—

Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka normālās vērtības noteikšana ir sagrozīta tādēļ, ka ir ņemti vērā tādu produktu kontroles numuru (turpmāk tekstā – “PKN”) pārdošanas darījumi, kurus analogās valsts ražotājs ir pārdevis ļoti mazos apjomos. Saskaņā ar prasītājas apgalvoto tik maza apjoma pārdošanas darījumi nav uzticami, un to rezultātā ir noteikta nepamatota normālā vērtība. Turklāt, atbilstoši prasītājas apgalvotajam maza apjoma pārdošanas darījumi neatspoguļo pircēju ierasto rīcību un rodas no normāliem cenu veidošanas modeļiem; tāpēc tie neietilpst parastajās tirdzniecības operācijās un līdz ar to neder pienācīgai salīdzināšanai. Atbilstoši prasītājas teiktajam Komisija uzskatot, ka tā esot veikusi parastās tirdzniecības operācijas analīzi, bet nav analizējusi iepriekš minēto.

—

Otrkārt, atbilstoši prasītājas teiktajam Komisija neieguva uzticamus datus par izmaksām pēc PKN no analogā valsts ražotāja. Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir izstrādājusi PKN izmaksu datu aprēķināšanas metodoloģiju, bet faktiski – tā vietā, lai veiktu “PKN pēc PKN” rentabilitātes pārbaudi, – šīs metodoloģijas pamatā bija vienīgi pieņēmums, ka, visi darījumi par cenu, kas ir zemāka par 92,14 % no PKN vidējās cenas, nav rentabli. Prasītāja apgalvo, ka šāds vispārējs pieņēmums ir pilnīgi nepamatots, un tā rezultātā tiek patvaļīgi izslēgti pārdošanas darījumi un nepamatoti palielināta normālā vērtība. Prasītāja secina, ka paļaušanās uz minēto metodoloģiju un neuzticamiem datiem, ar kuriem no normālās vērtības noteikšanas patvaļīgi izslēdz zemākas cenas darījumus, ir 2. panta 7. punkta a) apakšpunkta pārkāpums.

—

Atbilstoši prasītājas teiktajam visi tās tirdzniecības darījumi tika noslēgti ar galalietotājiem, savukārt analogais valsts ražotājs veica tirdzniecības darījumus gan ar galalietotājiem, gan ar tirgotājiem. Prasītāja apgalvo, ka no tās iesniegtajiem daudzajiem pierādījumiem izriet, ka cenu noteikšana bija konsekventi atšķirīga, bet, neskatoties uz to, Komisija noraidīja lūgumu veikt korekciju saistībā ar tirdzniecības līmeni.

—

Prasītāja norāda, ka Komisija arī noraidīja lūgumu pārskatīt aprēķināto korekciju saistībā ar iesaiņošanas izmaksām, neskatoties uz prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem par to, ka korekcijas vērtība bija kļūdaina tādēļ, ka tika izmantots nepareizais sadales kritērijs. Atbilstoši prasītājas teiktajam Komisija neizpildīja savus pienākumus, jo tā kopējās iesaiņošanas izmaksas sadalīja, ņemot vērā kopējo apgrozījumu, nevis to produktu apgrozījumu, kurus analogais valsts ražotājs ir saražojis pats.

—

Tāpat atbilstoši prasītājas viedoklim Komisija arī noraidīja lūgumu veikt analogā valsts ražotāja tirdzniecības apjoma korekcijas saistībā ar kredītu izmaksām. Prasītāja uzskata, ka pierādījumi lietā norādīja uz pretrunām Komisijas nostājā, atbilstoši kurai tā sākotnēji neveica korekciju, un tā vietā, lai pamatoti veiktu korekciju saistībā ar kredītēšanas noteikumiem, Komisija veica korekciju attiecībā uz vienu konkrētu klientu, tādējādi neizpildīdama savus pienākumus.

—

Visbeidzot, prasītājas ieskatā Komisija ir atzinusi, ka pastāv prasītājas un analogā valsts ražotāja izmantoto izejvielu un ražīguma atšķirības, bet tā noraidīja lūgumu veikt jebkādas korekcijas, lai ņemtu šīs atšķirības vērā. Šajā sakarā prasītāja uzskata, ka Komisija inter alia neņēma vērā paša analogā valsts ražotāja paskaidrojumus, ar kuriem tika pierādīts, ka minētās atšķirības pastāvēja, un ka tās ietekmēja cenu salīdzināmību.

—

Atbilstoši prasītājas teiktajam Komisija vēl Jinan uzlika nesamērīgu pierādīšanas pienākumu, tādējādi neizpildot savus pienākumus atbilstoši Pamatregulas 2. panta 10. punktam, Antidempinga nolīgumam un labas pārvaldības principam attiecībā uz katru iepriekš minēto lūgumu veikt korekcijas.

—

Prasītāja apgalvo, ka Komisija izmantoja nepamatotu metodoloģiju normālās vērtības noteikšanai un tādējādi pārkāpa Pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu, jo, noteikdama normālo vērtību izstrādājuma veidiem bez līdzības, tā balstījās uz vidējo normālo vērtību, kas ir koriģēta, ņemot vērā izstrādājuma atšķirību vērtību, kas tika aprēķināta, balstoties uz prasītājas noteikto eksporta cenu atšķirību. Atbilstoši prasītājas teiktajam tas ir balstīts uz pieņēmumu, ka fizisko īpašību atšķirības tirgus vērtība atspoguļojas eksporta cenās, lai gan faktiski eksporta cenas tiem līdzīgā izstrādājuma veidiem, kuri tika izmantoti kā rādītāji, balstoties uz Komisijas secināto, vismaz daļēji liecina par dempingu. Atbilstoši prasītājas apgalvotajam metodoloģijas pamatā ir pieņēmums, ka izstrādājuma veidiem bez līdzības eksporta cenas nosaka dempinga līmenī ar tieši tādu pašu starpību, kāda tā ir līdzīgā izstrādājuma veidiem. Prasītāja šo pieņēmumu uzskata par nepamatotu un nepārbaudāmu.

—

Prasītāja uzskata, ka, izmantojot metodoloģiju, kuras rezultātā tiek pieņemts, ka dempings izstrādājuma veidiem bez līdzības ir tāds pats kā līdzīgā izstrādājuma veidiem, beigās iegūtā dempinga starpība pilnībā neatspoguļo dempinga apmērus atšķirībā no tā, kas noteikts Pamatregulas 2. panta 11. punktā.

—

Prasītājas skatījumā, ja vien Tiesa nesecina, ka apstrīdētajā Regulā ar atsauci ir ietverts atceltajā Regulā (2) norādītais kaitējuma un cēloņsakarības konstatējums, tad, ņemot vērā, ka atceltā Regula attiecībā uz prasītāju ir atcelta pilnībā, ar apstrīdēto Regulu prasītājas importam ir noteikti antidempinga maksājumi, neievērojot prasības, kuras ir noteiktas ar dempingiem nesaistītiem elementiem. Prasītāja uzskata, ka tā rezultātā inter alia ir pārkāpts Pamatregulas 9. panta 4. punkts, jo galīgais antidempinga maksājums ir noteikts, nekonstatējot kaitējumu un cēloņsakarību, un Pamatregulas 9. panta 5. punkts, jo galīgais antidempinga maksājums ir noteikts avotam, kurš nav atzīts par kaitējuma cēloni. Prasītāja izvirza argumentu, ka tā kā attiecībā uz viņu pieņemtajā Regulā nav konstatēts nekāds kaitējums, Komisija ir arī pārkāpusi Pamatregulas 3. pantu par kaitējuma noteikšanu. Prasītāja turklāt apgalvo, ka nav norādīts pamatojums.

—

Pakārtoti prasītāja izvirza apgalvojumu, ka Komisija ir pārkāpusi Pamatregulas 3. panta 1. , 2. un 3. punktu, jo ir izmantojusi neprecīzus datus par importu. Prasītāja uzskata, ka mērķa konstatēt kaitējumu labad tika izmantoti dati par importu, kuri, balstoties uz Komisijai pieejamo informāciju, nepārprotami bija par tādu izstrādājumu importu, kurus nevar uzskatīt par attiecīgajiem izstrādājumiem. Prasītāja izvirza argumentu, ka Komisija tomēr nedarīja neko, nedz, lai pārbaudītu, cik precīzi ir dati par importu, nedz, lai tos izlabotu, izslēdzot tādu izstrādājumu importu, kurus nevar uzskatīt par attiecīgajiem izstrādājumiem. Prasītāja secina, ka tādējādi Komisija ir pārkāpusi Pamatregulas 3. panta 1. , 2. un 3. punktu.