1

Ar savu apelācijas sūdzību Beļģijas Karaliste lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 20. jūlija spriedumu Beļģija/Komisija (T‑287/16, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2017:531), ar kuru tā noraidīja Beļģijas Karalistes prasību atcelt Komisijas īstenošanas lēmumu (ES) 2016/417 (2016. gada 17. marts), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2016, L 75, 16. lpp.), ciktāl ar to no minētā finansējuma ir izslēgti Beļģijas Karalistes izdevumi 9601619 EUR apmērā (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Padomes Regulas (EK) Nr. 1290/2005 (2005. gada 21. jūnijs) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV 2005, L 209, 1. lpp.) 3. panta 1. punktā bija paredzēts:

“Dalībvalstīm un Kopienai īstenojot dalītu vadību, [Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonds (ELGF)] finansē šādus izdevumus, kas veikti saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem:

[..].”

3

Šīs regulas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā bija noteikts:

“dalībvalstis:

4

Saskaņā ar minētās regulas 32. panta 5. punkta ceturto daļu un 8. punkta a) apakšpunktu:

“5.   [..]

Ja, veicot atgūšanas procedūru, pārkāpumu neesamību konstatē ar galīgu administratīvu vai tiesas aktu, tad attiecīgā dalībvalsts finansiālo slogu, ko tā uzņēmusies saskaņā ar pirmo daļu, deklarē kā izdevumu[s] ELGF.

[..]

8.   Pēc 31. panta 3. punktā paredzētās procedūras pabeigšanas Komisija var pieņemt lēmumu nefinansēt summas, ko paredzēts segt no Kopienas budžeta, šādos gadījumos:

[..].”

5

Regula Nr. 1290/2005 tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1306/2013 (2013. gada 17. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu (OV 2013, L 347, 549. lpp., un labojums OV 2016, L 130, 13. lpp.). Regulas Nr. 1290/2005 9. panta 1. punkta a) apakšpunkts būtībā tika aizstāts un pārņemts Regulas Nr. 1306/2013 58. panta 1. punkta e) apakšpunktā, ar kuru papildus pirmās minētās tiesību normas prasībām tostarp ir noteikts, ka dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai vajadzības gadījumā sāktu tiesvedību par nepamatoti veiktu maksājumu atgūšanu. Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkta ceturtā daļa un 8. punkta a) apakšpunkts būtībā ir pārņemts Regulas Nr. 1306/2013 54. panta 2. punkta otrajā daļā un 5. punkta c) apakšpunktā.

6

1992. gadā sabiedrība Générale Sucrière, kuras tiesību pārņēmēja ir sabiedrība Saint-Louis Sucre, pārdeva kopumā 24000 tonnas cukura sabiedrībām Metelmann & CO un Sucre Export. Saskaņā ar pārdošanas līgumiem šo cukuru bija paredzēts eksportēt no Eiropas Savienības. Abas pēdējās minētās sabiedrības, izmantojot divus starpniekus, pārdeva 6000 tonnas minētā cukura sabiedrībām Proud Trading un Shawline Offshore. Pārdošanas līgumos arī bija noteikts, ka cukurs ir paredzēts piegādei uz trešo valsti un ka tas nekavējoties pēc iekraušanas ir jāizved no Savienības teritorijas.

7

Kuģu, kuriem bija paredzēts atiet no Antverpenes ostas (Beļģija) uz Uzbekistānu, iekraušana notika no 1993. gada 20. janvāra līdz 29. martam.

8

Sabiedrība Manuport Services, kurai kopā ar sabiedrību Belgian Bunkering and Stevedoring sabiedrība Saint-Louis Sucre bija uzticējusi veikt cukura saņemšanas darbības un iekraušanu kuģos, kā arī ar pievienotajiem dokumentiem saistītās darbības, pēdējās minētās vārdā veica darbības ar dokumentiem un iesniedza eksporta deklarācijas kompetentajai maksājuma aģentūrai, proti, Bureau d’intervention et de restitution belge (Beļģijas Intervences un kompensāciju birojs, turpmāk tekstā – “BIRB”), tolaik sauktai par Office central des contingents et licences (Centrālais kvotu un licenču birojs, Beļģija). Pamatojoties uz šīm deklarācijām, Saint-Louis Sucre saņēma no BIRB eksporta kompensāciju, uz kurām tai bija tiesības, avansa maksājumu. Šo avansa maksājumu par eksporta kompensācijām galīgā saņēmēja bija Saint-Louis Sucre, jo tika iesniegts pierādījums, ka cukurs faktiski ir izvests no Savienības muitas teritorijas.

9

Pēc tam tika atklāts, ka patiesībā 6000 tonnas cukura, ko Metelmann & CO un Sucre Export bija pārdevušas tālāk Proud Trading un Shawline Offshore, pēc tam, kad tās bija izvestas no Beļģijas caur Antverpenes ostu, pamatojoties uz viltotiem dokumentiem, proti, T2L veidlapām, tika novirzītas no to sākotnējā galamērķa un krāpnieciski reimportētas Savienības teritorijā Spānijā caur Gernikas [Guernica] ostu. Saint-Louis Sucre nekavējoties informēja BIRB par šīs krāpnieciskās reimportēšanas atklājumu.

10

Ar hof van beroep te Antwerpen (Antverpenes apelācijas tiesa) 2003. gada 22. oktobra spriedumu, ar ko tika apstiprināts rechtbank van eerste aanleg te Antwerpen (Antverpenes pirmās instances tiesa) 2001. gada 21. jūnija spriedums, divas personas, kuras darbojās kā starpnieki starp Metelmann & CO un Sucre Export, no vienas puses, un Proud Trading un Shawline Offshore, no otras puses, tika notiesātas krimināllietā saistībā ar krāpniecisko reimportu par nelikumībām dokumentos, viltotu dokumentu izmantošanu un krāpšanu. Konkrēti BIRB lietā pret šīm personām bija civilprasītājs un panāca, ka šīm personām principā tiek piespriests atlīdzināt zaudējumus, kas provizoriski tika aprēķināti viena centa apmērā; šis sods kļuva galīgs ar Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Beļģija) 2004. gada 22. jūnija spriedumu.

