad elektroenerģijas cenas palielinātos, bet tas var pamatot pienākumu prioritāri pieslēgties sadales sistēmai ( 23 ).

44.

Beidzot ir jānorāda arī, ka 2018. gada 28. novembra spriedumā Solvay Chimica Italia u.c. (C‑262/17, C‑263/17 un C‑273/17, EU:C:2018:961) Tiesa precizēja, ka slēgta sadales sistēma Direktīvas 2009/72 28. panta izpratnē nav un nevar tikt atbrīvota no šīs direktīvas 32. panta 1. punktā paredzētā pienākuma nodrošināt brīvu piekļuvi trešajām personām ( 24 ).

45.

Iesniedzējtiesas uzdotos trīs prejudiciālos jautājumus es analizēšu, ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus.

46.

Pirmajam prejudiciālajam jautājumam ir divas daļas.

47.

Ar pirmo daļu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2009/72 2. panta 3. un 5. punkta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka vienīgais kritērijs, lai nošķirtu pārvades sistēmu no sadales sistēmas un attiecīgi tādas darbības kā elektroenerģijas sadale un pārvade, ir sprieguma līmenis.

48.

Ar pirmā prejudiciālā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai dalībvalstīm ir vai nav atļauts ieviest tādu papildu kritēriju pārvades un sadales darbību (un sistēmu) nošķiršanai kā īpašumtiesības uz aktīviem, kas tiek izmantoti šo darbību veikšanai.

49.

No iepriekš 30.–32. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvā 2009/72 paredzētajā elektroenerģijas tīklu juridiskajā režīmā ir paredzēta fundamentāla nošķiršana starp pārvades sistēmu un sadales sistēmu.

50.

Kā ir atgādināts minētajos punktos, Direktīvā 2009/72 nav definēti pārvades sistēmas un sadales sistēmas jēdzieni. Tomēr Tiesa šo jēdzienu definīciju secināja no “pārvades” un “sadales” darbību definīcijām, kuras ir iekļautas šīs direktīvas 2. panta 3. un 5. punktā, kuru tiesību normas lūdz interpretēt iesniedzējtiesa.

51.

No iepriekš 31. punktā minētajām definīcijām izriet, ka pārvades sistēmas un sadales sistēmas jēdzieniem ir objektīvs raksturs, proti, ka tie attiecas uz tīklu kā tādu, nevis uz subjektu, kas to apsaimnieko, un abi jēdzieni ir balstīti uz diviem kritērijiem – vienu stingri objektīvu jeb sprieguma līmeni – ļoti augsts un augsts spriegums ir pārvades sistēma, bet augsts, vidējs un zems spriegums ir sadales sistēma, un otru – funkcionālu, kas ir saistīts ar funkciju, kuru katrs no diviem sistēmas veidiem nodrošina elektroenerģijas sistēmas organizācijā un darbībā, proti, elektroenerģijas novadīšanu, lai to piegādātu tiešajiem lietotājiem vai izplatītājiem – pārvades sistēmā, un, lai to pārdotu vairumtirgotājiem vai tiešajiem lietotājiem – sadales sistēmā.

52.

Attiecībā uz pirmo kritēriju, proti, sprieguma līmeni, kā ir atgādināts iepriekš 32. punktā, Tiesa nesen atkal apstiprināja, ka attiecībā uz pārvades un sadales sistēmu Direktīvas 2009/72 izpratnē būtību un pa šīm sistēmām transportētās elektroenerģijas daudzumu tikai šīs elektroenerģijas spriegums ir kritērijs, lai pārvadi nošķirtu no sadales, un tādējādi atbilstošais kritērijs, lai noteiktu, vai tīkls ir pārvades sistēma vai sadales sistēma minētās direktīvas izpratnē.

53.

Toties attiecībā uz otro jeb funkcionālo kritēriju ir jānorāda, ka diviem sistēmu veidiem ir dažādas funkcijas elektroenerģijas nozares organizācijā un darbībā.

