1. 

Nosakot ievesto preču muitas vērtību, pirmām kārtām un lielākoties tiek piemērota “darījuma vērtības” metode. Saskaņā ar šo metodi muitas nodokļu summa (tāpat kā ievestajām precēm piemērojamais pievienotās vērtības nodoklis (PVN)) tiek noteikta, pamatojoties uz pārdevējam faktiski samaksāto vai maksājamo cenu izvešanas uz Eiropas Savienību laikā.

2. 

Tomēr šo metodi var piemērot tikai tad, ja attiecīgo preču pārdošanas darījums jau bijis noslēgts muitas deklarācijas iesniegšanas laikā. Citos gadījumos, piemēram, veicot pārdošanu ar konsignāciju, darījuma vērtības metodi nevar izmantot. Šādām situācijām ES tiesībās ir paredzētas piecas citas “rezerves” metodes, kuras ir izmantojamas secīgi attiecīgajos tiesību aktos ( 2 )paredzētajā kārtībā.

3. 

Šo metožu piemērošana ne vienmēr ir bez grūtībām. Aprēķinot muitas vērtību, ir jāņem vērā daudzi apstākļi. Turklāt šie apstākļi, lai novērstu importētāju veiktu forum shopping, ir jāaplūko vienveidīgi visā Eiropas Savienībā.

4. 

Prejudiciālie jautājumi, ko Augstākā tiesa (Latvija) uzdevusi šajā lietā, attiecas uz faktoriem, kuriem ir nozīme, aprēķinot muitas vērtību saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punktā paredzētajām alternatīvajām muitas vērtības noteikšanas metodēm specifiskā kontekstā – saistībā ar ievesto medikamentu muitas vērtības noteikšanu. Ņemot vērā ievērojamo medikamentu vērtību, noteiktā muitas vērtība – atkarībā no izmantotās novērtējuma metodes – varētu izraisīt būtisku atšķirību muitas nodokļu vai par ievestajām precēm maksājamā PVN summās.

5.

Iesniedzējtiesā izskatāmajam strīdam ir piemērojams agrākais Kopienas Muitas kodekss, it īpaši tā 3. nodaļa (“Preču muitas vērtība”).

6.

29. panta 1. punktā attiecībā uz preču muitas vērtību ir noteikts:

“Ievestu preču muitas vērtība līdzinās darījuma vērtībai, tas ir, cenai, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par precēm, pārdodot tās izvešanai uz [Eiropas Savienības] muitas teritoriju, kas vajadzības gadījumā ir precizēta [koriģēta] saskaņā ar 32. un 33. pantu [..].

[..]”

7.

Tālāk, 30. pantā, ir paredzēts:

“1.   Ja muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar 29. pantu, tā ir jānosaka, secīgi piemērojot 2. punkta a), b), c) un d) apakšpunktu līdz pirmajam apakšpunktam, pēc kura to var noteikt, ar noteikumu, ka pēc deklarētāja lūguma c) un d) apakšpunktu piemēro otrādā secībā; vienīgi tad, ja šādu vērtību saskaņā ar konkrētu apakšpunktu nevar noteikt, var piemērot nākamo apakšpunktu šajā pantā noteiktajā secībā.

2.   Muitas vērtība, ko nosaka saskaņā ar šo pantu, ir:

[..]”

8.

31. panta 1. punktā, kurā ietverta sestā un pēdējā vērtības noteikšanas metode, ir paredzēts:

“Ja ievestu preču muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar 29. vai 30. pantu, to nosaka, pamatojoties uz [Eiropas Savienībā] pieejamiem datiem, izmantojot pieņemamus līdzekļus, kas atbilst principiem un vispārīgiem noteikumiem, kas ietverti:

[..]

9.

Saskaņā ar Īstenošanas regulas 142. panta 1. punkta d) apakšpunktu “līdzīgas preces”“ir vienā un tajā pašā valstī ražotas preces, kuras, lai gan nav vienādas no visiem aspektiem, ir ar līdzīgām īpašībām un sastāv no līdzīgiem materiāliem, kas ļauj tām izpildīt vienas un tās pašas funkcijas un būt komerciāli atvietojamām; nosakot, vai preces ir līdzīgas, ņem vērā preču kvalitāti, to reputāciju, preču zīmes esību u.c.”.

10.

Šīs regulas 151. pantā ir noteikts:

“1.   Piemērojot [Muitas kodeksa] 30. panta 2. punkta b) apakšpunktu (līdzīgu preču darījuma vērtība), muitas vērtību nosaka, ņemot vērā līdzīgu preču darījuma vērtību pārdošanā, kas notikusi tādā pašā tirdzniecības līmenī un praktiski tādā pašā daudzumā kā vērtētās preces. Ja tādu pārdošanu neizdodas konstatēt, tad izmanto tādu līdzīgu preču darījuma vērtību, kas pārdotas citā tirdzniecības līmenī un/vai citos daudzumos, izdarot attiecīgas korekcijas, ievērojot atšķirības, kam par iemeslu ir tāds cits tirdzniecības līmenis un/vai cits daudzums, ar noteikumu, ka korekcija veikta, pamatojoties uz sniegtiem pierādījumiem, ar ko skaidri argumentēta korekcijas pamatotība un pareizība neatkarīgi no tā, vai korekcijas iznākumā vērtība palielinās vai samazinās.