11

1994. gada 16. martā, pēc tam, kad BIRB bija uzzinājis par izdarīto krāpšanos, tas, pamatojoties uz to, ka cukura partijas, ko šī sabiedrība bija deklarējusi eksportam uz Antverpeni un attiecībā uz ko pierādījums par to izvešanu no Savienības muitas teritorijas bija iesniegts ar pārbaudes dokumentiem, proti, T5 veidlapām, pamatojoties uz viltotiem dokumentiem, proti, T2L veidlapām, tika ievestas atpakaļ šajā teritorijā, pieprasīja Saint-Louis Sucre atmaksāt summu 167020445 Beļģijas franku (BEF) apmērā, kas atbilst 4140328,68 EUR.

12

Saint-Louis Sucre, uzskatot, ka tā nav atbildīga par krāpšanos, nepiekrita BIRB pieprasījumam atmaksāt kompensācijas.

13

Ar 1996. gada 19. novembra un 1997. gada 13. februāra vēstuli BIRB, uzskatot, ka aplūkotais cukurs vispār nav ticis eksportēts, uzturēja savu prasījumu.

14

Tā kā BIRB atkārtoja savu prasījumu samaksāt pamatsummu, pieskaitot līgumiskos procentus no 1994. gada 16. aprīļa, Saint-Louis Sucre1997. gada 16. maijā, neskarot iespējamos precizējumus un neatzīstot juridisko pienākumu, apņēmās tam izmaksāt šo summu kopā ar līgumiskajiem procentiem par laikposmu no 1994. gada 16. aprīļa līdz 1997. gada 16. maijam, proti, kopā summu 5133087,54 EUR apmērā.

15

Pēc šī maksājuma saņemšanas Beļģijas Karaliste pārskaitīja ELGF summu 4106470,28 EUR apmērā, kas atbilst 80 % no Saint-Louis Sucre samaksātās summas. Atlikušos 20 %, proti, summu 1026617,52 apmērā, tā atbilstoši Padomes Regulai (EEK) Nr. 595/91 (1991. gada 4. marts) par pārkāpumiem un par tādu summu atgūšanu, kas nepareizi izmaksātas saistībā ar kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu un informācijas sistēmas organizēšanu šajā jomā, kā arī par Regulas (EEK) Nr. 283/72 atcelšanu (OV 1991, L 67, 11. lpp.), ieturēja.

16

Saint-Louis Sucre1997. gada 18. jūnijā cēla prasību tribunal de première instance de Bruxelles (Briseles rajona tiesa, Beļģija), lai atgūtu no BIRB summu 5133087,54 EUR apmērā, pieskaitot nokavējuma procentus, likumiskos procentus un tiesāšanās izdevumus.

17

Šī tiesa, sagaidījusi kriminālprocesa beigas, ar 2008. gada 20. marta spriedumu apmierināja šo prasību un piesprieda BIRB atmaksāt šīs summas.

18

BIRB par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija), lūdzot tai šo spriedumu grozīt un neapmierināt Saint-Louis Sucre sākotnējo prasību. Pakārtoti BIRB lūdza šai tiesai uzdot Tiesai trīs prejudiciālus jautājumus par Komisijas Regulas (EEK) Nr. 3665/87 (1987. gada 27. novembris), ar kuru paredz kopīgus, sīki izstrādātus noteikumus, kas jāievēro, piemērojot eksporta kompensāciju sistēmu lauksaimniecības produktiem (OV 1987, L 351, 1. lpp., un labojums OV 1988, L 337, 29. lpp.), interpretāciju.

19

Cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) ar 2012. gada 3. maija spriedumu, par kuru tika paziņots 2012. gada 29. jūnijā, atstāja spēkā tribunal de première instance de Bruxelles (Briseles rajona tiesa) spriedumu. Turklāt šī tiesa nosprieda, ka neesot jāuzdod prejudiciāls jautājums Tiesai. Līdz ar to tā piesprieda BIRB samaksāt Saint-Louis Sucre summu 10114003,39 EUR apmērā, kas atbilst summai 5133087,54 EUR apmērā kopā ar procentiem no 1997. gada 1. jūnija, pieskaitot arī nokavējuma procentus no 2011. gada 7. marta, likumiskos procentus un tiesāšanās izdevumus.

20

Pēc šī sprieduma BIRB, kā tas, lai celtu kasācijas sūdzību Cour de cassation (Kasācijas tiesa) pieprasīts Beļģijas procesuālajās tiesībās, lūdza šīs tiesas advokāta atzinumu.

21

Šis advokāts 2012. gada 25. septembrī sniedza atzinumu, kurā viņš, pamatojoties uz lietas materiālu un Savienības judikatūras izvērtējumu, secināja, ka “praktiski neesot iespējams Cour de cassation (Kasācijas tiesa) veiksmīgi pārsūdzēt cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2012. gada 3. maija spriedumu, ciktāl ar to BIRB ir piespriests samaksāt summu 10114003,39 EUR apmērā”. Pēc šī negatīvā atzinuma BIRB nolēma nerīkoties pretēji tam un atteicās no nodoma celt kasācijas sūdzību. BIRB samaksāja Saint-Louis Sucre tam piespriesto summu, proti, kopējo summu 10659055,85 EUR apmērā, kas atbilst summai 10114003,39 EUR kopā ar piemērojamajiem procentiem.

22

2012. gada 4. jūlijāBIRB paziņoja Komisijai, ka pēc cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2012. gada 3. maija sprieduma, kurš bija izpildāms nekavējoties, pat ja tiktu iesniegta kasācijas sūdzība, summa, ko tam bija piespriests samaksāt, būtu jāsedz no ELGF.

23

Ar 2012. gada 13. novembra vēstuli BIRB informēja Komisiju, ka tas uzskata, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkta ceturto daļu summa, kas tam ir jāsamaksā Saint-Louis Sucre, proti, 10659055,85 EUR, no kuras ir jāatskaita, pirmkārt, summa 1026617,52 EUR, kas atbilst 20 % no summas, ko Beļģijas Karaliste atbilstoši Regulai Nr. 595/91 ieturējusi no summas 5133087,54 EUR apmērā, un, otrkārt, summa, kas attiecas uz tiesāšanās izdevumiem, proti, 30818,48 EUR, ir jāsedz no ELGF. Līdz ar to izdevumus 9601619,85 EUR apmērā ir paredzēts segt no ELGF kā piešķirtos negatīvos ieņēmumus 2012. gada grāmatojumu noskaidrošanas laikā.