54.

Faktiski pārvades sistēmas ir domātas elektroenerģijas transportēšanai lielos attālumos – no ražošanas spēkstacijām līdz izmantošanas vietām. Tās obligāti ir liela izmēra sistēmas, kuras parasti ir savstarpēji saistītas starp dažādām dalībvalstīm un kurās elektroenerģija tiek transportēta ar ļoti augstu vai augstu spriegumu, lai maksimāli samazinātu zaudējumus transportēšanas laikā.

55.

Savukārt sadales sistēmām ir cita funkcija. Tās ir domātas, lai piegādātu elektrību lietotājiem vispār – pašpatēriņam. Tās parasti raksturo mazāks izmērs, parasti tās ir attīstītas vietējā līmenī un kapilāri, lai sasniegtu lietotājus vai tiešos lietotājus. Salīdzinot ar pārvades sistēmu, tās raksturo arī zemāks sprieguma līmenis, kas ir nepieciešams gan drošības apsvērumu dēļ, proti, lai gan samazinātu elektrošoka risku apdzīvotu vietu tuvumā, gan varētu pieslēgt tīklam mājsaimniecību un rūpniecības tiešos lietotājus, kuriem parasti ir pieslēgums attiecīgi ar zemu vai vidēju spriegumu.

56.

Pārvades un sadales sistēmas ir savstarpēji saistītas elektrības apakšstaciju līmenī, kurās elektroenerģija, kas plūst no pārvades sistēmas ar ļoti augstu vai augstu spriegumu, tiek pārveidota vidējā spriegumā, lai to varētu izplatīt, izmantojot sadales sistēmu. Šīs elektrības apakšstacijas ir sistēmu starpsavienojuma punkti un parasti iekļauj augsta sprieguma komponentus, kas tiek saukti par primāro sistēmu, un vidēja un zema sprieguma komponentus, kas tiek saukti par sekundāro sistēmu.

57.

Tādā kontekstā ir jāatbild uz jautājumu, ar ko iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvā 2009/72 dalībvalstīm ir vai nav ļauts savā valsts tiesiskajā regulējumā, ar kuru transponēta šī direktīva, ieviest papildu kritērijus, lai nošķirtu pārvades sistēmu un sadales sistēmu.

58.

Šajā saistībā, pirmkārt, ir jānorāda, ka pārvades sistēmas un sadales sistēmas jēdzieni, kurus Tiesa secinājusi no Direktīvā 2009/72 ietvertajām definīcijām, neietver nekādu atsauci uz dalībvalstu valsts tiesībām un tie ir jāsaprot kā patstāvīgi Savienības tiesību jēdzieni, kuri kā tādi, lai garantētu iepriekš 24.–28. punktā atgādināto šīs direktīvas mērķu sasniegšanu, Savienības teritorijā ir jāinterpretē vienādi.

59.

Otrkārt ir jānorāda, ka īpaši svarīgi ir precīzi nošķirt elektroenerģijas pārvades darbību (un sistēmu) no sadales darbības (un sistēmas), jo Direktīvā 2009/72 ir paredzēti atšķirīgi juridiskie režīmi pārvadei un sadalei, kā arī atšķirīga atbildība attiecīgo sistēmu operatoriem. Tas nozīmē arī to, ka šai nošķiršanai ir jābūt vienādai visās dalībvalstīs.

60.

Lai arī, kā to pamatoti norāda Komisija, ar Direktīvu 2009/72 visi tajā regulētie aspekti nav saskaņoti pilnībā un visaptveroši ( 25 ) un tātad dalībvalstīm ir atstāta rīcības brīvība attiecībā uz piemērotākajām metodēm tajā izvirzīto mērķu sasniegšanai, es tomēr uzskatu, ka tajā ir paredzēti daži pamatjēdzieni, kuru tvērumam noteikti ir jābūt vienādam, lai sasniegtu šos mērķus.

61.