[..]

4.   Piemērojot šo pantu, darījuma vērtību citas personas ražotām precēm ņem vērā tikai tad, ja nav iespējams saskaņā ar 1. punktu konstatēt darījuma vērtību līdzīgām precēm, ko ražojusi tā pati persona, kas ražojusi vērtētās preces.

[..]”

11.

152. panta 1. punktā ir noteikts:

12.

Šīs regulas 152. panta 3. punktā ir paredzēts, ka “vienas vienības cena, par kādu ievestās preces pārdod lielākajā kopapjomā, ir cena, par kādu vislielāko vienību skaitu personām, kas nav saistītas ar tām personām, no kurām preces pērk, pārdod pirmajā tirdzniecības līmenī pēc ievešanas, kādā tāda pārdošana notiek”.

13.

2005. gadā SIA “Oribalt Rīga” (agrāk SIA “Oriola Rīga”, turpmāk tekstā – ““Oribalt Rīga””) un Indijas uzņēmums Ranbaxy Laboratories Ltd (turpmāk tekstā – “Ranbaxy Laboratories”) noslēdza savā starpā konsignācijas līgumu. Saskaņā ar šo līgumu “Oribalt Rīga” bija jāsniedz Ranbaxy Laboratories konsignācijas pakalpojumi Latvijā, tostarp nodrošinot noliktavu platību preču uzglabāšanai un sniedzot apiešanās pakalpojumus, lai izpildītu Ranbaxy Laboratories klientu pasūtījumus Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

14.

Pamatojoties uz konsignācijas līgumu, “Oribalt Rīga” ieveda Latvijā laišanai brīvā apgrozībā iekšējā tirgū preces (medikamentus). Muitas procedūras gaitā “Oribalt Rīga” muitas dokumentos norādīja sevi gan kā preču saņēmēju, gan deklarētāju. Ievesto preču muitas vērtību “Oribalt Rīga” aprēķināja atbilstoši Muitas kodeksa 29. panta 1. punktā ietvertajai darījumu vērtības noteikšanas metodei, izmantojot muitas iestādēs iesniegtās Ranbaxy Laboratories muitas vajadzībām izrakstītās proformas pavadzīmes. Proformas pavadzīmēs bija norādīta informācija par ievesto preču veidu, artikulu, vienas vienības tirgus cenu un kopējo cenu.

15.

“Oribalt Rīga” uzglabāja ievestās preces, bet īpašumtiesību pāreja notika tikai tad, kad preces tika pārdotas klientiem. To, kam ievestās preces tiks pārdotas, kārtību, kādā tās tiks pārdotas, preču pārdošanas cenu, kā arī piemērojamās cenu atlaides noteica Ranbaxy Laboratories. “Oribalt Rīga” pieņēma un izpildīja Ranbaxy Laboratories klientu pasūtījumus. Šajā kontekstā “Oribalt Rīga” izrakstīja tiem rēķinus par tādu preču pārdošanas cenu, kādu Ranbaxy Laboratories bija norādījusi apstiprinātajā proformas pasūtījumā.

16.

Konsignācijas līgumā bija paredzēts, ka vispirms ir realizējamas preces ar īsāko derīguma termiņu. Tāpēc laiks no preču ievešanas līdz pārdošanai varēja pārsniegt vairākus mēnešus. Līdz ar to konkrēto preču pārdošanas vērtība realizācijas laikā varēja atšķirties no deklarētās to vērtības ievešanas brīdī. Tāpat faktisko preču pārdošanas cenu ietekmēja cenu atlaides, kuras Ranbaxy Laboratories piešķīra saviem klientiem.

17.

Pēc preču pārdošanas Ranbaxy Laboratories izrakstīja “Oribalt Rīga” jaunus rēķinus par pārdotajām precēm.

18.

2010. un 2011. gadā Valsts ieņēmumu dienests (Latvija) (turpmāk tekstā – “VID”) veica “Oribalt Rīga” muitas nodokļa un citu nodokļu auditu par 2008.–2010. gadu. Pēc tam VID pieņēma lēmumu, kas tika apstrīdēts iesniedzējtiesā un ar ko tas noteica “Oribalt Rīga” pienākumu veikt papildu maksājumus (kuri ietvēra PVN, nokavējuma naudu un soda naudu) attiecībā uz pārbaudītajā laikposmā ievestajām precēm.

19.

Apstrīdētajā lēmumā ir secināts, ka aplūkojamo preču vērtība ir nosakāma saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktu, ņemot vērā informāciju par pārdošanu (preču veids, artikuls, vienas vienības cena un kopējā cena), kas norādīta rēķinos, kurus Ranbaxy Laboratories izrakstījusi “Oribalt Rīga” pēc šo preču pārdošanas Ranbaxy Laboratories klientiem. Tāpat apstrīdētajā lēmumā ir secināts, ka minētajos rēķinos norādītā preču pārdošanas cena ir ņemama vērā bez cenu atlaidēm, kuras Ranbaxy Laboratories piešķīrusi saviem klientiem.

20.

Administratīvā rajona tiesa (Latvija) noraidīja “Oribalt Rīga” pieteikumu par apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Savukārt Administratīvā apgabaltiesa (Latvija) noraidīja “Oribalt Rīga” apelācijas sūdzību par minēto nolēmumu. Līdz ar to “Oribalt Rīga” iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

21.

Tā kā Augstākajai tiesai bija šaubas par attiecīgo ES tiesību aktu pareizu interpretāciju, tā nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus jautājumus prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:

22.

Rakstveida apsvērumus šajā tiesvedībā iesniedza “Oribalt Rīga”, Latvijas valdība un Eiropas Komisija. Visi lietas dalībnieki sniedza mutvārdu paskaidrojumus 2018. gada 29. novembra tiesas sēdē.

23.

Kaut gan Augstākās tiesas uzdotie jautājumi pirmšķietami varētu izskatīties drīzāk tehniski, īstenībā tie skar muitas vērtības noteikšanas pamatprincipus.

24.

Tādēļ būtu lietderīgi vispirms sniegt īsu pārskatu par Muitas kodeksā paredzētās muitas vērtības noteikšanas pamatideju. Turpinājumā es pēc kārtas aplūkošu uzdotos jautājumus.

25.

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar muitas vērtības noteikšanu saistītais Savienības tiesiskais regulējums ir vērsts uz to, lai izveidotu taisnīgu, vienotu un neitrālu sistēmu, kas izslēdz patvaļīgas vai fiktīvas muitas vērtības izmantošanu. Tādējādi muitas vērtībai cik vien iespējams ir jāatspoguļo ievesto preču reālā ekonomiskā vērtība, un tajā ir jāņem vērā visi šīs preces elementi, kuriem ir ekonomiska vērtība ( 4 ).

26.

Šis princips ir atspoguļots Muitas kodeksa 29. pantā. Minētajā 29. pantā ir paredzēta ieviesto preču muitas vērtības noteikšana atbilstoši to darījuma vērtībai. Saskaņā ar “darījuma vērtības metodi” tiek aplūkota cena, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par precēm, pārdodot tās izvešanai uz Eiropas Savienības muitas teritoriju.

27.

Lai atspoguļotu ievesto preču reālo ekonomisko vērtību, darījumu vērtībai var tikt pieskaitīti noteikti elementi, piemēram, izmaksas, kas ir saistītas ar iepakošanu vai preču pārvadāšanu uz Eiropas Savienību, pakalpojumi vai izejvielas, ko pircējs piegādā bez atlīdzības, vai arī honorāri un licences maksas ( 5 ). Tādas pārdošanas gadījumos, kad pircējs un pārdevējs ir savstarpēji saistīti un šai savstarpējai saistībai varētu būt bijusi zināma ietekme uz ievesto preču cenu, var tikt noteikts papildu maksājums, lai muitas vērtību pietuvinātu līdzīga rakstura preču vērtībai, tādējādi nodrošinot taisnīgu vērtības noteikšanu.

28.

Tā kā darījuma vērtības metode vislielākā mērā atspoguļo ievesto preču reālo ekonomisko vērtību, tā ir noklusējuma metode muitas vērtības noteikšanai ( 6 ). Tomēr Muitas kodeksa 30. un 31. pantā ir izklāstītas turpmākas metodes muitas vērtības noteikšanai gadījumos, kad nav iespējams noteikt faktisko darījuma vērtību. Četras 30. pantā paredzētās novērtējuma metodes tādējādi veido “otra ranga” novērtējuma metodes, ar ko muitas vērtība tiek noteikta, pamatojoties uz skaidriem noteikumiem. Savukārt 31. pantā ir paredzēta pēdējās iespējas metode vērtības noteikšanai, kas var tikt izmantota tikai tad, ja nav citas iespējas, un ar ko elastīgāk tiek piemērots tiesiskais regulējums par muitas vērtības noteikšanu.

29.

Kopumā vērtības noteikšanas metodes Muitas kodeksā ir sakārtotas stingrā hierarhiskā secībā un savstarpēji atrodas pakārtotības attiecībās. Tādējādi tās ir jāpiemēro secīgi. Tikai tad, ja muitas vērtība nevar tikt noteikta, piemērojot kādu konkrētu metodi, būtu jāvēršas pie metodes, kas Muitas kodeksā noteiktajā kārtībā tūlīt seko iepriekš minētajai ( 7 ).

30.

Muitas kodeksa 30. un 31. pantā papildus paredzētās vērtības noteikšanas metodes tātad tiek izmantotas tad, ja vai nu faktiskā darījuma vērtība nepastāv, jo vērtējamās preces vēl nav pārdotas pircējam Eiropas Savienībā, vai arī darījuma vērtības patiesums nevar tikt pārbaudīts.

31.

Šādos apstākļos, lai noteiktu taisnīgu muitas vērtību, kas cik vien iespējams atspoguļo ievesto preču reālo ekonomisko vērtību ievešanas laikā vai aptuveni tajā laikā, tiek izmantotas citas novērtēšanas metodes. Savienības likumdevējs ir apzinājies, ka atkarībā no attiecīgo preču rakstura to vērtība var būtiski mainīties laika gaitā.

32.

Iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā darījuma vērtības metode nevar tikt izmantota, jo preces tika pārdotas uz konsignācijas pamata un īpašumtiesību pāreja notiek tikai pēc preču ievešanas ES iekšējā tirgū. Tomēr pamatlietas dalībnieki nav vienisprātis par to, kura no Muitas kodeksa 30. pantā paredzētajām alternatīvajām vērtības noteikšanas metodēm ir piemērojama konkrētajā gadījumā.

33.

“Oribalt Rīga” apgalvo, ka ievestās preces ir jāvērtē, pamatojoties uz tādu vienādu vai līdzīgu preču darījuma vērtību, kas pārdotas izvešanai uz Eiropas Savienību tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laikā kā novērtējamās preces ( 8 ), savukārt VID uzskata, ka preces ir jāvērtē, pamatojoties uz vienas vienības cenu, par kādu ievestās preces galu galā tika pārdotas, tomēr neņemot vērā atlaides, kas piešķirtas Ranbaxy Laboratories klientiem ( 9 ).

34.

Konkrētāk, strīds starp lietas dalībniekiem ir par dažādo Muitas kodeksa 30. panta 2. punktā paredzēto vērtības noteikšanas metožu īstenošanu. Tādējādi iesniedzējtiesai ir galīgi jānosaka, kura metode ir izmantojama ievesto preču vērtības noteikšanai un kā šī metode ir jāpiemēro.

35.

Šajā nolūkā Tiesai tika uzdoti prejudiciālie jautājumi, kurus es tagad aplūkošu pēc kārtas.

36.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādi faktori ir jāņem vērā, izvēloties piemērotas “līdzīgas preces”, ja 30. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēta deduktīvā muitas vērtības noteikšanas metode tiek piemērota medikamentiem.

37.

Šis jautājums, ņemot vērā, ka VID apgalvo, ka ievestās preces nevarot tikt novērtētas atbilstoši 30. panta 2. punkta b) apakšpunktam, jo Latvijas muitas dienestiem trūkstot vajadzīgo zināšanu un informācijas, lai novērtētu, vai citu pārdevēju ražotie medikamenti īstenībā ir līdzīgi Ranbaxy Laboratories ražotajām precēm, ir ļoti svarīgs iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā.

38.

Interpretējot Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta b) apakšpunktu, norādes ir atrodamas Īstenošanas regulā, kurā “līdzīgas preces” ir definētas kā “vienā un tajā pašā valstī ražotas preces, kuras, lai gan nav vienādas no visiem aspektiem, ir ar līdzīgām īpašībām un sastāv no līdzīgiem materiāliem, kas ļauj tām izpildīt vienas un tās pašas funkcijas un būt komerciāli atvietojamām; nosakot, vai preces ir līdzīgas, ņem vērā preču kvalitāti, to reputāciju, preču zīmes esību u.c.” ( 10 ).

39.

Kā to norāda Komisija, šī tiesību norma liecina, ka galvenie faktori, kas jāņem vērā, veicot muitas vērtības noteikšanu uz iepriekš konstatētas līdzīgu preču muitas vērtības pamata, ir īpašības un sastāvā esošie materiāli, kas ļauj precēm izpildīt vienas un tās pašas funkcijas un būt komerciāli savstarpēji aizvietojamām. Papildu faktori, kas būtu jāņem vērā, ir preču kvalitāte, to reputācija un preču zīmes esamība.

40.

Pati par sevi šī definīcija ir diezgan plaša un ir balstīta uz novērtējamo preču detalizētu izvērtēšanu, tādējādi, ka tā ir piemērota plašai piemērošanai attiecībā uz visiem preču veidiem. No definīcijas ir skaidrs, ka konkrēti minētie faktori, kas būtu jāņem vērā novērtēšanā, ir norādīti piemēra veidā.

41.

Tajā pašā laikā šī definīcija konkretizē Muitas kodeksā paredzētās muitas vērtības noteikšanas pamatideju, proti, noteikt muitas vērtību, kas atspoguļo ievesto preču reālo ekonomisko vērtību, kurā ņemti vērā visi šādu preču elementi, kuriem ir ekonomiska vērtība ( 11 ).

42.

Tātad muitas iestādēm visupirms ir jāizvērtē, vai salīdzinātās preces pilda vienas un tās pašas funkcijas un vai tās ir komerciāli savstarpēji aizstājamas. Jebkādi citi papildu faktori, kas jāņem vērā, veicot šo izvērtējumu, ir atkarīgi no konkrētām vērtējamām precēm, un tajā ir jāņem vērā visi šādu preču elementi, kas var ietekmēt to ekonomisko vērtību.

43.

Ja muitas iestādes rīcībā nav nepieciešamo zināšanu un informācijas, lai veiktu šo vērtējumu attiecībā uz novērtējamām precēm, ir iespējami dažādi veidi, kā rīkoties: (i) muitas iestāde var pieprasīt no deklarētāja visus papildu dokumentus un informāciju, ko šī iestāde uzskata par vajadzīgu muitas vērtības noteikšanai saskaņā ar jebkuru no Muitas kodeksa 30. un 31. pantā paredzētajām vērtības noteikšanas metodēm ( 12 ); (ii) muitas iestāde var pieprasīt jebkuru dokumentu vai informāciju no jebkuras personas, kas tieši vai netieši ir iesaistīta preču tirdzniecības darbībās ( 13 ); (iii) muitas iestāde var iesniegt administratīvās palīdzības pieprasījumu citām muitas iestādēm ES dalībvalstīs, lai iegūtu vajadzīgo informāciju ( 14 ); vai (iv) muitas iestāde var pieprasīt vērtējamo preču analīzi vai ekspertīzi uz deklarētāja rēķina ( 15 ).

44.

Uz visu konfidenciālo informāciju, kas sniegta novērtēšanas gaitā, attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu, un kompetentās iestādes nedrīkst to izpaust bez īpašas tās personas vai iestādes atļaujas, kas to sniegusi ( 16 ). Deklarētājs tātad, lai izvairītos no pienākuma sniegt šo informāciju, nevar atsaukties uz jebkādas pieprasītās informācijas konfidencialitāti.

45.

Muitas iestādēm pēc iespējas ir jāizmanto līdzīgu preču pārdošana, kas veikta tādā pašā tirdzniecības līmenī un praktiski tādā pašā daudzumā kā novērtējamās preces. Ja šādu pārdošanu neizdodas konstatēt, var izmantot pārdošanu ar citiem nosacījumiem. Šādos apstākļos ir jāizdara korekcijas, ievērojot mainītos faktorus. Svarīgi ir, ka šādas korekcijas var tikt veiktas, tikai pamatojoties uz sniegtiem pierādījumiem, ar ko skaidri ir argumentēta korekcijas pamatotība un pareizība. Ja nav šāda objektīva lieluma, muitas vērtības noteikšana saskaņā ar 30. panta 2. punkta b) apakšpunktu nav ieteicama ( 17 ).

46.

Ņemot vērā Muitas kodeksā ietverto vērtības noteikšanas normu stingro hierarhiju, muitas iestādēm ir pienākums nodrošināt vērtēšanu saskaņā ar tiesību normu, kas ir minēta pirmām kārtām, dodot tai priekšroku pār metodēm, kas Muitas kodeksā ir minētas turpmāk.

47.

Turklāt tiesības uz labu pārvaldību, ciktāl tās ir vispārējs Savienības tiesību princips, prasa, lai muitas iestāde norādītu pamatojumu ikvienam savam lēmumam, tostarp vērtības noteikšanas metodes izvēlei. Tas dod iespēju šāda lēmuma adresātam vislabākajos apstākļos aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir lietderīgi šos lēmumus pārsūdzēt. Tāpat tas ir nepieciešams, lai tiesas varētu veikt minēto lēmumu tiesiskuma pārbaudi ( 18 ).

48.

Ciktāl starp lietas dalībniekiem var būt strīds arī par Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās vērtības noteikšanas metodes izmantošanu, ir piemērojami tie paši apsvērumi.

49.

Attiecīgi, ja “Oribalt Rīga” tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laikā – kad tika importētas aplūkojamās preces – importēja identiskas preces (t.i., preces, kuras būtībā ir tās pašas, bet ar atšķirīgiem sērijas numuriem) un šīs preces tika novērtētas, pamatojoties uz to darījuma vērtību saskaņā ar Muitas kodeksa 29. pantu, aplūkojamās preces noteikti būtu jāvērtē, pamatojoties uz 30. panta 2. punkta a) apakšpunktu. Ja šādas identiskas preces nav tikušas importētas, tad ir jāizmanto 30. panta 2. punkta b) apakšpunkts un muitas vērtība ir jānosaka, pamatojoties uz līdzīgu preču darījuma vērtību.

50.

Es uzskatu, ka, ja tiek izmantota Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētā vērtības noteikšanas metode, ģenērisko medikamentu gadījumā līdzīgas preces var nebūt pārāk grūti atrast. Ja pastāv citi tajā pašā valstī ražoti ģenēriskie medikamenti, kas ir uzskatāmi par līdzvērtīgu aizstājēju tādiem pašiem medikamentiem ar zīmolu kā vērtējamās preces un kas ir tikuši novērtēti, pamatojoties uz to darījuma vērtību, šie citi importētie medikamenti ir līdzīgas preces 30. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

51.

Tāpēc es iesaku Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka, nosakot ievesto preču – neatkarīgi no to rakstura – muitas vērtību atbilstoši Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta b) apakšpunktam un Īstenošanas regulas 151. panta 4. punktam, muitas iestādēm, lai identificētu līdzīgas preces, visupirms ir jāizvērtē, vai preces pilda vienas un tās pašas funkcijas un vai tās ir komerciāli savstarpēji aizstājamas. Šajā nolūkā ir jāveic detalizēta novērtēšana, ievērojot attiecīgo preču īpašo raksturu un ņemot vērā visus šo preču elementus, kas var ietekmēt to ekonomisko vērtību.

52.

Ar otro un trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai 90 dienu termiņš kā atsauces periods attiecībā uz līdzīgām precēm, kā tas norādīts Īstenošanas regulas 152. panta 1. punktā, var tikt piemērots elastīgi, lai ņemtu vērā “līdzīgākas” preces, kas ievestas pēc 90 dienu termiņa beigām.

53.

No Īstenošanas regulas 152. panta 1. punkta b) apakšpunkta formulējuma skaidri izriet, ka 90 dienu termiņš ir stingrs ierobežojums. Pretējā gadījumā ES likumdevējs būtu iekļāvis šajā tekstā tādu vārdu kā “aptuveni”. Šāda interpretācija ir balstīta uz principu, kurš ir muitas vērtības noteikšanas pamatā un saskaņā ar kuru ir jānoskaidro muitas vērtība, kas atspoguļo preču reālo ekonomisko vērtību tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laikā, kad novērtējamās preces nonāk iekšējā tirgū. 152. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētais 90 dienu termiņš ir izņēmums no šī principa un ir interpretējams šauri. Tādējādi 90 dienas atbilst maksimālajai rīcības brīvībai, kāda muitas iestādēm ir, novērtējot preces saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktu.

54.

Iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā VID, nosakot “Oribalt Rīga” ievesto preču muitas vērtību atbilstoši Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktam, 152. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikto termiņu ir piemērojis elastīgi. Šajā ziņā gan iesniedzējtiesa, gan Latvijas valdība atsaucas uz Skaidrojošajām piezīmēm Īstenošanas regulas 23. pielikumā. Attiecīgajā piezīmē ir teikts, ka prasība par “90 dienām” 152. panta 1. punktā var tikt īstenota elastīgi, ja muitas vērtība tiek noteikta saskaņā ar Muitas kodeksa 31. panta 1. punkta noteikumiem. Tādējādi VID minēto interpretāciju ir paplašinājis, to attiecinot uz Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunkta piemērošanu.

55.

Muitas kodeksa 31. pants ir pēdējais noteikums, kas minēts Muitas kodeksā paredzēto vērtības noteikšanas metožu stingrajā hierarhijā. Tādēļ ir jāuzsver, ka ievesto preču vērtības noteikšana saskaņā ar 31. pantu ir uzskatāma par atlikušo muitas vērtības noteikšanas metodi, kas ir izmantojama tikai kā pēdējā iespēja, kad ievesto preču muitas vērtība nevar tikt noteikta saskaņā ar 29. vai 30. pantu.

56.

Šajos apstākļos 31. pants ļauj elastīgi piemērot Muitas kodeksa 29. un 30. pantā izklāstītās vērtības noteikšanas metodes. Tomēr, ņemot vērā normu, kas attiecas uz muitas vērtības noteikšanu, stingro hierarhiju, muitas iestādēm vispirms ir jāpierāda, ka vērtības noteikšana, pamatojoties uz 29. pantu un 30. panta 2. punkta a) līdz d) apakšpunktu, nav iespējama.

57.

Jebkāda citāda Īstenošanas regulas 152. panta 1. punktā paredzētā 90 dienu termiņa interpretācija padarītu Muitas kodeksa 31. pantu par lieku un atņemtu šai normai tās iedarbību.

58.

Līdz ar to 90 dienu periods, kas noteikts Īstenošanas regulas 152. panta 1. punktā, ir jāpiemēro strikti.

59.

Tāpēc es ierosinu Tiesai uz otro un trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka, ievesto preču muitas vērtību nosakot atbilstoši Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktam, Īstenošanas regulas 152. panta 1. punktā noteiktais 90 dienu termiņš ir piemērojams strikti.

60.

Ar ceturto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, nosakot muitas vērtību atbilstoši Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktam, ir jāņem vērā piešķirtās atlaides, kas noteikušas cenu, par kādu ievestās preces ir faktiski pārdotas.

61.

30. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir paredzēta ievesto preču vērtības noteikšana, pamatojoties uz vienas vienības cenu (vai cenrāža cenu), par kādu ievestās preces vai vienādas vai līdzīgas ievestās preces ir pārdotas Eiropas Savienībā vislielākajā kopapjomā personām, kas nav saistītas ar pārdevēju.

62.

Papildu norādes šajā ziņā ir sniegtas Īstenošanas regulas 152. pantā. Tātad ievesto preču vai vienādu vai līdzīgu preču, kas pārdotas tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laikā, kad notika ievešana, vienas vienības cena ir izmantojama kā pamats vērtības noteikšanai saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktu ( 19 ). Tālāk šajā tiesību normā ir precizēts, ka “vienas vienības cena” nozīmē cenu, par kādu vislielākais vienību skaits personām, kas nav saistītas ar tām personām, no kurām preces pērk, tiek pārdots pirmajā tirdzniecības līmenī pēc ievešanas, kādā tāda pārdošana notiek ( 20 ).

63.

30. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētā vērtības noteikšanas metode būtiskos aspektos atšķiras no galvenās vērtēšanas metodes, kas izklāstīta Muitas kodeksa 29. pantā.

64.

Atbilstoši 29. pantam muitas vērtība tiek noteikta, balstoties uz faktisko darījuma vērtību, izdarot korekcijas, pamatojoties uz zināmiem elementiem, kas ietekmē ievesto preču reālo ekonomisko vērtību ( 21 ). Nosakot muitas vērtību, atlaides pašas par sevi var tikt ņemtas vērā, ja tās attiecas uz ievestajām precēm un muitas deklarācijas iesniegšanas laikā pastāv atbilstošas līgumā noteiktas tiesības uz atlaidi ( 22 ).

65.

Savukārt atbilstoši 30. un 31. pantā paredzētajām vērtības noteikšanas metodēm tiek noteikta muitas vērtība, kas ir ievesto preču ekonomiskās vērtības aptuvena izpausme vai drīzāk aplēse ( 23 ). Tādējādi nav iespējams izvairīties no zināmas kļūdas iespējas – salīdzinājumā ar ievesto preču reālo ekonomisko vērtību.

66.

Patiešām, stingrā hierarhiskā struktūra, kas noteikta Muitas kodeksa 3. nodaļā, liecina, ka ES likumdevējs ir uzskatījis, ka dažas vērtības noteikšanas metodes sniegtu labākas ievesto preču ekonomiskās vērtības aplēses nekā citas metodes. Līdz ar to, jo tālāk muitas iestādei būtu jāvirzās lejupejošā secībā cauri šo normu hierarhijai muitas vērtības noteikšanas mērķiem, jo vairāk muitas vērtība potenciāli var izrādīties attālināta no ievesto preču reālās ekonomiskās vērtības ( 24 ).

67.

Muitas vērtība, kas noteikta saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktu, šajā ziņā ir pat vēl vairāk attālināta no reālās ekonomiskās vērtības – salīdzinājumā ar muitas vērtību, kāda tā būtu noteikta saskaņā ar 30. panta 2. punkta a) vai b) apakšpunktu. 30. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētā vērtības noteikšanas metode kā pamatu tās noteikšanai ne tikai izmanto abstraktu vienas vienības cenu, nevis konkrēto komercdarījumu, bet turklāt saskaņā ar šo vērtības noteikšanas metodi muitas vērtība balstās uz vienas vienības cenu pārdošanā pirmajā tirdzniecības līmenī pēc ievešanas. Turpretim 29. pantā un 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā atsauce ir uz darījuma vērtību laikā, kad preces izcelsmes valstī tiek pārdotas izvešanai uz Eiropas Savienības muitas teritoriju.

68.

Tomēr, lai samazinātu kļūdas lielumu, nosakot muitas vērtību saskaņā ar 30. panta 2. punkta c) apakšpunktu, Savienības likumdevējs Muitas kodeksā ir paredzējis dažu pasākumu nepieciešamību.

69.

Piemēram, lai ņemtu vērā vērtības starpību, kas varētu pastāvēt starp pārdošanas darījumu, kurš noslēgts trešajā valstī un izvešanai, no vienas puses, un pārdošanas darījumu, kurš noslēgts Eiropas Savienībā, no otras puses ( 25 ), saskaņā ar 30. panta 2. punkta c) apakšpunktu noteiktā muitas vērtība ir pakļauta zināmiem atskaitījumiem.

70.

Tādējādi atskaitījumi muitas vērtības noteikšanas mērķiem var tikt izdarīti attiecībā uz i) vai nu komisijas maksām, ko parasti maksā vai par kuru maksāšanu vienojas, vai rezervēm, ko parasti paredz peļņai un vispārējiem izdevumiem (tostarp preču tirgvedības izmaksām) saistībā ar tā paša veida vai tipa ievestu preču pārdevumiem Eiropas Savienībā; ii) parastajām pārvadāšanas un apdrošināšanas izmaksām, kā arī saistītajām izmaksām, kas rodas Eiropas Savienībā, un iii) ievedmuitas nodokļiem un citiem maksājumiem, kas Eiropas Savienībā maksājami saistībā ar preču ievešanu vai pārdošanu ( 26 ).

71.

Šie atskaitījumi, kā tas skaidri izriet no normas teksta, veido izsmeļošu sarakstu un nav indikatīvi vien. Vēl jo vairāk, no kopējās 3. nodaļas struktūras izriet, ka 152. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētie atskaitījumi ir vērsti uz to, lai izlīdzinātu iespējamo vērtības starpību starp precēm, kas pārdotas izvešanai, un precēm, kuras pārdotas pēc ievešanas. Tādēļ – pretēji tam, ko apgalvo “Oribalt Rīga”, – 152. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētie atskaitījumi nevar tikt interpretēti tādējādi, ka tie ietver arī komerciālas atlaides, tādas kā Ranbaxy Laboratories klientiem piešķirtās atlaides.

72.

Turklāt, nosakot, ka vērtības noteikšanai saskaņā ar 30. panta 2. punkta c) apakšpunktu kā pamats ir jāizmanto vienas vienības cena, par kādu preces pārdotas vislielākajā kopapjomā, šajā tiesību normā jau tiek ņemtas vērā zināmas apjoma atlaides ( 27 ). Ja individuāliem klientiem piešķirtās atlaides tiktu ņemtas vērā papildus šīm apjoma atlaidēm, ievestās preces faktiski tiktu novērtētas par zemu.

73.

Visbeidzot, alternatīvo vērtības noteikšanas metožu izmantošana bieži vien ir jāveic apstākļos, kad importētāji nevar sniegt vai nesniedz vajadzīgo informāciju un dokumentāciju darījuma vērtības aprēķinam. ES muitas iestādēm nav iespējas piespiest trešo valstu tirgotājus sniegt šādu informāciju. Tādējādi apstākli, ka atlaides tiek ņemtas vērā tikai vērtības noteikšanai saskaņā ar 29. pantu un tad, ja šādas atlaides ir apliecinātas ar vajadzīgo dokumentāciju, es uzskatu par leģitīmu stimulu sniegt šādu informāciju.

74.

Īstenībā es uzskatu, ka, izvirzot argumentus, ka saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktu noteiktajā muitas vērtībā esot jāņem vērā piešķirtās atlaides, kas nosaka cenu, par kādu preces faktiski tikušas pārdotas, jo tās esot elements, kas ietekmējot ievesto preču reālo ekonomisko vērtību, “Oribalt Rīga” vienkārši jauc divas atšķirīgas vērtības noteikšanas metodes, kas paredzētas attiecīgi Muitas kodeksa 29. pantā un 30. panta 2. punkta c) apakšpunktā.

75.

Tādēļ es ierosinu Tiesai uz ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka, nosakot ievesto preču muitas vērtību atbilstoši Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktam, nedrīkst ņemt vērā piešķirtās atlaides, kas noteikušas cenu, par kādu ievestās preces faktiski tika pārdotas.

76.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Augstākās tiesas (Latvija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Nosakot ievesto preču – neatkarīgi no to rakstura – muitas vērtību atbilstoši Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 30. panta 2. punkta b) apakšpunktam un Komisijas Regulas (EEK) Nr. 2454/93 (1993. gada 2. jūlijs), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2913/92, 151. panta 4. punktam, muitas iestādēm, lai identificētu līdzīgas preces, visupirms ir jāizvērtē, vai preces pilda vienas un tās pašas funkcijas un vai tās ir komerciāli savstarpēji aizstājamas. Šajā nolūkā ir jāveic detalizēta novērtēšana, ievērojot attiecīgo preču īpašo raksturu un ņemot vērā visus šo preču elementus, kas var ietekmēt to ekonomisko vērtību.

Ievesto preču muitas vērtību nosakot atbilstoši Regulas Nr. 2913/92 30. panta 2. punkta c) apakšpunktam, Regulas Nr. 2454/93 152. panta 1. punktā noteiktais 90 dienu termiņš ir piemērojams strikti.

Nosakot ievesto preču muitas vērtību atbilstoši Regulas Nr. 2913/92 30. panta 2. punkta c) apakšpunktam, nedrīkst ņemt vērā piešķirtās atlaides, kas noteikušas cenu, par kādu ievestās preces faktiski tikušas pārdotas.