24

Tā rezultātā šī paša gada ikgadējā deklarācijā BIRB iekļāva pozitīvu korekciju 9601619,85 EUR apmērā.

25

Ar Komisijas Īstenošanas lēmumu C(2016) 1543 final (2016. gada 17. marts) par konkrētu Beļģijas un Vācijas maksājumu aģentūru grāmatojumu noskaidrošanu attiecībā uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF) finansētiem izdevumiem 2012. finanšu gadā šo pielāgoto summu pēc grāmatojumu pārbaudes Savienība attiecināja uz 2012. finanšu gadu, un tā tātad tika izmaksāta Beļģijas Karalistei.

26

Pēc tam, kad summu 9601619,85 EUR apmērā bija paredzēts segt no ELGF, Komisija ar 2013. gada 27. marta vēstuli uzsāka atbilstības noskaidrošanas procedūru. Lūgumu segt summu no ELGF tā apstrīdēja, pamatojoties uz diviem aspektiem, proti, pirmkārt, lēmumu neizmantot visus iespējamos tiesību aizsardzības līdzekļus, šajā gadījumā, iesniedzot kasācijas sūdzību, lai atgūtu attiecīgo summu no Saint-Louis Sucre, un, otrkārt, procentu pēc 1997. gada iekasēšanu.

27

Ar 2013. gada 23. maija vēstuli BIRB, pamatojoties uz Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkta ceturto daļu, apstrīdēja abus šos aspektus. Šajā ziņā BIRB apgalvoja, ka kasācijas sūdzības iesniegšana automātiski nenozīmētu, ka Tiesai tiek iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo pēdējās minētās judikatūrā ir pieļauta iespēja neiesniegt šādu lūgumu, it īpaši, ja ir piemērojama tā saucamā “acte clair” doktrīna. BIRB turklāt citēja Cour de cassation (Kasācijas tiesa) advokāta negatīvo atzinumu un paskaidroja īpašo lomu, kāda tās advokātiem ir piešķirta Beļģijas tiesību sistēmā. BIRB no tā secināja, ka bija nevis izvēle iesniegt vai neiesniegt kasācijas sūdzību, bet gan ka šādu kasācijas sūdzību iesniegt nebija iespējams.

28

Pēc divpusējās tikšanās ar BIRB2014. gada 13. oktobrī un pēc vairākkārtējas vēstuļu apmaiņas Komisija pēc 2015. gada 12. jūnija paziņojuma atbilstoši Komisijas Regulas (EK) Nr. 885/2006 (2006. gada 21. jūnijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Regulu Nr. 1290/2005 attiecībā uz maksājumu aģentūru un citu struktūru akreditāciju un ELGF un ELFLA grāmatojumu noskaidrošanu (OV 2006, L 171, 90. lpp.), 10. un 11. pantam saglabāja savu viedokli, ka Beļģijas Karaliste nav izpildījusi Savienības tiesību prasības attiecībā uz 2012. finanšu gadu, jo Beļģijas iestādes neesot izmantojušas visus iespējamos tiesību aizsardzības līdzekļus, lai atgūtu aplūkoto summu, bet tas būtu ļāvis Tiesai izvērtēt prejudiciālo jautājumu attiecībā uz Saint-Louis Sucre, un ka līdz ar to BIRB nebija tiesību atgūt no ELGF maksājumus, kas veikti kā eksporta kompensācijas saskaņā ar Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunktu. Līdz ar to šajā paziņojumā bija norādīts, ka ieteikums būtu izslēgt no Savienības finansējuma summu 9601619 EUR apmērā.

29

Pamatojoties uz 2016. gada 22. februāra kopsavilkuma ziņojumu, Komisija 2016. gada 17. martā pieņēma strīdīgo lēmumu saistībā ar Beļģijas Karalisti izslēgt šo summu no Savienības finansējuma.

30

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 30. maijā, Beļģijas Karaliste lūdza atcelt strīdīgo lēmumu.

31

Savas prasības pamatojumam Beļģijas Karaliste izvirza divus pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots Regulas Nr. 1290/2005 31. panta 1. punkta un 32. panta 8. punkta pārkāpums, jo Komisija neesot pierādījusi, ka BIRB izdevumi nebija saderīgi ar Savienības tiesībām un ka atgūšanas neveikšana vai pārkāpums būtu izrietējuši no BIRB pārkāpuma vai nolaidības. Ar otro pamatu, kas ir izvirzīts pakārtoti, tiek apgalvots Regulas Nr. 1290/2005 31. panta 2. punkta un samērīguma principa pārkāpums, jo no Savienības finansējuma ar strīdīgo lēmumu izslēgtā summa neatbilstot konstatētās neatbilstības nozīmīgumam un neesot ņemti vērā Savienībai nodarītie finanšu zaudējumi.

32

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja abus pamatus un līdz ar to prasību kopumā.

33

Ar apelācijas sūdzību Beļģijas Karaliste lūdz Tiesu:

34

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

35

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Beļģijas Karaliste izvirza tikai vienu pamatu, kas attiecas uz Vispārējās tiesas pieļautu Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunkta, kas būtībā kļuvis par Regulas Nr. 1306/2013 54. panta 5. punkta c) apakšpunktu, kļūdainu interpretāciju. Šis pamats ir sadalīts divās daļās.

36

Ar vienīgā pamata pirmo daļu Beļģijas Karaliste apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 56. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka Beļģijas iestādes, neiesniedzot kasācijas sūdzību par cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2012. gada 3. maija spriedumu, neesot izmantojušas visus iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā kasācijas sūdzības īpašo raksturu, kā arī īpašo lomu, kāda Cour cassation (Kasācijas tiesa) advokātiem ir piešķirta Beļģijas procesuālajās tiesībās.

