–

Tronex BV vārdā – R. G. J. Laan, advocaat,

–

Openbaar Ministerie vārdā – W. J. V. Spek un L. Boogert, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman, A. M. de Ree un C. S. Schillemans, pārstāves,

–

Austrijas valdības vārdā – G. Hesse, pārstāvis,

–

Norvēģijas valdības vārdā – C. Anker un I. Meinich, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – E. Manhaeve un F. Thiran, kā arī E. Sanfrutos Cano, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (EK) Nr. 1013/2006 (2006. gada 14. jūnijs) par atkritumu sūtījumiem (OV 2006, L 190, 1. lpp.) 2. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (OV 2008, L 312, 3. lpp.) 3. panta 1) punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar kriminālprocesu pret Tronex BV, kas ir apsūdzēts par atkritumu kopuma sūtījumu no Nīderlandes uz Tanzāniju, pārkāpjot Regulas Nr. 1013/2006 noteikumus.

3

Regulas Nr. 1013/2006 1. pantā ir noteikts:

“1.   Ar šo regulu nosaka procedūras un kontroles režīmus atkritumu sūtīšanas jomā atkarībā no sūtījuma izcelsmes, galamērķa un maršruta, sūtīto atkritumu veida un apstrādes veida, kas tiek piemērota atkritumiem to galamērķa punktā.

2.   Šo regulu piemēro atkritumu sūtījumiem:

[..]

[..].”

4

Saskaņā ar šīs regulas 2. pantu:

“Šajā regulā:

[..]

[..].”

5

Minētās regulas 3. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Uz šādu atkritumu sūtījumiem attiecas iepriekšējas rakstiskas paziņošanas un piekrišanas procedūra, kas noteikta šīs sadaļas noteikumos:

visi atkritumi;

[..].”

6

Direktīvas 2006/12 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir definēts jēdziens “atkritumi”. Saskaņā ar Direktīvas 2008/98 41. panta pirmo daļu šī direktīva no 2010. gada 12. decembra tika atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2006/12. Atbilstoši Direktīvas 2008/98 41. panta trešajai daļai, lasot to kopsakarā ar tās V pielikumu, ir jāuzskata, ka atsauces uz Direktīvas 2006/12 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu tagad uzskata par atsauci uz jēdziena “atkritumi” definīciju Direktīvas 2008/98 3. panta 1) punktā.

7

Direktīvas 2008/98 3. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..].”

8

Saskaņā ar 1979. gada 13. jūnijaWet houdende regelen met betrekking tot een aantal algemene onderwerpen op het gebied van de milieuhygiëne (Wet Milieubeheer) (Likums par noteikumiem, kuri attiecas uz dažiem vispārīgiem vides aizsardzības jautājumiem (Likums par vides aizsardzību)) (Stb. 1979, Nr. 442) 10.60. pantu ir aizliegtas darbības Regulas Nr. 1013/2006 2. panta 35. punkta izpratnē.

9

Šī aizlieguma pārkāpums atbilstoši 1950. gada 22. jūnijaWet houdende vaststelling van regelen voor de opsporing, de vervolging en de berechting van economische delicten (Likums, ar ko pieņem noteikumus par ekonomisko noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un iztiesāšanu) (Stb. 1950, Nr. 258) 1.a panta 1. punktam ir ekonomisks noziegums, kas ir sodāms saskaņā ar šī likuma 6. pantu.

10

Iesniedzējtiesa Gerechtshof Den Haag (Hāgas apelācijas tiesa, Nīderlande) izskata apelācijas sūdzību, ko Tronex, kas veic vairumtirdzniecību ar elektronisko preču atlikumu kopumiem, ir iesniegusi par rechtbank Rotterdam (Roterdamas tiesa, Nīderlande) spriedumu. Pirmajā instancē Tronex tika piespriests nosacīts naudas sods par apgalvotu atkritumu sūtījumu, kas ir Regulas Nr. 1013/2006 noteikumu pārkāpums. 2014. gada 10. februārī tika konstatēts, ka šī sabiedrība plānoja nosūtīt elektrisko vai elektronisko ierīču kopumu (turpmāk tekstā – “attiecīgais kopums”) trešajai personai, kas reģistrēta Tanzānijā. Attiecīgajā kopumā, kurš tika nopirkts par 2396,01 EUR, ietilpa elektriskās tējkannas, tvaika gludekļi, ventilatori un elektriskie skuvekļi. Ierīces lielākoties bija oriģinālajā iepakojumā, tomēr dažas bija bez iepakojuma. Tās bija, pirmkārt, ierīces, ko patērētāji bija atdevuši atpakaļ, pamatojoties uz attiecīgās preces garantiju, un, otrkārt, preces, kuras, piemēram, vairs nebija pārdevēja sortimentā tā izmaiņu dēļ. Turklāt dažas ierīces bija bojātas. Sūtījums ir veikts bez paziņošanas vai piekrišanas, kas ir paredzēta Regulā Nr. 1013/2006.

11

Openbaar Ministerie (Prokuratūra, Nīderlande) iesniedzējtiesā apgalvoja, ka attiecīgajā kopumā ietilpstošās ierīces vairs nebija piemērotas parastai pārdošanai patērētājiem, tādēļ Tronex piegādātāji no tām “atbrīvojās”. Tādējādi tie bija “atkritumi” Direktīvas 2008/98/EK 3. panta 1) punkta izpratnē. Apstāklim, ka šīm ierīcēm joprojām bija atlikusī vērtība un ka Tronex faktiski samaksāja tai atbilstošu summu, šajā ziņā neesot nozīmes. Tādējādi šī “atkritumu” kopuma sūtījumam trešajai personai, kas reģistrēta Tanzānijā, būtu bijis jāatbilst no Regulas Nr. 1013/2006 izrietošām prasībām.

12

Tronex apstrīd “atkritumu” kvalifikāciju, kuru prokuratūra ir iecerējusi sniegt attiecīgajā kopumā ietilpstošajām ierīcēm. Šīs sabiedrības piegādātāji esot nevis “atbrīvojušies” no šīm ierīcēm Direktīvas 2008/98 3. panta 1) punkta izpratnē, bet gan pārdevuši šīs ierīces kā parastas preces ar noteiktu tirgus vērtību.

13

Šādos apstākļos Gerechtshof Den Haag (Hāgas apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

14

Ar jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tādu elektrisko un elektronisko ierīču, kas sākotnēji bija paredzētas pārdošanai mazumtirdzniecībā, bet kuras patērētājs ir atdevis atpakaļ vai kuras dažādu iemeslu dēļ tirgotājs ir nosūtījis savam piegādātājam, kopuma kā pamatlietā nosūtīšana uz trešo valsti ir jāuzskata par “atkritumu sūtījumu” Regulas Nr. 1013/2006 1. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar tās 2. panta 1. punktu un Direktīvas 2008/98 3. panta 1) punktu, izpratnē.

15

Saskaņā ar Regulas Nr. 1013/2006 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu to piemēro atkritumu sūtījumiem, eksportējot tos no Savienības uz trešajām valstīm.

16

Attiecībā uz jēdzienu “atkritumi” ir jāatgādina, ka Direktīvas 2008/98 3. panta 1) punktā tie ir definēti kā jebkura viela vai priekšmets, no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties.

17

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai “atkritumu” kvalificēšana vispirms ir atkarīga no īpašnieka rīcības un vārda “atbrīvoties” nozīmes (spriedums, 2013. gada 12. decembris, Shell Nederland, C‑241/12 un C‑242/12, EU:C:2013:821, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

18

Par jēdzienu “atbrīvoties” no Tiesas pastāvīgās judikatūras var arī secināt, ka šī frāze ir jāinterpretē, ņemot vērā Direktīvas 2008/98 mērķi, kas saskaņā ar tās 6. apsvērumu ir atkritumu radīšanas un apsaimniekošanas negatīvās ietekmes uz cilvēku veselību un vidi samazināšana līdz minimumam, kā arī ņemot vērā LESD 191. panta 2. punktu, kurā ir noteikts, ka Eiropas Savienības politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību un pamatojas uz piesardzības un preventīvas darbības principu. No tā izriet, ka jēdzienus “atbrīvoties” un tādējādi arī “atkritumi” Direktīvas 2008/98 3. panta 1) punkta izpratnē nevar interpretēt šauri (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 12. decembris, Shell Nederland, C‑241/12 un C‑242/12, EU:C:2013:821, 38. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

19

No Direktīvas 2008/98 noteikumiem izriet, ka jēdziens “atbrīvoties” ietver gan kādas vielas vai priekšmeta “reģenerāciju”, gan “apglabāšanu” šīs direktīvas 3. panta 15) un 19) punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 12. decembris, Shell Nederland, C‑241/12 un C‑242/12, EU:C:2013:821, 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

20

Konkrētāk, tas, vai pastāv atkritumi Direktīvas 2008/98 izpratnē, ir jāizlemj, ņemot vērā visus apstākļus un šīs direktīvas mērķi, kā arī nodrošinot, ka tās efektivitāte netiek apdraudēta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 12. decembris, Shell Nederland, C‑241/12 un C‑242/12, EU:C:2013:821, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

21

Tādējādi daži apstākļi var liecināt par to, ka notiek atbrīvošanās, pastāv nodoms vai pienākums atbrīvoties no vielas vai priekšmeta Direktīvas 2008/98 3. panta 1) punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 12. decembris, Shell Nederland, C‑241/12 un C‑242/12, EU:C:2013:821, 41. punkts).

22

Īpaša uzmanība ir jāpievērš apstāklim, vai aplūkotais priekšmets vai viela nav vai vairs nav noderīgs tā īpašniekam, kā rezultātā šis priekšmets vai viela ir slogs, no kā tas vēlas atbrīvoties. Ja tas tā ir, pastāv risks, ka īpašnieks atbrīvosies no attiecīgā priekšmeta vai vielas veidā, kas var radīt kaitējumu videi, proti, to izmetot, izgāžot vai nekontrolēti apglabājot. Ja uz šo priekšmetu vai vielu attiecas jēdziens “atkritumi” Direktīvas 2008/98 izpratnē, uz tām ir attiecināmi šīs direktīvas noteikumi, kas nozīmē, ka šī priekšmeta vai vielas reģenerācija vai apglabāšana ir jāīsteno, neapdraudot cilvēka veselību un neizmantojot darbības vai metodes, kas varētu radīt kaitējumu videi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 12. decembris, Shell Nederland, C‑241/12 un C‑242/12, EU:C:2013:821, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Šajā ziņā preces, vielas vai produkta atkārtotas izmantošanas varbūtības pakāpe bez iepriekšējas pārstrādes darbības ir atbilstošais kritērijs, lai novērtētu, vai tās ir atkritumi Direktīvas 2008/98 izpratnē. Ja papildus vienkāršai iespējai attiecīgo preci, vielu vai produktu izmantot atkārtoti tā sniegtu ekonomisku labumu arī īpašniekam, tad šādas atkārtotas izmantošanas varbūtība ir liela. Šādā gadījumā attiecīgā prece, viela vai produkts vairs nav uzskatāmi par slogu, no kura īpašnieks vēlētos “atbrīvoties”, bet gan par īstu produktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 18. decembris, Komisija/Itālija, C‑263/05, EU:C:2007:808, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Nav nekāda pamatojuma priekšmetiem, vielām vai precēm, ko īpašnieks ir iecerējis izmantot vai pārdot ar izdevīgiem nosacījumiem, piemērot Direktīvas 2008/98 prasības, kas paredz, ka ir jānodrošina, ka atkritumu reģenerācija un apglabāšana notiek, neapdraudot cilvēka veselību un neizmantojot darbības vai metodes, kas varētu radīt kaitējumu videi, neatkarīgi no tā, kāda ir reģenerācija. Tomēr, ņemot vērā prasību interpretēt “atkritumu” jēdzienu plaši, ir jāuzskata, ka tādējādi runa ir tikai par situācijām, kurās attiecīgās preces vai vielas atkārtota izmantošana ir ne tikai iespējama, bet arī neapšaubāma, un nav nepieciešams šajā nolūkā vispirms atsaukties uz kādu no atkritumu reģenerācijas procedūrām, kuras ir paredzētas Direktīvas 2008/98 II pielikumā, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 12. decembris, Shell Nederland, C‑241/12 un C‑242/12, EU:C:2013:821, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Galu galā iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence vērtēt tai iesniegtās lietas faktus, ir jāpārbauda, vai attiecīgā priekšmeta vai vielas īpašniekam tiešām bija nodoms no tām “atbrīvoties”, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus un vienlaikus nodrošinot Direktīvā 2008/98 paredzēto mērķi. Šādos apstākļos Tiesai ir jāsniedz šai tiesai visas norādes, kas ir derīgas tās izskatīšanā esošās lietas atrisināšanai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 3. oktobris, Brady, C‑113/12, EU:C:2013:627, 47. punkts, kā arī 2013. gada 12. decembris, Shell Nederland, C‑241/12 un C‑242/12, EU:C:2013:821, 48. punkts).

26

Šajā lietā ir jāpārbauda, vai attiecīgajā kopumā ietilpstošās elektriskās ierīces bija jāuzskata par “atkritumiem” brīdī, kad tās atklāja Nīderlandes muitas iestādes.

27

Šajā ziņā gadījumā, ja Tronex ir iegādājusies ierīces, kas jau agrākā posmā ir kļuvušas par atkritumiem, un nav veikusi to apglabāšanu vai reģenerāciju, esot jāuzskata, ka tā veic atkritumu sūtīšanu, kas ir atbilstošo Regulas Nr. 1013/2006 noteikumu pārkāpums.

28

Tomēr attiecībā uz apstākli, ko minējusi iesniedzējtiesa, ka attiecīgajā kopumā ietilpstošās elektriskās ierīces vairs nebija piemērotas izmantošanai, kuru to īpašnieki – šādu jaunu ierīču mazumtirgotāji, vairumtirgotāji un importētāji – sākotnēji bija paredzējuši, ir jāuzsver, ka šis apstāklis var būt norāde, ka attiecīgais kopums bija slogs, no kura piegādātāji mēģināja “atbrīvoties”.

29

Attiecībā uz apstākļiem, kuros minētajām ierīcēm bija atlikusī vērtība un ka Tronex samaksāja tai atbilstošu summu, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru jēdziens “atkritumi” nav jāsaprot tā, kas tas neattiecas uz vielām un priekšmetiem, kuriem ir komerciāla vērtība un kurus var atkārtoti saimnieciski izmantot (spriedums, 2013. gada 12. decembris, Shell Nederland, C‑241/12 un C‑242/12, EU:C:2013:821, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

30

Iesniedzējtiesas šaubas ir saistītas it īpaši ar apstākli, ka šīs ierīces lielākoties bija oriģinālajos iepakojumos, bet dažām nebija iepakojuma. Attiecīgajā kopumā ietilpa, pirmkārt, elektroniskās ierīces, ko patērētāji bija atdevuši atpakaļ, pamatojoties uz preces garantiju, un, otrkārt, preces, kuras vairs nebija mazumtirgotāja, vairumtirgotāja vai importētāja sortimentā, piemēram, tā izmaiņu dēļ. Turklāt dažas ierīces bija bojātas.

31

Šajā ziņā vienīgi tas, ka pārdevējs un pircējs pārdošanu ir kvalificējuši kā kopuma pārdošanu un ka šajā kopumā ietilpst ierīces, kas ir jāuzskata par atkritumiem, nenozīmē, ka visas šajā kopumā ietilpstošās ierīces ir atkritumi.

32

Pirmkārt, attiecībā uz precēm, kas kļuvušas liekas mazumtirgotāja, vairumtirgotāja vai importētāja sortimentā un kas joprojām ir neatvērtos oriģinālajos iepakojumos, var uzskatīt, ka tās ir jaunas preces, attiecībā uz kurām var pieņemt, ka tās bija darba kārtībā. Tādas elektroierīces var tikt uzskatītas par tirgus precēm, kuras var tikt tirgotas parastā tirdzniecībā un kuras principā nav slogs to īpašniekiem atbilstoši judikatūrai, kas atgādināta šī sprieduma 22. punktā.

33

Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nav nekādas informācijas, kas ļautu uzskatīt, ka to īpašniekam bija nodoms “atbrīvoties” no minētajām ierīcēm Direktīvas 2008/98 3. panta 1) punkta izpratnē. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai nekas neļauj šaubīties par šo preču esamību labā darba kārtībā.

34

Otrkārt, attiecībā uz elektroniskajām ierīcēm, kas atdotas atpakaļ, pamatojoties uz preces garantiju, ir jānorāda, ka atdošanu atpakaļ, kas tiek veikta atbilstoši līguma noteikumam, atlīdzinot pirkuma summu, nevar pielīdzināt atbrīvošanās darbībai. Ja patērētājs atdod atpakaļ šādu neatbilstošu preci, lai saņemtu atlīdzību atbilstoši garantijai, kas saistīta ar šīs preces pārdošanas līgumu, nevar uzskatīt, ka minētajam patērētājam būtu bijusi vēlme veikt preces, attiecībā uz kuru tam bija nodoms “atbrīvoties” Direktīvas 2008/98 3. panta 1) punkta izpratnē, apglabāšanas vai reģenerācijas darbību. Turklāt ir jāpiebilst, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, pastāv maza iespējamība, ka patērētājs varētu atbrīvoties no šīs preces veidā, kas varētu radīt kaitējumu videi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 12. decembris, Shell Nederland, C‑241/12 un C‑242/12, EU:C:2013:821, 46. punkts).

35

Tomēr šāda atpakaļnodošanas darbība, pamatojoties uz preces garantiju, neļauj noteikt, vai šādā kontekstā attiecīgo elektrisko ierīču atkārtota izmantošana ir neapšaubāma, kā tas ir prasīts šī sprieduma 24. punktā atgādinātajā judikatūrā. Tāpēc, lai noteiktu, vai ir risks, ka īpašnieks no tām atbrīvosies veidā, kas var radīt kaitējumu videi, būs jāpārbauda, vai elektriskās ierīces, kas atdotas atpakaļ, pamatojoties uz preces garantiju, ja tās ir bojātas, vēl var tikt pārdotas, neveicot remontu, lai tiktu izmantotas atbilstoši to sākotnējam lietošanas mērķim, un vai šī atkārtotā izmantošana ir neapšaubāma.

36

Savukārt, ja bojājumiem ir nepieciešams remonts, kas pārveido šādu ierīci un tādēļ to vairs nevar izmantot atbilstoši tā sākotnējam lietošanas mērķim, tās īpašniekam tas ir slogs, un tādējādi to ir jāuzskata par atkritumiem, jo nav pārliecības, vai īpašnieks faktiski veiks tās remontu. Kā rakstveida apsvērumos ir norādījusi Eiropas Komisija, šaubas par to, vai lietu vēl varēs pārdot, lai to izmantotu atbilstoši tās sākotnējam lietošanas mērķim, ir izšķirošas tās kvalificēšanā par “atkritumiem”.

37

Tādējādi nav nozīmes, cik izmaksā remonts, kas nepieciešams, lai attiecīgo preci varētu no jauna izmantot atbilstoši tās sākotnējam lietošanas mērķim, jo, pirmkārt, vienīgi tas, ka prece nav darba kārtībā, rada slogu tās īpašniekam un, otrkārt, kā izriet no iepriekšējā punkta, tās turpmākā izmantošana atbilstoši šim mērķim nav neapšaubāma.

38

Tātad ir jāuzskata, ka tāds bojājums, kas padara attiecīgo preci par neizmantojamu atbilstoši tās sākotnējam lietošanas mērķim, pierāda, ka šādas preces atkārtota izmantošana nav neapšaubāma.

39

Šajā ziņā ir jānorāda, ka veids, kādā īpašnieks novērš trūkumu vai bojājumu, var norādīt, ka notiek atbrīvošanās, pastāv nodoms vai pienākums atbrīvoties no attiecīgās preces. Tādējādi, ja tas pārdod vai nodod šo preci trešajai personai, iepriekš nekonstatējot, vai tā ir darba kārtībā, ir jāuzskata, ka minētā lieta īpašniekam ir slogs, no kura tas atbrīvojas, un līdz ar to šī lieta ir jākvalificē par “atkritumiem” Direktīvas 2008/98 izpratnē.

40

Lai noteiktu, ka ierīces ar darbības traucējumiem nav atkritumi, attiecīgo preču īpašniekam jāpierāda, ka to atkārtota izmantošana ir ne tikai iespējama, bet arī neapšaubāma, un jāpārliecinās, ka ir veiktas šajā ziņā nepieciešamās pārbaudes, pat iepriekšēji remontdarbi.

41

Būtu jāpiebilst, ka īpašniekam, kas apsver tādu ierīču kā pamatlietā nosūtīšanu trešajai personai, ir jānodrošina, lai to esamība darba kārtība tiktu pasargāta no pārvadāšanas radīta kaitējuma ar atbilstošu iepakojumu. Ja tāda iepakojuma nav, jāuzskata, ka īpašnieks ir nodomājis no tām atbrīvoties, jo uzņemas risku, ka šīs ierīces transportēšanas laikā tiek bojātas.

42

Kā secinājumu 42. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, šāda pārbaudes un, ja nepieciešams, remonta, kā arī iepakošanas pienākuma noteikšana ir ar Direktīvas 2008/98 mērķi samērīgs pasākums.

43

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka tādu elektrisko un elektronisko ierīču kopuma nosūtīšana uz trešo valsti, kuras sākotnēji bija paredzētas pārdošanai mazumtirdzniecībā, bet kuras patērētājs ir atdevis atpakaļ vai kuras dažādu iemeslu dēļ tirgotājs ir nosūtījis savam piegādātājam, ir jāuzskata par “atkritumu sūtījumu” Regulas Nr. 1013/2006 1. panta 1. punkta izpratnē, lasot to kopsakarā ar tās 2. panta 1. punktu un Direktīvas 2008/98 3. panta 1) punktu, ja šajā kopumā ietilpst ierīces, kuru esamība labā darbā kārtībā iepriekš nav konstatēta vai kuras nav pienācīgi aizsargātas pret transportēšanas radītu kaitējumu. Turpretim šādas preces, kas ir kļuvušas liekas pārdevēja sortimentā un joprojām ir neatvērtos oriģinālajos iepakojumos, ja nav pretēju norāžu, nav jāuzskata par atkritumiem.

44

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Tādu elektrisko un elektronisko ierīču kopuma nosūtīšana uz trešo valsti, kuras sākotnēji bija paredzētas pārdošanai mazumtirdzniecībā, bet kuras patērētājs ir atdevis atpakaļ vai kuras dažādu iemeslu dēļ tirgotājs ir nosūtījis savam piegādātājam, ir jāuzskata par “atkritumu sūtījumu” Parlamenta un Padomes Direktīvas (EK) Nr. 1013/2006 (2006. gada 14. jūnijs) par atkritumu sūtījumiem 1. panta 1. punkta izpratnē, to lasot kopsakarā ar tās 2. panta 1. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu 3. panta 1) punktu, ja šajā kopumā ietilpst ierīces, kuru esamība labā darbā kārtībā iepriekš nav konstatēta vai kuras nav pienācīgi aizsargātas pret transportēšanas radītu kaitējumu. Turpretim šādas preces, kas ir kļuvušas liekas pārdevēja sortimentā un joprojām ir neatvērtos oriģinālajos iepakojumos, ja nav pretēju norāžu, nav jāuzskata par atkritumiem.