Šie jēdzieni noteikti ietver elektroenerģijas “pārvadi” un “sadali” iepriekš minētās direktīvas 2. panta 3. un 5. punkta izpratnē, no kuriem Tiesa secināja pārvades sistēmas un sadales sistēmas jēdzienus. Faktiski šiem jēdzieniem ir fundamentāla nozīme šīs direktīvas struktūrā.

62.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvā 2009/72 ir paredzēta saskaņota sistēma, ko veido savstarpēji saistīti jēdzieni, lai sasniegtu mērķus, kurus Savienības likumdevējs vēlējās īstenot ar tās pieņemšanu. Tādā kontekstā es uzskatu, ka, ļaujot dalībvalstīm izdarīt izmaiņas tādos pamatjēdzienos kā “pārvades” un “sadales” jēdzieni, uz kuriem balstās pašas direktīvas sistēma, tiktu izraisīta šo jēdzienu piemērošanas nevienveidība, kas novestu pie regulējuma sadrumstalotības, kura apdraudētu šo mērķu sasniegšanu un, it īpaši, galveno mērķi izveidot elektroenerģijas iekšējo tirgu.

63.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es uzskatu, ka Direktīvas 2009/72 2. panta 3. un 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka spriegums ir kritērijs, lai nošķirtu elektroenerģijas pārvadi un sadali, un – līdzās konkrētā tīkla funkcijai – atbilstošais kritērijs, lai noteiktu, vai tīkls ir pārvades sistēma vai sadales sistēma minētās direktīvas izpratnē.

64.

Tādējādi dalībvalstīm nav atļauts savā valsts tiesiskajā regulējumā ieviest papildu kritērijus, lai nošķirtu pārvades sistēmu no sadales sistēmas. Tomēr, īstenojot šos jēdzienus, Direktīvā 2009/72 dalībvalstīm ir atstātas noteiktas manevrēšanas iespējas, ar nosacījumu, ka netiek apdraudēti šīs direktīvas mērķi, piemēram, nosakot ierobežojumus, kuri atbilst dažādiem sprieguma līmeņiem (ļoti augsts, augsts, vidējs un zems).

65.

Šajā saistībā ir jānorāda arī, kā tas izriet no Direktīvas 2009/72 2. panta 4. un 6. punktā paredzētajām “pārvades sistēmas operatora” un “sadales sistēmas operatora” definīcijām, ka gan pārvades sistēmas operators, gan sadales sistēmas operators var būt atbildīgi par saistītajiem starpsavienojumiem starp sistēmām. No šīs definīcijas izriet, ka Direktīvā 2009/72 dalībvalstīm ir atstāta izvēle noteikt, vai tādi starpsavienojuma punkti starp pārvades sistēmām un sadales sistēmām kā 56. punktā minētās elektrības transformācijas apakšstacijas ietilpst pārvades sistēmā vai sadales sistēmā.

66.

No atbildes uz pirmā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu, ko esmu ierosinājis iepriekšējos punktos, izriet, ka, tā kā dalībvalstis nevar ieviest nekādu papildu kritēriju papildus spriegumam un funkcijai, lai nošķirtu pārvades un sadales sistēmas, uz šī jautājuma otro daļu ir jāatbild tādējādi, ka dalībvalsts savā valsts tiesiskajā regulējumā kā papildu kritēriju minēto sistēmu nošķiršanai nevar ieviest operatora īpašumtiesības uz aktīviem, kas tiek izmantoti konkrētās darbības veikšanai.

67.

Tomēr es uzskatu, ka pirmā prejudiciālā jautājuma otrajai daļai ir vajadzīga detalizētāka analīze.

68.