37

Šādi rīkojoties, tā esot sniegusi pretēju interpretāciju tai, kādu Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir sniegusi 2002. gada 5. decembra nolēmumā Vogl pret Vāciju (CE:ECHR:2002:1205DEC006586301, 2. punkts) un 2013. gada 5. marta nolēmumā Chapman pret Beļģiju (CE:ECHR:2013:0305DEC003961906, 33. punkts). Šī tiesa esot vairākkārt atzinusi īpašo lomu, kāda ir Cour de cassation (Kasācijas tiesa) advokātam Beļģijas tiesību sistēmā, un tā obligāto iesaistīšanos. Tādējādi pēdējā minētajā nolēmumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa, norādījusi, ka “prasītājs, lai ievērotu Beļģijas tiesību normas attiecībā uz prasības celšanu Cour de cassation [(Kasācijas tiesa)], vērsās pie Cour de cassation [(Kasācijas tiesa)] advokāta”, ka “Cour de cassation [(Kasācijas tiesa)] advokāts uzskatīja, ka nepastāv pamatotas izredzes uz labvēlīgu iznākumu”, un ka, “pamatojoties uz šo negatīvo atzinumu, prasītājs atteicās iesniegt kasācijas sūdzību”, uzskatīja, ka “ņemot vērā Cour de cassation [(Kasācijas tiesa)] advokāta preventīvo lomu gan Cour de cassation [(Kasācijas tiesa)], gan indivīdu interesēs [..], šajā gadījumā prasītājs nebija izdarījis visu iespējamo, lai izmantotu iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus”.

38

Komisija norāda, ka vienīgā pamata pirmā daļa neesot pieņemama, jo ar to tiekot izvirzīts arguments, kas netika minēts Vispārējā tiesā, un tātad tā katrā ziņā nav pamatota.

39

Attiecībā uz vienīgā pamata pirmās daļas pieņemamību ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Tiesas kompetencē apelācijas ietvaros ir tikai izvērtēt juridisko risinājumu, kas sniegts par tiesvedībā pirmajā instancē apspriestajiem pamatiem. Lietas dalībnieks tātad nevar Tiesā pirmoreiz izvirzīt tādu pamatu, ko tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā, jo tas nozīmētu, ka tam ir atļauts lūgt Tiesai, kuras pilnvaras apelācijas tiesvedībā ir ierobežotas, izskatīt strīdu, kas būtu plašāks nekā Vispārējā tiesā izskatītais (spriedums, 2017. gada 13. jūlijs, Saint-Gobain GlassDeutschland/Komisija, C‑60/15 P, EU:C:2017:540, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Tomēr arguments, kas nav ticis izvirzīts pirmajā instancē, nevar tikt uzskatīts par jaunu pamatu, kurš būtu nepieņemams apelācijas stadijā, ja ar to ir tikai izvērsta argumentācija, kas jau tikusi pausta pamatā, kurš bijis izvirzīts prasības pieteikumā Vispārējā tiesā (spriedums, 2017. gada 13. jūlijs, Saint-Gobain GlassDeutschland/Komisija, C‑60/15 P, EU:C:2017:540, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Tādējādi, kā Vispārējā tiesa norādījusi apstrīdētā sprieduma 54. punktā un pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Beļģijas Karaliste prasības pieteikuma pirmajā instancē izvirzītajā pamatā būtība apstrīdēja, ka tā būtu izdarījusi pārkāpumu vai pieļāvusi nolaidību tādēļ, ka Beļģijas iestādes nebija izmantojušas visus iespējamos tiesību aizsardzības līdzekļus. Šajā ziņā šī dalībvalsts apgalvoja, ka faktiski nebija nekādas iespējas iesniegt kasācijas sūdzību par cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2012. gada 3. maija spriedumu pēc tam, kad Cour de cassation (Kasācijas tiesa) advokāts, ar kuru BIRB bija konsultējies par šādas kasācijas sūdzības sniegšanu, bija sniedzis negatīvu atzinumu.

42

Lai arī ir tiesa, kā to apgalvo Komisija, ka Beļģijas Karaliste Vispārējā tiesā nebija izvirzījusi jautājumu par Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras, kas minēta apelācijas sūdzības prasības pieteikumā, neievērošanu, šāds arguments ir vērsts uz to, lai pierādītu, ka Vispārējā tiesa kļūdaini uzskatīja, ka šī dalībvalsts nebija izmantojusi visus iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tādējādi ar šo argumentu ir tikai paplašināta argumentācija, kas jau ir tikusi pausta saistībā ar pirmo pamatu, kurš bija izvirzīts prasības pieteikumā Vispārējā tiesā.

43

Līdz ar to ir jānoraida Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību un vienīgā pamata otrā daļa ir jāatzīst par pieņemamu.

44

Pēc būtības, pirmkārt, ir jānorāda, kā Vispārējā tiesa minējusi apstrīdētā sprieduma 56. punktā un Beļģijas Karaliste atzinusi savā apelācijas sūdzības prasības pieteikumā, ka šajā gadījumā Beļģijas iestādēm nebija neiespējams iesniegt kasācijas sūdzību par cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2012. gada 3. maija spriedumu.

45

Šādos apstākļos šī dalībvalsts nevar pārmest Vispārējais tiesai, ka tā 56. punktā ir konstatējusi, ka šīs iestādes nebija izmantojušas visus Beļģijas tiesībās paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus, lai atgūtu strīdīgās summas.

46

Otrkārt, ciktāl Beļģijas Karaliste būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 5. decembra nolēmumu Vogl pret Vāciju (CE:ECHR:2002:1205DEC006586301, 2. punkts), ir jānorāda, ka šis arguments nekādi nav pamatots un līdz ar to nav pieņemams.

47

Ciktāl šī dalībvalsts apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot sniegusi pretēju interpretāciju tai, kādu Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir sniegusi 2013. gada 5. marta nolēmumā Chapman pret Beļģiju (CE:ECHR:2013:0305DEC003961906, 33. punkts), ir jāatgādina, ka šis nolēmums attiecas uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 35. panta 1. punktā paredzēto nosacījumu, saskaņā ar kuru Eiropas Cilvēktiesību tiesā var vērsties tikai tad, ja ir izmantoti visi iekšējie tiesību aizsardzības līdzekļi.

48

Kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 75. un 76. punktā, šī nosacījuma mērķis ir sniegt valstīm, kas ir šīs konvencijas puses, iespēju novērst vai mazināt tās iespējamos pārkāpumus, pirms par šiem apgalvotajiem pārkāpumiem tiek iesniegta prasība Eiropas Cilvēktiesību tiesā (spriedumi, ECT, 1999. gada 28. jūlijs, Selmouni pret Franciju, CE:ECHR:1999:0728JUD002580394, 74. punkts, un 2011. gada 6. janvāris, Paksas pret Lietuvu, CE:ECHR:2011:0106JUD003493204, 75. punkts), taču Regulas Nr. 1290/2005 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kas būtībā kļuvis par Regulas Nr. 1306/2013 58. panta 1. punktu, paredzētā pienākuma, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai atgūtu summas, kas zaudētas pārkāpumu vai nolaidības dēļ, mērķis ir nodrošināt Savienības finanšu interešu aizsardzību. Tādējādi šie abi pienākumi attiecas uz dažādiem tiesiskajiem režīmiem, līdz ar to minētajai Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai nav nozīmes, lai interpretētu Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunkta, kas būtībā kļuvis par Regulas Nr. 1306/2013 54. panta 5. punkta c) apakšpunktu, piemērošanas nosacījumus un, it īpaši, lai interpretētu abās iepriekš minētajās tiesību normās ietverto nolaidības jēdzienu.

49

Līdz ar to Beļģijas Karalistes argumenti attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras neievērošanu neļauj pierādīt Vispārējās tiesas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot un piemērojot šīs Savienības tiesību normas.

50

Līdz ar to vienīgā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

51

Ar vienīgā pamata otro daļu Beļģijas Karaliste būtībā apgalvo, ka, pārsūdzētā sprieduma 55.–62. punktā uzskatot, ka šī dalībvalsts nav rīkojusies ar pienācīgo rūpību, lai atgūtu strīdīgās summas, un tātad ir pieļāvusi nolaidību, jo, neiesniedzot kasācijas sūdzību par cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2012. gada 3. maija spriedumu, lai gan tas esot bijis iespējams, minētā dalībvalsts pilnībā esot liegusi Cour de cassation (Kasācijas tiesa) iespēju vērsties Tiesā ar prejudiciālajiem jautājumiem par Regulas Nr. 3665/87 interpretāciju, kā arī tā neesot izmantojusi visus tās rīcībā esošos līdzekļus, lai atgūtu attiecīgās summas, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

52

Beļģijas Karaliste vispirms apgalvo, ka, šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa esot kļūdaini analizējusi Beļģijas iestāžu rīcību.

53

Pēc šīs dalībvalsts domām, lai arī šīm iestādēm teorētiski nebija neiespējams iesniegt kasācijas sūdzību par cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2012. gada 3. maija spriedumu, nebija nekādas iespējas, ka Cour de cassation (Kasācijas tiesa) pēc Cour de cassation (Kasācijas tiesa) advokāta, ar kuru konsultējās BIRB, negatīvā atzinuma, ņemot vērā īpašo kasācijas sūdzību filtrēšanas lomu, kādu Beļģijas likumdevējs piešķīris šiem advokātiem, kuriem ir jāiesaka saviem klientiem nesniegt kasācijas sūdzību, kurai nav pamatotu izredžu tikt apmierinātai, lai novērstu, ka šī tiesa tiek pārslogota ar acīmredzami nepamatotām un nepieņemamām prasībām, šādu sūdzību apmierinātu.

54

Tiesas sēdē Tiesā Beļģijas Karaliste būtībā atgādināja, ka, ņemot vērā Beļģijas procesuālās tiesības, prasības pieteikums kasācijas instancē ir jāparaksta Cour de cassation (Kasācijas tiesa) advokātam un ka indivīdam, kurš vēlas iesniegt šādu sūdzību, vispirms ir jālūdz šāda advokāta atzinums par šīs kasācijas sūdzības labvēlīga iznākuma izredzēm. Lai arī šis indivīds var neievērot konsultētā advokāta negatīvo atzinumu un lūgt tam viņa vārdā iesniegt kasācijas sūdzību, ko attiecīgajā gadījumā, iespējams, indivīds būtu uzrakstījis pats, šāda prakse esot ļoti reta. Šādā gadījumā advokātam uz prasības pieteikuma būtu jānorāda, ka tas ir iesniegts “sur réquisition et sur projet” (pēc pieprasījuma un kā projekts), tādējādi paziņojot Cour de cassation (Kasācijas tiesa), ka tas neatbalsta minētā pieteikuma saturu. Turklāt, šādi rīkojoties, pastāv risks, ka indivīdam var tikt piespriests samaksāt kompensāciju par tiesas procesa ļaunprātīgu izmantošanu. Papildus, lai arī Cour de cassation (Kasācijas tiesa) konsultētā advokāta negatīvā atzinuma gadījumā nekas netraucē šim indivīdam lūgt otru viedokli citam Cour de cassation (Kasācijas tiesa) advokātam, praksē ļoti reti pēdējais minētais sniedzot pirmā minētā atzinumam pretēju atzinumu.

55

Šajā gadījumā advokāts, ar kuru konsultējās BIRB, pēc padziļinātas un rūpīgas, it īpaši, Tiesas judikatūras analīzes esot sniedzis skaidri negatīvu atzinumu. Neiesniedzot kasācijas sūdzību pēc šī atzinuma, Beļģijas Karaliste esot rīkojusies tā, kā būtu rīkojies jebkurš saprātīgs un rūpīgs indivīds.

56

Turklāt, ciktāl Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 57. punktā uzskatīja, ka, neiesniedzot kasācijas sūdzību par cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2012. gada 3. maija spriedumu, Beļģijas Karaliste esot pilnībā liegusi Cour de cassation (Kasācijas tiesa) iespēju vērsties Tiesā ar prejudiciālajiem jautājumiem par Regulas Nr. 3665/87 interpretāciju, šī dalībvalsts, pirmkārt, apgalvo, ka īpašā filtrēšanas loma, kas piešķirta Cour de cassation (Kasācijas tiesa) advokātiem, sekmē pareizu tiesvedības norisi. Veicot šo uzdevumu, minētajiem advokātiem tomēr netiekot nodota Cour de cassation (Kasācijas tiesa) kompetence vērsties Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem, jo, ja indivīdam ir šaubas, tas varot vērsties Cour de cassation (Kasācijas tiesa).

57

Otrkārt, minētā dalībvalsts norāda, ka jebkura kasācijas sūdzība automātiski nenozīmē, ka Tiesā tiks iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo šāda lūguma neiesniegšana noteiktos gadījumos ir pamatota ar 1982. gada 6. oktobra spriedumā Cilfit u.c. (C‑283/81, EU:C:1982:335, 21. punkts) minētajiem principiem.

58

Šajā gadījumā Cour de cassation (Kasācijas tiesa) advokāts, ar kuru konsultējās BIRB, veica Tiesas atbilstošās judikatūras izvērtēšanu un paskaidroja, kādēļ šajā gadījumā ir piemērojams no 2007. gada 11. janvāra sprieduma Vonk Dairy Products (C‑279/05, EU:C:2007:18) izrietošais risinājums.

59

Visbeidzot, Beļģijas Karaliste šaubās par to, vai sistemātiska kasācijas sūdzības iesniegšana, lai gan tā, ņemot vērā Cour de cassation (Kasācijas tiesa) advokāta – pieredzējuša profesionāļa šajā īpašajā tiesvedībā – negatīvo atzinumu, acīmredzami būtu lemta neveiksmei, būtu pietiekams piemērs Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunktā pieprasītajai rūpībai. Gluži pretēji – šāda prakse šķistu pārmērīga un tas būtu veids, kā nevajadzīgi pagarināt atgūšanas procedūru, bez efektivitātes garantijas.

60

Atbildot Komisija vispirms norāda uz Saint-Louis Sucre piešķirto eksporta kompensāciju neapstrīdami nepiemēroto raksturu. Neiesniedzot kasācijas sūdzību par cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2012. gada 3. maija spriedumu, Beļģijas iestādes esot pieļāvušas nolaidību.

61

Šajā ziņā Komisija vispirms apgalvo, ka valsts iestādēm, neraugoties uz Cour de cassation (Kasācijas tiesa) advokāta, ar kuru konsultējās BIRB, negatīvo atzinumu, bija iespēja iesniegt šādu kasācijas sūdzību vai lūgt otru viedokli kādam citam advokātam.

62

Turklāt dalībvalstu procesuālajai autonomijai organizēt piekļuvi to augstākajām tiesām, it īpaši izmantojot specializētu advokātu iepriekšējus atzinumus, būtu jābūt samērīgai ar līdzvērtības un efektivitātes principiem. Līdz ar to uz šo autonomiju nevarētu atsaukties, lai izvairītos no tā augstāko tiesu pienākuma vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas paredzēts LESD 267. pantā. Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka Cour de cassation (Kasācijas tiesa) advokātiem neesot jāizlemj, vai Tiesa jau ir skatījusi kādā lietā uzdotos Savienības tiesību jautājumus judikatūras, kas izriet no 1982. gada 6. oktobra sprieduma Cilfit u.c. (283/81, EU:C:1982:335), izpratnē, vai arī tas, vai Cour de cassation (Kasācijas tiesa) ir jāsniedz lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, un tādējādi jāfiltrē pieeja šim tiesību aizsardzības līdzeklim, bloķējot kasācijas sūdzību iesniegšanu. Beļģijas Karalistes aizstāvētais viedoklis nozīmētu piešķirt šiem Cour de cassation (Kasācijas tiesa) advokātiem lomu, kāda ir tikai šai tiesai.

63

Atzīstot, ka ne visas kasācijas sūdzības nozīmē, ka Cour de cassation (Kasācijas tiesa) vērsīsies Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Komisija piebilst, ka, neiesniedzot kasācijas sūdzību par cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2012. gada 3. maija spriedumu, Beļģijas iestādes galīgi esot liegušas Cour de cassation (Kasācijas tiesa) iespēju iesniegt šādu lūgumu. Tā kā eksporta kompensāciju nepiemērotais raksturs šajā lietā bija neapstrīdams un tā kā šajā lietā tika izvirzīti tiesību jautājumi, kas saistīti ar Regulas Nr. 3665/87 tiesību normu interpretāciju, Beļģijas Karalistei, pēc šīs iestādes domām, bija pienākums iesniegt kasācijas sūdzību par šo spriedumu, lai ļautu Cour de cassation (Kasācijas tiesa) vērsties Tiesā ar šādu lūgumu. Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka dalībvalstis nevar izmantot rīcības brīvību attiecībā uz iespēju pieprasīt vai nepieprasīt nepamatoti izmaksāto atbalstu atmaksu.

64

Visbeidzot šajā gadījumā, kā Komisija esot norādījusi Vispārējā tiesā, Cour de cassation (Kasācijas tiesa) advokāta, ar kuru konsultējās BIRB, negatīvais atzinums esot kļūdains un nepilnīgs gan attiecībā uz Tiesas judikatūras interpretāciju, gan vajadzību tai uzdot prejudiciālus jautājumus. Tādējādi tas nevarot tikt uzskatīts par “iepriekšēji skaidru” atzinumu, kas balstīts uz “pieredzējuša” profesionāļa “padziļinātu analīzi”, kā to apgalvo Beļģijas Karaliste.

65

Lai lemtu par vienīgā pamata otro daļu, pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunktu, tagad būtībā Regulas Nr. 1306/2013 54. panta 5. punkta c) apakšpunkts, Komisija var nolemt izslēgt no Savienības finansējuma summas, ko paredzēts segt no [Savienības] budžeta, ja tā konstatē, ka summas nav atgūtas dalībvalsts iestāžu nolaidības dēļ.

66

Attiecībā uz minēto iestāžu pienākumu šajā kontekstā Regulas Nr. 1290/2005 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai efektīvi aizsargātu Eiropas Savienības finanšu intereses, it īpaši, lai atgūtu summas, kas zaudētas pārkāpumu vai nolaidības dēļ. Regulas Nr. 1306/2013 58. panta 1. punkta e) apakšpunktā, kurā būtībā ir pārņemta minētā tiesību norma, ir piebilsts, ka dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai vajadzības gadījumā sāktu tiesvedību par šādu summu atgūšanu.

67

Minētā 9. panta 1. punktā, kas būtībā ir pārņemts minētā 58. panta 1. punktā, uzliekot dalībvalstīm pienākumu nodrošināt Savienības finanšu interešu aizsardzību un atgūt nepamatoti izmaksātās summas, attiecībā uz kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu ir izteikts LES 4. panta 3. punktā noteiktais vispārējas rūpības pienākums (šajā ziņā skat. spriedumus, 1991. gada 21. februāris, Vācija/Komisija, C‑28/89, EU:C:1991:67, 31. punkts; 1999. gada 21. janvāris, Vācija/Komisija, C‑54/95, EU:C:1999:11, 66. un 177. punkts, kā arī 2001. gada 13. novembris, Francija/Komisija, C‑277/98, EU:C:2001:603, 40. punkts). Šis pienākums, kas ir piemērojams visā šo summu atgūšanas procedūras laikposmā, nozīmē, ka valsts iestādes atgūšanu veic ātri un savlaicīgi un izmanto to rīcībā esošos pārbaudes un atgūšanas līdzekļus, lai nodrošinātu šo interešu aizsardzību.

68

Tomēr šajās tiesību normās nav precizēti konkrēti pasākumi, kuri būtu jāizvēlas šajā ziņā, it īpaši tiesvedības, kas būtu jāuzsāk, lai atgūtu minētās summas.

69

Tā kā ELGF finansējuma pārvaldība galvenokārt ir to valsts administratīvo iestāžu kompetencē, kas ir atbildīgas par stingru Savienības noteikumu ievērošanu un kas šajā ziņā atrodas vajadzīgajā ģeogrāfiskajā attālumā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2002. gada 24. janvāris, Francija/Komisija, C‑118/99, EU:C:2002:39, 37. punkts, un 2005. gada 7. jūlijs, Grieķija/Komisija, C‑5/03, EU:C:2005:426, 40. punkts), dalībvalstis, kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 93. punktā, ir vispiemērotākajā situācijā, lai atgūtu summas, kas tikušas nepamatoti izmaksātās vai zaudētas pārkāpumu vai nolaidības dēļ, un lai noteiktu šajā ziņā piemērotākos veicamos pasākumus.

70

Tādējādi tieši valsts iestādēm, ja tās ievēro šī sprieduma 67. punktā minēto rūpības pienākumu, ir jāizvēlas tiesību aizsardzības līdzeklis, kuru tās uzskata par vispiemērotāko attiecīgo summu atgūšanā, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 21. jūlijs, Grieķija/Komisija, C‑370/03, nav publicēts, EU:C:2005:489, 44. punkts).

71

Kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 101. un 102. punktā, dalībvalsts lēmums neizmantot visus tiesību aizsardzības līdzekļus, tostarp neierastos tiesību aizsardzības līdzekļus, var rasties daudzās dažādās situācijās un izrietēt no ļoti dažādiem iemesliem. Tādēļ, neņemot vērā šos apstākļus, nevar uzskatīt, ka visu minēto līdzekļu izmantošana katrā ziņā ir nepieciešama, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses, un ka visu minēto tiesību aizsardzības līdzekļu neizmantošana ir nolaidība.

72

Šādos apstākļos ir jāuzskata, kā arī to būtībā norādījusi Beļģijas Karaliste, ka šī sprieduma 67. punktā minētais rūpības pienākums obligāti nenozīmē, ka dalībvalstis sistemātiski un neatkarīgi no lietas īpašajiem apstākļiem izmanto visus valsts tiesībās paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus, lai atgūtu nepamatoti izmaksātās summas.

73

Otrkārt, apstrīdētā sprieduma 57.–60. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka Beļģijas Karaliste ir pieļāvusi šādu nolaidību, jo, neiesniedzot kasācijas sūdzību par cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa), kura atteicās iesniegt Tiesā prejudiciālus jautājumus par Regulas Nr. 3665/87 interpretāciju, 2012. gada 3. maija spriedumu, šī dalībvalsts esot pilnībā liegusi Cour de cassation (Kasācijas tiesa) iespēju vērsties Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem.

74

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu Cour de cassation (Kasācijas tiesa) kā tiesai, kuras nolēmumi saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nav pārsūdzami, ja tai tiek uzdots Savienības tiesību jautājums, principā ir jāvēršas Tiesā ar šādu prejudiciālu jautājumu.

75

Ņemot to vērā, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis savu secinājumu 111.–113. punktā, Beļģijas Karalistes nolaidība nebūtu secināma tikai no tā, ka, neiesniedzot kasācijas sūdzību par cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2012. gada 3. maija spriedumu, šī dalībvalsts liedza Cour de cassation iespēju iesniegt Tiesā prejudiciālus jautājumus par Regulas Nr. 3665/87 interpretāciju.

76

Pirmkārt, lai konstatētu šādu nolaidību, svarīgi ir noteikt, vai Beļģijas iestādes ir veikušas visus vajadzīgos pasākumus, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses, un, it īpaši, vai, neiesniedzot šādu kasācijas sūdzību, šīs iestādes atturējās izmantot tiesību aizsardzības līdzekli, kas tām ar pamatotu varbūtību būtu ļāvis atgūt strīdīgās summas. Šajā pārbaudē, kas, kā izriet no šī sprieduma 71. un 72. punktā minētajiem apsvērumiem, ir jāveic visu šīs lietas īpašo apstākļu gaismā, ir jāņem vērā apstāklis, ka kasācijas sūdzības iesniegšana par cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2012. gada 3. maija spriedumu varēja nozīmēt, ka Cour de cassation (Kasācijas tiesa), ņemot vērā Tiesas sniegtās atbildes uz iespējamajiem prejudiciālajiem jautājumiem par atbilstošo Savienības tiesību normu interpretāciju, atcels šo spriedumu.

77

Otrkārt, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka šī sprieduma 74. punktā atgādinātais Cour de cassation (Kasācijas tiesa) pienākums vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tajā ir iesniegts Savienības tiesību jautājums, Cour de cassation (Kasācijas tiesa) nepastāv, ja tā konstatē, ka izvirzītais jautājums nav nozīmīgs, vai ja par attiecīgo Savienības tiesību normu Tiesa jau ir sniegusi interpretāciju, vai ja Savienības tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nerodas nekādas saprātīgas šaubas, un šādas iespējamības pastāvēšana ir jāizvērtē atkarībā no Savienības tiesību raksturīpašībām, īpašajām grūtībām, ko rada to interpretācija, un no riska, ka judikatūra Savienībā atšķirsies (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1982. gada 6. oktobris, Cilfit u.c., 283/81, EU:C:1982:335, 21. punkts; 2015. gada 9. septembris, Ferreira da Silva e Brito u.c., C‑160/14, EU:C:2015:565, 38. un 39. punkts, kā arī 2018. gada 4. oktobris, Komisija/Francija (Précompte mobilier), C‑416/17, EU:C:2018:811, 110. punkts).

78

Ņemot vērā šo judikatūru, neatkarīgi no lietas apstākļiem nevar uzskatīt, ka, ja būtu iesniegta kasācijas sūdzība par cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2012. gada 3. maija spriedumu, Cour de cassation (Kasācijas tiesa) noteikti būtu vērsusies Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ne arī, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu Tiesai licis interpretēt Savienības tiesības tādējādi, lai liktu Cour de cassation (Kasācijas tiesa) atcelt cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2012. gada 3. maija spriedumu.

79

Tādējādi no šī sprieduma 71.–78. punktā minētajiem apsvērumiem izriet, ka tas, vai Beļģijas Karalistei ir piedēvējama nolaidība Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta a) apakšpunkta, kas būtībā kļuvis par Regulas Nr. 1306/2013 54. panta 5. punkta c) apakšpunktu, izpratnē, bija jānosaka, ņemot vērā visus lietas apstākļus.

80

To apstākļu vidū, kas šajā ziņā ir jāņem vērā, kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 105. un 109. punktā, pirmkārt, ir saskaņā ar valsts tiesībām pieejamie atgūšanas pasākumi un pasākumi, ko šī dalībvalsts jau ir veikusi, lai atgūtu strīdīgās summas, kas minētas pārsūdzētā sprieduma 10.–13. punktā un šī sprieduma 11.–14. punktā, kā arī prasības, ko minētā dalībvalsts cēlusi šajā ziņā, un šo prasību iznākums.

81

It īpaši ir jāņem vērā, ka Beļģijas Karaliste šajā lietā attiecībā pret Saint-Louis Sucre ir izmantojusi visus valsts tiesībās paredzētos parastos tiesību aizsardzības līdzekļus un ka gan tribunal de première instance de Bruxelles (Briseles rajona tiesa), gan cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2012. gada 3. maija spriedumā piesprieda šai dalībvalstij atmaksāt minētajai sabiedrībai šīs summas, pieskaitot nokavējuma procentus, likumiskos procentus un tiesāšanās izdevumus, un ka pēdējā minētā tiesa nosprieda, ka Tiesai nav jāuzdod prejudiciāli jautājumi.

82

Otrkārt, ir jāņem vērā procesuālās darbības, ko Beļģijas Karaliste veica pēc šī sprieduma pasludināšanas saistībā ar iespējamo kasācijas sūdzību, proti, pārsūdzētā sprieduma 19. punktā norādītais un šī sprieduma 20. punktā atgādinātais apstāklis, ka BIRB, kā tas pieprasīts Beļģijas procesuālo tiesību normās, lūdza Cour de cassation (Kasācijas tiesa) advokāta atzinumu par iespēju, ka šī kasācijas sūdzība varētu tikt apmierināta.

83

Treškārt, Beļģijas Karalistes iespējamā nolaidība tās lēmuma neiesniegt šādu kasācijas sūdzību dēļ, kā izriet no šī sprieduma 76.–78. punktā minētajiem apsvērumiem, ir jāizvērtē, ņemot vērā novērtējumu, ko šī dalībvalsts veica šī sprieduma divos iepriekšējos punktos minētajos apstākļos, kasācijas sūdzības, kas varēja tikt iesniegta pēc konsultētā Cour de cassation (Kasācijas tiesa) advokāta negatīvā atzinuma, apmierināšanas izredzes un – šajā kontekstā – varbūtību, ka Cour de cassation (Kasācijas tiesa), ņemot vērā Tiesas atbildes uz iespējamajiem prejudiciālajiem jautājumiem par atbilstošo Savienības tiesību normu interpretāciju, atcels cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) pasludināto spriedumu.

84

Ceturtkārt, iespējamā Beļģijas Karalistes nolaidība ir jāizvērtē, ņemot vērā ar atgūšanas procedūru un kasācijas sūdzības iesniegšanu saistītās izmaksas salīdzinājumā ar atgūstamajām summām.

85

Lai arī Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 55. punktā norādīja, ka Beļģijas Karalistei piedēvējamās nolaidības esamība Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta, kas būtībā kļuvis par Regulas Nr. 1306/2013 54. panta 5. punkta c) apakšpunktu, izpratnē ir jāizvērtē, ņemot vērā lietas apstākļus, tā nav pienācīgi veikusi minēto apstākļu, it īpaši šī sprieduma 83.–84. punktā minēto apstākļu, novērtējumu.

86

Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 56.–62. punktā konstatēja šādu nolaidību vienīgi no tā, ka šī dalībvalsts neiesniedza kasācijas sūdzību par cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2012. gada 3. maija spriedumu, lai gan tas bija iespējams, un tādējādi liedza iespēju Cour de cassation (Kasācijas tiesa) uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus par Regulas Nr. 3665/87 interpretāciju, un no tā secināja, ka šī dalībvalsts nav izmantojusi visus tās rīcībā esošos līdzekļus, lai atgūtu strīdīgās summas.

87

Tādējādi Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

88

Līdz ar to ir jāpieņem vienīgā pamata otrā daļa un jāatceļ pārsūdzētais spriedums.

89

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā vai nu nodod lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā, vai pati taisa galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

90

Šajā gadījumā, lai atrisinātu strīdu, Vispārējai tiesai būs jāveic jauns lietas apstākļu vērtējums šī sprieduma 80.–84. punktā izklāstīto apsvērumu gaismā – apstākļu vērtējums, ko Vispārējā tiesa, pēc tam, kad tā būs devusi iespēju lietas dalībniekiem paust savu viedokli šajā ziņā, var veikt labāk.

91

Tādēļ lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai.

92

Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem, kas ir saistīti ar šo apelācijas tiesvedību, pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: