–

Allianz Vorsorgekasse AG vārdā – P. Pallitsch, Rechtsanwalt,

–

Bundestheater‑Holding GmbH, Burgtheater GmbH, Wiener Staatsoper GmbH, Volksoper Wien GmbH, ART for ART Theaterservice GmbH vārdā – M. Oder, Rechtsanwalt,

–

fair‑finance Vorsorgekasse AG vārdā – S. Heid, Rechtsanwalt,

–

Austrijas valdības vārdā – G. Hesse, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Ondrůšek un K. Petersen, pārstāvji,

1

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2015/2170 (2015. gada 24. novembris) (OV 2015, L 307, 5. lpp.) (turpmāk tekstā –“Direktīva 2014/24”), LESD 49. un 56. pantu, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principus, kā arī pārskatāmības pienākumu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību, ko ierosinājusi Allianz Vorsorgekasse AG (turpmāk tekstā – “Allianz”) par Eiropas Savienības publiskā iepirkuma noteikumu piemērošanu situācijai, kurā starp Bundestheater‑Holding GmbH, Burgtheater GmbH, Wiener Staatsoper GmbH, Volksoper Wien GmbH, ART for ART Theaterservice GmbH (turpmāk tekstā kopā – “attiecīgās sabiedrības”), no vienas puses, un fair‑finance Vorsorgekasse AG (turpmāk tekstā – “fair‑finance”), no otras puses, tiek noslēgti līgumi par attiecīgo sabiedrību darbiniekiem izmaksājamo atlaišanas pabalstu finansēšanai paredzēto iemaksu pārvaldību un ieguldīšanu.

3

Direktīvas 2014/24 1. apsvērumā ir teikts:

“Publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai, ko īsteno dalībvalstu iestādes vai ko īsteno to vārdā, ir jāatbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) principiem un jo īpaši brīvas preču aprites principam, brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kā arī no tiem izrietošajiem principiem, proti, vienlīdzīgai attieksmei, nediskriminācijai, savstarpējai atzīšanai, proporcionalitātei un pārskatāmībai. Tomēr attiecībā uz publiskiem līgumiem, kas pārsniedz konkrētu vērtību, būtu jāizstrādā noteikumi, kas koordinē valstu iepirkuma procedūras, lai nodrošinātu, ka minētie principi tiek īstenoti praksē un ka publiskais iepirkums tiek atvērts konkurencei.”

4

Šīs direktīvas 2. panta 1. punkta 5) apakšpunktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

5

Minētās direktīvas 4. pantā “Robežvērtības” ir noteikts:

“Šo direktīvu piemēro iepirkumiem, kuru paredzamā vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN) ir vienāda ar šādām robežvērtībām vai tās pārsniedz:

[..]

[..].”

6

Direktīvas 2014/24 5. pantā “Iepirkuma paredzamās vērtības aprēķināšanas metodes” ir noteikts:

“1.   Iepirkuma paredzamās vērtības aprēķina pamatā ir kopējā izmaksājamā summa, bez PVN, ko aprēķinājusi līgumslēdzēja iestāde, ietverot visas iespējas un visus līgumu pārjaunojumus, kā nepārprotami noteikts iepirkuma procedūras dokumentos.

Ja līgumslēdzēja iestāde ir paredzējusi kandidātiem vai pretendentiem piešķirt godalgas vai maksājumus, tos ņem vērā, aprēķinot iepirkuma paredzamo vērtību.

[..]

13.   Publiskiem pakalpojumu līgumiem vajadzības gadījumā paredzamo līguma vērtību aprēķina, pamatojoties uz:

[..]

14.   Ja publiskos pakalpojumu līgumos nav noteikta kopējā cena, paredzamo līguma vērtību aprēķina, pamatojoties uz:

7

Šīs pašas direktīvas 10. pantā “Īpaši izņēmumi attiecībā uz pakalpojumu līgumiem” ir paredzēts:

“Šo direktīvu nepiemēro šādiem publiskiem pakalpojumu līgumiem:

[..]

[..].”

8

Bundesvergabegesetz 2006 (2006. gada Federālais likums par publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu) (BGBl. I, 17/2006), redakcijā, kas publicēta BGBl. I, 7/2016 (turpmāk tekstā – “BVergG 2006”), 1. pantā ir paredzēts:

“(1)   Šis federālais likums attiecas uz

iepirkuma procedūrām publiskajā sektorā (publiskā iepirkuma procedūra), proti, būvdarbu, preču piegādes vai pakalpojumu iepirkuma procedūrām, kā arī būvdarbu un pakalpojumu koncesijas līgumu noslēgšanu, ko veic līgumslēdzējas iestādes, līgumslēdzējas iestāžu organizētiem konkursiem, būvdarbu koncesionāru, kas nav līgumslēdzējas iestādes, publiskā būvdarbu iepirkuma procedūrām nolūkā noslēgt līgumus ar trešajām personām, kā arī būvdarbu un pakalpojumu publisko iepirkumu procedūras, kurus līgumslēdzējas iestādes neorganizē, taču līdzfinansē (2. daļa),

[..].”

9

BVergG 2006 10. pantā, kas attiecas uz iepirkumu procedūrām, kuras izslēgtas no šī likuma piemērošanas jomas, ir paredzēts:

“Šo federālo likumu nepiemēro:

[..]

[..].”

10

Minētā likuma 12. pantā, kas attiecas uz robežvērtībām, ir paredzēts:

“(1)   Līgumslēdzēju iestāžu organizētās publiskā iepirkuma procedūras notiek, ja tiek pārsniegta robežvērtība, kad līguma paredzamā vērtība:

[..]

[..].”

11

Paredzamās līguma vērtības aprēķins pakalpojumu iepirkuma gadījumā ir precizēts šī paša likuma 16. pantā šādā veidā:

“(1)   Šādu pakalpojumu iepirkuma līgumos ņem vērā:

[..]

(2)   Ja pakalpojumu iepirkuma līgumos nav norādīta kopējā cena, paredzamā līguma vērtība ir:

[..]

[..]”

12

Betriebliches Mitarbeiter- und Selbstständigenvorsorgegesetz (Likums par darbinieku un pašnodarbināto personu arodnodrošinājuma shēmu) (BGBl. I, 100/2002), redakcijā, kas publicēta BGBl. I, 34/2005 (turpmāk tekstā – “BMSVG”), 3. pantā ir noteikts:

“Šajā federālajā likumā ir izmantoti šādi termini:

[..]

3.   Iegūtās tiesības uz atlaišanas pabalstu: tiesību subjekta tiesības, ko pārvalda arodnodrošinājuma fonds; tās veido

[..]”

13

BMSVG 9. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“(1)   Arodnodrošinājuma fonda izvēle savlaicīgi ir jāveic uzņēmuma līgumā saskaņā ar Arbeitsverfassungsgesetz [Darba likums] [..] 97. panta 1. punkta 1.b apakšpunktu [..].

(2)   Darbiniekiem, kurus nepārstāv personāla komiteja, darba devējam ir savlaicīgi jāizvēlas arodnodrošinājuma fonds, izņemot gadījumus, kad darba devējam jau ir bijis noteikts pienākums izvēlēties arodnodrošinājuma fondu saskaņā ar 53. panta 1. punktu vai tas jau ir izvēlējies arodnodrošinājuma fondu saskaņā ar 65. panta 1. punktu un ir noslēdzis piesaistes līgumu. Visi darbinieki rakstiski jāinformē par plānoto arodnodrošinājuma fonda izvēli vienas nedēļas laikā. Ja vismaz viena trešdaļa darbinieku divu nedēļu laikā rakstiski iebilst pret paredzēto izvēli, darba devējam ir jāpiedāvā cits arodnodrošinājuma fonds. [..]”

14

BMSVG 11. pantā ir paredzēts, ka līgums par piesaisti ir noslēdzams starp arodnodrošinājuma fondu un tam piesaistīto darba devēju.

15

BMSVG 18. pantā arodnodrošinājuma fonds ir definēts kā fonds, kurš ir pilnvarots saņemt iemaksas atlaišanas pabalstiem un pašnodarbināto personu arodnodrošinājuma iemaksas. Šajā pantā ir arī paredzēts, ka iemaksas atlaišanas pabalstiem, kas iemaksātas fondā, ir tā īpašums, kuru šis fonds tur un pārvalda kā to personu fiduciārs, kurām ir attiecīgās tiesības.

16

BMSVG 26. pantā “Administratīvās izmaksas” ir paredzēts:

“(1)   Arodnodrošinājuma fondiem ir tiesības atskaitīt administratīvās izmaksas no savāktajām atlaišanas pabalstiem paredzētajām iemaksām. Šīs administratīvās izmaksas ir jānosaka visām personām, kas veic iemaksas fondā, ar likmi no 1 % līdz 3,5 % no atlaišanas pabalstiem paredzētajām iemaksām.

[..]

(3)   Par līdzekļu, kas uzkrāti atlaišanas pabalstu izmaksām, ieguldīšanu fondiem ir tiesības:

[..]

17

BMSVG 27.a pantā ir reglamentēta arodnodrošinājuma fonda noteikšanas procedūra, ja darba devējs vēl nav noslēdzis piesaistes līgumu ar fondu vēlākais sešu mēnešu laikā no darba attiecību uzsākšanas ar darbinieku, par kuru darba devējam ir jāveic iemaksas pirmo reizi. Kompetentajai veselības apdrošināšanas iestādei ir jāliek darba devējam trīs mēnešu laikā izvēlēties fondu, pretējā gadījumā fonds tiks izraudzīts darba devēja vietā.

18

Arbeitsverfassungsgesetz (Darba likums) 29. pantā (BGBl. 22/1974), redakcijā, kas publicēta BGBl. I, 71/2013, uzņēmuma līgums ir definēts šādi:

“Uzņēmuma līgumi ir rakstiski līgumi, ko slēdz uzņēmuma īpašnieks, no vienas puses, un personāla komiteja [..], no otras puses, jautājumos, kuros likums vai koplīgums pieļauj regulējumu ar uzņēmuma līgumu.”

19

Darba likuma 97. pantā, redakcijā, kas publicēta BGBl. I, 71/2013, ir paredzēts, ka minētā likuma 29. pantā paredzētie uzņēmuma līgumi var tikt noslēgti personāla arodnodrošinājuma fonda izvēlei.

20

Attiecīgajām sabiedrībām kā darba devējiem saskaņā ar BMSVG ir pienākums pārskaitīt par saviem darbiniekiem 1,53 % no ikmēneša atalgojuma arodnodrošinājuma fondā (turpmāk tekstā – “arodnodrošinājuma fonds”), kas pārvalda un iegulda šādi iemaksātās summas. Šim nolūkam BMSVG 11. pantā ir noteikts, ka arodnodrošinājuma fonds un tam piesaistītais darba devējs paraksta piesaistes līgumu. Tādējādi, izbeidzoties darba attiecībām, darbiniekam no šī fonda tiek piešķirts atlaišanas pabalsts, kuru būtībā veido iemaksātās iemaksas, pieskaitot ieņēmumus no veiktajiem ieguldījumiem un atskaitot minētā fonda ieturētās administratīvās izmaksas.

21

Proti, apmaiņā pret tā pārvaldīšanas darbību un saņemto iemaksu ieguldīšanu arodnodrošinājuma fonds saskaņā ar BMSVG 26. pantu ir pilnvarots, pirmkārt, no šīm iemaksām atskaitīt administratīvās izmaksas un, otrkārt, ieturēt pārvaldīšanas maksu par ieņēmumiem, kas radušies veikto ieguldījumu rezultātā.

22

Līdz 2016. gadam piesaistes līgums vienoja katru no attiecīgajām sabiedrībām ar Allianz. 2016. gada februārī šīs sabiedrības valsts līmenī publicēja paziņojumu, paziņojot par atlases procedūras uzsākšanu iespējamai arodnodrošinājuma fonda maiņai. Iepirkums, kurā minētas attiecīgās sabiedrības, bija par piesaistes līguma noslēgšanu, kā arī par iegūto tiesību uz atlaišanas pabalstu nodošanu jaunam fondam.

23

Allianz un fair‑finance iesniedza piedāvājumu.

24

2016. gada 17. jūnijā attiecīgās sabiedrības paziņoja par savu nodomu piešķirt šī iepirkuma līguma noslēgšanas tiesības fair‑finance.

25

Pēc tam, kad 2016. gada 24. jūnijāAllianz bija iesniegusi pieteikumu, lūdzot atcelt lēmuma par minētā iepirkuma līguma noslēgšanas tiesību piešķiršanu, attiecīgās sabiedrības 2016. gada 29. jūnijā atsauca šo lēmumu un 2016. gada 8. jūlijā atcēla 2016. gada februārī uzsākto iepirkuma procedūru.

26

Tajā pašā laikā katra no attiecīgajām sabiedrībām 2016. gada 29. jūnijā noslēdza piesaistes līgumu ar fair‑finance un pēc tam, 2016. gada 30. jūnijā, izbeidza katru no ar Allianz noslēgtajiem līgumiem, šai izbeigšanai stājoties spēkā 2016. gada 31. decembrī.

27

2016. gada 29. jūlijāAllianz cēla prasību Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija), lūdzot atzīt, ka piesaistes līguma starp attiecīgajām sabiedrībām un fair‑finance noslēgšana, neveicot iepriekšēju publicēšanu un neizpaužot lēmumu par piešķiršanu, ir prettiesiska. Šīs prasības atbalstam Allianz apgalvoja, ka uz attiecīgo līgumu noslēgšanu attiecas BVergG 2006.

28

2016. gada 14. septembrīBundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) šo prasību noraidīja.

29

Allianz iesniedza Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) revīzijas sūdzību par nolēmumu, ar kuru tika noraidīta minētā prasība.

30

Šai pēdējai minētajai tiesai vairākos aspektos ir šaubas par to, vai pamatlietā aplūkoto līgumu noslēgšanai ir piemērojamas Savienības tiesību normas par publisko iepirkumu, proti, Direktīva 2014/24 un no LESD izrietošie pamatnoteikumi.

31

Pirmkārt, šī tiesa šaubās par to, vai uz tādu piesaistes līgumu kā pamatlietā aplūkotie var attiekties Direktīvas 2014/24 10. panta g) punktā paredzētā atkāpe attiecībā uz “darba līgumu”, jo arodnodrošinājuma fondu, tam veicot iemaksu pārvaldīšanu un ieguldīšanu, ar attiecīgo darbinieku darba devēju nesaista padotības attiecības. Šo interpretāciju apstiprina 2010. gada 15. jūlija spriedums Komisija/Vācija (C‑271/08, EU:C:2010:426), kurā Tiesa nosprieda, ka uz līgumu, kas noslēgts starp darba devēju un apdrošināšanas sabiedrību par uzņēmuma veiktu vecuma apdrošināšanu, šī atkāpe nav attiecināma.

32

Otrkārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka iemaksu, kas paredzētas atlaišanas pabalstiem, iekasēšana un ieguldīšana būtu jāklasificē kā banku darbības, nevis kā apdrošināšanas darbības, turpmāk minēto triju iemeslu dēļ. Pirmām kārtām, valsts tiesību normās ir prasīta banku licence, lai veiktu darbības arodnodrošinājuma jomā. Otrām kārtām, veicot šīs darbības, nodrošinājuma fonds atšķirībā no apdrošināšanas sabiedrības neuzņemas nekādu risku. Trešām kārtām, vienīgā darba devēja sniegtā atlīdzība izpaužas tādējādi, ka šis arodnodrošinājuma fonds ietur administratīvās izmaksas, jo darba devēja ikmēneša iemaksas tajā ir nevis atlīdzība, bet gan pārvaldāmais kapitāls. Līdz ar to, par pamatu aprēķinam ņemot administratīvās izmaksas, ko arodnodrošinājuma fonds ieturējis kā atlīdzību, iesniedzējtiesa secina, ka līguma vērtība ir 174000 EUR un ka tādējādi tā nesasniedz Direktīvas 2014/24 4. panta c) punktā noteikto robežvērtību publiskajiem pakalpojumu līgumiem.

33

Treškārt, iesniedzējtiesai ir šaubas arī par to, vai konkrētajā gadījumā interpretācija ir sniedzama par Direktīvu 2014/24 vai tomēr par pamatnoteikumiem un vispārējiem principiem, kas izriet no Līguma. Šajā ziņā, atsaucoties uz 2017. gada 5. aprīļa spriedumu Borta (C‑298/15, EU:C:2017:266), tā uzskata, ka Eiropas Savienībai ir zināma interese, lai – nolūkā izvairīties no interpretācijas atšķirībām nākotnē – šī direktīva tiktu interpretēta vienveidīgi. Proti, tā norāda, ka ekonomisko darbību apraksts BVergG 2006 ir vienāds attiecībā uz visiem iepirkumiem neatkarīgi no tā, vai tie sasniedz vai nesasniedz noteikto robežvērtību, un ka tajā par pamatu ir ņemti Direktīvas 2014/24 noteikumi, kā tas izriet no BVergG 2006 pieņemšanas mērķiem iesniegtā likumprojekta pamatojuma.

34

Katrā ziņā, pat ja Direktīvā 2014/24 noteiktās robežvērtības nav sasniegtas, iesniedzējtiesa uzskata, ka būtu jāatsaucas uz LESD 49. un 56. pantu, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu, kā arī pārskatāmības pienākumu. Šajā ziņā, atsaucoties uz judikatūru, iesniedzējtiesa secina, ka šajā lietā ir zināmas pārrobežu intereses, ņemot vērā pamatlietā aplūkotā līguma vērtību, šī iepirkuma veidu un iemaksu pārvaldīšanas un ieguldīšanas darbību raksturu, kurām nav nepieciešama personāla fiziskā klātbūtne.

35

Ceturtkārt, iesniedzējtiesa šaubās par to, vai piesaistes līguma noslēgšana ar arodnodrošinājuma fondu var tikt uzskatīta par “iepirkumu” Direktīvas 2014/24 1. panta 2. punkta izpratnē. Tā kā šī fonda izvēle ir jāveic uzņēmuma līgumā, kas noslēgts starp darba devēju un personāla komitejas pārstāvēto personālu, pēdējā minētā var atteikties noslēgt līgumu, ko paredzējis darba devējs tā līgumslēdzējas iestādes statusā. Ja darba devējs un personāla komiteja nepanāk vienošanos, arodnodrošinājuma fonda izvēli beigu beigās veiks ad hoc samierināšanas struktūra saskaņā ar BMSVG 27.bis pantu.

36

Līdz ar to, atsaucoties uz 2010. gada 15. jūlija spriedumu Komisija/Vācija (C‑271/08, EU:C:2010:426), iesniedzējtiesa pauž šaubas par to, vai publiskā iepirkuma tiesības ir piemērojamas tādos apstākļos kā pamatlietā.

37

Šajos apstākļos būtu nepieciešams vai nu atzīt līgumslēdzējas iestādes statusu personāla komitejā, kas nav paredzēts ne valsts tiesībās, ne Savienības tiesībā, vai arī atzīt, ka darba devējam saistoša ir nodrošinājuma fonda izvēle, ko nosaka iepirkuma procedūras iznākums un kas varētu kavēt sociālā dialoga izveidi starp darba devēju un personāla komiteju.

38

Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2014/24] par publisko iepirkumu noteikumi vai attiecīgi LESD 49. un 56. pants un no tiem attiecībā uz publisko iepirkumu izrietošie vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas un pārskatāmības principi ir piemērojami, noslēdzot līgumslēdzēju iestāžu un arodnodrošinājuma fondu līgumus par atlaišanas pabalstiem paredzēto iemaksu pārvaldību un ieguldīšanu, ja līguma noslēgšana un līdz ar to arodnodrošinājuma fonda izraudzīšana ir jāapstiprina darba ņēmējiem vai viņu pārstāvības institūcijai un tādējādi tā nav tikai līgumslēdzējas iestādes kompetencē?”

39

Ņemot vērā, ka prejudiciālais jautājums attiecas gan uz Direktīvu 2014/24, gan no Līguma izrietošajiem pamatnoteikumiem, un lai sniegtu lietderīgu atbildi pamatlietas risināšanai, vispirms būtu jānosaka tādiem piesaistes līgumiem kā pamatlietā aplūkotie piemērojamās tiesību normas.

40

Šajā ziņā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā aplūkotā līguma paredzamā vērtība ir 174000 EUR, kas ir zemāka par Direktīvas 2014/24 4. panta c) punktā noteikto robežvērtību 209000 EUR. Tāpēc šī direktīva nav piemērojama šim iepirkumam (spriedums, 2017. gada 5. aprīlis, Borta, C‑298/15, EU:C:2017:266, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka Tiesas kompetencē joprojām ir lemt par uzdoto jautājumu un ka minētās direktīvas normu interpretēšana ir attaisnota ar to, kā tas izriet no BVergG 2006 pieņemšanas mērķiem iesniegtā likumprojekta pamatojuma, ka minētajā likumā visi iepirkuma līgumi ir aprakstīti vienveidīgi neatkarīgi no tā, vai to vērtība ir zemāka vai augstāka par robežvērtībām, un tajā par paraugu ir ņemtas Direktīvas 2014/24 normas.

42

Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka tad, ja saistībā ar risinājumiem, kas valsts tiesību aktos ir sniegti situācijām, kurām attiecīgais Savienības tiesību akts nav piemērojams, ar valsts tiesību aktu tiek panākts tāds pats risinājums kā šajā aktā, pastāv zināma Savienības interese, lai normas, kuras ir pārņemtas no šī tiesību akta, nolūkā novērst turpmāku atšķirīgu interpretāciju tiktu interpretētas vienveidīgi (spriedums, 2017. gada 5. aprīlis, Borta, C‑298/15, EU:C:2017:266, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Tādējādi Savienības tiesību normu interpretāciju situācijās, kuras nav to piemērošanas jomā, pamato tas, ka ar valsts tiesībām, lai tiktu nodrošināta vienāda attieksme šādās situācijās un situācijās, kurām ir piemērojamas Savienības tiesības, šīs tiesību normas ir padarītas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas šādām situācijām (spriedums, 2017. gada 5. aprīlis, Borta, C‑298/15, EU:C:2017:266, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Tomēr saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju, šķiet, pamatlietā tas tā nav.

45

Proti, nedz no iesniedzējtiesas nolēmuma, nedz no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka saskaņā ar kādu BVergG 2006 normu Direktīva 2014/24 tieši un bez nosacījumiem būtu piemērojama publiskiem līgumiem, kuru vērtība nesasniedz atbilstošo šīs direktīvas 4. panta c) punktā paredzēto robežvērtību.

46

Lai gan BVergG 2006 pieņemšanas mērķiem iesniegtā likumprojekta pamatojumā ir atsauce uz šo direktīvu, šī vienīgā atsauce nevar būt pietiekama, lai konstatētu un raksturotu vajadzīgo tiešo un beznosacījumu saikni.

47

Līdz ar to ir jākonstatē, ka iesniedzējtiesa nav paziņojusi Tiesai informāciju, kas ļautu secināt, ka valsts likumdevējs tieši un bez nosacījumiem ir atsaucies uz Direktīvu 2014/24.

48

No tā izriet, ka, ņemot vērā pamatlietā aplūkojamā iepirkuma vērtību, uz uzdoto jautājumu nav jāatbild no Direktīvas 2014/24 viedokļa.

49

Tomēr attiecībā uz iepirkumu, kas, ņemot vērā tā vērtību, neietilpst Direktīvas 2014/24 piemērošanas jomā, ir jāņem vērā LESD pamatnoteikumi un vispārējie principi, it īpaši tā 49. un 56. pants un vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principi, kā arī no tiem izrietošais pārskatāmības pienākums, ciktāl attiecīgo iepirkumu raksturo zināma pārrobežu interese (spriedums, 2017. gada 5. aprīlis, Borta, C‑298/15, EU:C:2017:266, 36. punkts).

50

Šajā ziņā iepirkumu var raksturot šāda interese it īpaši tā summas lieluma dēļ, to aplūkojot kopsakarā ar attiecīgo darbību izpildes vietu, vai arī citu īpatnību dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 16. aprīlis, Enterprise Focused Solutions, C‑278/14, EU:C:2015:228, 20. punkts, un 2018. gada 19. aprīlis, Oftalma Hospital, C‑65/17, EU:C:2018:263, 40. punkts). Šādas intereses esamība ir jānovērtē iesniedzējtiesai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Consorzio Stabile Libor Lavori Pubblici, C‑358/12, EU:C:2014:2063, 25. punkts).

51

Konkrētajā gadījumā iesniedzējtiesa uzskata, ka zināmas pārrobežu intereses esamība ir konstatējama, pirmkārt, atsaucoties uz ievērojamo iepirkuma vērtību, kas ir tuvu Direktīvas 2014/24 4. panta c) punktā noteiktajai robežvērtībai, un, otrkārt, to pamatlietā aplūkoto iemaksu pārvaldības un ieguldīšanas darbību raksturu, kurām nav nepieciešama personāla fiziskā klātbūtne Austrijā, jo šīs darbības var tikt veiktas arī attālināti.

52

No tā izriet, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild no Līguma izrietošo pamatnoteikumu un vispārējo principu, it īpaši LESD 49. un 56. panta, gaismā.

53

Tādēļ uzdotais jautājums ir jāsaprot tādējādi, ka tas būtībā ir par to, vai LESD 49. un 56. pants, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principi un pārskatāmības pienākums ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir piemērojami situācijā, kad starp darba devēju, kas ir publisko tiesību subjekts, un arodnodrošinājuma fondu tiek noslēgts piesaistes līgums par iemaksu, kuras ir paredzētas šī darba devēja darbiniekiem maksājamo atlaišanas pabalstu finansēšanai, pārvaldību un ieguldīšanu, lai gan šāda līguma noslēgšana nenotiek tikai atbilstoši darba devēja gribai, bet tai ir nepieciešama vai nu personāla, vai arī personāla komitejas piekrišana.

54

Konkrētāk, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šajā gadījumā apstāklis, ka saskaņā ar BMSVG 9. panta 1. punktu personāla komiteja izmanto savas tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā vai ka saskaņā ar minētā likuma 9. panta 2. punktu tiek izmantotas tiesības vienai trešdaļai darbinieku izvirzīt iebildumus gadījumā, ja personāla komiteja nepastāv, var izslēgt no Līguma izrietošo pamatnoteikumu, kas piemērojami publiskajiem iepirkumiem, piemērošanu tāda piesaistes līguma noslēgšanai kā pamatlietā aplūkotie.

55

Jāatzīmē, ka tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā, kuras ir personāla komitejai saistībā ar arodnodrošinājuma fonda izvēli saskaņā ar BMSVG 9. panta 1. punktu, kā arī vienas trešdaļas personāla tiesības iebilst pret šo izvēli saskaņā ar šā likuma 9. panta 2. punktu ir divi veidi, kādos izpaužas pamattiesības uz kolektīvām sarunām.

56

Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka fakts, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 28. pantā noteiktajām tiesībām uz kolektīvajām sarunām ir pamattiesību raksturs, pats par sevi nevar atbrīvot darba devēju no pienākuma ievērot Līgumā paredzētos noteikumus par publisko iepirkumu. Proti, nevar uzskatīt, ka pašai tiesību uz kolektīvajām sarunām izmantošanai ir raksturīga no Līguma izrietošo pamatnoteikumu, kuri attiecas uz publiskā iepirkuma jomu, aizskaršana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 15. jūlijs, Komisija/Vācija, C‑271/08, EU:C:2010:426, 41. un 47. punkts).

57

No tā izriet, ka fakts, ka līguma slēgšanas tiesību piešķiršana ir koplīguma piemērošanas rezultāts, pats par sevi neļauj izslēgt to no publiskā iepirkuma līgumiem piemērojamo noteikumu piemērošanas jomas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 15. jūlijs, Komisija/Vācija, C‑271/08, EU:C:2010:426, 50. punkts).

58

Šie principi ir jāpiemēro pamatlietā. Proti, arguments, ka attiecīgās sabiedrības nevarēja pieņemt savu lēmumu autonomi, jo personāla komitejām ir tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā saskaņā ar BMSVG 9. panta 1. punktu un personālam saskaņā ar minētā likuma 9. panta 2. punktu ir iebildumu tiesības, nav pamats, lai nošķirtu pamatlietu no lietas, kurā pasludināts 2010. gada 15. jūlija spriedums Komisija/Vācija (C‑271/08, EU:C:2010:426) par vecuma apdrošināšanas shēmu. Pēdējā minētajā lietā līgumslēdzēju iestāžu lēmumu pieņemšanas autonomija tika apšaubīta, jo tās saskaņā ar piemērojamo koplīgumu nevarēja pilnīgi pēc saviem ieskatiem piešķirt priekšroku konkrētam pretendentam. Atbildot uz šo argumentu, Tiesa uzskatīja, ka tomēr pietiek ar to, ka attiecīgie darba devēji vismaz netieši, ar koplīguma starpniecību, varēja ietekmēt to līgumpartnera izvēli.

59

Šajā gadījumā no BMSVG 9. un 11. panta izriet, ka darba devējs un arodnodrošinājuma fonds noslēdz piesaistes līgumu, kas nozīmē, ka darba devējam ir šāda ietekme arodnodrošinājuma fonda izvēlē.

60

Līdz ar to ir jākonstatē, ka BMSVG 9. pantā noteikto tiesību uz kolektīvajām sarunām izmantošana nevar atbrīvot līgumslēdzēju iestādi, tādu kā pamatlietā aplūkotā, no pienākuma ievērot no Līguma izrietošās pamattiesības, tostarp it īpaši no LESD 49. un 56. panta izrietošo pārskatāmības pienākumu.

61

Pārskatāmības pienākums prasa no līgumslēdzējas iestādes atbilstošu atklātības pakāpi, kas ļauj, pirmkārt, nodrošināt konkurenci un, otrkārt, pārbaudīt piešķiršanas procedūras objektivitāti (spriedums, 2015. gada 17. decembris, UNIS un Beaudout Père et Fils, C‑25/14 un C‑26/14, EU:C:2015:821, 39. punkts).

62

Tātad ir svarīgi, lai noteikumi par piešķiršanas procedūru tiktu pārskatāmi piemēroti attiecībā uz visiem pretendentiem. Proti, pārskatāmības pienākuma, kas izriet no vienlīdzības principa, galvenais mērķis šajā kontekstā ir garantēt, lai jebkurš ieinteresētais uzņēmums varētu izlemt iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrās, pamatojoties uz visu atbilstošo informāciju, un nodrošināt, ka nepastāv favorītisma un patvaļības risks no līgumslēdzējas iestādes puses. Tas nozīmē, ka visiem konkursa procedūras nosacījumiem un kārtībai ir jābūt formulētiem skaidri, precīzi un viennozīmīgi, tādā veidā, ka, pirmkārt, jebkuram saprātīgi informētam un parasti rūpīgam pretendentam tiek ļauts skaidri saprast to tvērumu un tos interpretēt vienādi un, otrkārt, tiek ierobežota līgumslēdzējas iestādes rīcības brīvība un ļauts tai efektīvi pārbaudīt, vai pretendentu piedāvājumi atbilst kritērijiem, kuri reglamentē attiecīgo procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 4. februāris, Ince, C‑336/14, EU:C:2016:72, 87. punkts, un 2017. gada 22. jūnijs, Unibet International, C‑49/16, EU:C:2017:491, 46. punkts).

63

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 49. un 56. pants, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principi un pārskatāmības pienākums ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir piemērojami situācijā, kad starp darba devēju, kas ir publisko tiesību subjekts, un arodnodrošinājuma fondu tiek noslēgts piesaistes līgums par iemaksu, kuras ir paredzētas šī darba devēja darbiniekiem maksājamo atlaišanas pabalstu finansēšanai, pārvaldību un ieguldīšanu, lai gan šāda līguma noslēgšana nenotiek tikai atbilstoši darba devēja gribai, bet tai ir nepieciešama vai nu personāla, vai arī personāla komitejas piekrišana.

64

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

LESD 49. un 56. pants, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principi un pārskatāmības pienākums ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir piemērojami situācijā, kad starp darba devēju, kas ir publisko tiesību subjekts, un arodnodrošinājuma fondu tiek noslēgts piesaistes līgums par iemaksu, kuras ir paredzētas šī darba devēja darbiniekiem maksājamo atlaišanas pabalstu finansēšanai, pārvaldību un ieguldīšanu, lai gan šāda līguma noslēgšana nenotiek tikai atbilstoši darba devēja gribai, bet tai ir nepieciešama vai nu personāla, vai arī personāla komitejas piekrišana.