Direktīvas 2009/72 sistēmā prasība, lai tīkla operators būtu attiecīgās darbības veikšanai izmantoto aktīvu īpašnieks, proti, būtībā – tīkla īpašnieks, netiek uzskatīta par kritēriju, lai nošķirtu pārvades un sadales darbības un tādējādi abus tīkla veidus. Šī prasība drīzāk ir subjektīva prasība attiecībā uz juridisko režīmu subjektiem, kuri var tikt uzskatīti vai atzīti par abu veidu sistēmu operatoriem. Faktiski tā attiecas uz sistēmas operatora juridisko statusu saistībā ar darbībā izmantotajiem aktīviem, it īpaši saistībā ar tīklu.

69.

Šajā saistībā ir jānorāda, ka Direktīvas 2009/72 17. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka nepieciešamā prasība neatkarīgajam pārvades sistēmas operatoram ir pārvades sistēmas un citu pārvades darbības veikšanai vajadzīgo aktīvu īpašumtiesības.

70.

Šis noteikums ir iekļauts Direktīvas 2009/72 tiesību normās, kuru mērķis ir garantēt piegādes un ražošanas darbību efektīvu nodalīšanu no tīkla darbībām ( 26 ).

71.

Sadales tīkla operatoram Direktīvā 2009/72 tāda prasība nav paredzēta ( 27 ).

72.

Tās 26. panta 1. punktā ir paredzēts vienīgi, ka, ja sadales sistēmas operators ir daļa no vertikāli integrēta uzņēmuma, nav “pienākumu no vertikāli integrētā uzņēmuma nodalīt īpašumtiesības uz sadales sistēmas operatora aktīviem”, bet saskaņā ar šī panta 2. punkta c) apakšpunktu ir nepieciešams, lai “attiecībā uz aktīviem, kas vajadzīgi tīkla vadīšanai, uzturēšanai vai attīstībai sadales sistēmas operatoram [būtu] efektīv[as] tiesīb[as] pieņemt lēmumus neatkarīgi no integrētā elektroenerģijas uzņēmuma”.

73.

Tādā kontekstā, tā kā Bulgārijas valsts tiesiskajā regulējumā, konkrēti, ZE 88. panta 1. punktā, ir paredzēta prasība, lai sadales sistēma piederētu šī tīkla operatoram, rodas jautājums, vai šī prasība atbilst Direktīvai 2009/72 vai nē.

74.

Šajā saistībā es uzskatu, ka principā valsts tiesību norma, kurā noteikts, ka sadales sistēmas operatoram ir jābūt šīs sistēmas īpašniekam, pati par sevi nav pretrunā Direktīvas 2009/72 jēgai un mērķim. Teorētiski tā atbilst direktīvā izvirzītajiem mērķiem, jo iekļaujas loģikā, kas paredz stiprināt nodalīšanu starp atšķirīgiem darbību līmeņiem elektroenerģijas nozarē. Tādā perspektīvā ar šī veida valsts tiesību normu uz sadales sistēmas operatoru tiek paplašināti attiecināta prasība, kura šajā direktīvā jau ir paredzēta pārvades sistēmas operatoram.

75.

Tādēļ es uzskatu, ka principā prasības, ka aktīviem, kas tiek izmantoti sadales darbības veikšanai, ir jābūt sadales sistēmas operatora īpašumā, ieviešana valsts tiesiskajā regulējumā iekļaujas rīcības brīvībā, kas Direktīvā 2009/72 ir piešķirta dalībvalstīm tās īstenošanā.

76.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tomēr ir nepieciešams, lai minētās subjektīvās prasības sadales sistēmas operatoram ieviešana valsts tiesībās faktiski neapdraudētu Direktīvā 2009/72 izvirzīto mērķu īstenošanu, un tas valsts tiesai ir jāpārbauda katrā gadījumā atsevišķi.

77.

Šajā saistībā ir būtiski daži apsvērumi.

78.

Pirmkārt, kā izriet no 35.–37. punkta iepriekš, pārvades un sadales sistēmas pilnībā ir pakļautas direktīvas juridiskajam režīmam. Tādējādi nevar pastāvēt “pelēkās zonas”, proti, elektroenerģijas tīklu daļas, kuras saskaņā ar Direktīvu 2009/72 būtu kvalificējamas kā pārvades vai sadales sistēmas, bet kuras būtu izslēgtas no minētajā direktīvā paredzētā juridiskā režīma. Direktīvā 2009/72 nav paredzēts tertium genus [trešais veids] attiecībā uz nošķiršanu starp pārvades sistēmu un sadales sistēmu un ir pieņemts, ka viss elektroenerģijas tīkls ir pakļauts tās tiesību normām.

79.

No tā izriet, ka gadījumā, ja elektroenerģijas tīkls, piemērojot iepriekš 31. un 51. punktā minētos sprieguma un funkcijas kritērijus, ir kvalificējams kā sadales sistēma, tas ir pakļauts Direktīvā 2009/72 paredzētajam juridiskajam režīmam attiecībā uz sadali neatkarīgi no papildu īpašuma prasības piemērošanas, kas, iespējams, paredzēta valsts tiesību aktos.

80.

Faktiski, radot iespēju izslēgt tīkla daļas no Direktīvas 2009/72 regulējuma, piemērojot papildu prasības, kuras, iespējams, ir noteiktas valsts tiesiskajā regulējumā, pašos pamatos tiktu apdraudēta Direktīvas 2009/72 sistēma un apdraudēti tajā izvirzītie mērķi, kā, piemēram, vienota elektroenerģijas tirgus izveide, trešo personu brīva piekļuve un piegādes drošība.

81.

Tādējādi, pēc maniem uzskatiem, ar Direktīvas 2009/72 tiesību normām nav saderīga tāda valsts tiesību interpretācija, saskaņā ar kuru no sadales sistēmas jēdziena de iure ir izslēgti visi aktīvi un visi tīkli, kuri nepieder sadales operatoram, neatkarīgi no to kvalifikācijas par sadales sistēmi, piemērojot Direktīvas 2009/72 kritērijus. No tā izriet, ka sistēma, kas tiek izmantota, lai novadītu augsta, vidēja un zema sprieguma elektroenerģiju, lai to pārdotu vairumtirgotājiem vai tiešajiem lietotājiem, ir sadales sistēma Direktīvas 2009/72 izpratnē un tādējādi ir pakļauta direktīvas regulējumam neatkarīgi no apstākļa, vai tā pieder sadales tīkla operatoram vai nē.

82.

Otrkārt, tiesību aktos paredzētā prasība, lai sadales sistēma piederētu sadales sistēmas operatoram, nedrīkst apdraudēt Direktīvas 2009/72 galveno mērķi radīt pilnīgi atvērtu tirgu, kurā ir nodrošināta konkurence. Konkrētāk, šādas prasības piemērošana varētu radīt sava veida normatīvu barjeru ienākšanai elektroenerģijas sadales nozarē, riskējot piešķirt sadales sistēmas īpašniekam sava veida mūžīgu de iure sadales monopolu konkrētā teritorijā.

83.

Faktiski, ja sadales sistēmas īpašumtiesības ir tiesību aktos paredzētā nepieciešamā prasība, lai veiktu sadales darbības konkrētā apgabalā, tad tikai sadales sistēmas īpašnieks varēs tikt izraudzīts par tīkla operatoru un varētu netikt rīkoti konkursi par šīs apsaimniekošanas piešķiršanu, kas, pilnībā nepastāvot konkurencei, radītu riskus samazināt sistēmas īpašnieka stimulus palielināt tīkla efektivitāti.

84.

Turklāt pārbaude, vai attiecīgās valsts tiesību sistēmas kontekstā faktiski ir iestājies šis gadījums, ir iesniedzējtiesas kompetencē.

85.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, manuprāt, ir jāsecina, ka Direktīvas 2009/72 tiesību normas principā neliedz valsts tiesisko regulējumu, kurā sadales sistēmas operatoram ir paredzēta subjektīva papildu prasība būt šīs sistēmas īpašniekam, ar nosacījumu, ka šīs valsts tiesiskajā regulējumā paredzētās papildu prasības piemērošana neapdraud pašas direktīvas mērķu īstenošanu, un tas ir jāpārbauda valsts tiesai katrā gadījumā atsevišķi.

86.

Ar trešo prejudiciālo jautājumu, kas, pēc maniem uzskatiem, ir jāanalizē pirms otrā ( 28 ), iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Direktīva 2009/72 pieļauj tādas valsts tiesību normas kā, pirmkārt, ZE papildnoteikumu 1. panta 20. un 44. punkts, kuros ir definēti “elektrības pārvades sistēmas” un “elektrības pārvades” jēdzieni, un, otrkārt, ZE 88. panta 1. punkts, kurā sadales darbība un sadales sistēmas apsaimniekošana ir rezervēta sadales sistēmas īpašniekam.

87.

Atbilde uz trešo prejudiciālo jautājumu tieši izriet no atbildēm, kuras es ierosinu uz pirmo jautājumu.

88.

Attiecībā uz tādu valsts tiesību normu kā ZE papildnoteikumu 1. panta 20. un 44. punkts atbilstību Direktīvai 2009/72 no 65. punkta iepriekš izriet, ka Direktīvas 2009/72 2. panta 4. un 6. punktā dalībvalstīm ir atstāta izvēle noteikt, vai starpsavienojuma punkti starp pārvades sistēmām un sadales sistēmām – tādi kā iepriekš 56. punktā minētās elektrības apakšstacijas, kuras pārveido elektrību no ļoti augsta vai augsta sprieguma vidējā spriegumā – ietilpst pārvades sistēmā vai sadales sistēmā. No tā izriet, ka Direktīva 2009/72 neliedz valsts tiesību normas, kurās ir paredzēts, ka elektrības pārvades sistēma ir tādu elektrības līniju un iekārtu kopums, kas paredzētas elektrības transportēšanai un elektrības transformācijai no augsta sprieguma vidējā spriegumā ( 29 ).

89.

Attiecībā uz tādas valsts tiesību normas kā ZE 88. panta 1. punkts atbilstību Direktīvai 2009/72 tā skaidri izriet no 85. punkta iepriekš.

90.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Direktīvas 2009/72 tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka elektrības lietotājs, kuram ir pieslēgums elektrības tīklam vidējā sprieguma līmenī, vienmēr ir jāuzskata par tā sadales sistēmas operatora lietotāju, kuram ir licence attiecīgajā teritorijā, proti, neatkarīgi no subjekta, kam pieder aprīkojums, kuram ir tieši pieslēgts minētais lietotājs, un arī tad, ja minētais lietotājs ir noslēdzis līgumus tieši ar pārvades sistēmas operatoru.

91.

Šis prejudiciālais jautājums ir radies faktiskajos apstākļos, kuros vidēja sprieguma elektrības līnija, ar kuru lietotājs tiek pieslēgts elektrības tīklam (līnija “Novo pristanishte”, kas ietilpst BMF koncesijā), ir pieslēgta elektrības transformācijas apakšstacijas vidējā sprieguma ierīcei, kas pieder pārvades tīkla operatoram (ESO īpašumā esošā apakšstacija “Ribari”).

92.

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka tādā situācijā apstāklis, ka pieslēgums ir vidējā sprieguma līmenī, pats par sevi nenozīmē, ka šis lietotājs ir pieslēgts sadales tīklam.

93.

Faktiski no 56. punkta iepriekš izriet, ka ir iespējams, ka lietotāja pieslēgums ir izveidots elektrības transformācijas apakšstacijas vidējā sprieguma ierīces līmenī. Piemērojot attiecīgās dalībvalsts, kurai, kā minēts iepriekš 65. un 88. punktā, šajā saistībā ir piešķirta rīcības brīvība, tiesisko regulējumu, minētā elektrības apakšstacija varētu ietilpt pārvades sistēmā.

94.

Tādā gadījumā, kaut arī lietotājs ir pieslēgts elektrības tīklam vidējā sprieguma līmenī, tas būs pieslēgts tieši pārvades tīklam, kuram saskaņā ar Direktīvas 2009/72 32. pantu tam ir tiesības brīvi piekļūt, ievērojot Tiesas noteiktos kritērijus, kuri ir atgādināti iepriekš 38.–43. punktā. Tādā gadījumā tīkla pakalpojumus šim lietotājam sniegs pārvades tīkla operators.

95.

Turklāt minētā pārbaude šajā gadījumā ir iesniedzējtiesas kompetencē. Konkrētāk, iesniedzējtiesai būs jākonstatē, vai vidējā sprieguma ierīce, kurai ir pieslēgta līnija “Novo pristanishte”, ir vidējā sprieguma elements, kas ietilpst apakšstacijā “Ribari” (kā šīs apakšstacijas sekundārās sistēmas daļa), kā, šķiet, pamatojoties uz aprakstu, ko sniedz iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir šajā gadījumā, vai arī šī ierīce ir elements, kas atrodas ārpus apakšstacijas “Ribari” transformācijas sistēmas, jo tā strukturāli veido sadales sistēmas daļu.

96.

Pirmajā gadījumā lietotājs būs pieslēgts, kaut arī vidējā sprieguma līmenī, tieši pārvades sistēmai un tīkla pakalpojumus tam sniegs šīs sistēmas operators, un tātad tas būs šī operatora lietotājs. Savukārt otrajā gadījumā lietotājs būs pieslēgts sadales sistēmai, minētajā gadījumā tīkla pakalpojumus tam sniegs sadales tīkla operators, un tas būs uzskatāms par tā lietotāju neatkarīgi no subjekta, kuram pieder ierīce, kurai ir pieslēgts lietotājs.

97.

Visbeidzot, es uzskatu, ka attiecībā uz vidēja sprieguma elektrības līniju “Novo pristanishte” papildus ir lietderīgi arī norādīt, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir minēts, ka tā tiek izmantota vienīgi elektrības piegādei BMF. Ja tas tā nav ( 30 ), radīsies problēma, ka tā, iespējams, varētu tikt kvalificēta kā slēgta sadales sistēma Direktīvas 2009/72 28. panta izpratnē, ja iestājas šīs kvalifikācijas nosacījumi, vai, iespējams, kā sadales sistēma vispār. Katrā ziņā no apsvērumiem, kas ir izklāstīti iepriekš 35.–37. punktā un 78.–81. punktā, izriet, ka gadījumā, ja šī vidējā sprieguma līnija tiek izmantota citu lietotāju, kuri nav BMF, apgādei, jo tā ir kvalificējama kā sadales sistēma, tā nekādā gadījumā nevar tikt izslēgta no Direktīvā 2009/72 paredzētā regulējuma piemērošanas.

98.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Direktīvas 2009/72 2. panta 3., 4., 5. un 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka elektrības lietotājs, kuram ir pieslēgums elektrības tīklam vidējā sprieguma līmenī, ne vienmēr ir uzskatāms par tā sadales sistēmas operatora lietotāju, kuram ir licence attiecīgajā teritorijā, bet valsts tiesai, ņemot vērā visus atbilstošus tiesiskos un faktiskos apstākļus, ir jāizvērtē, vai minētais lietotājs ir pieslēgts elektrības apakšstacijai, kura ietilpst pārvades sistēmā, vai arī tas ir pieslēgts sadales sistēmai, un šis vērtējums jāveic neatkarīgi no subjekta, kuram pieder ierīce, kurai ir pieslēgts lietotājs. Pirmajā gadījumā minētais lietotājs būs uzskatāms par pārvades sistēmas operatora lietotāju, turpretī otrajā gadījumā tas būs uzskatāms par sadales sistēmas operatora lietotāju.

99.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz Administrativen sad Sofia-grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) uzdotajiem jautājumiem es iesaku Tiesai atbildēt šādi: